Bija pelēka pavasara diena. Vēl viss sniegs nebija izkusis un netīrās kaudzēs plaka ielu malās. Pilsēta bija mirusi. Taču gaisā jau varēja just pavasara elpu. Cauri pelēkajam, melnajam un noplukušajam lauzās jaunās dzīvības dvesmas kā mazi pasažieri caur lieliem ļaužu pūļiem pārpildītā transporta līdzeklī.
No zemes pacēlās caurspīdīgs papīrītis, tāda kā plēvīte, pielijusi rīta saules, un spējiem vēja rāvieniem planēja augšup. Tā apstājās pie kāda atvērta loga, pagrozījās, pakrita zemāk un tad slaidu loku iespruka istabā, izliedama savu saules sauju pāri vēl dusošajai zemei.
Marija sēdēja pie galda un blenza uz tukšu rūtiņu lapu, kuras augšējā malā bija rakstīti divi vārdi: “Es esmu”. Tālāk tikusi viņa nebija. Plēvīte nolaidās zem galda pie meitenes kājām nemanīta. No netālās istabas atskanēja skaļas lamas, kas laiku pa laikam pārtapa draudīgā klusumā. Nelikās, ka tas Marijai ļoti traucētu, viņa tikai dažkārt palūkojās uz aizvērtajām durvīm un grūtsirdīgi nopūtās. Beidzot, kādu brīdi lūkojusies griestos (tie bija pavisam parasti, balti griesti), meitene pievērsās lapiņai, notēmēja ar pildspalvu tieši rūtiņā, kas atradās pēc vārda “esmu”, un turpināja rakstīt.

Es esmu cilvēks. Mani sauc Marija. Mani vecāki viens otru ienīst. Es nesaprotu, kamdēļ viņi vēl dzīvo kopā, laikam gan tāpēc, ka bez strīdiem vairs nevar iztikt.
Es mācos skolā. Un man ir pilnīgi vienalga, cik izglītība ir liela greznība, mani neinteresē tas, ka citi “vispār nevar mācīties”, es ienīstu skolu. Tāpat kā ienīstu šo netīro pilsētu. Tāpat kā ienīstu mūsu noplukušo dzīvokli un mūžīgos vecāku strīdus.
Man ir gari, gaiši mati. Ne brūni, ne blondi, pa vidam. Jā, es vispār esmu gauža viduvējība ar savu vidēji garo augumu un viduvējām atzīmēm, un parasto ģērbšanās stilu. Vienmēr esmu apbrīnojusi čirkainus matus, bet, lai ko es teiktu, tomēr savējos pret tādiem nekad nemainītu, es tomēr mīlu savus matus. Patiesībā man patīk arī mans augums un atzīmes neinteresē. Ģērbšanās stils man ir gluži vienaldzīgs. Man pat ir vienalga, ka daudzi uzskata, ka esmu pavisam parasta. Es esmu pilnībā apmierināta ar sevi.
Man ir māsa. Dvīņumāsa. Viņu arī sauc Marija. Un viņa izskatās tieši tāpat, kā es, ja neskaita drēbes, tās Marija valkā citādas. Esmu sapratusi, ka par Mariju stāstīt nedrīkst. Nevienam. Tāpēc man nevar būt labākie draugi, jo labākajiem draugiem vienam par otru jāzina viss, bet par Mariju es stāstīt nedrīkstu. To man aizliedza ārsts un vecāki, un vēl vesela rinda cilvēku. Viņi domāja, ka esmu traka. Ārsts teica, ka mani skāris savdabīgs vientulības sindroms, kas izpaužas neparastā personības dalīšanās veidā, vai kaut kā tā. Tas ārsts bija gaužām garlaicīgs cilvēks, es un Marija par viņu vēlāk ilgi smējāmies. Ja tā labi padomā, tad Marija ir vienīgā, ar kuru kopā es jebkad smejos. Katrā ziņā Marija jau vairākus gadus ir mans noslēpums, mēs esam iemācījušās sarunāties domās un vispār nekādi neizrādīt, ka esam kopā. Izdodas tīri labi.
