Skola bija beigusies, un es biju vairāk nekā gatava tikt galā ar savu pēdējo interviju ar Taileru un Metu. Mana dzīve bija kļuvusi gaužām traka, un man vajadzēja mieru.

Bija 15:45, un viņi kavēja. Gandrīz veselu stundu, ja gribam būt precīzi. Aizkaitināta staigājot apkārt pa zāli, es nolēmu vēlreiz pārlasīt savas piezīmes un pārliecināties, ka esmu pienācīgi sagatavojusi jautājumus.

Taileram:

1)    Vai jūs jau esat saņēmis ikgadējo vakcīnu pret trakumsērgu?

2)    Vai reizi mēnesī veicat attārpošanu?

3)    Kādas ir jūsu izjūtas pret kaķiem?

4)    Ja es aizmetīšu šo tenisa bumbiņu, vai skriesiet tai pakaļ?

5)    Kādas ir jūsu izjūtas pret vāverēm?

6)    Purina vai Pedigree? Kurai barībai jūs dodat priekšroku?

7)    Vai jūs ožat kā slapjš suns? (Paldies tev, Kerolaina!)

Metam:

1)    Kāpēc jums nav draudzenes? Jūs taču saprotat, ka Elena ir kopā ar Stefanu, vai ne? Vēl nemaz nerunājot par visu to Bonijas un Deimona padarīšanu.

2)    Kā jums liek justies doma, ka jūs varētu nomirt viens?

3)    Kāpēc jūs ļaujat, ka visi jūs apceļ?

4)    Kā tas ir, ka jūs bariņā esat vienīgais parastais cilvēks? (Pagaidiet, jautājuma turpinājums būs vēl labāks.) Vai tas gadījumā neliek jums justies vājam, liekam un bezpalīdzīgam?

Tajā brīdī es šajos jautājumos nesaskatīju pilnīgi neko aizvainojošu...

Bija aiztecējušas vēl piecpadsmit minūtes, un viņi vēl arvien nebija atnākuši, tāpēc es nolēmu, ka vajadzētu apsēsties un atbildēt uz īsziņām, par kurām es nebiju likusies zinis, kamēr gatavoju savus jautājumus. Kad es paņēmu telefonu, es sajutu ko savādu. Šī sajūta it kā uzlīda man augšup pa roku un ietrieca sitienu galvā. Tagad es zinu, ka tā ar tīras enerģijas palīdzību man tika atsūtīta īsziņa. Kad es nomezdama atlaidu vaļā telefonu, tūlīt uzradās īsziņa, sūtīta no nepazīstama numura. Es pacēlu telefonu, vairs nemanīdama nekādu enerģijas triecienu, un izlasīju ziņu. „Ist es maine Umdrehung noch?" tā tur bija rakstīts.

Ko Īena Somerheldera vārdā tas vispār nozīmē? Man nebija laika tulkot īsziņu, jo tajā mirklī ienāca Mets un Tailers. Beidzot.

„Jūs abi divi jau ļoti ilgi kavējat," es sacīju. Es biju īpaši saniknota, un mans balss tonis to skaidri pauda.

„Piedošanu," Mets iesāka teikt. „Man salūza mašīna un -"

„Es negribu neko dzirdēt. Vienkārši apklustiet un apsēdieties, lai mēs varam ātrāk tikt galā ar to interviju. Man bija traka nedēļa."

„Tad skaidrs, kāpēc tu tā ej pa gaisu," tas muļķais puika Tailers atbildēja. Es sagrābu viņu aiz krekla un triecu pret sienu. Ne vien mani refleksi bija neparasti ātri, bet es biju kļuvusi arī daudz stiprāka.

„Apsēdies vienreiz, lai mēs varam draudzīgi aprunāties, tu Mēness apsēstais pamuļķi ar lielajiem zobiem." Tailers apsēdās, vairs nebildis nevienu vārdu, un es viņiem abiem piemīlīgi uzsmaidīju. Viņi abi izskatījās mazliet uztraukušies.

