Trimestris Cūkkārpā zēnu četrotnei sākās vienkārši. Visi skolotāji runāja par SLImiem un uzdeva mājas darbus.

Džeimss uz to reaģēja visai mierīgi. Viņš nobūra tikai trīs slīdeņus.

Siriuss bija pārāk iegrimis savās jūtās un jaunos mīlestības apliecinājumos, ka neko nemanīja.

Remuss kārtīgi pildīja mājas darbus un nepatikšanas netaisīja. Džeimss visu dienu viņu aizdomīgi pētīja.

Pīters bija palicis jocīgs un mikstūrās uzlaida gaisā Remiveras Gerānijas katlu. Katls bija pilns Izsitummikstūras un iznākums domājams bija zināms. Tad viņš uzkāpa uz Maksūras svārkiem, un tie ideāli saplīsa atklādami Maksūras kājas. Par viņas kājām skola runāja visu dienu, jo viņas kājas izrādījās tikpat izcilas kā Lēdas Ferēras kājas.

Bet Lēda Ferēra visu dienu uzvedās kārtīgi un retums uzmeta Siriusam ledainu skatienu, kad viņš centās pievērst viņas uzmanību.

Vakarā viņa cīnījās ar kādu grāmatu, taču viņas centieni bija lieki, jo koptelpā šovakar valdīja drausmīgs troksnis.

-Kā ar Siriusu, Lēda?-jautāja kāda meitene.

Lēda pacēla galvu no grāmatas un pavīpsnāja.

-Tikpat labi kā tev,-meitene sarkastiski atbildēja.

-Kāpēc tu esi tik vēsa?-otra meitene nelikās mierā.-Viņš ir visforšākais Cūkkārpā!

Lēda veltīja meitenei īgnu skatienu.

-Foršs un uzpūtīgs,-viņa atteica un pievērsās grāmatai.

-Nu beidz!-meitene, sašutusi, ar roku uzsita uz tuvējā galda malas.

Lēda, jau aizkaitināta, pacēla galvu.

-Pati izbeidz!-viņa uzšņāca.-Tu beidz man uzmākties ar savām romantiskajām idejām! Tad jau labāk iešu uz randiņu ar Hagridu!

Bet meitene neatstājās un Lēdai nācās sviest viņai ar grāmatu.

Meitene paliecās pa labi, un grāmata aizlidoja pāri visai telpai.

Tikmēr koptelpas otrā galā pie kāda galdiņa sēdēja divi skolas populārākie zēni un viņu mazāk populārie draugi.

-Es laikam došos gulēt,-Remuss teica un piecēlās kājās.-Drīz man tāpat nebūs laika gulēt,-puisis drūmi piebilda.

Pēkšņi kaut kas lidojošs ietriecās Remusa galvā, un puisis no pēkšņā trieciena tikko nezaudēja līdzsvaru.

-Au! Kas tas bija?-viņš jautāja, berzēdams galvu.

Tārpastis pacēla biezo grāmatu no grīdas.

-Aizsardzība pret tumšajām zintīm, 5. mācību gads,-viņš lasīja.-Lēdas Ferēras.

Sīriuss sarosījās un badīgi pavērās apkārt.

-Olalā tā jau tā smukulīte, kas laupījusi saprātu daudziem skolas zēniem,-novilka Džeimss, viņa sejas izteiksme vēstīja vēl nepateikto: "Tajā skaitā arī mūsu Ķepainim."

-Mmm… Nez kuram pieder viņas simpātijas…-Sīriuss domīgi vilka vārdus, ieliekot tajos lielas cerības.

-Es taču tevi nenodauzīju, ko?-pie viņiem tajā mirklī piegāja pati Lēda Ferēra.

-O, nē,-atteica Džeimss un pasmaidīja,-Mēnest…Remusīnī viss kārtībā.

-Nekas vairāk par sāpīgu punu nebūs,-Vilksons drūmi atteica.

-Nu, redz, cik labi!-meitene optimistiski izsaucās. Viņas sejā gailēja neviltots smaids.-Varu dabūt savu grāmatu?

