Konsultācijas pie profesora Drebeļa bija ceturtdienās no 11:40 līdz 11:55. Un šis laiks bija paredzēts visiem viņa skolēniem no visiem gadiem. Nācās atvadīties no Drebeļa punkta, ja tikai pieklauvēji pie durvīm, bet, ja viņš nosprieda, ka tavs jautājums tikai lieki izšķiež viņa laiku, nācās zaudēt vēl piecdesmit punktus.

Harijs pieklauvēja pie durvīm.

Brīdi viss bija klusu. Tad ierunājās skarba balss: „Jā, Potera kungs, varat nākt iekšā."

Un pirms Harijs paguva pieskarties rokturim, durvis atrāvās vaļā, ietriekdamās sienā ar skaļu blīkšķi, nokrakšķēdamas tā, it kā ieplīstu koks vai arī akmens, vai arī abi divi.

Profesors Drebelis, atlaidies krēslā, lasīja kādu pagalam veca paskata grāmatu, iesietu ādas vākos zili mēļas nakts krāsā un ar sudrabainām rūnām aprakstītu muguriņu. Acis viņš no teksta nenovērsa. „Es neesmu diez ko labā omā, Potera kungs. Un ja es neesmu labā omā, es neesmu diez ko jauks. Tāpēc labāk ātri nokārtojiet savas darīšanas un tad dodieties prom."

Telpā uzvēdīja ledains vēsums, itin kā ietverdams sevī ko tādu, kas rada tumsu - gluži kā nākdams no kādas tumsu izstarojošas lampas, kas aizsegta tikai pa pusei.

Harijs jutās mazliet samulsis. Neesmu īsti labā omā - tas bija maigi teikts. Kas gan būtu tik ļoti nomācis profesoru Drebeli...?

Nu, draugu jau tā nevar atstāt, ja viņš jūtas slikti. Harijs piesardzīgi iegāja kabinetā. „Vai es kaut kā varu līdzēt?"

„Nē," atbildēja profesors Drebelis, acis neatrāvis no grāmatas.

„Tas ir, ja gadījumā jums nācās saskarties ar visādiem idiotiem un tagad tomēr labprāt parunātu ar kādu, kuram piemīt veselais saprāts..."

Klusums ievilkās neparasti ilgi.

Profesors Drebelis aizcirta grāmatas vākus, un tā, klusi iesvilpusies, izgaisa. Tad viņš pacēla skatienu, un Harijs sarāvās.

„Droši vien intelektuāla saruna šobrīd man nāktu par labu," noteica profesors Drebelis tajā pašā asajā tonī, kādā bija runājis, aicinot Hariju ienākt. „Bet es tevi brīdinu, ka diez vai tā būs patīkama arī tev."

Harijs dziļi ieelpoja. „Apsolu, ka neapvainošos, ja būsiet pret mani ass. Kas ir noticis?"

Šķita, ka aukstums kabinetā kļūst vēl ledaināks. „Kāds sestā gada grifidors raidīja lāstu uz vienu no maniem talantīgākajiem skolēniem, sestā gada slīdeni."

Harijs norija siekalas. „Kas... tas bija par lāstu?"

Un profesors Drebelis vairs nespēja savaldīties, niknumā saviebis seju. „Kāpēc gan, Potera kungs, uzdodat tik mazsvarīgu jautājumu? Mūsu draugs sestā gada grifidors gan neiedomājās, ka ir būtiski zināt, ar ko uzbrūk otram!"

„Jūs to nopietni?" Harijs nedomājot tūdaļ iesaucās.

„Nē, zini, man te šodien oma tāpat vien sabojājās. Protams, muļķi tāds, ka es to teicu nopietni! Viņš nezināja, kāds lāsts tas ir. Viņš tiešām nezināja, kāds lāsts tas ir. Es viņam nenoticēju, līdz aurori to neapstiprināja, nopratinājuši viņu ar veritaserumu. Viņš mācās Cūkkārpā sestajā gadā un raida augsta līmeņa tumšo lāstu, nezinādams, kāda ir tā iedarbība."

„Un jūs tiešām neapsverat tādu iespēju," Harijs ieminējās, „ka viņš kaut ko bija pārpratis, ka viņš, piemēram, bija nepareizi izlasījis burvestības iedarbības aprakstu..."

„Viņš esot zinājis tikai to, ka burvestība domāta ienaidniekam. Viņš apzinājās, ka neko vairāk nezina."

Un ar to vien bija pieticis, lai raidītu burvestību. „Es nesaprotu, kā cilvēks ar tik niecīgām smadzenēm vispār spēj staigāt stāvus."

„Patiešām, Potera kungs," piekrita profesors Drebelis.

Uz brīdi iestājās klusums. Profesors Drebelis paliecās uz priekšu un, no galda paņēmis sudraba tintnīcu, grozīja to rokās, cieši raudzīdamies uz to, itin kā prātodams, kā to varētu spīdzināt līdz nāvei.

„Vai sestā gada slīdenis bija nopietni cietis?" ievaicājās Harijs.

„Jā."

„Vai sestā gada grifidors bija uzaudzis pie vientiešiem?"

„Jā."

„Un Dumidors atsakās viņu izslēgt, jo tas nabaga puisis jau nezināja, ko dara?"

Profesors Drebelis satvēra tintnīcu tik cieši, ka pirkstu kauliņi vērtās balti. „Vai jūs, Potera kungs, gribat uzvedināt uz kādu domu, vai arī tikai izsakāt acīmredzamus apgalvojumus?"

„Profesor Drebeli," Harijs drūmi ierunājās, „visiem vientiešu ģimenēs dzimušajiem Cūkkārpas skolēniem vajadzētu noklausīties lekciju par drošību - par visu to pilnīgi pašsaprotamo, kas bērniem no burvju ģimenēm zināms jau no mazotnes. Piemēram, neraidi lāstus, ja nezini, ko tie nodarīs; ja atklāj kaut ko bīstamu, nedari to tūlīt zināmu visai pasaulei; nemēģini brūvēt tualetē augstas sarežģītības mikstūras bez pieaugušo uzraudzības; iemeslu, kāpēc izdomāts nepilngadīgo buršanās ierobežošanas likums, - tādas pamata lietas."

„Priekš kam?" noteica profesors Drebelis. „Lai tie dumjie izmirst, pirms paspēj savairoties."

„Ja vien jūs līdz ar to esat ar mieru zaudēt arī pāris sestā gada slīdeņus."

