Tomass aizgāja. Tomass atkal aizgāja. Viņš vienmēr aiziet tieši nepiemērotākajā brīdī un nepareizajā laikā! Žozefs ir gatavs viņam par to pārgriezt rīkli, bet Samanta viņu vienmēr attur.

Jums droši vien ir radies jautājums: „Ko pie saules viņš te runā?” Pacietību, un es jums atbildēšu

Tātad – mans vārds ir Smaragds (muļķīgs vārds, ja man pašam par to būtu atļauts izteikties) un es esmu pavisam sagrabējušas un savu laiku nokalpojušas fregates „Zelta zibsnis” pilots-navigators. Nekas dižs jau nav un diez vai ari kādreiz būs tāds amats. Kas gan tur ir, vilkt sagrabējušu lūžņu kasti (kas turas kopā tikai ar Tomasa palīdzību) cauri zvaigznēm un melnajai matērijai. Patiesībā jau nav nekāds brīnums, ka mums visiem šai konservu bundžā nervi līdz pēdējam uzvilkti.

Mūsu cēlais un varenais kapteinis ir Žozefs. Ja atklāti, viņš vēl aizķēries pagājušajā gadu tūkstotī (kaut gan no šī sākuma jau pagājuši vairāki gadsimti). Viņš jau mums visiem sen būtu pārrāvis rīkles un apgriezis pirkstus. Taču, par laimi (vai nelaimi) Samanta viņu vienmēr attur. Samanta nav cilvēks. Ja jūs kaut ko tādu iedomājāties, nekad nesakiet to skaļi! Samanta ir pluribus impar, kā teiktu gudri vīri – proti – ne ar vienu nesalīdzināms. Vismaz tā viņu mēdz saukt kapteinis. Nu Samanta ir Samanta. Kas viņš īsti ir, to neprasiet. Viņš piesitās mums kaut kur uz Genevas jau pirms pāris gadiem. Kaķveidīgais un vēl runājošs ir laba kombinācija, ja vien pareizās attiecībās. Tātad Samanta ir kaķveidīgais un saprātīgais. Kāpēc es saku viņš un nevis viņā? Nu pavisam vienkārši – Samanta ir Viņš (lai gan par to pilnīgi pārliecināti mēs neesam). Tikai tam kaķa paurim pārāk iepatikās šis, kaut kur dzirdētais, vārds, ka viņš to sev pieņēma. Nelīdzēja nekāda pierunāšana un skaidrošana, ka tas ir skuķa vārds. Šis palika pie sava.

Nu Samanta un Žozefs ir dīvains pāris, bet kapteinis kaķi uzklausa un ņem vērā (atšķirībā no mums). Tomēr par Samantu un Žozefu kopā dīvaināks ir Tomass. Viņš ir mūsu grabažas mehāniķis. Žēl nabadziņa. Kaut arī fregate nav liela, pilnīgi viss, vienkārši pilnīgi viss uz tās un tajā atrodas avārijas stāvoklī. Nu un Tomasam tas jāspēj noturēt visu lidojuma laiku uz pieņemamas robežas, lai mēs neattaptos melnajā matērijā ar apkārt lidojošām „Zelta zibšņa” detaļām. Varbūt tieši tādēļ nabagam ar nerviem viss švakāk. Nu kurš gan visu lidojumu laiku šķistu kā robots, un reizēm staigātu apkārt, stāstīdams par kosmosa balsīm, kas viņu uzrunā?

Taču kāpēc es jums visu to stāstu? Pats īsti nezinu, bet zinu vienu: Tomass atkal aizgāja un mūsu kuģis, tīrākā grabaža, ne fregate, kas turas kopā tikai paticoties Tomasam, pēc pāris mirkļiem jauki uzliesmos, jo uguns no degošajiem dzinējiem nokļūs šķidrajā slāpeklī. Šīs saules (laikam A-36 to sauca kartē) apriņķojošo planētiņu primitīvajiem iedzīvotājiem būs diezgan jauks salūts.

