Katru dienu negadījās redzēt, kā Harijs Poters lūdzas.

„Lūūūūūdzu," čīkstēja Harijs Poters.

Freds ar Džordžu smīnēdami vēlreiz papurināja galvas.

Harija Potera seja vērtās moku pilna. „Bet es jums izstāstīju, kā paveicu tos trikus ar Kevina Entvistla kaķi un Hermioni un izgaistošo limonādi, un es nedrīkstu jums neko atklāt par Šķirmici vai Visatceri, vai profesoru Strupu..."

Freds ar Džordžu paraustīja plecus un pagriezās uz promiešanu.

„Nu ja tu kādreiz to izdomāsi," atbildēja Vīzliju dvīņi, „noteikti pastāsti arī mums."

„Jūs esat ļauni! Jūs abi esat ļauni!"

Freds ar Džordžu aizejot cieši aizvēra tukšās klases durvis, un pielūkoja, lai viņiem sejās vēl kādu brīdi rādītos pa platam smīnam, ja nu tomēr Harijs Poters kaut kā spētu redzēt cauri durvīm.

Tad viņi aizgāja aiz stūra, un viņu sejas sašļuka.

„Es tā skatos, ka Harija minējumi..."

„...arī tev neradīja nekādu skaidrāku domu, vai ne?" viņi vienlaikus izteica viens otram, un tad viņu pleci saguma vēl vairāk.

Pēdējais, ko viņi atcerējās, bija, ka Flūms bija atteicies palīdzēt, taču viņi nekādi nespēja atcerēties, ko tieši bija viņam lūguši...

...bet viņi noteikti bija griezušies ar lūgumu pēc palīdzības kaut kur citur un bija atraduši kādu citu, kurš viņiem palīdzējis paveikt kaut ko nelegālu, citādi viņi nebūtu piekrituši, ka pēc tam tiek aizmāršināti.

Un kā gan viņi to visu bija varējuši paveikt tikai ar četrdesmit galeoniem?

Sākumā viņi bija sabijušies, ka viltojuši pierādījumus tik prasmīgi, ka Harijam patiešām nāktos apprecēt Džinniju... bet tā vien liekas, ka arī par to viņi bija padomājuši. Viedo kapitula tiesas sēdes dokumenti bija tikuši izmainīti vēlreiz, atgriežot tos sākotnējā stāvoklī, no pūķa apsargātā kambara Gringotos bija pazudis viltus saderināšanās līgums un tā tālāk. Patiesībā tas likās visai baisi. Lielākoties cilvēki tagad domāja, ka Dienas Pareģis vienkārši sagudrojis šo stāstu nesaprotamu iemeslu dēļ, un Varkšķis vēl piedevām iegrūda viņiem mugurā nazi vēl dziļāk, nākamajā dienā publicējot virsrakstu: HARIJS POTERS SLEPENI SADERINĀTS AR LUNU MĪLABU.

Viņi no tiesas cerēja, ka tas, kuru viņi bija nolīguši, izstāstīs visu pēc tam, kad būs beidzies nodarījuma noilguma termiņš. Bet tikmēr tas bija briesmīgi - viņi bija izstrādājuši visdižāko no jokiem, iespējams pat pašu dižāko joku no visiem joku jokiem, kādi pasaulē jebkad pieredzēti, taču nespēja atcerēties, kā to paveikuši. Trakākais bija tas, ka, ja jau viņi to bija spējuši izdomāt pirmajā reizē, tad kāpēc to nespēja apjēgt tagad, kad zina itin visu, kas ticis paveikts?

Dvīņu vienīgais mierinājums bija tas, ka Harijs nezināja, ka viņi paši neko nezina.

Pat mamma viņiem par to neko nebija prasījusi, kaut arī saistība ar Vīzlijiem bija vairāk nekā acīmredzama. Tas, kas ticis paveikts, - neviens Cūkkārpas skolēns nekad neko tādu nespētu... ja nu vienīgi tas viens, kurš, ja zināmi nostāsti bija patiesi, būtu spējis to paveikt, uzsitot knipi. Harijs bija ticis nopratināts veritaseruma iedarbībā, to viņš pats bija viņiem pastāstījis... Dumidoram klātesot, kurš esot dusmīgi nolūkojies uz auroriem. Aurori bija uzdevuši tikai dažus jautājumus, lai noskaidrotu pašu galveno - ka Harijs pats nebija paveicis šo joku un nebija arī vainojams neviena pazušanā, un tad bija lasījušies prom no Cūkkārpas.

Freds un Džordžs ieprātojās, vai viņiem nevajadzētu justies aizvainotiem par to, ka Harijs Poters ticis nopratināts par viņu joku, taču tas skatiens Harija sejā - visticmāk tieši šī paša iemesla dēļ - tomēr bija to vērts.

Nebija pārsteigums, ka Rita Knisle un Dienas Pareģa redaktors pēkšņi bija pazuduši, un visticamāk viņi šobrīd atradās kaut kur ārzemēs. To gan dvīņi būtu gribējuši pastāstīt savējiem. Tētis būtu viņus apsveicis - domājams pēc tam, kad mamma būtu beigusi viņus nožmiegt un kad Džinnija būtu sadedzinājusi viņu beigtās atliekas.

