Bija pagājušas divas nedēļas, kopš viņš nāru tika atdevis meitenei, neskaitāmas dienas nogurdinoša ceļojuma. Smeldza visas maliņas, un acis arvien biežāk aizēnoja melni plankumi, vēstīdami par drīzo spēka izsīkumu. Nātans noglāstīja Sāras sprogaino galviņu. Vējš zuzēja viņa baltajā bārdā, ko vecītis iedams sukāja ar ķemmi retiem koka zobiem.

“Vairs jau nav tālu, vairs jau ne...” viņš klusi noteica, uzmundrinādams gan aitiņu, gan pats sevi.

Sāra klusi ieblējās un paklausīgi sekoja. Aiz klints bluķa, kas, sūnām apaudzis, gulēja ceļa malā, pavērās skats uz mazu namiņu. Pie namiņa atradās neliels, bet ļoti skaists un daudzveidīgs dārzs - garšvielu aromāts, sapinies vēja elpā, reibināja, bet saldo augu smarža lika siekalām saskriet mutē. Nātans veltīja īsu skatu strautiņam, kas nu jau urdza pavisam tuvu taciņai. Pieliecies viņš pasmēla sauju dzidrā ūdens un apslacīja sakarsušo pieri, tad, pasmēlis vēl sauju, ļāva aukstajām ūdenim atveldzēt slāpes.

Nātans ļāvās nomierinošajam klusumam. Viņš apsēdās biezajā zālē un noāva kājas. Nolēmis nomazgāt ceļa putekļus, vecītis apslacīja pēdas un paberzēja tās ar savām raupjajām rokām, dubļi notecēja zālē un drīz vien pazuda, kā nebijuši. Miers plūda viscaur vecīša domām un jūtām, viņš bija sasniedzis savu ceļa mērķi un jutās piepildīts.

Beidzot, atpūties un nolēmis pieveikt atlikušo niecīgo ceļa daļu, Nātans piecēlās. Spēris dažus soļus, viņš saskatīja dārzā sēžam kādu sakumpušu stāvu. Sirdij notrīsot, vecītis pazina vecajā sievietē to pašu, kas tika vārījusi dziru, lai glābtu Volki. Viņš pienāca pavisam tuvu un apstājās tikai pāris soļu attālumā, vecenīte nereaģēja – acīmredzot gulēja.

“Labdien!” aiz muguras atskanēja laipna balss, un Nātans pagriezās. Tur stāvēja jauna meitene ar gariem, zeltainās bizēs sapītiem matiem. “Kā varu palīdzēt?”

Nātans nepaspēja atbildēt, jo, pirms viņš ko teica, ierunājās vecenīte, kas, balss iztrūcināta, laikam taču bija pamodusies:

“Mans sens draugs...” viņa noteica un, atspiedusi līku koka spieķi pret akmeņaino dārza taciņu, pieslējās kājās.

“Labi, vecmāmiņ, nāc, palīdzēšu tev ieiet istabā!” meitene balstīja sievietes salīkušo stāvu ar savu skaisto augumu. “Un...” meitene saminstinājās, nezinādama, kā dēvēt vīrieti, “...jūs arī!”

Nātans klusēja, nebija, ko teikt, viņš jutās pārlieku laimīgs.

Visu vakaru Volke centās uzsākt sarunu, bet gan vecmāmiņa, gan vecītis nebija runīgi, tamdēļ viņa galu galā padevās. Atstājusi uz galda lielu bļodu ar pašiem smaržīgākajiem un mīkstākajiem persikiem, ko vien bija spējusi dārzā uziet, meitene abus vecīšus pameta, norādīdama viesim uz istabas durvīm, kur viņu gaidīja jau sagatavota guļvieta.

Viņi nepārmija ne vārda, viss tāpat bija skaidrs. Beidzot Nātans piecēlās, negribēdams aizsnausties turpat – viesu istabā – un devās uz meitenes norādīto istabu, pieklājīgi novēlējis labunakti vecenītei.