Viss sākās ar parastu rītu. Līdz nelabumam parastu rītu. Savā neērtajā kojā pamodos jau ar ierasto avārijas sirēnu kaucienu. Bija nojucis gravitācijas lauka ģenerators, tāpēc pēc mirkļa attapos jauki peldot pie griestu gaismas joslas, bet man blakus jautri planēja sega un plastmasas krēsls ar manām drēbēm. Iesaku nemēģināt apvilkt bikses un kreklu bezsvara stāvoklī ar galvu uz leju. Biju uzvilcis tikai vienu staru, kad Tomass salaboja ģeneratoru un gravitācija atkal tika ieslēgta. Neņemot vērā apdauzīto galvu, man virsū vēl uzkrita krēsls un visas gaisā jautri plīvojošas drēbes, pie tam, gandrīz ar akmeņu smagumu. Labi, ka galds un gulta ir piemetināti grīdai.

Sāpošām maliņām un ne savā labākajā noskaņojumā aizvilkos uz vadības kabīni. Tur, kā vienmēr īgns, apģērbies vecā kamzolī, augstos zābakos, kuru stulmos sabāzis bikšu galus, stāvēja Žozefs. Viņa skatiens īgni vērās aiz kvarca stikla redzamajās melnajās, zvaigžņu piesētajās kosmosa dzīlēs. Man vajadzēja tikai mirkli, lai apjēgtu, ka mēs vairs nepārvietojamies ar virsgaismas ātrumu cauri raibajam hiperkosmosam, bet klumburojam uz priekšu pa parasto kosmosa telpu.

-Visuma dievi! Kur tu atkal biji ielīdis, Smaragd!- tik ikdienišķs un ierasts sveiciens, cik vien iespējams, vismaz manām ausīm. –Autopilots jau pusstundu kā izgājis no ierindas un Tomass nemāk vadīt kuģi, nemaz nerunājot par Samantu,- kapteinis šorīt bija īpaši īgns. Tam bija iemesls. Spuldzītes uz avārijas paneļa dejoja kā apsvilušas, bet no vadības pults apakšas laukā rēgojās Tomasa garās kājās.

-Jau ķeros klāt!- cik vien mundri spēdams, atsaucos un apsēdos pie stūres, vismaz mēs tā saucām vadības sviras.

Aši pārlaidu skatienu pāri sistēmām un atzīmēju koordinātes kartē. Bijām netālu no nenozīmīgas, primitīvu būtņu apdzīvotas sistēmiņas centrālās saules, kurai bija dots tikai burts un kārtas skaitlis – tātad- absolūti nenozīmīga un nomaļa.

Tomass no vadības pults apakšas izlīda tikai pēc pusstundas.

-Autopilots var atkal nojukt,- tas bija viss, ko viņš pateica, pirms izgāja no nelielās telpas. Žozefs nošņirkstināja zobus, bet Samanta, kas sēdēja kapteiņa priekšā, uzmeta kūkumu un pievēra acis, veltot viņam mazliet draudīgu skatienu.

Pēc neilga brīža abi uzsāka nenozīmīgu sarunu par degvielas augstajām cenām un izgāja no telpas, atstājot mani lepnā vientulībā. Pievērsos sistēmas vērošanai savā priekšā. A-36 nenozīmīgo sistēmu, kas, pēc kartes spriežot, atradās visai tālu no galvenajiem tirdzniecības ceļiem un ari visai tālu no mūsu galamērķa, kurā Žozefs bija nolēmis atvadīties no fregates un no manis. Vismaz es biju nolēmis atvadīties no kapteiņa un kuģa, lai atrastu kādu klusu un mierīgu vietiņu, lai sāktu savu biznesu.

Pulkstenis rādīja gandrīz desmit, kad spuldzītes uz paneļa pārstāja mirgot. Jutos kādu brīdi tīri apmierināts, ka Tomasam kārtējo reizi izdevies savest kārtībā tehniku. Jau gatavojos iedarbināt virsgaismas ātruma dzinējus, kad vadības telpā ienāca mehāniķis.

