Bija laiks, kad modās putni. To dziesmas traucās gaisā, modinādamas citu vēl dusošo radību. Ezers zem miglas segas klusi elpoja. Zāle iesanējās, zeme klusi iedunējās, un dipošais skriešanas troksnis ielauzās rīta trokšņu pasaulē.

Tā bija Marija, kas skrēja. Un viņai sekoja jēriņi. Meitene smējās, viņas vaigos bija iesities sārtums. Oto miklais purniņš iedūrās meitenes sānā, un viņa, saliekusies līkumā, nokrita zālē pie ezera:

“Labi, labi, padodos, tu uzvarēji!” Oto turpināja bakstīt meitenes sānu ar miklo purniņu, viņa, smieklu asarām ritot pār vaigiem, atgaiņājās, nemitīgi atkārtodama, ka padodas un lūgdama, lai Oto beidz, jo pārlieku kut.

“Labrīt, Marij!” no ezera dzīlēm atskanēja klusa, mazliet skumja balss.

Marija juta, ka nodreb. Oto bailīgi pakāpās pāris soļus tālāk no ezera un klusi sāka laizīt putekšņus no tuvējās puķes.

“Tu...” Marija apjuka, neviļus pavirzīdamās tālāk no ezera, kurā pirmīt bija ieslīgušas dažas matu šķipsnas. Bija pagājušas trīs dienas un it nekas neliecināja, ka nāra atrastos ezerā, tas iedvesa meitenei šķietamu bezrūpību.

Nāra smējās, bet viņas smiekli likās auksti, tādi – bez dzīvības, “Jā, es jau varu runāt.”

“Kā tu jūties?” Marija centās apvaldīt trīsas balsī, bet tas nekādi nesekmējās.

“Nebaidies no manis... Es tev pāri nedarīšu, tu taču mani izglābi.”

Marijai nez kāpēc pēc šiem vārdiem kļuva vēl baigāk, viņa tāpat ,sēdēdama uz zemes, pavirzījās tuvāk Oto, nenovērsdama skatu no ezera.

“Es jau tikai...” Marija vervelēja, nezinādama, ko darīt.

“Es taču teicu, ka mani izglābi!” nāra meiteni pārtrauca, balsī ieskanoties tādam par nedzīvam priekam.

“Tu patiešām jūties labi?” Marija gribēja nāru redzēt, bet nebija par to īsti pārliecināta, šķita, ka vēlreiz pajautāt par nāras labklājību bija visdrošāk.

“Manas acis vēl ir ciet, aste laikam nav izaugusi, es vēl nevaru uzpeldēt augšā, bet man patiesi gribas tevi redzēt, tava balss un viss, ko tu sacīji šķita tik jauki...” nāra skaidroja, viņas teiktajam nezaudējot skumjo pieskaņu.

“Vai tu esi noskumusi?” nāras komplimenta iedrošināta, Marija jautāja.

“Nē...” balss joprojām šķita skumja. “Vai tad tu atminies mani jebkad dziedam kaut ko jautru? Tāda gluži vienkārši ir mana balss.”

“Ak tā...” Marija novilka.

“Šovakar es kļūšu par pilnvērtīgu nāru...”Sensuiju pārtrauca ieilgušo klusumu.

“Ak tā...” tikai to pateikusi, Marija saprata, ka atkārtojas.

“Kāpēc tu no manis baidies, pati taču biji tik droša, ka vari mani izaudzināt par labu nāru..”

Nez kāpēc meitenei šķita, ka vārds “labu” izklausījās zobgalīgs.

“Es gluži vienkārši nezinu, ko domāt...” meitene nolēma, ka atklātība situāciju sliktāku nepadarīs.

“Klausies, lai pierādītu, ka es tevi tiešām uzskatu par draugu, es tev dāvāšu ko tādu, kas nevienam citam nav lemts...”

“Nē, paldies, man neko nevajag, es neko nevēlos!” to sakot, meitenes elpa aizrāvās.

“Marij, ja tu man neuzticies, tad labāk ej prom.”

Meitene zināja, ka šis ir izšķirošais brīdis, ja viņa aizietu, varētu taisnā ceļā doties pie Doras, bet tad pie raganas, kura iznīcināja nāras.

