Bija sliktāk, nekā Marija bija iedomājusies, viņa pat nevarēja aiziet uz mājām. Sensuiju izlikās nedzirdam meitenes saucienus, nāra slēpās kaut kur ezera dziļumos un nemaz nedomāja rādīties. Pirmo nakti Marija pavadīja zem klajas debess, nespēdama sev piedot muļķīgo kļūdu, meitene visu nakti raudāja. Noguruma pieveikta, viņa aizmiga agri no rīta.

Marija bija pārsteigta, kad nāra nākamajā rītā viņu pamodināja, priecīgi smaidīdama – tā, it kā nekas nebūtu bijis, it kā viņa it nemaz nebūtu saukusi:

“Nu tā, viss nokārtots, tagad es varu būt ar tevi kopā, skat, ko esmu tev uzdāvinājusi!”

Paraudzījusies nāras norādītajā virzienā, Marija uzreiz nespēja noticēt savām acīm – netālu no ezera malas stāvēja viņas mājiņa, durvis bija vērstas pret ezeru un aicinoši atvērtas: “Ej nu, ej taču!” Sensuiju bija satraukta un smaidīja. Marija paklausīja.

Ceriņš, kurš jau labu laiku bija nokaltis, bija nomainīts, tā vietā vāzē atradās paliels gardēnijas[1] zars, Marija saskaitīja septiņus baltos, ziedus, to aromāts bija tik spēcīgs, ka likās – smaržo vai visa istaba. Viņa pavērsa seju pret Sensuiju, kura, atbalstījusies ar elkoņiem pret oļoto ezera krastu, raudzījās pa durvīm iekšā: “Tev patīk?” viņa pacilātu smaidu sejā jautāja.

“Kāpēc tu tā darīji?” Marija klusi jautāja, neizlaizdama no skatiena nāras acis.

“Beidz, es tev sagādāju dāvanu...”

“Sensuiju, kā tu tā varēji?!” Marija viņu pārtrauca, juzdama, ka pār vaigiem sāk ritēt asaras.

“Tev prātā bija nelāgas domas, es nevēlējos, lai tu mani pamestu...” Sensuiju kļuva nopietna.

Marija nobālēja – ja nāra tiešām spēja lasīt domas, tad jau viņa zināja arī to, ka meitene bija plānojusi vajadzības gadījumā iet pie raganas, lai lūgtu palīdzību nāru nogalēt. Marija baiļu pārņemta palūkojās nārā. Sensuiju apstiprinoši pamāja: “Jā, tieši šīs idejas es arī domāju.”

Marijai nebija, ko atbildēt, tāpēc viņa klusēja.

“Kā mēs varam būt draudzenes, ja es esmu tava gūstekne?” Marija beidzot jautāja.

“Tā nav, es gluži vienkārši nodrošinājos,” Sensuiju skaidroja.

“Nē, es esmu tava gūstekne, bet draudzība nav tāda, draudzība ir spēja uzticēties, tā nevar...” Marija iebilda.

“Tu taču man neuzticies, vai tas nozīmē, ka mēs nevaram būt draudzenes?” Sensuiju sarauca savas skaistās uzacis, un viņas skatienā jautās neviltots izbrīns.

“Nē, ne tā, mēs varam, bet uzticība ir jāiemanto,” Marija skaidroja.

“Bet šādi ir daudz drošāk,” Sensuiju noteica tonī, kas nešaubīgi lika saprast, ka šī tēma ir izbeigta. Marija tikai mēmi nogrozīja galvu un atsēdās uz gultas malas, cenzdamās nedomāt ne par ko, jo, kas gan bija domas, ja tās nebija personīgas...

“Te neviens nenāks, es par to parūpēšos...” nāra nošņāca, kad Marija iedomājās, ka kāds viņu varētu izglābt. Sensuiju veltīja meitenei niknu skatienu un, uzgriezusi viņai muguru, iepeldēja ezerā, nozuzdama dzelmē.

Marija nopūtās. Pēkšņi prātā ienāca kāda doma, meitene to nepaspēja apslāpēt, viņa atcerējās par māsu, par domu vēstuli.

“Tu to nevari...” no dzelmes atskanēja balss, un Marijas sirds pamira. Meitene skaidri zināja, ka tādā veidā ar Sensuiju neiedraudzēsies, viņa patiešām jutās kā cietumā, sliktākais, ka to nekādi nevarēja slēpt, veltīgi bija arī izlikties, jo Marija nespēja kontrolēt savas domas, nekad nebija nācies to darīt.

[1] Domāta jasmīnveida gardēnija, latīņu valodā – gardenia jasminoides. Eiropas ziemeļu daļā šo augu audzē traukos, kā nelielu telpaugu, bet piemērotos apstākļos tas var izaugt par pat līdz 10 m augstu koku. Auga ziediem piemīt spēcīgs aromāts. Ķīnā to ziedus kaltē un iegūst aromātisku tēju.