- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Hermione devās prom no savas pēdējās stundas. Domas par rīta atgadījumu ar Malfoju, vēl joprojām vajāja viņu. Tā bija dīvaina sajūta. Domas par Malfoju un viņa skūpstu, bija kā skatīties šausmu filmu. Meitene atminējās kā Malfojs bija viņu skūpstījis, turējis, saucis vārdā...

„Viņš mani nosauca uzvārdā,” Hermione nočukstēja.

„Kā lūdzu Grendžeres jaunkundz?” pazīstama balss vaicāja. Hermione tūlīt atgriezās tagadnē. Sers Bentlijs ar jautājoši paceltu uzaci lūkojās meitenē. Viņa pasmaidīja. Viņš bija varēja būt ļoti apburošs, lai arī bija tikai portrets. Sers Bentlija uzvedās kā tēvs. Hermione nebija pārliecināta, ka tas viņai šobrīd būtu vajadzīgs.

Viņai vajadzēja Malfoju...

„Ak, neko,” Hermione atteica un pamāja. Seram Bentlijam sejā rotājās pašapmierināts smaids.

„Nu ja reiz jūs tā sakāt. Tagad gan, pasakiet paroli un steidzieties iekšā. Es kavēju tēju pie Lēdijas Matildes...” Hermione pasmaidīja, pamanot kā vīrieša seja kļūst iesārta. „Un es nebūšu līdz pat vakariņām. Es jau pabrīdināju jauno Malfoja jaunskungu. Starp citu, viņš šobrīd jau ir iekšā,” Sers Bentlijs turpināja. „Tam ir kāds sakars ar viņu, vai ne?” viņš ievaicājās.

„Ko?”

„Nu tam, kas jūs tā nomoka. Kad es jūs nosaucu vārdā.. jūs izmainījāties,” viņš piebilda, nošūpojot galvu. „Varbūt man tikai rādās.” Hermione iesmējās.

„Šarlatāns,” viņa izspurdza.

„Kā jūs uzdrīkstaties!” Sers Bentlijs sašutumā iesaucās. Tas lika Hermionei smieties vēl vairāk. „Ak jā... Tā ir parole,” vīrietis noteica un nosarka vēl vairāk „Jāsaka, ka es jūtos kā muļķis. Es nu tagad paklusēšu un laidīšu jūs iekšā. Līdz vakaram Grendžeres jaunkundze,” viņš noteica un paliecās uz priekšu, lai atvērtu portreta ieeju.

„Uz redzēšanos Ser Bentlij!” Hermione iesaucās. Viņa neiebilda pret portreta izklaidību. Tas lika viņai uz pāris brīžiem aizmirst par Malfoju un galvā valdošo nemieru. Hermionei patika kādu brīdi nedomāt par Malfoja pieskārienu, lūpām...

Pie sevi lādēdamās, viņa ierāpās koptelpā. Viņai bija jāsāk kontrolēt ko domā.

Protams, Malfojs atkal gulēja uz dīvāna bez krekla. Vienīgi šoreiz viņš bija arī bez biksēm. Kājās viņam bija tikai un vienīgi sudrabkrāsas bokseršorti. No šāda skata Hermiones sirds sāka sisties daudz straujāk. Viņa baidījās pakustēties. Meitene nevēlējas piesaistīt sev lieku uzmanību, jo viņa apzinājās, ka nespēs puisim pretoties, ja viņš ko pasāks.

Tad, lūk, kas viņu padarīja tik apburošu.

Sapurinājusi galvu, Hermione paspēra drebelīgu soli. Grīda iečīkstējās un viņa sastinga. Drako nepakustējās. Viņš vienkārši tur gulēja kā tāds bluķis.

Pēc mirkļa Hermione paspēra vēl vienu soli, šoreiz nodevīgā grīda neiečīkstējās. Viņa klusām lavījās uz savu guļamistabu. Hermione cerēja, ka nepamodinās Malfoju. Pēc tā, kas notika... viņa vēl nebija gatava saskarties ar sekām. Tikusi istabā, viņa klusi nolika savas mantas. Hermione bija iecerējusi pavadīt atlikušo dienas daļu, klīstot pa pili. Varbūt pat aiziet pie Harija, Rona un Džinnijas. Taču visticamāk, ka viņa aizies līdz bibliotēkai, lai palasītu grāmatu, kuru bija ieteikusi profesore Maksūra.

Uzmetusi skatienu savam spoguļattēlam, Hermione devās prom.

Iegājusi koptelpā, viņa sastinga, jo Malfojs vairs negulšņāja uz dīvāna. Vai viņš būtu viņu izdzirdējis? Hermione nespēja pakustēties. Viņa ieklausījās. Klusums! Viņa varēja vien dzirdēt kā dauzās viņas sirds.

Hermione sāka skriet uz durvīm. Viņa varēja paspēt. Viņa bija tik tuvu...

