- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
6. nodaļa – Drako ir karalis

Septembris beidzās un sākās oktobris, arī laiks palēnām kļuva aizvien aukstāks un drēgnāks. Cūkkārpas apkārtne bija kā noklāta ar brūnām, oranžām un dzeltenām lapām, veidojot burvīgu kontrastu ar tām, kas vēl zaļas un koku zaros.

Pirmais skolas kalambola mačs bija nolikts starp Slīdeni un Elšpūti pēdējā mēneša sestdienā. Pateicoties Rona neatlaidībai, Hermione sekoja viņam un Harijam, lai noskatītos maču. Viņi, protams, atbalstīja Elšpūti; neviens nevēlējās, lai Slīdenis uzvar, izņemot, protams, pašus slīdeņus.

Lai nu kā, tomēr Slīdenis sakāva Elšpūti. Godīgi sakot, sakāva nebija īstais vārds. Viņi tika samalti miltos. Slīdeņi viņus sakāva ar divsimt piecdesmit pret piecdesmit. Hermione ar riebumu noskatījās kā Drako kopā ar savu komandu aplido uzvaras apli, līdzīgi kā uzvaras deju.

‘’Nopietni, nav taču tā, ka viņi būtu ieguvuši Kalambola kausu,’’ noskatīdamās kā viņi palido garām nopūtās Hermione. ‘’Vienkārši liels bars izlutinātu snobu!’’

‘’Izpildās,’’ Harijs noteica, pēc tam, kad slīdeņi demonstrējot savas slotas un mājot pūlim atstāja stadionu.

‘’Nesatraucies, Harij,’’ mierināja Rons, kamēr viņi devās uz Lielo zāli vakariņās. ‘’Mēs tos lohus sasitīsim lupatās bez mazākajām problēmām.’’

‘’Es pievienojos. Grifidors noteikti uzvarēs,’’ Hermione piemetināja. ‘’Esmu redzējusi kā jūs trenējaties, un man jāsaka, ka tu esi ļoti labs kapteinis, Harij.’’

Harijs pasmaidīja. ‘’Paldies, Hermion`’’

Pēc pusdienām Hermione atvadījās no zēniem un devās atpakaļ uz savu istabu. Viņa bija redzējusi cik jautrā noskaņojumā slīdeņi pameta Lielo zāli, tāpēc domāja, ka viņi noteikti visu nakti savā koptelpā svinēs uzvaru, kas nozīmēja, ka visi Zēnu un Meiteņu vecāko apartamenti šovakar piederēja viņai vienai. Hermione bija patiešām iepriecināta. Beidzot viņa varēs palasīt grāmatas, ko viņa bija paņēmusi no bibliotēkas, bez mūžīgajiem strīdiem ar Drako.

Apsēdusies uz dīvāna, Hermione paņēma tuvāk stāvošo grāmatu ‘’Vilkači: Mīti, Leģendas un Fakti’’ un sāka lasīt. Viņa lasīja, kā šķiet, jau vairākas stundas pilnībā iegrimusi grāmatā, tomēr viņa tika iztraucēta aptuveni vienos naktī, kad Drako klupdams, krizdams ievēlās koptelpā.

Hermione beidzot atrāvās no grāmatas, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā Drako streipuļodams pāri istabai un cik skaļi vien spēdams dzied pats savu ‘’Drako ir karalis’’ versiju, knapi spēdams noturēties kājās. Vien paskatoties uz viņu varēja pateikt, ka viņš ir neglābjami piedzēries. Pamanījis, ka Hermione apstulbusi uz viņu skatās, viņš apstājās un uzsmaidīja viņai absolūti Malojam neraksturīgu vientiesīgu smaidu.

Viņa uzjautrināti noskatījās kā viņš viņai viegli paklanās. ‘’Labs vakars, Grendžera,’’ viņš neskaidri nomurmulēja, pirms aizķērās pats aiz savas kājas un nokrita. ‘’Oops, man šķiet, ka es būšu nokritis,’’ viņš teica visai neskaidri, jo seja bija pagriezta pret grīdu, ‘’un man šķiet, ka man nu nekādi nesanāk tikt atpakaļ augšā.’’

Hermione apspieda tuvojošos smieklu lēkmi un piecēlās, lai palīdzētu Drako. Viņa gan negribēja, tomēr Drako izskatījās tik nožēlojams, guļot uz aukstās grīdas, tik piedzēries cik vien tas vispār iespējams. Viņa pietupās, lai viņu labāk aplūkotu. Viņa mati bija sajaukti, drēbes saburzītas, bet lupas viegli pietūkušas un uz kakla zilums.


