“Kā viņa jūtās?” Reimārs sēdēja savā lielajā krēslā. Grumbiņas ap acīm sev vien zināmā veidā bija padarījušas acis ļoti skumjas.

“Mazliet labāk,” Maija pakniksēja. “Un kā veicas ar slepenās sastāvdaļas meklējumiem?” meitenes balsī jaucās nepacietība, tikko jaušamas sāpes un piesardzība. Viņas īsie, tumši brūnie mati sveču apgaismotajā istabā meta nevienmērīgu ēnu līniju uz pieres. Mazās, šaurās lūpiņas runājot gandrīz nemaz nepapletās.

“Nekā,” Reimārs skumji noteica, lūkojoties meitenes acīs.

Meitene pakāpās soli atpakaļ un nolieca galvu, viņas seju ieskāva ēna.

“Es varu doties pati, tikai kādam jāpieskata Meju, es nevaru ņemt viņu līdzi...viņa ir pārāk vārga,” pēc laba brīža meitene aizžņaugtā balsi ierunājās.

“Mēs jau esam to pārsprieduši, tas ir pārāk bīstami, tev to atrast un atnest būtu neiespējami, saproti...” burvis nopūtās, “...mums atliek tikai gaidīt.” Viņa balsī bija jaušams nogurums un bezspēcība.

“Nav palicis daudz laika... Es varu vismaz mēģināt...” meitene runāja klusi.

“Ej mājup, izmet šo domu no galvas,” Reimārs noteica asāk, kā bija vēlējies.

Meitene pakniksēja un, klusi šņukstēdama pameta burvja namiņu, atstājot viņu iegrimušu domās.

Maija atvēra smagās koka durvis ar greznajiem metāla rotājumiem. Tās izdeva griezīgu čīkstu un iestrēga zemes valnī, ko bija izveidojušas jau labu laiku atpakaļ. Reimāru tas acīmredzot neuztrauca, vismaz, kamēr varēja tikt ārā un ienākt iekšā. Meitene aizstūma durvis abām kājām atspērusies zemē. Noslaucījusi no vaigiem asaras. Viņa palūkojās uz burvja namu. Tas nebija visai plats, toties augsts gan. Pašā tā galā atradās draudīgi uz sāniem nosvēries tornītis, uz kura tupēja zaļiem plankumiem klāts vara pāvs. Māja visā tās augstumā bija veidota no koka, greznota dažādiem grebumiem, tās lejasdaļu klāja sūnas, bet gar dienvidu sienu līdz pašam tornītim stiepās vīnogulāji, resniem, sarepējušiem stumbriem un lielām, zaļām lapām, starp kurām slēpās mazu, zaļu vīnodziņu ķekari. Patiesībā nams izskatījās ļoti vecs un nebūt ne īpaši kopts. Maija iespēra pa durvīm un, sasitusi kāju, sāpēs savieba seju. Uz vaigiem atkal parādījās asaras, un meitene sāka skrējienu uz mājām.

Meja jau gulēja. Viņas tumšie matiņi bija sabiruši uz spilvena kā nokaltušas lapas. Rociņas katra uz savu pusi pastieptas, sedziņa noslīdējusi. Maija pavilka sedziņu augšup un noskūpstīja māsu uz pieres:

“Dusi, manu eņģelīt, gan es izdomāšu, kā tev palīdzēt!”

Maija ilgi nevarēja aizmigt. Prātā jaucās dažādas domas. Reimārs bija viņu tēvs un varens burvis, tomēr Maija vairs nespēja izturēt viņa atrunas par slepeno sastāvdaļu, par to, ka nav nekādu ziņu - vai tiešām viņš nesaprata, ka Meja jutās ļoti slikti?!

Laiks gāja, bet Reimārs nespēja pateikt neko jaunu. Maijai zuda pārliecība par to, vai viņš vispār paspēs māsu izglābt.

Neviens nezināja, kas ar Meju noticis, viņa kādu dienu vienkārši vairs nespēja ne piecelties no gultas, ne parunāt. Mazliet vēlāk viņas abas bija pārcēlušas prom no Reimāra tumšā nama - dzīvot tuvāk pļavai. Mejas gultiņu novietoja pie loga, kur viņa varēja lūkoties puķēs, tupot gultā sēdus, kad bija pārlieku nogurusi no saules. Agri no rītiem Maija māsiņu veda ārā, un tad Mejai bija ļauts zīmēt uz namiņa sienām, tā bija māsiņas mīļākā nodarbe.

