„Olīvija Forestere. Mīļākie dzīvnieki? Kaķi."

„Nē - nederēs. Ķepainis pilnīgi noteikti nesapratīsies ar cilvēku, kuram patīk kaķi."

„Sendija Mūra. Labākā fiziskā īpašība..."

„Kas vainas? Iedod man to apskatīties... err... Liec to tajā kaudzītē. Mums tā pēc tam pilnīgi noteikti ir jāizpēta tuvāk."

„Žaklīna Hečere. Viņasprāt, ideālākā randiņa vieta - Melnā muiža."

„Ū... ē... Pilnīgi noteikti nē. Viņam ir vajadzīgs Valentīndienas randiņš Cūkmiestiņā nevis asiņainā līgava."

„Eliša Tomasa. Tornis - Slīdenis."

„Varbūt nebūs tā labākā izvēle..."

„Džerads Vilsons. Labākais..."

„Pagaidi... tas ir čalis. Er... šito izlaižam."

„Natālija Forda. Iecienītākais dzēriens? Ugunsviskijs."

„Novieto to „ finālistu" kaudzītē."

„Rebeka Vilsone. Vai kādreiz ir piedalījusies spēlē, kuras noteikumi kaut kādā veidā ir bijuši saistīti izģērbšanos? Jā."

„Paturi arī šo."

„Stefanija Deja. Visvairāk baidās no suņiem un pērkona negaisa."

„Nē... Ķepainim ir sevišķi pieķēries suņiem."

„Braiena Remona. Vai kādreiz ir sapņojusi par Siriusu? Ja tā, tad kāds ir bijis sapnis? Atbilde ir apstiprinoša. Fantāzija ietvēra avenes, ķirbju sulu, putukrējumu, šalles, spoguļus..."

„Paldies - turpināt nevajag. Man ir bilde. Diezgan nepievilcīga bilde. Bet man tā vai tā patīk."

„Labi. Nākamā kandidāte ir Emīlija Vikersa. Favorīts starp kalambola komandām? Atbilde - man nepatīk kalambols."

„Nu tad šis pa taisno dodas uz „noraidīto" kaudzīti. Nevēlos, lai Ķepaini ķertu trieka, to izlasot."

Neskaitāmu pergamenta gabalu ieskauti, divi grifidori atradās aptauju lasīšanas un šķirošanas vidū. Turpat slējās divas kaudzes - vienā atradās noraidītās aptaujas, otrā - finālistes. Nu tagad bija skaidrs, kādēļ tur atradās viens no grifidoriem, bet ko tur darīja Džeimss Poters, lasīdams aptaujas kopā ar trešgadnieci?

Deanna Bērnsa palīdzēja Džeimsam tikt galā ar iespējamajām pretendentēm uz Sīriusa Valentīna dienas randiņu Cūkmiestiņā.

Šo tradīciju Laupītāji bija sākuši ceturtajā gadā, kad Sīriuss bija saņēmis tik daudz ielūgumu, ka viņam viens bija jāizvēlas tikai pēc rūpīgas atlases.

Džeimss slinki izvilka zizli un izgaisināja „noraidīto" kaudzīti. Tā bija kļuvusi diezgan paprāva.

Viņš pamāja Deannai: „Paldies, ka palīdzēji! Es domāju, ka pārējo pabeigšanai atstāšu Remusam." Galu galā tas jau nebija tikai viņa darbs - izvēlēties piemērotāko randiņu Sīriusam. Tajā bija iesaistīti arī Mēnestiņš un Tārpastis. Viņš bija ticis galā ar pusi no pieteikumiem. Viņi varēs pieveikt atlikušos. Bet Deanna viņam bija palīdzējusi tikai tādēļ, ka viņa pati izjuta nelielas simpātijas pret Sīriusu.

Meitene vēlējās iepazīties ar aptaujās sniegtajām atbildēm, lai saprastu, kuras viņai palīdzētu un kuras nē, iekļūt finālistu sarakstā, kad viņai pašai būtu tāda iespēja aizpildīt aptaujas anketu. Džeimsam nebija drosmes viņai atgādināt, ka tad, kad viņa mācīsies piektajā gadā un būs pietiekami veca, lai varētu piedalīties - Sīriuss Cūkkārpā vairs nemācīsies.

Viņš sakārtoja „finālistu" kaudzīti. Tur atradās aptuveni septiņas vai vairāk vēstules, kuras bija adresētas Mēnestiņam.

Tagad jūs droši vien jautāsiet: „Kas tad īsti šeit notiek?" Gaiteņos skanēja čalas un smiekli. Meitenes iegādājās jaunas drānas un apmainījās ar padomiem, kurš būtu labākais veids, kā akcentēt savu acu formu. Viņas rūpējās par pareizo lūpu krāsas toni un bija sākušas papildināt savas frizūras ar spilgtiem aksesuāriem. Bija pienākusi tā īpašā reize gadā.

Tā bija nedēļa pirms Valentīna dienas un meitenes gatavojās ikgadējam „Laimē randiņu ar Laupītāju" konkursam. Tas sastāvēja no trijiem dažādiem posmiem. Pirmais, protams, bija tāds, ka Laupītāji tikās ar visām meitenēm „Caurajā katlā" un sadalīja tās četrās grupās - Žubura, Ķepaiņa, Tārpasta un Mēnestiņa (pēdējais gan ar lielām pretenzijām) pielūdzējas.