Droši vien bija kārtējais sūkšanās maratons ar vienu no slīdeņu mazgadīgajām mauciņām, viņa nodomāja, pretīgumā saviebjot seju. Viņai izdevās pagriezt un piecelt Drako sēdus, tomēr dabūt viņu kājās - tā nu bija augstākā pilotāža un Hermione nebija īsti pārliecināta, ka to varēs, tomēr neatlika nekas cits kā mēģināt.

‘’Zini ko, Grendžera? Mēs uzvarējām šodienas mačā! Mēs tos nekam nederīgos elšpūšus samalām miltos! Tev vajadzēja mani redzēt, es biju vienkārši lielisks! Es ieraudzīju zibsni un metos lejā tieši tā un tad es pacēlos gaisā, lūk, tā un pagriezos pa labi un pa kreisi un atkal pa labi...’’ Drako vārījās bez apstājas mežonīgi žestikulēdams ar rokām, tā padarot Hermiones uzdevumu vēl grūtāku.


Apbrīnojami, tik tiko  dabūjusi viņu uz ceļiem, nodomāja Hermione, viņš slavē sevi pat tad, kad ir neglābjamā pālī. Vienkārši apbrīnojami.

‘’Un tad es izrāvos pa kreisi un tad es lidoju uz augšu un es-‘’

‘’Malfoj! Vai tu vienreiz beigsi dīdīties?!’’ Hermione pavēlēja. ‘’Es nevaru tev palīdzēt, ja tu visu laiku dīdies apkārt kā tāds sajucis mērkaķis.’’

Drako momentāli beidza žestikulēt. Bet tas neatturēja viņu arī no tālākas spēles komentēšanas. Hermionei beidzot bija izdevies viņu dabūt kājās un aizvest līdz dīvānam. Viņa mēģināja viņu noturēt, tomēr viņš zvārgojās tik stipri, ka paklupa un iekrita dīvānā paraudams sev līdz arī Hermioni. Tomēr pat kritiens neapturēja Drako komentārus par to cik varonīgi viņš bija noķēris zibsni.

‘’Zibsnis bija tieši man priekšā, kad es tev saku. Tas bija tik tuvu! Es jau domāju, ka es to tūliņ pazaudēšu un tad es-‘’

Hermione piešāva viņa mutei priekšā roku. ‘’Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis! Ja vēl neesi to pamanījis: tu guli man virsū!’’ viņa dusmās bļāva. Godīgi sakot, Malfoj, es nemaz nezināju, ka tu esi tāds lempis, kad esi piedzēries. Tu uzvedies kā pilnīgs idiots! Un vai tu saproti, ka-‘’

‘’Tev ir ļoti skaistas acis, Grendžera,’’ noņēmis Hermiones roku no mutes un apklusinot Hermioni teikuma vidū, maigi teica Drako.

‘’Ko?!’’

‘’Tavas acis. Tās ir neparasti brūnā krāsā.’’

Hermione juta, ka nosarkst no sajūtas kā Drako pelēkās acis ieurbās viņas. ‘’Malfoj, tu esi p-‘’

Viņš maigi ar savu pirkstu pieskārās viņas lūpām. Hermione juta pāri visam ķermenim pārskrienam trīsas. ‘’Un tev ir neiedomājami maigas lūpas,’’ viņš teica, nu jau čukstus.

Viņa seja atradās tikai pāris centimetru no viņējās un viņš to it nemaz nepūlējās attālināt. Hermione juta alkohola dvaku, kas nāca no Drako elpas, tomēr viņa nešķita to īpaši ievērojot. Viss, kas viņu tajā brīdī saistīja, bija sajūta, ko radīja viņa ķermenis uz viņējā, viņa karstā elpa uz viņas vaiga un viņa pirksts maigi noglāstot viņas lūpas. Viņa mēģināja ieskaidrot sev, ka nu jau pēdējais laiks, kaut ko beidzot darīt un atgrūst viņu, tomēr viņas rokas šķita kā sasalušas un viss ko viņa spēja izdarīt bija pilnīgā apstulbumā un izbrīnā lūkoties uz Drako. Viņa skatiens bija tik spēcīgs, ka viņa vienkārši nespēja novērsties. Viņas sirds sitās ar vien stiprāk un viņš bija tuvu, vēl tuvāk, ļoti tuvu... un Hermionei jau likās, ka viņa zina, kas sekos.

‘’Es... ‘’ viņš čukstus teica, viņa lūpas nu jau atradās bīstami tuvu, ‘’Man liekas, ka es tūlīt vemšu.’’

