Pa logu slimnīcas spārnā iespīdēja silta rīta saule. Tā atdūrās pret Drako seju. Viņš sabozās un lēni atvēra acis. Drako bija salauzta kāja un deguns, kaut kas dūra krūtīs un bija vēl dažas skrambas. Viņš centās piecelties sēdus, bet to nespēja, tāpēc pagrieza galvu un palūkojās visapkārt. Blakus gultās gulēja Krabe un Goils: abi ar lauztām rokām un ribām. Nedaudz tālāk atradās arī Zelta trio. Drako pasmīnēja, arī viņi nebija tikuši cauri sveikā. Vīzlijam, tāpat kā Drako, bija lauzts deguns un kāja. Poteram bija lauztas abas kājas un visu ķermeni klāja dažādas skrambas. Neizskatījās, ka Greindžerei būtu kaut kas lauzts, taču viņa izskatījās ļaunāk kā pārējie. Drako pasmīnēja atceroties nesenos notikumus, bet tad viņš atcerējās savu salauzto degunu (Hermiones roku darbu), un smīns no viņa sejas pazuda. Telpā bez viņiem atradās arī Džīnnija un Pansija.

- Abām noteikti ir smadzeņu satricinājums, - domāja Drako. - Kam nebūtu?

Bet kas vakar īsti notika, kā viņi visi nonāca te? Pēdējais ko Drako atcerējās bija spoža gaisma un balsis...

Atmiņas

- Nu jauki! Atkal Poters! Nolādētais Poters! - rūca Drako. Viņi visi tur satikās, Trofeju iztabā, bet kāpēc? Visi raudzījās viens otrā ar naidu, nicinājumu, gatavi uzbrukt.

- Sarunāsim! Jūs neko neteiksiet par mums, un mēs neko neteiksim par jums! – gudri un saprātīgi ( kā jau viszinīte) ierosināja Hermione.

- Labāk samizosim viņus! – iesaucās Pansija.

- Lai mēs sadarbotos ar slīdeņiem! – izsaucās Rons un stiprāk saspieda zizli.

Uz šo žestu Drako atbildēja ar smīnu un izsmieklu: – Ak Dievs, kā es nobijos!

- Tavā vietā es baidītos gan, - atraucās Rons. Slīdeņu četrotne sāka smieties. Rons neizsturēja un raidīja uz viņu pusi Dullum. Tas trāpīja Krabem, un pārējie slīdeņi deva atbildes triecienu.

Atmiņu beigas

- Ir nu gan...grifidori, - Drako nosprauslājās. Tājā brīdī novaidējās Harijs, acīmredzot viņš bija pamodies. Viņš palūkojās apkārt uz bēdīgo ainu.

- Nu, pēc tāda kariņa varēja būt arī ļaunāk, - viņš noīdējās.

- Esi tik laipns,- ierunājās Drako – un APKLUSTI!

Harijs palūlojās uz Drako un pamanījis salausto degunu sāka smieties.

- APKLUSTI! - Drako norūca.

Atmiņas

Trtofeju istaba atgādināja kara lauku. Kā aizsegi tika izmantoti skapji. Bez lāstiem apkār skanēja arī apvainojumi. Tie pārsvarā nāca no Hermiones, Harija un Drako. Rons nez kāpēc centās visus apturēt, kaut gan to vajadzētu darīt Hermionei.

Hermione, Harijs un Drako aizsvilās tik tālu, ka par mazo „kariņu” nemaz nebija ko domāt, lai gan pārējie aktīvi lika lietā lastus. Pateicoties Hermionei nevajadzēja uztraukties par Filču, jo istabai tika uzlikta burvestība kura neļauj troksnim izkļūt ārā no telpas.

- Ha! Padodieties? - kliedza Drako. - Kas ir? Viss grifidorisms papēžos?

- Nemūžam!- izsaucās Harijs.

- Par tavu slīdenisko, izbalināto pakaļu labāk vispār nerunāsim!- sauca Hermione.

- Nezinu kā ar tavējo,- atbildēja Drako- bet mana pakaļa nav izbalināta.

- Tā tad tu atzīsti, ka lūri uz savu pakaļu,- sāka smieties Hermione.

- Kā redzu,- atrauca Drako, - tu gan lūri uz manu pakaļu.

Hermiones žoklis atkārās: – Nāc ārā un cīnies kā vīrs!

- Un tu cīnīsies kā izplūkāta vista? - šoreiz bija Drako kārta smieties.

- Nāc ārā, un mēs to noskaidrosim, - dusmīgā tonī ierosināja Hermione , kaut gan viņas seja nebūt nepauda dusmas.

- Es nākšu, ja nāksi arī tu! - smīnēja Drako. Tas nebija redzams , bet to varēja vienkārši just.

- Uz trīs!- iesaucās Hermione.

- Ko tu dari? - nočukstēja Harijs.

- Neuztraucies, - pasmaidīja Hermione un uz trīs izlēca ārā no paslēptuves. Viņai sekoja Harijs ar sekundes novēlošanos.

- Tukšrokdžimpiņ! - Drako un Hermione reizē iesaucās. Viņu starpā uzticēšanās tiešām nevaldīja. Prefektu zižļi, tāpat kā viņi paši, aizlidoja pa gaisu. Lāsti bija jau labu laiku mitējušies, jo bija bail savainot kādu no savējiem. Drako ar Hermioni nekavējoties piecēlās un dusmīgi steidzās viens otram pretī. Bet ne jau ar Hermioni Drako sastapās, bet gan ar Hariju , kurš nogrūda Drako zemē.

Atmiņu beigas