- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Hermione iegāja Zēnu/Meiteņu Vecāko koptelpā, smiedamās un asarojošām acīm.

„Tu jau izskaties labāk, Grendžere,” Malfojs vēsi teica. Viņš gulšņāja uz dīvāna ar atvērtu grāmatu klēpī, kā vienmēr bez krekla. Hermione sastinga viņu ieraugot un smiekli pieklusa.

„Tu joprojām esi šeit?” viņa vaicāja. Malfojs nosmīkņāja.

„Pārāk priecīgi viss neizklausījās!” viņš atcirta, Hermionei tik ierastajā tonī. Viņai nebija tiesību viņu nicināt, pēc šī rīta notikumiem. Hermione papurināja galvu.

„Tā tas nebija domāts,” viņa noteica un atvēra muti, lai turpinātu paskaidrojumu, bet tad koptelpā ievēlās trīs ķermeņi. Malfojs izskatījās ārkārtīgi dusmīgs, ieraugot Potiju, Vīzeli un Vīzelieni. Grendžere laikam bija tikai vēlējusies viņu brīdināt, ka šie trīs ir ceļā uz šejieni. Laikam vajadzēs pret to meiteni izturēties nedaudz laipnāk.

„Jauka vietiņa... ak,” Harijs aprāvās, ieraudzīdams uz dīvāna zvilnošo, puspliko Malfoju. Drako pacēla uzacis un nosmīkņāja.

„Es jau devos projām,” viņš celdamies nošņācās un devās uz savu guļamistabu. Rons izskatījās diezgan neveikli un viņa seja lēnām piesarka. Kaut gan Džinnija atļāvās Malfoju diezgan pamatīgi nopētīt. Tikai nelielā daļā no skatiena varēja manīt riebumu, pārējā daļa apbrīnoja Drako.

„Jauks skats,” Džinnija noķiķinājās un Hermione ievēroja nelielu smaidu, parādamies Malfoja sejā, pirms viņš iegāja savā istabā. Hermione pamatīgi nosarka. Dīvaina sajūta piepildīja meitenes vēdera dobumu. Skaudība? Nē, nu, protams, ka nē, nekad mūžā!

„Apģērbieties!” Hermione nošņācās un pameta drēbes Ronam un Harijam. Abi puiši bija atnākuši ģērbušies vienīgi apakšveļā.

„Nomierinies Hermione! Tas taču ir tikai Malfojs! Atceries cik maz drēbju bija viņam mugurā?” Džinnija vaicāja. Hermione nosarka.

„Tas ir savādāk. Viņš vienmēr ir tādā paskatā...”

„Vai tu man gribi teikt, ka tas sesks visu laiku staigā apkārt puspliks?” Rons vaicāja caur sakostiem zobiem, norādīdams uz Malfoja guļam istabas durvīm. Hermione aizstāvējās.

„Tas ir savādāk! Viņš te dzīvo! Un es tak nevēlējos, lai manā istabā atrastos divi gandrīz kaili puiši jau trešajā skolas dienā!” Hermione nošņācās. Rons ar Hariju nobolījās un sāka ģērbties, bet Malfojs parādījās pirms vēl viņi bija paguvuši izgriezt drēbes uz labo pusi. Viņš bija jau pilnībā apģērbies ar īgnu un reizē neizdibināmu izteiksmi bālajā sejā.

Malfojs paspraucās garām zēniem, bet piestāja pie Rona. Viņš nolūkoja puisi no galvas līdz kājām it kā vērtēdams, lai gan pilnmēness-ūdens acīs nebija manāma interese.

„Foršas apenes!” Drako vienkārši noteica un aizgāja. Hermione uzelpoja no atvieglojuma. Viņa pavēcināja rokas, pievēršot pārējo uzmanību.

„Nu, tad šī ir mana koptelpa. Varat skatīties kur vien vēlaties, tikai ne VIŅA istabā,” Hermione piekodināja.

„Pat tavā apakšveļas atvilktnē?” Rons šķelmīgi vaicāja. Hermione nenoturējās neiesmējusies. Džinnija palūkojās uz savu brāli un nobolījās, pirms pievērsās Hermionei.

„Redzi, es jau teicu. Cūkas!”

„Siekalainie vepri,” Hermione piekrita un smējās. Rons un Harijs pievienojās smiekliem. Abi zēni veikli iekārtojās uz dīvāna. Hermione palūkojās uz Džinniju un abas klusēdamas pilnībā saprata ko otra domāja.

„Puišeļi!”

„Hermione, kur atrodas tualete?” Džinnija iejautājās.

„Kas tad nu, vai vēlies izvemties no pusplikā Malfoja skata? Jo man arī ir radusies šāda vēlēšanās,” Harijs komentēja. Abi zēni bija ķērušies klāt saldumu traukam uz galdiņa un sāka mest konfektes gaisā, cenzdamies tās uztvert ar mutēm.

Džinnija par Harija komentāru rikai nosmējās.