-Varbūt labāk pastāstīsi, kāpēc tu sit nost cilvēkus,-ierosināja Bleks, tīksminoties par Lēdas skaistumu.

-Tas jau tikai tāds sīks negadījums,-meitene novilka, iespiežot vienu roku sānos.-Es metu kādai draudzenei…-gaišmate nicīgi pavīpsnāja.-Un tas jau vairs nav būtiski,-viņa žigli noteica, nepacietīgi mīdoties.

-Tu, šķiet, jau pazīsti mūs visus,-Siriuss sacīja.

-Jā,-Lēda steidzīgi atteica un mazā laipnības deva pret četrotni, šķiet, izbeidzās.-Grāmatu, lūdzu,-viņa skarbi norūca.

-Ņem,-Pīters klusu sacīja un pasniedza meitenei grāmatu.

Lēda to paņēma un atsveicinājusies atgriezās savā vietā.

Siriuss vēl ilgi skatījās uz viņu un visbeidzot ierunājās.

-Mana sirds pieder viņai,-puisis sirdi plosošā balsī noteica.

Poters piemirsis par viņa noteikumu nebūt jūtelīgiem ķērās pie sava drauga atlēdošanas.

-Nu, bāc,-Džeimss nogrozīja galvu.-Viņai tu pie kājas.

-Auksta kā ledus,-Mēnestiņš piekrita, saviebtu seju taustot pakausi.-Nolāpīts, tā tik vēl trūka. Taisni ar aso stūri!

-Varbūt aizej pie Pomfreja madāmas?-ierosināja Sīkaudzis.

-Nē, es tomēr iešu gulēt,-Remuss atteica un, pārlaidis vienu skatienu pār koptelpu, aizgāja uz zēnu guļamistabu.

******************************************************

-Viņam gan neiet,-galvu nogrozīja Džeimss un paskatījās uz Sīriusu, gaidīdams kādu piebildi, bet viņš jau atkal skatījās uz Lēdu.

Bija kārtējā maģijas vēstures stunda.

Lēda slaucīja žāvu izraisītās asaras no acīm un centās saprast kas notiek. Viņa laikam bija iesnaudusies.

Nezin, kāpēc profesors Bijs uz mani tā skatās? Meitene ieprātojās un pamanīja, ka arī pārējie skatās uz viņu.

-Ferēras jaunkundz, mēs runājam ar tevi,-Bijs noskaldīja.

-Kā lūdzu?-Lēda, apjukusi, jautāja.

-Vai, tad jūs nedzirdējāt neko par projektu?-spoks aizkaitināti jautāja.

Lēda tik tiešām nebija nekā dzirdējusi. Meitene, apjukusi, paskatījās Lilijā, bet viņa tikai paraustīja plecus, izvairoties no atbildības par Lēdas nepamodināšanu.

Lēda pamanīja, ka daudzi izskatās līdzīgi viņai. Tomēr tādi paraugskolēni kā Remuss Vilksons, Lilija Evansa un vēl citas personas bija moži, un mazliet sapīkuši.

Nu saucas draudzene! Nepamodināja, kad vajadzēja. Ak, mis Pareizā iedomājas, ka ir tik gudra un cienīga, ka nedrīkst pamodināt tādu personu kā mani!



-Ai, dzirdēju gan, profesor,-Lēda nomurmināja un nopriecājās, ka Bijs ir tik liels flegma, ka neiedomājas pajautāt kaut ko no sevis stāstītā.

-Tad labi un, tad jau jūs dzirdējāt, ka es jūs ieliku vienā grupā ar četriem jaunkungiem?-Bijs iecietīgi, bet drūmi jautāja.

-Vai jūs nevarētu vēlreiz atkārtot viņu vārdus un uzvārdus? Es vēl te esmu nesen un man ir grūti atcerēties, un iegaumēt visus vārdus,-Lēda, plikšķinot actiņas, jauki sacīja.

-Potera, Bleka, Remusa un Sīkaudža jaunkungi,-Bijs noskaitīja.

Lēda izdzirdēja kā Bleks izgrūž miegainu: "Kas?" un kā Poters noņurd: "Ko?"

