-Vai tu dzirdēji jaunumus?

-Malfojs un Džinnija Vīzlija! Neticami! 

-Es dzirdēju, ka arī Pārkinsone un Poters satiekas.

-Vai jūs zinājāt, ka, patiesībā, tas grautiņš tonakt bija meiteņu starpā! 

-Rons Vīzlijs esot trīs reizes salauzis Malfojam degunu, bet slīdeņi vēlāk salauzuši nabadziņam abas rokas! 

-Vīzliju brāļi gatavojas nogalināt Drako un māsu ievietot Sv. Mango! 

-Poters ir bildinājis Pansiju Pārkinsoni!!! 

-Drako un Džinnijai būs lielākas kāzas Malfoju muižā. 

-Poters un Pārkinsone izrādās slepus apprecējušies jau vasarā! 

-Toties Džinnija Vīzlija tagad valkā burvīgu saderināšanās gredzenu.   

Šādas un vēl neticamākas baumas pēdējās dienās klejoja pa visu Cūkkārpu. Protams, ka lielāka daļa no tām bija neticams safabricējums, un patiesība bija krietni vien pieticīgāka. Jāsaka vien, ka šādas baumas izsauca dramatiski notikumi otrdienas vakarā. 

Otrdienas vakariņas. 

-Viņa piecēlās, - Blēzs paziņoja Drako, kurš tūlīt pameta savu vietu, lai panāktu sarkanmati. 

Džinnija vēl nebija paspējusi pat tik līdz Lielās zāles durvīm, kad viņa aiz rokas paņēma neviens cits kā Drako Malfojs un, ne vārda nesakot, kaislīgi noskūpstīja visas skolas acu priekšā. Lielajā zālē kādu pusminūti skanēja tikai nokritušas karotes, bet skolēnu un profesoru sejās valdīja nepārspējama pārsteiguma izteiksme. 

Šo šoka stāvokli pārtrauca Rona Vīzlija šausmu pilnais kliedziens. Viņš labprātāk atkal piedzīvotu sastapšanos ar trīsgalvaino Hagrida suni, nevis izbaudītu šo skatu. Sarkanmatainais puisis dusmās un sašutumā metās abu šā briesmīgā notikuma vaininieku virzienā. Viņam tūlīt pat sekoja Harijs Poters, bet Hermione skrēja puišiem līdzi ar nedaudz novēlotu startu. To pašu darīja arī Drako Malfoja tuvākie draugi, taču Rons bija pirmais. 

-Ak tu ***(virkne ļoti sliktu vārdu, kuru dēļ Maksūrai bez maz vai ausis novīta)– grifidors metās virsū Malfojam ar kailām dūrēm, vispār aizmirstot, ka zizlis arī pastāv. Nē, viņam vajadzēja to izjust, piekaut to neģēli, slīdeni, kas uzdrošinājās pieskarties viņa māsai. Ilgi viņš to nevarēja izbaudīt, jo uz abiem tika raidīta burvestība, kas puišus izšķīra. Tagad nu bija Vīzlija kārta dabūt pa muti. Pirmā, kas iegāza Ronam pamatīgu pļauku bija viņa paša māsa, tālāk sekoja pamatīgi Goila un Krabes belzieni, bet viņus pa gaisu aizlidināja Hermiones raidīta burvestība.

Ilgi nebija jāgaida, kad kājās pielēca visa skola. Vispirms jau slīdeņi un grifidori, gatavi aizstāvēt katrs savējos, tad elšpūši un kraukļnagi nostājās katrs savu favorītu pusē, bet pie grifidoriem rēgojās viena no slīdeņiem – Pansija Pārkinsone. No visām pusēm sāka līt lāstu lietus, skolnieki lidoja pa gaisu, tika pieburtas kārpas, pumpas, lika dejot stepu utt. 

Bet kur gan palikuši profesori? Tie cīnās ar savu apģērbu, jo tas ir pielīmēts ar mūžlīmi. Kas gan ko tādu varēja pastrādāt? Bet ilgi uz viņiem tomēr nav jāgaida, profesori tomēr.

Profesors Dumidors visu daudz maz nokārto ar pāris zižļa mājieniem. Bet tik un tā apkārt notiekošais ir neiedomājams. Kā kaut kas tāds varēja notikt? Ko tādu nevarēja sacelt muļķīgas skolasbiedru nesaskaņas. Bet kas tad?

Viss notiekošais nenorisinājās ilgāk par 5 minūtēm, bet turpmākais visiem tā dalībniekiem bija ļoti vērienīga skolas spodrināšana. Pēc šī vakara Dumidors savā kabinetā sapulcināja profesorus un svarīgu sapulci. 

-Tātad jūs uzskatāt, ka viens no slīdeņiem.. – Maksūra nespēja noticēt savām ausīm. – Bet kādēļ gan? Ko viņi iegūtu, jukas skolā? 

-Dārgā Minerva, neviens nepieminēja slīdeņus, - iestarpināja Zibiņš. – Bet jāsaka, ka kas tāds ir pilnībā iespējams. Motīvs var būt jebkāds. 

-Es domāju, ka mums vajadzētu būt modriem, - noteica Dumidors. – Un skolnieki neko nedrīkst uzzināt. Es pats veikšu izmeklēšanu, bet jūs, lūdzu, ziņojiet par jebkuru aizdomīgu gadījumu.