- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Kurā Kails beidzot saprot.
“Kā tevi sauc?” Kails jautāja, pagriezdamies mazliet sānis, jo saule spīdēja viņiem tieši sejā.
“Marija...” meitene čukstus atbildēja.
“Mhm...” Kails novilka, atkal iestājās klusums.
“Kurp mēs dodamies?” Marija sadūšojās jautāt.
“Uz burvju pilsētu, tur jābūt kādam, kas tev varēs palīdzēt,” Kails paskaidroja.
“Viņa mums sekos, noteikti sekos...” meitene čukstēja, “mēs paspēsim?”
“Es nezinu,” Kails atbildēja.
“Tava pūcīte, kā viņa... Vai tu esi burvis?” Marija pacēla galvu un ielūkojās Kailam acīs.
“Nē, bet pūcīti man uzdāvināja burvis, tāpat, kā spārnus,” Kails atbildēja novērsdamies.
Marija vēlējās zināt, kāpēc, tomēr nejautāja, jo, par to runājot, zēna seja bija kļuvusi skumja, uz brīdi meitenei pat šķita, ka viņa samana asaras iemirdzamies viņa acu kaktiņos.
Marija pārlaida skatu apkārtnei, un viņai aizrāvās elpa. Mākoņi šķita esam tik tuvu, kā nekad agrāk, zeme bija tik tālu, ka ar grūtībām varēja izšķirt atsevišķas koku lapotnes.
“Paldies...” Marija klusi teica, “bez tevis es no turienes nekad netiktu prom.”
“Kā tad tu tur īsti nokļuvi?” Kails ieinteresēti jautāja, pēdējā brīdi aizturot jautājumu – “kāpēc viņa tevi nenogalināja?”.
“Es viņu ielaidu ezerā. Viņa bija ieslodzīta mazā bumbiņā, kā jau visas nāras attīstības sākumposmā. Viņa izrādījās citāda, nekā es biju iedomājusies. Izvilināja no manis solījumu, ka no viņas neaiziešu, tā es kļuvu par viņas gūstekni, tas viss...” Marija stāstīja, norīdama rūgtuma kamolu. “Jēriņi!” pēkšņi viņa izsaucās un sejā parādījās bailes. “Kā es varēju?! Kail, mums jādodas atpakaļ pēc maniem jēriņiem!”
“Mēs to nevaram...” zēns nopūtās. “Gan jau viņi zinās, kā sevi pasargāt.”
Meitene notrīsēja, bet neko vairs neteica. Marija domāja par Doru, tas būtu jēriņu vienīgais glābiņš. Atlika vien cerēt, ka nāra visu uzmanību un centienus veltīs meklējot Mariju. Ja jēriņi nokļūs pie Doras, viņa sapratīs, viņa ies pie raganas. Marija nespēja darīt it neko, atgriezties bija vairāk kā muļķīgi.
“Cik tālu atrodas burvju pilsēta?”
“No šejienes īsti nezinu, esmu turp ceļojis no citas vietas, sānis no šejienes, tas ilga aptuveni divas, vai trīs nedēļas,” zēns nebija pārliecināts. “No šejienes tas varētu būt tiklab mazāk, kā vairāk.”
Meitene klusēja, viņa bija cerējusi, ka ceļojums ilgs ilgākais nedēļu, šķita, ka viņi pārvietojas ļoti ātri.
“Pašlaik mēs lidojam pa gaisa strūklu, šķiet, ka tā nes pareizajā virzienā. Ja tā pastāvēs vēl vismaz pāris dienu, mēs varēsim lidot bez apstājas, jo es nenoguršu,” Kails skaidroja, pamanījis, ka meitene izskatās skumjāka, kā iepriekš.
“Viņa mūs noķers, noteikti noķers...” pazibēja Marijas prātā. “Atstāj mani te! Esmu atbildīga par notikušo, varbūt atgriežoties es visu varēšu labot.”
“Nemuļķojies, viņa tevi nogalinās,” zēna teiktais izskanēja vairāk kā pavēle, ne padoms.
Marijai bija jāsakopo visa drosme, ka viņai jelkad bija piemitusi, lai turpinātu: “Bez manis tu izglābsies, turklāt vēlāk varēsi atgriezties ar palīdzību...” viņa centās pārliecināt arī pati sevi.
