Pacelšanās laiku un datumu es neminēšu. Gana bieži tas jau teikts. Es un Lins lidojām uz noteikto mērķi ar savu uzdevumu. Lidojums notika bez starpgadījumiem. Uzpildījāmies pēdējajā Sistēmas stacijā un pēc aptuveni diennakts nonācām norādītajā sektorā, kurā atradās neliela saules sistēma ar sešām planētām. Signāls bija fiksēts aptuveni no ceturtās planētas orbītas. Abi nosūtījām pēdējos ziņojumus, kur atzīmējām ierašanos galapunktā.

Ceturtā planēta tobrīd atradās otrā pusē saulei, tādēļ devāmies pa tās orbītu, meklējot iespējamās raidīšanas pēdas. Tādas neatradām. 

- Nav vērts meklēt, - radio austiņās atskanēja Lina balss. Tai vienmēr piemita mazliet savāda pieskaņa, ko radio bija gandrīz neiespējami dzirdēt, bet runājot aci pret aci tā bija skaidri jūtama.

- Vai esi pārliecināts? - pārbaudīju meklētāja skalu. Kaut kas man teica priekšā, ka tas viss ir tukša laika šķiešana un patiesība mūs gaida uz ceturtās planētas. Sensori uzrādīja, ka uz tās pastāv dzīvība, kaut arī bez tehniskiem sakopojumiem, kas parasti norādīja uz augsti attīstītu civilizāciju.

- Man tāda sajūta, ka atbilde atrodama uz planētas, - ar nelielu aizkavēšanos Lins atbildēja.

- Gluži manas domas, - atteicu, veroties uz zilganzaļo, bālo planētas bumbu priekšējā stikla centrā. Ar katru parseku tā nāca arvien tuvāk.

- Nu tad dosimies noskaidrot! - Lins mundri atsauca. Tomēr cauri mundrumam varēja just nedrošību.

Sirds sitās par pustoni ātrāk, nekā vajadzētu.

Vēlreiz pārlaidis skatienu raidījumu nogulumu meklētāja skalām, pievērsos svirām, nedaudz palielinot šautras ātrumu. Cauri sānu stiklam un uz radara ekrāna manīju, ka arī Lins dara to pašu. 

Pāris reižu pārlidojām pāri planētai augstākajos atmosfēras slāņos. Sensori neuzrādīja nedz augsti attīstītas tehnoloģijas, nedz primitīvu celtņu atrašanās vietas.

Abi jutāmies nedaudz samulsuši, tādēļ pārlidojām pāri vēl pāris reižu, pārskatīdami planētas virsmu gan ar sensoriem, gan meklētāju.

- Absolūti nekā. Rādās, ka kāds būs par kādu grādu vai minūti kļūdījies peilējot, - Lins ierunājās, kad abi bijām beiguši skenēšanu. Mūsu kuģi tobrīd atradās virs plakankalnes, kuru sedza bagātīgs mežs.

- Varbūt augu valstī ir kas tāds, kas slāpē sensoru rādījumu? - līdzko laidu vārdus pār lūpām, sapratu, ka pats tiem neticu. Sensori uzrādītu, ja kas traucētu to raidījumu precizitāti.

Lins neatbildēja un zināju, ka viņa domas sakrīt ar manējām. Izlūkkuģu sensori fiksēja visu. Tādu nebija pat kreiseriem.

- Pārlidojam vēlreiz? - Lins klusi ierosināja.

- Un cik reizes vēl tā? Kļūdīties nav iespējams, - es atjautāju.

- Nojaušu, ka kādam novērošanas postenī būs ziepes, - Lins iesmējās. Smējos līdz ar viņu. Visu šo mistēriju bija viegli novelt uz novērošanas posteņa kļūdu vai nevīžību. Zināju, ka mums abiem būs jāpārslauka ar sensoriem nelielā saules sistēma un varēsim doties atpakaļ.

