- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Šīs nodaļas sadaļa Izrietošās sekas ir piederīga šim stāstam, nevis vienkārši kā bonusa papildinājums.

Vēlāk tajā pašā dienā saule vasaras debesīs jau bija nolaidusies zemāk un veikalnieki bija sākuši nozust no ielām. Dažas bodītes bija pat jau aizvērušās; Harijs un profesore Maksūra Flarišā un Blotā bija paspējuši iegādāties viņam grāmatas tieši pirms pašām darbalaika beigām. Bija tikai neliels starpgadījums, kad Harijs, uzgājis norādi par aritmantiku un uzmeklējis atbilstošās septītā kursa grāmatas, bija sācis iet pa gaisu, jo tajās nebija nekā matemātiski sarežģītāka par trigonometriju.

Šajā brīdī gan visi sapņi par zemu noliekušos zinātniskās pētniecības augli bija pametuši Harija prātu.

Šajā brīdī viņi abi izsoļoja ārā no Olivanda veikala, un Harijs noraudzījās uz savu zizli. Viņš bija to novēzējis un radījis daudzkrāsainas dzirksteles, kam it kā nebūtu vajadzējis būt nekam īpaši pārsteidzošam pēc visa tā, ko viņš bija redzējis, bet tomēr -

Es spēju burt.

Es. Tas ir, tieši personīgi es. Es esmu maģisks; es esmu burvis.

Harijs bija sajutis, kā maģija uzplūst augšup pa roku, un tieši tajā mirklī atskārta, ka viņam vienmēr ir piemitušas šādas spējas, ka tās viņā mitinājušās visu mūžu, spējas, kas nav saistītas ar redzi vai dzirdi, vai ožu, vai garšu, vai tausti, bet ir tīri maģiskas. It kā tev būtu acis, kuras tu visu laiku būtu turējis aizvērtas, tāpēc nemaz neapjaut, ka redzi tikai tumsu; un tad vienu dienu tās atveras, un tu ieraugi pasauli. Viņam cauri traucās neizmērojams pārsteigums, skardams ikvienu viņa būtības daļiņu, atmodinādams viņu, līdz atkal pēc īsa mirkļa šī sajūta bija nodzisusi pavisam, aiz sevis atstājot vien skaidru apziņu, ka viņš tagad ir burvis un ka vienmēr tāds ir bijis, un ka pat kaut kādā dīvainā veidā to vienmēr bija apjautis.

Un -

„Un patiešām ir ļoti savādi, ka jums lemtajam zizlim ir brālis - brālis, kurš atstājis uz jūsu pieres šo rētu."

Kaut kas tāds nu gan nevar būt sagadīšanās. Tur veikalā bija tūkstošiem zižļu. Nu, labi, īstenībā jau tā var būt sagadīšanās - pasaulē ir seši miljardi cilvēku un katru dienu notiek tādas sagadīšanās ar varbūtību tūkstotis pret vienu. Taču no Beijesa teorēmas izriet, ka jebkura saprātīga hipotēze, kura ir iespējamāka nekā patvaļīga notikuma varbūtība ar tūkstoti pret vienu, kura rezultātā viņš varētu savā īpašumā iegūt Tumsas pavēlnieka zižļa brāli, ir jāuzskata par ticamāku.

Profesore Maksūra bija vienkārši noteikusi: „Cik savādi!" un vairāk neko, par ko Harijs ar šausmām nobrīnījās, kā burvji un raganas spēj būt tik ārkārtīgi, drausmīgi neieinteresēti. Harijs vienkārši nevarēja iedomāties, ka varētu tikai attraukt: „Hm," un tad ņemt un iziet no veikala, pat nemaz neapsverot nevienu hipotēzi, ar ko izskaidrot šo gadījumu.

Viņš pacēla kreiso roku un pieskārās rētai.

Kas... vispār...

„Jūs tagad esat pilnvērtīgs burvis," sacīja profesore Maksūra. „Apsveicu."

Harijs palocīja galvu.

„Un ko jūs domājat par burvju pasauli?" viņa vaicāja.

„Tā ir savāda," Harijs sacīja. „Man vajadzētu domāt par visu to maģiju, ko redzēju... par visu to, ko tagad zinu, ka tas ir iespējams, un par visu to, ko reiz zināju, kas tagad ir izrādījies nepareizs, un visu to darbu, kas stāv man priekšā, lai izprastu šo pasauli. Un tomēr es arvien attopos, ka esmu pievērsies tādām triviālām lietām kā," Harijs pieklusināja balsi, „piemēram, visai tai Zēna-Kurš-Izdzīvoja padarīšanai." Te gan neviena blakus nebija, tomēr nebija nekādas vajadzības izaicināt likteni.

