Mani sauc Andrea Valentaina. Ja jūs šo lasāt, tas nozīmē, ka es vairs neesmu. Nē, es jau neesmu nomirusi, tāpēc nevajag uzreiz pārsteigties ar secinājumiem. Es aizbraucu prom no pilsētas, un būtu labāk, ja jūs mani nemeklētu.

Šajā brīdī es varu iedomāties, ka jūs jau esat sācis prātot, kāpēc gan es aizbraucu prom. Es dzīvoju laimīgā ģimenē, man bija labvēlīga sociālā dzīve, un es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Nav ne mazākā iemesla braukt prom, pareizi? NEPAREIZI. Aizbraukšanai bija vistiešākā saistība ar vampīriem, jā, vampīriem un psihopātiskiem spokiem. Pirms es klāju vaļā visus sīkumus (varu iedomāties, ka jūs jau esat saliecies līks no nepacietības), lūdzu, pasakiet manam mazajam brāļukam, ka viņam absolūti nekādos apstākļos nav atļauts ieiet manā istabā.

Atgriežoties pie galvenā - ja es nebūtu ierakstījusi šos notikumus videolentē, tie būtu izdzisuši no manas atmiņas. Tagad ļaujiet man pastāstīt, kas tad īsti notika (it kā jums būtu izvēle to neļaut).

Es skolas avīzei gatavoju rakstu, kurā plānoju apkopot informāciju par visiem pārdabiskajiem atgadījumiem, kas bija notikuši Felsčērčā dažu pēdējo gadu laikā, un man ekskluzīvā kārtā izdevās sarunāt intervijas ar lielāko daļu tajos iesaistīto personāžu (Stefanu, Elēnu, Boniju, Metu utt.), liekot lietā sakarus caur vienu no maniem draugiem, kas ir Bonijas jaunākais brālēns. Tā es satikos ar Deimonu, pati sev vien par nelaimi - vai arī viņš satikās ar mani? Tā kā šķiet, ka tieši viņa intervēšana izraisīja visu manu nelaimīgo notikumu virkni, tad kā būtu, ja tieši ar to es arī sāktu visu notikumu izklāstu? Tas der? Lieliski.

Torīt es gāju uz skolu, iegrimusi domās par to, ko es taisos rakstīt, kad es vārda vistiešākajā nozīmē uzskrēju viņam virsū.

„Piedodiet," es sacīju. Pagāja viens mirklis, kamēr es attapos, kam tieši es atvainojos. Deimonam Salvatorem. Es nespēju noticēt, ka es stāvu viņa priekšā. Bet tas bija arī savādi, jo es atskārtu, ka esmu garāka par pasaulē visspēcīgāko vampīru. Man arī jāpiebilst, ka tad, kad es ieskatījos Deimonam acīs, es ievēroju, ka L.Dž. ir taisnība. Tās nudien bija tumšas kā pusnakts... kas starp citu nozīmē, ka tās bija patiešām, patiešām tumšas. Ja jūs šo salīdzinājumu pats nespējāt saprast, man jūsu patiešām ir žēl. Vahahaha! Es tikai ākstos!

Tad nu tā...

„Nessun scuse necessarie," viņš man sacīja. „Izskatās, ka jūs steidzaties." Viņš pasmaidīja. (Vai es sarkstu?)

„Nu, es tā kā eju uz skolu. Vai tad... vai tad jūs neesat PATS Deimons Salvatore?" Viņš uz pussekundi nozibināja vēl vienu smaidu.

„Jūs zināt, kā mani sauc," viņš atbildēja. „Un kāds jums ir vārds?"