Maija ilgi lūkojās meitenītē. Kas gan varēja būt noticis?! Kāda slimība bija māsu piemeklējusi.

Meitenei šķita, ka viņa tikko aizmigusi, kad pie durvīm kāds klauvēja. Viņa izlēca no gultas un tās atvēra. Tur stāvēja Reimārs. Zem viņa acīm kā melni ieplesti spārni vīdēja divi tumši loki. Plecus klāja melns vilnas apmetnis, kādu Maija nekad agrāk nebija redzējusi. Viņš uzlika savas lielās plaukstas uz Maijas pleciem. Tikai tagad, rīta gaismā, Maija ievēroja, cik tēvs novārdzis.

“Meit, es maldījos. Tā nebija īstā slimība. Es vakar pārlasīju itin visu, ko varēju par to atrast, bet daži simptomi nav izskaidrojami... Viņa nebūtu tik ilgi izturējusi, ja tas būtu purva drudzis, turklāt tas it nekādi neizskaidro nespēju runāt. Maijiņ, man šķiet, ka viņa ir runājusi ar nāru...” pēc šiem vārdiem Reimārs pieklusa. Viņš Maijai nebija stāstījis, kas ir slepenā sastāvdaļa, ko viņš meklēja. Un nebija stāstījis arī to, ka viņš bija tas, kurš meklēja. Tas bija kāds ļoti rets ūdens augs – sirmpodiņš. Tas auga klinšu spraugās, no kurām izlīda tikai naktīs. Tā nu teju katru nakti viņš dzēra dziru, kas kakla sānos ievilka žaunu spraugas un nira sirmpodiņa meklējumos. Tas nu jau ilga mēnesi. Kakls no nemitīgās ādas plēšanas bija apskārtis un iekaisis, bet Reimāram trūka laika to ārstēt, jo viņš augām dienām meklēja vairāk informācijas par purva drudzi un veidiem, kā to ārstēt. Pie viņa ciemojās neskaitāmi burvji no pilsētas un no tālienes. Un viņš nemitīgi izsūtīja jaunas vēstules ar uzaicinājumiem. Tomēr viņš nespēja atrast veidus, kā mīkstināt mazās Mejas ciešanas. Šonakt Reimāram beidzot bija izdevies sirmpodiņu atrast un noplūkt pirms tas pazuda klintī, un tieši šonakt viņš saprata, ka viņa meitiņu nebija piemeklējis purva drudzis, jo, nirstot augšup, cerību spārnotu sirdi, viņš bija ieraudzījis garām pazibam nāras ķermeni. Tas bija apvērsis viņa apsvērumus kājām gaisā. Viņš steidzās pie meitām, tiklīdz bija izrāpies no ezera.

“Kāpēc tev ir slapji mati?” Maija sarauca uzacis.

“Tas tagad nav svarīgi,” viņš nomurmināja, pieejot pie Mejas gultiņas un paceļot viņu uz rokām.

“Tēti? Kur tu nesīsi Meju?” Maija klusi jautāja. Viņas balss aprāvās, un acis sastinga pie asiņainajām strīpām uz Reimāra kakla. Tās vilkās ciet tik ātri, ka to varēja novērot.

“Nāc līdzi un nejautā neko.”

Maija klausīja.

Reimārs sēdēja krēslā, muguru atliecis. Uz galda stāvēja papīrs, bet uz papīra dejoja spalvaskāts. Uz katras lapas rakstot vienu un to pašu:

“Steidzama sapulce centrālajā laukumā, ierasties līdzko iespējams!”

Kad tas bija uzrakstīts, vēstule salocījās, no tās stūriem izauga garas, tievas kājeles, un tās devās prom, nokāpjot lejup pa galda kāju. Maija to aizrautīgi vēroja, pamodusies bija arī Meja, un viņas skatienā bija saskatāma sajūsma.

Asiņainās svītras uz Reimāra kakla bija pazudušas. Ieraudzījis, ka meitenes vēro vēstules, viņš pasmaidīja, un pēc viena rokas mājiena vēstules sāka locīties par tauriņiem, kas izslīdēja caur atvērto logu, vēcinot savus četrkantīgos spārneļus.

“Iesim, meitenes!” Reimārs pacēla Meju uz pleciem un satvēra Maijas roku. “Mūs jau noteikti gaida.”

Viņam bija taisnība. Pilsētas laukumā bija sapulcējušies vairāki desmiti satrauktu burvju. Citi vēl rīta čībās un dažs labs pat ar naktsmici galvā. Laukumu pildīja nerimtīgas sačukstēšanās radītā dūkoņa.

