Pēc ierastās šķirošanas ceremonijas un jaunā mācību gada sākuma svētku mielasta, attiecīgo namu prefekti aizveda skolēnus uz viņu istabām. Profesore Maksūra jau bija piekodinājusi Zēnu un Meiteņu vecākajiem pēc mielasta gaidīt viņu pie Lielās zāles izejas, jo viņai vēl bija jāierāda Hermionei un Drako Zēnu un Meiteņu vecāko apartamenti.

Hermione klusu stāvēja vienā Lielās zāles milzīgo ozolkoka durvju pusē, kamēr Drako - otrā. Hermionei nebija ne mazākās vēlēšanās uzsākt sarunu, jo tā tik un tā nebūtu bijusi spējīga izvērsties par kaut ko, kaut vai tikai līdzīgu diskusijai, nemaz nerunājot par kaut ko vairāk. Tā droši vien pārtaptu pamatīgā ķīviņā un vienam otra apmētāšanā ar dažnedažādākajiem apvainojumiem. Nē, uzgaidiet, viņi droši vien tikai sāktu ar lamāšanos. Hermionei šobrīd priekš tā vienkārši nebija garīgā. Pēc grandiozajiem svētkiem, viss, ko viņa vēlējās, bija ieritināties savā jaunajā Meiteņu vecākās, četru podestu gultā ar baldahīnu un aizmigt.

Viņa paskatījās uz Drako, tikai uz mirkli, tomēr tas bija pietiekami, lai vismaz uz kādu laiku viņas prātu nodarbinātu tikai viņš viens. Nevarēja noliegt, ka Drako Malfojs bija izskatīgs, no viņa platīna blondajiem matiem, kas brīvi krita pār viņa pieri līdz viņa aukstajām pelēkajām acīm un no viņa gaišās sejas ar asajiem vaibstiem līdz garajam, kalsnajam augumam. Viņš patiešām bija seksīgs, lai to neredzētu bija jābūt vai nu aklam vai arī neglābjami stulbam. Ja vien viņš nebūtu tik pašpārliecināts ķēms un vēl pie tam slīdenis, Hermione gandrīz vai varētu apsvērt domu par ieķeršanos viņā. Gandrīz.

Viegli nopūtusies, viņa aplūkoja Ieejas zāli un pacietīgi turpināja gaidīt.

Drako atbalstījās pret Lielās zāles durvīm un sakrustoja rokas. Viņam sāka kļūt garlaicīgi un viņš kļuva arvien nepacietīgāks. Un pats ļaunākais bija tas, ka viņš bija šeit iestrēdzis kopā ar Grendžeri. Drako bija pateicīgs, ka viņa vismaz nebija sākusi ar viņu runāt. Bet, ja arī būtu, tad viņš būtu viņai vienkārši būtu licis aizvērties.
 
Pacenties būt jauks pret Grendžeri, Malfoja senjora vārdi atbalsojās Drako galvā.

Piedod tēvs, bet tas nenotiks, Drako pie sevis nodomāja. Viņam kļuva nelabi tikai iedomājoties par mazo, netīro draņķasini. Drako tikai nedaudz pagrieza galvu, lai varētu viņu labāk aplūkot. Viņš noskatījās kā viņa cenšas aizlikt aiz auss nepaklausīgu brūno, mežonīgo matu šķipsnu un izskatīdamās mazliet norūpējusies, iekož maigajā, rozīgajā apakšlūpā. Viņas kafijas brūnās acis pārskrēja visai Ieejas zālei, acīmredzami kādu meklējot, vaigi zaigoja vieglā, veselīgā sārtumā, savukārt gaišā sejas krāsa tikai papildināja viņas perfekto izskatu un vaibstus.

Drako acu skatiens klaiņoja pār viņas ķermeni. Pat caur Cūkkārpas drānām, viņš spēja saskatīt to, ka viņa bija izveidojusies par jaunu, skaistu sievieti, ar izliekumiem visās pareizajās vietās. Viņa bija vidēja auguma, ne par īsu, bet ne arī par garu.