Tintnīca profesora Drebeļa rokās uzliesmoja, degdama ārkārtīgi lēni, kamēr šausminoši melni oranžas liesmas plosīja metālu, kas šķietami izkoda no tā pa sīkiem gabaliņiem, un sudrabs kusdams locījās, gluži kā nespēdams izbēgt no mokām. Noskanēja kluss svilpiens, it kā metāls būtu kliedzis.

„Laikam jau jums taisnība," profesors Drebelis sacīja, ieturēti pasmaidījis. „Es apņemos sagatavot lekciju, lai vientiešu ģimenēs dzimušie, kas ir pārak stulbi, lai paši izdzīvotu, neparautu savā nelaimē līdzi arī kādu vērtīgāku."

Tintnīca profesora Drebeļa rokās vēl arvien turpināja svilpjoši kliegt un degt, un uz galda sāka pilēt sīki, liesmu apņemti metāla pilieni, gluži kā tintnīca raudātu.

„Jūs vēl neesat aizbēdzis no manis," novēroja profesors Drebelis.

Harijs pavēra muti...

„Ja gribat teikt, ka nebaidāties no manis," sacīja profesors Drebelis, „labāk nemaz nemēģiniet."

„Jūs esat visbiedējošākais cilvēks, ko pazīstu," Harijs apgalvoja, „un galvenais iemesls, kāpēc tā domāju, ir tas, kā jūs sevi kontrolējat. Es nepavisam nestādos priekšā, ka jūs kaut reizi kādam varētu tāpat vien nodarīt ko sliktu, pirms tam apzināti iepriekš nepieņēmis lēmumu, ka tas nepieciešams."

Liesmas profesora Drebeļa rokās nodzisa, un viņš uzmanīgi novietoja sabojāto tintnīcu uz galda. „Potera kungs, jūs tā protat pielabināties. Vai esat ņēmis kādas privātstundas glaimošanā? Iespējams, pat no Malfoja kunga?"

Harijs piedomāja, lai sejā nekas neatspoguļotos, un tikai pēc mirkļa attapās, ka tā bija kā pilnīgi skaidra atzīšanās. Profesors Drebelis nelūkojās uz izteiksmi cilvēka sejā, bet gan sprieda par to, kādam jābūt viņa prāta stāvoklim, lai tā izskatītos.

„Skaidrs," novilka profesors Drebelis. „Malfoja kungs var būt noderīgs draugs, Potera kungs, un viņš jums noteikti var daudz ko iemācīt, tomēr es ceru, ka nesat pieļāvis tādu kļūdu, uzticot viņam pārāk daudz personīgas informācijas."

„Viņš nezina neko tādu, par ko man būtu jābaidās, ka tas varētu nākt atklātībā," noteica Harijs.

„Tas labi," sacīja profesors Drebelis, mazliet pasmaidījis. „Tad kādas darīšanas jūs sākotnēji bija šeit atvedušas?"

„Šķiet, ka esmu ticis galā ar sagatavošanās uzdevumiem slēpprātībā un esmu gatavs privātstundām."

Profesors Drebelis palocīja galvu. „Tad es jūs svētdien aizvedīšu līdz Gringotiem." Viņš apklusa, raudzīdamies uz Hariju, un tad pasmaidīja. „Un varbūt mēs pat varētu nedaudz izklaidēties, ja jūs tā būtu uz mieru. Man tikko ienāca prātā kāda jauka doma."

Harijs piekrītoši pamāja, arī uzsmaidījis viņam.

Izejot no kabineta, Harijs sadzirdēja, ka profesors Drebelis dungo pie sevis kādu melodiju.

Harijs nopriecājās, ka viņam bija izdevies profesoru uzmundrināt.

Tosvētdien likās, ka gaiteņos sačukstas visai pamatīgi daudz cilvēku - īpaši, kad garām gāja Harijs.

Un daudzi rādīja ar pirkstiem.

Un vēl krietnāks daudzums meiteņu ķiķināja.

Tas bija aizsācies brokastīs, kad kāds bija Harijam pajautājis, vai viņš jau dzirdējis jaunākās ziņas, bet Harijs tūdaļ bija iebildis, ka, ja tās ir ziņas, ko publicējusi Rita Knisle, tad viņš tās negrib dzirdēt, bet gan pats izlasīt avīzē.

Tā bija sagadījies, ka tad Cūkkārpā diez ko daudzi skolēni neabonēja Dienas Pareģi, un tās avīzes, kuras vēl nebija atpirktas no to sākotnējiem īpašniekiem, tika aizdotas tālāk visai sarežģītā kārtībā tā, ka neviens īsti nevarēja pateikt, kuram tajā brīdī ir kāds avīzes numurs...

Tāpēc Harijs bija uzbūris ap sevi klusināšanas burvestību un pievērsies brokastīm, palūgdamies blakussēdētājiem, lai viņi aizgaiņā prom daudzum daudzos interesentus, un, cik spēdams, pūlējās neievērot izbrīnītās sejas, smieklus, apsveicošos smaidus, nožēlas pilnos skatienus, bailīgos acu uzmetienus un krītošos šķīvjus, kurus pārsteigumā atlaida brokastīs atnākušie, kas nupat bija uzzinājuši jaunumus.

Harijs juta visai pamatīgu ziņkāri, taču nevēlējās izbojāt sev prieku par šo meistardarbu, dzirdot to tikai kā atstāstījumu no kāda cita.

Pāris turpmākās stundas viņš tupēja ielīdis savā koferī, lai drošībā pildītu mājasdarbus, pirms tam guļamistabas biedriem pieteicis pasaukt viņu tikai tad, ja kādam būtu izdevies dabūt īsto avīzi.

Arī 10 no rīta Harijs vēl arvien neko nebija uzzinājis, kad karietē atstāja Cūkkārpu kopā ar profesoru Drebeli, kurš sēdēja priekšējā labajā sēdeklī un tobrīd bija sagumis kā tāds zombijs. Harijs bija apsēdies viņam pretī pa diagonāli, cik tālu vien iespējams, aizmugurē kreisajā pusē. Bet pat tad Hariju nepameta tāda kā baisa nolemtības sajūta, karietes riteņiem šņirkstot pār šauro celiņu cauri neaizliegtajai meža daļai. Tas traucēja lasīt, jo īpaši tāpēc, ka lasāmviela bija sarežģīta, un Harijs ievēlējās, kaut šobrīd turētu rokās kādu no savām bērnībā iemīļotajām zinātniskās fantastikas grāmatām, nevis...