“Labrīt!” Reimāra balss bija drūma, nospiedošo efektu papildināja viņa skumjā un nogurusī seja. “Mūsu pilsēta ir briesmās. Ezerā dzīvo nāra. Vakar es viņu redzēju.” Pūli pāršalca jauna čukstu jūra. Taču drīz tā pieklusa, jo Reimārs atsāka runāt: “Lai viņu pārvietotu, tā no sākuma jānotver, būs nepieciešams plāns. Bet to tagad ne. Jūs visi zināt par manas meitiņas slimību. Man šķiet, ka viņa ar to runājusi. Tas mūs nostāda vēl ļaunākā stāvoklī, jo, ja tā ir, tad nāra nebūt nav labdabīga. Ejiet mājās, parunājiet ar ģimenēm, noskaidrojiet, vai kāds nav viņu redzējis vai vēl ļaunāk, ko vēlējies, stingri noliedziet savām ģimenēm doties ūdens tuvumā. Vecāko padome, ieturēsim apspriedi manā namā!”

Reimārs uzgrieza pūlim muguru un kopā ar meitām devās uz savu māju, viņiem sekoja pāris burvju, nopietnām sejām, viņi nesarunājās. Pūļa murdoņa pamazām pazuda aiz muguras.

Beidzot viņi sasniedza māju. Maiju un Meju nosēdināja lielā, mīkstā krēslā istabas stūrī. Burvji sasēdās ap galdu un klusi apspriedās. Maija dzirdēja, ka tika runāts par maģisko mūri, kas norobežo pilsētu no ezera. Par veidiem, kā notvert nāru. Un vēl daudz ko citu. Beidzot, beiguši apspriedi, burvji piecēlās - visi reizē, kā parasti notika šādās sapulcēs - un devās prom, viņu sejas bija drūmas un nopietnas. Reimārs atvadījās vēl šo to piekodinādams katram no viņiem, Maija nedzirdēja.

“Kā lai mēs palīdzam Mejai?!” meitene jautāja, kad Reimārs notupās lielā krēsla priekšā.

“Meja, vai tu runāji ar nāru?” Reimārs pievērsās jaunākajai meitai. Viņam par lielām izbailēm mazā palocīja galvu. “Vai tu ko vēlējies?” meitene vēlreiz piekrītoši pamāja. Tad izstiepa rokas uz sāniem un tās savicināja. “Tu gribēji mācēt lidot?” Reimārs ieplēta acis. Meja palocīja galvu, viņas actiņās parādījās asaras, un meitene apķēra Reimāra kaklu. “Ir tikai viens...” Līdz galam pateikt viņš nepaspēja, jo atskanēja klauvējiens pie durvīm. Maija nolēca no krēsla un aizskrēja tās atvērt. Aiz durvīm stāvēja zēns, ko viņa bija redzējusi vakar pļavā.

“Ko tev vajag?” Maija nelaipni jautāja, viņai bija bail un nepavisam negribējās, lai kāds tagad traucē.

“Es...emm...” zēns stostījās.

“Maija, kas tur ir?” Reimārs skaļi jautāja.

“Kāds zēns,” Maija nevērīgi atbildēja.

“Laid viņu iekšā!” Reimārs noglāstīja Mejas galviņu un devās durvju virzienā.

“Kas tu esi? Un ko vēlies?” viņš vaicāja zēnam, noskatīdamies, kā Maija aizskrien pie māsas un apsēžas krēslā.

“Mani sauc Kails, esmu mērojis lielu attālumu, lai lūgtu jūsu padomu,” Reimāra skatiens bija nepacietības pilns, tas steidzināja Kaila runu, “Man teica, ka es jūs pazīšu līdzko ieraudzīšu, tā bija. Es ieskatījos acīs...”

“Klinšu raganai,” Reimārs nobeidza, šausmām iezogoties sejā. ”Nāc līdzi,” viņš satvēra zēna roku un veda viņu augšup pa kāpnēm. Pakāpieniem ieliecoties un griezīgi čīkstot, viņi ātri virzījās uz priekšu. Kāpnes palika arvien šaurākas, līdz Reimāram bija jāatlaiž zēna roka, jo margas teju nespiedās pie sāna. Sienas oda pēc pelējuma. Kailam prātā atausa purvs, viņš pameta bailīgu skatienu atpakaļ, Nolas tur nebija. Zēns apstājās un jau nākamajā mirklī juta, kā viņa roka atkal tiek satverta: “Neuztraucies, es palūdzu viņu palikt lejā.”

