Debesis bija zilas, tādas pašas, kā iepriekšējo reizi, kad viņa tās bija skatījusi. Lapas plīvoja vējā, radot uz nevarīgā ķermeņa haotisku ēnu spēli. Acis sāka smelgt no piepūles, un viņa tās aizvēra, zinādama, ka drīz atkal ieslīgs murgainā miegā.

“Kur tu esi?” jautājums iezagās zūdošajā prātā un tā arī nekļuva par skaņu.

Pāri koka raupjajai mizai slīga baltas trauslu matu lēkšķes, nebija vairs ne miņas no agrāk tik kuplajiem un veselīgajiem meža meitas matiem. Izskatījās, ka meitenes ķermenis kūst. Cauri pelēkajai ādai, kas slīga lejup, it kā vēlēdamās atdalīties no ķermeņa, spīdēja balti kauli.

Saņēmusi visus spēkus, Laiju atvēra acis, meitene vēl dažus mirkļus lūkojās blāvajās debesīs, viņas sasprēgājušās lūpas veidoja vārdu:

“Kail...”

Uz lapas iezuzējās milzīga, krāsaina spāre, bet to meitene vairs nedzirdēja, viņa jau atkal atradās bezspēka nomāktajā, bezsapņu pasaulē.

“Viņa ir tik vārga...tik vārga” balss skanēja cauri vītolam, vijās ap katru tā zariņu un čukstēja līdz ar lapām. “Kur viņas skaistie mati? Mati...” balss koka mizā guva vairākas atbalsis un tad pacēlās augšup, tur izzuzdama. “Mēs varam palīdzēt...ēt...ēt?” jautājums izšalca cauri sudrabainajām lapām, un, kaut arī atbildes nebija, drīz vien balss atkal iešalcās, pilnībā saplūzdama ar koka ikdienišķajām skāņām - tikai īpaši vērīgs klausītājs spētu no tām izšķirt klusu nopūtu.

Šķita, ka koks runājas pats ar sevi. Laiju sejai pārslīdēja dienvidus saules stari, zariņi, kas atradās tuvāk, pavirzījās tā, lai viņas seja atkal atrastos ēnā. Koks par meiteni rūpējās! Vērīgi ieskatoties, varēja redzēt, ka ap Laiju ķermeni koka miza ir īpaši gluda, citur tā bija daudz raupjāka. Meitene gulēja tādā kā iedobumā, un visu viņas ķermeni no karstās saules sargāja kustīgu zaru jumts.

Vītols ietrīsējās visā tā varenajā augumā, apkārtējos kokus pāršalca tāda kā vēja pūsma, tā virzījās no līkā vītola uz visām pusēm, drebinādama apkārtējo mežu. Radās savāds iespaids – it kā koki visapkārt sačukstētos, nododami kādu noslēpumainu ziņu:

“Malku dzīvības sulas...sulas, nodot Lielajam Pelēkajam...Pelēkajam...”

Īsā laika sprīdī ziņa veica milzīgu attālumu, tomēr galamērķi nesasniedza, atsitusies pret Mirstošu koku tūkstošiem, tā pagaisa, nogurušai koka dvēselei čukstot:

“Malku...dzīvības...”

Vietā, kur agrāk zaļoja bagāts un skaists mežs, tagad pletās nokaltušu koku izkropļotie ķermeņi. Ne vītols, ne kāds cits no kokiem mežā nezināja, ka lūgums tikpat nebūtu izpildāms.

Kails nekavējoties pameta burvju pilsētu, lai dotos mājup, uz mežu, pie Laiju. Viņš vēcināja spārnus, sākdams arvien vairāk ar tiem sarast, ap dienas vidu zēns pat bija iemanījies atpūsties planējot pa vējam.

