Kails noglāstīja galvu savam guļošajam jēriņam. Patlaban ausa saule, un pirmie saules stari bikli klanījās un sarka - kā kaunēdamies par to, ka debesis pametuši visu nakti. Migla kalna ieplakās slēpās arvien dziļāk un dziļāk biezajos egļu mežos, bēgdama no jaunās dienas. No lejas līdz zēna ausīm atklīda vien dažas, tik tikko dzirdamas putnu balsis, kas, veikušas garo ceļu, bija aizmirsušas savu pienākumu skanēt un lēni izplēnēja mierīgajā vējā. Zēna plecus sedza biezs lāčādas apmetnis. Uz pelēkbrūnajiem matiem atdusējās cepure, apsegdama sarežģītās formas ausis. Kājas bija ieautas ne visai biezās, bet pēc skata ļoti izturīgās ādās un apsietas tumši brūnu ādas striķīti, veidojot uz lieliem trīs šķērsus krustus.

Nola sakustējās un īsi nožāvājās, tad palūkojās Kaila gaišajās, saulkrēsliņu[1] krāsas acīs. Viņas miklais purniņš piedūrās Kaila neapģērbtajai rokai, puisim tika veltīts lūdzošs skatiens. Viņš saprata un uzvilka cimdu, jo plauksta jau bija kļuvusi sārta no sala.

“Un tev nav auksti?” viņš jautāja Nolai.

Aitiņa aizvēra plakstiņus un izdeva noliedzošu, zemu skaņu. Zēns vēlreiz noglāstīja viņas galvu, šoreiz sejā iezagās smaids, bet acīs rūpjpilna izteiksme.

“Piedod, ka ievilku tevi visā šajā... Tu zini, ka es citādi nevarēju, man bija jāiet...”

Nolas cilvēciskajā skatienā parādījās dusmu zibšņi. Viņa ar galvu iebakstīja zēnam sānā un nikni nosēcās. Zēns vairs neko neteica, bet viņa sejas izteiksme bija skumju un žēluma pilna. Šādos brīžos atmiņā atausa mežs. Leknā zāle. Meža puķes. Upītes. Meža laumu lukturīši naktīs, kad viņas lasīja zvaigžņu zibšņus savām pilīm koku dobumos. Nožēla sakāpa krūtīs un izplēta savus tumšos spārnus.

Pēkšņi Kaila seju sašķobīja sāpju grimase, un viņš, izdvesis klusu kunkstu, sastinga, piespiedis roku krūtīm tur, kur nerimstot pukstēja sirds.

“Tagad nebaidies. Tava sirds tev nemelo. Tu esi briesmās. Tā meitene, ko tu redzēji, bija klinšu ragana. Viņa nevēlējās tev darīt pāri. Tu nedrīksti viņu vainot notikušajā, bet, Kail, ja tu neatradīsi zāles, tu mirsi. Un vienīgā vieta, kur tu tās vari meklēt, ir pilsēta, kas atrodas tālu, tālu prom no šejienes. Viņa man to parādīja sapnī. Skaista pilsēta. Tur mīt daudz gudru cilvēku, kam lūgt padoma, bet tikai viens no viņiem spēs palīdzēt tev. Es viņu neredzēju, jo viņš stāvēja ēnā. Bet es zinu, ka tu viņu pazīsi. Kail, tev ir jādodas ceļā nekavējoties.”

Reizē ar meitenes balsi zēna atmiņā atausa arī viņas uztrauktās, pelēkās acis un vienmēr izspūrušie, sūnu zaļie mati, viņas dzeltenīgi bālā āda un mazās, bēšās lūpiņas. Viņa bija bijusi Kailam gluži kā māsa. Viņi kopā pavadīja bērnību un nešķīrās arī, kad pieauga. Viņu abu lielajā, skaistajā mežā, kur runājās ar upēm, skraidelēja līdzi strautiņiem, meta kūleņus līdz ar maziem, bailīgiem ežiem un siltās vasaras naktīs dejoja vēja dejas kalnos.