Un tajā mirklī Hermione beidzot saprata kas viņai jādara, kā arī to kas sekos tālāk.


Pus stundu vēlāk, kad Drako jau bija pamatīgi izkorķējies, Hermione uzmanīgi aizveda viņu uz viņa istabu. Viņa bija bijusi gana ātra, lai laikā izvairītos no Drako vēmekļu šalts, burtiski nolidinot viņu uz grīdas. Tagad viņi abi kāpa pa kāpnēm, Drako roka bija uz Hermiones pleca un viņš jau atkal bija sācis vēl vienu ‘’Drako ir karalis’’. Fakts, lai viņa Drako vienkārši nepalaistu vaļā un viņš nepiezemētos ar galvu pa priekšu uz aukstās zemes, prasīja visus Hermiones vēl nedaudz atlikušos spēkus. Viņa nespēja noticēt, ka pirms tik neilga laika viņa bija bijusi tik tuvu... un vēl pie tam, ne ar vienu cilu kā Drako Malfoju. Par ko gan es domāju? Harijs un Rons nu gan varētu ierēkt, ja es viņiem pastāstītu. Tomēr ir diezgan pašsaprotami, ka viņa nekad nevēlētos dalīties šajā `pieredzē` ar viņiem. Tas tomēr bija pārāk apkaunojoši.

Viņa atvēra Drako istabas durvis un apsēdināja viņu uz gultas malas. Uz brīdi viņš izskatījās visai apstulbis, it kā nezinātu, kur atrodas, Tomēr pēc brīža, kad viņš beidzot apjauta, ka atrodas savā istabā, viņš vēlreiz uzsmaidīja Hermionei savu muļķīgo smaidu, kurš lieki sakot viņai šķita visai komisks.


‘’Malfoj, ej gulēt!’’ viņa nokomandēja, nezinot, ko citu, lai saka.

‘’Jep, madām!’’ Viņš ar grīļīgu nopietnību viņai salutēja un atkrita atpakaļ gultā, viņa drēbēm vēl aizvien mugurā un kurpēm kājās.

Hermione nopūtās, ‘’Es domāju, pēc tam, kad būsi paģērbies.’’

Bet Drako vairs neklausījās. Viņš viegli krācot, jau ceļoja savā sapņu pasaulē.

‘’Nu, labi, tad tu vari vienkārši lieliski izgulēties, dzērāja miegā arī bez kurpju novilkšanas,’’ Hermione īgni noteica, pirms devās atpakaļ uz savu istabu, tomēr viņa nespēja nesmaidīt. Kurš gan būtu domājis, ka nejaukais, kretīniskais, egoistiskais Drako Malfojs ir tik bezpalīdzīgs, bezsmadzeņu idiots, kad iedzēris pār mēru. Viņa skaļi iesmējās, kas iedomājās kādu seju rādīs grifidori, kad viņa viņiem to no jau rīt no rīta izstāstīs. Tā būs tikai ļoti godīga atmaksa par to, kā Drako visiem slīdeņiem izstāstīja par viņas aitiņu naktskreklu. Ak, atriebība, saldā atriebība.


 
Nākošajā rītā Drako pamodās ar bezizmēra paģirām. Viņa bija vienkārši drausmīgas paģiras. Viņš ņurdēdams aizvilkās līdz vannas istabai un bija pateicīgs par faktu, ka bija svētdiena. Viņš vienkārši nebūtu bijis spējīgs izturēt veselu mācību dienu ar tāda apmēra galvassāpēm.

Uzvilcis lielu brūnu džemperi ar augsto kaklu (lai noslēptu zilumus) kā melns lietus mākonis viņš vilkās uz brokastīm. Koptelpā viņš sastapa Hermioni, kura kā vienmēr bija iegrimusi grāmatā. Tomēr brīdī, kad viņš gāja garām viņa uz brīdi pacēla acis no grāmatas, paskatījās uz viņu un ieķiķinājās. Tomēr jau pēc pāris sekundēm viņa jau atkal bija atpakaļ pie lasīšanas.

Kas tai par problēmām? Viņš īgni nodomāja, kāpdams lejā pa Lielajām kāpnēm. Tomēr brīdī, kad viņš ienāca zālē, pie grifidoru galda sākās nevaldāma smieklu lēkme. Kas pie velna? Viņš pārskaities nodomāja. Kas tiem grifinūģiem lēcies?