„Potera kungs, esam jau ārpus aizsargbarjerām," ierunājās profesors Drebelis, izslējies sēdus savā sēdeklī. „Laiks doties."

Profesors Drebelis lēnām izkāpa no karietes, piesardzīgi likdams soli zemē. Turpretī Harijs to atstāja lēkšus.

Harijs ieprātojās, diez kā tieši viņi nokļūs galamērķī, bet tad profesors Drebelis noteica: „Ķer!", pametis viņam bronzas knutu, un Harijs to nedomājot noķēra.

Harijam vēderā iekrampējās milzīgs, neredzams āķis, kas spēji parāva viņu atmuguriski - taču bez jebkādas paātrinājuma sajūtas -, un mirkli vēlāk Harijs jau stāvēja Diagonalejā.

(Es atvainojos, kas tas bija? ieprātojās viņa smadzenes.)

(Mēs tikko teleportējāmies, paskaidroja Harijs.)

(Evolūcijas procesā neesmu tā attīstījusies, lai spētu saprast šo nekad nebijušo notikumu, Harija smadzenes pasūdzējās, ar to radīdamas prātā apjukumu.)

Harijs nogrīļojās, kamēr pēdas aprada ar to, ka zemainā pameža ceļa vietā tagad zem kājām bija ielas akmens bruģis. Viņš iztaisnoja muguru, vēl arvien juzdamies apreibis - čalojošās raganas un burvji likās, it kā mazliet nopeldam gar acīm, un veikalnieku saucieni it kā aizvējojās gar ausīm, kamēr smadzenes centās apjēgt, kādā pasaulē šobrīd jāorientējas.

Brīdi vēlāk pāris soļus Harijam aiz muguras atskanēja tāds kā iesūcoši paukšķošs troksnis, un, kad Harijs pagriezās, lai atskatītos, tur bija uzradies profesors Drebelis.

„Vai jūs neiebilstu..." iesāka teikt Harijs vienlaikus ar profesoru Drebeli: „Diemžēl man..."

Harijs apklusa, bet profesors Drebelis nē.

„...Potera kungs, nāksies jūs uz brīdi atstāt, jo man šis tas jānokārto. Tā kā esmu saņēmis nepārprotamus norādījumus, ka esmu atbildīgs par pilnīgi visu, kas ar jums šeit varētu atgadīties, tad es jūs atstāšu pie..."

„Avīžu kioska," Harijs iestarpināja.

„Kā lūdzu?"

„Vai arī jebkur citur, kur vien var nopirkt Dienas Pareģi. Atstājiet mani tādā vietā un man viss būs labi."

Drīz pēc tam Harijs tika nogādāts grāmatu veikalā, pa ceļam saņēmis vairākus rāmā balsī izteiktus visai divdomīgus draudus. Un veikalniekam bija tikuši mazāk pārprotami draudi, ņemot vērā to, kā viņš bija sarāvies un tagad bailīgi šaudīja skatienu starp Hariju un veikala izejas durvīm.

Kaut arī veikals degtu zilās liesmās, Harijs tik un tā paliktu ugunsgrēkā, līdz profesors Drebelis būs atgriezies.

Tikmēr...

Harijs aši aplaida apkārt acis.

Veikals likās diezgan mazs un noplucis, tajā bija redzamas tikai četras grāmatplauktu rindas, kur tuvākajā no plauktiem Harija skatiens uzgāja plānas, lēta iesējuma grāmateles drūmiem nosaukumiem kā, piemēram, Slaktiņš Albānijā piecpadsmitajā gadsimtā.

Vispirms jāsāk ar svarīgāko. Harijs piegāja pie letes.

„Atvainojiet," ierunājās Harijs, „vienu Dienas Pareģi, lūdzu."

„Pieci sirpi," sacīja veikalnieks. „Piedod, puika, bet man palikuši tikai trīs."

Uz letes nošķindēja pieci sirpi. Harijs juta, ka būtu varējis kādu mazumiņu nokaulēt, taču šobrīd tas nebija būtiski.

Pārdevējs iepleta acis, kad, šķiet, beidzot bija pazinis Hariju. „Tu!"

„Es!"

„Tā tiešām taisnība? Vai tu patiesi..."

„Apklustiet! Piedošanu, bet es gaidu jau visu dienu, kad varēšu jaunumus papriekš izlasīt avīzē, nevis dzirdēšu tos no kāda cita, tāpēc, lūdzu, vienkārši padodiet man avīzi, labi?"

Veikalnieks brīdi uz Hariju noraudzījās, tad, neko neteikdams, pasniedzās zem letes un padeva vienu salocītu Dienas Pareģa eksemplāru.

Virsraksts vēstīja:

HARIJS POTERS

SLEPENI SADERINĀTS

AR DŽINEVRU VĪZLIJU

Harijs blenza, nespēdams noticēt.

Viņš paņēma avīzi no letes, uzmanīgi un bijīgi, gluži kā turēdams kādu no oriģinālajiem Ešera zīmējumiem, tad atlocīja to un izlasīja...

...par pierādījumiem, kas bija pārliecinājuši Ritu Knisli.

...un vēl par dažiem interesantiem apstākļiem.

...un tad vēl par citiem pierādījumiem.

Droši vien, ka Freds un Džordžs šo vispirms bija apsprieduši ar savu māsu? Jā, noteikti. Bija arī attēls, kurā Džinevra Vīzlija ar ilgām noraudzījās uz - kā Harijs varēja saskatīt, piebāzis tuvāk degunu, - viņa paša fotogrāfiju. Šis attēls neapšaubāmi bija safabricēts.

Bet kādā gan veidā...?

Harijs sēdējā lētā saliekamā krēslā, pārlasīdams avīzi ceturto reizi, kad klusi nočīkstēja durvis un pa tām veikalā atgriezās profesors Drebelis.

„Nudien atvainojos, ka... ko pie Merlina jūs tur lasāt?"

„Tā vien liekas," ierunājās Harijs apbrīnas pilnā balsī, „ka mans tēvs reiz nogalinājis nāvēdi, kas ar Valdum lāstu bija pakļāvis tādu Artūru Vīzlija kungu, tādējādi minētais kungs palicis parādā Poteru namam, un mans tēvs pieprasījis, ka tas jāatmaksā, apsolot laulības ar viņa nesen dzimušo meitu Džinevru Vīzliju. Vai tiešām tā šeit pieņemts?"