Otrais posms bija aptauja, kuru meitenēm vajadzēja aizpildīt un tad ar pūču pasta palīdzību nosūtīt Laupītājiem. Un trešais, pēdīgais, posms bija randiņš ar attiecīgo Laupītāju, ja vien kādas no tām tik tālu tika. Pēdējo divu nedēļu laikā pirmie divi posmi bija veiksmīgi realizēti. Aptaujas jau sāka atgriezties pie Laupītājiem un viņi tagad nodarbojās ar iespējamo randiņu variantu izskatīšanu.

Tiem, kuri šajā pasākumā iesaistījās, vēlāk bija interesanti uzzināt tā rezultātus. Labākā daļa no „konkursa" bija tā, ka līdz pat trešā posma noslēgumam neviens no Laupītājiem tā īsti pat nezināja, kuras no visām bija iekļuvušas viņa kandidātu sarakstā. Džeimsam pašam vēl nebija ne jausmas, ar ko nāksies pavadīt nedēļas nogali.

Protams, viņš paļāvās uz to, ka draugi izvēlēsies pieklājīgu kandidāti, taču, zinot Sīriusa jokdara slavu, viņš nebrīnītos, ja viss beigtos ar kādu čali no Kraukļanaga. Kaut gan tas nemaz nebūtu tik smieklīgi. Bet lietas ap Sīriusu vienmēr bija neparedzamas. Paldies Dievam, Mēnestiņš viņam tādu iespēju nedotu un beigu beigās liktu izvēlēties kādu, kas būtu vairāk vērta.

***

Dažiem cilvēkiem paredzamība liekas garlaicīga, bet citiem tā nozīmē kārtību, kontroli un organizētību. Daži gaida savu paredzamo dienu, kad viņi pamostas tieši 6:30, vienmēr izkāpj no gultas pa kreiso pusi un allaž iztīra zobus pirms tiek nomazgāta seja.

Lilijai Evansai, meiteņu vecākajai un Grifidora nama audzēknei, bija ļoti paredzamas dienas. Patiesībā, viņas grafiks nebija mainījies kopš piektā un sestā gada, ja nu vienīgi dažas izmaiņas stundu sarakstā. Viņa izbaudīja savu paredzamo dienu. Viņai patika savas garlaicīgās ikdienas rūpes.

Sestā gada beigās viņa pat bija vēlēšanās kašķēties ar Poteru un kārtējo reizi noraidīt uzaicinājumu uz randiņu. Tā bija neatņemama viņas dienas sastāvdaļa. Tā likās nepilnīga, ja tā nenotika. Vai viņa to kādam atzina? Protams, ka nē. Un kad viņa pirmajā septembrī iekāpa Cūkkārpas ekspresī, lepni nesdama savu meiteņu vecākās nozīmīti, viņas diena pēkšņi kļuva ļoti neparedzama.

Pirmkārt, viņa pilnīgi noteikti nebija cerējusi ieraudzīt Poteru zvilnam Studentu Vecāko kupejā. Viņa viņam ar baudu bija paziņojusi, ka „Šī kupeja ir paredzēta tikai Vecākajiem, Poter. Pazūdi!" Un, ja Lilija nebūtu atbalstījusies pret kupejas durvīm, tad viņa pilnīgi noteikti būtu noģībusi, redzot, ko viņš bija izķeksējis no savas kabatas.

Zēnu vecākā nozīmīte. No tā brīža lietas kļuva neparedzamas. Džeimss Poters ar sirdi un dvēseli bija pievērsies tēmai un darbojies līdzi Prefektu sanāksmē. Viņa visu šo laiku nebija saņēmusi nevienu uzaicinājumu uz tikšanos. Viņš nebija izteicis nevienu komplimentu par to, kā izskatījās viņas tumši rudie mati un vai cik labi viņai piestāv viņas drēbes. Viņš nebija darījis pilnīgi neko.

Runājot atklāti, Lilija jutās zaudētāja lomā. Kas īsti notika? Kur bija palicis tas Poters, kuru viņa līdz šim bija pazinusi? Šis jaunais bija pārāk mainījies. Bet jaunais Poters palika. Kopš Ziemassvētkiem, Lilija nokaunējusies secināja, ka viņa ir iemīlējusies. Turklāt smagi.

Varbūt tam bija kāds sakars ar viņa savdabīgo humoru, kas allaž viņu sasmīdināja, vai arī dotības kalambolā, vai arī greizais smīniņš, kas lika viņas ceļiem ļodzīties. Iespējams, fakts, ka viņam viņa vairs nepatika. Lilija nekādā ziņā negribēja ticēt pēdējam iemeslam.

Vai viņa tiešām bija tik vieglprātīga? Vai viņai bija patikusi Džeimsa izrādītā uzmanība? Lai arī kas bija pie vainas, Lilija tagad bija ieķērusies glītā, brūnacainā, melnmatainā Laupītājā. Un tad kādu dienu viņa izdarīja kaut ko pilnīgi muļķīgu.

Bez šaubām, tajā rītā mājas elfi bija kaut ko piejaukuši viņas ķirbju sulai, jo arī viņa pieteicās konkursam „Laimē randiņu ar Laupītāju". Kādēļ gan viņa rīkotos tik muļķīgi? Lai visiem atklāti pierādītu, ka viņai Džeimss patīk? Bet lieta tāda, ka pati Lilija Evansa nepiedalījās.

Bet Mega Endrjūsa gan.