Drako nesaprašanā noskatījās kā Rons pieceļas no galda un sāk streipuļot uz viņa pusi, izlikdamies, ka ir neglābjami piedzēries. Tomēr tas vēl nebija viss, Rons sāka dziedāt savu ‘’Drako ir Karalis’’ variantu:‘Hand Malfoy some Firewhiskey and Gin,
And watch him turn into a loony bin.
That’s why we Gryffindors laugh and sing,
That Malfoy is indeed our King.’
Padod tik Malfojam ugunsviskiju un džinu, Un noskaties kā viņš pārvēršas par pilnīgu bezmadzeņu idijotiņu, Tad, lūk, kāpēc arī mēs grifidori ierēcam un dziedam, Šitais Malfojs nudien ir mūsu karalis!


Kad viņš bija beidzis, ne tikai grifidoru, bet arī kraukļanagu un elšpūšu galdus bija pārņēmusi vienota smieklu lēkme.

‘’Nudien, Malfoj, es nezināju, ka tu nespēj panest pat šķietami nelielu alkohola daudzumu,’’ smiedamies skaļāk par visiem teica Rons.’’

Drako pusbalsī lādējās un viņa seja ieguva gaiši rozīgu nokrāsu brīdī, kad viņš atcerējās pagājušās nakts notikumus: slīdeņu ballīte, dzeršanu un pilnīgu pāli, mīcīšanos ar Pansiju Pārkinsoni... bet vissvarīgākais – pilnīgs pālis. Viņš atcerējās iešanu atpakaļ uz savu istabu un ‘’Drako ir karalis’’ dziedāšanu. Tad viņš atcerējās krišanu un to kā Hermione viņam palīdzēja, bet pārējā nakts daļa bija kā miglā tītā, kaut gan arī iepriekšējā daļa diez ko skaidra nelikās.

Bet kā gan grifidori par to uzzināja? Viņš prātoja, viņa seja bija saviebta aiz dusmām, sāpēm, nesaprašanas un pazemojuma. Atbilde nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Grendžera!

‘’Aizveries, Vīzlij!’’ Drako nikni uzkliedza.

‘’Avv, vai tik mazajam Malfojam nav piemetušās maz mazītiņas paģiras?’’ Rons turpināja ākstīties

Drako jau bija gatavs izvilkt savu zizli un dot Ronam pamatīgu mācību, tomēr viņa galva šķita pārāk smaga, lai nāktu klajā kaut ar vienu trāpīgu lāstu, bez tam viņam bija spēcīgas šaubas par savas rekcijas ātrumu. ‘’Piecdesmit punkti no Grifidora, Vīzlij. Bez tam arī papildus patrulēšana uz diviem nākamajiem mēnešiem,’’ Drako nošņāca pirms devās uz sava galda pusi.

‘’Va` vellos, Malfoj!’’ Rons bija gaidījis pavisam ko citu. ‘’Man tagad laikam vajadzētu tavu pak-‘’

‘’Vēl divdesmit punkti,’’ Drako norēca.

Rons kaut ko burkšķēdams un nikns devās atpakaļ pie sava galda, kur teju visi grifidori blenza uz Drako ar neslēpti naidīgiem skatieniem.

Drako ātri un klusi pabrokastoja. Viņš pat ignorēja Pansijas neatlaidīgo un visai uzbāzīgo flirtēšanu. Pēc brokastīm viņš ātri steidzās atpakaļ uz Zēnu un Meiteņu vecāko koptelpu. Domas par Hermioni lika viņa galvassāpēm tikai pieņemties spēkā. Viņš uzbļāva portretam paroli un pārskaities iemaršēja koptelpā, kur Hermione vēl aizvien sēdēja tajā pašā krēslā un lasīja.

‘’Tu mazā kuce!’’ viņš kliedza.

Hermiones skatiens pašāvās augšā no grāmatas. ‘’Es? Ko tad es izdarīju?’’ viņa teica ar tādu kā izsmejošu nevainības pieskaņu.

‘’Tu perfekti zini, ko tu izdarīji, tu mazā, pretīgā draņķasine!’’ Drako turpināja bļaut.

‘’Kas pie velna šeit notiek?!’’ Gordriks Grifidors bija pamodināts un nikni no sava rāmja pieprasīja atbildi.

‘’Izskatās, ka šitie abi atkal plēšas,’’ ar laimīgu smaidu atbildēja Salazars Slīdenis. ‘’Un es to tīri labi izbaudu.’’

‘’Nē, nu, bet es patiešām nesaprotu par ko tu runā, Malfoj,’’ ar to pašu kaitinošo pieskaņu balsī teica Hermione un jau atkal pievērsās lasīšanai. Viņa nebija radusi pie šādām nejaucībām, tomēr viņai bija jautri, it īpaši Drako sejas izteiksme, o jā, tas tik bija kaut kas!