„Kā gan Knisles jaunkudze varēja būt tik dumja, lai noticētu..."

Profesors Drebelis apklusa.

Harijs lasīja avīzi, turēdams to vertikāli atlocītu, tāpēc profesors Drebelis, stāvot kājās, varēja salasīt tekstu zem virsraksta.

Šokētā pārsteiguma izteiksme profesora Drebeļa sejā bija teju tikpat apbrīnas vērts mākslas darbs kā pats raksts avīzē.

„Neuztraucieties," Harijs jautri noteica, „tas viss ir izdomāts."

Varēja sadzirdēt, ka kaut kur veikala dziļumā noelšas pārdevējs. Tad zemē nogāzās kaudze ar grāmatām.

„Potera kungs..." profesors Drebelis lēnām novilka, „vai jūs tiešām esat par to pārliecināts?"

„Stipri pārliecināts. Vai dosimies tālāk?"

Profesors Drebelis pamāja, rādīdamies visai dziļi ieslīdzis domās, un Harijs aizlocīja avīzi un sekoja viņam, iziedams ārā pa durvīm.

Kaut kāda iemesla dēļ Harijs šobrīd vairs nedzirdēja ielas trokšņus.

Viņi klusēdami gāja trīsdesmit sekundes, iekams ierunājās profesors Drebelis. „Knisles jaunkundze bija apskatījusi slēgtas Viedo kapitula sēdes oriģinālos tiesvedības dokumentus."

„Jā."

„Slēgtas Viedo kapitula tiesas sēdes oriģinālos dokumentus."

„Jā."

„Pat man rastos grūtības paveikt ko tādu."

„Tiešām?" sacīja Harijs. „Jo, ja manas aizdomas neviļ, tad to nostrādājis Cūkkārpas skolēns."

„Tas nekad mūžā nevar būt iespējams," profesors Drebelis strupi paziņoja. „Potera kungs... man diemžēl jūs jāapbēdina, ka šī jaunā lēdija tomēr cer, ka jūs viņu apprecēsiet."

„Kas tāds gan nav ticams," noteica Harijs. „Citējot Duglasu Adamsu, pat pašas mazticamākās varbūtības nākas apsvērt, taču par neiespējamo vienā acumirklī patiesi var pateikt, ka tas vienkārši nav iespējams."

„Sapratu jūsu domu," profesors Drebelis novilka. „Bet... nē, Potera kungs. Lai arī tas liktos neiespējami, tomēr es varu iedomāties, kā varētu viltot kādu Viedo kapitula tiesvedības procesu. Neiedomājami ir tas, ka Gringotu galvenais virsvadītājs būtu ļāvis ar bankas zīmogu apliecināt viltus saderināšanās līgumu, un Knisles jaunkundze zīmogu pārbaudīja pati personīgi."

„Tik tiešām," sacīja Harijs, „un jūs tā spriežat, jo darījumā ar tik lielu naudas summu tiktu iesaistīts Gringotu virsvadītājs. Vīzlija kungs laikam bija dziļos parādos un tāpēc pieprasīja papildu maksājumu desmit tūkstoš galeonu..."

„Desmit tūkstoš galeonu par Vīzliju? Par tādu naudu jau var nopirkt dižciltīga nama meitu!"

„Atvainojiet," Harijs iebilda. „Šobrīd es tiešām visā nopietnībā vēlos jautāt, vai cilvēkiem patiesi šeit tā ir pieņemts..."

„Tas notiek reti," atbildēja profesors Drebelis, saraucis pieri. „Patiesībā - tā vairs tomēr nedara, kopš Tumsas pavēlnieka vairs nav. Pieņemu, ka avīzē rakstīts, ka jūsu tēvs arī ņēma un samaksāja prasīto naudu?"

„Viņam nebija citas izvēles," sacīja Harijs. „Ne jau tad, ja viņš vēlējās, lai piepildītos visi pareģojuma nosacījumi."

„Dodiet šurp to avīzi," noteica profesors Drebelis, un laikraksts izslīdēja no Harija rokām tik aši, ka viņš sagriezās ar papīru.

Juzdamies visai nepatīkami pārsteigts, Harijs instinktīvi iebāza pirkstu mutē, to pasūca un tad pagriezās, lai profesoram Drebelim paustu savu sašutumu...

Profesors Drebelis ielas vidū bija apstājies kā iemiets, un viņa acis strauji šaudījās no vienas puses uz otru pār avīzi, kuru viņa priekšā gaisā noturēja neredzams spēks.

Harijs noraudzījās, apbrīnā pavērtu muti, kā avīze pāršķiras tālāk uz otro un trešo lappusi. Un pavisam drīz - arī uz ceturto un piekto. Teju vai radās tāds iespaids, ka šobrīd profesors uz mirkli pārstājis izlikties par parastu mirstīgo.

Pēc pārsteidzoši īsa laika avīze atkal pati salocījās. Profesors Drebelis paņēma gaisā karājošos laikrakstu un pameta to Harijam, kurš to tīri refleksīvi noķēra; un tad profesors Drebelis atsāka iet, un Harijs tūlīt sekoja viņam nopakaļ.

„Nē," ierunājās profesors Drebelis, „tas pareģojums man arī diez ko pareizs nelikās."

Harijs palocīja galvu, vēl arvien vērdamies apbrīnā.

„Kentauri varēja būt pakļauti ar Valdum," profesors Drebelis domīgi noteica, „tas šķiet visai skaidrs. Ko maģija spēj radīt, to tā arī spēj sabojāt, un var stādīties arī priekšā, kā kāds varētu būt savās interesēs nelietīgi izmantojis Gringotu Dižzīmogu. Kāds varēja ar daudzsulu mikstūru pieņemt neuzbilstamā izskatu, tāpat arī - uzdoties par Bavārijas reģi. Un, pieliekot gana lielus pūliņus, varēja arī sagrozīt Viedo kapitula tiesvedības procesu. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kā kaut kas tāds tika paveikts?"

„Man nav nevienas pašas ticamas hipotēzes," atbildēja Harijs. „Es tikai zinu to, ka tas viss tika paveikts ar kopējo budžetu - četrdesmit galeoni."

