Hermione vēlreiz uzmanīgi pārskatīja sava sludinājuma tekstu. “Iesācējs aģents meklē mākslinieku, ar kuru sadarboties. Vēlams, lai darbi lielākoties būtu šādos žanros: peizāža (tostarp pilsētainava, marīna), klusā daba, bezpriekšmetiskie gleznojumi. Komunikācijā sagaidu savstarpēju cieņu, ieinteresētību rezultāta sasniegšanā un delikātumu. Rakstīt uz…”. Šķiet, viss kārtībā. Viņa nav saslavējusi sevi, toties strikti iezīmējusi savas prasības attiecībā uz sadarbības partneri. Un ja nu izdodas? Nodarbinātības veida maiņa viņai šobrīd rādījās esam visu problēmu risinājums. Labi, varbūt ne visu, bet tā viņa varēs atstāt aiz muguras vilties likušo maģisko pasauli, sāks darboties patiešām interesējošā sfērā, samazinās saziņas apjomu. Un, Merlin žēlīgais, viņa pilnībā kontrolēs šīs saziņas ilgumu un intensitāti! Vairs nekādu uzbāzīgu reportieru, kaucekļu no Mollijas, Harija neizpratnes pilnā skatiena. Drauga viņai pietrūks, kā nu bez tā, bet tā kā viņš beidzamā laikā dabūjams vien komplektā ar Rona māšeli…

Gaidīt nenācās ilgi. “Dzinkš!” — uznira paziņojums par atbildi. Hermione, neraksturīgi satraukta, atvēra vēstuli. No otras puses, centieni iekārtoties darbā par mākslinieku aģentu viņai arī līdz šim nebija  bijuši raksturīgi.

Vēstule izrādījās īsa, bet saturīga. “Atbilstu Jūsu prasībām. Pielikumā – dažu gleznu foto.”

— Paskatīsimies, paskatīsimies, — Hermione nomurmināja. Savādo manieri satraukuma brīžos purpināt zem deguna viņa bija iemantojusi nesen. Atklāti sakot, kopš tā momenta, kad līdzās vairs nebija neviena, kurš mēģinātu ielavīties dvēselē, lai pēc tam izmantotu uzzināto savā labā vai prasti sagādātu materiālu svaigai klačai.

Pirmajā gleznā bija atainots klinšains jūrkrasts.

— Kā gan viņam izdevies attēlot, ka vējš šodien, lai arī stiprs, tomēr patīkami atsvaidzina? Viļņu augstumam ar to nav nekāda sakara. Es gandrīz vai varu sajust sāls smaržu… vēl tik trūka, ka sāktu rēgoties kaiju kliedzieni, — Hermione murmināja, aplūkojot uzreiz iepatikušos jūras ainavu.

Nākamajā gleznā bija redzams plosts vētras laikā. Uz plosta nebija cilvēku, acīmredzot, viļņi tos bija ieskalojuši ūdenī. Pelēcīgos toņos gleznotā marīna ar krasām gaismēnu pārejām lika Hermionei noskurināties. Viņai likās, ka tieši šādu ainavu viņa jau kaut kur ir redzējusi, taču nekādi nevarēja atcerēties, kur.

Vēl viena pludmale… pa smiltīm nesteidzīgi soļo gaišmataina sieviete. Mātes rokai pieķēries mazulis izskatījās tik aizkustinošs, ka Hermione, kura visā visumā neloloja diez ko siltas jūtas pret bērniem, neviļus pasmaidīja.

Pārējo viņa pat nesāka skatīties. Bija skaidrs, ka viņa ar prieku ķersies klāt šī mākslinieka mājas lapas izveidei, ko viņa, neskopojoties uzslavām, uzreiz aizrakstīja.

* * *

Nezināmais ātri vien parādīja sevi kā nebūt ne tik lakonisku vēstuļu rakstītāju, kāds bija izskatījies pirmajā reizē. Drīz vien Hermione sāka saņemt no viņa ne vien zīmējumu skices un īsus aizvadītās dienas aprakstus — patiešām asprātīgus, kaut reizēm skumju iekrāsotus tēlojumus, bet arī jautājumus par viņu pašu, par to, kā viņai klājas. Savu ziņkārību svešinieks nekā nepamatoja, taču nebija grūti nojaust: viņš arī ir vientuļš.