-Ak, tā…-meitene ar dīvainu tukšumu pakrūtē norūca un strauji palūkojās Bijā.-Kāpēc, profesor? Vai kādu citu nevar pielikt pie viņiem?

-Redziet citi jau ir citās grupās, kas ir pa pieci un jūs savām draudzenēm būtu sestā,-Bijs paskaidroja manāmi flegmatisks.

Lēda izgrūda sapīkuma pilnu kunkstu un pagriezās pret zēnu četrotni, kuri sēdēja klases otra gala aizmugurē.

Remuss pasmaidīja, Sīriuss, attapies, pamāja ar roku, Sīkaudzis apstulbis blenza uz pavisam citu pusi, bet Poters jau gulēja tālāk.

Lēda veltīja smaidu Remusam, parādīja mēli Sīriusam, nogrozīja galvu par Sīkaudža stulbumu un sāka smieties par sejas izteiksmi, ko veltīja Lilija Poteram.

Tad arī noskanēja zvans, un Lēda, uzmetusi nicīgu skatu savām draudzenēm, devās pie četriem zēniem, kuri kā par brīnumu gaidīja viņu.

Lēdai bija jāatzīstas, ka Lilija ar savām meitenēm viņu tracināja. Viņas bija pareizas, populāras, meitenīgas un galīgi salkanas daudzās jomās.

Lēdai gribējās izstrādāt ko jautru, ( īsti Potera stilā) bet meitenes teica, nē.

Nabaga gaišmatainā skaistule viņu dēļ jutās savaldīta un iedzīvojās patstāvīgā bezmiegā, jo apvaldītā enerģija bija tik liela, ka trūka noguruma. Un tieši tāpēc jaunā skolniece naktīs bieži vien klīda pa pili un tracināja Filču, un viņa kaķi. Pats jautrākais bija tas, ka neviens tā arī nebija viņu pieķēris vai arī nopratis, kas naktī sastrādā nedarbus.

Lēda nespēja noslēpt smaidu, jo kādā naktī bija tikko nesaskrējusies ar populāro zēnu četrotni.

Protams, meitene bija viņus kārtīgi nobiedējusi uzlaižot viņiem baru ar sikspārņiem.

Poters bija sācis šaudīt burvestības pa labi un kreisi, Sīriuss sagrābis savu galvu un bļāvis, lai sikspārņi nelien viņa matos, Remuss bija sācis mežonīgi vicināties ar rokām, taču Sīkaudzis sācis spiegt un mētāties ar rokām.

Lēda jau tajā vakarā bija pamanījusi cik slīpēts ir Remuss, jo viņš bija apzinātis ļavis viņai atslābināties turpat aiz gaiteņa pagrieziena. Izrādījās, ka zēns bija manījis no kurienes ir nākusi burvestība un vēl caur kņadu sadzirdējis viņas smieklus.

Tad gan Lēda skrēja cik vien ātri varēja, jo šis Vilksons bija pēkšņi meties ārā no sikspārņu mākoņa un dzinies viņai pakaļ…

Ferēra pasmīnēja un rotaļīgi iekoda lūpā.

Meitene pienāca pie zēniem un pasmaidīja.

-Tad, kad mēs ejam uz bibliotēku?-viņa jautāja, nespēdama valdīt smīnu.

Arī Remuss smīnēja, jo viņš toreiz bija turējis rokās Laupītāju karti.

Pārējie trīs nesmīnēja, un šķiet, ka Remuss nemaz nebija pateicis viņiem, ka Lēda bija vainīga lielajā juceklī.

Lieki bija pieminēt, ka Sīriusam, Poteram un Sīkaudzim bija ilgas stundas jānīkst slepenajās ējās, slēpjoties no Filča.

-Nezinu,-Remuss paraustīja plecus.

Poters nesapratnē blisināja acis un bužināja matus, kārtodams savas mantas.

Siriuss klusēja.

-Varbūt rītvakar?-Lēda jautāja un vēl platāk pasmaidīja.

-Labāk šovakar,-Vilksons teica.

-Nu, labi,-meitene paraustīja plecus un piemiedza visiem četriem ar aci.