Profesors Drebelis uz vietas apstājās un strauji pagriezās pret Hariju. Viņa sejas izteiksme rādīja, ka viņš nekādi nespēj noticēt savām ausīm. „Par četrdesmit galoniem var nolīgt sargburvestību lauzēju, kas attīra ceļu, lai vari iekļūt mājā, kuru vēlies apzagt! Būtu vajadzīgi četrdesmit tūkstoš galeonu, lai atļautos komandu ar pasaules labākajiem profesionālajiem noziedziniekiem, kas spētu izmainīt Viedo Kapitula tiesvedības dokumentus!"

Harijs tikai noraustīja plecus. „Ņemšu to vērā nākamreiz, kad man vajadzēs ietaupīt trīsdesmit deviņus tūkstošus deviņus simtus un sešdesmit galeonus - tagad zinu, ar kuriem cilvēkiem jāslēdz pareizais sadarbības līgums."

„Bieži man to nenākas teikt," sacīja profesors Drebelis, „taču šis uz mani patiešām atstāj iespaidu."

„Uz mani arī."

„Un kurš tad ir šis apbrīnojamais Cūkkārpas skolēns?"

„Diemžēl to es nevarēšu atklāt."

Un Harijam par pārsteigumu profesors Drebelis pret to neiebilda.

Viņi gāja Gringotu bankas virzienā domādami, jo nebija no tiem cilvēkiem, kas atmestu ar roku uzdevumam, vispirms neapsvēruši visus tā apstākļus vismaz piecas minūtes.

„Man sāk rasties tāda sajūta," Harijs visbeidzot ierunājās, „ka mēs uz to raugāmies pavisam no nepareizās puses. Ir kāds stāsts, ko reiz dzirdēju, par skolniekiem, kas bija ieradušies uz fizikas stundu, un skolotāja viņiem demonstrēja lielu metāla plāksni, kas nolikta uguns tuvumā. Viņa lika viņiem pataustīt metāla plāksni, un skolēni sajuta, ka metāls tuvāk ugunij bija vēsāks, bet metāls tālāk no uguns - siltāks. Un viņa aicināja viņus uzrakstīt savu skaidrojumu, kāpēc tā varētu būt. Tad daži skolēni uzrakstīja „jo metāls vada siltumu", citi uzrakstīja „jo klasē ir gaisa plūsmas", bet neviens neuzrakstīja - „tas vienkārši nav iespējams"; un īstā atbilde bija tāda, ka, pirms skolēni bija ienākuši klasē, skolotāja plāksni bija apgriezusi otrādi."

„Interesanti," noteica profesors Drebelis. „Kaut kādu līdzību varu savilkt ar mūsu gadījumu. Vai tam ir arī kāda morāle?"

„Ka jebkura racionāla domātāja spēks slēpjas tajā, ka viņš, sastopoties ar izdomājumu, apjūk daudz vairāk nekā tad, ja redz īstenību," iesāka stāstīt Harijs. „Ja vienlīdz labi var izskaidrot jebkuru iznākumu, tad tādam cilvēkam nav nekādu zināšanu. Skolēni domāja, ka ar tādu jēdzienu kā „jo pastāv siltumvadīšana" var izskaidrot jebkuru novērojumu pat tad, ja metāls ir vēsāks tajā pusē, kas tuvāk ugunij. Tapēc viņi paši nemaz nepamanīja, cik bija apjukuši, un tas nozīmē, ka viņi no neīstā nesamulst vairāk nekā no patiesības. Ja jūs man apgalvojat, ka kentauri tika pakļauti ar Valdum lāstu, mani joprojām vēl nepamet sajūta, ka tas līdz galam visu neizskaidro. Es manu, ka joprojām esmu apjucis, kaut arī uzklausīju jūsu izskaidrojumu."

„Hm," novilka profesors Drebelis.

Viņi soļoja tālāk.

„Tā taču nevarētu būt," ierunājās Harijs, „ka tiešām varētu būt iespējams samainīt cilvēkus ar kaut kādām viņu paralēlās pasaules versijām? Piemēram, šī nemaz nav mūsu īstā Rita Knisle, vai arī viņi uz mirkli kaut kur būtu varējuši viņu aizsūtīt projām?"

„Ja kas tāds būtu iespējams," profesors Drebelis noteica visai sausā balsī, „vai es vēl arvien uzturētos šajā pasaulē?"

Un kad viņi bija teju jau nonākuši pie milzīgās, baltās Gringotu ēkas, profesors Drebelis noteica: „Ā. Nu protams. Tagad es sapratu. Minēšu, ka tie bija Vīzliju dvīņi?"

„Ko?" iejautājās Harijs, balsij paceļoties oktāvu austāk. „Kā?"

„Diemžēl to es nevarēšu atklāt."

„...Tā nav godīgi!"

„Man šķiet, ka tas ir pavisam godīgi," atbildēja profesors Drebelis, un viņi iegāja bankā pa bronzas durvīm.

Tuvojās pusdienlaiks, kad Hariju un profesoru Drebeli nosēdināja katru savā galā platam, garam, līdzenam galdam kādā grezni iekārtotā privātā telpā, kurā gar sienām bija bāztin piebāzts ar polsterētiem dīvāniem un krēsliem un visapkārt bija sakarināti auduma aizkari.

Viņi gatavojās ēst pusdienas restorānā „Pie Mērijas", un pirms tam profesors Drebelis bija paskaidrojis, ka šis ir viens no labākajiem restorāniem Diagonalejā un ir jo īpaši piemērots - viņa balss tembrs zīmīgi pazeminājās - zināmiem nolūkiem.

Šis bija smalkākais restorāns, kādā Harijs savā mūžā bijis, un Harijam tas nudien kremta, ka profesors Drebelis uzsauca pusdienas viņam.

Ar pirmo plāna daļu - atrast slēpprātības pasniedzēju - viņi bija tikuši galā godam. Profesors Drebelis, ļauni smīnēdams, bija noprasījis Grābnim, lai tas iesaka labākos viņam zināmos speciālistus, nedomājot par izmaksām, jo nodarbības apmaksās Dumidors; un goblins bija atbildējis ar tādu pašu smīnu. Un arī Harijs viņiem blakus bija tā kārtīgi izsmīnējies.

Otrā plāna daļa bija izgāzusies kā veca sēta.