„Andrea Valentaina." Es mirkli vilcinājos, pirms saņēmos runāt tālāk. „Es gatavoju rakstu skolas avīzei. Tas ir par visām tām dīvainajām lietām, kas pēdējā laikā atgadās, un vēl, ņemot vērā grāmatas, kuras ir sarakstītas, balstoties uz jūsu dzīvesstāstu, un nemaz nerunājot par televīzijas seriālu, es ļoti priecātos, ja man būtu iespēja jūs nointervēt. Lūdzu?" Izskatījās, ka mans ierosinājums Deimonu bija uzjautrinājis.

„Tas man būtu pagodinājums."

„Lieliski! Satiekamies pusčetros skolas prezentāciju zālē." Deimons par atbildi palocīja galvu. „Labi, čau." Es viņam, priecīgi satraukta, aizsteidzos garām un sapratu, ka jau biju nokavējusi stundas sākumu.

Lai ko arī mūsu zinātnes skolotājs tur vāvuļoja, es no tā nedzirdēju ne vārda. Galvā man bija tikai un vienīgi intervija ar Deimonu Salvatori. Kad man kāds pavaicāja, kādēļ es staigāju apkārt tāda sapņaina, es vienkārši atbildēju, ka nesaprotu, par ko viņš vai viņa runā. Es tikai prātoju par savu rakstu (kas arī bija daļēja taisnība).

Redziet, ja es kādam būtu izstāstījusi, ka es viena pati tikšos ar Deimonu Salvatori (ou-jē) un varēšu runāt ar viņu aci pret aci, šopēcpusdien no skolas neviens nebūtu aizgājis. Visi noteikti būtu salīduši iekšā prezentāciju zālē un vēl tai visriņķī apkārt, lai tikai dabūtu viņu kaut uz mirkli ieraudzīt. Citiem vārdiem sakot, no manas intervijas tad nekas neiznāktu.

Spāņu valodas stundas laikā, kamēr vajadzēja rakstīt kontroldarbu, es patiesībā apkopoju sarakstu ar jautājumiem, ko uzdot Deimonam. Tie bija šādi.

Kā bija ceļot uz Tumšo dimensiju, kur jūs devāties, lai glābtu savu jaunāko brāli?

Kāda bija sajūta nomirt un pēc tam otrreiz atgriezties dzīvē?

Vai jūs to visu būtu vēlreiz gatavs darīt, lai glābtu Elēnu, Stefanu - un arī Boniju?

Kādas ir jūsu attiecības ar Boniju?

Kā jūs tiekat galā ar pārdabiskajām/paranormālajām parādībām, kas, šķiet, visu laiku neatstājas no jums un pārējiem?

Ko jūs domājat par grāmatu/televīzijas seriālu, kas atklāj stāstu par jums un pārējiem?

Vai jūs šobrīd esat brīvs? (Varbūt šo tomēr vajadzēs izsvītrot.)

Intervija vienkārši nevarēja neizdoties - vismaz tā man likās.

Pēc stundām vēl bez manis skolā bija palikušas vien karsējmeitenes un futbolisti, kuri trenējās ārā. Prezentāciju zālē es biju uzstādījusi kameru, ar kuru ierakstīt sarunu, un viss bija kluss un mierīgs, līdz es sadzirdēju pa gaiteni šurp nākam soļus. Deimons ieradās šeit precīzi 15:30. Es viņu sagaidīju pie durvīm un pasmaidīju.

„Priecājos, ka jūs atnācāt! Apsēdieties un jūtieties ērti," es sacīju, aicinādama viņu ienākt zālē. Es apsēdos krēslā viņam iepretī, un intervija varēja sākties.

„Tātad, Deimon, jums ir nācies daudz ko pārdzīvot, lai neteiktu vairāk. Kas jums ir sakāms par to, ka jūsu dzīvesstāsts tiek atainots grāmatās un pēdējā laikā arī ir attēlots veiksmīgā televīzijas seriālā?"