Zēns klusēja. Sekodams burvim, vēl pāris mirkļus raudzījies lejup, viņš atkal pievērsa skatienu kāpnēm. Priekšā bija pagrieziens, aiz kura sekoja krēslains laukumiņš, sienā atradās arkveidīga eja, no kuras augšmalas lejup karājās tumšzaļas vīteņauga lapas. Viņi devās iekšā. Kaila skatiens sekoja augam, kura lapas vijās gar telpas sienu. Mazi izaugumi tā sānos bija ieķērušies dēļu spraugās un noturēja auga stumbru pie sienas. Tas, piebiris pilns ēnu un putekļiem klāts, padarīja telpu vēl tumšāku, un telpa nebija no gaišajām. Auga stumbrs pazuda izvijoties pa logu, pār kuru kā zaļi aizkari karājās vēl vairākas tā stīgas. Telpā valdīja vārga, pelēcīga gaisma, kas vietumis atklāja skatienam noputējušus grāmatu plauktus. Daži plaukti nebija tīrīti tik ilgi, ka likās – nav iespējams saskatīt to, kas zem putekļiem. Dažos Kails ievēroja vairākas apslaucītas grāmatu muguras, tās acīmredzot nesen bija lietotas. Telpas vidū atradās liels galds, pie kura apsēdās Reimārs. Kails to pamanīja, tikai tad, kad burvis sāka šķirstīt kādu grāmatu.

“Apsēdies, puis!” Reimārs noteica, norādot uz krēslu pretējā galda pusē. Viņa skatiens, vēl joprojām meklēdams, klīda pār grāmatas lielajām, iedzeltenajām lapām. Beidzot burvja sejā pavīdēja apmierināta izteiksme, viņa pirksts pieskārās lapai un, Reimāram lasot, lēni virzījās uz leju, burvja lūpas kustējās bez skaņas, un pierē ievilkās rievas.

Grāmata aizkrita ar skaļu būkšķi. No tās atdalījās putekļu mākonītis, kas mēmi planēja istabas puskrēslā.

“Tagad sēdi mierīgi un aizver acis,” Reimārs klusā balsī ierunājās, tuvodamies zēnam. Burvis pagrieza krēslu pret sevi, prom no galda. Kaila acis bija aizvērtas. Kad Reimārs pacēla roku, tā drebēja. Viņam bija bail uzzināt, cik tālu pārvērtības notikušas. Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš sapņa, ko viņam tika sūtījusi klinšu ragana : “Glāb zēnu, lūdzu, glāb zēnu...” viņas ciešanu pilnā balss un izdēdējušais rumpis vēl joprojām dzīvoja burvja pagurušajā atmiņā, kas nu jau ilgu laiku nemitīgi tika nodarbināta. Šis noteikti bija tas zēns, bet vai laika pietiks. Ļoti iespējams, ka bija jau par vēlu. Reimārs klusi ierūcās, viņa labā roka zaudēja krāsu, sāka balēt un visbeidzot kļuva neredzama. Burvis nemierīgi pamīņājās, koncentrējis skatienu uz zēna krūtīm, viņš sakustināja neredzamos labās rokas pirkstus, tie klausīja. Lēni, uzmanīgi viņa neredzamā roka iegrima Kaila miesā. Reimāra seja arī sāka zaudēt krāsu, uz vaigiem parādījās balti laukumi, uz pieres izsitās auksti sviedri no piepūles. Šī bija ļoti sarežģīta burvestība, nedrīkstēja pieļaut, ka viņa roka atgūst iepriekšējo formu, pie tam bija jābūt ļoti piesardzīgam taustot. Viņa plauksta sajuta sirdi pukstam, Reimārs pie sevis klusi skaitīja, uztverdams sirds ritmu. Visbeidzot, kad sirds sarāvās, viņa roka to satvēra un maigi saspieda. Kails iekunkstējās, plankumi uz Reimāra sejas kļuva lielāki. Beidzot ar sāpjpilnu gārdzienu, Reimārs izrāva roku no zēna krūtīm, nokrizdams uz ceļiem. Kails tai pat brīdī piespieda abas plaukstas krūtīm. Viņa sirds mirkli pukstēja ļoti ātri. Reimāra labā roka parādījās uzreiz. Tā bija tāda pati kā vienmēr, it kā nekas nebūtu noticis.