Pazīstu es viņu kopš vispār sevi atceros. Viņa ir pilnīgi tāda pati kā es. Varbūt tieši tāpēc es sev patīku.
Marija nedzīvo šajā pilsētā. Mēs abas esam nonākušas pie secinājuma, ka viņa nedzīvo arī uz šīs planētas. Lai gan tur, kur viņa dzīvo, esmu pāris reizes bijusi, un izskatās tur gluži kā dažviet uz Zemes, tomēr mums šķiet, ka tā ir cita planēta.
Marija dzīvo viena pati. Viņai pieder brīnišķīgs namiņš ielejā, netālu no lielas kalnu grēdas. Viņai nekad nav bijuši vecāki, kad Marija bija mazāka, viņu auklēja Dora. Tagad Marija retumis Doru apciemo, ja gribas ko īpaši garšīgu vai kļūst pārlieku garlaicīgi. Bet Dora nav viņas māte. Dora apgalvo, ka cilvēkus turp atnes krītošas zvaigznes. Es uzskatu, ka tas ir skaisti. Marija man piekrīt. Vispār mūsu domas bieži sakrīt. Un, atklāti sakot, ir tikai viens jautājums, kurā mēs nesaprotamies – Marija uzskata, ka dzīvot te ir labāk, pat neskatoties uz to, ka vecāki viens otru ienīst un katru dienu jāiet uz skolu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņas planēta ir nesalīdzināmi pārāka.
Kopš mēs iemācījāmies aiziet viena pie otras, mēs to darām gandrīz nemitīgi. Marijas planētā nakts ir tad, kad te, uz Zemes, ir diena, un otrādi. Esmu pie viņas, kad te ir nakts, viņa ir pie manis, kad te ir diena. Tamdēļ skolā es solā vienmēr sēžu viena pati un pašā priekšā, jo tad bieži ierodas Marija, un viņai patīk visu skaidri dzirdēt. Viņai patīk arī mācīties. Šajā jomā viņu nesaprotu.
Dažkārt, kad es dodos pie viņas ciemos, un mēs ejam uz ezeru netālu no Marijas mājas, viņa baltajās smiltīs ar zariņu raksta formulas un rēķina matemātikas uzdevumus, ko iegaumējusi no galvas (jo matemātikas grāmatas, kā arī cietas lietas mēs nevaram pārvest no vienas pasaules otrā). Viņa rēķina labi un ātri. Es tā nemāku. Bet es nesaprotu, kā var rēķināt uzdevumus, ja gar ezeru skraida trīs baltie jēriņi, kuri Marijai jāpieskata. Tie ir visjaukākie radījumi, kādus es vispār esmu redzējusi, neskatoties uz to, ka neesmu pārliecināta, vai tie maz ir īsti jēriņi - tie nemaz neēd zāli, tikai laiza putekšņus no puķēm, kas aug kalnu pļavās (tās var uziet vietās, kur kalna klintis izveidojušas tādas kā ieplakas, un tādu te ir daudz), un tiem ir savādas aciņas: Oto – gaiši zilas, Sibillai – brūngani zaļas, bet Mirtai – lielas, brūnas ar medus krāsas lāsumiņiem (vārdus viņiem izdomāju es). Turklāt tie it nemaz nav paaugušies visu septiņu gadu laikā, kuros es tos pazīstu.
Marijas mājiņa, kā jau minēju, atrodas ielejā, un viņai katru dienu jāved savi jēriņi ganīt uz pļavām tuvējā kalnā. Par laimi kalns nav stāvs, un tāpēc, ja vien kāpj piesardzīgi, nekas ļauns nevar notikt.
Marija tika stāstījusi, ka jēriņi paši atrodot savus pieskatītājus, un katram ir savs jēriņš, tā nu gadījās, ka viņai tika veseli trīs, bet interesē tikai mācības pavisam parastā skolā! Ej nu saproti...
Dažkārt Marija mēģina man ieskaidrot kāda uzdevuma risinājumu, bet parasti viņai drīz vien apnīk, un viņa ieslīgst pati savās domās par šo vai to piemēru, bet es turpinu rotaļāties ar Oto vai Mirtu (Sibillai netīk, ka ar viņu spēlējas, viņa labprātāk viena pati mierīgi laiza putekšņus).