Saltas tirpas izskrēja caur ķermeni iedomājoties, ka tas viss viņam tika atņemts vienā naktī, brīdī, kad viņš ieskatījās klinšu raganas acīs. Naids savērpās biezā ņurckulī un bungoja pie sirds ar savu nesaudzīgo veseri, katrs tā pieskāriens izraisīja sāpīgu nopūtu un palēnināja sirds kustību, līdz, kļuvusi pavisam klusa, tā tikai reizumis iedunējās.

Nola piespieda savu mīksto muguru viņa vaigam un uztraukti purpināja. Saule bija uzlēkusi, milzīgs gaismas vilnis pārpludināja ēnaino klints muguru, savērpdamies neskaitāmās lejup krītošās straumēs. Kails atvēra asaru pilnās acis un cieši saknieba sausās, sasprēgājušās lūpas. Zēns cēlās lēni, katrs uzmanīgāks vērotājs būtu pamanījis, cik milzīgas grūtības tas viņam sagādāja. Kails sāka iet, sperdams īsus, smagus soļus. Nola viņam sekoja, laiku pa laikam pamezdama raižpilnus skatienus saimnieka virzienā.

Kalns bija stāvs, tikai šaura, reti izmantota taciņa vijās lejup kā tumša, sastingusi upīte, mirusi aukstajās klintīs. Vietām kā zaļas salas pletās apsarmojušu zāli apauguši laukumiņi. Bet tālu zem tiem viļņoja zaļā paklājā saplūdušas, neizšķiramu koku galotnes.

Likās, ka iešana zēnam atdod spēkus - jo vairāk soļus viņš spēra, jo žirgtāks kļuva un gāja ātrāk. Pūta auksts, bet vājš ziemelis, kas netika cauri ne zēna biezajam apģērbam, ne aitiņas baltajai vilnai.

Vakarpusē viņi atrada šauru spraugu klintī, kas veda uz alu ar zemiem, slīpiem griestiem.

Tā bija kā radīta pārnakšņošanai. Zēns izklāja savu mēteli uz zemes, Nola apgūlās viņa guļvietai blakus. Abi aizmiga, kalna klusās elpas ieaijāti.

Nakts aizvilināja sev līdzi sapņus, nozibinot savu krāšņo zvaigžņu kleitu. Rīts klauvēja pie alas sienām nosalušu vēja dūri. Kails kā vienmēr pamodās agri un sagatavojās ceļam. Drīz vien viņi abi ar Nolu turpināja savu nogurdinošo ceļojumu pa vienmuļo apkārtni. Vējš bija pieņēmies spēkā un sāka ēsties cauri drēbēm, draudēdams ieķerties ar saviem asajiem zobiem miesā. Kails šodien gāja ātrāk, un aitiņa ar mokām spēja uzturēt uzņemto tempu.

Līdz vakaram viņi bija sasnieguši kalna piekāji, kur iekārtojās uz naktsguļu resnā kokā, kura žuburotie zari veidoja tādu kā būri netālu no lapotnes. Kailam atkal uznāca lēkme, un viņš sarāvās čokurā, iekrampējies mazā zariņā. Nola bažīgi viņā lūkojās – lēkmes sāka palikt biežākas.

Tajā naktī Kails sapnī atkal redzēja Laiju, šoreiz tā bija atmiņu aina, kurā meitene skaidroja, kā sasniegt pilsētu:

“Tā ir tālu, kā jau minēju. Vienīgais, pēc kā vari vadīties, ir zvaigžņu zīme debesīs,” viņa ar nagu ieskrāpēja savādu ornamentu uz lielas liepas lapas, ko pēcāk pasniedza Kailam, norādot zvaigžņu atrašanās vietu debesīs. “Tev jāiet tām pretim. Kad tās spīdēs virs tevis, būsi sasniedzis pilsētu.”

Sapnis beidzās, un viņu savā varā sagrāba jautru saules zaķīšu gūzma. Tie griezās, lēkāja un parādījās arvien jaunās vietās. Kad Kails piecēlās, Nolas oranži brūnās acis pavirzījās sānis - aitiņa bija viņu vērojusi.

Bija karsti, tāpēc viņš novilka mēteli, salocīja to un, brīdi domājis, ievietoja kāda koka dobumā. Viņi turpināja ceļu cauri mežam.

