„Siri...” viņa noelsās, kad viņš izkrita cauri plīvuram. 

~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~ 

Tonksa ielavījās galvenajā mītnē agri no rīta. Viņa pirms bija pavadījusi stundas, kuras bija nespēka pilnas. Viņa kāpa augšā uz Bleku istabām pa to pašu ceļu, ko viņš viņai bija parādījis. Viņa devās pie durvīm, uz kurām bija plāksnīte Siriuss Bleks. 

 Viņa atvēra durvis un devās pie viņa paša galda, uz kura bija viņa dārgākās lietas. Viņa ieraudzīja fotogrāfiju. Tie bija viņa septītā gada Ziemassvētki. Tajā bija visi laupītāji ar kādu blondu meiteni. Viņi smaidīja un smējās. To bija nofotografējis kāds trešgadnieks, kurš pielūdza puišus.  

Take my photo off the wall
If it just won’t sing to you
‘Cause all that’s left  has gone away
And ther’s nothing there for you to prove 

Noņem manu fotogrāfiju no sienas
Tā tev nedziedās
Jo viss, kas ir palicis, ir aizgājis
Un tev nav nekā, ko pierādīt 

„Viņa vairs nav,” viņa visu laiku atkārtoja savā prātā, cenšoties pārliecināt sevi par šo faktu. Viņa cieši piespieda sev klāt ietvaru un sabruka uz dīvāna. Viņa atteicās raudāt. Viņa vairs nebija, lai mierinātu Tonksu, kad viņa raudāja, tāpēc neļāva sev to darīt. 

 Viņai vajadzēja kaut ko izdarīt; viņai vajadzēja apturēt Bellatrisi pirms viņa nogalināja viņu. Viņai vajadzēja apstādināt cīņu un palīdzēt viņam. 

Viņa bija tāda muļķe, domādama, ka viņš tiks galā viens pats, Bella bija traka, un viņš pa šiem gadiem nav īsti duelējies. Viņa bija Aurors, viena no labākajiem. Viņai vajadzēja viņam palīdzēt. 

Oh, look what you’ve done
You’ve made a fool of everyone
Oh well, it seems like such fun
Until you lose what you had won 

Ak, paskaties, ko tu esi izdarījis
Tu visus esi pataisījis par muļķiem
Nu tas šķiet jautri,
Kamēr neesi zaudējis, ko esi ieguvis 

Viņš bija viņas atbalsts, viņas ģimene, cilvēks, pie kura viņa vienmēr varēja iet. Ja viņa nezināja, ko iesākt kādā situācijā, viņš vienmēr palīdzēja viņai tikt galā ar to. Ko viņai tagad iesākt? Viņai vajadzēja viņa palīdzību, viņa padomu. 

Give me back my point of view
‘Cause I just can’t think for you
I can hardly hear you say
What should I do, well you choose 

Atdod man manu viedokli
Jo es vienkārši nevaru domāt tavā vietā
Es knapi dzirdu tevi runājam
Ko man darīt, nu tu izvēlies 

Viņš bija viņai devis padomu, bet viņa bija pasmējusies par to.  

„Man vajadzēja viņu klausīt jau no paša sākuma, tad viss nebūtu tādā juceklī.” 

Stulbene, stulbene, stulbene. Tā viņa domāja, mēģinot izprast sevi. Tagad viņa vairs nav, un viņa ir viena pati. 

Oh, look what you’ve done
You’ve made a fool of everyone
Oh well, it seems like such fun
Until you lose what you had won 

Ak, paskaties, ko tu esi izdarījis
Tu visus esi pataisījis par muļķiem
Nu tas šķiet jautri,
Kamēr neesi zaudējis, ko esi ieguvis 

Viņam bija taisnība, viņam vienmēr bija taisnība par visu, viņai vajadzēja pateikt Remusam.  