Viņa atvadījās no puišiem un viena, un pati ļoti apmierināta devās ārā no klases.

*************************************

Lēda sēdēja bibliotēkā. Ap viņu bija vesela kaudze grāmatu. Un meitene bija viena, jo Laupītāji šovakar bija kur pazuduši.

Lēda nemaz nebija priecīga par iespēju nīkt bibliotēkā vienai un visu darbu padarīt vienai, jo, redz, Laupītājiem šķiet bija uzradušies citi darbi darāmi.

Bibliotekāre ar skaļu būkšķu uzkrāva vēl sešas grāmatas uz galda un aizgāja.

Lēda izgrūda garu, pūcīgu nopūtu un turpināja skribelēt pirmos uzmetumus.

-Zvēru, ka Laupītāji atrausies,-meitene pie sevis nopurpināja, kad grāmatu kaudze novēlās uz grīdas ar skaļu blīkšķi.

Viņa atskatījās uz bibliotekāri, kura ar satrauktu sejas izteiksmi nolūkojās uz nokritušajām grāmatām.

Lēda vāri pasmaidīja un sāka ātri kravāt grāmatas uz galda, cenšoties neievērot pārējo bibliotēkā esošo skolēnu skatienus

Te pēkšņi atšāvās bibliotēkas durvis, un pa tām, skaļi smejoties, ienāca četri zēni.

Visi paskatījās uz durvīm un konstatēja, ka tie ir tikai Poters, Bleks, Vilksons un Sīkaudzis.


Bibliotekāre izskatījās kā pazemi ieraudzījusi.

Zēni, smejoties, devās pie Lēdas.

-Klusumu!-nošņācās bibliotekāre.

Zēni, dzirkstošiem skatieniem, palūkojās uz sievieti.

-Protams,-Siruss, sataisījis eņģeļa sejiņu, atsacīja.

Puiši apsēdās pie galda un pārmija jautrus skatienus.

-Kur, tad jūs bijāt palikuši?-dzēlīgi apjautājās Lēda. Viņa izskatījās aizkaitināta.

-Mēs bijām pie Filča,-atbildēja Džeimss, paņemot vienu no grāmatām.

-Mūs pieķēra pirmā stāva tualetes podu aizdambēšanā,-paskaidroja Siriuss un ar roku izbrauca caur matiem.

Lēda steigšus novērsa skatienu no puiša un jautājoši paskatījās uz Remusu.

Puisis nemierīgi sakustējās un nozibināja skatienu uz draugu pusi.

-Kas ir?-viņš nervozi iejautājās.

-Mēs taču neesam vainīgi, ka Filčs mūs noķēra!-Džeimss nošņācās un aizcirta grāmatu.

Lēda, vīpsnājot, palūkojās uz griestiem.

-Varējāt savus skolas graušanas plānus atlikt uz citu dienu,-viņa noteica un cieši noskatīja visus četrus zēnus.-Es te nonīku divas stundas jūs gaidot! Un izdarīju pusi no darba!

-Nedusmo, meitenīt,-Džeimss pēkšņi pārgāja uz vēsā džeka tēlu. Pēkšņi viņš izskatījās pret visu un visiem vienaldzīgs.

Lēda, pārgriezusi acis, palūkojās griestos un izgrūda nicīgu skaņu.

-Lēda, tas vairs neatkārtosies, ja tu nāksi ar mani uz randiņu,-Siruss pēkšņi ieteicās.

Zēni paskatījās uz viņu, tad uz Lēdu, kas likās tūlīt uzsprāgs no dusmām un sašutuma.

Viņa bija sažņaugusi vienu roku dūrē, bet otra bija ar nagiem iegrābusies kādas grāmatas mīkstajos vākos.

Neviens neko neteica.

Lēda brīdi klusēja, saņemot sevi rokās un, tad ierunājās aukstasinīgā balsī.

-Ja man vēl kādreiz būs jāpilda mājasdarbi jūsu vietā, es zvēru, ka jūs visus četrus sastūķēšu klozetpodā!-meitene pažņaudzīja dūri un slepkavniecisku skatienu noskatīja četrotni.