„Tā," es sacīju, kolīdz biju apsēdusies arī pati. „Es palūdzu jums abiem diviem ierasties šeit, jo es vēlējos uzdot dažus jautājumus par notikumiem, ko L.Dž. Smita ir atstāstījusi savās Vampīra dienasgrāmatu grāmatās, kuras New York Times ierindo vislabāk pārdoto grāmatu sēriju topa augšgalā."

„Nu, dā-ā."

„Aiztaisies, Tailer! Ko tu domā par to, kā tu esi attēlots grāmatās? Visiem liekas, ka tu esi dulburis. Aiziet, stāsti." Tailers neteica ne vārda. Viņš tur vienkārši sēdēja un skatījās uz mani. Uz ko viņš tā blenza?

„Es tev uzdevu jautājumu," es sacīju.

„Jā-ā, tieši pēc tam, kad tu man liki aiztaisīties," viņš atbildēja.

„Zini ko? Es nezinu, cik daudz vēl visa šitā spēšu izturēt; tāpēc ejam tālāk. Met. Vai tu kādreiz esi apsvēris, ka varētu nomainīt savu vārdu uz Kājslauķis?"

„KO?" Meta seja vērtās gluži sarkana.

„Ē, jo visi tev bradā pāri, it kā tu būtu kāds kājslauķis. Nepārproti mani, tu esi lielisks puisis, bet Jēziņ. Ja vampīru Elena nebūtu sākusi no tevis baroties, tevi būtu savācis kāds cits. Vēl nemaz nerunājot par to, ka tu ļāvi kaut kādam tur jauniņajam atņemt sev meiteni, un tad tu pakāsi arī savu iespēju ar Boniju."

„Kas šī ir par interviju?" Mets uzcēlās kājās no krēsla, bet Tailers sāka aizgūtnēm smieties. „Ei, vecīt, apklusti!" Tailers piecēlās.

„Kā tev šķiet, ar ko tu te runā?" viņš sacīja, vairs nesmiedamies.

„Paklau, es jau tikko dabūju pārtraukt meiteņu kautiņu, tāpēc es nevēlos riskēt, ka varētu dabūt pa pakausi, ja man būs jāizšķir arī jūs abi. Tāpēc nu ka abi nomierinās!" es nobļāvos.

„Stefanam un meitenēm bija taisnība. Tā bija briesmīga doma nākt uz šīm intervijām. Es eju prom." Mets devās uz durvju pusi.

„Nu, es jau neteikšu, lai tu paliec," es atbildēju. Un tad vēl piebildu: „Mīkstais!"

Es neatkārtošu to vārdu, kādā viņš par atbildi mani nosauca. Tā vietā es ļaušu jums minēt. Gribat mājienu? Tas rīmējas ar „aita".

„Tagad es varu iet?" Tailers pajautāja, kolīdz bija norimusi arī viņa otrā smieklu tūre.

„Pēdējais laiks lasīties." Un ar to viņi abi nozuda.

Kamēr es vācu savas lietas, gatavodamās iet mājās, es atcerējos to savādo īsziņu, kuru biju saņēmusi. Es izmantoju telefona tulkošanas aplikāciju, lai uzzinātu, kas tajā īsti bija teikts.

Vai nu ir mana kārta?

„A?" es skaļi noteicu. Tajā brīdī nodzisa gaismas un aizcirtās durvis. Nākamā lieta sacēla man uz rokām un skausta visus matiņus. Ieķiķinājās skanīga balstiņa.

Viena lampa atkal iedegās un pār kaut ko meta garu ēnu. Tikai kad šī ēna ienāca gaismā, skatienam atklājās gari, zeltaini mati un mirdzoši zilas acis. Viņai mugurā bija balta līgavas kleita.