„Tās ir otrās durvis pa labi,” Hermione norādīja. Džinnija pamāja un atstāja Hermioni vienu ar abiem zēniem.

Hermione piegāja pie dīvāna un apsēdās starp abiem puišiem. Abi kādu mirkli lūkojās uz Hermioni. Hermione iesmējās, kad atklāja, ka viņa atrodas starp diviem pievilcīgiem un gandrīz kailiem zēniem.

„Tas ir neveikli, kā jums liekas?” Hermione jautāja. Harijam un Ronam acīs bija velnišķīga dzirksts. Hermionei tas nemaz nepatika. „Umm... puiši?” viņa ierunājās. Abi pievirzījās par collu tuvāk. „Puiši...” Hermione, nu jau uzstājīgāk, ierunājās.

„Hermiones sviestmaize!” Zēni vienlaicīgi iesaucās. Rons uzvēlās meitenei virsū tiklīdz viņa bija pagriezusi viņam muguru, lai laistos lapās. Harijs, savukārt, pavilka meiteni uz priekšu. Hermione bija iespiesta starp Ronu virspusē un Hariju apakšā. Viņa nedaudz atvirzījās un sajuta patīkamo Harija elpu... tā pavisam noteikti bija vienīgā patīkamā smarža.

„Ak Dievs, kā jūs smirdat!” Hermione norīstījās. Viņa piespieda seju pie Harija kakla, lai izvairītos no smakas. Harijs elpoja Hermiones ausī, cenzdamies valdīt smieklus.

„Tas kut!” Harijs iesmējās. Rons apsēdās uz Hermiones muguras.

„Ha! Esmu kalna karalis!” viņš iekliedzās un pacēla rokas triumfā.

„Ugh! Ron nolaid rokas!” Hermione smējās. Rons nosarka un nekavējoties nolaida rokas, tad izplūda skaļos smieklos. „Vai tad tu nezini kas ir higēna?” Hermione vaicāja, taču tad zēni sāka viņu kutināt, liekot meitenei iespiegties no smiekliem un lūgties lai tie pārtrauc.

(Džinnija)

Iegājusi vannas istabā, viņa pārbaudīja kosmētiku. Nedaudz izsmērējusies no lielās raudāšanas. Noslaucījusi smērējumus ar salveti, Džinnija veikli atjaunoja meikapu. Viņa uzsmaidīja savam spoguļattēlam, konstatējusi, ka nemaz tik slikti neizskatās.

Nabaga Hermione! Viņai bija jādzīvo kopā ar to mērgli Malfoju. Viņš vismaz nebija neglīts, Džinija nosmīnēja.

Viņa nedaudz pieglauda matus, kad skatiens aizslīdēja līdz telpas stūrim. Tur stāvēja piecas, pustukšas zāļu pudelītes. Viņa tik tikko spēja saburtot vārdu uz pudelītei piespraustās receptes.

Grendžere Hermione.

Džinnija nodrebēja. Kopš kura laika Hermione lietoja zāles? Viņa pastiepās pēc citas pudelītes, bet saminstinājās. Tā nebija viņas darīšana, vai Hermione lietoja zāles, vai nelietoja. Tās droši vien bija pret alerģiju vai ko tamlīdzīgu.

Taču redzot pudelītes, Džinnija nespēja apvaldīt ziņkārību, lai uzzinātu, kas tās par zālēm.

Viņa paņēma rokās vienu pudelīti un pagrozīja, klausoties kā iekšā grab tabletes. Skaņa likās baisa. Džinnija rūpīgi nopētīja zāļu nosaukumu. Tik sarežģītu vārdu viņa pat nespēja izlasīt. Lai gan, tas likās kaut kur dzirdēts. Tikai kur?

Nedaudz pagrozījusi pudelīti rokās, viņa sāka atminēties, ka redzējusi to kādā reklāmā. Džinnija aplaizīja lūpas.

Un piepeši viņa atcerējās.

Tās bija svara kontrolēšanai. Džinnija atcerējās, cik daudz svara Hermione bija zaudējusi. Viņa pamāja, tas likās loģiski. Lai gan tas neizskaidroja, pārējo pudelīšu nozīmi.

Džinnija paņēma nākamo pudelīti un izlasīja nosaukumu. Viņa to nekavējoties atpazina. Šīs zāles lietoja histēriķi, lai nomierinātos. Taču kāpēc, lai Hermione lietotu ko tādu?

Džinnija uzmanīgi nolika pudelīti atpakaļ un paņēma nākamo, zāļu grabēšana uzdzina meitenei drebuļus. Izlasot zāļu nosaukumu, viņa atminējās arī to. Tas bija anti-depresants un pie tam visai spēcīgs. Vai tad šis zāles un tās iepriekšējās neiedarbojās uz vienu un to pašu? Nē, dažas histērijas formas norāda uz depresiju, Džinnija nodomāja. Viņai likās, ka redz kaut kādu jēgu, visām šīm zālēm.

