Intervija ar Stefanu bija beigusies, un tā apbrīnojamā kārtā bija izdevusies... GALĪGI GARĀM. Tas bija drausmīgi, un viņam nāksies atdot man naudu, ko viņš būtu nopelnījis, ja par interviju saņemtu samaksu. Bez ierunām.

Lai vai kā, bet tā intervija bija beigusies, un nākamās dienas pusdienlaikā es jau sēdēju kopā ar Elenu, Boniju, Mereditu un Kerolainu.

„Sveicinātas, dāmas. Iesākumā es jums vēlos izteikt, cik es esmu priecīga, ka jūs piekritāt pasēdēt kopā ar mani," es sacīju.

Bonija ierunājās pirmā, un Meredita un Elena pasmaidīja, piekrītoši pamādamas ar galvu. „Ir tik patīkami šeit atrasties!" Bonija nočiepstēja. Turpretī Kerolaina nerādījās tik priecīga.

„Mēs varam uzreiz ķerties pie lietas? Man ir pieraksts pie friziera."

„Gan jau tavi pieaudzētie mati pagaidīs vēl kādu pusstundu," es neapdomājoties atbildēju. Kādēļ man mūždien ir jāvirina tā sava lielā mute?

„Ko tu tur tikko teici?" Kerolaina ieprasījās. Ja skatiens spētu nogalināt, es būtu nogāzusies zemē kā beigta muša.

„Neko. Jūs neko nedzirdējāt," es teicu.

„Kāda starpība." Kerolaina vēl arvien glūnēja uz mani. „Starp citu tu esi uzkrāsojusi savas acis tā, ka izskaties pēc jenota."

„TĀTAD, Elena! Kā sviežas?" Es pilnīgi nekādos apstākļos netaisījos pieļaut, ka šī intervija varētu neizdoties.

„Kas tas ir par jautājumu?" Elena atbildēja. Bet viņas negrasījās šo uzdevumu man atvieglot.

„Ē, es tikai biju domājusi... saprotiet... Kā jums iet ar Stefanu? Nu jā, tieši to. Par Stefanu." Šajā brīdī visi saprātīgie jautājumi, kurus es biju sagatavojusi, bija kā izsviesti vējā, un manas smadzenes sāka darboties purpināšanas režīmā. Palīdziet. Man.

„Mums patiesībā iet ļoti labi. Runājot par viņu, Stefans pēc intervijas ar jums bija nedaudz apbēdināts." Elena, to pateikusi, uzrauca uzacis, skatīdamās man virsū. Kāpēc, nu kāpēc visu laiku atkārtojas viens un tas pats?

„Nu, es vēl biju mazliet neomā pēc intervijas ar Deimonu - kas starp citu neizdevās tik labi kā cerēts - un tāpēc es laikam to izgāzu uz Stefanu."

„Jūs runājāt ar Deimonu?" Bonijas acis iemirdzējās kā Ziemassvētku eglīte. Viņa nudien bija viņā iemīlējusies, vai ne? Tad ierunājās Meredita.

„Bonij, tu zini, ka nevari viņam uzticēties," viņa sacīja.

„Zini ko, Meredita? Man ir apnicis, ka visi pret mani izturas kā pret mazu bērnu! Es varu mīlēt, kuru vien es gribu. Pat Deimonu."

Es neteicu ne vārda. Jūs varbūt jau ievērojāt, ka iepriekšējās intervijās tieši savas izrunāšanās dēļ es iekūlos nepatikšanās. Šoreiz es tomēr viņām vienkārši ļaušu izteikt, ko vien viņas viena otrai vēlas pasacīt, un tad es centīšos atgriezties pie normālas jautājumu uzdošanas. Kaut gan, ja es būtu atcerējusies, kādu šūmi spēj uztaisīt Kerolaina, es būtu iejaukusies jau ātrāk.

„Ak, aizveries vienreiz tu, rižā galva! It kā tev būtu kāda nojausma, ko darīt ar Deimonu. Tu par tādām lietām vispār neko nesaproti." Kerolainas balsij bija nejauka pieskaņa.

„Ak tā? Varbūt tad man vismaz nebūs iespēja dabūt no viņa bērnu, grūtā!" Bonija nu jau kliedza.

Kerolaina piecēlās no krēsla un dusmīgi noraudzījās uz viņu. „NESAUC mani tā."

Arī Bonija uzcēlās kājās. „Tad nesauc mani par rižo galvu!"

Dieva laime, ka šeit bija Meredita. Viņa nostājās starp abām meitenēm un viņas abas uzrunāja. „Jums, meitenes, ir jānomierinās," viņa sacīja. „Mēs te atnācām sniegt atbildes uz dažiem jautājumiem, un tieši to mēs tagad arī darīsim. Skaidrs?" Bravo, Merija!

„Ak, izbeidz, Meredita. Jūs abas ar Elenu - JO ĪPAŠI Elena - staigājat apkārt ar to savu pārākuma apziņu, it kā jums piederētu visa šitā nolāpītā pasaule, un visu laiku tikai visus izrīkojat. Ziniet, man tas ir apnicis. Jūs abas man esat apnikušas! Man tas pilnīgi viss ir apnicis. Kāpēc tad jums tiek tie smukie vampīri un foršie cilvēku puiši, bet es palieku ar vienu matainu vilkaci? Viņš ož pēc slapja suņa, kad iznāk no dušas!"

Šis viņas izteiciens sāka raustīt mani aiz mēles, ka to vajadzētu uzprasīt Taileram Smolvudam, vai tā tiešām ir taisnība.