Džeimss ieķiķinājās, Remuss pasmīnēja, Pīters nedarīja neko, Siruss bija nopietns.

-Tu un mūs?-Džeimss iejautājās ar nelielu izsmieklu balsī. Viņš paskatījās uz Siriusu, gaidīdams vēl kādu piebildi, taču to nesagaidījis pusminūtes laikā, turpināja.-Mēs esam skolas foršākie un gudrākie čaļi! Nekad, Lēda! Drīzāk jau mēs tavu krūšturi piespraudīsim pie ziņojumu dēļa!-puisis paraustīja uzacis un uzmeta vieglu skatienu Lēdas krūtīm.

Meitene žigli sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Hei, hei! Nekādas lūrēšanas uz manām krūtīm!-viņa sašutusi izsaucās, un Džeimss salēcās, ar plecu uzgrūžoties Siriusam, kas pēc grūdiena uzkrita virsū Remusam, kas toties tikai nenokrita no krēsla pateicoties galda malai pie kuras pieturējās.

-Au!-Džeimss, pēc kustībām spriežot, berzēja kāju.

-Kas tev notika?-Siriuss atbildēja, pabužinot matus.

Lēdas sejā bija iezadzies viegls smīns.

Džeimss apsūdzoši paskatījās uz meiteni un dusmīgi izelpoja.

-Viņa man iespēra pa celi ar kurpes aso papēdi!-viņš nosacīja.

Pirms zēni paspēja nosodīt Lēdu, meitene ierunājās, zem galda sakrustojot kājās.

-Un dabūsiet jūs visi, ja uzdrīkstēsieties mani izmantot kā iekāres objektu!-viņa nošņācās, un pēkšņi viņas acīs uzdzirksteļoja dzirksteļu spiets.-Gribi saderēt, Džeimss? Piemēram, ka tu piekārsi manu krūšturi pie ziņojuma dēļa, bet es tavas apakšbikses iesviedīšu Bellatrises katlā mikstūrās?

Pīters, apmulsis, samirkšķināja acis.

Remuss kā jau gudrākais sāka smieties, sapratis Lēdas izaicinājuma smieklīgumu.

Siriusa lūpu kaktiņi sāka raustīties. Viņš ieplestām acīm palūkojās uz Džeimsu.

Džeimss izskatījās izbrīnīts, taču, tad pēkšņi puisis izplūda smieklos un Siriuss līdz ar viņu.

-Kušš!-no grāmatu plauktiem atskanēja bibliotekāres Pinsa madāmas šņāciens.-Ja neapklusīsiet, izsviedīšu no bibliotēkas!-viņa, parādījusies no starp tuvāk esošajiem plauktiem, novicināja kaulaino pirkstu.

Piecotne uzmeta viņai nemierīgu skatu un turpināja klusu irgoties. Kad smieklu vētra bija kaut cik pāris, Lēda ierunājās, pa kārtai noskatot katru no puišiem.

-Nu, pieņemat manu izaicinājumu?-meitene viltīgi apjautājās.

Zēni saskatījās. Visu lūpās rotājās viltīgi smīni un acis bija viltīgi piemiegtas.

-Uz ko deram?-Siriuss pajautāja, izaicinoši sakrustodams rokas uz krūtīm. Pāris matu šķipsnas rotaļīgi krita pār seju, liekot viņa sejas izteiksmei izskatīties neķītrai.

Lēda vēsi paskatījās uz Siriusu un pievērsās tikai Džeimsam.

-Deram uz to, ka tu nepiekarināsi manu krūšturi pie ziņojumu dēļa. Un, ja tu to neizdarīsi, tad man izmaksāsi sviestalu!-Lēda teica. Viņas acīs mirdzēja neticama aizrautība. Viņa noskrapstināja nagus uz galda.

Džeimss izskatījās tikpat entuziasma pilns kā Lēda. Gandrīz vai gatavs nogāzt viņu no krēsla, uzsēsties viņai virsū un novilkt meitenei krūšturi.

Pārējie trīs zēni pamīšus vērās te vienā, te otrā.

