Viņi stāvēja uz rotējošajām kāpnēm un klusēdami brauca lejup.

Minervai nebija, ko teikt. Cilvēks, kurš stāvēja viņai blakus, likās gluži svešs.

Un Fokss iesāka klusi dungot.

Tā bija maiga, mierīga melodija kā kamīnam, ja vien tas prastu dziedāt, un tā ieplūda Minervas domās, atbrīvodama, mierinādama un atmaidzinādama visu, kam vien pieskārās...

„Kas tas ir?" Harijs viņai blakus nočukstēja. Viņa balss likās mainīga, trīcoša un nenosvērta.

„Fēniksa dziesma," nedomādama atbildēja Minerva, visu uzmanību vēl arvien pievērsusi savādajai, klusajai mūzikai. „Arī tā spēj dziedināt."

Harijs aizgrieza prom seju, tomēr viņa uz mirkli bija samanījusi zēnā tādas kā dziļas sāpes.

Šķita, ka brauciens lejup bija prasījis ļoti daudz laika - vai arī mūzika vienkārši bija radījusi sajūtu, ka pagājis ļoti daudz laika, - un kad viņi izgāja cauri ailei, kur pirms tam bija stāvējusi garguja, viņa stingri bija satvērusi Harija roku.

Kad garguja bija atkāpusi atpakaļ vietā, Fokss aizlaidās prom no viņas pleca un, vicinādams spārnus, sāka lidināties Harija priekšā.

Harijs noraudzījās uz Foksu kā mūžīgi mainīgās uguns liesmas nohipnotizēts.

„Foks, ko man bija darīt?" nočukstēja Harijs. „Es nebūtu varējis viņus aizstāvēt, ja nebūtu sadusmojies."

Fēnikss turpināja vēcināt spārnus, arvien vēl lidinādamies uz vietas. Spārnu kustības neradīja ne mazāko troksnīti. Tad nozibsnīja itin kā uguns uzliesmojums, acumirklī uzplaiksnīdams un tūdaļ izdzisdams, un Fokss bija projām.

Viņi abi samirkšķināja acis, kā atmodušies no kāda sapņa, vai arī kā atkal taisīdamies slīgt miegā.

Minerva paraudzījās lejup.

Harija Potera jaunā, gaišā seja pavērās augšup uz viņu.

„Vai fēniksi ir cilvēki?" ievaicājās Harijs. „Tas ir, vai viņi ir tik gudri, ka tos varētu pielīdzināt cilvēkiem? Vai es varētu aprunāties ar Foksu, ja vien zinātu, kā?"

Minerva pamatīgi samirkšķināja acis. Tad vēlreiz samirkšķināja acis. „Nē," Minerva noteica visai drebelīgā balsī. „Fēniksi ir spēcīgas, maģiskas būtnes. Viņu ārkārtīgi varenā maģija piešķir viņu eksistencei tik svarīgu nozīmi kā nevienam citam dzīvniekam. Viņi ir uguns, gaisma, dziedināšana, atdzimšana. Bet, nē, cilvēki viņi nav."

„Kur es tādu varu dabūt?"

Minerva pieliecās un apskāva viņu. Tas nāca negaidīti, tomēr likās, ka viņa nespēja atturēties zēnu neapskaut.

Izslējusies taisni, viņa juta, ka ir grūti parunāt. Tomēr šis jautājums bija jāuzdod. „Harij, kas īsti šodien notika?"

„Es diez vai varēšu atbildēt arī uz šiem būtiskajiem jautājumiem. Pie tam es tiešām kādu brīdi labāk gribētu par to visu nedomāt."

Minerva atkal saņēma plaukstā viņa roku, un atlikušo ceļu viņi mēroja klusēdami.

Tas bija īss gājiens, jo, saprotams, ka direktora vietnieka kabinets atradās direktora kabineta tuvumā.

Minerva nosēdās pie sava galda.

Harijs nosēdās viņas galda priekšā.