Taču tas nekur nepazudīs - viņi to izstāstīs tētim kaut kad vēlāk, kad būs pagājis kāds laiks, bet tikmēr...

...tikmēr gadījās, ka viņiem garām gāja Dumidors, kurš nošķaudījās, un viņam no kabatas nejauši izkrita kāds neliels sainītis, un tajā iekšā bija sargburvestību lauzēju monokļi apbrīnojami labā kvalitātē. Vīzliju dvīņi izmēģināja savus jaunos monokļus „aizliegtajā" ceturtā stāva gaitenī, veicot vienu ātru pārgājienu turp un atpakaļ līdz burvju spogulim, un, lai arī monokļi nebija atklājuši viņiem visas izvietotās uztveršanas sargburvestības, tie tagad bija parādījuši daudz ko vairāk, nekā viņi bija spējuši pamanīt pirmajā reizē.

Protams, tagad bija ļoti jāuzmanās, lai neviens nepieķertu viņus ar šādiem monokļiem, jo tad nāktos doties uz direktora kabinetu, kur būtu jāuzklausa stingrs rājiens un iespējams pat draudi par izslēgšanu no skolas.

Bija patīkami apzināties, ka ne jau visi, kas iešķiroti Grifidorā, izaugot kļūst par profesori Maksūru.

Harijs atradās baltā telpā ar taisnām sienām bez logiem, sēdēdams pie sola pretī kādam kungam solīdi melnās oficiālās drēbēs, kura sejas izteiksme neko neatklāja.

Telpa bija nodrošināta pret uztveršanas burvestībām, un šis vīrs bija veicis tieši divdesmit septiņas burvestības, pirms bija atļāvies kaut tikai pasacīt: „Sveicināts, Potera kungs."

Noskaņa savādā kārtā šķita atbilstoša tam, ka vīrs melnajā tūlīt mēģinās nolasīt Harija domas.

„Sagatavojieties," kungs neizteiksmīgi noteica.

Cilvēka prāts, kā bija rakstīts Harija slēpprātības grāmatā, lasprātim atklājas tikai noteiktos līmeņos. Ja tev neizdodas nosargāt savus līmeņus, lasprātis spēj iet tiem cauri un var piekļūt jebkurai tava prāta daļai, kuru vien viņa paša saprāts ir spējīgs aptvert...

...kas, kā izrādās, nav pārāk daudz. Acīmredzot cilvēka prāts citiem cilvēkiem ir grūti saprotams dziļākos līmeņos, tikko tie iziet ārpus seklāko priekšstatu sfēras. Harijs iedomājās, vai, izcili apgūstot kognitīvo zinātni, varētu kļūt par neticami varenu lasprāti, taču pēdējā laikā atkal un atkal piedzīvotais visbeidzot bija viņam iedzinis mācību, ka jābūt stipri piesardzīgākam savās sajūsmas pilnajās gaidās, pirms izdarīt šāda veida apņemšanās. Arī paši kognitīvo zinātņu speciālisti nepārzināja cilvēku tik labi, lai paši spētu radīt cilvēka prātu.

Lai iemācītos pretoties, slēpprātībā pirmais solis bija iztēloties sevi par citu cilvēku, iztēloties to tik skaidri, cik vien iespējams, pārveidojot sevi pavisam par iedomātu personību. Tā vienmēr nebūs jādara, taču sākumā tādā veidā apgūst, kur izvietoti prāta līmeņi. Lasprātis centīsies tevi nolasīt, un to varēsi sajust - ja pievērsīsi tam uzmanību, tu manīsi, ka viņš cenšas iekļūt tev prātā. Un tad jāpanāk, lai viņš vienmēr nokļūst pie iztēlotās personības, nevis pie tavas īstās būtības.

Kad tas ir labi apgūts, vari sākt iztēloties sevi par kādu gluži vienkāršu personību, piemēram, izliecies, ka esi akmens, un jāveido ieradums atstāt šo maldinošo iedomu visur, kur vien var piekļūt taviem prāta līmeņiem. Tāda ir tipiskā slēpprātības barjera. Iemācīties izlikties par akmeni ir visai grūti, taču pēc tam to praktizēt ir viegli, un, tā kā prāta atklātie pieejamie līmeņi ir gluži sekli salīdzinājumā ar visu kopējo prāta dziļumu, tad šo pieeju, pieetiekami trenējoties, ir iespējams nepārtraukti uzturēt ikdienā.

Vai arī tad, ja esi ideāls slēpprātis, tev ir iespējams skriet pa priekšu visiem izmeklējumiem, sniedzot atbildes uz vaicājumiem, tiklīdz tie tiek pieprasīti, tā, ka lasprātis, ieejot tavos līmeņos, redz prātu, par kuru nav iespējams pateikt, vai tas ir īsts, vai arī tavs izdomājums.

Šādā veidā iespējams apmānīt pat vislabākos lasprāšus. Ja ideālais slēpprātis apgalvo, ka ir atbrīvojies no visām slēpprātības barjerām, nav iespējams noteikt, vai viņš nemelo. Vēl ļaunāk - tu varētu nemaz nezināt, ka tev ir darīšana ar ideālu slēpprāti. Tādu nav daudz, taču fakts, ka tādi pastāv, nozīmē, ka lasprātībai pilnībā uzticēties nevar.

