Ralfam izdevās izvairīties no kārtējās peļķes, kas lūkojās viņā savu duļķaino, viltīgo pilsētas peļķu aci. Viņš priecīgi nosprauslājās, atskatījās uz to un iebrida taisni iekšā nākamajā. Pievērsis sava skumīgo acu pāra uzmanību slapjajām ķepām, Ralfs bezspēcīgi izbāza mēles galiņu un sparīgi nopurināja galvu, kā to mēdza darīt bezcerīgās situācijās. Lija. Suns izlēma pie reizes izpildīt arī vispārējās sausināšanas pasākumus un nopurinājās īpašajā suņu veidā, uz brīdi pārvērsdamies par ūdeni un dubļu pikucīšus izmetošu strūklaku. Kad viņš bija beidzis, melna zābaka purngals iegrima peļķē taisni viņa degunpriekšā, un zābaka īpašniece steidzīgi parāva kāju augšā, lai pakāptu malā un dotos tālāk. Ralfs sajuta iespēju. Ierūcās vēders, un suns veltīja meitenei savu neatkārtojamo, sevišķi skumīgo skatu. Viņa to redzēja. Neskatoties uz Ralfa gaužām noplukušo paskatu, meitene pieliecas un sabužināja spalvas uz viņa galvas. Sajūta bija patīkama, Ralfs aizvēra acis un sāka lēniem vēzieniem luncināt slapjo asti. Nekā ēdama viņa nedeva, bet arī tā bija labi.

“R-aaālf!” atskanēja viņa saimnieka uzstājīgā balss. Ralfs klusi, pateicīgi ieburkšķējās un, apmeties uz skaņas pusi, sāka lēkšot tās virzienā.

“Viņi pat sunīti man neatļauj paņemt...” viņa klusi, gandrīz čukstus teica un pielieca galvu, mati slapjās lēkšķēs nokārās pār seju. Marijas skatiens pētīja samirkušu izsmēķa galu, kas, iemīts dubļos, vēl arvien varēja lepoties ar savu bēši oranžo dzeltenumu.

“Māšel, saproti taču, māmiņai jau tā ir daudz rūpju, vēl sunītis tikai trūka...”

Ralfs dzirdēja kādu atbildam, nozuzdams aiz stūra.

Marija kārtējo reizi nopūtās, redzēdama, kā aiz mājas nozūd arī suņa astes galiņš.

“Tu jau dves kā tāda veca krāsniņa!” raižpilnu seju noteica viegli virmojošā būtne pelēkbrūnajā kleitā, kas gāja viņai blakus, neskardama zemi.

“Viņi atkal plēšas,” Marija paskaidroja, un viņas acis pacēlās pret debesīm, kurās drūzmējās satrakotu pavasara lietus mākoņu bars.

“Marij, tev taču vajadzēja palikt, pateikt, lai izbeidz, nu kaut ko darīt!” virmojošā būtne izzuda un atkal parādījās, kļūdama mazliet spožāka.

“Nesāc nu atkal! Tu taču zini, ka viņi par mani neliekas ne zinis,” Marija īdzīgi iebilda un iespēra kādam akmentiņam, kurš negribīgi atstāja savu vietu un krizdams izraisīja mazu orkānu tuvējā peļķē. “Lūdzu, šodien nestrīdēsimies, labi?” Marija piebilda, jo otra meitene klusēja, bet viņas sejā jautās drūma, pat dusmīga izteiksme. “Kā iet Oto?” meitene neveikli centās uzsākt sarunu par citu tēmu, skaidri zinādama atbildi.

“Tu taču zini, ka labi,” virmojošā būtne nemaz necentās būt laipna.

“Mīļo māsiņ, man tikko divas stundas bija jāklausās, kā viņi brēc, lūdzu, nesāc vēl arī tu!”

Par māsiņu nosauktā ieguva pavisam savādu sejas izteiksmi.