„Tā," Minerva nočukstēja. Viņa bija gatava atdot gandrīz jebko, lai tikai tagad nebūtu tas jādara, vai vismaz - lai tieši viņai tas nav jādara, vai arī - kaut vismaz šo darīšanu varētu atlikt uz kādu citu laiku. „Mums ir jāparunā par kādu skolas disciplīnas lietu. Kuru jums joprojām ir pienākums ievērot."

„Un tā būtu?" ievaicājās Harijs.

Viņš to vēl nezināja. Viņš to vēl nebija sapratis. Viņa juta sažņaudzamies rīkli. Bet tas bija jāizdara, un viņa netaisījās to vilkt garumā.

„Potera kungs," sacīja profesore Maksūra, „lūdzu, parādiet savu Laikgriezi."

Vienā acumirklī viss fēniksa sagādātais miers pazuda no zēna sejas, un Minerva gluži vai jutās, it kā būtu iedūrusi viņam mugurā dunci.

„Nē!" Harijs iesaucās. Viņš sāka satraukties. „Man to vajag, es nevarēšu mācīties Cūkkārpā, es nevarēšu pareizi izgulēties!"

„Ar gulēšanu viss būs kārtībā," viņa sacīja. „Ministrija ir atsūtījusi aizsargapvalku jūsu Laikgriezim. Es to noburšu tā, lai to var atvērt tikai laikā starp deviņiem vakarā un pusnakti."

Harijs savieba seju. „Bet - bet es..."

„Potera kungs, cik reizes kopš pirmdienas jūs esat izmantojis Laikgriezi? Cik stundas sev pavairojāt?"

„Es..." Harijs ierunājās. „Pagaidiet, ļaujiet saskaitīt..." Viņš paraudzījās lejup uz rokaspulksteni.

Minerva sajuta uzmācamies skumjas. Tā jau viņai likās. „Tātad tās nebija tikai divas stundas dienā. Es nojaušu, ka tad, ja es izvaicātu jūsu guļamistabas zēnus, es uzzinātu, ka vakaros jums ir grūtības palikt nomodā, lai aizietu gulēt saprātīgā laikā, un katru rītu jūs uzmostaties arvien agrāk un agrāk. Vai tā tas ir?"

Harijam pat nekas nebija jāsaka - viņa seja izteica visu.

„Potera kungs," viņa iejūtīgi ierunājās, „ir tādi skolēni, kuriem nevar uzticēt Laikgriežus, jo viņi kļūst no tiem atkarīgi. Piemēram, skolēnam tiek iedots līdzeklis, kas spēj pagarināt nakts miegu par vajadzīgo laiku, taču tas beidzas ar to, ka skolēns sāk izmantot Laikgriezi ne tikai, lai apmeklētu nodarbības. Un tad Laikgriezis ir jāatdod. Potera kungs, jūs esat pasācis lietot Laikgriezi kā risinājumu visām savām nelaimēm, un ļoti bieži visai muļķīgiem iemesliem. Jūs to likāt lietā, lai atgūtu Visatceri. Jūs izgaisāt skapī praktiski visu skolēnu acu priekšā, kaut gan jūs, kad atgriezāties atpakaļ laikā, varējāt atnākt pie manis vai kāda cita un palūgt, lai es aizeju un atveru durvis."

Ņemot vērā, kāda Harijam izskatījās seja, kas tāds viņam nebija ienācis prātā.

„Un vispār," viņa noteica, „jums profesora Strupa nodarbības laikā bija vienkārši jāsēž savā solā. Un jāseko līdzi. Un klase jāatstāj tikai nodarbības beigās. Ko jūs arī būtu darījis, ja vien jums nebūtu Laikgriezis. Dažiem skolēniem, Potera kungs, Laikgriežus uzticēt nevar. Jūs diemžēl esat viens no šiem skolēniem. Diemžēl."

