Taureņu dzīve ir skaista. Taureņu dzīve ir vēl daudzkārt skaistāka, ja viņus netraucē. Apcerot gūto atziņu, kāds krāšņs īpatnis, kas varēja lepoties ar diviem baroka[1] greznuma cienīgiem spārniem, ar savu garo, slaiko kāju slaucīja putekšņiem aplipušos radziņus, mezdams ļaunus skatienus sniegbalta jēriņa virzienā. Ja ne šie nešpetnie radījumi...

Oto pārlaida savu sārto mēlīti dzeltenai pienenei, nogludinot tās izspūrušās ziedlapiņas, tad, samiedzis savas cilvēciskās, zilās acis, sirsnīgi nošķaudījās, zāle viņa priekšā noviļņojās, un gaisā pacēlās vēl pāris iztraucētu tauriņu. Oto apskrēja dažus apļus, apgūlās zālē un, izstiepis visas četras kājas pret gaišajām debesīm, apmierināti iebubinājās.

Turpat netālu pie ezera gulēja Marija. Meitene bija aizmiegusi acis, jo saule šodien smaidīja plati un nežēlojot lēja savu žilbinošo gaismu pār zemi. Bija tik silti, mierīgi un labi. Nē, nebija vis labi. Nelāgas nojautas māca Marijas sirdi, un prāts radīja arvien šaušalīgākas ainas. Māsa nebija devusi it nekādu ziņu – un ja nu viņai nebija izdevies?!

Zālē muzicēja sienāži vesels orķestris - visi pelēcīgi zaļos uzvalciņos.

Marija nemanīja, kā viņai klāt bija pielavījusies Mirta, tagad jēriņš nolaizīja meitenes seju un pretī saņēma veselu šalti smieklu. Meitene sāka aitiņu glāstīt, un Mirta patikā aizmiedza acis.

Sibilla piegāja pie ezera, kur, izstiepusi garo mēlīti, laka ūdeni. Tas viegli viļņojās no kutinošā pieskāriena izraisītajiem smiekliem. Brīdi viņu vērojusi, Marija novilka kleitu un devās peldēties. Ūdens bija auksts, bet saule iedrošinoši sildīja. Marija lieliem vēzieniem iepeldēja ezerā, pārvēršot ūdens mieru ap sevi pilnīgā haosā. Viņa ienira, iznira, atpūšoties slīdēja pa ūdeni uz muguras. Marijas pelēkzaļajās acīs saimniekoja bailes. Cauri domām maršēja baismu karaspēki. Izpeldējusi krastā, meitene nokrita zālē, vairs nevaldīdama asaras. Mirta jautājoši viņā raudzījās, klusi sabubinoties ar Oto, kurš tik tikko bija pielēkšojis. Pat Sibilla veltīja meitenei skatu, kurā atspoguļojās apmulsuma pilns jautājums.

Marija nolēma pati doties pie māsas. Viņa sakoncentrējās, domās neskaitāmas reizes atkārtodama savu vēlmi:

“Nokļūt pie Marijas, nokļūt pie...”

“Bums!” atbildēja domu ceļš, atgrūzdams Mariju atpakaļ. Un to pašu tas atkārtoja katru reizi, kad viņa mēģināja tikt tam cauri. Meiteni pamazām pārņēma bezcerība un vēl lielākas bailes. Un ja nu ar māsu bija noticis tāpat, ja nu viņas nekad, nekad vairs netiksies?!

“Bums, bums, bums...” Marija triecās domu sprostā, raudādama karstas asaras. Sibilla bija pienākusi klāt un tagad jēriņi meitenē raudzījās satrauktām, ieplestām acīm. Marija apskāva viņus visus reizē, meitenes asaras sabira Oto vilnā un ritēja pa to lejup kā lielas rasas lāses no rītiem.

Pēkšņi Marija juta, ka domu stīgas ietrīsas. Viņa zināja, par ko tas liecina – domu vēstule. Tas bija otrs ātrākais un vienkāršākais viņu sazināšanās veids - tikai jāizdomā vēstule, kārtīgi jāatceras vēlreiz un tad domās jānosūta otrai. Marija nepacietīgi gaidīja vārdus. Rindiņas nāca kūtri, it kā kāds tām neļautu brīvi pārvietoties, bet galu galā izveidojās vēsts:

“Marij!

Es patiešām esmu te! Un šodien biju skolā. Tas bija fantastiski! Mamma un tētis neko nav manījuši, es jau sāku tavas mantas saukt par savām, tā taču drīkst, vai ne? Tu arī manas vari saukt par savām, mēs taču esam pamainījušās. Esmu ļoti nogurusi, tāpēc šodien nemaz nemēģināju pie tevis doties, bet, ja tu vēlies, rīt es tevi gaidīšu.

Tava laimīgā, nogurusī māsa.”

Marijas bailes no kakla noslīdēja zemāk un sāka pulsēt aptuveni sirds rajonā. Tātad māsa vēl nezināja, ka viņas nemaz nevar viena pie otras doties, vai vismaz, ka Marija nevar nokļūt pie viņas.

“Māšel!

Es nevaru pie tevis aiziet, man kaut kas stāv ceļā!”

Viņa nekavējoties nosūtīja atbildi.

“Es arī nevaru, tikko mēģināju...”

“Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā mēs varēsim satikties ir ceļš cauri tumsai.”

“Bet, mās, tas ir ļoti bīstami, ja mēs to darīsim, tu taču saproti...”

“Tikai neatliekamos gadījumos...”

Viņas vēl sarunāja, ka sazināsies, vismaz vienreiz nedēļā un noteikti tad, kad būs kas interesants vai satraucošs stāstāms, tad, novēlējušas viena otrai veiksmi, atvadījās.

Jau pāris nedēļas vēlāk vēstuļu sūtīšanai zuda jēga. Viņas pārāk daudz zināja viena par otras dzīvi, jo agrāk bija to dzīvojušas pašas. Viss pārsteidzošais, ko kāda no māsām atklāja, otrai šķita kā tik pierastā un apnikusī ikdiena, no kuras, par laimi, izdevies aizbēgt, un viņas abas to zināja. Vēstules kļuva arvien retākas, līdz māsas viena ar otru sazinājās vairs tikai reizi nedēļā un pārsvarā tas bija pienākuma apziņas dēļ.

Marija jutās laimīga. Viņas dzīve tagad bija mierīga – bez strīdiem, bez skumjām, bez visa, visa tā ļaunā, kas viņu bija nomācis. Viņai patika pieskatīt jēriņus, patika peldēties ezerā un gulēt mīkstajā zālē. Viņai patika vērot sauli austam un rietam, viņai patika lūkoties zvaigznēs un gaidīt, kad kāda kritīs.

Viņas māsa klasē bija labākā skolniece, pārsteidza vecākus, skolotājus. Viņa nebija viduvējība. Viņa ģērbās skaisti, runāja skaisti, ēda skaisti, mācījās izcili un bija ļoti pacietīga un saprotoša. Visiem viņa patika. Vecāki vairs nestrīdējās, vismaz tā viņa stāstīja. Arī Marijas māsa jutās laimīga.