Grasījos jau sastādīt ziņojumu, kad austiņās atskanēja Lina balss. Tajā jautās krietna deva pārsteiguma un baiļu. Tas nu nemaz nesaskanēja ar Lina dabu un raksturu.

- Esef? Vai dzirdi? - Lins vaicāja.

- Ko? - saraucu pieri un brīdi nesapratu, ko Lins ar to domāja.

- Ieklausies... -

Un tad tas sākās. Sākumā pavisam klusu, tādēļ mēs nebijām dzirdējuši, jo pāri tam skanēja mūsu balsis. Tad tas pieņēmās spēkā un kļuva arvien skaidrāks.

Tā bija dziesma. Brīnišķīga dziesma, kuru dziedāja neskaitāmas balsis. Mums abiem, man un Linam, šķita vārdi sen zināmi, bet mirkli pēc dziesmas beigām, mēs tos vairs nespējām atcerēties.

Abi neprātīgi metāmies pakaļ dziesmai. Tagad mēs zinājām, ka neviens nebija kļūdījies, un raidītāji uztvēra šo dziesmu. 

Šautras apskrēja ap planētu vairākus apļus, bet neatradām nedz dziedātājus, nedz pašu dziesmu. Riskējot un degot ilgās atkal dzirdēt balsis, kuras nebija ne jaunas, ne vecas, ne meiteņu, ne puišu, mēs nolaidāmies pie kādas plašas upes augstu koku birzī. Koki bija augsti, daudz augstāki nekā tie, kas atrodami Sistēmas planētās.

Savākuši visu nepieciešamo kājnieka ekipējumu, sākām pētīt augu valsti. Gaiss tur bija derīgs elpošanai, bez jebkādiem bīstamiem piejaukumiem. Dzīvnieku nebija, Šķiet pat kukaiņi, bija pazuduši. Gandrīz vai nospriedām, ka uz šīs planētas dominē augi un tie arī bijuši dziedātāji.

Tomēr kļūdījāmies.

Lins Viņu ieraudzīja pirmais. Jau nomērķēja, kamēr es centos Viņu saskatīt. Viņš bija kaķveidīgais, liels kaķveidīgais, līdzīgs panterai vai pumai, bet lielāks par cilvēku.

Tad Viņš nāca. Abi nomērķējām, cerot, ka ieroču lādiņi zvēru nobeigs, ja tas uzbruks. Tomēr tas neuzbruka. Viņš gāja stalti un uzmanīgi, viegli piesardzīgi, bet ne plēsoņas zaglīgajā gaitā.

Sākumā nesapratām kāpēc, bet ieročus nolikām sānus, ļaujot kaķim pienākt pavisam tuvu.

Pirmo reizi izdzirdot senia balsi, tā šķiet viss, kas atrodams visumā. Bieži runājot ar seniām tu sāc izklausīties līdzīgs viņām, vismaz tā apgalvo mazie marasi. Varbūt tādēļ viss tur līdzinās seniām?

- Tāls ceļš, tālas zvaigznes, - kaķveidīgais ierunājās dīvainā pamatvalodā, ne neglītā, bet apbrīnojami skaidrā. Pat tajā varēja jaust vārdu spēku, kaut ar pašu seniu valodas spēku tas nav salīdzināms. – Divi... cilvēki? -

- Mēs nākam no Sistēmas, - Lins klusi atbildēja.

- Mans vārds ir Esefs Adamants un tas ir mans biedrs Algelins Safirs. Esam ieraušies sakarā ar uztvertu raidījumu, - centos atbildēt cik formāli vien spēju, bet jutu, ka balss lāgā neklausa šim uzspiestajam tonim.

- Jūs, pirmie spārni, jums patiesības vārdi, - lielā kaķa purnā šķita ievizamies smaids. Iepriekš viņš bija runājis neatverot muti, bet tagad ieraudzījām plēsoņas zobus, baltus un asus.

Gaisā uzvijās viegli dziedoša skaņa.