„Bet man vajag Laikgriezi!" Harijs iebļāvās. „Ja nu kāds slīdenis mani apdraud un man vajadzēs no viņa aizmukt? Ar Laikgriezi es esmu drošībā!"

„Visi skolēni šajā pilī ir pakļauti pilnīgi vienādiem riskiem, un es jums varu droši apgalvot, ka visi šeit ir palikuši dzīvi. Piecdesmit gadus šeit nav nomiris neviens skolēns. Potera kungs, jums ir jāatdod Laikgriezis un tūlīt pat."

Harija seja saviebās briesmīgās mokās, tomēr viņš izvilka Laikgriezi, ko bija aizslēpis aiz drēbēm, un padeva to viņai.

Minerva no rakstāmgalda atvilktnes izņēma vienu uz Cūkkārpu atsūtīto aizsargapvalku. Viņa ielika tajā Laikgrieža smilšpulksteni un aiztaisīdama noklikšķināja apvalka vāciņu, un tad pielika zizli pie apvalka, lai pabeigtu burvestību.

„Tas nav godīgi!" Harijs iespiedzās. „Es šodien no profesora Strupa izglābu pusi Cūkkārpas, un vai tas ir taisnīgi, ka es par to tagad saņemu sodu? Es redzēju, kāda jums bija seja, jums pilnīgi nemaz nepatīk tas, ko viņš dara!"

Minerva labu brīdi klusēja. Viņa būrās.

Kad burvestība bija pabeigta, viņa pacēla skatienu - viņa labi apzinājās, ka seja viņai šobrīd rādījās pagalam stingra. Varbūt uz viņu tomēr nevajag rāties. Bet tad varbūt - tieši rājiens ir tas, kas viņam ir vajadzīgs. Patiesībā pasaule jau pēkšņi nebija apgriezusies ar kājām gaisā - viņas priekšā vienkārši sēdēja viens nepaklausīgs bērns.

„Godīgi, Potera kungs?" viņa atcirta. „Man nācās ministrijai uzrakstīt divus ziņojumus par publisku Laikgrieža izmantošanu divas dienas pēc kārtas! Jums ir jābūt ārkārtīgi pateicīgam, ka jums vispār atļauj paturēt Laikgriezi pat ar ierobežojumiem! Direktors pats personīgi sazinājās caur Lidu tīklu, izlūgdamies ministrijā šo atļauju, un, ja vien jūs nebūtu Zēns-Kurš-Izdzīvoja, tad pat ar to vēl nepietiktu!"

Harijs blenza uz viņu ar pavērtu muti.

Viņa apzinājās, ka šobrīd rāda savu profesores Maksūras dusmīgo seju.

Harija acīs sariesās asaras.

„Piedodiet, lūdzu," viņš nočukstēja aizspiesti aizlauztā balsī. „Piedodiet, ka es - jums sagādāju vilšanos..."

„Man arī ir ļoti žēl, ka tā tas ir, Potera kungs," viņa stingri noteica un padeva viņam ierobežoto Laikgriezi. „Varat doties."

Harijs pagriezās un šņukstēdams izskrēja ārā no kabineta. Viņa sadzirdēja, kā zēna soļi aizdip tālāk pa gaiteni, bet tad aizvērās durvis un soļi apklusa.

„Man patiešām ir ļoti žēl, Harij," viņa nočukstēja kabineta klusumā. „Man patiešām ir ļoti žēl."

Piecpadsmit minūtes, kopš sācies pusdienlaiks.

Neviens ar Hariju nerunāja. Daži kraukļanagi meta viņam dusmīgus skatienus, citi - līdzjūtīgus, daži jaunākie - pat apbrīnas pilnus, bet neviens ar viņu nerunāja. Pat Hermione nebija centusies pienākt viņam klāt.