“Piedod... Es, saproti mani...” Marija stostījās.

“Tas notiks naktī, es parūpēšos par tavu drošību, tikai dari, ko es saku, labi?”

Marija pamāja, pēc brīža saprazdama, ka tas ir muļķīgi – nāra taču viņu neredzēja:

“Labi!”

“Tu, meitenīt, redzēsi manu ievētīšanu.”

Šī bija ilgākā diena, ko meitene bija pavadījusi šajā pasaulē. Jēriņi drīz pēc tam, kad nāra bija apklususi, atkal sāka savas jautrās un bezrūpīgās rotaļas, bet Marijai nebija spēka tajās piedalīties, meitenei bija bail. Viņa nevēlējās uzsākt sarunu ar nāru, jo negribēja dzirdēt vēso balsi. Marija tikai gulēja zālē uz muguras, domādama par neskaitāmām lietām un cenzdamās aizgaiņāt bailes. Kad pienāca vakars, jēriņi, sapratuši, ka šovakar mājās neies, sagūlās meitenei visapkārt.

Marijas uzmanību piesaistīja skaidrās nakts debesis, kurās mirguļoja neskaitāmas zvaigznes, meitene bija ievērojusi kādu zvaigžņu zīmi, ko agrāk nebija redzējusi. Viņa saskaitīja trīspadsmit zvaigznes un, nolēmusi, ka jāpārtrauc klusēšana, sīki un diezgan skaļi aprakstīja ornamentu, pat nedomādama, ar kādu nolūku to dara:

“Blakus pašai lielākajai zvaigznei ir vēl divas, tad aiz tām stiepjas triju zvaigžņu rinda, vistālākā zaigo ne tādā krāsā, kā citas, un sānos vienā pusē izvietojušās četras, bet otrā trīs zvaigznes. Tas izskatās pēc liela, lidojoša pūķa.”

“Man šķiet, ka es zinu, kas tas par zvaigznāju...” Sensuiju ierunājās. Marija, juta uz rokām parādāmies zosādu, “...tas noteikti ir pūķa sirds ducis. Vai zini, pūķa dvēselei ir trīspadsmit dzīvību, bet tikai vienā no šīm dzīvēm pūķis ir spējīgs radīt pēcnācēju. Ja pūķim tas neizdodas, tad viņš savas trīspadsmit dzīves izdzīvo vēlreiz, jo citādi nevar rast miera.”

“Sensuiju, kā tu to zini?” meitene neticības pilnā balsī jautāja, cenzdamās tikt galā ar satraukumu.

“Es nezinu, man vienkārši... ienāca prātā...” Sensuiju balss aprāvās. Ezera dzīles iezaigojās blāvi zilā krāsā. Iečaukstējās tuvējie krūmi, no tiem parādījās neskaitāmas vēsi vizošas gaismiņas.

“Marij! Aizspied ausis un aizver acis! Marij, klausi! Aizspied ausis un neskaties!” Sensuiju balss bija svešāda, dobja un zema, Marija tomēr to pazina. “Tūlīt un nejautā neko!”

Meitene paklausīja, kā bija solījusi, kaut juta visos locekļos ielīstam baiļu trīsas.

“To nebūs redzēt,

Nebūs dzirdēt,

Nebūs just -

Kā nolādēto dvēseles kust.

Ikvienam tādās klusās naktīs

Būs sapņu apskāvienos zust.

To nebūs redzēt,

Nebūs dzirdēt,

Nebūs just.

Kā zvaigžņu gaisma

Saplūst elpā baltā,

Un sirds no tumsas dzīlēm augšup pukst.”

Tās bija mazas laumiņas, kas dziedāja. To miniatūrās mutītes vienotās kustībās izdvesa klusas, draudīgas skaņas. Smalkie ķermenīši graciozi kustējās, viļņojot gaisīgajām, sīkajām kleitiņām. Viņu kājiņas tik tikko skāra ezera virsmu, izraisot vizošus vilnīšus. Spicas austiņas bija pašķīrušas garo matu šķipsnas, un to smailie gali pacēlās virs laumiņu galvām. Laumiņu plaukstās dzirksteļodami dusēja zvaigžņu zibšņi, un dzirksteles atlēkdamas iekrita ūdenī, kur, slīdot lejup, lēni dzisa.