“Man nav bail mirt, turklāt, man šķiet, ka nāra mani nemaz nevar nogalināt. Man nevar pieskarties, vismaz ne kas tāds, kas pieskaras zemei. Es nezinu, kā darbojas nāras maģija, bet kāds zinošs cilvēks man reiz teica, ka katrai būtnei piemītošā maģija darbojas tikai noteiktos apstākļos. Man šķiet, ka nāra savu maģisko spēku smeļas no ūdens, kur dzīvo, viņai būtu grūti mums sekot, neiztērējot visus spēkus pirms laika, turklāt man šķiet, ka mana pūce spēs viņu aizkavēt pietiekami ilgi, lai mums izdotos aizbēgt,” Kails atklāja meitenei savus apsvērumus.
Zēna vārdi Mariju nomierināja un reizē satrauca – nav bail no nāves, kas bija šis zēns, kuram burvis bija dāvājis tik brīnišķīgas veltes.

Viņu ceļojums, Kailam par pārsteigumu un Marijai par prieku, ilga nedēļu. Pūce vairs neatgriezās, Kails nolēma, ka pēdējais uzdevums maģiskajai būtnei atņēmis visus tās spēkus, un tā izgaisusi, sargājot ezeru. No nāras nebija ne vēsts. Šīs nedēļas laikā viņi abi bija gulējuši ne vairāk, kā piecpadsmit stundas. Ēduši nebija gandrīz neko, tikai zālītes, dažkārt ogas, kas atradās tuvu viņu izvēlētajai guļvietai. Abi bija izvārguši un neizsakāmi noguruši.
Kails nolaidās pie Reimāra namiņa durvīm, pieklauvēja Marija, jo zēns to nevarēja, un pūces vairs nebija. Durvis atvēra maza meitenīte, mirkli vēlāk aiz viņas muguras parādījās ļoti līdzīga, tikai lielāka meitene.
“Kail...” lielākā meitene uzlūkoja zēnu, tad viņas skatiens aizslīdēja pie Marijas. “Ie...ienāciet,” viņa izstomīja, mazā meitenīte priecīgi sasita plaukstas.
Kailam un Marijai ierādīja vietas lielā mīkstā dīvānā. Tikām Meja jau skrēja augšup pa kāpnēm, saukdama Reimāru. Kails jautājoši uzlūkoja Maiju.
“Mums izdevās...”viņa teica, acīm mirdzot, “bet to vēlāk, tev noteikti ir kas sakāms tētim,” viņa piebilda.
Atskanēja kāpņu čikstēšana, tur lejup kāpa Reimārs, viņam plecos smejoties sēdēja Meja.
“Kas tur ir atnācis, meitiņ?” burvis jautāja, tuvodamies dīvānam.
“Putns un meitenīte, tēt!” Meja dedzīgi skaidroja.
“Kail?” Reimārs jautāja, viņa balsī ieskanoties šaubām.
“Jā,” zēns pagrieza seju.
“Vai nokļuvi mājās?”
“Jā...”zēns skumīgi noteica. “Vai varam izgulēties, pirms visu paskaidrošu?” viņš klusi jautāja.
“Mums seko nāra!” Marija satraukti piebilda, negribēdama sagādāt nepatikšanas šiem cilvēkiem.
Kails veltīja viņai nosodošu skatienu:
“Man šķiet, ka vairs jau ne, mēs lidojam jau nedēļu, no viņas nav ne vēsts, viņa bija šo meiteni – Mariju - ieslodzījusi pie sava ezera, man izdevās viņu izglābt.”
Reimārs pievērsās Marijai:
“Neuztraucies, te viņa nekad neiekļūs. Šķiet, ka jums tiešām ir nepieciešama atpūta,” viņš piebilda, “sekojiet man.” Pieveikuši vairākus čīkstošu kāpņu posmus, viņi nokļuva mazā istabiņā, kurā atradās divas gultiņas. “Domāju, ka Maija un Meja neiebildīs,” viņš noteica, un pēc īsas nesaprotamu vārdu virknes gultas ar krakšķošu vaidu pastiepās garākas. Viena no gultām pacēlās no zemes, un Kails, pateicīgi uzlūkojis burvi, neveikli devās tās virzienā, un laimīgi nopūtās, galvai ieslīgstot mīkstajā pēlī.
“Marij, tu vēl vēlējies ko teikt?” Reimārs jautāja, redzēdams, ka meitene vilcinās.