Tas ir skumjš pierādījums tam, cik patiesībā maz cilvēki izprot viens otru, cik maz burvju aptver dziļumu, kas stiepjas zem prāta ārējiem līmeņiem; ka vislabākos cilvēkus telepātus iespējams apmānīt, izliekoties par kādu citu.

Bet ja tā padomā, cilvēki viens otru spēj saprast tikai ar iztēlošanos. Neviens jau neparedz citu cilvēku rīcību, modelējot atsevišķu simtiem triljonu sinapšu uzvedību smadzenēs. Uzdodiet pašam veiklākajam emocionālajam manipulatoram uz Zemes, lai viņš jums ne no kā uzbūvē mākslīgo intelektu, un jūs saņemsiet pretī tikai neizpratnes pilnu skatienu. Citu cilvēku rīcību paredz, liekot savām smadzenēm iedomāties, ka tās pieder citam cilvēkam. Jūs iedomājaties sevi kāda cita vietā. Lai saprastu, ko darītu dusmīgs cilvēks, jāaktivizē pašam savu smadzeņu dusmu mehānisms, un, kādu rezultātu tas izdod, tas arī ir vēlamais paredzējums. No kā tieši sastāv šis smadzeņu mehānisms, kas atbild par dusmām? Kas to lai zina? Prasmīgākajam manipulatoram uz Zemes pat nav nepieciešams zināt, kas ir neironi, un tāpat to varētu nezināt arī lasprāši.

Jebko, ko lasprātis spēj saprast, slēpprātis spēj apzināti iedomāties. Šis paņēmiens strādā abos virzienos, ļoti iespējams, abos gadījumos pat nodarbinot vienu un to pašu neirālo mehānismu, - ar vienkāršu smadzeņu pārvaldības procedūru smadzenes iespējams iestatīt tā, lai tās atveidotu kāda cita prātu.

Un tā šajā sacensībā starp telepātiskajām uzbrukuma un aizsardzības metodēm virsroku ņem telepātiskā aizsardzība. Citādi visa maģiskā pasaule, iespējams pat visa Zemeslodes sabiedrība, nepavisam nebūtu tāda kā tagad...

Harijs dziļi ieelpoja un sakoncentrējās. Viņa lūpas uzliecās vieglā smaidā.

Beidzot, tad nu vienreiz beidzot, Harijs juta, ka mistisko spēju saņemšanas brīdī tomēr nav ticis apdalīts.

Pēc teju mēnesi ilgiem pūliņiem, viņš bija nolēmis, drīzāk tādas kā iegribas vadīts bez kāda īsti nopietna apsvēruma, padarīt sevi nāvīgi dusmīgu un tad atkārtoti izmēģināt slēpprātības grāmatas vingrinājumus. Tobrīd viņš jau praktiski bija atmetis cerības, ka viņam kaut kas varētu izdoties, taču šķita, ka šo ātro pārbaudi tomēr būtu vērts veikt...

Viņš divās stundās bija izgājis cauri grāmatas visgrūtākajiem uzdevumiem un nākamajā dienā bija devies pie profesora Drebeļa, paziņodams, ka ir gatavs.

Viņa tumšā puse, kā izrādījās, prata ļoti, ļoti labi izlikties par citu personību.

Harijs atsauca atmiņā savu labi zināmo trigeri, kas arī pašā pirmajā reizē viņu bija pilnībā novedis tumšajā pusē...

Severuss apklusa, rādīdamies visai apmierināts ar sevi. „Un tas nozīmē... pieci punkti? Nē, par tādu izrunāšanos noņemu visus desmit Kraukļanaga punktus."

Harija smīns vērtās ledaināks, un viņš uzlūkoja melnā tērpto vīru, kurš taisījās ielauzties Harija prātā.

Un tad Harijs pārvērta sevi par pavisam gluži citu personu, par kādu, kurš šķita pilnībā atbilstošs šiem apstākļiem.

...baltā telpā ar taisnām sienām bez logiem, sēdēdams pie sola pretī kādam kungam solīdi melnās oficiālās drēbēs, kura sejas izteiksme neko neatklāja.

Kimbols Kinnisons uzlūkoja melnā tērpto vīru, kurš taisījās ielauzties Galaktikas patruļas otrās pakāpes lēcinieka prātā.

Apgalvojot, ka Kimbols Kinnisons bija drošs par to, ka tas neizdosies, būtu nepateikt neko. Viņu bija apmācījis pats Arīzijas Skolotājs, visvarenākais prāts visā šajā vai jebkurā citā Visumā, un šis vienkāršais, prastais burvītis, kas sēdēja viņam pretī, redzēs tikai un vienīgi to, ko Pelēkais lēcinieks atļaus skatīt...

...šādi bija maskējies prāts kādam nevainīgam bērnam vārdā Harijs Poters.

„Esmu gatavs," noteica Kimbols Kinnisons visai drebelīgā balsī, kas pilnībā piedienētu vienpadsmitgadīgam zēnam.

„Lasprātum," izrunaja melnā tērptais burvis.

Brīdi valdīja klusums.

Melnā mantijā tērptais vīrs samirkšķināja acis, it kā būtu ieraudzījis kaut ko tik šokējošu, ka pat viņam bija divreiz jāsablisina acis. Viņš izteica balsī, kas vairs nebija tik neizteiksmīga: „Zēnam-Kurš-Izdzīvoja piemīt noslēpumaina tumšā puse?"