Tomēr tajā pašā laikā, Drako labprātāk apēstu jēlu dūņpirksti nekā, kaut vai tikai pats sev atzītu, ka Hermione bija neiedomājami pievilcīga. Viņš novērsās no meitenes un nepacietībā piecirta kāju.

Vēl pāris minūtes pagāja iekams Profesore Maksūra beidzot parādījās Lielās zāles ieejā.

‘’Atvainojos, ka liku jums tik ilgi gaidīt. Bet man bija jānokārto dažas ļoti steidzamas lietas,’’ viņa nedaudz aizelsusies teica. ‘’Tātad, lūdzu, sekojiet man un es jūs aizvedīšu uz Zēnu un Meiteņu vecāko apartamentiem.’’ Viņa sāka iet uz priekšu, Drako un Hermione sekoja.

Profesore Maksūra izskatījās tieši tāda pati kā pagājušajos gados; tā pati ciešā cope, brilles un ‘’nekādu-muļķību’’ sejas izteiksme tik stingrajos un nopietnajos vaibstos. Bija daudz iemeslu kāpēc Hermione tik ļoti cienīja Direktora vietnieci. Viņa bija inteliģenta, godīga un viņai bija ļoti stingra nostāja par noteikumu izpildi, tieši tāda, kāda vēlējās būt Hermione.

‘’Tātad, Grendžeras jaunkundz,’’ iedama uz priekšu un neatskatīdamās, teica Profesore Maksūra, ‘’kā jūs to jau droši vien zināt, Smitersa kungs nepildīs Zēna vecākā pienākumus. Vasaras brīvlaika laikā viņš cieta nelaimes gadījumā, kura dēļ nākamos divus mēnešus nebūs spējīgs apmeklēt skolu.’’

Hermionei bija žēl nabaga Terija Smitersa. Viņa viegli nodrebinājās no domas par to, ko Lūcis Malfojs varētu būt viņam nodarījis. Viņa pagriezās pret Drako un ar iepriekšēju nodomu skaļi jautāja, ‘’Nez, kas gan ar viņu notika. Varbūt tas nemaz nebija nelaimes gadījums.’’

‘’Varbūt tev nevajadzētu jaukties citu darīšanās, Grendžera,’’ aizkaitināts un nikni samiedzis acis atteica Drako.

‘’Varbūt tev vajadzētu iemācīties būt pieklājīgākam, Malfoj,’’ attrauca Hermione.

‘’Varbūt tev vajadzētu aizvērties, Grendžera.’’

‘’Bet varbūt aizvērties vajadzētu tev, Malfoj.’’

‘’Pietiek!’’ nobļāvās Profesore Maksūra, kuras pacietības mērs nu bija pilns, visbeidzot abus apklusinot, jo izskatījās, ka viņi bija pilnībā aizmirsuši faktu, ka viņi nav vieni. ‘’ Jums vajadzētu izturēties civilizētāk vienam pret otru. Neaizmirstiet to, ka tagad jūs esat jaunie Zēnu un Meiteņu vecākie. Es gribu, lai jūs abi censtos un iemācītos mierīgi līdzās pastāvēt. Jums jārāda piemērs pārējiem skolēniem. Labs piemērs. Es nepacietīšu nevajadzīgu ecēšanos starp jums abiem. Es no jums sagaidu nobriedušu, saprātīgu pieaugušu cilvēku cienīgu rīcību un izturēšanos.’’

Ārprāts! Šķiet,  visa pasaule vēlas, lai es mierīgi līdzās pastāvētu ar to pretīgo, uzmācīgo draņķasini, pie sevis nodomāja Drako un smagi nopūtās.

‘’Ir kādas problēmas, Malfoja kungs?’’ neizklausīdamās īpaši iepriecināta par Drako attieksmi, pārjautāja Profesore Maksūra.

‘’Nē,’’ vārgi atbildēja Drako.