“Jūs esat pārliecināts?”
“Ja tu uztraucies par nāru, tad, jā, esmu pārliecināts, ka viņa te nevarēs iekļūt.”
“Mani jēriņi palika tur...”
“Dod man roku!” burvis aicināja, Marija paklausīja. Tajā pat brīdī meitene aizmiga, burvis viņu noguldīja gultā. Un devās uz bibliotēku. Atradis meklēto grāmatu, viņš atvēra nepieciešamo lapaspusi, tur atradās burvestība, ar kuras palīdzību varēja uziet vietas, ja tuvumā bija cilvēks, kas tur bijis. Viņš koncentrējās uz Marijas domām par jēriņiem. Norunājis buramvārdus, burvis gaidīja, taču nekas nenotika. Burvestība nevarēja nestrādāt – tādas vietas nebija...

Kails un Marija pamodās nākamās dienas rītā, kad istabas durvis atvēra Reimārs.
“Labrīt! Man ar jums daudz kas runājams...” viņš noteica, “iesim?”
Marija un Kails piecēlās no gultām, un sekoja burvim. Viņš bija nopietns, pat drūms, tas satrauca Mariju.
Apsēdies krēslā un pagaidījis, līdz apsēdās Kails un Marija, viņš paņēma rokās grāmatu.
“Marij, dod man roku!” meitene, jau manāmi uztraukta, sniedza roku burvim, reizē satraukti domādama par vakardienu, kur burvja teiktais, bija pēdējais, ko viņa atminējās. “Tagad, lūdzu, domā par vietu, kur biji ieslodzīta, centies atcerēties cik daudz vien iespējams.”
Meitene centās atsaukt atmiņā savu namiņu, katru tā sīkumu, ezeru, apkārtējās pļavas, visu, visu.
“Tādas vietas nav,” Reimārs drūmi novilka, noskaitījis buramvārdus.
Marija bija apjukusi. Kails šķita domīgs, beidzot viņš ierunājās:
“Es sapratu...” tomēr viņa atskārsme bija pārlieku baisa, lai zēns to spētu atklāt.
“Ko?” Reimārs bija apjucis.
“Mēs ilgi vairs nedzīvosim,” zēns atminējās meža raganas vārdus, pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņš juta abu jautājošos skatienus. “Tās vietas vairs nav, tā ir izzudusi, tāpat, kā manas mājas...”
“Kā tu to domā?” Reimārs jautāja.
“Tā arī domāju – izzudusi,” Kails atbildēja, nezinādams, ko citu teikt.
“Kas tev par to zināms?” burvja skatiens satumsa.
“Es biju pie meža raganas, lai glābtu savu Laiju. Viņa teica, ka dzīvības avots izsīcis, mežs tur bija nozudis un, kad sasniedzu Marijas namiņu, nāra apgalvoja, ka vietas, kur es agrāk dzīvoju arī nav,” Kails skaidroja vērodams, kā klausītāju sejas pārvēršas.
“Vai viņa teica, kāpēc dzīvības avots izsīcis?” Reimārs jautāja, lūkodamies Kailā stingu skatienu.
“Nē, viņa tikai teica, ka mēs ilgi vairs nedzīvosim, ka karalis ir slims...” Kaila balss bija svešāda. “Tad man likās, ka viņa murgo, bet tagad, tagad es saprotu, visas šīs izgaišanas, viņai būs bijusi taisnība, mēs visi izgaisīsim...”
“Vai tu zini, vai viņa teica, kur karalis atrodams?”
“Nē.”
Marija sapurināja galvu, matiem sitoties sejā, tas nevarēja būt, nevarēja!
“Tad mums viņš būs jāatrod kopā...” Reimārs pārliecināti noteica un piecēlās.
“Reimār, es vairs negribu spārnus,” Kails steidzīgi iebilda, redzot, ka burvis pieceļas.
“Nerunā muļķības, tu zini, ka tikai to dēļ tu spēj izdzīvot!” burvis atrauca un devās durvju virzienā.
“Ja jau mēs tāpat...”
“Nekas tāds nenotiks, mēs atradīsim mūsu karali un viņu izārstēsim, vai skaidrs?” Reimārs bija kļuvis nikns. Kails mēmi palocīja galvu. Marija nespēja pieņemt notiekošo, tas šķita pārlieku baisi, lai būtu patiesība.


Atsauksmes (28)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.