Drako pārlaida audeklam vēl vienu otas triepienu un atkāpās, novērtējot rezultātu. Glezna bija pabeigta.

Šeit, studijā, to jau bija sakrājies diezgan daudz. Nav aiz kalniem brīdis, kad būs jādomā, kur tās likt.

Drako nosprieda, ka pienācis laiks atrast cilvēku, kurš ar to nodarbosies. Liekas, vientieši šādus cilvēkus sauc par aģentiem?

Viņš  iegāja kabinetā un ieslēdza datoru. Pāris gados, kas tika pagājuši kopš skolas beigšanas, viņš daudz ko tika uzzinājis un iemācījies. Trešajā kursā, kad bija saņēmis sitienu no Greindžeres, viņš bieži domāja par vientiešiem. Kas viņos bija neparasts? Kaut gan drīzāk viņos bija daudz kas parasts. Un kā viņi vispār iztika bez maģijas? Vien izdzīvoja, un nekā savādāk.

Drako bibliotēkā caurskatīja vairākas no vientiešu mācība sekcijas paņemtas grāmatas. Ienaidnieks taču jāiepazīst tuvāk, pareizi? Protams, viņš nevienam nestāstīja par savu pētnieciski interesi, taču labāk tomēr būt sagatavotam. Izpratīsi vientiešu sadzīvi, varbūt sapratīsi arī, kas notiek viņu atvašu galvās.

Pēc kara viņš pirmoreiz varēja iziet ārpus Londonas maģiskās daļas. Par šo ekskursiju viņš prātoja jau vairākus gadus, taču tikai tagad, kas visi tilti nodedzināti, bet vecā iekārta parādījusi savu ļaunāko pusi, patiešām varēja doties tālāk.

Drako pārvācās uz dzīvokli Diagonalejā un bieži pastaigājās vientiešu vidū. Tur varēja aizmirst par laiku, kad Malfoju muižu bija okupējuši Voldemorta rīkļurāvēji.

Vienā no šīm pastaigām Drako pirmoreiz mūžā paņēma rokā otu. Parkos vientieši visai bieži organizēja dažādas sporta vai deju nodarbības, kaut kādus seminārus. Reiz viņš uzdūrās grupai ar molbertiem. Jaunieši gleznoja kokus. Pamanījis nezināmo pienācēju, kurš, atspiedies pret koku, nevarēja atraut no tiem ieinteresētu skatienu, grupas pasniedzējs piedāvāja pamēģināt viņam arī.

Tā Drako atklāja savu kaisli uz gleznošanu. Tā palīdzēja savest domas kārtībā un ļāva atslābināties.

Drako pētīja vienu no viņam zināmajām māksliniekiem domātajām mājas lapām, kad dators iepīkstējās, un lapas augšdaļā parādījās jauns sludinājums.

Viņš vairākas reizes uzmanīgi pārlasīja to, katru reizi iestrēgstot pie sarakstes vajadzībai norādītā elektroniskā pasta.

granger.h.79@yahoo.com

Parasti viņš tādām lietām nepievērsa uzmanību, taču… Uzvārds, iniciālis, dzimšanas gads. Visiem taču bija zināms, ka Greindžere kursā ir visvecākā.

Drako iekopēja elektronisko adresi pasta mesendžera jaunā logā un pamira. Vai viņa gribēs sadarboties ar skolas laiku ienaidnieku?

Pielecis no krēsla, viņš vairākas reizes ar soļiem nomērīja istabu.

No otras puses, ir pagājis gana daudz laika, un pasaule ir mainījusies. Nav nekā slikta saziņā ar cilvēku, kas kādreiz atradies barikāžu otrā pusē. Viņš piestiprināja vēstulei vairāku audeklu foto, uzrakstīja, ka visnotaļ atbilst prasībām un izlēmīgi nospieda sūtīšanas pogu.

Kādu laiku urbies ar skatienu datora ekrānā, Drako atstāja datorgaldu mierā un devās uz virtuvi, lai pārstātu domāt par to visu. Uzvārīja tasīti melnās tējas, lai īsinātu gaidīšanas laiku.