‘’Tad labi’’

Viņi turpināja iet cauri koridoriem un augšup pa kāpnēm, kamēr Profesore Maksūra viņiem izskaidroja viņu pienākumus un uzdevumus tekošajam mācību gadam. Viņi apstājās pie portreta, kur bija attēlots vīrs ar galifē biksēm, baltā kreklā ar augstu apkakli un lielām zelta pogām. Viņa kājas ietērptas smalkos zābakos un galvā izpušķota cepure. Viņš izskatījās tā it kā tik tikko būtu nokāpis no zirga muguras, vienīgā problēma bija tāda, ka pietrūka paša zirga un viņš izskatījās tā it kā netīšam būtu nokļuvis neīstajā gadsimtā. ‘’Parole?’’ Tiklīdz pamanījis ieradušos grupiņu, viņš jautāja.

‘’Sačokurojusies Abesīnijas vīģe,’’ tiklīdz Profesore Maksūra to bija pateikusi portrets atvērās. Viņa norādīja uz istabu, kas bija noslēpta aiz portreta. ‘’Šie ir Zēnu un Meiteņu vecāko apartamenti. Paejiet uz priekšu un jūs ieraudzīsiet divas kāpnes, vienas ved pa labi, otras – pa kreisi. Tās, kuras pa labi, ved uz Malfoja kunga apartamentiem, bet tās, kuras pa kreisi – uz Grendžeras jaunkundzes apartamentiem.’’

Tad viņa sasita savas plaukstas un ar stingru skatienu nopētīja abus Vecākos. ‘’Šeit es jūs atstāju. Atpūtieties labi, tas jums lieti noderēs rītdienas mācībām.’’ Viņa jau grasījās pagriezties, lai dotos prom, bet tomēr apstājās, lai vēlreiz uzlūkotu abus skolniekus. ‘’Un atcerieties, es vēlos, lai jūs abi iemācītos mierīgi līdzās pastāvēt,’’ un ar šiem vārdiem viņa atstāja abus strīdniekus.

‘’Ka tik ne arī,’’ pie sevis noteica Drako, kad Profesore Maksūra viņu vairs nevarēja sadzirdēt, ‘’Esmu pārliecināts, ka es mierīgi līdzās pastāvēšu ar Grendžeri.’’

‘’Nu, arī es katrā ziņā neesmu sajūsmā par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar tevi, Malfoj,’’ Hermione attrauca, jo bija dzirdējusi ikkatru Drako vārdu.

Drako saprata, ka daudz prātīgāk tagad būtu vienkārši paklusēt un doties apskatīt jaunos apartamentus. Drako neko neatbildējis devās uz ieejas pusi. Tajā pašā brīdī arī Hermione darīja tieši to pašu. Rezultātā viņi abi iestrēga durvīs.

‘’Tinies un ļauj man pirmajam ieiet!’’ iesaucās Drako.

Hermione centās nostumt viņu no ceļa. ‘’Kāpēc gan tu neaizvācies no ceļa! Tu aizņem daudz vairāk vietas par mani!’’

Tas tik bija skats! Viņi abi stāvēja ar mugurām viens pret otru, ar vienu kāju istabā, bet otru – vēl jo projām laukā. Hermione centās kaut kā izlocīties no turienes, lai varētu beidzot iekļūt iekšā, savukārt tagad tas bija Drako, kurš mēģināja nostumt viņu no ceļa. Hermionei nācās visu laiku kustēties, lai izvairītos no Drako elkoņa. Viņi abi atsacījās palaist otru pa priekšu, neviens nevēlējās padoties.

‘’Atšujies, Malfoj!’’

‘’Pati atšujies, Grendžera!’’

‘’Tas ir vienkārši smieklīgi!’’ īgni noteica Hermione.

Visbeidzot viņiem abiem izdevās tikt cauri durvīm. Problēma: viņi abi zaudēja līdzsvaru un uzgāzās viens otram virsū, Drako uz Hermiones.

Hermione izbrīnā iekliedzās. ‘’Novācies no manis!’’ viņa kliedza. Viņas kājas bija zem Drako, bet viņa roka balstījās vienā pusē Hermiones galvai. Viņa seja sprīža attālumā no viņas. Viņa varēja sajust viņa karsto elpu uz sava kakla, varēja sajust viņa pēc-skūšanās losjona svaigo smaržu. Viņa lūdzās kaut viņš nedzirdētu viņas smagos, straujos sirdspukstus pret viņa krūtīm.