Hermione labprāt iesaistījās šajā sarakstē, jo tā dāvāja ne mazumu patīkamu mirkļu. Arī šovakar, jau sataisījusies uz gulētiešanu, viņa tomēr ielūkojās čatā. Tajā bija atsūtīta visai apjomīga ziņa: “Sveicināta, mana burvīgā aģente! Kārtējo reizi priecājos pavēstīt, ka tavi pūliņi nav bijuši veltīgi – izdevās atdot labās rokās mūsu pašu pirmo kopīgo projektu. Tu taču atceries tos drūmos pelēkos viļņus? Viena no manam retajām sērīgajām gleznām. Runā, ka mākslinieks pārnes uz audeklu visu pārdzīvoto, tādējādi tiekot vaļā no nomācošām nastām, taču uz mani tas neattiecas… es cenšos atveidot gaišos mirkļus, lai padzītu ēnas. Tās joprojām glaužas man pie kājām vakaros, kad gleznot vairs nav spēka, bet miegam nepieciešamais nogurums vēl nav sakrājies. Atvaino, ar steigu mainām tēmu, nevēlos, lai tev arī būtu grūti aizmigt. Man vajadzīgs tavs kā sievietes padoms – ja tev skolas laikā pastāvīgi būtu darījis pāri kāds jefiņš, bet pēc tam tu uzzinātu, ka viņš vienkārši neuzdrīkstējās atzīties – tu viņu interesē, kas būtu jādara minētajam jefiņam, lai izpelnītos piedošanu?”

Hermione nosprauslājās. Skaidrs, kura persona viņai uzreiz ienāca prātā, mēģinot iztēloties sevi šādā situācijā. Viņas pleci trīsēja no apvaldītiem smiekliem, kad viņa piesēdās rakstīt atbildi, tas ir, pēc pašas domām, derīgu padomu. ”Vai pareizi sapratu – jūsu skolas laiks jau kādu brītiņu, kopš pagājis? Ja šī meitene nav nedz precējusies, ne pat saderinājusies, tu varētu viņu uzaicināt satikties, saņemties dūšu (bet ne uztaisīt to) un pastāstīt viņai, kāpēc toreiz tā rīkojies.”

Nākamās dienas rīts viņai atnesa gleznu agrāk nebijušā žanrā. Atkailinātais slaidais meitenes ķermenis bija tik prasmīgi savīts ar priedes stumbru, ka pikantās detaļas bija tapušas šķīsti piesegtas, taču modeļa sejas izteiksme padarīja gleznu gauži nepiemērotu izrādīšanai nepilngadīgai publikai. Apmierināts, nedaudz mulss smaids, priedes mizā cieši ieķērušies pirksti, un kur nu vēl skatiens! Hermione steigšus pārnesa gleznas foto uz pašu tālāko mapi. Ar to viņa nodarbosies pēcāk… kaut gan par šo bildi izdosies iegūt labu naudu, tas bija vairāk kā skaidrs.

Ko anonīmais mākslinieks grasās iesākt ar viņas derīgo padomu, viņš neatskaitījās, un Hermione nosprieda neprašņāt. Ja vajadzēs, gan pateiks. Turklāt viņa neuzskatīja sevi par attiecību sfēras izcilu ekspertu. Vienīgais, kam viņai šobrīd pietika spēka – atgaiņāties no Rona un atvairīt Harija neveiklos mēģinājumu panākt, “lai viss ir kā agrāk”. Tiesa, pēdējā laikā tie abi bija pieklusuši, toties pie mikstūru veikaliņa sastaptā Lavendera pavērās uz Hermioni ar tādu pārākuma izteiksmi, ka tapa skaidrs – viņai beidzot ir izdevies iegūt kāroto trofeju vārdā Ronalds Vīzlijs. “Tas patiešām ir jauki, —  Hermione mājup ejot no sirds nopriecājās, — viņi abi ir gauži piemēroti viens otram.”