Harijam nebija ļauts izņemt naudu no sava kambara bez direktora Dumidora vai kāda cita skolas vadības pārstāvja rīkojuma, bet profesoram Drebelim atslēga nebija izsniegta. Harija vientiešu vecāki nevarēja apstiprināt naudas izņemšanas darbību, jo bija vientieši, un vientieši tiesību ziņā šeit tiek pielīdzināti bērniem vai kaķēniem: viņi ir mīlīgi, tāpēc, ja viņus publiski spīdzināsi, tevi arestēs, taču viņi netiek uzskatīti par cilvēkiem. Lai gan ar visai negribīgu kompromisu bija panākts, ka vientiešu ģimenēs dzimušo burvju vecāki tiek uzskatīti par cilvēkiem kaut kādā ierobežotā nozīmē, taču Harija audžuvecāki diemžēl neietilpa šajā kategorijā.

Burvju pasaulē Harijs praktiski skaitījās bārenis. Un tāpēc Cūkkārpas direktors vai viņa norīkotās personas, piederošas skolai, tika uzskatītas par Harija aizbildņiem, līdz viņš absolvēs skolu. Harijs drīkstēja elpot bez Dumidora atļaujas, taču tikai tik ilgi, kamēr direktors to īpaši neaizliedza.

Harijs tad bija pajautājis, vai viņš vienkārši nevarētu Grābnim izstāstīt, kā diversificēt viņa ieguldījumus, lai nauda tā kaudzēm nemētājas kambarī, tikai krājot putekļus.

Grābnis bija tukši noblenzis uz viņu un tad pajautājis, ko nozīmē „diversificēt".

Tā vien izskatījās, ka bankas nekādas investīcijas neveic. Bankas šeit tikai uzglabā tavas zelta monētas drošos kambaros, iekasējot par to gada maksu.

Burvju pasaule nezināja tādu jēdzienu kā „fonds". Vai „akcijas". Vai „korporācijas". Uzņēmumus vadīja ģimenes, finansējot tos no saviem personīgajiem līdzekļiem.

Aizdevumus izsniedza bagātnieki, nevis bankas. Tomēr Gringoti par maksu varēja apliecināt šādu darījumu, un par vēl lielāku maksu varēja arī parādu piedzīt.

Labie bagātnieki aizdeva saviem draugiem naudu un ļāva to atmaksāt, kad iespējams. Sliktie bagātnieki pieprasīja par to maksāt procentus.

Aizdevumu jomā otrreizējais tirgus nepastāvēja.

Ļaunie bagātnieki pieprasīja gadā maksāt vismaz 20%.

Harijs bija uzcēlies kājās, pagriezies un atbalstījis galvu pret sienu.

Harijs bija pavaicājis, vai viņam vajadzīga direktora atļauja, lai varētu dibināt pats savu banku.

Šajā mirklī profesors Drebelis bija iebildis, ka nu laiks ēst pusdienas, un ātri bija izvedis Hariju, kas vai vārījās dusmās, ārā pa Gringotu bronzas durvīm, cauri Diagonalejai līdz kādam smalkam restorānam ar nosaukumu „Pie Mērijas", kur viņiem bija rezervēta istabiņa. Īpašnieks bija rādījies ārkārtīgi šokēts, ieraudzījis profesoru Drebeli kopā ar Hariju Poteru, taču bez vārda runas bija ierādījis viņiem numuriņu.

Un profesors Drebelis bija tīšām paziņojis, ka samaksās rēķinu, šķiet, lai ar visai lielu patiku izbaudītu uzradušos izteiksmi Harija sejā.

„Nē," profesors Drebelis atbildēja viesmīlei, „mums ēdienkarti nevajadzēs. Man, lūdzu, pasniedziet dienas īpašo piedāvājumu kopā ar pudeli kjanti, un Potera kungam pirmajā ēdienā būs diriknābuļa zupa, otrajā - Rūpo frikadeles, bet saldajā - sīrupa torte."

Viesmīle, tērpusies burvju drānās, kas izskatījās pieklājīgi un oficiāli, kaut arī bija īsākas nekā ierasts, cieņpilni paklanījās un aizgāja, aiz sevis aizvērdama durvis.

Profesors Drebelis novicināja roku durvju virzienā, un bulta aizšāvās ciet. „Ievērojiet, ka durvis aizbultē no iekšpuses. Šo telpu, Potera kungs, iesaukuši par Mērijas istabu. Tā nudien ir nodrošināta pret jebkāda veida novērošanu, un es patiešām domāju - pilnīgi jebkādu; pats Dumidors nespētu uzzināt, kas šeit notiek. Mērijas istabu izmanto divu veidu cilvēki. Pirmie nododas neatļautām mīlestības izpausmēm. Tie otrie, savukārt, piekopj visai interesantu dzīvesveidu."

„Patiešām," noteica Harijs.

Profesors Drebelis palocīja galvu.

Harijs jau sajūsmā pavēra lūpas. „Tādā gadījumā tā nu gan būtu velta laika izšķiešana - te vienkārši tā sēdēt un ēst pusdienas, nedarot neko īpašu."

Profesors Drebelis pasmīnēja, tad izņēma zizli un novēcināja to pret durvīm. „Protams," viņš sacīja, „cilvēki ar interesantu dzīvesveidu veic lielākus piesardzības pasākumus nekā tie, kas nododas mīlas rotaļām. Es tikko šo telpu aizzīmogoju. Nekas vairs nekādi nespēs iekļūt šajā telpā - piemēram, caur durvju apakšu. Un..."

Profesors Drebelis tad izrunāja vismaz savas četras dažādas burvestības, no kurām Harijs nevienu nezināja.

„Pat ar šo vēl nav pietiekami droši," sacīja profesors Drebelis. „Ja mēs gatavotos darīt kaut ko patiešām diži nozīmīgu, tad būtu nepieciešams papildus veikt vēl divdesmit trīs drošības pārbaudes. Ja, teiksim, Rita Knisle zinātu vai būtu nojautusi, ka mēs te ieradīsimies, ir iespējams, ka viņa varētu atrasties šajā telpā, apvilkusi īsteno Paslēpni. Vai arī viņa varētu būt neliela izmēra zvēromags. Var veikt pārbaudes, kas izslēdz šādas retas iespējamības, taču veikt tās visas būtu ārkārtīgi nogurdinoši. Bet tagad es prātoju, vai tomēr man tās tik un tā nevajadzētu veikt - galvenokārt, lai nerādītu jums sliktu priekšzīmi?" Un profesors Drebelis pabungāja ar pirkstiem pa vaigu, rādīdamies dziļi aizdomājies.

„Būs jau labi," Harijs atbildēja, „es sapratu un to atcerēšos." Tiesa gan, viņš jutās mazliet vīlies, ka viņi negrasījās darīt neko patiešām diži nozīmīgu.