„Es tiem pievēršu maz uzmanības. Kaut kā viņi ir pieļāvuši pārpārēm neprecizitāšu. Tomēr es nevaru teikt, ka es pilnībā viņus nosodu, jo man tomēr ir zināma pievilcības aura, ko ir grūti atainot. Aktierim, kas mani attēlo - es mūždien aizmirstu viņa vārdu - viņam ir ledaini zilas acis. Vai tur vēl kas jāpiebilst?" Deimons atbildēja.

„Tad, ko jūs darāt, kad necīnāties ar kādu ļaunumu vai briesmoni - vai arī nemedījat vientiesīgas meitenes?" Es te tikai pajokoju, bet tas man prātā neienāca, ka man šos dažus vārdus nāksies nožēlot.

„Kas tad cits vēl šeit ir, ko darīt?" Viņš nozibināja smaidu. „Vai jūs vispār esat kādreiz satikusi kādu vampīru?"

„Cik man zināms, nē." Es satraukti nosmējos. „Tātad, Deimon -" Deimons pātrauca manu jautājumu, uzdodams pats savējo. Kurš tad te vada interviju, ko? Es vai viņš?

„Ko jūs PATI domājat par Vampīra dienasgrāmatām? Kurš ir jūsu iemīļotākais personāžs? Tikai tagad esiet godīga."

„Labi... Es domāju, ka Vampīra dienasgrāmatas palīdzēja pārveidot skatījumu, kā šobrīd tiek uzlūkoti vampīri. Tas ir, jūsu dzīvesstāsts tika publicēts pirms 15 gadiem, pirms tika izdotas kādas citas populāras grāmatas par vampīriem.

Tas nav parastais, viendimensionālais vampīru mīlasstāsts. Tas ir piedzīvojums. Es domāju, ka L.Dž. Smita ir paveikusi lielisku darbu, ka to atklāja pasaulei. Man patīk, kā stāsta gaitā varoņi izaug un attīstās, un pat tie, kas sākumā šķita vāji - kā Bonija -, beigās atrod sevī spēku, par kuru pirms tam nemaz nebija nojautuši.

Runājot par Boniju, cik tālu ir aizvirzījušās jūsu abu attiecības?"

„Lēnāk pār tiltu," Deimons noteica pēc manas mazās uzrunas. „Jūs neatbildējat uz manu jautājumu līdz galam."

„Kādā ziņā? Ā, par to. Mans iemīļotākais personāžs ir - pagaidiet. Kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus? Varbūt tomēr es uzdošu jautājumus un jūs uz tiem atbildēsiet?" No Deimona es par atbildi saņēmu vienu tukšu, nenosakāmu skatienu. To es zināju ļoti labi, ka tā ne ar vienu nerunā, ja gribi kādu intervēt, bet tajā brīdī es sajutos kaut kā dīvaini.

„Es no jums nemaz nebaidos," es meloju.

Tā kā Deimona skatiens bija tik ciešs, es nospriedu, ka tomēr vajadzēs uz viņa jautājumu atbildēt. „Labi. Tā nu ir sagadījies... ka visvairāk man patīkat jūs, Deimon."

„Daudz labāk."

„Skaidrs. Tagad, kad tas nu ir noskaidrots, es uzdošu jums savu nākamo jautājumu -"

„Jūs varēsiet man uzdot jautājumu, kad būsiet atbildējusi uz manējo," viņš mani pārtrauca (ATKAL).

„Ē, nē. Tagad ir mana kārta." Šoreiz es netaisījos piekāpties.

„Kura ir jauna, un kas ir izsalcis? Kas ir svaiga, un kurš ir izslāpis?"

„Pirmām kārtām, tie bija divi jautājumi. Otrkārt -"

Te nu mans sarunas ieraksts un arī atmiņa izbeidzās. Bet ņemot vērā to, ka es pēc vairākām stundām atmodos guļam uz grīdas ar sūrstošu kaklu, man ir aptuvenas aizdomas, kas bija noticis. Te nu bija mana apņemšanās nepiekāpties. Nav forši. Nemaz nav forši.