Oh, look what you’ve done
You’ve made a fool of everyone 

Ak, paskaties, ko tu esi izdarījis
Tu visus esi pataisījis par muļķiem 

Vai bija jau par vēlu labot visu, kā viņš vienmēr bija vēlējies, lai viņa dara? 

A fool of everyone 

Visus par muļķiem 

„Remuss mani ienīdīs.” 

A fool of everyone 

Visus par muļķiem 

„Tagad man ir vienalga!” viņa paziņoja istabai. Viņa novelt šo smagumu viņa dēļ, sevis dēļ, visu dēļ. 

Viņa paskatījās lejup uz fotogrāfiju un caur stiklu ieskatījās savās acīs. Beidzot bija pienācis laiks. 

Take my photo off the wall
If it just won’t sing to you
‘Cause all that’s left  has gone away
And ther’s nothing there for you to prove 

Noņem manu fotogrāfiju no sienas
Tā tev nedziedās
Jo viss, kas ir palicis, ir aizgājis
Un tev nav nekā, ko pierādīt 

Dziļa elpa. 

Šī ir tā stāsta daļa, kad visi dodas uz tualeti un iedzer lielu glāzi ūdens. Ja Jūs to neizdarīsiet tagad, iespējams, ka vairāk tādas iespējas nebūs drīzumā. Taču nečammājieties, lai laicīgi varētu atgriezties atpakaļ pie stāsta, labi? Lol, tas bija tikai joks, lūk, pārējais stāsts. 

Tonksa atrada Remusu viņa istabā, sēžot uz gultas; galva bija saķerta rokās. Viņa piegāja viņam klāt un apsēdās blakus. Viņa neizdvesa ne skaņas, vienkārši sēdēja cieši piespiedusi sev klāt fotogrāfiju. Viņi sēdēja klusumā, pārdomājot savos prātos visu, kam bija jānotiek, kas bija noticis un kas notiks. 

Viņa pacietīgi gaidīja, lai viņš sāk runāt... un gaidīja. Viņš nekustējās, īstenībā vienīgā pazīme, pēc kuras varēja pateikt, ka viņš ir dzīvs, bija krūšu cilāšanās elpojot. Tonksa uzlika savu roku viņam uz pleca, lai parādītu, ka viņa bija šeit... joprojām ne kustības. 

Visbeidzot viņa padevās. 

„Remuss, tev būs kaut kad jāsāk runāt, kad tu zināsi, ka vari, tu zini, kur mani var atrast,” to pateikdama, viņa aizteleportējās mājās.

  ~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~ 

Tonksa pārvietojās no dīvāna uz gultu un atpakaļ, nespēdama iekārtoties. Viņa nespēja aizmigt, cerēdama, ka Remuss parādīsies viņas kamīnā. Viņa pārvietoja fotogrāfiju pa visu māju, nespēdama tai atrast vietu.  

„Beidz dīdīties,” viņa sev teica pēc  astotās fotogrāfijas pārvietošanas un trešā mēģinājuma aizmigt savā gultā. 

Pēc kādas stundas bija ieradies Bils un paziņoja viņai jaunākās ziņas par cīņu ministrijas Noslēpumu nodaļā. Visiem Ordeņa bija pavēlēts aiziet, lai tie nebūtu pamanīti darbojamies pret ministriju. Bills pastāstīja viņai, kā Fadžs bija redzējis Paši-Ziniet-Ko u tagad ticēja Dumidoram. Tonksa arī uzzināja par cīņu starp Hariju un... Viņu.  

Kamīnā pēkšņi parādījās galva. Tas bija Remuss. 

„Dumidors rīko ārkārtēju sanāksmi tagad,” viņš teica stīvā balsī. Viņa acīs nebija nekādu emociju un viņa seja bija bezkrāsaina. 

„Remuss, vai mēs varētu pēc tam aprunāties?” viņa jautāja. 

Viņš pagriezās un nozuda, tā arī viņai neatbildējis. 