‘’Mans tēvs būtu pārlaimīgs redzot mūs šādā pozā,’’ it kā, starp citu, teica Drako.

‘’Es teicu, novācies no manis!’’ Hermione spalgi iekliedzās, vēlēdamās kaut viņas seja nekļūtu sarkana. ‘’Un es viennozīmīgi nevēlos zināt cik pārlaimīgs būtu tavs tēvs ieraugot mūs abus šādā pozā!’’

‘’Dieva dēļ, sieviete, vai tu vienreiz beigsi bļaut man ausī?’’ nokāpis no viņas teica Drako.

Hermione piecēlās no grīdas un notrauca netīrumus no savām drēbēm. ‘’Es nebūtu bļāvusi, ja tu būtu man ļāvis ienākt pirmajai,’’ viņa norādīja. ‘’Vai tad tu nekad neesi dzirdējis frāzi ‘’Dāmām priekšroka’’, Malfoj?’’

Drako veltīja viņai sarkastisku pārsteiguma skatienu. ‘’Dāma? Kāda dāma? Es šeit nevienu dāmu neredzu,’’ viņš teica.


Hermione sakoda zobus. ‘’Tad tu acīmredzot esi vai nu akls vai arī patiešām stulbs,’’ viņa ņirgājās. ‘’Es domāju, ka pareizā atbilde būtu otrā, un tu?’’

‘’Ak, tu mazā-‘’

‘’Vai jūs abi tomēr neapklustu?’’ pēkšņi ierunājās kāda balss, kas pamatīgi izbiedēja abus Drako un Hermioni. ‘’Es te cenšos aizmigt, un ticiet vai nē, jūs nebūt nepalīdzat.’’

Viņi bija bijuši tā pārņemti ar strīdēšanos, ka pat nebija pamanījuši, kas atradās viņiem apkārt. Viņi ātri nopētīja koptelpu. Tā šķita ļoti mājīga. Liels, tumši zils dīvāns ar pieskaņotiem klubkrēsliem un kafijas galdiņu aizpildīja istabas vidusdaļu.

Istabas labajā pusē atradās divi koka  krēsli, katrs savā pusē apaļam tīkkoka galdam, kas bija apklāts ar ļoti sena izskata galdautu. Dažādas senlietas bija novietotas izklaidus uz galdiņiem tajā pašā istabas pusē. No atvērtā loga tālākajā istabas galā nāca viegls vēsums.

Istabas kreisajā pusē kamīnā dzīvi sprēgāja uguns. Divi lieli, mīksti klubkrēsli stāvēja iepretim kamīnam, tiem tieši priekšā atradās tumši zils paklājs. Hermione saprata, ka balss bija nākusi no viena no portretiem, kas karājās virs kamīna, vienā bija attēlots Godriks Grifidors, ber otrā Salazars Slīdenis.

‘’Mēs ļoti atvainojamies,’’ Hermione teica viņiem abiem, nezinādama, kuram no viņiem piederēja balss, kas viņu un Drako bija tā izbiedējusi.

‘’Un pareizi darāt, jo jums ir pamatots iemesls,’’ Salazars Slīdenis skarbi attrauca, acīmredzami neapmierināts ar faktu, ka tik tikko kā pamodināts no snaudas. ‘’Tagad es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs beidzot aizvērtos.’’

‘’Salazar, tev nav obligāti visu laiku pret viņiem jābūt tik rupjam,’’ teica Godriks Grifidors. ‘’Vienkārši ignorējiet viņu, viņš vienmēr ir tāds drusku īgns.’’ Viņš palūkojās uz Drako un Hermioni un pasmaidīja. Tātad, kurš no jums abiem ir grifidors?’’

‘’Es esmu,’’ atbildēja Hermione.

‘’Ak, tātad tu esi tā draņķasine,’’ Slīdenis noņurdēja.

‘’Salazar! Kā tu uzdrīksties!’’ Grifidors ieaurojās. Hermione dzirdēja, ka Drako viņai blakus knapi valda smieklus.