„Ļoti labi," profesors Drebelis noteica. Viņš atlaidās krēslā, plati smaidīdams. „Jūs, Potera kungs, šodien demonstrējāt lieliski izkaltu plānu. Galvenā ideja ir jūsu, par to esmu drošs, kaut arī par izpildītāju norīkojāt kādu citu. Domāju, ka pēc šī gājiena no Ritas Knisles neko daudz vairs nedzirdēsim. Lūcijs Malfojs ar šādu izgāšanos nebūs apmierināts. Ja viņai pietiks prāta, viņa pametīs valsti tūdaļ, kolīdz sapratīs, ka tikusi apmuļķota."

Harija vēders nelabi sagriezās. „Lūcijs diriģē Ritu Knisli...?"

„Ā, vai tad jūs to vēl nebijāt sapratis?" ievaicājās profesors Drebelis.

Harijs nebija domājis par to, kas ar Ritu Knisli notiks pēc raksta atmaskošanas.

It nemaz.

Pat ne mazdrusciņ.

Bet viņu taču atlaidīs no darba, protams, ka viņu atlaidīs no darba; varbūt, ka viņai Cūkkārpā mācās bērni; un Harijs pēkšņi attapās, ka nu ir slikti, pavisam slikti...

„Vai Lūcijs viņu nogalinās?" Harijs ierunājās tikko dzirdami. Kaut kur prātā uz viņu bargi kliedza Šķirmice.

Profesors Drebelis sausi pasmaidīja. „Ja jums iepriekš nav bijusi darīšana ar žurnālistiem, tad, ticiet man, pasaule kļūst tikai labāka katru reizi, kad kāds no tiem nomirst."

Harijs ar spēju rāvienu uzlēca kājās no krēsla - bija jāatrod Rita Knisle un jābrīdina, pirms nav par vēlu...

„Apsēdieties," profesors Drebelis asi pavēlēja. „Nē, Lūcijs neliks viņu nogalināt. Tomēr Lūcijs padara dzīvi ārkārtīgi nepatīkamu tiem, kas viņam nav kalpojuši kā nākas. Knisles jaunkundze aizbēgs un uzsāks jaunu dzīvi ar svešu vārdu. Apsēdieties, Potera kungs; šobrīd jūs tāpat vairs nevarat neko līdzēt, un jums ir jāapgūst kāda mācība."

Harijs lēnām apsēdās. Aizkaitinātais, vīlušais skatiens profesora Drebeļa sejā bija daudz iedarbīgāks nekā viņa teiktais.

„Reizēm," profesors Drebelis ierunājās skarbā balsī, „es sāku raizēties, ka jūsu prāta spējas domāt kā visspīdošākajiem no slīdeņiem ir vienkārši lieka izšķērdība. Atkārtojiet manis teikto. Rita Knisle bija zemiska, pretīga sieviete."

„Rita Knisle bija zemiska, pretīga sieviete," Harijs noteica. Viņš jutās neērti, to sakot, taču izskatījās, ka nebija citas izvēles, itin nekādas.

„Rita Knisle centās sagraut manu reputāciju, bet es īstenoju atjautīgu plānu un pirmais iznīcināju viņu."

„Rita Knisle mani izaicināja. Viņa zaudēja, bet es uzvarēju."

„Rita Knisle bija traucēklis maniem tālākiem plāniem. Man bija jātiek ar viņu galā, ja es vēlos, lai šie plāni izdodas."

„Rita Knisle bija mana ienaidniece."

„Es dzīvē it neko nepanākšu, ja nebūšu gatavs uzveikt savus ienaidniekus."

„Es šodien uzveicu vienu savu ienaidnieku."

„Esmu labs zēns."

„Esmu pelnījis īpašu balvu."

„Ak," sacīja profesors Drebelis, kurš pēc pēdējiem teikumiem nu jau smaidīja gluži vēlīgi, „redzu, ka man izdevies jūs ieintriģēt."

Un tā arī bija. Iesākumā Harijam bija radusies sajūta, it kā viņš neglābjami tiktu virzīts uz kaut ko - nē, tā nebija tikai sajūta, viņš patiešām tika virzīts uz kaut ko - tāpēc bija jāatzīst, ka pēc pirmo apgalvojumu atzīšanas, ieraugot profesoru Drebeli smaidām, viņš nudien sajutās labāk.

Profesors Drebelis iebāza roku mantijas kabatā, lēnām un apzināti uzkrītoši, un izņēma...

...grāmatu.

Tā nebija kā citas grāmatas, kādas Harijs bija pieradis redzēt, - malas un stūri tai bija teju bez kādas noteiktas formas; prātā nāca apzīmējums rupji tēsta, it kā tā būtu izcirsta raktuvē no kādas grāmatu rūdas.

„Kas tā tāda ir?" izdvesa Harijs.

„Dienasgrāmata," atbildēja profesors Drebelis.

„Kas to sarakstījis?"

„Kāds slavens cilvēks." Profesors Drebelis plati pasmaidīja.

„Nu labi..."

Profesora Drebeļa seja vērtās nopietnāka. „Potera kungs, lai kļūtu par spēcīgu burvi, jābūt apveltītam ar izcilu atmiņu. Uzdevuma atrisinājums visai bieži paslēpies vienā noteiktā faktā, ko biji lasījis pirms divdesmit gadiem kādā senā rakstu rullī, vai, teiksim, īpašā gredzenā, ko reiz biji redzējis pirkstā kādam vīram, kuru gadījies satikt tikai vienu reizi mūžā. Šo es tagad jums saku, lai izskaidrotu, kā man izdevās atcerēties par šo grāmatu un tai piestiprināto šiltīti, kaut arī biju to redzējis krietnu laiku pirms iepazinos ar jums. Redzat, Potera kungs, savas dzīves laikā man sanācis aplūkot simtiem privātas grāmatu kolekcijas, kas nereti pieder tādiem indivīdiem, kuri tās nemaz nav pelnījuši..."

„Jūs to nozagāt?" Harijs noteica, nespēdams noticēt.

„Tieši tā," atbildēja profesors Drebelis. „Pie tam - gluži nesen. Nospriedu, ka jūs novērtēsiet šo īpašo grāmatu daudz vairāk nekā tas derdzīgais vīrelis, kuram tā vajadzīga tikai tādēļ, lai padižotos ar tās retumu saviem tieši tikpat zemiskajiem drauģeļiem."