Freds un Džordžs bija piesardzīgi atnākuši pie viņa. Klusiņām, neko neteikdami. Piedāvājums bija skaidrs, un arī tas, ka viņš varēja to pēc izvēles atraidīt. Harijs bija viņiem sacījis, ka aizies pie viņu galda, kad būs kārta desertam; agrāk nē. Viņi bija piekrītoši palocījuši galvu un ātri aizsteigušies projām.

Droši vien tāpēc, ka Harija sejā šobrīd rēgojās pilnīgs tukšums.

Citi visticamāk domāja, ka viņš apvalda dusmas vai arī kaunu. Tagad par notikušo zināja visi, jo citi bija klāt, kad Zibiņš bija atnācis pakaļ Harijam, lai aizvestu viņu uz pārrunām ar direktoru.

Harijs centās nesmaidīt, jo smaids pārvērstos smieklos, bet, ja reiz būtu uznākši smiekli, viņš vairs nevarētu apstāties, līdz ierastos kādi labi un jauki cilvēki baltos halātos, kam nāktos aizstiept viņu projām.

Tas bija par daudz. Tas vienkārši bija par daudz. Harijs jau gandrīz bija pārgājis Tumsas pusē; tagad atskatoties uz to visu, viņa tumšā puse bija paveikusi trakas lietas - lai aizstāvētu viņa draugus, viņa tumšā puse bija izcīnījusi neiespējamu uzvaru, kas varbūt bija īsta vai arī varbūt bija viena traka direktora iegriba. Harijs to vienkārši vairs nespēja izturēt. Tik ļoti vajadzēja, lai Fokss viņam vēlreiz uzdzied. Viņš gribēja izmantot Laikgriezi, lai aizmuktu uz kādu klusu stundiņu, kuras laikā varētu atgūties, taču tas vairs nebija iespējams, un šis zaudējums viņa esībā šķita kā briesmīgs caurums, taču par to tagad nedrīkstēja domāt, jo tad varētu uznākt smiekli.

Divdesmit minūtes. Visi skolēni, kuri gribēja ēst pusdienas, bija ieradušies, un gandrīz neviens vēl nebija aizgājis projām.

Lielajā zālē izskanēja skaļa karotes klindzināšana.

„Es gribētu palūgt jūsu uzmanību, lūdzu," Dumidors ierunājās. „Harijs Poters mums labprāt gribētu kaut ko pasacīt."

Harijs ievilka dziļu elpu un uzcēlās kājās. Viņš aizgāja līdz Augstajam galdam, visu skatienu pavadīts.

Harijs pagriezās un nolūkojās uz četriem galdiem.

Nesmaidīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, tomēr Harijs savaldījās un saglabāja sejā nemainīgu, neko neizsakošu izteiksmi, un iesāka savu īso runu, ko bija iemācījies no galvas.

„Patiesība ir svēta lieta," Harijs neizteiksmīgi sacīja. „Viena no man piederošajām lietām, kuru es turu augstā vērtē, ir poga, uz kuras ir rakstīts: „Saki taisnību, pat ja tev trīc balss." Tad nu tagad es teikšu to taisnību. Atcerieties to. Es tagad nerunāju tāpēc, ka man kāds to liek teikt, es to saku tāpēc, ka tā ir taisnība. Tas, kā es rīkojos profesora Strupa nodarbībā, bija muļķīgi, dumji, bērnišķīgi, un tas bija nepiedodams Cūkkārpas kārtības noteikumu pārkāpums. Es traucēju nodarbību un atņēmu klasesbiedriem viņu neatsverami dārgo laiku mācībām. Tikai tāpēc, ka es nespēju sevi savaldīt. Es ceru, ka nebūs neviens, kurš gribētu sekot manam piemēram. Es pats pilnīgi noteikti esmu apņēmies neko tādu vairs nekad neatkārtot."

Daudziem skolēniem, kuri raudzījās uz Hariju, tagad sejās bija redzams dziļi nopietns, nelaimīgs skatiens, it kā viņi vērotu ceremoniju, kurā izvadītu kādu karā kritušu varoni. Šāds skatiens bija vērojams teju visiem bez izņēmuma pie grifidora galda sēdošajiem jaunāko gadu skolēniem.