‘’Ko? Bet tā taču ir patiesība,’’ šķībi noteica Slīdenis. ‘’Bet tagad, ja jūs mani, lūdzu, atvainotu, es tomēr labprāt nosnaustos.’’ Viņš ērti iekārtojās krēslā, kurā sēdēja un aizvēra acis.

‘’Es atvainojos,’’ Grifidords atvainojās par Slīdeņa uzvedību. ‘’Visi viņa principi pēdējā laikā ir kļuvuši galīgi greizi. Bez tam man šķiet, ka viņš ir arī nedaudz noguris un kaprīzs.’’

Hermione piespieda sevi nedaudz pasmaidīt. ‘’Nesatraucieties. Es zinu visu par Salazaru Slīdeni un viņa tīrasiņu principiem,’’ viņa teica. ‘’ Un, starp citu, viņš šeit nebūt nav vienīgais,’’ viņa piemetināja, pagriezdamās pret Drako, kurš absolūtā apbrīnā vērās Salazara Slīdeņa portretu. Viņa pretīgumā nosprauslājās. ‘’Es labāk došos augšā un iekārtošos naktij.’’

Hermione atstāja Drako lūkojamies uz savu elku un uzskrēja augšā pa kāpnēm, kas veda uz viņas istabu. Viņas kājas šķita smagākas ar katru soli. Hermionei tik ļoti gribējās gulēt. Viņa nevēlējās izskatīties pēc degunradža pirmajā skolas dienā. Viņa atvēra istabas durvis un iegāja iekšā.

Visa istaba bija Grifidora krāsās, bet viss, kas tajā brīdī interesēja Hermioni bija lielā četru podestu gulta ar baldahīnu istabas vidū. Viņa atvēra savu mantu lādi un izvilka no turienes savu mīļāko naktskreklu. Tas bija no kokvilnas, balts un ar lielu dejojošu aitu un sirsniņām. Kad Hermione bija to uzvilkusi, viņa ievēlās gultā un ar zižļa palīdzību nodzēsa sveces, kas apgaismoja viņas istabu.

Nolikusi zizli uz naktsgaldiņa un atgūlusies, viņa juta kā sasprindzinājums pamazām pazūd. Viņa aizvēra acis un miegs atnāca gandrīz acumirklīgi. Tieši brīdī, kad viņa jau bija gatava savam sapņu ceļojumam, viņas istabas durvis ar joni atsprāga vaļā un viņa gribot negribot momentāli satvēra zizli un pieslējās sēdus.

 ‘’Spīžo,’’ viņa teica un gaisma no viņas zižļa izgaismoja istabu. Tad viņa ieraudzīja Drako stāvam pie viņas istabas durvīm, rokām sānos, pētot viņas istabu.

‘’Ko pie velna tu dari manā istabā?!’’ viņa bija nikna.

‘’Es gribēju pārliecināties par to, ka tava istaba nav lielāka par manējo,’’ Drako atbildēja tā, it kā cita cilvēka istabas apskate nakts vidū būtu kaut kas pilnībā pašsaprotams. ‘’Esmu iepriecināts, ka tā nav, jo es noteikti negribētu, lai tava istaba būtu lielāka par manējo.’’

‘’Malfoj, vācies ārā!’’

‘’Nemaz nemēģini man teikt, kas man jādara un kas nē, Grendžera!’’

‘’Ak, Dieva dēļ! Vai tu lūdzu neļautu man vienkārši gulēt?!’’ teica Hermione, viņas pacietības mērs strauji izsīka. ‘’Vai tad tas būtu par daudz prasīts?’’
Drako pagriezās, lai dotos prom. ‘’Un, starp citu, foršs naktskrekls, Grendžera,’’ viņš ar smīnu noteica un aizvēra durvis.

Hermione paskatījās uz savu naktskreklu un ievaidējās. Viņā atkal iekrita gultā, tikai šoreiz vēlēdamās, lai viņai pietiktu spēka nesākt kliegt. Cik, jauks veids kā iesākt jauno skolas gadu! Drako tik tikko bija viņu redzējis pašā neglītākajā (toties visērtākajā) naktskreklā. Viņa bija vairāk nekā tikai pārliecināta, ka šis gads būs ļoti garš...

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*