“Piedod,” viņa klusu noteica, lūkodamās kādā pamatīga auguma onkulī, kas paslīdēja abām garām kā milzīgs tankkuģis, savā svarīgumā Mariju pat nemanīdams.

“Es no rīta domāju, nu, tu jau zini...par pārceļošanu. Ja nu mēs izmēģinātu. No sākuma, atceries, no sākuma mēs varējām satikties tikai tur, pa vidu, tumsā. Un tad kopā nākt vai nu pie manis, vai doties pie tevis. Tagad taču tu zini ceļu pati. Un zinu arī es. Varbūt mums ir jāmēģina nonākt tur un no turienes doties uz nepareizajām pusēm?” pēdējos vārdus Marijas domas atsacījās māsai pasniegt kā pārliecinošus. Tie bija un palika baiļu pilni.

“Mēs varētu...” virmojošā meitene novilka, sākdama ar saliektu pirkstu berzēt zodu un saraucot uzacis - tas viss liecināja par to, ka viņa domā. Jau pēc mirkļa Marijai tika veltīts starojošs smaids: “Jā, mēs tiešām varētu tā mēģināt! Tikai...līdz vidum iesim kopā, labi?” nu jau meitenes teiktajā jautās nepārprotama nedrošība.

“Jā, noteikti,” Marija nopietni pamāja ar galvu un iedeva māsai roku.

Balodis uzknāba pāris sēkliņas. Garšīgas. Piebriedušas kūstošajā sniegā, tās piepildīja māgu, radot patīkamu apmierinātības sajūtu. Uz ceļa stāvēja divas meitenes, no kurām viena izskatījās savāda. Balodis centās nenovērsties no graudiem un reizē redzēt meitenes. Pēkšņi viņas saviļņojās un izgaisa. Putns pacēla galvu, kā neticēdams savai šķielējošajai acij, kas laikam gan bija rādījusi taisnību, jo meiteņu uz ceļa vairs nebija. Brīdi sašutis tirzājis šo sarežģīto mistēriju, balodis atkal visu uzmanību pievērsa ēšanai.

Viņas bija sadevušās rokās. Divas māsas. Gaišiem, izspūrušiem matiem. Katrai pāris cieši aizvērtu acu, kas cīnījās ar domu par to, ka visapkārt nav neviena gaismas stariņa. Abas nedroši spēra soļus tumsas vijīgajā ķermenī. Augumus varēja tik tikko saskatīt. Kā divas milzīgas tumsas molekulas meitenes virmoja līdz ar visu tumšo masu ar vienu atšķirību – viņām bija mērķis, noteikts virziens, kurā abas devās.

Viņas jau sen nebija te nākušas. Viņas bija atradušas ātrāku un vieglāku ceļu viena pie otras – caur domām. Un tumsa to zināja labāk par visiem. Tagad tā aptaustīja meiteņu ķermeņus gluži kā alkatīgs cilvēks, kas laiku pa laikam pārskaita visu, kas viņam pieder, lai pēc tam par to atkal aizmirstu un mestos jaunas mantas meklējumos.

Tumsa juta meiteņu domu. Tumsa zināja viņu vēlmes. Vēl jo vairāk, tā skaidri apjauta meiteņu pašas karstākās alkas, kas plūda no viņām kā gaisma no saules. Piepildīt tās bija grūti. Gandrīz neiespējami. Bet tikpat milzīga, kā mērķis, bija izaugusi meiteņu apņēmība. Viņas bija nolēmušas apmānīt pasauļu kārtību. Kļūt viena par otru. Samainīties. Viņas tuvojās tumsas sirdij, kas pulsēja līdz ar pārējo tās plūstošo ķermeni nevienmērīgā ritmā. Tur atradās pasauļu eja. Ja mācēja, no turienes varēja nokļūt, kur vien kāroja. Bet ne katrs šo vietu spēja uziet, un reti kurš - izmantot. Daudzi bija noklīduši tumsā, uz mūžu zaudējot iespēju no tās izkļūt. Meitenes spēra soli tumsas sirdī abas reizē, tajā pat mirklī saprazdamas, ka sasniegušas savu mērķi.