Profesore Maksūra izkrekšķēja k-kh-khm. „Tiešām? Kas to būtu domājis."

Harijs palocīja galvu. „Jā. Nu tas vienkārši ir... savādi. Uzzināt, ka esi piederīgs šim visam lielajam notikumam, uzdevumam sakaut dižo un baismīgo Tumsas pavēlnieku, un tad izrādās, ka tas jau ir izdarīts. Pabeigts. Pilnīgi un galīgi noslēdzies. It kā tu būtu Frodo Baginss, kas pēkšņi uzzina, ka vecāki tevi jau viena gada vecumā bija aizveduši uz Likteņaizu, lai tu varētu iemest tajā Gredzenu, un tu to pat nemaz neatceries."

Profesores Maksūras smaids likās kļuvis tāds kā stīvāks.

„Ziniet, ja es būtu cits cilvēks, pilnīgi pavisam citadāks, es varu iedomāties, ka tiešām pamatīgi uztrauktos, kā attaisnot savu iegūto slavu. Ārprāts, Harij, - ko tad tu tagad dari, kad esi pieveicis Tumsas pavēlnieku? Ak, tev ir pašam sava grāmatnīca? Nu lieliski! Klau, zināji, ka es tavā vārdā nosaucu savu dēlu? Bet es ļoti ceru, ka mācēšu neiekrist šajā bedrē." Harijs nopūtās. „Bet tik un tā... uzzinot ko tādu, es gandrīz vai sāku vēlēties, lai būtu palicis vēl kaut kas neatrisināts; nu tikai tāpēc, lai, ziniet, tiešām varētu teikt, ka kaut kādā veidā tajā visā esmu piedalījies."

„Ak tā?" sacīja profesore Maksūra savādā balsī. „Kas tad jums tāds ir prātā?"

„Nu, piemēram, jūs teicāt, ka manus vecākus kāds nodeva. Kurš viņus nodeva?"

„Siriuss Bleks," ragana sacīja, teju vai izšņākdama šo vārdu. „Viņš atrodas Azkabanā. Burvju cietumā."

„Cik liela varbūtība ir tam, ka Siriuss Bleks varētu izbēgt no cietuma, un tad man viņš būtu jāizseko un jāsakauj tādā kā iespaidīgi dramatiskā duelī, vai vēl labāk - es varētu izsludināt milzīgu atlīdzību par viņa galvu un pats tikmēr slēptos Austrālijā un nogaidītu, līdz viņš tiek noķerts?"

Profesore Maksūra samirkšķināja acis. Divreiz. „Visai maz ticams. No Azkabanas neviens vēl nekad nav izbēdzis, un šaubos, vai viņš būs pirmais, kurš to izdarīs."

Harijam bija mazliet pagrūti noticēt tam, ka „no Azkabanas neviens vēl nekad nav izbēdzis". Tomēr varbūt ar maģijas palīdzību ir iespējams uzbūvēt arī praktiski 100% drošu cietumu, īpaši tad, ja tev ir zizlis, bet ieslodzītajiem - nē. Vislabākais veids, kā izbēgt no tāda cietuma, ir - jau no paša sākuma tajā nemaz neiekļūt.

„Nu labi," Harijs sacīja. „Izklausās, ka viss tiešām labi līmējas kopā." Viņš nopūties ar plaukstu paberzēja pieri. „Vai arī Tumsas pavēlnieks tajā naktī īstenībā nemaz nenomira. Ne jau pavisam. Viņa gars klīst kaut kur apkārt, čukstēdams cilvēkiem murgos, iepūzdams savu drausmīgo garu nomoda pasaulē, cītīgi meklēdams, kā atkal atgriezties dzīvajo zemē, kuru viņš ir zvērējis izpostīt, un tagad saskaņā ar kādu senu pareģojumu es ar viņu esmu savienots nāvīgā cīņā, kurā uzvarētājam būs lemts zaudēt, bet zaudētājam būs lemts uzvarēt..."

Profesores Maksūra grozīja galvu uz riņķi kā vilciņš, šaudot apkārt skatienu, it kā uzraudzīdama, vai viņus kāds nenoklausās.

„Profesore, es tikai pajokoju," Harijs sacīja, juzdamies mazliet aizkaitināts. Apžēliņ, nu kāpēc viņai vienmēr viss bija jāuztver tik pārlieku nopietni -

Harijam vai līdz vēdera pašam dziļumam palēnām noslīdēja savāda atskārsme.