Tā bija pienācis vasaras aukstākais laiks. Katru dienu debesis klāja drūmu, pelēku lietus mākoņu sega. Saule parādījās reti. Naktīs bieži trakoja negaisi.

Marijas namiņš bija mazs. Viena istabiņa. Tur atradās apaļa krāsns mute, no kuras pret jumtu tiecās garā skursteņa rīkle. Tai blakus stāvēja koka paliktnītis, uz kura bija sakrauti zariņi un palielākas pagalītes. Turpat bija piesliets arī cirvītis. Netālajā mežā Marija vāca nolūzušos koku zarus – tos, kurus viņai pietika spēka sacirst. Viegli tas nebija, un tajās dienās jēriņi ganījās netālu no mājas, kur, protams, putekšņi nebija ne tik daudz, ne tik garšīgi, kā kalnu pļavās. Tomēr malka bija nepieciešama, it sevišķi naktīs, kas tagad kļuva dzestras.

Otrai krāsns malai bija pieslējies vidēji liels, melns katls apaļu dibenu, tas bija novēlies uz sāna un, sēri atvēris savu melno muti, klusēja, lūkodamies uz apkvēpušu apaļu katlu turētāju, kurš lepojās ar trīs galos sarullētām kājām.

Netālu no durvīm stāvēja zems, apaļš koka galdiņš, uz kura bija novietota slaika māla vāzīte, kurā meitene ik nedēļas ievietoja jaunu augu. Tagad tajā atradās plaukstošs ceriņa zars, kura smarža, sapinusies negaisa spiedīgajā, biezajā gaisā, pletās pa visu istabu.

Otrā mājeles galā sienā kā vientuļa acs bija iegūlis lodziņš, tā palodzīte bija pastiepta pret istabu kā tukša plaukstiņa. Vienā malā lodziņam atradās Marijas gulta. Tā bija zema un plata. Uz gultas bija uzklāts balts palags, pār to sega baltā pārvalkā. Visa gultas veļa bija nobārstīta maziem, sarkaniem sarežģītas formas ziediņiem, to māsai bija uzdāvinājusi Dora, kad viņa pārcēlās dzīvot uz šo namiņu. Otrā lodziņa pusē, blakus gultai, stāvēja mazs skapītis ar vairākām atvilktnēm. Tur glabājās lielā koka ķemme, ko Marija lietoja jēriņu ķemmēšanai, viņas pašas ķemme un pāris citu noderīgu sīkumu.

Vēl istabā bija vecs šūpuļkrēsls, kas, tajā šūpojoties, mēdza čikstēt. Bet gar sānu sienu stiepās garš, paplucis un diezgan biezs paklājs - tur gulēja jēriņi. Pie durvīm savus trīs kalsnos pirkstus pret griestiem bija pastiepis pakaramais, uz kura karājās Marijas vējjaka, divas šalles, cepure un garas, brūnas bikses. Netālu no pakaramā atradās plats, putekļiem klāts plaukts, ko Marija jau labu laiku bija domājusi noslaucīt, bet neatlika laika.

Tas noslēdzās pie augsta skapja sienas. Tā augšdaļā Marija glabāja traukus, mazliet zemāk atradās visi viņas pārtikas krājumi – ogas, rieksti, skābenes, augļi, sēnes, vārdu sakot - viss, ko varēja atrast mežā un kalnos. Tur, protams, bija arī šis tas no iepriekšējās reizes, kad viņas māsa bija apciemojusi Doru. Pašlaik pārtikas krājumi strauji tuvojās beigām, jo jau labu laiku Marijai nebija sanācis doties tos papildināt negaisu dēļ. Par laimi māsa bija sarūpējusi žāvētu ogu krājumus un kaltētas tējiņas vēl no pagājušā gada, tos tad Marija izmantoja, tomēr pārlieku ilgam laikam ar tiem arī nepietiktu. Tas nozīmēja, ka drīz jādodas pie Doras.

Vienā no skapja nodalījumiem stāvēja liela māla krūze, kurā lēni viļņojās dzidrais kalnu strauta ūdens. Skapja apakšā, lielākajā nodalījumā, atradās sarullēts matracis, guļammaiss un vēl viena liela vilnas sega. Māsa tos izmantoja, kad devās no namiņa prom uz vairākām dienām. Skapī atradās arī siksnas, ar kurām varēja segas un matraci sastiprināt un izveidot tādu kā mugursomu.

Šo guļamkārtu dažkārt deva ciemiņiem. Tie parasti bija ceļinieki, kas pie māsas mēdza uzkavēties, lai atgūtu spēkus vai, ja laika apstākļi kļuva pavisam neciešami. Par pateicību viņi parasti atstāja kādu dāvanu. Marija patiesībā ļoti gaidīja, kad kāds ieradīsies. Ciemiņi mēdza būt ļoti dažādi un bieži noslēpumaini. No viņiem parasti varēja izdabūt dažādus dēku stāstus. Marijai tie ļoti patika, arī māsai tie šķita interesanti, taču Marijas degsme un alkas dzirdēt šos stāstus nebija salīdzināmas ar māsas piezemēto interesi.

Ārā noducināja pērkons, un vēsa vēja šalts izskrēja caur namiņu, nodrebinādama atvērtā loga slēģus un sakustinādama vaļā stāvošās durvis. Netālu atskanēja Marijas nepacietīgais sauciens. Laikam jau Sibilla atkal niķojās. Pēc mirkļa istabā iedipināja Oto, tad Mirta. Sibillu Marija bija satvērusi aiz priekškājām, par ko aitiņa nebūt nebija apmierināta, tomēr Marija negribēja, lai tiepša izmirktu - tā varēja saaukstēties. Kad meitene Sibillu beidzot bija iedabūjusi namiņā, aitiņa neapmierināti ieblējās un devās paklāja virzienā, kur jau gulēja abi pārējie jēriņi. Marija tikmēr aizvēra logu un durvis, istabā kļuva pavisam tumšs.

Vējš pieņēmās spēkā neticami ātri, drīz vien namiņš nodrebēja pie katras brāzmas. Marija, kura bija noģērbusies un uzvilkusi māsas garo, silto naktskreklu, palīda zem segas un satvēra kāju īkšķus. Tā viņa mēdza darīt, kad bija maza un no kaut kā baidījās, tas radīja nepamatotu, bet mierinošu drošības sajūtu.

Marija ilgi gulēja un klausījās. Kļuva ļoti auksti. Pērkons dārdēja, vējš auroja, viņai pat šķita, ka viņa dzird satraukti šalcam ezeru un lūztam koku zarus mežā. Pēc kārtējā šaušalīgā grāviena, kam sekoja varena lietus šalts, Marijai šķita, ka viņa dzird kādu klauvējam. Sākumā meitene nolēma, ka tas tikai tā liekas, tomēr, kad skaņa atkārtojās, viņa izlēca no gultas, atbīdīja čīkstošo bultu, kas tās turēja aizvērtas, un atdarīja durvis. Viņas naktskrekls sāka neprātīgi viļņot, un sejā iesitās ledainas lietus lāses.