Harijam vaigos pamazām sakāpa karstums.

„Nu," vīrs sacīja. Viņa seja bija atguvusi absolūti nosvērto mieru. „Atvainojiet par to, ko teikšu. Potera kungs, ir labi pārzināt savas stiprās puses, taču, ja esat par tām tik pārmēru pašpārliecināts, tas ir kaut kas cits. Jūs, iespējams, patiešām esat spējīgs iemācīties slēpprātību vienpadsmit gadu vecumā. Tas ir nudien ārkārtīgi apbrīnojami. Iesākumā nospriedu, ka Dumidora kungs jau atkal izliekas esam traks.  Jūsu prāta noslāņošanas prasme ir tik izteikta, ka es patiešām esmu pārsteigts, ka jūsu pagātnē neatrodu nekādas vardarbības pazīmes, un jūs ar laiku patiešām spētu kļūt par ideālu slēpprāti. Tomēr ir būtiska atšķirība starp jūsu talanta potenciālu un to, ka cerējāt radīt veiksmīgu slēpprātības personību savā pirmajā mēģinājuma reizē. Tas ir vienkārši smieklīgi. Vai kaut ko jutāt, kamēr skatīju jūsu prātu?"

Harijs papurināja galvu, nosarcis kā biete.

„Tad nākamajā reizē pievērsieties rūpīgāk pamatuzdevumam. Pirmajā dienā nav jāvar uzreiz izveidot ideālu iedomu personību. Sākumā ir jāiemācās, kur atrodas jūsu prāta atklātie līmeņi. Sagatavojieties."

Harijs atkal centās iztēloties sevi par Kimbolu Kinnisonu, centās koncentrēties rūpīgāk, taču domas bija nedaudz paklīdušas savā vaļā, un pēkšņi viņš attapās, ka prātā maisās arī tādas lietas, par kurām šobrīd nevajadzētu domāt...

Vai dieniņ, šī nu gan solās būt nejauka padarīšana.

Harijs sakoda zobus. Par laimi instruktoram pēc tam tiks izdzēstas atmiņas.

„Lasprātum."

Brīdi valdīja klusums...

...baltā telpā ar taisnām sienām bez logiem, sēdēdams pie sola pretī kādam kungam solīdi melnās oficiālās drēbēs, kura sejas izteiksme neko neatklāja.

Šī bija jau ceturtā apmācību reize un bija svētdienas vakars. Ja par nodarbībām nācās maksāt tik sasodīti dārgi, tad tās varēja dabūt, kad vien ienāca prātā - arī kaut nedēļas nogalē.

„Sveicināts, Potera kungs," telepāts sacīja neizteiksmīgā balsī, iepriekš veicis itin visas pretnoklausīšanās burvestības.

„Sveicināts, Bestera kungs," Harijs apnicīgi atbildēja. „Varbūt šoreiz mēs varētu iztikt bez tā pirmā pārsteiguma momenta, ko sakāt?"

„Jums izdevās mani pārsteigt?" vīrs ievaicājās, nu izklausīdamies nedaudz ieinteresēts. „Nu tad." Viņš notēmēja zizli un ieskatījās Harijam acīs. „Lasprātum."

Brīdi valdīja klusums, bet tad melnā tērptais burvis sarāvās, it kā kāds viņam būtu iebakstījis ar krāsns kruķi.

„Tumsas pavēlnieks ir dzīvs?" viņš izmocīja. Tad viņa acīs parādījās traks, neticības pilns skatiens. „Dumidors padara sevi neredzamu un ielavās meiteņu guļamistabās?"

Harijs nopūties palūkojās rokaspulkstenī. Un pēc trīs sekundēm...

„Tātad," vīrs noteica. Viņa balss nebija atguvusi ierasti vienmuļīgo toni. „Jūs patiešām ticat, ka atklāsiet visus maģijas slepenos likumus un kļūsiet visvarens."

„Tieši tā," Harijs vienkārši apstiprināja, vēl arvien lūkodamies savā pulkstenī. „Esmu tik ļoti pašpārliecināts."

„Interesanti. Izskatās, ka Šķirmice domā, ka kļūsiet par nākamo Tumsas pavēlnieku."

„Un jūs arī zināt, ka es ļoti cenšos, lai par tādu nekļūtu, un jūs arī redzējāt, ka mums bija visai gara saruna par to, vai esat gatavs man mācīt slēpprātību vai nē, bet beigās tomēr nolēmāt mani mācīt, tāpēc vai varam arī nekavēties pie tā?"

„Nu labi," noteica vīrs tieši pēc sešām sekundēm - arī pagājušajā reizē šī apdomāšanās bija prasījusi precīzi tikpat daudz laika. „Sagatavojieties." Viņš apklusa, bet tad pēc mirkļa nedaudz skumji noteica: „Tomēr man patiešām gribētos, kaut varētu atcerēties to paņēmienu ar zeltu un sudrabu."

Hariju stipri satrauca izdarītais secinājums, cik gan atkārtojamas ir domas, ja cilvēku iespējams atgriezt kādā noteiktā sākuma stāvoklī un tad atkal pakļaut vieniem un tiem pašiem stimuliem. Tas kliedēja itin visas tās ilūzijas, kādām - ja vien uzskati sevi par labu redukcionistu - patiesībā vispār nevajadzētu būt.