Tomēr vēl nebija pienācis vakars, kad viņš jau izjuta neierastā pārvietošanās veida neizbēgamās sekas. Smeldza mugura – spārnu vēcināšanai, saprotams, bija jāizmanto muskuļi, kurus agrāk zēns neizmantoja ne uz pusi tik daudz. Beidzot, atradis piemērotu koku, viņš satvēra virvi un uzvilka augšā groziņu, uzsmaidījis Nolai, zēns ielika grozu padusē un nolaidās uz koka lapotnes. Viņa pēdas lapām, protams, nepieskārās. Zēns nolūkoja kādu zaru izveidotu žuburu, kur iestiprināja Nolas grozu. Viņš apgūlās uz vēdera, lai nenogulētu spārnus un, brīdi cīnījies ar pārguruma izraisīto bezmiegu un muskuļu sāpēm, tomēr aizmiga.

Viņš jau bija pārstājis skaitīt dienas - lidoja, kad pamodās, neskatoties uz to, vai bija diena, vai nakts, tāpat aizmiga, kad vairs nespēja palidot – kad beidzot sasniedza kalnus. Tas uzmundrināja – viena trešdaļa ceļa jau bija veikta. Viņš nestājās arī, lai sadabūtu ēdienu, pūce pat bez pavēles, vienmēr uznesa ogas, sēnes un citas ēdamas lietas, ja tādas pamanīja. Zēns bija priecīgs, ka izvēlējies šo gudro, veiklo radījumu, viņš zināja, ka neviens cits zvēriņš te nebūtu derējis tik labi.

Ceļojums bija viņu pamatīgi nogurdinājis, tomēr vēlme nonākt mājās un satikt Laiju deva jaunu spēku.

Un kādu dienu viņš patiesi ieraudzīja tik pazīstamos meža paugurus un kokus. Prieks, kāds zēnu pārņēma, nebija vārdos aprakstāms. Spārni traucēja brīvi pārvietoties starp koku stumbriem, tāpēc viņš, nelielu attālumu neveikli klumpačojis pa zemi, kas atgrūda viņa pēdas, atkal pacēlās virs koku lapotnēm un lidoja. Viņš sauca Laiju, bet meitene nekur nebija atrodama.

Zēns turpināja meklējumus trīs dienas, gan mēģinādams pārvietoties ejot, gan lidodams virs koku lapotnēm, bet meiteni atrast nevarēja. Toties kādu rītu viņš atrada ko citu, kas lika krūtīs uzbangot jau aizmirstam niknumam – lielā vītolā gulēja klinšu ragana.

Ceļojuma laikā Kails bija izgatavojis sev loku, lai briesmu gadījumā varētu aizsargāt sevi un Nolu, tagad, atvilcis tā stiegru, viņš uzmanīgi, lai nepamodinātu briesmoni, pielavījās tuvāk. Bulta klusi iesvilpās, atdalīdamās no loka, notika kas neparedzēts, tās ceļā nostājās Nola, un bulta ieurbās aitiņas sānos. Aitiņa nevarīgi ieblējās, nokrita uz zemes un sāka izzust. Kails, nespēdams noticēt pats savām acīm, raudzījās, kā aitiņa pieņem Laiju izskatu. Parādība, pastiepusi rokas pret Kailu, raudāja, zēnam likās, ka meitene lūdz palīdzību, tomēr viņa izgaisa, neko nepateikusi. Dusmu un rūgtuma nomākts, zēns pat nedomāja, kāpēc Nola, kas zināja, ko nozīmē bultas, bija stājusies tās ceļā, viņš atvilka stiegru, gatavodamies izšaut vēlreiz:

“Apstājies!” atskanēja klusa balss, un no koka stumbra parādījās bāla meitenes seja. ”Izbeidz!” būtne atkārtoja, redzēdama, ka Kails nenolaiž ieroci, bet bultas gals pārvietojas, tēmējot uz viņu: “Vai tad tu nepazīsti Laiju?” meitenes seja vaicāja, lūkodamās Kaila acīs.

“Driāda...” Kails pārsteigts noteica, bet ieroci nenolaida. “Kur, kur ir mana Laiju?!” viņš iesaucās, apjautis driādas teiktā jēgu.

“Es viņu sargāju...” driāda klusi nopūtās.

“Tā nav Laiju!” sapratis, ka driāda runā par koka zaros guļošo klinšu raganu, zēns iesaucās un atkal notēmēja uz aizmigušo būtni.