Ārā uz sliekšņa stāvēja kāda būtne tumšā, plandošā apmetnī. Marija pavirzījās malā un pamāja ar roku, aicinādama iekšā. Viņa nemaz nemēģināja pārkliegt vētru. Stāvs ienāca, un meitene aizdarīja durvis, atviegloti nopūzdamās.

“Novelciet apmetni, es iekuršu uguni!” Marija vēlēja, cenzdamās slēpt savu priecīgo satraukumu aiz parastas viesmīlības maskas.

Meitene sameta malku krāsniņā, klusi dungodama kādu dziesmiņu, klausīdamās, kā viņas pats pirmais ciemiņš lēni, apdomīgi rīkojas aiz muguras.

Marijai mājās glabājās pāris melnu akmeņu[2], tie tad arī kalpoja par liesmiņas uzšķīlējiem, vēl viņai bija krietns krājums izkaltētu sūnu, kuras viegli aizsvilās un aizdedzināja arī malku.

Malka aizdegās ātri, un garas liesmas nemierīgi ietiecās skursteņa rīklē, izgaismodamas tās apkvēpušas sienas. Marija nopūtās, raudzīdamās, cik ātri pazūd grūti rūpētā malka, tad, apspiedusi vēlmi nekavējoties aplūkot ciemiņu gaismā, viņa lēni pagriezās un jautāja:

“Vai varu piedāvāt tēju, vai varbūt ko iekožamu?”

Tas bija ne visai garš vīrelis biezām, baltām uzacīm, garu, viļņainu un ceļotājam labi koptu bārdu. Marijai patika viņa acis - tās bija smaidīgas, un krāsns uguntiņas, tajās atspīdot, priecīgi lēkāja. Tomēr ap viņa smaidīgo muti liecās un vijās nepārprotami skumjas rievas, un skumjas varēja samanīt, cieši ieskatoties acīs.

Par savu klātbūtni ieblēdamies paziņoja balts jēriņš ar vienu noļekušu, melnu ausi.

“Tas būtu vareni, meit! Vai atradīsies kaut kas silts arī Sārai?”

Marija zināja, ka jēriņi dzēra arī tējas, viņiem gan garšoja vislabāk, ja tās bija atdzesētas. Meitene zināja arī to, ka par visām tējām vairāk jēriņiem garšoja no pļavas ziediem gatavotās.

“Jā, protams.”

Marija paņēma katlu, ielēja tajā ūdeni no māla krūzes, priecādamās, ka vakar bija sanācis aiziet to pasmelt, iesvieda katlā vienu buntīti smaržīgas tējas un ar garu, melnu āķi pakāra katlu krāsnī virs trakojošās uguns.

Meitene uzmeta aci ciemiņam, kurš jau bija iesēdies krēslā un, pacēlis caurumainajās vilnas zeķēs tērptās pēdas pret uguni, aizvērtām acīm smaidīja. Viņa jēriņš gulēja pie krēsla sāna, klusi dūkdams.

Marija devās pie skapja un sabēra trauciņā riekstus, ogas un vēl dažus no Doras ceptajiem cepumiem, ko glabāja īpašiem gadījumiem. Trauciņu meitene ievietoja ciemiņam klēpī, par ko viņš, atverot acis, pateicās. Kamēr meitene devās pēc segas, krēsls ar klusu čīkstu uzsāka ritmisku šūpošanos, tā liektās slieces slīdēja augšup lejup, gari un sēri sačukstoties ar grīdas dēļiem.

Marija izņēma no skapja segu, uzlika uz tās divas lielas krūzes un uzmanīgi atgriezās pie plīts. Viņa novietoja krūzes uz galda, apsedza ciemiņu ar segu, saņemdama vēl vienu “pateicos”, un veltīja īsu skatu Oto, kurš, atvēris acis, izdeva aizsmakušu, priecīgu skaņu un lēni piegāja ciemiņa guļošajai aitiņai, modinādams to ar draudzīgu ņerkstienu.

Marija zināja, ka drīz vien arī Mirta būs augšā, un viņi noteikti pamodināts Sibillu. Tātad tēja sešiem. Meitene izņēma no pagultes garo tējas sili. Tā bija gaiša koka ar gaišbrūniem tējas ornamentiem tās plakanajā vēderā. Sile nebija pārāk dziļa, lai dzēriens varētu ātri atdzist. Ciemiņš patreiz slavēdams ēda cepumu. Marija ar garo āķi noņēma katliņu no uguns un pielēja silīti ar krūzīti, tad nolika to patālu no uguns – lai dziest. Meitene iesmēla karsto, smaržīgo dzērienu sev un ciemiņam. Pasniegusi vīriņam krūzi, Marija piebīdīja krāsnij tuvāk savu gultu un, satvērusi rokās savu krūzi ar silto, kūpošo šķidrumu, ietinās segā.

Aiz muguras atskanēja tējas šļaksti silē, tā bija pietiekami atdzisusi, un jēriņi vienmēr zināja, ja tēja bija pietiekami atdzisusi.

“Vai vēlies dzirdēt kādu stāstu?” vīriņa dzirkstošais skatiens pēc ilga klusuma brīža beidzot pievērsās Marijai, kura bija tikko valdījusies neprasot. Meitene pamāja, un viņas skatienā jautās neviltota dedzība.

“Nu tad klausies ar.” Vīriņš pacēla acis pret griestiem. Marijai šķita, ka ciemiņa skatiens kļūst skumjš, bet iespējams, ka tas bija tādēļ, ka tajā sabira ēnas, ko meta namiņa griesti.

“Tas bija vairākus gadus atpakaļ, kad es vēl biju pavisam jauns. Mēs ar Sāru tikām nogājuši visai lielu attālumu, turklāt pa stāvu un bīstamu kalnu ceļu. Mums bija dots uzdevums – jāatrod kāda īpaša kalnu puķe, kas aug netālu no tā virsotnes. Šī puķe bija vienīgais, kas spēja glābt mazas meitenītes dzīvību, redzi, viņas zvaigzne bija sadūrusies ar klinti, un bērns bija stipri savainots. Gaidījās tā, ka mēs gājām garām namiņam, kurā dzīvoja sieviete, kas bērnu bija atradusi. Viņa zināja recepti kādai burvju dzirai, kas spēja dziedēt brūces, bet vienīgā sastāvdaļa, kas trūka, bija šī puķīte. Sieviete stāstīja, ka tā ir maza, balta un ļoti trausla, viņa to dēvēja par mākoņu asaru. Mēs steidzāmies, tomēr pagāja trīs dienas, līdz nokļuvām kalna virsotnē. Laiks bija karsts, saule cepināja, un mēs bijām pārguruši, taču netikām redzējuši nevienu pašu mākoņu asaru. Izmisums auga, bailes par mazo meitenīti arī.