Profesore Maksūra paraudzījās uz Hariju ar mierīgu seju. Pavisam, pavisam mierīgu seju. Tad uzradās smaids. „Potera kungs, protams, ka jūs tikai pajokojāt."

Nu neraža.

Ja Harijam būtu jānoformulē atskārsme, kas tikko sajūtu līmenī bija noplaiksnījusi prātā, tā būtu izskanējusi apmēram šādi: „Novērtējot varbūtību, ka profesore Maksūra izturas tieši tā, kā es to nupat novēroju, prasmīgas sevis apvaldīšanas rezultātā, attiecinot to pret varbūtību sadalījumu, kas aptver visas tās rīcības, ko viņa darītu dabiski gadījumā, kad esmu muļķīgi pajokojis, šāda uzvedība nepārprotami pierāda, ka viņa kaut ko noklusē."

Taču īstenībā Harijs tikai nodomāja: Nu neraža.

Harijs arī pats aplaida uz riņķi skatienu, lai pārraudzītu ielu. Ne-e, tuvumā neviena nebija. „Viņš nav miris, vai ne," Harijs nopūtās.

„Potera kungs..."

„Tumsas pavēlnieks ir dzīvs. Protams, ka viņš ir dzīvs. Es biju tik pārlieku optimistisks, ka vispār atļāvos pat pasapņot, ka tā varētu nebūt. Es laikam pavisam esmu zaudējis veselo saprātu, es pats nesaprotu, ko vispār domāju. Tikai tāpēc, ka kāds teica, ka viņa ķermenis ir atrasts sadedzis pīšļos, es patiešām nesaprotu, kā varēju iedomāties, ka viņš ir miris. Ir vairāk nekā skaidrs, ka man vēl ir ļoti daudz jāmācās, lai apgūtu pareizu pesimisma mākslu."

„Potera kungs..."

„Vismaz sakiet, ka īstenībā nav tāds pareģojums..." Profesore Maksūra vēl arvien raudzījās uz viņu ar to pārlieku laipno un stingo smaidu. „Eu, nu tas taču vairs nav nopietni."

„Potera kungs, jums nevajadzētu tā sagudrot visādas lietas, par ko pēc tam pašam ir jāuztraucas..."

„Vai jūs patiešām gribat man teikt ko tādu? Iedomājieties, kā es jutīšos, kad vēlāk uzzināšu, ka īstenībā man par to bija gan jāuztraucas."

Viņas stīvais smaids uz mirkli noraustījās.

Harija pleci saguma. „Man ir jāizanalizē vesela maģiskā pasaule. Man nav laika visādām atrunām."

Tad viņi abi apklusa, kolīdz uz ielas bija uzradies kāds vīrs garā, oranžā mantijā, kurš lēnām pagāja viņiem garām; profesore Maksūra viņu pavadīja ar neuzbāzīgu skatienu. Harijs kustināja muti, stipri košļādams lūpu, un, ja kāds būtu ieskatījies ciešāk, varētu manīt, ka uz tās ir izplūdis sīks asiņu punktiņš.

Kad oranžajā mantijā tērptais vīrietis bija aizgājis tālāk, Harijs atkal ierunājās, klusu nočukstēdams zemā balsī. „Profesore Maksūra, vai tagad jūs man tomēr izstāstīsiet taisnību? Un nemaz nemēģiniet atrunāties, es neesmu stulbs."

„Jums, Potera kungs, ir tikai vienpadsmit gadu!" viņa strikti nočukstēja.

„Un tāpēc es neesmu uzskatāms par cilvēku. Piedodiet... uz vienu mirklīti es aizmirsos."

„Tas ir saistīts ar šausminošām un īpaši slepenām lietām! Tie, Potera kungs, ir noslēpumi! Tā ir katastrofa, ka jūs, vēl būdams bērns, jau zināt pat tik daudz! Jūs nedrīkstat to nevienam stāstīt, vai saprotat? Pilnīgi nevienam!"

Tā reizēm notika, kad Harijs pietiekami sadusmojās - asinis viņam dzīslās nevis uzkarsa, bet gan atdzisa, un prātu aptvēra drausmīga, tumša apskaidrība, ar dzelžainu reālismu izskaitļodama ikvienu iespējamo gājienu un tā sekas.

Jāaizrāda, ka tev ir tiesības to zināt - neizdosies. Pēc Maksūras domām vienpadsmitgadīgiem bērniem nav tiesības neko zināt.

Jāsaka, ka tu vairs ar viņu nedraudzēsies - neizdosies. Viņa tavu draudzību nevērtē pietiekami augstu.