“Viena ceturtā daļa...viena ceturtā daļa tavas sirds ir kļuvusi par akmeni. Tev vēl ir laiks, zēn...” Kails izskatījās apjucis. “No brīža, kad tu ieskatījies viņas acīs, tava sirds pārvēršas par akmeni. Kail, tu esi izturējis ļoti ilgi. Bet zini, tā jebkuru brīdi var stāt pukstēt. Parasti sirds nepārdzīvo pusi...” Reimārs piecēlās no krēsla un devās izejas virzienā, bet, pusceļā apstājies, atkal ierunājās: “Un vēl, viņa centās tev palīdzēt, cik vien spēja. Zēn, tu zini, tu nedrīksti ienīst, tas procesu paātrina.”

Reimārs kāpa lejup pa kāpnēm, tās kaitinoši čīkstēja un brakšķēja, atgādinot par to, ka ilgi nav labotas. Viņš pēkšņi sajutās ļoti noguris. Pēdējie mēneši nebūt nebija bijuši no vieglajiem. Un tagad šis zēns... Reimārs zināja, ka nav it nekā, kas Kailam varētu palīdzēt. Vēl nav. Pirms Mejas saslimšanas, viņš bija ilgu laiku pavadījis zāļu meklējumos. Iespējams, ka tas bija iemesls klinšu raganas ziņai – viņa domāja, ka Reimārs spēs palīdzēt. Bet viņš taču nebija zāles atradis. Un viņam nebija it neviena pavediena, nekā, ar ko meklējumus turpināt. Domas klīda tālāk. Reimārs atminējās sarunu ar mazo Meju. Viņš toreiz bija aizņemts ar kādas cerīgas sastāvdaļas izpēti, viņam nebija laika meitu uzklausīt. Viņa vaicāja, vai Reimārs var izdarīt tā, lai viņa lidotu. Asaras izsprāga burvja acu kaktiņos. Ja vien viņš toreiz Meju būtu uzklausījis...

Vienīgais veids, kā Mejai palīdzēt, bija notvert nāru un cerēt, ka viņa noņems meitenītei uzlikto lāstu. Reimārs nodrebēja, nokāpdams uz grīdas, viņš zināja, ka tas ir gandrīz bezcerīgi. Nāras spēlējas ar cilvēkiem un viņu alkām - dodot ko vienu, viņas atņem citu, bieži daudz svarīgāku. Bet lāstu nāras spēj uzlikt tikai un vienīgi tad, ja tas, kuram lāsts paredzēts, izsaka vēlēšanos, ko nārai jāizpilda. Bija vēl kas, kas viesa cerību – Meja taču nelidoja, tas nozīmēja, ka viņas vēlēšanās nebija izpildīta, tātad arī lāsts nevarēja būt pilnīgs. Burvis juta baiļu tirpas pārskrienam muguru – ja jau mēmums un spēka zudums līdz pat nespējai kustēties bija tikai lāsta blakus parādības, tad ko ar viņa meitiņu būtu izdarījis pats lāsts?!

Maija ķemmēja māsas matus, Meja bija aizmigusi. Reimārs, paziņojot par savu klātbūtni, grūtsirdīgi nopūtās, sabiedēdams meiteni.

“Kas viņš ir, un ko viņam vajag?” meitene jautāja, attapusies no izbīļa un īsti neapzinādamās, ka atkārto pirmos divus tēva uzdotos jautājumus.

“Palīdzību,” Reimārs noglāstīja Mejas galviņu.

Maija viņā vērās jautājošu skatienu, bet Reimārs neko vairs neteica. Viņš bija noguris, ļoti, ļoti noguris. Viņš apsēdās krēslā un paņēma guļošo meitu klēpī. Maija nokāpa no krēsla malas, un ieņēma pagalam kareivīgu pozu. Uz kāpnēm atskanēja soļi. Drīz tur parādījās Kails, viņa acis spulgoja, mati bija nekārtīgi un drēbes nevīžīgas.

“Kas man ir jādara?!”

Reimārs klusēja, pār acīm gulēja smagie plakstiņi. Viņam trūka spēka zēnam ko solīt. “Ko vien vēlies, izmanto atlikušo laiku, zēn,” Reimāra balss bija klusa, bet skaidra. Kails nobālēja. Tad pēkšņi pieskrēja burvim, klāt:

“Bet jums bija man jāpalīdz, neviena cita nav, neviena paša...”

“Es nevaru...” burvja roka aptvēra Kaila plaukstu. “Neviens nevar...”

