Ir vieglāk viņu neieredzēt, kad viņš ir novērsies. Ja neskaties uz viņu tieši, ir iespējams sevi piemānīt ar domu, ka šis bērns ir tikai un vienīgi sava tēva dēls, tikai un vienīgi Džeimsa Potera pēcnācējs, ne tavas dārgās aizgājušās māsiņas atstātais mantojums. Ja skaties viņa mugurā, nekas no Lilijas nav redzams.
Bet, līdzko viņš pagriežas pret tevi, tu ieraugi kuplo matu ērkuli, kas vienmēr ir prasījis stundām ilgu ķēpāšanos ar to savaldīšanu, un vienmēr bez rezultāta. Tu redzi smalko augumu, kas, tavuprāt (tāpat kā Vernona prāt, tu pati sev atgādini), ir vienmēr bijis vecumam neatbilstoši mazs. Redzi viņa atslēgas kaulus aiz krekla apkakles, viņa aso mugurkaulu caur izdilušo kreklu, kas kādreiz piederējis tavam pašas dārgajam zēnam. Un tu pati sev atkal un atkal atgādini, ka neko no Lilijas viņā nesaskati.
Pat viņa stāja, un tu to labi atceries, no aizmugures tas ir tik skaidri saskatāms, nemaz nelīdzinās Lilijas stājai. Salīkusī, it kā pazemīgi ieliektā mugura, ko zēns ir izveidojis kopš pirmoreiz nostājās uz savām kājām, noteikti ir iegūta no tēva. "Stāvi taisni, zēn!" tu vienmēr esi viņam teikusi, tieši tāpat, kā savulaik tev lika un atgādināja māte. Lilijai māte to nekad netika teikusi. Lilija nekad nebūtu stāvējusi tik salīkusi, nē, paldies! Lilija bija gracioza, cēla, pārliecinātības iemiesojums, kāda tu pati vienmēr esi gribējusi būt, bet nekad tev tas tā arī neizdevās.
Lilija, ar visu savu perfekto stāju, perfektajiem matiem, perfekto augumu nekad nebūtu varējusi radīt tādu bērnu kā šis, kas tagad ir uzgriezis tev muguru. Viņai, tā tu pati sevi pārliecini, bija lemts audzināt skaistus bērnus, ar kupliem, rudiem matiem, smejošus bērnus. Tādus bērnus, kas auguši mīlošas mātes un normāla tēva gādībā, nevis tādu – patrepē mītošu, nogrūstu tur pēc tam, kad tēvocis un tante to pieņēmuši, un nav spējuši uz viņu paskatīties. Bērnus, ko, kā tu pati sev saki, būtu bijis viegli pieņemt pēc tam, kad nelaime bija notikusi, tikai ne jau šo vienu, kas tev tagad pieder, sava uzbāzīgā tēva dēlu, kuram seko viņa mātes aklā mīlestība pat pēc nāves.
Bija laiks, kad tu spēji izlikties, ka bērns tavā priekšā nemaz nav tavas māsas dēls. Tie bija labākie laiki, toreiz tu izdzīvoji bezmiega un jautājumu pilnās naktis, maldinot sevi ar ticību, ka ir notikusi kļūda, un kādas citas sievietes bērns ir ticis nolikts uz tava sliekšņa kopā ar norādījumiem, kā viņu audzināt un pasargāt. Mīlestība šajos norādījumos netika minēta, kā tu labi atceries, un tas tevi darīja laimīgu, tāpat kā tas tevi priecē arī vēl tagad. Tā tu dzīvoji, pildīdama savus vēstulē minētos pienākumus, līdz līguma laiks būs beidzies. Ne vairāk, toties daudz mazāk.
Līgums, ko tu noslēdzi, plāns, kuram tu piekriti, tika radīts vēl pirms bērns pirmoreiz paskatījās uz tevi toreiz, kad tu viņu atradi, atvērdama durvis, lai noliktu uz sliekšņa piena pudeles. Viņa zaļajās acīs tu ieraudzīji viņa mātes dvēseli, dvēseli, kas tevi mīlēja tā, kā tev vajadzētu mīlēt viņas dēlu. Tu jautā sev, ko gan tu būtu darījusi, ja zēns būtu paskatījies uz tevi pirms tu uzrakstīji atbildi, sakot, ka viņu paturēsi, pirms vēl tu un Vernons nolēmāt, ka labākā vieta gulēšanai viņam būs patrepes būcenis, un ka jūs mācīsiet savam dārgajam mazulim, ka tavs māsasdēls (ne Vernona radinieks, tu pati sev atgādini) ir monstrs, tikai nicinājuma un pazemošanas vērts. Ko tu būtu darījusi, ja viņš būtu paskatījies uz tevi, pirms jūs abi nolēmāt, ka visas maģijas tendences, kas zēnam varētu piemist, ir noteikti pašā saknē jāiznīcina? Ko tu būtu darījusi, ja būtu ieraudzījusi Liliju mazā bērna, kas gulēja grozā uz tava galda, sejā, kamēr jūs abi ar Vernonu ar dusmām un šausmām apspriedāt viņa nākotni? Ja viņš būtu paskatījies uz tevi, kamēr jūs visu apspriedāt, vai tev būtu uznākusi vēlme paņemt viņu uz rokām? Vai tad tu būtu viņu mīlējusi?
Ir vieglāk skatīties uz pašas audzināto zēnu, kad viņš neskatās uz tevi. Tev nevajag sev atgādināt, cik daudz ticības un uzticības bija tavas māsas mīlestībā, lai arī vēlāk tik ilgus gadus jūs pavadījāt atsvešinātībā. Bērnībā jūs mīlējāt viena otru, bet tu biji pārāk egoistika, lai dalītos šai mīlestībā ar Hariju. Mīlestībā, kas, kā tu visus šos gadus esi domājusi, tev tika atņemta tai dienā, kad tā tika atdota šī zēna tēvam. Tagad tu redzi, kā pēdējais joks ir fakts, ka zēns izskatās tieši tāds pats kā viņa tēvs, vīrietis, ko tu tā necieti. Nevienā bērna vaibstā tu neredzi savu māsu tagad, kad pret tevi ir pagriezta viņa mugura. Viss, ko tu tagad redzi, ir viņa tēvs, vīrietis, kurš atņēma tev māsu, ievezdams viņu pasaulē, kur ir tikai briesmas un sirdssāpes. Tu redzi tikai vīrieti, kas atmeta atpakaļ tikai bērnu, kuru tu nespēji iemīlēt, par kuru nespēji rūpēties, mini monstru, kas, no mugurpuses raugoties, atgādina vienīgi vīrieti, ko Lilija mīlēja, un kuru tu arvien vairāk un vairāk ienīdi.
Tāpēc tu apglabā viņa dēlu ar seju uz leju.
Autors: IcePrincess (oriģinālā versija šeit).
Man tās bija mazliet tādas kā atvadas, bet kaut kas tāds, kas kliedza manī un prasījās tikt uzrakstīts. Nē, man nav ne jausmas, kāpēc es devu tiesības Petūnijai organizēt Harija bēres. :) Ceru, ka jums patika!
