mm..? kāda tad tā ir?

Melnajiem kaķiem īpašu uzmanību nepievēršu, bet nepatīk, kad tas pārsrien pār ceļu.
Trīsreiz pār plecu. Jā.
Un, kad jāpiesit pie koka. To arī daru.

Nez, man liekas, ka īpaši māņticīga neesmu.

Es ticu par skaitļiem, jeb trim sešiniekiem. Pārāk daudz sakritību. Svītru kodu atdala ar trim sešiniekiem, visu ruletes skaitļu summa ir trīs sešinieki..

Man ir iegājis klauvēt pie koka virsmas.
Īstenībā neesmu māņticīga.

Es neezmu māņticīga. Jau pats vārds - ticēt māņiem... Ja nevajag to dariit, kadelj gan?

es neesmu māņticīga ,jo uzskatu ,ka man nav jābaidās no tā kā nav.

Neticu šitādām lietām...tas liekas muļķīgi. Ar ko tad, piemēram, melns kaķis atšķiras no balta? Kaķis paliek kaķis...un tāpat arī viss pārējais.

Un ja es vispār neticu nekādai māņticībai, ko tad man teikt?!

vairāk neesmu māņticīga, nekā esmu. zinu, ka māņticības ir māņi, cilvēku izdomājums, bet dažkārt, kad kaut kas notiek gribās tam piedēvēt kādu māņticību, bet pašizdomātu meklēju ceriņos pieclapainus un gribas ticēt, ka tad būs veiksme, bet īstenībā tam neticu, tikai gribētu, ka tā ir.

neticu tam visam, bet bieži nospļaujos 3 reizzes pār kreiso plecu tīrākā ieraduma dēļ...

manu prat mes sava zina visi esam manticigi viens mazak viens vairak .
es agrak nebiju manticiga bet tagat ticu daudzkam. pieversu dzudz vairak tam lietam uzmanibu ka piemeram melnam kakim vai svilposanai.
tas vis ar kautko tomer ir saistits, nav ta ka nekas nav.
parak jau ari nevar to uztvert nopietni jo ta jau vairak ir ka apmatiba ka tur jabut tam tas notiks tur vai vel kas cits.........

Es daļēji ticu tam, par to melno kaķi, kas skrien pāri ceļam. Tiesa gan, es tā pat eju pāri ceļam, protams, ja vajag, bet nu īsti jau neko tas nemaina. Manuprāt.
Par svilpošanu pat nav ko runāt - nemāku svilpot.
Turpretī par spoguļiem nekas nav dzirdēts, tā pat kā par stāvēšanu zem kāpnēm/trepēm, gredzenu no cita cilvēka un klauvēšanu pie koka virsmas..
'Spļaušana' pār kreiso plecu ir diezgan populāra, tomēr jau kādu pailgu laiku par to biju pamatīgi piemirsusi, līdz ar to 'nespļaudījos', un nemaz nebija vajadzības, lai to darītu.
Kāpšana uz kanalizācijas lūkām nav nekādi māņi, tās nav tās drošākās vietas uz kurām stāvēt. Kā nekā - var taču kaut kas noiet greizi, līdz ar to iekrist iekšā.

Interesanti gan būtu uzzināt, cik cilvēki ir iekrituši kanalizācijas lūkās, nostājoties uz to vākiem?

Nav ne jausmas. Iespējams, ka neviens, bet visam pienāk pirmā reize, un es personīgi negribētu pirmā šo atrakciju izmēģināt.

..nejau visām kanalizācijas lūkām ir vāki.

Manuprāt, lūkas bez vākiem visnotaļ atšķiras no lūkām ar vākiem tīri vizuāli, nav nemaz jāpārbauda uz uzkāpšanas metodi

Tam, ka nevajadzētu mēģināt pārbaudīt gravitāciju virs atvērtām lūkām, es absolūti piekrītu. Tikai, tam nav nekāda sakara ar māņticību

Nu tagad jau te ir novirzīšanās no tēmas.

Par tām lūkām bez vākiem, ne jau nu vienmēr viņas pamana.

Tas saucas `skaties zem kājām`

Bet, ja nopietni un atpakaļ pie tēmas, tad principā jau visi cilvēki ir māņticīgi - mēs visi ticam kaut kādiem māņiem, un ne obligāti kaut kam tādam, kas saistās ar tautas ticējumiem. Piemēram, droši vien lielākā daļa no mums TV reklāmu iespaidā tic, ka tīrība nozīmē sterilitāti (kas patiesībā tā nav, tīrība - tas ir svarīgi, savukārt sterila vide ir perebors, jo kaitē organisma imūnsistēmai utml.).

Hehe. Skatos, ka arī Tev patīk teikt 'tas saucas'.

Tā kā man mājās televizora vairs nav, tad man tās reklāmas ir bijušas, nebijušas. Lieliski iztieku bez viņām.
Mana istaba reti ir tīra, jo esmu viens liels slinkuma iemiesojums, kuram patīk daudz domāt, bet ar istabas kārtošanu ir kā ir. Man jau drīzāk var pārmest, ka tie putekļi, kas reizēm pa grīdu virpuļo, ir kaitīgi. Nebrīnītos, bet ko lai dara, ja tā istaba ir viena kaitinoša lieta?

Un tātad, atgriežoties pie tēmas. Šoreiz nopietni. Ar mani ir tā, ka es vienalga ticu tam, ka es nekam neticu.

Balsoju par kanalizācijas aku vākiem, bet ne māņticības dēļ. Tādēļ, ka ļoti spilgta ir bērnības atmiņa par to, kā māte sasit kāju līdz asinīm, kad viens tāds vāks nebija kārtīgi aiztaisīts.

Par visu pārējo varu teikt, ka neticu, bet mēdzu izmantot kā izteikšanās veidu, piemēram, trīsreiz simboliski spļaut pār kreiso plecu dažreiz pasaka vairāk kā vārdi.

Klauvēju pie koka virsmas, ja, sarunājoties ar kādu citu, kopīgi izsakām ļoti, ļoti svarīgu gribēšanu (vai negribēšanu), kas sākas ar vārdiem "Kaut tā...". Kad esmu vienatnē, tad roka pat nepastiepjas uz galda pusi. Tātad man tā ir nevis ticība, bet komunikācijas sastāvdaļa, kas nodrošina manis un sarunbiedra labu saprašanos.

Par melnu kaķi es priecājos - jo man patīk kaķi. Par pārējo pieminēto arī es zinu, izņemot par kanalizācijas aku lūkām. Kas, viņas vienmēr naktī pašas nomet vākus vai arī palecas, kad kāds uzkāpj?