Kails, sejā vīdot šausmām, lēni atkāpās, Nola izbijusies sekoja, Kails aitiņu nemanīja un paklupa, aizķerdamies aiz mazā, siltā ķermenīša. Viņš nokrita uz zemes un izdvesa sāpjpilnu skaņu. Piespiedis abas rokas pie sirds, zēns sarāvās čokurā. Tik sāpīgi vēl nekad nebija bijis, iespējams, ka cerība bija sāpes mazinājusi. Nolas mitrā mēle lasīja asaras no Kaila vaigiem. Viņam šķita, ka viņš deg. Un viņam gribējās sadegt.

Zēns juta, ka paceļas. Liega mūzika apvijās ap ķermeni, bija vēsi. Ķermenim pieskārās kaut kas auksts, sāpīgas aukstuma adatiņas sadūrās vietā, kur zēns bija sajutis pieskārienu. Tam sekoja vēl un vēl pieskārieni, līdz likās, ka viss ķermenis ir aukstuma apņemts. Sala.

“Mosties...mosties, mosties, mosties...” meitenes balss iezagās apziņā.

Viņa acis bija atvērtas. Bet zēns apjauta, ka tās ir viņa sapņu acis. Viņš palūkojās apkārt, bet neko neredzēja.

“Mosties, mosties, mosties!”

Kāds mīcīja viņa seju. Un tas palīdzēja apjaust, kur viņš atradās, tas palīdzēja atvērt acis. Meitene raudāja. Pāri viņas sīkajai galviņai ar lielajām acīm kā salīcis koks vai drīzāk tumsnējs putns slējās burvja varenais stāvs. Bet Kails negulēja uz zemes, viņš atradās aptuveni metru virs tās.

Reimāra seja pārvērtās. Viņš izskatījās pārsteigts un apjucis, noguruma ēna, kas klāja seju, bija izplēnējusi.

“Es zinu!” burvja balss skanēja satraukti trīsot.

“Ko, tēti, ko tu zini?” meitene kaunīgi pagrieza seju, cenšoties istabas ēnās noslēpt asaras.

Reimārs jau skrēja augšup pa kāpnēm. Kails lēni nolaidās uz zemes. Kāpņu kunksti un čīkstieni apklusa, atskanēja vairāki būkšķi un plīstoša stikla skaņas. Atkal iečīkstējās kāpnes.

Reimārs nolēca uz zemes, atskanot būkšķim, ko pavadīja krakšķu koris. Ieraudzījis zēnu, viņš kaut ko nočukstēja, un Kails ar spēju rāvienu atkal pacēlās gaisā. Nola bailēs iepīkstējās, viņas ķermenis vairākas reizes izmisumā palēcās, cenzdamies aizsniegt zēnu. Bet viņai tas neizdevās, tāpēc, smilkstot gluži kā sunītis, aitiņa pieplaka zemei.

Reimāram rokās bija liela grāmata, ko viņš drudžaini šķirstīja, nepārtraukti murminādams. Rūpju rievas viņa pierē ievilkās dziļākas kā jebkad agrāk.

“Kur tā ir!?” viņš iesaucās, dusmām balsī jaucoties ar izmisumu. Grāmatas vāki iešņirkstējās, atvērtā lapa nošķaudījās, izspļaudama putekļu burbuli, kas gandrīz tai pat momentā izplēnēja, un vairākas lapas kūtri pacēlās, ļimdamas pašas zem sava svara. Reimāra acu priekšā iegailējās sudrabaini burti, un tai pat brīdī viņš sāka lasīt, balsij iegūstot zemu un skaidru toni:

“Lai ir

Tev sirds

No gaismas kūļa,

Lai mirdz.

Lai tavās

Krūtīs

Debess raisās,

Un pasaule

Ar gaisu maisās!”

Kails ieplēta acis, brīdi pirms no viņa ķermeņa izšāvās neizturami spilgta gaisma, mēmi sakustējās zēna lūpas.

Kad gaisma izdzisa, likās, ka telpa kļuvusi vēl daudzkārt tumšāka. Maija vairākas reizes samirkšķināja acis, lai beidzot ieraudzītu zēnu, kas apjucis lēni kustējās mazu gabaliņu virs zemes.

“Kas...”

“Tas ir vienīgais veids,” Reimārs viņu pārtrauca “redzi, maģijas ir dažādas un katrai no tām raksturīgi savi noteiktumi veiksmīgai izpildei, jo maģijas, tāpat, kā jebkas cits, ko mēs darām var būt nepilnīgas tikai dažu sīkumu dēļ, vai, šajā gadījumā, nedarboties noteiktos apstākļos. Klinšu raganas dzīvo mežā. Viņas atrodas nemitīgā saskarē ar zemi, kas uztur tās pie dzīvības. Šī pati zeme ir tā, kas nodrošina arī šo būtņu maģijas darbību. Saproti, ja tu nesaskaries ar zemi, tad maģija tevi neskar, sirds pārvērtības ir apturētas un tu vari dzīvot, vismaz man tā šķiet. Un vēl, zēn, maģija rada barjeru starp tevi un visu to, kas saskaras ar zemi, tas nozīmē, ka tu nevarēsi pieskarties nekam, kas jebkādā veidā saistīts ar zemi un līdz ar to uztur tās spēku sevī.”