Līdz brīdim, kad Harijs pacēla roku.

Viņš to nepacēla augstu. Iespējams, ka tas varēja šķist kā žests, kas pavēl apklust. Viņš pilnīgi noteikti roku nepacēla Severusa virzienā. Harijs vienkārši pacēla roku sev krūšu augstumā un klusi uzsita knipi - to praktiski nevarēja dzirdēt, taču redzēt varēja labi. Visticamāk, skolotāji pie Augstā galda šo kustību nemaz neievēroja.

Šī it kā klajā pretestība pastāvošajai iekārtai pēkšņi izraisīja smaidus jaunāko skolēnu un grifidoru sejās, aukstus pārākuma smīnus slīdeņos un sarauktas pieres un uztrauktus skatienus visos pārējos.

Harijs arvien vēl apvaldīja sejas izteiksmi. „Pateicos," viņš noteica. „Tas arī viss."

„Paldies, Potera kungs," sacīja direktors. „Un tagad arī profesoram Strupam ir jums kaut kas sakāms."

Severuss līgani uzcēlās kājās no savas sēdvietas pie Augstā galda. „Man tika darīts zināms," viņš ierunājās, „ka manis paša rīcība savā ziņā bija par cēloni, kas izraisīja Potera kungā viņa bez šaubām neattaisnojamo dusmu lēkmi, un attiecīgi notikušajās pārrunās esmu sapratis, ka esmu aizmirsis, cik viegli var aizskart jaunu un nenobriedušu bērnu jūtas."

Daudzi pēkšņi sprauslādami aizrijās.

Severuss runāja tālāk, it kā neko nebūtu manījis. „Mikstūru klase ir bīstama vieta, un es joprojām uzskatu, ka tajā ir jāvalda striktai disciplīnai, taču turpmāk es centīšos ņēmt vērā... cik emocionāli trausli... ir ceturtā gada un jaunāki skolēni. Noņemtos Kraukļanaga punktus es neatgriezīšu, taču es Potera kungam atceļu pēcstundas. Pateicos."

No grifidoru galda puses ieplaudējās viens vienīgs plaudētājs, un zibens ātrumā Severusam rokā uzradās zizlis, un „Kuš!" apklusināja nemiera cēlēju.

„Tomēr es tik un tā pieprasīšu disciplīnu un cieņu no pilnīgi visu gadu audzēkņiem," Severuss salti noteica, „un ikviens, kurš man atļausies dzīt jokus, dabūs to rūgti nožēlot."

Viņš apsēdās.

„Paldies arī jums!" direktors Dumidors priecīgi sacīja. „Varat turpināt pusdienas!"

Un Harijs ar vēl joprojām neko neizsakošu seju sāka doties atpakaļ uz savu vietu pie kraukļanagu galda.

Zāle uzsprāga sarunās. Varēja izšķirt divus galvenos vārdus, ar kuriem tās iesākās. Pirmais iesākuma vārds bija „Kas...", kurš ievadīja daudzus dažādus teikumus, piemēram: „Kas te tikko..." vai: „Kas pie velna...". Otrais bija „Tīro!", jo skolēniem nācās satīrīt izspļaudīto ēdienu un dzērienu paliekas pašiem no savām drēbēm, galdauta, kā arī citiem skolēniem.

Daži skolēni nekautrējās raudāt. Raudāja arī profesore Asnīte.

Pie grifidoru galda, kur stāvēja kūka ar piecdesmit vienu neaizdedzinātu svecīti, nočukstēja Freds: „Man šķiet, Džordž, ka šito mums nekad nepārspēt."

Un no tās dienas, lai arī ko Hermione centās visiem iestāstīt, Cūkkārpā bija radusies jauna, neapgāžama leģenda - ka Harijs Poters spēj panākt pilnīgi jebko, tikai uzsitot knipi.