Nākamās nedēļas pirmdienas rītā Harijs izbrāzās no herboloģijas klases, būdams visai nejaukā omā.

Arī Hermione viņam blakus vārījās.

Pārējie bērni vēl arvien bija klasē - tiem savas mantas savākt vedās mazliet lēnāk, jo viņi savā starpā priecīgi čaloja par Kraukļanaga uzvaru kalambola sezonas otrajā spēlē.

Cik varēja spriest, tad vakardien pēc pusdienām kāda meitene bija trīsdesmit minūtes lidinājusies uz slotas un tad noķērusi kaut kādu tur pāraugušu odu. Tika atstāstīti vēl daudzi citi fakti par to, kas noticis šajā spēlē, taču tie visi bija mazsvarīgi.

Harijs bija palaidis garām šo aizraujošo sporta notikumu savas slēpprātības nodarbības dēļ un arī tāpēc, ka viņam ir sava dzīve.

Tad viņš kraukļanagu koptelpā bija izvairījies no jebkādām sarunām - vai gan klusinošās burvestības un maģiskie koferi nav brīnišķīgi? Brokastis viņš bija ēdis pie grifidoru galda.

Taču Harijs nekādi nevarēja izvairīties no herboloģijas, un kraukļanagi bija apsprieduši spēli pirms nodarbības, pēc nodarbības un arī nodarbības laikā, līdz Harijs bija atrāvis skatienu no ferkota mazuļa, kam mainīja autiņus, un skaļi bija paziņojis, ka daži te cenšas mācīties par augiem un zibšņi kokos neaug, tāpēc vai viņi visi, lūdzu, nevarētu aizvērties par to kalambolu. Visi klātesošie bija apveltījuši viņu ar šokētiem skatieniem, izņemot Hermione, kura izskatījās, ka būtu gatava aplaudēt, un profesore Asnīte, kura bija apbalvojusi viņu ar Kraukļanaga punktu.

Ar Kraukļanaga punktu.

Vienu punktu.

Tie septiņi idioti, spēlēdami to savu idiotisko spēli uz savām idiotiskajām slotām, bija nopelnījuši Kraukļanagam simt deviņdesmit punktus.

Un tā vien rādījās, ka kalambola punkti tiek tiešā veidā pieskaitīti kopējiem torņa punktiem.

Citiem vārdiem sakot, zelta oda noķeršana ir 150 torņa punktu vērta.

Harijs nespēja pat iedomāties, kas viņam būtu jāpaveic, lai nopelnītu simt piecdesmit torņa punktus.

Ja neskaita, saprotiet paši: izglābt simpiecdesmit elšpūšus vai izdomāt piecpadsmit idejas, kas pielīdzināmas tai, ka laika mašīnai jāapliek aizsargājošs ietvars, vai arī izgudrot tūkstoš piecus simtus radošus veidus, kā nogalināt cilvēkus, vai būt par Hermioni Grendžeru visu cauru gadu.

„Viņus vajadzētu vienkārši nobeigt," Harijs sacīja Hermionei, kura soļoja blakus, savilkusi tikpat dusmīgu ģīmi.

„Ko tieši?" ievaicājās Hermione. „Kalambola komandu?"

„Es vairāk biju domājis ikvienu, kas vispār jebkā saistīts ar kalambolu, taču varētu sākt ar Kraukļanaga komandu, jā."

Hermione nosodoši saknieba lūpas. „Tu taču zini, Harij, ka nav labi nogalināt cilvēkus?"

„Jā," Harijs atbildēja.

„Viss kārtībā, tikai gribēju pārliecināties," Hermione sacīja. „Vispirms ķersimies klāt meklētājai. Esmu izlasījusi dažus Agatas Kristi detektīvromānus - vai tev ir kāda doma, kā viņu varētu iemānīt vilcienā?"

„Divi studenti plāno slepkavību," sausi ierunājās kāda balss. „Cik pārsteidzoši."

No tuvākā stūra lēni izsoļoja kāds vīrs nedaudz pleķainās drēbēs, kura neķemmētie, taukainie mati šķipsnās krīta līdz pleciem. Likās, it kā no viņa izstarotu nāvīgs baisums, kas aizņem visu gaiteni, uzvēdot domas par nelāgi sabrūvētām mikstūrām un nejaušiem kritieniem no augstām vietām, un cilvēkiem, kas nomirst savās gultās no iemesla, ko aurori vēlāk reģistrētu kā „dabīgs nāves cēlonis".

Gluži nedomājot, Harijs aizstājās priekšā Hermionei.

Stāvēdama aizmugurē, viņa ievilka dziļu elpu un tad pēc mirkļa paspraucās viņam garām un nostājās viņa priekšā. „Bēdz, Harij!" Hermione sacīja. „Zēniem nav vienmēr sevi jāapdraud."

Severuss Strups ironiski nosmīnēja. „Jāsmejas. Es vēlos mirklīti jūsu laika, Poter, ja vien jūs spējat sevi atraut no koķetēšanas ar Grendžeras jaunkundzi."

Pēkšņi Hermiones sejā uzradās īpaši nemierīgs skatiens. Viņa pagriezās pret Hariju un atvēra muti, bet neko neizteica, tikai satraukti raudzījās.