Mēs kāpām lejup pa citu ceļu. Trešās dienas vakarā uzgājām ezeru, nolēmām pie tā pārnakšņot, jo vairs nejaudājām paiet. Apgūlāmies tāpat, uz zemes. Bija silti, bet ne karsti, jo ūdens ezerā dvesa saltu elpu. Es pat nemanīju, kā aizmigu.

Sapņu nebija, pārāk liels nogurums mani māca. Tomēr pašā nakts vidū manā miegā iejaucās sēra dziesma. Tā nelika miera tik ilgi, līdz es pamodos. Un tad es to ieraudzīju. Būtni ar lielajām, skumjajām acīm. Viņa stāvēja virs ezera. Pie ūdens pieskārās tikai astes galiņš. Lūkojoties manī, būtne dziedāja.

Es piecēlos un tuvojos. Taču viņa bija dziļi ezerā, un ūdens bija stindzinoši auksts, es tajā nespēju iebrist un, pat ja mēģinātu peldēt, tālu netiktu. Tāpēc tikai stāvēju un raudzījos viņā ieplestām acīm. Viņa pārstāja dziedāt, un pār ezeru nolaidās klusums. Viņas stāvs tuvojās. Es jutu, kā caur ķermeni izskrien tirpas. Ūdens zem viņas baltojošās astes spuras tik tikko manāmi viļņojās. Viņas lūpas smaidīja, bet acīs vēl joprojām jautās neaptveramas skumjas. Viņa pienāca man pavisam tuvu, pacēla roku, norādot uz kaut ko man aiz muguras. Es pagriezos, un tur tā bija - maza, trausla puķīte. Viens balts ziediņš lēni līgojās vakara mierīgajā vējā. Es atkal palūkojos uz viņu, jo jutu, ka viņa izkustās. Tagad ievēroju zilganas, vēsi vizošas zvīņas uz viņas vaigiem. Viņas acīs jautās lūgums, sāpes un ciešanas. Es apjuku. Es nesapratu, ko viņa vēlas. Negaidot manā galvā ieskanējās balss, viņas lūpas neizkustējās.

“Es esmu nāra. Vai zini, kāds ir nāru liktenis? Mēs nedrīkstam pieskarties nevienai dzīvai būtnei, jo tad tā mirst. Mūsu dzīvība ir blāva, bet sīva. Mēs nevaram nomirt. Mūsu nāve atnāk līdz ar bērnu. Vai zini, nāru bērni aug to sirdīs. Un, kad tie ir gatavi nākt pasaulē, tad nārai jāmirst. Nārām nav lemts redzēt savu bērnu. Mums ir dots spēks piepildīt citu vēlmes, kuras mēs pazīstam un sajūtam, bet par to liegta dzīve. Es tev palīdzēju. Vai tu palīdzēsi man? Es vēlos, lai tu manu bērnu nogādā citā ezerā. Te ir pārāk drūmi – melnas klintis kā tukšas, kroplas rokas klāj ezera dibenu. Lielacaini, tumši radījumi klīst pa brūno ūdenszāļu vijumiem. Es nevēlos, lai mana bērna pasaule būtu šāda.”

Es biju apjucis, šis lūgums likās tik vienkāršs, gandrīz pašsaprotams. Viņas acis bija skumju pielijušas, tās lūdzoši raudzījās manī. Toreiz šķita, pat muļķīgi atteikt. Es neatbildēju, bet tas nebija vajadzīgs, nāra jau zināja manu lēmumu, viņa palocīja galvu un atkal sāka dziedāt, viņas rokas iegrima caurspīdīgajā ķermenī, apgarotā seja tikai uz mirkli ieguva sāpjpilnu izteiksmi. Nāras plaukstas satvēra ko bāli vizošu un vilka ārā no krūtīm.

Nāra gaisa. Pēdējais, ko redzēju, bija viņas zūdošās plaukstas, kas turēja zilgani vizošu bumbiņu. Tā bija aptuveni tik liela, kā dūre. Kad plaukstas izgaisa, tā krita, es paspēju to notvert, pirms tā saskārās ar ūdeni. Tās iekšpusē bija sudrabaini zils šķidrums un mazs, melns ķermenītis, saliecies pusaplī. Es to ievīstīju baltā drāniņā un paslēpu somas apakšā.

Sāra bija pamodusies un raudzījās manī jautājošu skatienu. Mēmo ezeru apgaismoja vēsā mēness gaisma. Es saudzīgi noplūcu mākoņu asaru. Mēs devāmies ceļā.

Nonācām namiņā brīdi pirms ausa saule. Sieviete sēdēja pie meitenītes gultas. Bērns bija pavisam bāls, gandrīz kā nedzīvs. Tikko ieguvusi ziediņu, sieviete sāka gatavot virumu.

Mani nemitīgi nodarbināja pārdomas par nāras nāvi, es centos no tām izvairīties, tomēr, jo vairāk centos, jo tās kļuva uzmācīgākas. Es nespēju pieņemt ko tik šausmīgu, kā nāvi, nemaz neredzot savu bērnu. Tikai tad apjautu, cik smags bija uzdevums, ko biju uzņēmies.

Mazā meitenīte izveseļojās jau pēc nedēļas. Viņu nodēvēja par Volki[3] - godinot mākoņu asaru, kas to bija izglābusi. Sāra un es drīz pēc meitenes atveseļošanās devāmies prom.

Pašlaik esmu ceļā uz turieni. Vēlos vēlreiz redzēt Volki. Jūtu, ka ilgi vairs pa šiem laukiem neklīdīšu,” Vecītis nopūtās.

Marija slepeni noslaucīja vairākas asaras. Kad viņa palūkojās uz vecīti, acīs bija lasāms jautājums:

“Jūs patiešām...”

“Meitēn, piedod, nezinu, kāpēc tev to stāstīju, aizmirsti!” ciemiņa balss pēkšņi bija kļuvusi drūma un rūgtuma pilna.

“Vai jūs atradāt citu ezeru?”

Marijas jautājumam sekoja ilgs klusums, tikai pagales sprakšķēja kamīnā, un vējš gaudoja aiz sienām.

“Tas ir sarežģīti. Redzi, nāras mēdz būt ļaunas, un, zinot viņu likteni, es nespēju viņas pie tā vainot, pat, ja apzinos, ka cietsirdībai attaisnojuma nav. Kamēr Sensuiju[4] nav ielaista ezerā, viņai nav jāpiedzīvo sāpes, kuras grauž citas nāras. Viņa ir drošībā.”

“Vai es drīkstu viņu apskatīt?” arī šim jautājumam sekoja klusums.

“Nedomāju, ka tev vajadzētu.”

Marija pacēla acis un lūkojās vecītim tieši sejā, viņš novērsās.