* * *

“Laiks gan iet ātri, – viņa rakstīja beidzamajos mēnešos tuvam kļuvušajam māksliniekam. – Mēs ar tevi iepazināmies, kad kokiem tik tikko bija aizmetušies pirmie pumpuri, bet rīt jau klāt septembris. Daudzus gadus pēc kārtas es šajā dienā kopā ar draugiem kāpu vilcienā, lai dotos uz internātskolu Skotijas ziemeļos, un no Londonas turp bija jābrauc visu dienu. Nudien noderīgi pirmklasniekiem – var iepazīties un pat aizsākt draudzēties. Arī vecāko klašu skolēniem gana vērtīgi, vienmēr bija jauki papļāpāt par aizvadīto vasaru. Es allaž ar nepacietību gaidīju šīs sastapšanās, klusībā zīlējot, kādi pa vasaru būs kļuvuši draugi… īstenībā arī par nedraugiem es piedomāju, man dažbrīd šķita, ka tie nemaz nav tik briesmīgi ļauni, vien slikti audzināti. Zini, tagad, kad tas viss palicis pagātnē, esmu ieviesusi tradīciju. Saprotot, ka tieši šādu tikšanos vairs nebūs, es neaicinu pie sevis draugus un neuzprasos ciemos pie tiem. Es vienkārši eju uz tējnīcu, kuru bijām iecienījuši skolas laikā, sēžu vienatnē un nododos atmiņām. Jocīga tradīcija, vai ne?”

Viņai sāka drebēt rokas, lasot atbildi.

“Es zinu, Hermione. Pagājušogad redzēju tevi “Pie Pudiņkājas madāmas”. Nepienācu klāt… varbūt neiebildīsi, ka rīt to izdarīšu? Gribu ar tevi parunāt par visu, tā mēs izvairīsimies no pārpratumiem. Vēstulēs mēs nevaram dzirdēt intonāciju un redzēt sarunas biedra acis. Lai tu uzreiz saprastu, ka es esmu es, piestiprināšu pie žaketes atloka ziedu, ar kādiem bija nosēts lauks manā pēdējā gleznā.”

Elpa aizrāvās. Vai nu aiz sajūsmas, vai izbīļa. Viņš arī ir burvis… un, kā redzams, viņa sarakstes laikā paguvusi tam iepatikties – kas zina, varbūt jau agrāk. Kaut nu īstas ilgākas tikšanās laikā viņam nenāktos vilties! Viņa veselu mūžību nebija bijusi nevienā randiņā, un šajā mirklī kājas aiznesa viņu pie skapja ar tādu skubu, it kā tajā varētu ar garantiju noslēpties no nāvēžiem, ja esi pazaudējis zizli. Skapja durvis atsitās pret sienu, izdauzot gabalu apmetuma, taču Hermionei bija vienalga. Viņa sāka drudžaini rakties pa drēbēm. Piemērota kleita nekādi negribēja atrasties, taču beidzot tomēr triumfējošā Hermione izķeksēja no šķietami nelielā skapja dzīlēm meklēto. Bila un Flēras kāzas, cik tas bija sen… Tik romantisks notikums, un tik nelāgā veidā rupji pārtraukts pašā viducī! Hermione laimīgi nopūtās, pieglaužot kleitu sev klāt. Der! Turklāt magoņsarkana, un tieši šim ziedam rīt jābūt redzamam pie klienta žaketes atloka. Ak, laikam jau vairs ne gluži klienta vien…

* * *

Hermione nervozēja. Pirmā tikšanās ar cilvēku, par kuru zināms vien tas, ka viņa gleznas ir neatvairāmi burvīgas. Un vēl viņš prot piemeklēt pareizos vārdus, lai mierinātu, uzmundrinātu, pat flirtētu…

Saņemies, viņa sev domās pavēlēja, ja viņš nav samelojies, tad, pirmkārt, ir mana vecuma, tam vien vajadzētu atvieglot saskarsmi, otrkārt… Nav zināms, ar kādām vēl īpašībām Hermione iztēlē būtu apveltījusi savu mākslinieku, taču pie viņas galdiņa, nebilstot ne pušplēsta vārda, apsēdās Drako Malfojs. Merlin, cik ļoti nelaikā!

— Sveiks, — viņa nolēma būt pieklājīga. — Rādās, esi nolēmis atcerēties skolas laikus, taču vai tu nevarētu izvēlēties šim nolūkam citu vietu? Man te ir paredzēta tikšanās. Es gaidu.. — viņa aprāvās, tad apņēmīgi nobeidza: — …kādu cilvēku.

— Jau esi sagaidījusi, — sekoja mierīga atbilde. Hermiones skatiens sastinga, uzduroties sarkanai magonei, kas bija piesprausta pie Drako pelēkās žaketes atloka.