„Ak, neuztraucieties, Grendžeras jaunkundz," Severuss noteica zīdainā balsī. „Apsolu, ka jūsu pielūdzējs atgriezīsies neskarts." Viņa smaids nozuda. „Tagad es ar Poteru paiešos nostāk un mums abiem diviem būs privāta saruna. Ceru, ka tas ir pašsaprotams, ka jūsu dalība tajā nav paredzēta, bet, ja nepieciešams, uzskatiet to par Cūkkārpas profesora pavēli. Tāda maza, laba meitenīte kā jūs jau nu noteikti paklausīsiet."

Un Severuss pagriezās un aizgāja atkal aiz stūra. „Nāksiet, Poter?" viņa balss uzsauca.

„Ē," Harijs sacīja Hermionei. „Vai es varu vienkārši iet viņam līdzi un ļaut tev pašai izdomāt, ko man vajadzētu teikt, lai tevi nomierinātu un tu nejustos aizvainota?"

„Nē," Hermione atbildēja trīcošā balsī.

Aiz stūra nosmēja Severuss.

Harijs palocīja galvu. „Piedod," viņš noteica zemā balsī, „patiešām," un tad devās pakaļ mikstūru meistaram.

„Tātad," Harijs noteica. Nebija dzirdams nekas cits kā vien divu kāju pāru soļi - garāki un īsāki -, dipēdami pār akmens grīdu kārtējā gaitenī. Mikstūru meistars spēra ašus, platus soļus, taču ne pārāk ātrus, lai Harijs spētu turēt viņam līdzi, un, ciktāl Harijs spēja orientēties Cūkkārpā, varēja noprast, ka viņi virzās prom no cilvēku biežāk apmeklētām vietām. „Par ko ir runa?"

„Diez vai jūs man varēsiet paskaidrot," Severuss sausi sacīja, „kāpēc jūs abi plānojāt, kā nogalināt Čo Čangu?"

„Un diez vai jūs varēsiet paskaidrot," Harijs sausi noteica, „kā Cūkkārpas skolas oficiālais pārstāvis, kāpēc zelta oda noķeršana tiek uzskatīta par akadēmisku sasniegumu simt piecdesmit torņa punktu vērtībā?"

Severusa lūpas uzvijās smīnā. „Apžēliņ, un es uzskatīju, ka protat visai labi izvērtēt situācijas. Vai jūs tiešām, Poter, it nemaz neesat spējīgs izprast savus klasesbiedrus, vai arī jums viņi liekas tik netīkami, ka pat ne mazliet to necenšaties? Ja kalambola spēļu rezultāti netiktu pieskaitīti torņu punktiem, tad tādi torņu punkti vispār nevienam neinteresētu. Punktu vākšana tad pārvērstos par kaut kādu netveramu sacensību starp tādiem studentiem kā jūs un Grendžeras jaunkundze."

Šī atbilde likās pārsteidzoši pareiza.

Un šis negaidītais pārsteigums lika Harija prātam sarosīties.

Ja tā padomā, nav jābrīnās, ka Severuss saprot savus skolēnus un saprot tos patiešām labi.

Viņš ir lasījis viņu prātus.

Un...

...grāmatā bija rakstīts, ka prasmīgi lasprāši ir ārkārtīgi reti sastopami, vēl retāk nekā ideāli slēpprāši, jo ļoti maz burvjiem piemīt vajadzīgā garīgā disciplīna.

Garīgā disciplīna?

Harijs bija centies vākt liecības par skolotāju, kurš regulāri klasē zaudē savaldīšanos un izgāž dusmas uz mazākiem bērniem.

...bet šis pats burvis, kad Harijs bija izteicis, ka Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs, bija nekavējoties sniedzis nevainojamu atbildi - reaģējot tieši tā, kā izturētos jebkurš, kas to nekad nebūtu zinājis.

Šis burvis staigāja pa Cūkkārpu, nesdams sev līdzi slepkavas gaisotni, izstarodams briesmas...

...kas patiesībā ir tieši pretējs iespaids tam, kādu atstātu īsts slepkava. Īsti slepkavas izskatītos pēc sīkiem, nevarīgiem grāmatvežiem, līdz vienā mirklī tevi ņemtu un nogalinātu.

Viņš bija torņa vecākais lepnajam un aristokrātiskajam Slīdenim un nēsāja mantiju, ko izraibināja mikstūru un to sastāvdaļu atstāti traipi, kurus ar maģiju varētu aizvākt divās minūtēs.

Harijs pamanīja, ka jūtas apjucis.

Un viņa Slīdeņa torņa vecākā draudīguma novērtējums palielinājās astronomiskos izmēros.

Varēja spriest, ka Dumidors domā, ka Severuss ir viņa pusē, un nav noticis nekas tāds, kas būtu pretrunā ar šo priekšstatu; mikstūru meistars ir „izlicies biedējošs, taču bērnus neaizvaino" - gluži kā bija runāts. Tāpēc, kā Harijs pirms brīža bija secinājis, šoreiz visticamāk ir kādas Brālības darīšanas. Ja Severuss būtu gribējis viņam nodarīt ko ļaunu, viņš noteikti nebūtu nācis pakaļ Harijam, kamēr blakus ir Hermione - lieciniece -, viņš vienkārši būtu nogaidījis kādu brīdi, kad Harijs ir viens pats...