Visapkārt nodunēja. Tas bija tumsas sirdspuksts, kas atbalsojās tās ķermenī kā mēms kliedziens, locīdamies uz visām pusēm un drebēdams līdzīgi koku lapām lietū.

Viņas atvēra acis, saskatījās, skatienos jaucoties bailēm un neticībai, ko abas vairāk juta, nekā redzēja, apskāvušas viena otru, meitenes devās katra savā virzienā, atpakaļ neskatīdamās, tikai sperdamas soli pēc soļa uz neredzamā pamata.

Uz brīdi tumsa sajuta vēlmi sūtīt meitenēm pakaļ savas tumšās rokas, satvert un atvilkt atpakaļ, laukā no sirds, bezveidīgajā, plūstošajā ķermenī, tomēr nespēja izlemt - tā nebija pārliecināta, vai viņas savu vēlmi īstenojušas, un tos, kas devās mājup, tumsai nebija tiesību aizturēt. Jau mirkli vēlāk bija par vēlu, jo meitenes bija nozudušas, ieslīdējušas katra savā pasauļu pusē.

Marijai trīcēja kājas. Marijai trīcēja rokas. Meitene gāja uz priekšu pa tuneli. Tuneli, kurš veda uz viņas māsas pasauli, bet šoreiz Marija gāja viena. Un šoreiz viņa bija īsta, sataustāma un redzama, viņa to zināja, jo juta, kā kājas skar tuneļa zemi un juta, kā caurvējš pinas matos. Viņa smaidīja. Viņai trīcēja kājas un rokas, trīcēja viss ķermenis. Te bija tumšs, bet ne tik tumšs, kā tumsā. Un auksti. Slapjās, lietus izmērcētās drēbes lipa pie miesas. Tunelis priekšā smaidīja savu tumšo, bezzobu smaidu. Un Marija klabošiem zobiem smaidīja pretī. Viņas gājiens pārtapa skrējienā, vējjaka plandīja aiz muguras kā vijīgs, zilganpelēks vilnis un no plīvojošajiem matiem kūleņoja lietus lāses. Viņām bija izdevies!

“Urā!” Marijai pa priekšu kā ātrgaitas vilciens aiztraucās viņas prieka sauciens, klaudzinādamies ap katru tuneļa izcilni.

Tunelis noslēdzās ar plašu alu, kuras priekšā nakts mierīgajā, siltajā vējiņā vilnīja kalnu pļavas zemā, biezā zāle. Marija sagriezās virpulī, smiedamās norāvusi vējjaku, meitene to nometa zālē un mirdzošām acīm vērās zvaigžņotajās debesīs. Te smaržoja pēc vasaras. Un Marija neatminējas, ka jelkad būtu bijis citādi, te vienmēr bija vasara. Viņa smējās un smējās, līdz sāka sāpēt vaigi, un tad smējās vēl. Gaisā pacēlās iztraucētie nakts tauriņi un, to čaukstošajiem spārniem sakļaujoties un atveroties, meta lokus, ceļoties augšup. Marija apsēdās uz zemes, novilka zeķbikses, novilka zābakus, tad pielēca kājās. Turot vienā rokā novilkto apģērbu, ar otru meitene satvēra savu garo, zilo svārku malu un lēkšoja cauri zālei, šķērsām pāri pļavai – tieši uz māsas mājīgo namiņu.