-Bet es deru, ka tu nekad neiesviedīsi manas apakšbikses Bellatrises katlā! Un, ja tu to neizdarīsi, tad tu uzlēksi uz slīdeņu galda un nodejosi striptīzu,-Džeimss, izslējies un izskatīdamies pašapmierināts, aplaida pašapmierinātu karaļa skatienu apkārt galdam.

-Lai notiek!-Lēda skaļi izsaucās, un daudzi cilvēki paskatījās uz viņu. Kaut kur tuvumā nobūkšķēja bibliotekāres soļi. Meitene strauji pastiepa roku pār galdu.-Sit saujā!

Džeimss nekavējoties satvēra Lēdas silto, smalko plaukstu un saspieda to.

Abi apmainījās ar smīniem un nekrietniem skatieniem.

Siriuss jau taisījās abu rokas izšķirt, taču Lēda viņu ar skatienu apturēja.

-Nē! Tevi gan nē! Remusu!-viņa ietiepīgi nosacīja.-Viņš ir visgodīgākais!

Siriuss, saīdzis, nolaida roku un uzmeta īgnu skatienu Vilksonam, kurš nekavējoties ierāva galvu plecus un ar acīm cieši ieurbās Lēdas sejā, it kā censdamies, ko bez vārdiem pateikt.

Džeimss tikai smīnēja.

Pīters bija nobijies.

-Nu, ja jau tauta tā grib,-neraksturīgi pašapzinīgi pasmaidījis, noteica Remuss un, piecēlies kājās, pastiepās pār galdu un izšķīra abu rokas.

Tad Lēda atstiepās krēslā un lika salēkties un nosarkt Pīteram.

-Oi, atvaino,-meitene noteica.-Negribēju nobraukt tev gar kāju.

Džeimss un Siriuss ieķiķinājās.

-Nē, nē, nekas, nekas…-Pīters sarkans kā biete nomurmināja un sarāvās cik vien mazs varēja.

Lēda nosmaidīja un pievērsās pārējiem zēniem.

-Nu, ko, zēni!-viņa paskaļā balsī teica, ar roku viegli norādot uz grāmatām.-Puse darba paliek jums, mani mīļie!

Remuss, izgrūdis nopūtu, paklausīgi sāka lēnīgi kravāties ap grāmatām, Siriuss un Džeimss blenza te uz grāmatām, te uz Lēdu ar nicīgu skatienu.

-Uz priekšu, puiši, uz priekšu,-Lēda pēkšņi sasalušā balsī noteica. Viņas skatiens ledaini ieurbās abos puišos.

Viņi izgrūda nopūtu un ķērās pie darba.

Lēda kavēja laiku, lasīdama Cūkkārpas vēsturi. Kad zēni pabeidza darbu, meitene jau bija izlasījusi 50 lapaspuses un bibliotekāre Pinsa žāvājās, cieši vērdamās viņos. Praktiski visi bibliotēkas apmeklētāji jau bija prom, jo tuvojās laiks, kad bija noliegts klaiņot pa skolu.

Ārā noteikti jau bija tumšs.

-Es nespēju noticēt, ka mēs to izdarījām!-neticīgi noteica Siriuss, gari nožāvājoties.

Arī Lēda nožāvājās.

-Es došos gulēt,-viņa gurdenā balsī noteica un sāka kravāt kādu daļu no darba savā somā.

-Laba ideja,-piekrita Džeimss un arī sāka kravāties.

Pārējie zēni sarosījās un abu darbošanās pamudināti sāka kravāties.

Lēda savācās pirmā un piecēlās kājās.

-Atā, zēni!-meitene pasmaidīja savu seksualitātes pilnu smaidu, no kura ģība visas skolas zēni, tajā skaistā arī Siriuss.

-Čau, mazo gudriniecīt!-Džeimss vienkārši pasmaidīja pretī.

-Atā, Lēda,-Remuss arī pasmaidīja.

-Uzredzi!-pasmaidīja pat Pīters.

-Atā…-Siriuss, būdams meitenes smaida savaldzināts, izgrūda.

Lidija pagriezās un devās prom, taču tālu netika, jo pa viņas pēcpusi noplīkšķēja grāmata, atsitoties.