Reimārs teica vēl ko, bet Maija to vairs nedzirdēja, viņas skatiens kavējās pie zēna, pie viņa pārsteigtās sejas, kurā atspoguļojās izbīlis un neziņa, tas slīdēja gar zēna ķermeni, līdz apstājās pie tā, kas viņu noturēja gaisā – diviem baltiem spārniem, kas lēni kustējās. Garās, baltās spalvas klājās viena pār otru veidodamas blīvas, mirdzoši baltas rindas. Meitene sakustējās, viņa klusi aizgāja aiz zēna muguras, kur spārni savienojās ar viņa ķermeni. Drēbe ap tiem bija saplēsta un starp sadriskāto audumu bija saskatāma brūna vairākās krunkās savilkta āda. Kails pagrieza galvu un Maija juta, ka nosarkst.

“...pie spārniem pieradīsi, par to neuztraucies, tie tagad būs tavs pārvietošanās līdzeklis...”

Viņa dzirdēja tēvu stāstām, pati tajā laikā lūkodamās grīdā un juzdama Kaila pētošo skatienu.

“Paldies!” zēns noteica, un Maija, nojauzdama, ka Kaila skatiens atkal atgriezies pie Reimāra, raitiem solīšiem devās pie māsas, kura arī lūkojās notiekošajā pārsteiguma pilnu sejas izteiksmi. “Bet Nola?”

“Viņa var tev sekot,” Reimārs izskatījās apjucis.

Maijas ziņkārīgais skatiens aizslīdēja pie Kaila, zēns izskatījās mierīgs. Pelēcīgi brūnie mati bija nekārtīgi, un aplupusī cepurīte nozudusi, spārni ritmiski cēlās un plaka.

“Ja es lidošu, viņai būs grūti man sekot, turklāt, ja uz zemes notiek kas nelāgs, es nespēšu palīdzēt. Jābūt veidam, kā es viņu varu ņemt līdzi lidojot,” zēns skaidroja, uzacīm saraucoties un sejā ieslīdot šaubu ēnai.

Reimārs saspringti domāja. Beidzot viņš palaida lielo grāmatu, kas tā arī palika planējot gaisā, pacēla roku un kaut ko novervelēja, rokā parādījās diezgan rupja, pēc izskata paveca, bet vēl spēcīga virve.

“Maijiņ, kur mēs likām to ābolu grozu, nevaru atcerēties?” Reimārs jautāja, berzēdams zodu un saspringti domādams.

“Bēniņos, tur, kaktā, tagad atceries?”

“Paldies, bērniņ!” Reimārs atkal pacēla roku un no kāpnēm lidodams parādījās liels grozs. Atlaidis virvi, Reimārs atkal pacēla roku, likdams tuvākā dīvāna pārklājam uzvirpuļot gaisā, tas vairākas reizes salocījās un kārtīgi iegūla grozā.

“Nu, aitēn, izmēģināsi?” burvis laipni vaicāja, novietodams grozu uz zemes, pa to laiku virve jau sējās Kailam ap vidukli, nepieskardamās zemei. Nola paklausīgi ierāpās grozā un nācās atzīt, ka tas bija pat ļoti piemērots.

“Ja grozs pieskarsies zemei, tad virve ap tavu vidukli pavilksies platāka nepieskaroties. Tur arī visa gudrība,” Reimārs noteica, nu jau berzēdams pakausi. Virves otrs gals apsējās ap groza rokturi un virve, kā jau burvis bija teicis, kļuva platāka, nepieskaroties zēna viduklim. “Mjā, grūti būs arī ar pārtiku, ja tev to nepasniegs kaut kas lidojošs, tu to nevarēsi paņemt, bet to var labot, pag, man šķiet, ka tieši te...” viņš iegrima domās nemitīgi murminādams. Lielā grāmata beidzot sakustējās un, lidojot augšup pa kāpnēm gandrīz ieskrēja kāda citā, daudz mazākā. Mazā, košā grāmata, slinki svelpdama, aizplanēja līdz Kailam un apstājās zēna acu priekšā. Uz spilgti zaļā, dzelteniem lāsumiem klātā grāmatas vāka, luminiscējošiem, rozā burtiem bija rakstīts: “Maģisko palīgu uzburšanas un kontroles rokasgrāmata.”