Jāaizrāda, ka tev draudēs briesmas, ja neko nezināsi - neizdosies. Jau ir izshēmoti plāni, kas sevī ietver tavu nezināšanu. Zināmās neērtības, kas radīsies, to visu pārplānojot, noteikti šķitīs daudz nepatīkamākas, nekā visai neskaidri zināmais pieļāvums, ka tu tādēļ varētu ciest.

Neizdosies arī apelēšana pie taisnīguma vai veselā saprāta. Tev vai nu ir jāpiedāvā kaut kas tāds, ko viņa vēlas, vai arī jāizdomā, kā savā labā izmantot kaut ko, no kā viņa baidās...

Ā.

„Nu tad tā, profesore," Harijs sacīja zemā, ledainā balsī, „izskatās, ka tādā gadījumā man ir kaut kas tāds, ko jūs gribētu pieņemt. Jūs varat no brīva prāta izstāstīt man patiesību, visu patiesību, un par to es glabāšu jūsu noslēpumus. Vai arī jūs varat turēt mani neziņā, lai arī turpmāk varētu mani izmantot kā bandinieku, taču šajā gadījumā es jums neko nebūšu parādā."

Maksūra apstājās uz ielas kā iemieta. Acis viņai meta zibeņus, bet balss izskanēja kā visīstākais šņāciens. „Kā jūs uzdrošināties!"

„Kā jūs uzdrošināties!" viņš tāpat viņai atčukstēja.

„Jūs taisāties mani šantažēt?"

Harijs saviebās. „Es piedāvāju jums izdevīgu pakalpojumu. Es dodu jums iespēju nosargāt savus dārgos noslēpumus. Ja jūs no šī piedāvājuma atsacīsieties, mani urdīs visi dabiskie motīvi ievākt par to informāciju no citiem avotiem, ne jau tāpēc, lai jums iespītētu, bet tāpēc, ka man tas ir jāzina! Pārkāpiet pāri tām savām bezjēdzīgajām dusmām uz bērnu, kuram pēc jūsu domām būtu jāklausa jums bez ierunām, un jūs sapratīsiet, ka tā rīkotos jebkurš saprātīgs pieaugušais! Paraugieties uz to visu no mana skatu punkta! Kā jūs justos, ja kas tāds notiktu ar JUMS?"

Harijs noraudzījās uz Maksūru, kā viņa smagi elso. Harijs nosprieda, ka jāļauj viņai nedaudz attapties, lai viņa kādu brīdi pašūmējas. „Jums nav jādod atbilde uzreiz," Harijs sacīja mierīgākā tonī. „Es sapratīšu, ja jums ir nepieciešams apdomāt manu piedāvājumu... bet es jūs brīdinu par vienu lietu," Harijs sacīja, balsij kļūstot saltākai. „Nemaz nemēģiniet noburt mani ar to Aizmiršanas burvestību. Pirms kāda laika es izstrādāju īpašu signālu, un šo signālu jau esmu sev nosūtījis. Ja saņemšu signālu, bet nespēšu atcerēties, kā esmu to nosūtījis..." Harijs beigās zīmīgi apklusa.

Maksūras seja šķobījās un grozījās, pārmainoties vai ik sekundi. „Es... Potera kungs, nemaz nebiju domājusi jums izdzēst atmiņu... bet kāpēc gan jūs vispār esat izgudrojis tādu signālu, ja pirms tam par šādu burvestību neko nezinājāt..."

„Es par to iedomājos, kad lasīju vienu vientiešu zinātniskās fantastikas grāmatu, un tad pie sevis tā padomāju - nu, katram gadījumam... Un nē, to signālu es jums netaisos atklāt, es neesmu dumjš."

„To es nemaz negribēju prasīt," Maksūra sacīja. Viņa šķita tāda kā ierāvusies sevī un pēkšņi likās esam kļuvusi gauži veca un pagalam nogurusi. „Potera kungs, šī bija ārkārtīgi nogurdinoša diena. Vai varam iegādāties jums koferi, lai varu vest jūs uz mājām? Tik daudz es jums uzticēšos, ka šīs lietas apstākļus nevienam neizpaudīsiet, jo man šis viss vēl jāapdomā. Paturiet prātā, ka visā pasaulē ir tikai divi cilvēki, kuri vēl par to kaut ko zina, un tie ir direktors Baltuss Dumidors un profesors Severuss Strups."

Tātad. Jauna informācija; tas bija pamiera piedāvājums. Harijs apstiprinoši palocīja galvu un tad pagriezās ar skatienu uz priekšu, atsākdams soļot, un arī asinis viņam dzīslās vērtās arvien siltākas.