~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~ 

„Pareģojuma ieraksts Burvestību ministrijā ir iznīcināts. Es esmu atļāvis noklausīties Harijam pareģojumu no manām atmiņām. Viņš tagad zina, kas viņu gaida.” 

„Kas īsti ir pareģojums? Mēs mēnešiem ilgi esam to sargājuši un zinām, ka V-voldemorts to gribēja zināt, bet kas tas ir?” Kingslijs Šaklbots bija pateicis visu domas skaļi. 

„Īstais formulējums ir...” (izlasiet grāmatu, ja nezināt pareģojumu... ha-ha-ha) 

„Vai tu joko, Albuss? Mēs nesūtīsim puiku cīņā ar visvarenāko tumšo burvi, kāds vien ir zināms. Man vienalga, ko tas pareģojums vēstī, es to nepieļaušu.” 

„Mollij, nomierinies,” Artūrs teica, uzlikdams savu roku uz viņējās. Tas gan daudz nepalīdzēja, bet viņa vismaz apsēdās atpakaļ savā vietā. 

„Mollijas teiktajam ir jēga, ser,” Tonksa klusi teica. Visi pagriezās pret viņu un tad spēji pret Dumidoru, lai redzētu viņa reakciju. 

„Jūs visi uzvedaties tā, it kā es plānoju sūtīt viņu vienu un nesagatavotu nāvē. Es nemūžam ko tādu nedarītu. Es esmu pieredzējis, kā šis zēns izgājis cauri grūtībām un kļuvis vēl stiprāks. Viņam būs vajadzīgas apmācības un palīdzība, mums visiem būs viņam jāpalīdz. Visvairāk jau tu, Remuss. Viņš nāks pie tevis brīvajā laikā un tev būs viņam jāpalīdz. Es zinu, ka pēc tā, kas ir noticis, tas būs grūti, bet tu droši vari griezties pie jebkura no mums.” 

„Es zinu, Albuss,” viņš teica tajā pašā stīvajā balsī. 

„Tā, tagad runājot par citām lietām, mums ir vajadzīga cilvēku grupa, kas sagaidītu Harija vilcienu. Viņa ģimene ir pārāk slikti izturējusies pret viņu brīvdienu laikā. Vai ir brīvprātīgie?” Tūlīt gaisā pacēlās ducis roku, kā par brīnumu arī Vīzliju dvīņu. Viņi bija pievienojušies Ordenim neilgi pirms sapulces sākuma. Visi skatījās uz viņiem. 

„Mēs cenšamies būt nemanāmi, vai jūs tiksiet ar to galā?” 

„Mēs?” Džordžs pajautāja, sapratis mājienu. 

„Mēs esam šokēti! Mēs esam visnepamanāmākie cilvēki pasaulē,” Freds turpināja. 

„Visnepamanāmākie... labs vārds, manu brāl!” 

„Paldies, manu dvīni!” 

„Vai jūs abi beigsiet?” Mollija nokliedza. 

„Jā, mammu!” viņi kaunīgi atbildēja. 

~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~ 

Sapulces beigās Tonksa gaidīja, kad Remuss ies viņai garām. Viņa centās piesaistīt viņa uzmanību, bet viņš tikai gāja tālāk. 

„Remuss!” viņa iesaucās. Šoreiz viņš acīmredzami viņu ignorēja. Viņa bija noskaitusies. Viņai vajadzēja ar kādu parunāt un domāja, ka viņš sapratīs. Viņai vajadzēja arī viņam pastāstīt patiesību par Eisiju. 

‘Kāpēc, kā es izlemju nākt un noskaidrot visu, viņš izvairās?’ viņa domāja, ejot prom no Drūmkaktes 12.  

Augšā, neviena nemanīts, Remuss vēroja viņu aizejam un pēc tam sekoja viņai. Viņa acis cieši skatījās uz Tonksas aizejošo siluetu. Caur viņa galvu šāvās tik daudz domu, bet galvenā... ‘Pasargāt viņu.’