Un tur, ezera krastos, bija vēl kas. Būtnes ar gariem, pelēkiem matiem. Pelēcīgi baltu ādu un kraupainiem pirkstiem. To mati krita pāri uz leju noliektajām galvām. Bet rokas kā nokaltuši koku zari bija pastieptas uz priekšu ērmotā lūgšanā. Sadriskāts apģērbs klāja nošļukušo miesu. Kārnas, līkas kājas balstīja izdēdējušos rumpjus.

Marijai galvā iezagās sals. Sala tik stipri, ka likās, galva tūlīt pārsprāgs. Ezers sāka spļaut ārā ūdeni, kas vairākās strūklās šāvās uz augšu un kļuva tumšs, bet tad, krizdams lejup, atkal iezaigojās.

Mirkli vēlāk sāpes bija pagaisušas. Marija visu redzēja no augšas, viņa nevarēja pakustēties un skatījās it kā caur liektu stiklu. Tur no ezera dzīlēm augšup cēlās viņas Sensuiju. Baltu, zilgani mirdzošu seju. No ausīm uz leju zem smailajiem vaigu kauliem stiepās zvīņas gaiši zaļām maliņām. Sensuiju acis bija aizvērtas. Zvīņas klāja visu nāras kaklu un krūtis, arī ap rokām bija apvijušās vairākas zvīņu rindas. Uz vēdera vizēja balta āda, bet zem nabas nāras ķermeni atkal klāja cieši viena pie otras piekļāvušās zvīņas, tur sākās Sensuiju krāšņā, zaļi bālā aste, kuras galā viļņoja blāvi rožainas, platas un ļoti skaistas spuras. Marija ievēroja arī spuras uz nāras elkoņiem, tur tās bija veidotas no plēves, kas stiepās starp trīs gariem, asiem dzelkšņiem, uz elkoņiem spuras bija gaišzaļā krāsā. Sensuiju bija gari, gandrīz balti mati. Ar tik tikko jaušanu, zeltainu mirdzumu. Viņas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, sejā mierpilna izteiksme, nāra smaidīja. Viņa bija skaista, biedējoši skaista.

Laumiņu dziesma bija pārvērtusies, tagad to balsīs nebija vairs ne miņas no draudīguma - tās bija tik gaisīgas, ka šķita izkūstam tikko izplūstot no laumiņu mutītēm. Sakustējās zvaigžņu zibšņi to rokās. Vēl joprojām dzirksteļodami, tie tagad cēlās augšup, bet laumiņas bija sadevušās rokās un ielenkušas Sensuiju sarežģītā dejā virzījās uz apli. Ūdenī veidojās gredzenveidīga iedobe, kas kļuva arvien dziļāka. Zvaigžņu zibšņi saskaroties iedegās neizturami spilgtā gaismā, melni plankumi dejoja gar Marijas acīm un, lai kā meitene centās kaut ko saskatīt, galu galā viņai nācās aizspiest plakstiņus.

Skaņas attālinājās, Marija negribēja prom, viņai kļuva bail, likās, ka kāds rauj cauri tumsai neizsakāmā ātrumā. Gar viņas seju plīvoja slapjas matu lēkšķes, un meitene pat nespēja saprast, vai tās bija viņas pašas, vai piederēja kādam citam. Pēkšņi viņa apjauta, ka tā lidot nevar mūžīgi, priekšā noteikti bija kaut kas, kur viņa ietrieksies. Sirds sāka dauzīties neizturami ātri, bailēm sagrābjot Mariju savā varā.

Un tad meitene saprata, ka sapņo. Tā bija tāda apjauta, pēc kuras paliek mazliet vieglāk, bet ne mazāk bail. Viņa vēlējās pamosties. Un tas arī izdevās. Marija atvēra acis, taču nācās tās uzreiz aizmiegt, jo tieši sejā spīdēja saule. Bija vēls rīts. Pār Marijas seju pārslīdēja Oto mīkstā, garā mēle. Meitene piecēlās sēdus un atvēra acis tieši laikā, lai redzētu, kā ezerā nozūd rožains astes spuras gals.