„Tas nozīmē, ka tagad man jāizdomā, kādā veidā sakaut nemirstīgu tumšo burvi," Harijs sacīja un neapmierināti nopūtās. „Es patiešām vēlos, kaut jūs man to būtu izstāstījusi, pirms es sāku iepirkties."


Koferu veikals bija iekārtots daudz bagātīgāk nekā jebkurš cits veikals, kuru Harijs bija apmeklējis - aizkari bija rotāti ar greznu, smalku rakstu, grīdu un sienas klāja lakoti un pulēti koka dēļi, bet paši koferi ieņēma goda vietas uz nospodrinātiem ziloņkaula podestiem. Veikalnieks bija ģērbies drānās, kuras smalkumā tikai par mata tiesu pārspēja vien Lūcija Malfoja apģērbs, un viņš runāja ar izmeklētām, lišķīgām laipnībām kā ar Hariju, tā ar profesori Maksūru.

Harijs bija uzdevis sev interesējošos jautājumus, līdz, pievilkšanas spēka dzīts, bija nokļuvis pie kāda kofera, kurš izskatījās darināts no cieta, smaga koka; tas nebija nopulēts, taču likās esam sevis cienīgs koferis, uz kura bija iegravēts pūķa attēls, kas sargādams ar acīm izsekoja ikvienu, kas tam pietuvojās. Koferis bija atvieglināts ar burvestību, tas pēc rīkojuma spēja sarauties, kā arī prata zem sevis izdiedzēt nagainus taustekļus, lai spirinādamies varētu aizlēkšot pakaļ savam saimniekam. Koferim bija divas atvilktnes ikkatrā no četrām pusēm, kur katra atvilktne, atvilkta vaļā, atklāja nodalījumu, kas bija tikpat dziļš kā pats koferis. Vākam katrā pusē bija četras atslēgas, kur katra atvēra savu atsevišķu telpu. Un - kas bija pats svarīgākais - apakšpusē bija rokturis, kurš, izslīdējis ārā, izstūma kāpņu laidienu, novezdams mazā, apgaismotā telpā, kurā pēc Harija aplēsēm varēja ietilpināt savus divpadsmit grāmatplauktus.

Ja iespējams iegādāties šādus čemodānus, Harijs nesaprata, kāpēc vispār jānopūlas ar māju būvēšanu.

Simtu astoņi zelta galeoni. Tik maksāja labs, praktiski nelietots koferis. Ja maiņas kurss ir aptuveni piecdesmit Britu mārciņas pret galeonu, tad ar šādu summu pietiktu, lai nopirktu lietotu mašīnu. Tas būtu visdārgākais pirkums, kādu Harijs visā savā mūžā būtu iegādājies.

Deviņdesmit septiņi galeoni. Tik daudz bija atlicis zelta maisā, ko Harijs bija drīkstējis izņemt no Gringotiem.

Profesorei Maksūrai sejā bija redzams žēlums. Kaut arī iepirkšanās bija vilkusies visas dienas garumā, viņa nejautāja Harijam, cik daudz naudas viņam zutenī atlicis, kad pārdevējs nosauca kofera cenu, - tas nozīmēja, ka profesore labi prot rēķināt galvā arī bez pildspalvas un papīra. Jau atkal Harijs sev piekodināja paturēt prātā to, ka zinātniski neizglītots it nemaz nav tas pats, kas stulbs.

„Cik žēl, jaunais cilvēk," sacīja profesore Maksūra. „Tā ir tikai mana vaina. Es labprāt piedāvātu jūs vēlreiz aizvest uz Gringotiem, taču banka tagad jau būs slēgta, apkalpojot vien tikai neatliekamus ārkārtas darījumus."

Harijs palūkojās uz viņu un ieprātojās...

„Nu," nopūtās profesore Maksūra, apcirtusies uz papēža, „tad jau laikam varam tikpat labi arī iet projām."

...viņa nebija pilnībā zaudējusi savaldīšanos, kad bērns uzdrošinājās viņai iebilst. Viņai gan tas nepatika, taču viņa bija sākusi domāt tā vietā, lai uzsprāgtu dusmās. Var jau būt, ka tam par izskaidrojumu ir vienkārši tas, ka būs jācīnās pret Tumsas pavēlnieku - un tāpēc viņai vajadzēja iegūt Harija labvēlību. Bet lielākoties pieaugušie nebūtu aizdomājušies pat tik tālu; ja kāds ar zemāku statusu būtu atteicies paklausīt, viņi vispār nebūtu sākuši apsvērt, kā tas varētu kaut ko iespaidot nākotnē...

„Profesore?" Harijs ierunājās.