“Jūs nedrīkstat neļaut tai dzīvot. Viņas māte jums lūdza...”

“Tu nesaproti...”

“Es zinu vietu, kur viņai noteikti patiktu.”

“Aizmirsti par to, aizmirsti, ko es tev stāstīju, tie tikai vecuma murgi...”

Pēkšņi istabā sāka skanēt kāda balss. Tā bija tāla un klusa. Dziesma bija skumja. Un Marija uzreiz saprata, kas ir dziedātāja. Marijas skatiens ieurbās vecītī kā ass šķēps.

“Viņai ir tiesības dzīvot!” dusmas kūsāja no meitenes stāva, sega bija nokritusi uz zemes, un viņas naktskrekls lēni šūpojās caurvējā. Vecītis raudāja.

“Ja tu apsolies viņu pieskatīt...Piedod...Man nevajadzēja...Es nedrīkstēju! Tagad man vairs nav laika...” viņa domas pinās pašas savos pavedienos un neveikli klupa pār lūpām. Marijai kļuva viņa žēl. Uzmācās vainas apziņa, meitene saprata, ka ir muļķīgi kādu nosodīt par tādu izvēli, vīrelim zināmā mērā bija taisnība. Turklāt Marija apzinājās, ka viņa vēlējās nāru atbrīvot arī ziņkārības dēļ.

“Es nekur negrasos pārcelties, man laika būs gana, domāju, ka nāra būs laimīga - ja būs kāds, kas ir tās draugs, diez vai tai vajadzētu kļūt ļaunai...” Marija klāstīja, kļūdama arvien nedrošāka.

“Meitiņ, bet nekad neaizmirsti, cik nārām grūti, nekad, lai kas notiktu, lūdzu, pieskati Sensuiju! ” vārdi bija klusi, Marija tos tik tikko dzirdēja, jo pret jumtu brāzās kārtējā lietus šalts. Meitene neatbildēja. Ir brīži, kad šķiet, ka notikušo atcerēsies visu mūžu, tāds bija šis brīdis, tāds bija šis teikums.

No rīta meitene bija augšā pirmā. Viņa sagatavoja vīriņam līdzi dodamās pārtikas groziņu. Uzvārīja brokastu tēju un salika trauciņos šo to uzkožamu. Debesis bija noskaidrojušās, un pa atvērto logu ieplūda saules siltā gaisma.

“Labrīt!” meitene sveicināja ciemiņu, kad viņš atvēra acis. Iepriekšējā vakara notikumi bija kļuvuši tāli un nereāli. Marija to nevēlējās pārdomāt, viņa nebija pārliecināta.

“Vai jūs paliksiet arī šodien?”

“Nē, palūk, kāds ārā laiks, es došos, vēlos nonākt pie Volkes, cik ātri vien iespējams,” viņš pieklusa, bet Marija juta, ka vīriņš vēlas vēl ko teikt. Beidzot viņš saņēmās: “Meitēn, tu patiešām...”

“Es...” meitenes seja apmācās, domas joņoja caur prātu nemitīgi atsizdamās pret barjeru, kura vēstīja nāras drūmo likteni, ja Marija tai nedos iespēju dzīvot. Meitene atminējās visu, ko bija dzirdējusi par nārām tur, savās bijušajās mājās, nekā ļauna jau nebija, ja varēja paļauties uz pasakām. Arī māsa neko nebija stāstījusi, šīs bailes viņai pēkšņi šķita nepamatotas un muļķīgas – kāpēc lai nāras būtu ļaunas?! Atmiņā atausa arī vīreļa stāstītais un atgriezās nedrošība, “...mēģināšu.” Meitene noteica, neskatīdamās vecītim acīs.

Marija norādīja uz galdu, mēmi vēstot, ka brokastis gatavas. Viņi ēda klusējot. Kad bija paēduši, Marija iedeva vecītim groziņu ar pārtiku. Meitene tur bija ielikusi daudz, viņas skapis bija gandrīz tukšs. Vecītis pateicās. Likdams to savā somā, viņš uz brīdi sastinga, tad iebāza roku dziļāk, kaut ko satvēra un ilgi aplūkoja, uzgriezis Marijai muguru.

“Meitiņ, kā tevi sauc? Gribu zināt, kam man pateikties,” viņa balss bija klusa un čerkstoša - nogurusi.

“Marija.,” meitene īsi atbildēja.

“Sargi to,” pagriezies viņš ielika meitenes pasniegtajās plaukstās baltu mutautiņu, kura maliņas greznoja sarežģīts mežģīņu raksts, tajā bija ievīstīts kas apaļš. Pat cauri audumam bija saskatāms blāvi zils mirdzums. “Un...sargi sevi...” viņš piebilda, savelkot uzacis un piemiedzot acis, ap kurām savilkās grumbiņas.

“Aha...” Marija novilka, noskatoties, kā vecītis aiziet.

Meitene pēkšņi jutās apjukusi - viņa stāvēja sava namiņa durvīs, rokās turēdama kaut ko ļoti, ļoti vērtīgu un bīstamu. Viņa nepacēla mutautiņu, šķita, ka, ja viņa to darītu, varētu notikt kas slikts, tā vietā meitene ienesa to istabā un novietoja savā gultā.

Mūžīgi bumbiņa nevarēja tur palikt... Marija uzmeta aci atlikušajai pieticīgajai pārtikas daļai. Nebija ilgi jādomā, lai saprastu, kas jādara – bija jādodas pie Doras un jāsadabū kaut kas ēdams, tikai tad varēja prātot par nāras ielaišanu ezerā.

Bija vēl kas, Marija centās par to nedomāt, tomēr šķita negodīgi neko neteikt māsai, jo viņa, lai gan reti, tomēr stāstīja visu. Bet kāda iekšēja balss teica, ka māsa ar to it nemaz nebūs apmierināta, turklāt negribējās viņu uztraukt. Nolēmusi, ka māsai paziņos tikai tad, kad nāra jau būs piedzimusi, meitene tomēr nespēja apklusināt visus pašpārmetumus, bet pamazām tas piemirsās – bija jāgatavojas ceļam.

Marija sarullēja matraci, segas, ielika maisiņā pārtiku. Atlikušo ēdmaņu meitene novietoja lielā bļodā uz galda, gadījumā ja kāds ierodas viņas prombūtnes laikā, turpat viņa nolika arī tukšo māla krūzi un pāris buntītes tējas. Sensuiju meitene ielika platajā brūno bikšu kabatā. Matus saķemmēja uz augšu un sasprauda ciešā mezglā, uzlika galvā brūno platmali, no kuras malas pār seju krita tumša ēna un, pasaukusi jēriņus, devās ceļā.