Tā, cik tālu tad es izstāstīju? Ā, jā. Viņas bija sākušas strīdēties.

„Nu viss, Kerolaina!" Arī Elena uzcēlās kājās. Visi, izņemot mani, stāvēja kājās. Tas bija gluži kā skatīties teātra izrādi, un es atceros, ka vēlējos, kaut man būtu bijusi pie rokas kāda čipsu paka ar mērcīti.

Elena turpināja: „Tieši tu mums uzgriezi muguru, un tu pati izvēlējies to, ko tu izvēlējies. Tagad pašai ar to arī jāsamierinās." Kerolaina iesita viņai pliķi, un Elenas galva no grūdiena pasitās uz sāniem. Johaidī...

„Šī ir otrā reize, kad tu man esi iesitusi, Kerolaina. Un tagad tā būs arī pēdējā." Elena baisi nočukstēja.

„Nu, aiziet, blondā." Un kautiņš aizgāja arī. Elena metās virsū Kerolainai un piespieda viņu pie zemes. Viņa tad ņēma un izrāva vienu no viņas matu kapsulām (Es taču zināju!).

„Mani mati!" Kerolaina iebļāvās.

„Es to kapsulu noskalošu podā!" norūca Elena. Bonija ar Mereditu saskatījās un tad acumirklī ieleca pa vidu un centās pārtraukt kautiņu. Un kamēr viņas pūlējās atvilkt abas meitenes vienu no otras projām, Meredita kaut kā netīšām trāpīja Bonijai pa aci.

„Eu!" viņa iesaucās.

„Tas bija netīšām! Vienkārši palīdzi man izšķirt Elenu un Kerolainu!" Meredita darīja, ko mācēja, lai pārtrauktu plēšanos, bet Elena vicināja dūres kā traka un Kerolaina aizgāja un paķēra krēslu - un tad viņa to aizmeta. Viņa aizmeta krēslu.

Kas te notiek? Sākušās cīkstēšanās sacīkstes, vai?

Ja mani instinkti, kas tobrīd bija neparasti ātri, nebūtu likuši man pieliekties, tas krēsls būtu sadūries ar manu seju. Jāatzīst, tēmēt tā meitene galīgi neprata.

„Redzi! Mums viņas jāaptur! Nu taču, Bonij!" Lai arī cik ļoti viņa centās saglabāt vēsu prātu, Meredita palēnām sāka padoties izmisumam.

Bonijas skatienā iekvēlojās dusmas, un es nemaz nepaspēju attapties, ka viņas abas ar Mereditu jau plūkdamās vārtījās pa zemi, kamēr Elena bija sagrābusi Kerolainu aiz kakla cīkstoņa cienīgā tvērienā. Bonija uzcēlās, noglaudīja sev elkoni, un tad metās virsū Mereditai - tā no visas sirds. Un ko es tur daudz sev varēju padarīt, tāda nu es esmu, - es vienkārši noskatījos uz to visu, it kā tā būtu kāda filma. Tajā brīdī es sāku aizdomāties, ka tagad iespējams būtu īstais laiks kaut ko darīt. Ārpusē aiz atvērtajām prezentāciju zāles durvīm jau bija iesācis salasīties pūlis, un cilvēki ar saviem mobilajiem telefoniem centās kaut ko nofilmēt no cīniņa ainām. Cik jauki.

„Izbeidziet!" es uzcēlos kājās un nobļāvos. „Eu, meitenes! Jums taču vajadzēja būt draudzenēm!" Viņas neklausījās. Tad es atcerējos, ka tepat, gaiteņa otrā pusē, bija sporta zāle. Es varēju aiziet uz trenera kabinetu, kas nekad nebija aizslēgts un paņemt viņa svilpi. Varbūt tā izdosies pievērst viņu uzmanību, es pie sevis nodomāju.

Es atgriezos ar svilpi un piegāju klāt meitenēm, gan ieturēdama drošu attālumu. Kolīdz es no visa spēka iepūtu svilpē, spalgā skaņa atgrieza viņas atkal pie prāta (kuru viņas pilnīgi noteikti bija ZAUDĒJUŠAS).

Viņas nebija apjautušas, ka apkārt bija jau savācies pūlis, līdz cilvēki, galvenokārt gan puiši, sāka kurnēdami iebilst. Izskanēja daudzi „Eu, nu taču! Vai tad tiešām vajadzēja pārtraukt?" un „Labs darbiņš, Andrea, tagad tikai sāka palikt interesanti." Stulbie cilvēki...

Meredita ierunājās pirmā: „Šķiet, ka mums tagad vajadzētu doties prom."

„Jāāāāāā," es atbildēju. Un ar to, viņas uzcēlās kājās; Kerolainas gadījumā no grīdas kopā ar viņu uzcēlās arī viņas matu kapsulas; un viņas aizgāja prom - cerams, juzdamās vainīgas un nokaunējušās. Eh.

Intervijas ar Metu un Taileru man bija sarunātas tajā pašā dienā pēc stundām. Pirms visām šīm intervijām, es biju sajūsmā, ka varēšu aprunāties ar visām šīm personām, un domāju, ka tas būs patiešām interesanti. Bet pēc tā, kas bija noticis, es atceros, ka nodomāju, cik atvieglota jūtos, ka šis drausmīgais vājprāts ir jau gandrīz cauri (precīzāk izsakoties - ALELUJA).

Vai arī tas bija tikai visu trakumu iesākums?