Harijs tikai blenza ar pavērtu muti.

„Bet ja jūs, Potera kungs, uzskatāt, ka mana rīcība bijusi nepareiza, tad, domāju, drīkstat manu īpašo dāvanu atraidīt. Kaut gan, protams, es netaisos sevi apgrūtināt, lai slepus noliktu grāmatu atpakaļ vietā. Tāpēc - kā tad būs?"

Profesors Drebelis pameta grāmatu no vienas rokas otrā, un Harijs neviļus pastiepa roku, nepatikā saviebies.

„Vai," noteica profesors Drebelis, „neuztraucieties, ka apejos ar to mazliet nevērīgi. Šo dienasgrāmatu varētu iemest kamīna oglēs un tai neuzrastos ne skrambiņas. Katrā ziņā - gaidu jūsu lēmumu."

Profesors Drebelis grāmatu nevērīgi pameta gaisā un smīnēdams to atkal noķēra.

Nē, domās paziņoja Grifidors un Elšpūtis.

Jā, noteica Kraukļanags. Ko tieši vārdā „grāmata" jūs abi divi nesapratāt?

To zagšanas apstākli, atbildēja Elšpūtis.

Nu izbeidz, sacīja Kraukļanags, tu taču pilnā nopietnībā netaisies ierosināt, ka mums ar Hariju būtu jāatsakās no grāmatas, lai pēc tam visu mūžu prātotu, kas tajā rakstīts.

Raugoties no utilitārisma viedokļa, izklausās, ka, pieņemot grāmatu, rezultātā veidotos pozitīvs sabiedriskais derīgums, apgalvoja Slīdenis. Domā par to kā ekonomisku darījumu, kad gūsti labumu no tirgošanās; nu vienīgi - iztiekot bez tirgošanās procedūras. Piedevām, mēs jau to grāmatu nezagām, un tad, ja profesors Drebelis to paturēs, no tā nevienam nekāds labums nebūs.

Viņš grib tevi pievērst Tumsai! iebļāvās Grifidors, un Elšpūtis ar stingru skatienu piekrītoši pamāja.

Neesi nu mazs muļķa puika, sacīja Slīdenis, viņš tikai vēlas tev iemācīt Slīdeņa domāšanu.

Tieši tā, piebilda Kraukļanags. Tā dienasgrāmata visticamāk piederējusi kādam nāvēdim. Mums tā vajadzīga.

Harijs pavēra muti, bet tad sastinga, mokoši saviebis seju.

Izskatījās, ka profesors Drebelis šobrīd jutās visai uzjautrināts. Viņš ar vienu pirkstu stāvus balansēja grāmatu uz tās stūra, klusi dungodams kādu meldiņu.

Pie durvīm kāds pieklauvēja.

Grāmata acumirklī nozuda profesora Drebeļa mantijā, un viņš uzcēlās kājās no krēsla. Profesors Drebelis sāka iet tuvāk durvīm...

...bet tad, pēkšņi sagrīļojies, atspiedās pret sienu.

„Viss kārtībā," noteica profesors Drebelis, kura balss nu bija vērtusies krietni vājāka nekā ierasts. „Apsēdieties, Potera kungs, tā bija tikai reibināšanas burvestība. Apsēdieties."

Harijs ar pirkstiem cieši ieķērās krēslā, īsti nesaprazdams, ko vajadzētu darīt un ko viņš vispār var iesākt. Harijs pat īsti nevarētu pieiet pavisam tuvu profesoram Drebelim, pirms tam neapspiedis to nāvīgo nolemtības sajūtu...

Profesors Drebelis izslējās taisni, elpodams nedaudz smagāk, tad atvēra durvis.

Ienāca viesmīle, nesdama paplāti ar ēdienu, un, kamēr viņa izvietoja šķīvjus, profesors Drebelis lēniem soļiem atgriezās pie galda.

Kad viesmīle, gatava doties prom, paklanījās viņiem, profesors Drebelis bija apsēdies, izslējis taisnu muguru, un atkal jau smaidīja.

Kaut kā šīs īsās epizodes iespaidā Harijā bija nobriedis lēmums. Viņš nevarēja atteikties - ne jau, kad profesors Drebelis tā bija nopūlējies un riskējis.

„Jā," paziņoja Harijs.

Profesors Drebelis aizrādīdams pacēla pirkstu, tad atkal izņēma zizli, no jauna aizslēdza durvis un atkārtoja trīs no iepriekš veiktajām drošības burvestībām.

Tad profesors Drebelis atkal izņēma no mantijas dienasgrāmatu un pasvieda to Harijam, kurš to teju vai iegāza zupā.

Harijs uzmeta profesoram Drebelim bezpalīdzīgu sašutuma pilnu skatienu. Tā taču nevar darīt ar grāmatām - lai tās apburtas vai nē.

Harijs atvēra grāmatu ar instinktos un audzināšanā iedzītu rūpību. Lapas likās pārāk biezas - ar tādu tekstūru, kas nebija raksturīga nedz vientiešu papīram, nedz burvju pergamentam. Un teksts tai...

...nemaz nebija?

„Vai man tā kā vajadzētu saskatīt..."

„Palūkojiet tuvāk sākumam," sacīja profesors Drebelis, un Harijs (atkal ar to instinktīvi bezgalīgo rūpību) pāršķīra krietnu skaitu lapu atpakaļ.

Burti acīmredzami bija rakstīti ar roku, turklāt ļoti grūti salasāmi, piedevām Harijam likās, ka teksts varētu būt latīņu valodā.

„Kas tas īsti ir?" ievaicājās Harijs.

„Tie," atbildēja profesors Drebelis, „ir pieraksti par pētījumiem maģijā, ko veicis kāds vientiešu ģimenē dzimušais, kas tā arī nekad neapmeklēja Cūkkārpu. Viņš noraidīja uzaicinājuma vēstuli un veica pats savu izpēti, kas tomēr bez zižļa nevainagojās ar dižiem panākumiem. Ņemot vērā uzrakstu uz plāksnītes, es pieņemu, ka viņa vārds jums varētu likties daudz nozīmīgāks nekā man. Šī, Harij Poter, ir dienasgrāmata, kas reiz piederējusi Rodžeram Bēkonam."

Harijs teju vai noģība.

Uz sienas, kur profesors Drebelis bija atspiedies, slapji nomirdzēja skaistas zilas vaboles saspiestās atliekas.