Debesis bija skaidras, gaiss dzestrs. Marija gāja ātri, jēriņi skrienot meta ap viņu lokus, nobaudīdami pļavu puķes. Meitene prātoja par nāras bērnu, kas kuļājās viņas kabatā. Vai Marija būs pietiekami laba draudzene īstai nārai, vai Sensuiju spēs būt laimīga? Tādus un vēl neskaitāmus citus jautājumus viņa sev uzdeva, nespēdama rast atbildes.

Meitene nopūtās, satvēra kādu smilgu un ar veiklu kustību izvilka vienu no tās posmiem no kātiņa, tad ielika smilgu mutē un apmierināti izbaudīja saldo sulu. Tas bieži palīdzēja, ja kas nomāca, tomēr šoreiz nespēja aizdzīt smagās pārdomas.

Patīkams laiks pieturējās visu dienu. Naktī, kad Marija iekārtojās uz guļu zem liela ozola, debesīs mirguļoja neskaitāmas zvaigznes. Viņa apgūlās uz muguras, apēda pāris lazdu riekstu, aptaustīja Sensuiju un visbeidzot, jēriņu balto muguru ieskauta, aizmiga.

Rīts atnāca ar miklu miglu. Marijas drēbes bija kļuvušas mitras. Jēriņu vilna piebērta rasas pērļu. Migla bija tik bieza, ka varēja saskatīt tikai to, kas atradās ne vairāk kā divu soļu attālumā. Meitene izņēma no somas virvi, aplika to katram jēriņam ap kaklu un visbeidzot apsēja sev ap vidukli. Ja viņi sāktu iet jau tagad un ieturētu iepriekšējās dienas tempu, tad jau vakarā būtu pie Doras. Marija neskaitāmas reizes bija gājusi šo ceļu kopā ar māsu, viņa to zināja kā savus piecus pirkstus, tāpēc nolēma, ka migla nebūs pārlieku liels traucēklis.

Rasā samirkušās garās smilgas, kas dažviet sniedzās pat līdz gurniem, samērcēja bikses. Miglas vāli tinās biezi jo biezi, un šķita, nemaz netaisās izklīst. Meiteni pārņēma spokaina sajūta. Kabatā pēkšņi sāka dziedat Sensuiju, un viņas glāsmainā balss ietinās miglā kā segā, kļūdama vēl maigāka. Marija juta kā pār muguru pārskrien tirpas. Viņa apstājās un pārbaudīja vai ar jēriņiem viss ir kārtībā, tā bija, ja neskaita to, ka viņi bija pamatīgi izmirkuši.

Migla neizklīda vēl labu brīdi un, kad tas beidzot notika, Marija secināja, ka ir novirzījusies no ceļa un atradās netālu no kalna. Tas nozīmēja vēl visai lielu papildus loku, kas jāveic. Viņa klusi nopūtās un atsāka brišanu par pļavu.

Sensuiju pieklusa brīdi vēlāk, kad dienas saulē bija izžuvušas Marijas bikses.

Doras namiņu viņi sasniedza, kad debesīs jau atkal spīguļoja zvaigznes. Lodziņā, kas bija vērsts uz iestaigāto celiņu mājas priekšā, dega gaiša, silta uguntiņa. No mazā dūmenīša uz mājas jumta augšup cēlās jautra dūmu strūkliņa, nemierīgi vīdamās, grozīdamās un liekdamās. Meitene pieklauvēja, un gandrīz tai pat mirklī durvis atvērās. Tur stāvēja sieviete. Viņas mati bija savijušies neskaitāmās glītās sprogās ar pelnu dzeltenu nokrāsu. Brūnajās, mīļajās acīs mirdzēja neizsmeļams prieks, bet ap tām pletās smaidīšanas radīto grumbiņu vilnīši. Tādi pat vilnīši iezīmējās arī lūpu kaktiņos, kas tagad bija savilkušies uz augšu priecīgā smaidā.

“Marija!” viņa iesaucās, un jau nākamajā mirklī meitene atradās Doras ciešajā, sirsnīgajā apskāvienā.

“Dora, tu mani nožņaugsi,” Marija murmināja, klusi ķiķinādama pie sevis.

“Un es kā zinādama šodien izcepu veselu kalnu cepumu. Cik ilgi tu paliksi?”

“Es nezinu,” Marija atbildēja, raisot nost virvi no sevis un pēc tam no jēriņiem.

“Labs ir, iešu noņemt tēju, tā jau droši vien gatava,” sieviete vēl joprojām smaidīja. Cits domātu, ka smaidam drīz jānoplok, taču Marija skaidri zināja, ka Dora smaida gandrīz vienmēr. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem tik ilgi smaidīt, viņas ar māsu bija iecēlušas Doru ļoti spēcīgu cilvēku kategorijā, jo pēc šī eksperimenta vēl labu laiku vaigu muskuļu sāpju dēļ nespēja pacelt lūpu kaktiņus uz augšu.

Marijas pieskatāmie apsveicinājās ar Rebo – Doras slinko auniņu. Viņš kā pierasts pacēla savas gaišās, vienaldzīgās acis un aprauti nošņaukājās savā neatkārtojamajā veidā.

“Vai es varu kā palīdzēt?” Marija jautāja, novērsusies no jēriņiem un vērodama, kā Dora darbojas.

“Nē, atpūties, viss jau tūlīt būs gatavs,” Dora atbildēja, lejot tēju jēriņu silē. Marija apsēdās iepretim kamīnam un, ieelpojusi patīkamos aromātus, kas vijās visapkārt, tīksmē aizvēra acis. Nē, patiesi, nekas no šīs pasaules neatgādināja par vienmuļību, garlaicību un skumjām, kas viņu bija mākušas, dzīvojot kopā ar vecākiem.

Brīdi vēlāk atskanēja jēriņu tējas dzeršanas skaņa, ko pavadīja vairākas priekpilnas skaņas no viņu puses. Dora atnesa vēl vienu krēslu un novietoja to blakus Marijas sēžamajam. Tad atripināja palielu koka mucu un, to novietojusi stāvus, uzklāja baltu galdautiņu kruzuļotu maliņu un novietoja uz improvizētā galda divas kūpošas tējas krūzes un divus traukus – uz viena atradās mazie, apaļie Doras cepumiņi, uz otra brūni, mirdzoši pīrādziņi, kuri nodevīgi smaržoja pēc sēnēm.

“Nu kā tad iet?” Dora uzsāka sarunu.

Marija pasmaidīja: “Vai tad nu neredzi, man ir galīgi beidzies ēdamais.”

Dora iesmējās: “Tev jau tā mūždien gadās. Bet kā citādi?”

“Nekas jauns, kā jau vienmēr. Vienīgi...” te Marija pieklusa, viņa īsti nezināja, kā lai iesāk “...aizvakar pie manis bija ciemiņš. Viņš atstāja man ko īpašu.”

Doras seja kļuva nopietna, ko tādu pieredzēt varēja ļoti reti, tas Marijai atņēma krietnu daudzumu drosmes.