Liepas lapa bija sabirzusi jau pirms diviem mēnešiem, tomēr to viņam jau sen kā nevajadzēja, virziens, kurā jādodas, Kailam bija zināms gan dienas, gan nakts laikā, zēns to sajuta.

Pēc divām nedēļām klinšainā kalnu grēda bija nozudusi no redzesloka. Kails atkal jutās labāk, tagad viņš gandrīz nemaz vairs negulēja, kājas pašas nesa uz priekšu. Naktīs zēns lūkojās debesīs, kur viņa acis spēja ieraudzīt tikai un vienīgi trīspadsmit zvaigznes, kuras veidoja ornamentu, ko viņš nespēja izmest no prāta pat tad, kad gulēja. Un šis velna ducis mirdzošo punktiņu bija pietuvojies pavisam tuvu. Kails lēsa, ka palikusi mazāk kā nedēļa, ko iet, līdz tās būs virs viņa galvas.

Viņš bija kļūdījies. Pēc trīs dienām, kurās zēna kājas spārnoja cerību putni, viņi nonāca pie purva. No tā vēdīja trūdu smaka. Kā līķauts pār slīkšņu pletās šķidra migliņa, paslēpdama skatam tumšos akačus, kas spulgoja starp nodzeltējušo zāli un neskaitāmajiem ciņiem kā caurumi zemē. Retajos, kroplajos kociņos savām alkatīgajām rokām bija ieķērušās dzīvības sulu sūcošo augu stīgas. Tagad Kails katru nakti ilgi vērās debesīs un no rīta ilgi svārstījās, līdz izvēlējās virzienu, kurā doties. Viņi virzījās uz priekšu lēni, jo bija jāiztausta katrs zemes pleķītis priekšā, citādi viņus aprītu kāds no akačiem. Bieži nācās mest lielus lokus ap purva ezeriem, kuros ūdeņi bija melni un sastinguši, un, lai kā censtos, nevarēja saskatīt to dibenus.

Vēl pēc divām nedēļām pārguris un murgu nomocīts Kails sasniedza purva malu, kur, savas žuburainās rokas izplētušas, dižojās resnas egles. Nola neatgāja no Kaila ne soli. Viņa arī bija novārgusi un jau ilgu laiku nebija it neko ēdusi, bet rūpes par saimnieku bija spēcīgākas nekā izsalkums. Un patiesi, zēns sabruka teju uz katra soļa, viņa acis sāka pildīties pelēkas vienaldzības dūmakas.

Pagāja vēl nedēļa, kuras laikā viņi nebija gulējuši ne mirkli. Kails bija tik novārdzis, ka Nolai šķita - viņš vairs nekad neatkopsies.

Kādu rītu viņi nonāca pie lēzena kalniņa, kurš bija klāts zaļu zāli, te beidzās ēnainais egļu mežs. Priekšā stiepās zaļš, vējā viļņojošs klajums. Un tur, ne pārāk tālu, zaigoja milzīgs ezers, bet ezera vidū atradās trīs salas. Uz salām kā sēnītes bija saauguši mazāki un lielāki namiņi, kas, saules stariem atlecot no dažādu krāsu un formu jumtiem, norādīja uz debesīm vizošiem gaismas pirkstiem.

Kails pacēla acis. Viņš izslējās taisni. Nola aiz saviļņojuma apgūlās zālē, jo nevarēja nostāvēt – trīcēja kājas. Viņi bija sasnieguši savu mērķi.

Un atkal šķita, ka zēns ar katru soli kļūst arvien spēcīgāks. Lai gan drēbes bija sadriskātas un netīras, tāpat, kā Kaila novārgušais ķermenis, zēns ieguva gluži citādu paskatu, nekā pirms tam, viņa acīs parādījās skatiens, kurā Nola spēja uziet cerību, mērķi. Likās, ka pilsētas ieraudzīšana Kailam devusi jaunu dzīvību. Nola atpalika, kad zēns to pamanīja, viņš aitiņu satvēra ap vidukli un sāka nest.