Harijs klusēdams iekoda lūpā.

„Es reiz pazinu kādu zēnu, kurš no tiesas dievināja kalambolu," ierunājās Severuss Strups. „Viņš bija pilnīgs nejēga. Kas ne man, ne jums neizraisa nekādu izbrīnu."

„Par ko tieši ir runa?" Harijs iejautājās, stiepdams vārdus.

„Vēl pacietieties, Poter."

Severuss pagrieza galvu un tad savā slepkavnieciskajā gaitā ieslīdēja gaiteņa sienas tuvākajā nišā, kur tālāk aizveda cits gaitenis, mazāks un šaurāks.

Harijs viņam sekoja nopakaļ, iedomājies par to, vai prātīgāk tomēr nebūtu vienkārši bēgt projām.

Viņi pagriezās un tad nogriezās vēlreiz, līdz nonāca strupceļā pie vienkāršas, kailas sienas. Ja Cūkkārpu tiešām būtu uzbūvējis kāds cilvēks, nevis tā tikusi izveidota ar burvestību, atburta no citurienes vai dzemdēta, vai radīta vēl kādā citā veidā, Harijs vēlētos tās arhitektam pateikt pāris spēcīgus vārdus par to, ka šis saņēmis naudu, projektējot gaiteņus, kas nekur neved.

„Kluso," izrunāja Severuss un tad piebilda vēl arī pāris citus buramvārdus.

Harijs atslīga pret sienu, sakrustoja rokas pār krūtīm un vēroja Severusa seju.

„Skatāties man acīs, Poter?" ievaicājās Severuss Strups. „Jūs savās slēpprātības nodarbībās noteikti vēl neesat apguvis, kā bloķēt lasprātību. Taču varbūt tajās esat jau iemācījies, kā noteikt, ka tā tiek lietota. Tā kā es to nevaru zināt, tad šādi neriskēšu." Viņš sāji pasmīnēja. „Un domāju, ka tieši tāpat spriež arī Dumidors. Tāpēc arī mēs te varam tagad nedaudz parunāties."

Harijam gribot negribot iepletās acis.

„Iesākumā," Severuss sacīja spīdošām acīm, „es gribētu, lai jūs apsolāt, ka nestāstīsiet nevienam par mūsu sarunām. Ja kāds no skolas ko jautās, mēs apspriežam jūsu mikstūru mājasdarbu. Vai tam noticēs, vai nē, tas nav svarīgi. Dumidoram un Maksūrai teiksim, ka es pārkāpju solījumu glabāt Drako Malfoja uzticētos noslēpumus, un ne man, ne jums neliekas pieņemami šādas detaļas apspriest vēl ar kādu citu."

Harija smadzenes centās izskaitļot iespējamās sekas un pavērsienus, kas varētu izrietēt no šādas sarunas, taču tam viņa virtuālā atmiņa bija par īsu.

„Nu?" ievaicājās mikstūru meistars.

„Labi," Harijs lēni novilka. Bija grūti iedomāties, kādā veidā tas, ka viņš piekritīs sarunai, par kuru nevienam nedrīkst neko stāstīt, varētu būt apgrūtinošāk nekā atteikties no sarunas, jo arī tad nevienam nav iespējams izstāstīt tās saturu. „Apsolu nevienam neko neteikt."

Severuss vērīgi pētīja Hariju. „Jūs reiz direktora kabinetā sacījāt, ka necietīsiet nekādu pazemošanu vai mocīšanu. Un tāpēc, Harij Poter, es te tā iedomājos. Cik gan ļoti jūs līdzināties savam tēvam?"

„Ja vien jūs nerunājat par Maiklu Veresu-Evansu," Harijs atbildēja, „varu teikt tikai to, ka par Džeimsu Poteru zinu gluži maz."

Severuss palocīja galvu, it kā sev domās ko atzīmēdams. „Ir kāds piektā gada slīdenis. Zēns vārdā Lesats Svešovskis. Viņu apceļ grifidori. Man ir... ierobežotas iespējas atrisināt šo situāciju. Iespējams, jūs varētu viņam palīdzēt. Ja vien to vēlaties. Es nelūdzu jums to kā pakalpojumu un netaisos palikt jums parādā. Šī vienkārši ir iespēja, kurā jūs varat rīkoties pēc saviem ieskatiem."

Harijs domīgi raudzījās uz Severusu.

„Prātojat, vai te neslēpjas kāds āķis?" ievaicājās Severuss, nelielam smīnam uzvijoties uz lūpām. „Āķis tas nav. Tā ir pārbaude. Varat saukt to par manu ziņkārību. Taču Lesata nedienas ir īstas, un tāpat arī manai nespējai iejaukties ir patiess iemesls."

Tur jau bija tā nelaime ar to, ka citi zina, ka esi labs zēns. Pat ja tu zini, ka viņi to zina un liek lietā, tu tik un tā nespēj neuzķerties uz ēsmas.

Un ja arī viņa tēvs bija sargājis citus skolēnus no pāridarītājiem... nav svarīgi, kāpēc gan Severuss bija Harijam to atklājis. Šī doma tik un tā viņu iekšēji sildīja un pildīja ar lepnumu, un nepieļāva iespēju, ka viņš varētu tā vienkārši atstāt kādu zēnu nelaimē.