Nātans sen nebija gulējis tik ērtā gultā, palagi smaržoja tik pat medaini un reizē maigi, kā brīnišķīgie persiki, kas kusa mutē, matracis iegrima tik dziļi, ka neviļus ienāca prātā mākoņi. Viņam pat sametās mazliet kauns, ka tādā gultā atdusas viņa vecišķais un vēl joprojām ne visai tīrais ķermenis.

Viņš bija tik noguris, ka jau dažus mirkļus vēlāk ieslīga miegā.

Neparasta, bet pazīstama sajūta pamodināja viņu naktī. Logā lūkojās mēness, un tā vēsā gaisma krita vecītim tieši pāri sejai.

“Sveiks...ja vien tu zinātu, kā gribēju tevi redzēt...” balss bija vēsa, skumja un biedējoši pazīstama. “Tu neizpildīji solījumu, ko devi manai mātei...” bālās lūpas tik tikko pavērās nārai runājot pārējā seja slīga ēna, caur kuru bija saskatāmi zaļi zibšņi no lielajām, skumjajām acīm. “Vai ir godīgi, ka tu tagad esi te, laimīgs, bet tā ir tikai tamdēļ, ka mana māte tev palīdzēja?” Nātans bija pieslējies sēdus, viņš redzēja nāras pienbalto ādu, kas vēsi mirdzēja mēness gaismā, aste slīga pāri gultas malai, kur viņa sēdēja, un rožainās spuras gandrīz pavisam nozuda ēnās uz grīdas. “Bet tu pat neizpildīji viņas solījumu...” nāras skatiens urbās vecītī.

Sapratis, ka glābiņa vairs nebūs, viņš klusi nopūtās:

“Nabaga bērns, ko esmu tev uzgrūdis...” un ar skumju mieru bija gatavs pakļauties savam liktenim, ko jau bija apjautis.

“Es Marijai pāri nedarīšu, viņa mani izglāba, tu, muļķi...ja es varētu, es liktu tev izdzīvot to, ko tu liki izdzīvot man, tu nespēj pat nojaust, kā tas ir – būt ieslodzītam, nezinot, kad tiksi atbrīvots un vai vispār tiksi atbrīvots. Un es pat nebiju neko noziegusies...” nāra pieklusa, Nātans juta, ka viņas vērīgais skatiens jautājoši pēta. Bet viņš klusēja, nebija tādu vārdu, kas spētu atsvērt viņa nodarījumu, tomēr tagad Nātans zināja, ka rīkojies pareizi, tikai, atdodams nāru mazajai Marijai, viņš bija izdarījis briesmīgu kļūdu.

“Tu neko neteiksi? Lai tā būtu... Es jau sacīju, ka nespēju tev likt izciest, to, ko tu liki izciest man, bet es nevaru pieļaut, ka tu turpini baudīt nepelnīto laimi šeit...” noglāstot vecīša vaigu, Sensuiju pieliecās pie viņa sejas un ieskatījās dziestošajās acīs:

“Piedod, bet tu to biji pelnījis...”viņas balss skanēja tik skumji, ka Nātanam acīs sariesās asaras, tas bija pēdējais brīdis viņa dzīvē. “Kāpēc tu mani neatbrīvoji, kā biji solījis...” Sensuiju nočukstēja, pirms izgaisa. Balsī nebija dusmu, tikai skumjas.

Kad nāra bija izgaisusi, notika kas savāds – visa istaba iezaigojās zeltainā krāsā, Sāras kažociņš izira un pārvērtās gaistošos putekļos, viņa ieguva pavisam citu ķermeni, lai cik savādi, tomēr šis ķermenis bija identisks Volkei. Lai nu kā, tas eksistēja tikai mirkli un tad izgaisa kā mēdz izgaist sapnis, kad esi pamodies.