“Viņš jau negribēja, es pati vēlējos,” Marija nemanot sāka vecīti attaisnot. Sekoja klusuma brīdis, kura laikā Marija prātoja kā labāk pavēstīt Dorai par vēso bumbiņu, kas spiedās pie viņas stilba. “Viņš man atstāja Sensuiju - nāras bērnu,” Marija to teica pavisam klusi. Doras vienmēr tik sārtajos vaigos ielija bālums. Marija sāka nožēlot, ka pastāstījusi, viņa taču tā nemaz nebija gribējusi, bet bija tik pierasts, ka Dorai vienmēr varēja stāstīt visu, ka tas gluži nejauši paspruka.

“Tu taču to neesi vēl ielaidusi ezerā?” sieviete baiļpilnā balsī jautāja.

Marija neatbildēja uzreiz. Viņa bija apjukusi Doras reakcijas dēļ.

“Nē,” meitene beidzot noteica, lūkodamās Doras baiļpilnajās acīs.

“Vai tas ir tev līdzi?” Dora jautāja.

“Nav,” Marija meloja - nojauta teica priekšā, ka, ja viņa pateiktu, ka Sensuiju ir kabatā, tad nāru nekad neredzētu. Melot nebija viegli, tomēr šoreiz tas bija sanācis gandrīz automātiski – tā viņa bija pieradusi attiekties pret māti, ar tēvu meitene gandrīz vispār nerunāja, pēkšņi viņa sajutās ļoti nelāgi un gribēja atzīties, ka tomēr ir, bet ierunājās Dora:

“Tev tas jānogādā pie kādas burves, kas spēj to iznīcināt,” viņas balss drebēja.

Marija apjuka vēl vairāk: “Kāpēc?” viņa jautāja, juzdama, ka sirds nodreb bailēs.

“Nāras ir bīstami radījumi, bīstami un viltīgi, neviena dzīve nav droša, ja tuvumā atrodas kāds nāras apdzīvots ezers,” Dora skaidroja, balsij nepārstājot trīsēt un acīs parādoties asaru lāsēm.

“Bet kāpēc?” Marija ieplēta acis, juzdama, kā viņas sirds neprātīgi sitas un vieta ap stilbu, kur atradās bumbiņa, kļūst auksta.

“Viņas ir ļaunas. Tu taču zini, kas notiek, ja nāra pieskaras kādai dzīvai būtnei – tā mirst. Tas ir lāsts, kas pavada nāras visu to dzīvi. Un tādēļ viņas ienīst cilvēkus, it sevišķi tādus, kas iemīlējušies. Viņas nespēj panest to, ka citiem dots kas tāds, kā viņām nekad nevar būt,” pār Doras bālajiem vaigiem ritēja asaras.

Marijas roka neviļus ieslīdēja kabatā un aptaustīja apaļo dārgumu. Viņa atcerējās stāstu par Sensuiju māti: “Bet visas nāras taču nav tādas.”

“Esmu tādu satikusi, vairs to nevēlos piedzīvot.” Dora noslaucīja asaras.

Marijai bija zudusi jelkāda apetīte. Pēc Doras lūguma meitene ar piespiešanos apēda divus sēņu pīrādziņus un cepumu.

“Rīt mēs dosimies pie tevis, lai...” Marija neklausījās, ko Dora teica tālāk, viņa piecēlās un devās uz guļamistabu (agrāk tā bija bijusi viņas māsas istaba, tagad Dora tur žāvēja tēju, bet Marijas gultu neaiztika, tā vienmēr palika tukša, it kā gaidītu meiteni atgriežamies). Meitene zināja, ka viņas māsa tā nekad nebūtu rīkojusies, bija skaidrs, ka Dora tikai vēlējās palīdzēt, turklāt viņa saprata, ka ar šādu izturēšanos sievieti ļoti sāpina, bet Marija nespēja apspiest bailes un sāpes, kas bija uzbangojušas viņas pašas sirdī. Viņa dusmojās nepamatoti, un tas dusmas vēl vairāk uzkurināja.

Meitene izņēma no kabatas Sensuiju, novilka bikses un kreklu, tad iekrita gultā un apsedzās. Pabāzusi galvu zem segas, viņa prātoja, ko gan tik ļaunu nāra varēja izdarīt Dorai, ka viņa tās tā ienīda. Baltā drāniņa zaigoja zilu gaismu, Marija to noslidināja, skatienam atklājās mirdzoša ovālas formas bumbiņa, tās iekšpusē, kā jau vecītis tika stāstījis, gulēja saliecies bērniņš, miniatūrās actiņas bija aizvērtas, bet kāju vietā tam bija maza, zaļgana astīte.

“Sensuiju, tu taču neesi ļauna?” Marija klusi jautāja, drīzāk gan pati sev, nevis nārai. Viņa ievīstīja bumbiņu drāniņā un paslēpa to zem spilvena. Meitene ilgi nevarēja aizmigt, galvā jaucās dažādas domas. Miegs atnāca ļoti vēlu naktī.

Kad Marija nākamajā dienā pamodās, Dora sēdēja pie viņas gultas un turēja plaukstā zilo bumbiņu, nenovēršot no tās skatienu. Aukstas tirpas pārskrēja pār muguru, iedomājoties vien, ko Dora jau būtu varējusi izdarīt. Marija pielēca sēdus, bet pēc bumbiņas nesniedzās – Dora to varētu atlaist, un tad tā sašķīstu pret dēļu grīdu.

“Tev nevajadzēja man melot,” Dora skumji teica, vēl joprojām lūkojoties bumbiņā.

“Piedod, es tā negribēju, es vienkārši...” meitene aprāvās, brīdi domāja un tad nobeidza sakāmo, “...apjuku.”

“Es nespēju aizmigt,” sieviete pieklusa, un Marija ievēroja, ka Doras acis saraudātas. Meitene nekad nebija redzējusi sievieti tik skumju, uzmācās vainas apziņa.

“Dor, piedod, es...”

“Kuš!” sieviete pārtrauca Mariju. “Tev bija taisnība, es nedrīkstēju tā rīkoties, tu mani pārsteidzi nesagatavotu.” Viņa atkal uz brīdi pieklusa, likās, ka meklē īstos vārdus. “Nāra nogalināja manu mīļoto,” balss bija vēsa un pamirusi, Marijai juta, ka nodreb. “Bet visas nāras jau nav...”

“Piedod, piedod, lūdzu, piedod!” Marija raudāja, apķērusies Dorai ap kaklu.

“Bērniņ, es ticu, ka tu šo radībiņu vari izaudzināt par labu un kārtīgu nāru,” Dora centās balsij piešķirt parasto, jautro toni, tomēr tas neizdevās, tikai padarīja balsi vēl baisāku. Sieviete paslidināja plaukstu ar vizošo bumbiņu zem spilvena un, noglāstījusi Marijas pieri, devās prom.