Ragana pagriezās atpakaļ un palūkojās uz viņu.

Harijs dziļi ievilka elpu. Vajadzēja mazliet sadusmoties, lai saņemtos tam, kas viņam tagad bija padomā, citādi viņam vienkārši nepietiks drosmes. Viņa manī neklausījās, viņš klusībā pie sevis nodomāja, Es gribēju izņemt vēl naudu, taču viņa manī neklausījās... Sakoncentrējis visas domas uz Maksūru un to, kā sarunu aizvirzīt vēlamajā gultnē, viņš ierunājās.

„Profesore, jūs bijāt iedomājusies, ka ar simts galeoniem pilnīgi pietiks, lai nopirktu koferi. Tāpēc jūs mani nebrīdinājāt, kad man makā palika tikai deviņdesmit septiņi galeoni. Un šis ir tieši tas, ko pierāda pētījumi - tieši šādi notiek, kad cilvēki domā, ka viņi atstāj sev nelielu kļūdas rezervi. Viņi nav pietiekami pesimistiski. Ja tas būtu manā ziņā, es drošības pēc būtu izņēmis divus simtus galeonus. Tajā kambarī bija pietiekami daudz naudas, un es to vajadzības gadījumā vēlāk būtu varējis atlikt atpakaļ. Bet man šķita, ka jūs man to neļausiet darīt. Man šķita, ka būsiet dusmīga, ja es pat tikai atļautos jums to palūgt. Vai es kļūdījos?"

„Laikam jau man jāatzīstas, ka jums tiešām ir taisnība," sacīja profesore Maksūra. „Taču, jaunais cilvēk..."

„Tieši šādu gadījumu dēļ man rodas problēmas uzticēties pieaugušajiem." Kaut kā Harijam izdevās saglabāt mierīgu balss toni. „Jo viņi sāk dusmoties pat tad, kad tu tikai centies ar viņiem kaut ko sarunāt. Viņiem šķiet, ka tā ir pretī runāšana un nekaunība un ka tā tiek izaicināts viņu pārākais cilts vecākā statuss. Ja centies ar viņiem aprunāties, viņi sāk dusmoties. Tāpēc, ja man būtu jāizdara kas patiešām svarīgs, es nemaz nevarētu jums uzticēties. Pat ja jūs ar vislielāko rūpību uzklausītu to, kas man ir sakāms, - jo arī tas piederas pie lomas, kuru spēlē visi gādīgie vecāki, - jūs tik un tā neņemtu vērā manis teikto un nesāktu rīkoties citādi, jums mani argumenti pilnīgi neko nemainītu."

Pārdevējs uz viņiem abiem nekaunīgi noraudzījās.

„Es pat saprotu, ko jūs ar to gribat pateikt," profesore Maksūra beigās noteica. „Ja arī es reizēm liekos pārāk strikta, lūdzu, atcerieties to, ka esmu nostrādājusi par Grifidora torņa vecāko, šķiet, vai tūkstoš gadus."

Harijs palocīja galvu un runāja tālāk. „Tāpēc - pieņemsim, ka ir kāds veids, kā es varētu dabūt galeonus no sava kambara, bez vajadzības atgriezties Gringotos, taču tas būs saistīts ar to, ka pārkāpšu savu paklausīgā bērna lomu. Vai varu jums ko tādu uzticēt un šo gadījumu izmantot, kaut arī tas pieprasīs, lai jūs izkāptu no savas profesores Maksūras lomas?"

„Ko?" noteica profesore Maksūra.

„Citiem vārdiem sakot, ja nu es būtu izdarījis tā, ka mēs nebūtu izņēmuši pārāk maz naudas no kambara, - vai jums nebūtu pret to nekas iebilstams, kaut arī, atskatoties uz pirms tam notikušo, tas nozīmētu, ka bērns nebija paklausījis pieaugušajam?"

„Laikam... jau nebūtu..." ragana noteica, būdama visai lielā neizpratnē.

Harijs izņēma ēzeļādas maciņu un sacīja: „Vienpadsmit galeonus, kas sākotnēji ņemti no manas dzimtas kambara."

Un Harijam rokā uzradās zelts.

Uz vienu mirkli profesores Maksūras mute pavērās plati vaļā, tad ragana aizcirta ciet žokli un, cieši samiegusi acis, norūca caur sakostiem zobiem: „Kur tu ņēmi to -"

„No savas dzimtas kambara, kā jau es to tikko teicu."

„Kā?"

„Maģija."

„Tas nav nekāds izskaidrojums!" atcirta profesore Maksūra, bet tad viņa apklusa, samirkšķinājusi acis.