Drako izrāva grāmatu viņai no rokām un nosvieda to uz kafijas galdiņa. Viņš sagrāba abus viņas klubkrēsla roku palikņus tik stipri, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Tad viņš noliecās pār Hermioni tā, ka viņai nebija kur sprukt un tieši viņai sejā nikni teica: ‘’Tu visiem grifidoriem izstāstīji par to kā es vakar piedzēros, vai ne?’’

Neizskatās, ka viņš diez ko daudz atcerētos no pagājušās nakts. Viennozīmīgi ne to, ka mēs gandrīz vai skūpstījāmies, Hermione minēja. ‘’Ak to,’’ viņa teica, nezaudējot mierīgo smaidu. ‘’Jā, tā biju es. Nu?’’

Viņš pielika pirkstu pie Hermiones sejas. ‘’Tu nevēlies ar mani saiet ragos, Grendžera,’’ viņš norūca.

Hermione pastūma viņa roku malā. Kaut kādā dīvainā veidā pietika drosmes sagrābt Drako krekla malu un pievilkt viņu tuvāk. ‘’Tā bija atmaksa par to, ka tu ņirgājies par manu naktskreklu, ‘’ viņai teica, bīstami draudīgā balsī. ‘’Un tu esi tas, kurš nevēlas saiet ragos ar mani, Malfoj. Es zinu vairāk lāstu kā tu iespējams iemācīsies visa sava nožēlojamā mūža garumā,’’ viņa piemetināja ar visai iespaidīgu pārākuma apziņu.

Atgrūzdama viņu ar visu savu spēku, Hermione piecēlās no krēsla un caur portreta caurumu atstāja istabu.’’

‘’Oho! Mūsu draņķasine nu gan bija laba!’’ ar sajūsmu komentēja Salazars Slīdenis.

Drako ar nicinājumu noskatījās kā viņa aiziet. Tomēr viņš nespēja par viņu nebrīnīties. Uz mirkli viņa patiešām izklausījās kā īsts slīdenis, un Drako gandrīz vai šķita pievilcīgi. Gandrīz.

Klaudziens pret logu izrāva Drako domām par Hermioni un viņa paša veselo saprātu. Mirklī, kad viņš pamanīja savas ģimenes pūci otrā loga pusē, viņš novaidējās. Drako bija pārliecināts, ka vēstule bija no viņa tēva, tomēr viņš nebija drošs, ka tagad varēs tikt galā ar šo konkrēto problēmu.

Lai nu kā, viņš tomēr nepatikā aizvilkās līdz logam un ielaida pūci istabā. Tiklīdz Drako bija noņēmis pie pūces kājas piesieto vēstuli, tā savicināja spārnus un aizlidoja. Atplēsis vēstuli, viņš uzreiz pazina sava tēva rokrakstu:

Draco,

Balstoties uz mūsu norunu, es tev esmu sagādājis dārgakmeņu Burvju šaha komplektu. Domāju, ka tas tev tika piegādāts jau pirms pāris nedēļām. Es ļoti ceru, ka arī tu esi cītīgi pildījis savu norunas pusi. Vai ir kāds progress attiecībās ar to draņķasini? Ja gadījumā progresa aizvien vēl nav, šai vēstulei esmu pievienojis sarakstu ar mīlestības buramvārdiem un lāstiem, kas varētu tev palīdzēt. Patiesību sakot, tava māte man ieteica vienkārši nosūtīt tev grāmatu.
Tomēr pagaidām tev nāksies iztikt ar sarakstu. Tiklīdz es atradīšu kādu labu mīlestības buramvārdu grāmatu es tev nekavējoties to nosūtīšu. Un atceries, Drako, es patiešām vēlos šo meiteni par savu vedeklu, lai ko tas arī prasītu. Es uz tevi paļaujos. Atraksti, lai zinu kā lietas virzās. No, Tava Tēva

Drako no vēstules aizmugures izņēma vēl otro paciņu un ieraudzīja simtiem mīlestības buramvārdus un lāstus. Saraksts bija garš... ļoti garš...

Ar dziļu pretīgumu uz to paskatījies, Drako paņēma pergamentu, to samīcīja un ar niknumu iesvieda kamīnā, kur to apņēma liesmas. Pēc visa šī starpgadījuma ar Hermioni pēdējais, ko viņam vajadzēja bija mīlestības burvestības.
Atsauksmes (73)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.