Torīt Marija ilgi neizgāja no istabas, viņa neizņēma bumbiņu no spilvenapakšas, tikai prātoja un prātoja, juzdamās arvien nomāktāka. Uzdevums, kurš no sākuma bija šķitis tīrais nieks, tagad bija kļuvis neizsakāmi sarežģīts. Lai mazliet atvieglinātu sirdi, meitene izdomāja vismaz desmit ne visai jaukus vārdus, kādos nodēvēt savu ciemiņu, taču skaidri apzinājās, ka viņš nu noteikti pie vainas nebija, jo tieši Marija bija tā, kas viņa stāstīto neņēma vērā. Viņa, saprotams, varēja nāru atdot Dorai un lūgt, lai to aiznes pie raganas, Marija bija pārliecināta, ka sieviete neatteiktu, bet viņas sirdsapziņa, kura, starp citu, arī bija paguvusi tikt nodēvēta vārdos, ko neņemos atkārtot un ko Marija droši vien bija aizguvusi no vecākiem, kuru valoda strīdu laikā īpaši daiļrunīga vis nebija, šādu ideju absolūti atsacījās caurskatīt. Beidzot, sapratusi, ka citas izejas nav, Marija nolēma īstenot savu plānu, neskatoties uz neko.

Meitene, nodzīvoja pie Doras nedēļu, palīdzēja dārza darbos, mājas solī. Viņas ar Doru pāris reizes aizgāja uz mežu, kur neseno lietavu un tagad saules lutinātas bija sazēlušas visdažādākās zālītes, puķītes un citi meža labumi.

Vakarā, kad meitene nolēma doties mājup, atkal uzmācās bailes. Cenzdamās par nāru nedomāt, viņa sasēja buntītēs vēl izklātās un žūstošās zālītes, noslaucīja visus plauktus un pat izberza grīdu, kaut bija to izdarījusi jau vakar, tomēr tas nelīdzēja, domas nemitīgi klīda prātā un nebija aizdzenamas.

Lielāko daļu nakts meitene pavadīja nomodā, plānodama, ko darīs situācijā, ja nāra tomēr izrādīsies ļauna. Viņa vienmēr varēja lūgt palīdzību Dorai. Meitene stingri nolēma neko nevēlēties.

Kad Dora viņu modināja, Marijai šķita, ka viņa tik tikko iesnaudusies.

“Ja kas notiek, zini – esmu tavā rīcībā,” Dora teica, palīdzēdama Marijai uzlikt plecos pārpildīto mugursomu.

“Es zinu, paldies!” Marija noskūpstīja Doras sārto vaigu.

Pirmā diena bija saulaina, otrā jau kļuva sutīga, un bija manāms, ka drīz gaidāms negaiss, dienas beigās debesīs drūzmējās tumši lietus mākoņi, kļuva drēgns, Marija cerēja, ka paspēs nokļūt mājās pirms lietusgāzes, taču neizdevās. Tamdēļ, kad viņi pārradās mājās, visi bija cauri slapji. Marija novilka drēbes, jēriņi nopurinājās un skumīgi vilkās uz savām guļvietām. Meitene tikmēr iekūra krāsni. Drīz vien telpu izgaismoja lēkājoša uguntiņa. Sensuiju bija sākusi dziedāt līdz ar lietusgāzēm, arī tagad, Marijas slapjajās biksēs, kas bija nomestas uz zemes, viņa turpināja savu skaisto, sērīgo dziesmu. Marija tās pavadījumā ķemmēja jēriņus, kuru vilna bija pieķepusi dubļiem. Tad, izķemmēja arī savus matus un, dziesmas ieaijāta, iemiga.

Nākamais rīts atnāca miglains un mitrs. Marija nesa Sensuiju uz ezeru, un jēriņi viņai sekoja, spēlēdami savas ierastās, jautrās rotaļas. Sensuiju kabatā sajuta mitrumu un atkal sāka dziedāt. Marija ieklausoties aizvēra acis un paklupusi gandrīz nokrita uz akmeņainās kalnu takas, taču pēdējā brīdī tomēr izdevās saglabāt līdzsvaru.

Kad priekšā parādījās ezers, migla jau sāka izklīst. Tā pamazām kļuva caurspīdīga, līdz izgaroja pavisam, atstādama gaisā virmojam savu miklo dvēseli. Sensuiju vēl joprojām dziedāja. Marija izvilka viņu no kabatas un aplūkoja rīta saules gaismā. Bumbiņa zaigoja un meta uz zemes visapkārt zilus saules zaķus.

“Sensuiju, es tevi tagad ielaidīšu ezerā. Šis ir skaists ezers, es nekad savā mūžā skaistāku neesmu redzējusi, ceru, ka tev tur patiks.”

Meitene lēni tuvināja nāras sirdi ezera virsmai. Sensuiju dziesma pārtapa nepārtrauktā, vibrējošā neatkārtojamu skaņu plūdumā. Marijai šķita, ka ūdens sniedzas nāras bērnam pretim, kā priecādamies par ilgi gaidītu satikšanos. Marija iegremdēja plaukstas ūdenī, tas apņēma zilo bumbiņu, lēni vibrēdams. Un tad tā aizripoja - prom uz ezera vidu pa krāsainajiem, gludajiem oļiem. Zivis savām izvalbītajām acīm to ziņkāri aplūkoja un bakstīja purniņiem – sak, varbūt Marija ko ēdamu atnesusi - jau brīsniņu vēlāk tās vīlušas atkal aizpeldēja savās darīšanās. Ēnu un gaismu spēle ezera dibenā drīz vien paslēpa bumbiņu skatienam. Marija atgūlās vēl mitrajā zālē un lūkojās debesīs.

“Mās, es tikko ielaidu ezerā nāras bērnu. Viņu sauc Sensuiju.”

Marija nebija īsti pārliecināta, vai māsa ko zināja par nārām, vismaz Marija neatcerējās, ka māsa būtu tās pieminējusi.

“Tu prātu vai esi izkūkojusi?!”

Njā, laikam zināja gan...

“Es taču viņu audzināšu”

“Man liekas, ka tevi pašu vajadzētu vēl izaudzināt...”

Māsas atbildes bija pagalam piktas. Marija gandrīz apvainojās... gandrīz. Tomēr nolēma, ka zināma daļa taisnības māsai ir, tāpēc, samierniecisku nolūku vadīta, atbildēja visai diplomātiski:

“Tu nepiktojies, es tev neprasu viņu pieskatīt, ziņošu, kad notiks kas jauns...”

“Tu esi traka.”

“Jau teicu, ziņošu, kad kaut kas notiks.”

[1] Baroks - Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, formu brīvība, kustība un monumentalitāte.

[2] Kramu sitot pret metālu uzšķiļas dzirkstele. Krams mēdz būt dažādās krāsās, tai skaitā arī melns - krams dabā atrodams minerālu veidā ar dažādiem piemaisījumiem, kas arī piedod noteiktu nokrāsu.

[3] Wolke tulkojumā no vācu valodas - mākonis.

[4] Sehnsucht tulkojumā no vācu valodas – ilgas, ilgošanās.