„Nē, ak, tad nav gan, vai ne? Man pieklātos apgalvot, ka es to varēju tāpēc, ka eksperimentāli atklāju patiesos noslēpumus, kā strādā maciņš un ka tas īstenībā var atgūt objektus no jebkuras vietas, nevis tikai no tā iekšienes, ja vien pareizi izsaka pieprasījumu. Bet īstenībā nauda ir no tās zelta kaudzes, kurā es pirms tam iegāzos, un es vienkārši paspēju ieraust dažus galeonus sev kabatā. Tas, kurš izprot pesimismu, zina, ka nauda ir kaut kas tāds, ko var ievajadzēties pēkšņi un bez liela brīdinājuma. Tāpēc - vai tagad jūs dusmojaties uz mani, ka neesmu ievērojis jūsu autoritāti? Vai arī priecājaties, ka esam tikuši galā ar šo svarīgo uzdevumu?"

Pārdevēja acis bija iepletušās kā apakštasītes.

Bet garā ragana tur tā klusēdama vienkārši stāvēja.

„Cūkkārpā disciplīnai ir jāpakļaujas," viņa sacīja pēc gandrīz veselas minūtes. „Tas attiecas uz pilnīgi visiem studentiem. Un jums jābūt arī pieklājīgam un paklausīgam arī pret visiem pārējiem profesoriem."

„Es to saprotu, profesore Maksūra."

„Labi. Tad nopērkam to koferi un ejam mājās."

Harijam likās, ka viņš varētu izvemties vai arī uzgavilēt, vai arī noģībt, vai vispār izjust kādu reakciju. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņa rūpīgi pārdomātie spriedumi bija uz kādu nostrādājuši. Varbūt gan tas bija tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad kādam pieaugušajam ar viņu bija pavisam nopietnas darīšanas, bet tik un tā -

Minerva Maksūra, +1 punkts.

Harijs paklanījās un ielika Maksūrai rokās maisu ar zeltu un vēl piedevām vienpadsmit galeonus. „Liels jums paldies, profesore. Vai jūs varētu izdarīt pirkumu manā vietā? Man vajag aiziet uz labierīcībām."

Pārdevējs, jau atkal sākdams lišķēt, norādīja uz durvīm ar apaļu zelta rokturi. Kad Harijs sāka iet uz to pusi, viņš sadzirdēja, ka pārdevējs ievaicājas savā pieglaimīgajā balsī: „Maksūras madāma, vai drīkstu jautāt, kas viņš tāds ir? Pieņemu, ka - slīdenis - trešgadnieks varbūt? - un no ļoti cienījamas ģimenes, taču nekādi nevaru -"

Aizveroties tualetes durvīm, vairs nevarēja dzirdēt pārdevēja teikto, un, kad Harijs bija atradis atslēgu un iespiedis to vietā, viņš paķēra savu maģisko, pašattīrošo dvieli un ar trīcošām rokām sev no pieres noslaucīja sviedrus. Harijs viscaur bija izmircis sviedros, kas bija izsūkušies cauri visam viņa vientiešu apģērbam līdz pēdējai vīlītei, tomēr uz mantijas nekas no tā nebija manāms.


Saule jau bija sākusi rietēt, un bija ļoti vēls, kad viņi atkal stāvēja Caurā katla pagalmiņā, klusajā, pērno lapu piebirušajā saskarsmes punktā starp maģisko Lielbritānijas Diagonaleju un visu vientiešu pasauli. (Kurām ir tik briesmīgi nodalītas ekonomikas...) Kolīdz būs ticis ārā, Harijs taisījās doties uz telefona būdiņu zvanīt tēvam. Saprotams, nebija jāuztraucas, ka viņa koferi kāds varētu nozagt. Čemodānam bija nozīmīga maģiskā priekšmeta statuss, kas nodrošināja, ka vientieši to neievēros; burvju pasaulē ir pieejamas šādas priekšrocības, ja esi gatavs samaksāt lietotas automašīnas cienīgu cenu.

„Tad nu šeit uz kādu brīdi mūsu ceļi šķiras," profesore Maksūra sacīja. Viņa pašūpoja galvu, kā nespēdama tam noticēt. „Šī bija savādākā diena, kādu esmu pieredzējusi... ļoti daudzu gadu laikā. Praktiski kopš tās dienas, kad uzzināju, ka bērnam ir izdevies sakaut Pats-Zināt-Ko. Interesanti - ja tā padomā - varbūt tā bija pēdējā saprātīgā diena pasaulē."

Ak, par ko tad viņa te vēl sūdzas. Jums liekas, ka jums bija nereāla diena? Paskatieties uz manējo.