Kad nedaudz vēlāk Drako ieraudzīja par jaunu ziņojumu informējošo aplīti, viņš gaidīja, ka Greindžere būs atteikusi, sak, darbi nav diez ko labi, vai arī kādu visizdevīgāko cenu sološa internetveikala reklāmu.

Liels bija viņa pārsteigums, izlasot cildinošo vēstuli no bijušās skolasbiedrenes.

* * *

Torīt Drako pamodās lieliskā garastāvoklī. Viņš pabrokastoja kafejnīcā nama pirmajā stāvā un pēc tam, kā ierasts, ķērās pie korespondences šķirošanas. Viss sāka iet uz augšu kopš brīža, kad Greindžere tika kļuvusi par viņa aģenti. Nē, viņam nebija akūtas vajadzības pēc naudas, dabiski. Malfoji joprojām bija gandrīz vai paši bagātākie maģiskajā Londonā. Cilvēki rakstīja visai bieži, un lielāko daļu jautājumu risināja Hermione, viņš savukārt saņēma personiskākas dabas vēstules — ar uzslavām, pateicībām un vēlmēm pēc precizējumiem.

Bija atlikušas vairs tikai divas vēstules. Pirmā saturēja pašas pirmās gleznas pārdošanas beidzamās formalitātes. Otrā bija no Greindžeres, viņa rakstīja par izstādi kaimiņpilsētā, kuru bija apmeklējusi pirms dažām dienām. Pat cauri ekrānam bija nojaušams, kā mutuļo viņas emocijas.

Drako nolēma padalīties jaunumos ar Hermioni. Priecīgajai vēstij par pārdošanu vajadzēja parādīt, ka viņš augsti vērtē viņas darbu. Pēc tam viņš sāka prātot par šo gleznu un tās drūmajiem pelēkajiem viļņiem un tad, negaidīti sev pašam, pajautāja, vai viņa varētu tam piedot.

Tas ir, gluži tā viņš nejautāja vis, pārveidojot šo stāstu, it kā to vēstītu trešā persona, turklāt nodēvēja sevi par jefiņu.

Vakarā viņš saņēma īsu ziņu ar derīgu padomu – paaicināt meiteni, kuras priekšā nogrēkojies, uz tikšanos.

* * *

Uzaicināt Hermioni uz randiņu sanāca pats no sevis jau pēc pāris nedēļām. Izdevīgāku brīdi bija grūti iztēloties; viņa skuma pēc pagājušajiem laikiem, pieminot, ka ik septembri dodas uz tējnīcu “Pie Pudiņkājas madāmas”. Aiziet uz turieni, lai sastādītu viņai kompāniju – kas var būt vienkāršāk?

Drako uzvilka savu mīļāko žaketi un pa ceļam ielūkojās ziedu veikalā, lai nopirktu magoni.

Pirms tējnīcas durvīm viņš uz kādu brīdi sastinga, pievēra acis un vairākas reizes dziļi ievilka elpu. Nu, viņa taču pati tika sacījusi, ka spēs viņam piedot.

Noteikti spēs.

Tējnīcā viņš uzreiz pamanīja pazīstamo pakausi un, neļaujot sev pārdomāt, apsēdās pie viņas galdiņa.

— Sveiks, — viņa paklanīja galvu. — Rādās, esi nolēmis atcerēties skolas laikus, taču vai tu nevarētu izvēlēties šim nolūkam citu vietu? Man te ir paredzēta tikšanās. Es gaidu.. — viņa sastomījās: — …kādu cilvēku.

— Jau esi sagaidījusi, — Drako atbildēja un pasmaidīja, ieraugot, kā viņas skatiens aizķeras aiz viņa žaketes atloka.

— Tātad tas biji tu…

— Priecājos iepazīties, mis Greindžere, — ar vieglu zobgalības pieskaņu atteica viņš.

— Ja tas ir kāds joks, Malfoj, tev labāk… — viņa apklusa, neticīgi veroties uz Drako.