“Nāc, apskati viņu tuvāk!” no koka stumbra Kailam priekšā parādījās zars, kas acīmredzot bija domāts, lai zēnam būtu vieglāk nokļūt lapotnē.

“Viņa pamodīsies un aizbēgs, ja es viņu nenogalināšu tagad,” Kails rūgti noteica un sagatavojās šāvienam.

“Viņa nepamodīsies...viņa ir pārlieku nogurusi, vairs viņa nepamodīsies...” driāda nopūtās.

“Ko tu tur runā, tā briesmone pat tevi ir nobūrusi!” Kails kļuva nikns, bet nešāva.

“Uzkāp un ieskaties viņas sejā...”driāda čukstēja, zars Kaila priekšā aicinoši sakustējās. Zēns brīdi minstinājās, tad paklausīja driādas lūgumam, tomēr pa zaru nekāpa, bet izplēta spārnus un, pāris reizes tos savēzējis, atradās iepretim guļošajai būtnei.

Nē, tā nebija Laiju, tā nevarēja būt Laiju! Viņas seja bija vecišķa, riebīga, ķermenis pretīgs. Tā bija klinšu ragana, Kails aizbāza loku aiz tam paredzētās siksnas uz muguras un izvilka no bikšu kabatas duncīti, bet iedurt nepaspēja, jo Vītola zari vienā mirklī aptina visu viņa ķermeni un pievilka pie stumbra. Kaut arī tie nepieskārās, tomēr vijās ap zēna ķermeni tik blīvi, ka ārā tikt viņš nevarēja. Driādas seja parādījās blakus.

“Tu viņu nepazīsti...Kail, meitene ziedoja visu savu dzīvības spēku, lai tev palīdzētu. Viņa devās pie klinšu raganas lūgt palīdzību pat tad, kad bija sapratusi, ko tas maksās, pat tad, kad sāka izbirt viņas skaistie mati...”

“Tu melo, tā nav Laiju, tu melo...” mēģinādams izrauties no koka skavām, zēns nemitīgi kustējās.

“Un kāpēc lai es melotu?” driāda skumji nopūtās. “Es centos viņai palīdzēt, sūtīju pēc dzīvības sulas, bet atbildi neesmu saņēmusi. Šķiet, ka tagad viss atkarīgs no tevis, tev būs jādodas un tā šurp jāatgādā, citādi Laiju mirs,” driāda klāstīja. Kails bija beidzis pretoties un klausījās.

“Tas nozīmē, ka tā briesmone nogalināja arī Laiju?” viņš sāpjpilnā balsī izdvesa.

“Tā bija Laiju pašas izvēle, turklāt viņa vēl nav mirusi, un tu vari viņu glābt, ja dodies pie meža raganas pēc dzīvības sulas,” driādas balsī tagad bija saklausāms niknums. Kails drebēja no dusmām, uztraukuma un bēdām. “Tev ir jādodas ceļā tūlīt pat!” No koka stumbra parādījās smalka rociņa un norādīja virzienu: “Dodies uz to pusi, seko vītolu lapotnēm, tās tevi aizvedīs pie Lielā Pelēkā, pie tā atrodas meža raganas māja, viņa zina, kur var pasmelt dzīvības sulu. Un tos tev nevajadzēs,” Kails redzēja, kā mazāki zariņi aiznes viņa duncīti, loku un bultas. “Steidzies!” driāda nozuda stumbrā. Koka zari pacēlās augšup, iznirdami cauri vītola nokarenajai lapotnei.

Kails, valdīdams asaras, atsēja virvi, pie kuras karājās Nolas groziņš – tas tagad būtu tikai apgrūtinājums. Nedomādams par neko, viņš sekoja driādas norādēm, meklēdams vītolu lapotnes. Viņš bija lidojis vairākas stundas, kad sasniedza pēkšņu meža malu.Aiz tās pletās tukšums. To driāda nebija minējusi. Zēns gluži loģiski nolēma, ka laikam apmaldījies, tomēr, pārdomādams visu, ko tika darījis, neredzēja tam iemesla. Brīdi svārstījies, viņš nolēma doties uz priekšu, ieturot uzņemto virzienu.