Taču tur bija vēl divas pudelītes.

Nākamo zāļu nosaukumu, Džinnija nepazina. Tas bija kaut kas jauns. Priekš kam tās bija domātas, palika noslēpums. Viņa veikli nolika pudelīti atpakaļ un paņēma nākamo. Vai šī pudelīte izskaidros Hermiones slimību? Džinnija nezināja, bet nosprieda to noskaidrot.

Viņa lēni pacēla pudelīti un vilcinoties izlasīja nosaukumu. Džinnija ievilka drebelīgu elpu un izlasīja to vēlreiz. Vīlusies, viņa nolika pudelīti atpakaļ, jo neatpazina nosaukumu.

Uzmanīgi salikusi pudelītes to iepriekšējā stāvoklī, Džinnija uzbūra sejā smaidu un izgāja no vannas istabas. Viņa ieraudzīja Hermioni, kura centās tik vaļā no abiem zēniem, starp kuriem bija iespiesta. Viņa izskatījās tik laimīga. Tik bezrūpīga... vai tas bija zāļu iespaidā, vai arī viņa patiešām bija laimīga?

„Es jūs puišus nevaru atstāt vienus pat uz minūti!” Džinnija smējās.

„Džinnij! Palīdzi! Viņi SMIRD!” Hermione izdvesa. Rons nolēca no Hermiones un pacēla meiteni, pārmezdams viņu pār vienu plecu kā mucu. Harijs smaidīdams tuvojās Džinnijai.

„Harij... nē... nē Harij... slikts Harijs... sēdi!” Džinnija centās viņu atrunāt, bet Harijs veikli pieliecies pacēla Dzīnniju un pārmeta pār plecu. Abi zēni stāvēja ar mugurām viens pret otru, tā, ka Hermione un Džinnija varēja redzēt viena otru.

„Pretošanās ir bezjēdzīga,” Hermione smējās un Džinnija klusām piekrita. Hermione sarauca uzacis. „Džinnij, vai ar tevi viss ir kārtībā?” viņa klusi ievaicājās. Džinnija pamāja, neuzticēdamās savai balsij.

„Esmu izbadējies,” Rons norūca. „Lai arī cik jauka būtu tava koptelpa, tev te nav ne kripatiņas ēdamā!” Rons iesmējās. Viņš uzmanīgi nolaida Hermioni zemē un viņa puisim uzsmaidīja. „Mēs ar Hariju iesim sadabūt ko mutē bāžamu. Nāksi līdzi?”

„Es piesakos!” Džinnija iesaucās, kad Harijs bija viņu nolaidis zemē.

„Es tad laikam arī eju, jo Rons teica, ka eju pirms vēl biju paspējis piekrist,” Harijs noteica, paraustīdams plecus. „Nāksi līdzi Hermione?”

„Nē, esmu pārgurusi. Tiksimies vēlāk, labi?” viņa atbildēja. Pārējie pamāja un puiši sāka ģērbties, kad bija apmazgājušies un izmantojuši Malfoja dezodorantu. „Nedomāju, ka Drako iebildīs,” Hermione iesmējās, nolikdama dezodorantu atpakaļ. Pārējie pasmējās un atstāja Hermioni vienu.

Džinnija iebukņīja Rona roku, kad trijotne bija nonākusi gaitenī.

„Au! Par ko tad tas?” Rons norūca un paberzēja roku. Džinnija paglūnēja uz viņu.

„Jūs viņu nogurdinājāt!” Džinnija atcirta un sāka doties prom pa gaiteni.

„Vai tas būtu kas slikts?” Rons vaicāja.

„Jā, Džinnij! Kas noticis?” Harijs vaicāja, sekodams meitenei. Viņa apcirtās uz papēža un nikni palūkojās uz abiem zēniem.

„Man bija taisnība, vīrieši ir pilnīgi idioti! Hermione ir neiedomājami slima! Iespējam, ka jūs visu tikai pasliktinājāt!” Džinnija nošņācās. Raizes parādījās puišu sejās. Viņiem nemaz nebija ienācis prātā, ka Malfoja teiktais vilcienā varētu būt patiesība.

„Ko tu ar to domā, neiedomājami slima?” Rons vaicāja, balsij aizlūstot. Džinnija uz brīdi aizvēra acis, bailēs, ka nespēs kontrolēt savas emocijas.

„Hermione lieto vismaz piecas recepšu zāles. Viņa strauji zaudē svaru un izskatās tik nespēcīga, ka knapi spēj nostāvēt!” viņas balss drebēja. Harijs izbrauca ar roku cauri matiem un kaut ko pie sevis nomurmināja, kamēr Rons neticīgi šūpoja galvu.

„Cik... cik ļauni ir?” Rons ierunājās.

„Pietiekami, lai viņa nevēlētos, ka viņas labākie draugi to uzzinātu,” Džinnija strupi noteica pagriežoties un atstājot abus zēnu, apjukušus stāvam gaiteņa vidū.


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.