Viņa lēnām pagriezās un piekala cieto, aizturētu dusmu pilno skatienu Siriusam.

Lēda lēnām pienāca pie Bleka. Pilnīgi burtiski saruka Siriuss un pār viņu kā ēna auga augumā skaistā gaišmate.

-Uzredzi, mīļais!-meitene nošņācās un, izrāvusi viņam no rokas grāmatu, iekrāva puisim pa pieri.

Visi, kas to redzēja bija pilnīgi pārliecināti, ka redzēja nošķīstam zvaigznītes.

Siriuss, trieciena spēka apdullināts, nogāzās no krēsla augšpēdus.

Lēda nekrietni pasmīnēja un mierīgi pasniedza Poteram grāmatu.

-Pasaki savam draudziņam, lai vairs tā nekad nedara,-viņa vēsi noteica pavīpsnājot.

Tad meitene vienu reiz paraustīja uzacis un izgāja no bibliotēkas.

Pinsa madāma bija pārliekusies pār galdu un smīnēja.

-Viņa labi sit,-viņa, nenoturējusies, atzinīgi noteica un atkal mierīgi apsēdās savā vietā.

-Jau otrais upuris, kas dabū punu pierē. Kurš būs nākamais?-tēloti satraukti iejautājās Remuss, smīkņājot.

-Tā ar dāmām neapietas draugs,-Džeimss nogrozīja galvu, garlaikoti lūkodamies Siriusā, kas lēnām ķepurojās atpakaļ uz krēsla. Puiša piere bija apsārtusi un tajā jau bija izcēlies mazs, ciets uzkalniņš.

-Bet blieziens bija precīzs. Viņai ir talants,-Sīkaudzis atzina un ieķiķinājās.

-Nākošreiz sitīšu ar plānāku grāmatu,-Siriuss paskatījās uz lielo astoņi simti lappušu biezo grāmatu, ignorējot draugu izsmieklu.

Zēni reizē sāka smieties.

-Starp citu to var saukt par brīdinājuma sitienu,-ķiķināja Pīters. Protams, visi viņa joku ignorēja.

*****************************************
-Interesanti ar ko viņa bliež pa īstam ar vāli, vai?-Remuss iejautājās, kad viņi klauvēja pie skolas medmāsas kabineta durvīm.

Pomfreja nespēja novaldīt smieklus.

-Atkal Lēda un atkal ar grāmatu?-viņa smēja, nogrozot galvu, kad lika aukstu ledus maisiņu uz Siriusa pieres.-Nu, lūk. Puna nebūs. Paturi to līdz gulētiešanai.

Siriuss uzmeta visiem aizkaitinātu skatienu un ātrā solī izgāja no medpunkta.

Remuss pasmaidīja Pomfrejai, kamēr Džeimss un Pīters ar smīnu pavadīja aizejošo draugu.

-Neņemiet viņu galvā,-viņš sacīja.-Vienkārši viņa vīrieša gods ir apkaunots.

Pomfreja iesmējās un draudzīgi pabužināja Remusa matus.

-Kāds jau vīrietis vēl no viņa,-medmāsa nosacīja un pēkšņi viņas seja palika nopietna.-Drīz būs pilnmēness,-viņa teica.

Smaids no Remusa sejas nozuda, un viņš nokāra galvu.

Draugi viņā līdzjūtīgi palūkojās.

-Nesatraucies, vecīt, tu neesi viens,-Džeimss līdzjūtīgi nosacīja un uzlika roku uz bālā zēna pleca.

Pomfreja madāma viņos cieši palūkojās.

-Draugu atbalsts ir tas pats svarīgākais,-viņa nevietā noteica.

Remuss nopūtās un, nelikdamies ne zinis par Džeimsa roku, devās prom.

-Neaizmirsti ierasties pirms pusnakts!-Pomfreja vēl uzsauca puisim pakaļ.

Viņš tikai atbildēja uz to trulu "uz redzēšanos" un izgāja no medpunkta.

Džeimss paraustīja plecus un kopā ar Pīteru sekoja draugam.