„Jūs šodien man par sevi atstājāt pavisam labu iespaidu," Harijs viņai sacīja. „Man būtu vajadzējis prasties jums arī skaļi izteikt savu atzinību, es jums domās piešķīru punktus un tā kaut kā."

„Pateicos, Potera kungs," sacīja profesore Maksūra. „Ja jūs jau būtu ticis iešķirots kādā tornī, es jums būtu noņēmusi tik daudz punktus, ka pat jūsu mazbērni vēl arvien zaudētu Skolas kausa izcīņā."

„Pateicos jums, profesore." Droši vien vēl bija par agru sākt saukt viņu par Minniju.

Šī sieviete, ļoti iespējams, bija vissaprātīgākais pieaugušais, kādu Harijs jebkad saticis, kaut arī viņai nebija pamatzināšanu zinātnes jautājumos. Harijs pat apsvēra, ka varētu piedāvāt viņai otro vietu tajā savā grupējumā, kuru veidoja cīņai pret Tumsas pavēlnieku, tomēr viņš nebija tāds muļķis, lai to izsacītu skaļi. Tā, kāds tad tādam grupējumam varētu būt labs nosaukums.... Nāvēžu ēdēji?

„Drīz tiksimies atkal, kad sāksies skola," profesore Maksūra noteica. „Un, Potera kungs, runājot par jūsu zizli -"

„Zinu, ko jūs gribat," Harijs atbildēja. Viņš izņēma savu dārgo zizli un ar smagu sirdi apsvieda to otrādi plaukstā, un padeva to viņai ar rokturi pa priekšu. „Ņemiet. Es nebiju nodomājis ar to kaut ko iesākt, vispār netaisījos neko ar to darīt, bet es nevēlos, lai jūs mocītu murgi, ka esmu uzspridzinājis savas mājas."

Profesore Maksūra sparīgi pamāja ar galvu. „Vai nē, Potera kungs! Tā tas nenotiek. Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai neburaties mājās, jo ministrija spēj noteikt nepilngadīgas personas buršanos un bez uzraudzības tā ir aizliegta."

„Ā," Harijs noteica. „Izklausās ļoti saprātīgs likums. Priecājos, ka burvju pasaulē tādas lietas tomēr uztver pavisam nopietni."

Profesore Maksūra cieši uz viņu palūkojās. „Jūs to tiešām sacījāt pilnā nopietnībā."

„Jā," Harijs atbildēja. „Es to saprotu. Maģija ir bīstama, un tādiem noteikumiem ir pamatots iemesls. Arī tās pārējas citas lietas ir bīstamas. To es arī saprotu. Neaizmirstiet, ka es tomēr neesmu stulbs."

„Diez vai man to izdotos kādreiz aizmirst. Pateicos, Harij, šī atziņa tiešām man liek justies labāk par to, ka esmu jums uzticējusies zināmos jautājumos. Pagaidām uz redzēšanos."

Harijs pagriezās uz prom iešanu, lai dotos cauri Caurajam kaltam ārā vientiešu pasaulē.

Kad viņa plauksta bija uzgūlusi kroga sētas durvju rokturim, viņš sev aiz muguras sadzirdēja vēl pēdīgi nočukstētus vārdus.

„Hermione Grendžera."

„Ko?" Harijs noteica, ar roku vēl arvien turēdams durvju rokturi.

„Vilcienā uz Cūkkārpu uzmeklējiet pirmziemnieci vārdā Hermione Grendžera."

„Kas viņa tāda ir?"

Uz to vairs atbildes nebija, un, kad Harijs pagriezās apkārt, profesore Maksūra bija nozudusi.


Izrietošās sekas:

Direktors Baltus Dumidors paliecās uz priekšu pāri savam rakstāmgaldam. Viņš ar savām mirdzošajām acīm uzskatīja Minervu. „Nu tad, mana dārgā, kā jums patika Harijs?"

Minerva atvēra muti. Tad viņa muti aizvēra. Tad viņa atkal muti atvēra. Nekādi vārdi gan neizskanēja.

„Skaidrs," Baltuss drūmi noteica. „Paldies par jūsu ziņojumu, Minerva. Jūs varat iet."

Autora piezīmes
Frodo Baginss ir galvenais tēls Dž. R. R. Tolkīna grāmatā "Gredzenu pavēlnieks", kuram jāiet garš, grūts ceļš līdz Likteņaizas vulkānam Mordorā, lai tajā iemestu un iznīcinātu Lielvaras gredzenu, kas gāztu ļaunā burvja Saurona varu.
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.