Viņa stāvēja uz asfalta. Pilsētas spalgās skaņas ieskāva un apdullināja. Marija izberzēja acis, ieknieba sev rokā un sāka neticīgi purināt galvu, tad pēkšņā prieka uzplūdā palēcās un priecīgi iesmējās. Mirkli vēlāk viņas basās pēdas dipēja pa asfaltēto, auksto ceļu – meitene skrēja mājup. Pie māmiņas, pie tēta, pie grāmatu plaukta, pie savas istabiņas un gultas. Tikai mirkli viņa sevi norāja par tādām domām, atgādinādama sev, ka tas viss patiesībā pieder māsai, tomēr prātā izveidojās loģiska atbilde, viņas taču bija apmainījušās – tagad viņas pasaule piederēja māsai un otrādi. Marija uzlēkšoja pa kāpnēm, domās izstrādādama atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc viņa tik savādā paskatā bijusi uz ielas, un, saberzējusi rokas, piespieda zvana pogu.

Atskanēja ritmiskais zvanu signāls, caur Marijas ķermeni izskrēja satraukuma tirpas. Durvis atvēra māmiņa. Marija metās viņai ap kaklu, viņa zināja, ka māsa tā nekad nedara, bet citādi nevarēja.

“Mammīt, es tevi tik ļoti mīlu!” viņa iespieda galvu mammas siltajā vēderā.

“Bet...Marij...Kas ar tevi noticis? Kāpēc tu gāji ātrā šādā izskatā? Un kur tu izraki tādu kleitu?!” viņa pacēla Marijas brūni pelēkās, garās kleitas malu un nopētīja audumu. “Es neatceros, ka kādreiz būtu tev tādu pirkusi...”

“Draudzene aizdeva. Man vajadzētu nomazgāties,” Marija lietišķi noteica un uz pirkstgaliņiem ienāca istabā. Dodoties uz vannas istabu, viņa aiz sevis atstāja mazu, dubļainu punktiņu taku. Tur nonākusi, meitene uzmanīgi pastūma uz augšu spīdīgo kloķīti, kas viņā raudzījās savu zili sarkano aci. No krāna izšāvās silts ūdens, izvilinot no meitenes priekpilnu nopūtu. Viņa aizvēra durvis, iekāpa vannā, noregulēja vajadzīgo ūdens temperatūru un, pabīdījusi mazu, apaļīgu puļķīti, kā to mēdza darīt māsa, iedarbināja dušu. Tad ļāva siltajai šaltij krist pār augumu. Kleita, protams, palika slapja, to atcerējusies, Marija novietoja dušu uz vannas dibena un, kleitu novilkusi, nosvieda uz zemes, tā nokrita ar paskaļu plīkšķi.

Pie sienas atradās plauktiņš, uz plauktiņa smaržīgas ziepes un šampūni, bet netālu no vannas karājās māsas dzeltenais, mīkstais dvielis. Marija kārtīgi noberzās ar sūkli, nemitīgi sajūsminādamās par šķidro ziepju aromātu, izmazgāja matus, nespēdama vien nopriecāties par to, ka putas ir tieši tādas, kā viņa tās bija iztēlojusies un visbeidzot noslaucījās dvielī, tad, aptinusi to ap augumu, devās uz istabu.

Viņa ķemmēja matus ar māsas ķemmi, reizē lasot grāmatu un lēkājot uz mīkstās gultas. No prāta neizgāja doma – rīt taču uz skolu! Viņa tikko noturējās nesākusi aiz prieka skaļi smieties.

Pirms gulētiešanas Marija aizskrēja uz vecāku istabu un noskūpstīja vispirms māmiņu, tad tēti, novēlēja viņiem labunakti un, atstājot viņus guļam gaužām pārsteigtus, devās uz savu istabu, kur, iekritusi gultā, gandrīz tai pat brīdī aizmiga.

Mazā plēvīte uz kāju slaukāmā paklājiņa pacēlās gaisā, apmeta kūleni un atkal nokrita. Lai gan šī meitene izskatījās gluži tāpat, kā tā, kas bija aizgājusi, tomēr viņa nebija vis tā pati.