Hermione sajutu kā divas spēcīgas rokas satver viņu aiz pleciem un velk atpakaļ. Viņai atlika vien noelsties, kad tika apgriezta riņķī un ar muguru triekta pret sienu. Hermione tikai uz brīdi pamanīja Malfoja pilmēness-ūdens acis, kad sajuta viņa lūpas uz savējām.

Hermione nodrebēja un izkusa puiša rokās. Aplikusi rokas ap puiša kaklu, viņa skūpstam atbildēja. Meitene bija iesprostota starp sienu un Malfoju. Viņa jau no tā bija baidījusies. Viņa apzinājās, ka nespēs sevi kontrolēt, ja Malfojs viņu noskūpstīs vēlreiz.

Ak Dievs, sajūta bija pārāk laba!

„Ko tu ar mani esi izdarījusi?” Malfojs norūca, noskūpstīdams meiteni vēlreiz. Arvērusi acis, Hermione ieraudzīja Malfoju lūkojamies viņā. Malfojs joprojām bija ar savu augumu piespiedis viņu pret sienu, bet Hermione pat necentās viņu atgrūst.

„Tas ir jāpārtrauc... tā nevajadzētu notikt! Tā pretsāpju tablete, ko tev iedevu, no tās rodas seksuālas dabas blakus efekti,” Hermione noteica, pamazām piesarkstot. Palūkojusies uz puisi, viņa konstatēja, ka viņš izskatās pārāk labi. Meitene sapurināja galvu. „Vai tu tiešām domā, ka es labprātīgi ļautos taviem skūpstiem?” Malfojs palūkojās uz Hermioni un noskūpstīja viņu. Neliels vaids izlauzās pār Hermiones lūpām. Tas ir necilvēcīgi, ka kāds liek viņai tā justies.

Malfojs ķircināja meiteni, pārtraukdams skūpstu, un attālinoties tikai par pus sprīdi. Hermionei bija kauns, ka viņai tas patika.

Viņa smagi elpoja, pret puiša lūpām.

„Grendžere, tu mani gribēji vēl pirms sāki lietot tās zāles,” Malfojs teica, skūpstīdams Hermioni, neļaudams viņai iebilst. Tas nebija pareizi! Tas vienkārši nebija pareizi!

„Nē...” viņa nočukstēja, bet neatgrūda puisi. Viņš cieši turēja meiteni; viņa bija piespiesta pie sienas. Viņai nebija glābiņa. Bet ja būtu, vai viņa to izmantotu?

„Jā... Tu nespēj man pretoties,” Malfojs nočukstēja. Hermione saknieba lūpas. Viņam bija taisnība. Meitene nespēja viņam pretoties. Lai gan no otras puses, viņai patika izaicinājumi. Tas, ka viņa nevarēja, nenozīmēja, ka viņa to nedarīs.

Hermione no visa spēka atgrūda Malfoju. Abi stāvēja iepretim viens otram, bez elpas. Nopētījuši viens otru no galvas līdz kājām, viņi centās sevi noturēt grožos. Tas bija jādara. Viņi nekādā gadījumā, vairs nepieskarsies viens otram.

„Malfoj, es domāju, ka tu esi pretīgs, slidens sesks! Tu iedomājies, ka vari valdīt pār pasauli un izturies pret citiem nežēlīgi tikai sava prieka pēc!!” Hermione nošņācās. Malfoja acīs liesmoja dusmu liesmiņas.

„Ak tā? Bet tu esi maza, pretīga draņķasine. Doma vien, ka tu mani būtu skūpstījusi liek sākt rīstīties. Tu esi nožēlojama viszinīte, kura to vien dara kā krīt visiem uz nerviem un zubrās, kamēr smadzenes sāk līst pa ausīm laukā!” Hermione piesarka un paspēra soli uz priekšu, ar acīm metot zibeņus

„Tavs tēvs ir nāvēdis. Cilvēki tevi ienīst! Tev liekas, ka viņi tevi ciena, bet patiesībā viņiem ir bail no tava tēva! Tu pat neesi spējīgs sevi aizstāvēt! Tev vienmēr pie sāniem ir miesassargi, Krabe un Goils, ja tētuka nav tuvumā!”

Malfojs paspēra soli uz priekšu, drebēdams dusmās.

„Tu esi nožēlojama ielasmeita! Tu tik ļoti alksti pēc uzmanības, ka tiecies ar visiem puišiem, kuriem kaut cik interesē, bet kad puisis ir noticējis, ka viņš tev patīk, tu viņu izmet pa durvīm! Tu esi izmisusi un nekad netiksi mīlēta!” Malfojs kliedza.

„Es alkstu pēc uzmanības? Es satiekos ar visiem pēc kārtas? Tu noteikti esi saspiedies!” Hermione smējās. Malfojs nošņaukājās.

„Ak Dievs, kā es tevi ienīstu!” viņš iekliedza meitenei sejā.

„Es tevi arī ienīstu!” Hermione atbildēja. Kādu brīdi valdīja klusums.

Tad Malfojs pieliecās un noskūpstīja Hermioni, atgrūzdams viņu atpakaļ pret sienu. Viņa skūpstam atbildēja, izbaudot katru tā mirkli.


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.