Vakarā abi sēdēja pie ezera. Kails bija izmazgājis drēbes, kuras jau bija paspējušas izžūt, iztīrījis un izskalojis Nolas kažociņu, nomazgājies pats:

“Nol, tu mani izglābi, bez tevis es nekad nebūtu nokļuvis te.”

Viņš lūkojās aitiņā, kas nodarbojās ar kādas mārpuķītes[2] laizīšanu - mazie, baltie ziediņi slējās biezajā, sulīgajā ezera zālē, cik tālu vien sniedzās skats. Kaila kājas kuļājās ezera gaišzilajā ūdenī, tas bija silts, zēns apēda pāris meža zemenes, kas aicinoši smaržoja plaukstā. Šodien pārmaiņus pēc spīdēja saule, mākoņi bija kā aizslaucīti no debesīm. Zēns pievērsās kādai laiviņai, kas gāzelējoties slīdēja salu virzienā. Viņš bija nākamais pārceļamo rindā. Lielais, laipnais baltmatis, kura plauksta bija tik milzīga, ka Kailam likās, tajā varētu ietupināt Nolu, bija uzsmaidījis un paskaidrojis, ka viņš esot pārcēlājs, ka laivā pietiekot vietas diviem un ka nākamā rindā ir meitene, ko zēns bija atradis sēžam ezera krastā. Tā nu viņš tagad gaidīja savu kārtu, nepacietīgajam skatienam nu jau lēkājot pa pilsētas namiņu jumtiem.

Laiva apstājās pretējā krastā, pārcēlājs palīdzēja meitenei izkāpt, un tad laivas purngals pagriezās uz Kaila pusi. Nola, sapratusi, ka drīz jābrauc, žigli aptekalēja vēl pāris mārpuķīšu ziedus. Drīz vien pārcēlājs bija krastā, un brūnā koka laiva zvalstījās, pret sāniem sitoties zemajiem ezera vilnīšiem.

“Nu tad, puis, dosimies?” viņš smaidīja laipnu, platu smaidu.

Kails nepacietīgi pamāja un ielēca laivā, pirms tam tajā saudzīgi iecēlis Nolu.

Laiva pārvietojās gariem, līganiem lēcieniem, aiz tās kā zilas lentas vijās plato airu atstātās pēdas ezera viļņotajā virsmā. Saule bija uzvilkusi savu krāšņo, sarkano vakartērpu, un tās mirdzošais ķermenis ietinās sārtā dūmakā, sārtām gaismu spēlēm pārklājot arī ezera virsmu. Kails vērās lejup, kur zem rožainās vizmas ūdens tinās tumsā. Viņi iepeldēja ūdensrožu audzē, atskanēja plunkšķis – tur dzelmē pazuda varde. Ezers acīmredzot vietām bija sekls - te, cauri lielajām, zaļajām lapām, vietumis pavīdēja gaiši zemes plankumi. Drīz atkal tos aizstāja melnā tumsa.

Neskaitāmu spārnu švīksti kā saraustīta elpa pārskrēja pār laivu, vairāki viļņu loki bēga no vietas, kur debesīs bija pacēlušies gulbji. To te bija vairāki desmiti. Lielie, baltie spārni krāsojās sārti un, klāti mazām ūdens lāsītēm, zaigoja.

Pārcēlājs uzsāka dziesmu, zemais tonis likās rūcam kā pērkons. Tomēr dziesmas melodija bija tik maiga, ka mīkstināja vareno, dārdošo balsi:

“Reiz vakarā,

Saule kad rubīnos tērpās,

Reiz vakarā dzirdēju dziedam

Nāru debess jumam.

Par zvejnieku asaras tā lēja,

Pilns ezers to pietecēja.

Par zvejnieku, kas klusēja,

Jo ezera dzīlēs dusēja.

To nāra mīlēja kvēli

Un tamdēļ dziedāja žēli,

Jo neprata glābt to no nāves,

Tik nāvi tam dāvāt spēja.

Reiz vakarā,

Saule kad rubīnos tērpās,

Es redzēju raudam nāru,

Un vīstam tās vizošo asru...”