Viņš nedaudz paliecās uz viņas pusi un, cenšoties sataisīt visnožēlojošāko sejas izteiksmi pasaulē, uzsāka runāt, raugoties Hermionei acīs:

— Man patiešām žēl, ka starp mums notika tas, kas notika. Es biju sīks skaudīgs bērnelis, kam nebija sava viedokļa, bet pēcāk – iespējas par to pastāvēt.  Kopš kara laika es pat domās ne reizes netiku pieļāvis, ka varētu turpināt sekot šim neprātam. Kādā brīdī es pārcēlos tuvāk vientiešiem, sāku gleznot un uzgāju tavu sludinājumu.

Hermione, kas runas iesākumā bija atspiedusies pret krēsla atzveltni, lai būtu tālāk no Drako, neapzināti pieliecās viņam tuvāk, ar interesi tverot katru vārdu.

— Pasaki man, mēs varam atmest aizgājušo dienu aizvainojumu un mēģināt runāties kā veci paziņas? — viņš nedroši pasmaidīja.

Hermione vērās viņā ar ciešu skatienu.

— Tu taču pats saproti, ka mēs nevaram runāties kā veci paziņas, jo mēs gandrīz neko viens par otru nezinām?

Drako lūpu kaktiņi sāka slīdēt uz leju.

— Taču mēs varam runāties kā jauniegūti paziņas. Kā tev šāds variants? – viņa pasmaidīja.

Atviegloti uzelpojis, Drako noskurinājās.

— Tu mani pamatīgi nobaidīji.

— Domā, es nesabijos, kad tu apsēdies man iepretī? — Hermione skanīgi iesmējās.

Vakariņas beigās sanāca tīri jautras. Neveiklība pakāpeniski pagaisa, bet mīlestība uz gleznām piešķīra sarunai siltumu. Kādā brīdī Hermione atģidās, ka paļāvīgi sūdzas Malfojam par Hariju un Ronu.

— Zini, es noprotu, ka tavi draugi jau labi sen nav nekur kopā ar tevi izgājuši, tādēļ iesim, pastaigāsimies, — viņš piedāvāja, ielūkojies pulkstenī.

Drako pavadīja, pieturot pie elkoņa, uz augstajiem papēžiem lēni un nedroši pārvietojošos Hermioni uz pilsētas vientiešu daļu. Par laimi, vieta, uz kuru viņš gribēja viņu aizvest, atradās netālu.

Nonākusi parkā, Hermione ziņkāri sāka pētīt apkārtni.

— Ak tad tu gribēji mani izstaidzināt? – viņa nosmīkņāja, ieraugot suņu saimniekus, kuri meta saviem mīluļiem lidojošos šķīvīšus.  

— Nē, es gribēju, lai tu redzi šo, — viņš piegāja viņai klāt no aizmugures un, satvēris aiz pleciem, pagrieza vajadzīgajā virzienā.

Aiz kokiem bija redzams klajš laukums, un tajā bija iekārtojušies cilvēki ar molbertiem.

— Tu taču teici, ka iesāki gleznot pēc kādas pastaigas parkā? – viņa piegāja tiem tuvāk un atspiedās pret koka stumbru.

— Kā tad, — Drako stāvēja līdzās kokam, un viņa elpa kņudināja Hermiones kaklu. – Šī nudien ir viena laba vieta, ja reiz tā ļāva man atkal satikt tevi.

Viņa pagriezās pret Drako un piesardzīgi paskatījās viņa sejā no apakšas uz augšu.

— Priecājos no jauna iepazīties ar tevi, Drao Malfoj, māksliniek un vientiešu cienītāj, — viņa pastiepa viņam pretī roku.

— Priecājos iepazīties ar tevi, Hermione Greindžera, vēl aizvien traki gudrais grāmatu tārps.

Hermione sašutusi piepacēla uzacis, joprojām gaidot rokasspiedienu, taču Drako tā vietā maigi pieskārās ar pirkstu galiņiem viņas vaigam un pievilka sev klāt, apskaujot.

Mākslinieks un viņa aģente bija atraduši sev vēl vienu sūtību.