Tā nu ir sanācis, ka es vairāk dzīvoju Marijas dzīvi, kamēr viņa dzīvo manu. Viņa pat ir sākusi domāt par to, kā atrisināt strīdus manu vecāku starpā. Es nemaz nepalīdzu, un tas viņu sarūgtina. Bet es nevaru un negribu runāt ar saviem vecākiem.
Šonakt, kad es biju pie viņas ciemos (nakts bija te, pie Marijas tā bija diena), mēs atkal sastrīdējāmies, jo viņa gribēja, lai es vairāk palīdzu savai māmiņai, bet es savu māmiņu nevaru ciest, viņa mēdz uzbļaut par visādiem sīkumiem un teikt, ka es vairāk maisos pa kājām, nekā palīdzu, un Marija to zina, bet neņēma vērā. Dažkārt es strostēju viņu - baru par to, ka viņa tik maz rūpējas par jēriņiem. Un ja nu viņi noklīst, ja uzrāpjas par augstu kalnā, paslīd, nokrīt un nositas...
Kad mēs strīdamies, mēs parasti raudam. Un, pirms pametam viena otru, apskaujamies, atkal salīgdamas mieru.
Ne vienu vien reizi mēs esam runājušas par to, ka varētu apmainīties vietām. Es varētu būt tur, viņa te, viņai būtu īstas grāmatas, no kurām mācīties, īsti vecāki, kurus pieskatīt, īsta skola, uz kuru katru dienu iet, bet man būtu miers, klusums, pašai savs namiņš, un es varētu caurām dienām rotaļāties ar Oto un Mirtu (Kā jau teicu, Sibillai rotaļas nepatīk).
Bet tā nevar. Es Marijas pasaulē varu būt tikai neredzama, nejūtama būtne (jēriņi gan mani saredz un sajūt, bet cilvēki ne, vairākas reizes mēģinājām ar Doru, bet viņa tikai nobolīja acis un sāka smieties par Marijas apgalvojumiem). Tāpat ir ar Mariju te. Pie tam mēs varam būt vienā vai otrā vietā tikai abas kopā - viņa nevar atrasties te, kamēr es atrodos tur. Bet mēs ceram, ka ar laiku tas varētu izdoties, tāpat, kā izdevās runāšana domās un atceļošana vienai pie otras (no sākuma mēs to nepratām). Mēs trenējamies. Ļoti, ļoti vēlamies. Ja mums tas izdotos, tas būtu, es pat nezinu, neticami skaisti!

Tas pats vējš, kas bija plēvīti caur logu ienesis, pēkšņi sarosījās. Kā vērīgs klausītājs, stāstīšanas laikā tas bija sastindzis un tagad atcerējās, ka tā pienākums ir pūst. Un tas pūta. Un caurspīdīgais papīrītis pacēlās pie griestiem kā vientuļa, lidojoša laiviņa, lai pasmeltu ēnas un putekļus, kas karājās pie tiem, bet pēc tam nolaistos uz rūtiņu lapas, kuru Marija bija pametusi uz galda, aprakstītu ar maziem, līkiem burtiņiem, bez nevienas brīvas vietiņas, kur varētu vēl kādu vārdiņu iespiest.
Meitene paņēma vējjaku un atvēra durvis. Vējš tapa par caurvēju. Vijīga gaisa strūkla parāva plēvīti sev līdzi caur durvīm uz koridoru, kur Marija pašlaik vilka kājās zābakus.
“Kad tu vienreiz aizvērsies?!” atskanēja nikna balss no vecāku istabas. Marija nopūtās un noburkšķēja kaut ko līdzīgu vārdam “jā”. Tad viņa pameta dzīvokli, aiz sevis klusi aizverot durvis.
Plēvīte vientuļi gulēja uz kāju slaukāmā paklājiņa, ēnas tajā veidoja sarežģītu rakstu, ja vien plēvītes to mācētu, šī tagad droši vien nopūstos tik pat grūtsirdīgi kā pirms mirkļa to bija izdarījusi Marija.