Dziesmas apburts, Kails nemaz nebija manījis, kā tika pietuvojies pilsētas krasts, un, kad airu šļaksti apklusa līdz ar dziesmu, bet laiva atdūrās krasta dūņās, viņš uz mirkli jutās pagalam apjucis.

“Milzumliels paldies!” viņš noteica, izceldams Nolu uz dēļu piestātnes un izkāpdams no laivas pats.

“Milzumliels lūdzu,” pārcēlājs priekpilnu skatienu vērās zēnā, “un veiksmi tev!”

“Es pateicos,” zēns atbildēja, jokojot palocīdamies, viņa sejā ievilkās greizs smaids, taču, kad viņš atkal ierunājās, tas bija pazudis, “man tā noderēs.”

“Lai tā būtu,” pārcēlājs lēni pamāja ar galvu un ar airiem iestūrēja laivu atpakaļ ezerā.

Kails pacēla roku sveicienam: “Skaista dziesma!” viņš nosauca airētājam pakaļ.

“Jā gan...” airētājs skumji atrūca, bet to Kails vairs nedzirdēja, jo viņa skatiens nu jau slīdēja pār pilsētu, apbrīnodams tajā katru akmentiņu.

Uz priekšu kā vizoša čūska aizvijās no gludiem, zaļiem stikliņiem veidota taka. Starp stikliņiem savas galviņas bija paslējušas ilzītes[3], un zēns gāja uzmanīgi, lai neuzmītu kādai no miniatūrajām, smalkajām puķu sejiņām. Ceļa malās kā daudzkrāsains paklājs stiepās pļavas, puķu bija ļoti daudz. Gan zemu, gan augstu un dažviet, kur ziedēja kuplas kastaņas, zem un ap tām snaikstījās vīteņaugi. Un šķita, ka putnu te ir tik pat daudz kā ziedu, to treļļi skanēja visapkārt no katra koka un, kā Kailam likās, pat no pļavas.

Nola, klusi bubinot, laizīja kādu lielu, sārtu ziedu. Kails izdzirdēja aiz muguras soļus un pagriezies ieraudzīja sevī lūkojamies divas ieplestas acis. Tās piederēja meitenei, kura rokās turēja veselu klēpi ziedu.

“Sveika,” Kails neveikli noteica un pacēla Nolu uz rokām.

“Aha...” meitene novilka, joprojām lūkojoties zēnā pārsteigtu skatienu.

Kails sajutās neērti un pārlaida brīvās rokas plaukstu pāri sejai - vai kaut kas nebija kārtībā.

“Sveiks!” meitene beidzot noteica un, uzgriezusi viņam muguru, sāka iet pilsētas virzienā.

Saules sarkanie gaismas mirkļi, nemitīgi zibot, izraibināja meitenes muguru un Kaila apjukušo stāvu.

Kails mirkli vēlāk sekoja, īsti nezinādams, kāpēc. Meitene nozuda namiņā, kas atradās pašā pilsētas nomalē. Tā bija vienkārša koka būdele, bet nokrāsota dzeltenā krāsā. Uz tās sienām bija uzzīmētas vairākas milzīgas, šķības, bizbizmāres, bet sienu pakājē plauka rinda milzum lielu margrietiņu, kuras ieskāva zaļa, bieza zāle. Kad zēns gāja garām namiņam, viņš redzēja caur lodziņu sevī lūkojamies apaļīgu bērna sejiņu sārtiem vaidziņiem, lielām, ieapaļām acīm un īsiem, tumšiem matiņiem, gluži kā meitenei pļavā, tikai mazāku.

Viņš novērsās un izlikās, ka meitenes sejiņu nav ievērojis, jo jutās neērti, ka tik uzkrītoši pētījis mājiņu, nevēlēdamies atskatīties, zēns pielika soli.

Stikla ceļa abās pusēs slējās māja pie mājas, un to muguras spiedās kopā it kā namiņi vēlētos viens otru balstīt. Tās bija tik dažādās krāsās, ka žilba acis. Lai gan bizbizmārīšu uz sienām vairs nebija. Dažādi lodziņi pētoši vērās Kailā, un viņš te jutās neomulīgi. Zēnam nebija ne jausmas, kur sākt meklēt. Viens gan bija skaidrs, šodien to darīt nevarēja. Ielas bija gluži tukšas, un zēns nevēlējās klauvēt pie namiņu durvīm. Saule pazuda aiz apvāršņa, un pilsēta ietinās dūmakainā, tumši zilā krēslā. Bija pārlieku vēls.