“Lidojošo nodaļa!” Reimārs noteica un grāmatas lapas, koši mirguļodamas, pāršķīrās, atklājot skatienam divas bildes ar maziem pūķīšiem. Lapas lēni pāršķīrās, Kailam pretī raudzījās putnelis un ļerpatveidīgs, neizprotams radījums.

“Izvēlies!” Reimārs pamācīja, bildēm slīdot gar Kaila acīm.

Atšķīrās lapaspuse, kur no bildītes pretī smaidīja maza laumiņa, viņas atvēruma kaimiņiene bija miniatūra raganiņa, kas mirkšķināja ar aci. Nākamajā lapā bija divi palieli putni. Viens liels un balts, kādu Kails nekad agrāk nebija redzējis:

“Vai varētu, lūdzu...”

“Koa...a..” Reimārs acīmredzot atkal bija par kaut ko aizdomājies, “...ā, khm, sudrabkaija, laba izvēle, liels, varēs uznest visu ko, izturīgs, jūras putns...”

Kails jutās apjucis, Reimārs sasita plaukstas, un putns izbāza no grāmatas galvu, tad vienu spārnu, pēc tam otru, visbeidzot parādījās kājas un aste. Pacēlusies gaisā, kaija skanīgi iebrēcās, un Kailam putns pēkšņi šķita milzīgs:

“Bet vai mežā, kur ir manas mājas, viņa vispār kaut ko varēs nomedīt?”

Reimārs apdomājās, putna spalvas bija gaišas, radījums bija pieradis pie atklātām vietām, piekrastes, piemēram:

“Nē, laikam nederēs viss.” Putns izgaisa, un lapas atkal sāka šķirties, mirdzinot savas žilbinošās krāsās vizošās malas. Kails sāka prātot, līdz beidzot pieklājīgi ierunājās:

“Man šķiet, ka visnoderīgākā būtu pūce.”

Reimārs apmierināti pamāja ar galvu un noteica: “Pūce.”

Grāmata atkal pašķīrās par vairākām lapaspusēm uz priekšu, un Kaila skatienam atklājās jau pazīstamāki dzīvnieki.

Galu galā Kails izvēlējās kastaņbrūnām strīpām un raibumiem klāto maskēšanās meistari meža pūci[1], kas bija bieži sastopama viņa mežā, zēns tās bija iemīļojis, ne tikai tumšo, izteiksmīgo acu dēļ, viņam patika pūces dažādie saucieni naktī. Dzīvnieciņš klusi parādījās no grāmatas lappuses, un pēc Reimāra mājiena notupa uz zēna pleca.

“Pati tā medīs reti, ēst viņai daudz nevajag, tikai tik, lai uzkrātu maģisko enerģiju un spētu uzturēt reālu ķermeni, nogalināt to praktiski nav iespējams, jo briesmu brīžos pūce vienkārši, tā teikt, nomet ķermeni,” Reimārs klāstīja.

“Zēn, ja tev ko vajag, tu noteikti vari nāk... lidot pie manis,” Reimārs gandrīz pārteicās, par ko ļoti samulsa. “ Tev tur būs kāds, kas palīdzēs?”

“Jā,” zēns noteikti pamāja.

“Tas labi, tas ļoti labi...”

“Es nu iešu...”

“Veiksmi!” Reimārs izrāvās no viņu nospiedošajām jaunajām pārdomām, lai atvadītos, tad domīgi pagriezās un, Kailu vairs neņemdams vērā, devās kāpņu virzienā. Maija, apjauzdama, ka “iziešana” caur durvīm var sagādāt zēnam zināmas grūtības, tās atvēra līdz rievai, kas neļāva durvīm atdarīties pilnībā un tad, izdarījusi vairākus niknus spērienus, nevarīgi noplātīja rokas. Kails sakļāva spārnus un, piespiedies pie durvju stenderes, ejot visai savādā veidā – šķita, ka zeme viņu atgrūž, gluži kā želeja – izslīdēja pa durvīm. Maija pa tām izlika arī Nolu, kura joprojām sēdēja groziņā, mēģinādama aptvert visu tikko notikušo.

[1] Meža pūce, latīņu valodā strix aluco, sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikas ziemeļrietumu daļā. Pieaugušas pūces garums parasti ir no 37 līdz 39 cm. Svars no 450 līdz 550 g.