Acumirklī viņa pielēca kājās. Pieskrējusi ezeram, meitene skaļi sauca Sensuiju.

“Tas bija sapnis?” Marija jautāja, kad nāras galva parādījās virs ūdens viņas skaistajām, zaļajām acu varavīksnenēm spēlējoties ar neskaitāmām noslēpumainām ēnām.

“Jā un nē, tu gulēji, bet redzēji patiesi notiekošo,” Sensuiju skaidroja. “Ja tu paliktu nomodā, Marij, tu jau būtu mirusi. Laumu balsi dzirdēt nedrīkst neviens, tāpat kā skatīt Klinšu raganas acis, vai pieskarties nārai. Tie, kas dzird laumu balsi, tai pat brīdī mirst, gluži tāpat, kā tie, kas pieskaras nārai. Tie, kas ieskatās klinšu raganas acīs, lēni pārvēršas par akmeni.”

“Kāpēc viņi visi bija te?” Marija jautāja, atsēzdamās zālē.

“Viņi izpildīja nāras piedzimšanas rituālu, pieņemu, ka daļu no tā tu redzēji. Zini, tas nav lemts it nevienam, izņemot tos, kas tajā piedalās. Es palūdzu, lai klinšu ragana tev sūta sapni, viņas to var, tāpat kā nāras spēj piepildīt vēlēšanās, un laumiņas sagūstīt zvaigžņu gaismu.”

“Paldies, tas bija skaisti...” Marija čukstēja, lūkojoties Sensuiju acīs. Meitenei šķita, ka viņa pat spētu nārai uzticēties, bet tam bija vajadzīgs laiks...

“Es nu iešu...” Sensuiju klusi noteica. Ūdens ap nāru saviļņojās. Virs tā parādījās Sensuiju zaļi zaigojošā aste un rožainā astes spura, viņa apmeta gaisā kūleni, visa ievizēdamās saules gaismā. Netālu lidoja tauriņš, tas pieskārās nāras astei. Marija ar šausmām noskatījās, kā tauriņš pārvēršas putekļos, kurus aiznesa vējš. Viņas acis pievērsās Sensuiju sejai. Brīdi, pirms nāra nozuda ūdenī, Marija redzēja šausmu izteiksmi ieplestajās, zaļajās acīs. Sensuiju iznira:

“Ko tu vēl gaidi!” nāras acis bija asaru pilnas.

Marija ļoti labi saprata, ka nāra gribēja, lai viņa vēla, bet Marija tā nevarēja, viņa bija sev apsolījusi būt piesardzīga, būtu neapdomīgi to visu tagad izpostīt.

“Lūdzu, tici man, es tevi lūdzu...” nāras balss pārvērtās čukstā.

“Sasodīts! Ja tev tas ir tik svarīgi,” Marija, cīnoties pati ar sevi, caur sakostiem zobiem izspieda, “es vēlos, lai tas atkal būtu dzīvs!”

“Paldies,” Sensuiju raudot pacēla plaukstas pret debesīm. Gaisā sabiezēja mākonītis, kas pārvērtās par apjukušu tauriņu. Kukainītis, apmetis pāris neveiklu loku, atguvās un turpināja savu ceļu. Sensuiju, sekojot tam ar acīm, veltīja kukainītim savādu smaidu. Marija noslaucīja asaras no vaigiem.

“Tu viņu izglābi...” meitene čukstēja.

“Es to nespētu, ja tu nevēlētos. Tu to izglābi,” Sensuiju ielūkojās Marijas acīs. “Marij, vai tu apsoli, ka neaiziesi?”

Marija palocīja galvu par zīmi, ka apsola.

“Paldies!” Sensuiju pazuda ezera ūdenī.

Marija atsēdās zālē. Viņas skatiens kavējās pie tauriņa, kurš vēl joprojām turpināja savu ceļu pār ezeru. Pēkšņi viņas sejā parādījās izbīlis, brīdi vēlāk to aizstāja vilšanās:

“Sensuiju, kā tu varēji...”