-Vai kaut ko aizmirsi?- mazliet rupji pajautāju. Biju īgns, ka viņš iztraucējis manu jauko vienatni, kurā varēju nodoties savām domām.

-Nē,- neizteiksmīgā balsī viņš mans atbildēja. –Kas šī par sistēmu?- jautājums šķita muļķīgs. Tomēr Tomasa dīvainais skatiens un vieglā skaņa, kas ieskanējās neizteiksmīgajā teikumā, lika man saausīties.

-A-36. Pavisam nenozīmīga un diezgan tālu no civilizācijas,- mazliet apjucis atbildēju.

-Skaidrs,- viņš atkal neizteiksmīgi ierunājās, bet balsī bija nojaušams kaut kas tāds, ko agrāk nebiju tajā dzirdējis. Vai Tomass kaut ko zina vairāk?

-Saki, Smaragd, kādas tev šķiet zvaigznes?- jautājums mani uz mirkli apstulbināja.

-Nu, nezinu. Laikam jau skaistas,- atbildēju, nekā lāgā nesaprazdams.

-Vai tev šķiet, ka zvaigznei vajadzētu būt skaistai?- šis jautājums izskanēja pat nedaudz asi. Tomasa tēraudpelēko acu skatiens pievērsās man. Tajā bija redzama dīvaina izteiksme, kaut kas starp ilgām un vaidu.

-Nezinu,- paraustīju plecus. –Tās izskatās skaistas, bet patiesībā ir tikai gāzu un gravitācijas sakopojums, kas izdala gaismu un siltumu,- nedaudz papildināju.

Tomasa sejas izteiksme kļuva mazliet maigāka un skatiens vairs ne tik ass. Nojautu, ka varētu sekot kas interesants.

-Agrāk mani vilināja zvaigznes,- viņš klusi iesāka runāt, pievērsis skatienu aiz stikla esošajam. –Es ticēju, ka tās ir skaistas, pildītas ar neticamu daili. Ilgojos tām pietuvoties, tās satvert un baudīt krāšņumu, ko tās sniedz, bet kļūdījos. Zvaigznes ir radītas tam, lai tās apbrīnotu no tālienes, nevis censtos pietuvoties.

Es biju jauns, muļķīgs un jauns. Tiecos turp, kur man nevajadzēja doties, un, tur nokļuvis, uzzināju patiesību. Šeit mans ceļš beidzas. Laiks atgriezties tur, no kurienes esmu nācis,- pēdējos vārdus mehāniķis nočukstēja.

Tad viņš aizgāja. Ne vienkārši aizgāja, lai gan varbūt tieši tā. Aizgāja ne tā kā citas reizes, ķerdamies pie sev šķietami svarīgākiem darbiem un kaitinot Žozefu, bet prom. Kaut kā neticami tas šķiet, bet ir patiesība. Viņš aizgāja pavisam.

Redzēju kā Tomass mierīgi iziet cauri vadības pultij un kvarca stiklam. Redzēju, ka viņš, līdzīgs ugunīgai komētai, aizskrien uz vienu no planētām, kas, dzīvinoši zaļas, šķita raugāmies uz mums.

Arī Žozefs to redzēja, tāpat kā Samanta. Viņš neticēja, es arī.

Kad attapāmies no pārsteiguma, iedegās lampiņas uz avārijas paneļa. Tās vēstīja, ka aizdedzies dzinējs. Spalgi iegaudojās sirēna, bet tūlīt apklusa.

-Labāk, lai mūsu bēru zvans ir klusums, nekā sirēnu kaukoņa,- aizbildinājās Samanta, kad bija izslēdzis trauksmes signālu.

Klusums skanēja kā zvana duna. Mūsu bēru zvana duna. Tomass bija aizgājis un uz mirkli par Žozefs nelamājās. Ar tādu ķibeli kā degošs dzinējs, pat šis mehāniķis nebūtu ticis galā.

Atmiņā sāka ataust neskaitāmas ainas no piedzīvotā, bet tam visam pāri atplaiksnīja reiz risinājusies saruna ar Tomasu. Viņš toreiz runāja skaisti un varbūt nedaudz neizprotami.