„K-Ketrina?" Ketrina atkal iesmējās. Kādēļ viņas smiekli skanēja tā, it kā patlaban tiktu nolīdzināts kāds bāreņu nams līdz ar zemi - ar visiem bāreņiem iekšā?

„Kad es varēšu tikt pie intervijas sniegšanas?" viņa jautāja, arvien smaidīdama.

„Kā būtu ar - nekad? Mīļā meitene, nu kāpēc jūs pēc savas nāves nemaz negribat palikt mirusi? Jūs esat kā pumpa, kas uzrodas uz sejas un nekādi negrib pazust!" Vai es kādreiz iemācīšos vienreiz aizvērt to savu muti?

Ketrīnas smaids nodzisa un viņas seja saviebās. „Tu esi ļauna meitene," viņa sacīja zemā, izmainītā balsī. Es sapratu, ka tagad bija pienācis laiks mesties bēgt. Paldies Dievam, ka man kājās bija krosenes.

Es izskrēju ārā pa durvīm un tālāk prom pa gaiteni. Ketrina man bija aiz muguras, un viņa pārvietojās ātri.

Es iztriecos ārā pa galveno izeju un sāku skriet lejā pa betona pakāpieniem. Tikai, kamēr es triecos lejā, es paklupu pati aiz savām lielajām pēdām un nokritu. Nu, es nokritu, pārlauzu sprandu - un nomiru.

Es gulēju uz tiem pakāpieniem nezin cik ilgi. Kad es palēnām pavēru acis, bija jau tumšs. Es kāri ievilku gaisu un uzcēlos sēdus. Paraudzījusies apkārt, es sapratu, ka Ketrinas te vairs nav, un atviegloti nopūtos. Tajā brīdī es atskārtu, ka kaut kas nepavisam nav labi.

Es tik skaidri redzēju tumsā. Es dzirdēju ielas otrā pusē klaiņojoša dzīvnieka sirdspukstus. Es saodu un atšķīru katru smaržu, kas bija uzvirmojusi gaisā (pēdējās miņas no skolniekiem, kas šeit vēl bija atradušies pirms vairākām stundām, enchiladas no meksikāņu ēstuves pilsētiņas otrā galā, mans draugs jenots, kurš rakājās pa miskasti aiz skolas), un es no tā visa gandrīz vai noreibu. Es sajutu pat ikkatra Felsčērčas iedzīvotāja domas, kaut arī pavisam neskaidri.

Tad man pieleca.

Saprotiet, kad Deimons izmantoja mani kā savu pēcpusdienas uzkodu todien, kad biju sarunājusi ar viņu interviju, viņš man noteikti bija iedevis arī savas asinis. Laikam manā organismā viņa asiņu bija palicis vēl pietiekami daudz, lai es nenomirtu pavisam. Tāpēc pašā stāsta sākumā, kad es teicu, ka neesmu nomirusi, tā nebija īsti taisnība. Kaut gan praktiski tomēr bija gan. Tas ir sarežģīti, skaidrs? Beidziet mani par to knābāt un vienkārši liecieties mierā.

Kad es to biju sapratusi, es attapos, ko man nāksies darīt, lai varētu izdzīvot (es jau teicu, lai liekaties mierā). Tā, te nu es biju - pilntiesīgs vampīrs. Es biju nomirusi, atdzīvojusies un nogaršojusi asinis (vienkāršāk sakot, tur bija tas čalis no manas vēstures klases, kuru es beidzot piespiedu sevi ievērot).

Zinot to, ka jūs noteikti mani gribēsiet atrast, es atstāju savā datorā šo dokumentu vaļā, lai visi to varētu izlasīt.

Ā, un nemaz nemēģiniet tēmēt uz Deimonu. Jums būs vislabāk, ja liksiet viņu mierā, jo jums visticamāk nebūs ne mazāko izredžu. Sapratāt? Tad labi.

Es nezinu, kad atgriezīšos, bet es varu apgalvot, ka man viss ir kārtībā.

Jūsu dārgā un nemirusī

Andrea Valentaina.