Zēns kūtri soļoja, meklēdams kādu vietiņu naktsmājām. Pēkšņi stikla ceļš zem viņa kājām sāka zalgot, likās, ka miljoniem mazu gaismiņu iesprostotas stikla bumbiņās un šaudās no vienas malas uz otru, ārā netikdamas. Iezalgojās vēl kāds gabaliņš ceļa. Kails palūkojās uz augšu, kur atradās gaismas avots. Gaiši mirguļoja divas augstas laternas. Iedegās trešā, Zēns sāka skriet tās virzienā.

Kāds vīrs lēni kāpa lejup pa kāpnēm, lietišķi paņēma tās rokā un devās pie nākamās laternas, kad viņš bija pie tās uzrāpies, iedegās arī tā.

“Labvakar!” Kails iesaucās, kad vīrs nokāpa uz zemes.

“Vakars patiešām ir labs!” vīriņš atbildēja, mazajām kājiņām tipelēdams pa ceļu uz priekšu.

“Esmu mazliet apjucis...” Kailam neienāca prātā nekas labāks, ko teikt.

“Ak tā...no kurienes tad tu nākdams?” viņš nevērīgi jautāja, novietodams kāpnes pie nākamās laternas.

“Agrāk es dzīvoju mežā,” Kails klusi atbildēja, tad, pacēlis galvu, lūkojās debesīs. Un tur tās bija, kā trīspadsmit asaras vizuļoja viņa ceļa mērķis – zvaigznes. Tieši virs galvas. Zēnam šķita, ka viņš dzird kādu savādu balsi, un viņš palūkojās uz laternu, kas tik tikko bija iedegusies, tā izplatīja vēsu, zilu un ļoti spožu gaismu. Vīriņš jau kāpa lejup pa kāpnēm, un Kails nezināja – vai bija ilgi lūkojies zvaigznēs, vai vīrelis neticami ātri uzrāpies pa kāpnēm.

“Ko tad tu meklē te?” vīrelis jautāja, steidzīgi dodamies pie nākamās laternas.

“Palīdzību...” zēns klusi nopūtās.

“Klau, zēn, man ir jāsteidzas, vēl daudz laternas, ko iedegt, vai es tev varu kā palīdzēt?”

Kails lūkojās, kā mazais vīrelis rāpjas augšup pa kāpnēm, tad klusi nopūtās, pacēla Nolu un, novēlējis veiksmi, devās prom.

Iedegās laterna, un mirkli vēlāk pa stikla ceļu aizdipēja vīreļa pēdas.

Kails nolēma doties atpakaļ uz pļavu. Zili zaigojošais ceļš pletās zem kājām kā milzīga pūķa āda. Drīz vien tas atkal kļuva tumšs. Garām paslīdēja namiņš ar ķēmīgajām mārītēm. Vēl daži soļi, un pēdas iegrima pļavas zālē, garākie stiebri sakļāvās ap kājām, paslēpdami tās savu ēnaino biezokņu tumsā. Kails nogūlās zem kādas lielas kastaņas un, maigi glāstīdams Nolas balto vilnu, iemiga.

[1] Saulkrēsliņš – šeit domāts ozolīšu saulkrēsliņš (nosaukums latīņu valodā – thalictrum aquilegifolium), tas ir gaišā, brūngani violetā krāsā.

[2] Domāta ilggadīgā mārpuķīte (bellis perennis) – maza (aptuveni 3 cm diametrā), apaļa puķīte, baltiem ziedu kurvīšiem un dzeltenu vidiņu.

[3] Domātas dzeltenās ilzītes (anthemis tinctoria) – mazas, baltas vai dzeltenas puķītes, bieži sastopamas savvaļā, tām pastāv arī daudz kultūras formu, taču te domātas savvaļas ilzītes.