„Sarunāts," Harijs atbildēja. „Izstāstiet par Lesatu. Kāpēc viņu apceļ?"

No Severusa sejas nozuda vārais smaids. „Jums liekas, Poter, ka tam vajadzīgs iemesls?"

„Droši vien nē," Harijs klusi noteica. „Bet tāda doma man pazibēja prātā, ka viņš varbūt kādreiz ir nogrūdis pa kāpnēm kādu mazsvarīgu draņķasiņu meiteni."

„Lesats Svešovskis," Severuss ierunājās nu ledainā balsī, „ir Bellatrises Blekas - Tumsas pavēlnieka viskvēlākās piekritējas un ļaunākās virsnieces -dēls. Lesats dzimis kā bastards, kuru par savu atzinis Rabastāns Svešovskis. Drīz pēc Tumsas pavēlnieka nāves, Bellatrise ar Rabastānu un Rabastāna brāli Rodolfu tika noķerti, spīdzinot Alisi un Frenku Lēniņus. Visi trīs atrodas Azkabanā, notiesāti uz mūžu. Atkārtoto Mokum lāstu iespaidā abu Lēniņu prāti tika sapostīti, un viņi uzturas Svētā Mango nedziedināmo slimību palātā. Poter, vai šis ir pietiekams iemesls, lai viņu pazemotu?"

„Tas vispār neizklausās pēc iemesla," Harijs atbildēja vēl arvien klusā balsī. „Un vai jums ir zināms, ka Lesats pats būtu izdarījis kaut ko sliktu?"

Vārgais smaids atkal uzvijās Severusa lūpās. „Viņš, protams, kā jau ikviens cilvēks nav nekāds svētais. Taču neesmu dzirdējis, ka viņš kādreiz būtu nogrūdis kādu draņķasiņu meiteni pa kāpnēm."

„Un neesat to arī redzējis viņam prātā," piebilda Harijs.

Severusa seja vērtās ledaina. „Es, Poter, nepārkāpju viņa privātumu. Tā vietā es ielūkojos grifidoru domās. Viņiem viņš vienkārši šķiet piemērots mērķis, par ko uzjautrināties."

Auksts drebulis pārskrēja Harijam pār muguru, un viņam nācās sev atgādināt, ka Severuss var nesniegt pilnībā patiesu informāciju.

„Un jūs domājat," Harijs ierunājās, „ka tad, ja iejauksies Harijs Poters, Zēns-Kurš-Izdzīvoja, tas varētu izrādīties iedarbīgi."

„Tieši tā," sacīja Severuss un izstāstīja, kad un kur grifidori plāno izvērst savu nākamo gājienu.

Cūkkārpas trešajam stāvam ziemeļu dienvidu virzienā cauri stiepās liels gaitenis, un netālu no tā centra atdalījās īsāks atzars, kas gāja duci soļu un tad nogriezās pa labi, veidodams „L" burtu, tad vēl pēc duci soļiem tas beidzās pie gaiša, plaša loga, kur pavērās skats no trīsstāvu augstuma uz to, kā smalks lietutiņš smīņā pār Cūkkārpas austrumu puses teritoriju. Stāvot pie loga, nevarēja sadzirdēt nevienu troksni no galvenā gaiteņa, un galvenajā gaitenī nedzirdēja neko, kas notiek pie loga. Ja jums liekas, ka tas izklausās kaut kādā ziņā savādi, jūs neko daudz Cūkkārpā neesat bijis.

Četri zēni sarkani apvīlētās mantijās smējās, bet zēns drēbēs ar zaļām apmalēm bailēs kliedza un iekrampējies turējās pie atvērtā loga rāmja, lai tie četri neizgrūstu viņu pa to ārā. Tas, protams, ir tikai tāds joks, un turklāt kritiens no šāda augstuma burvi nenogalinātu. Viss tikai jautrības pēc. Ja jums liekas, ka tas izklausās kaut kādā ziņā savādi...

„Ko jūs tur darāt?" iesaucās sestā zēna balss.

Četri zēni sarkani apvīlētajās mantijās apcirtās riņķī un izbrīnījušies sastinga, bet tikmēr zēns mantijā ar zaļajām vīlēm steigšus atgrūdās no loga un nogāzās uz grīdas, asarām ritot pār vaigiem.

„Ā," atviegloti noteica visglītākais no četriem zēniem ar sarkanajām apmalēm, „tas esi tu. Eu, Lesij, zini, kas te atnācis?"

Zēns, kurš kluknēja uz grīdas, neko neatbildēja, tikai centās apvaldīt savas sarautstītās elsas, un tad zēns ar sarkani apvīlētajām drēbēm atvēzēja kāju sitienam...

„Nesper!" iebļāvās sestais zēns.

Zēns sarkani apvīlētajā mantijā nogrīļodamies apturēja spērienu. „Ē," viņš ievaicājās, „tu taču zini, kas viņš tāds ir?"

Sestais zēns īpaši smagi ieelpoja. „Lesats Svešovskis," viņš sacīja, runādams īsiem elpas vilcieniem, „un viņš maniem vecākiem neko nav nodarījis, viņam tad bija pieci gadi."