Asinis vējā..., No kurienes tās debesīs radās? Opcijas

[Calipso]

Tālu, tālu kalnos, kur cilvēka acs nespēj atvērt skatienam šo debešķīgo un pasaulīgo dabas veidojumu, slēpās mežs, ko klāja sudraba migla un kurā dzirkstīja zelta avoti... Kokos slēpās baltas, baltas koku dvēselītes un ķiķinādamas rotaļājās pa koku zariem... Ūdenskritumos spoguļojās nāras un strautos dzēra vienradži... Tik šķīsta un neaizskarta bija šī vieta... Koku galos tupēja krāšņie fēniksi un vēroja, kā no saviem lokiem šaujot, kentauri medīja baltās stirnas... No kokiem kā zelta gabali bira saules stari... Ziedi auga tik krāšņi, kā nekur citur... No ezera skaidrajiem ūdeņiem bija iznirusi varavīksne un sniedzās tik tālu cik tālu sniedzās acu skats... Baltie vilki laiski bija nogūlušies uz saules stariem apspīdēta akmens, kura pakājē burboļoja sudrabains strauts... Tie klusi vēroja, kā mazi, veikli cilvēciņi rotaļājoties slēpās orhideju pudurī...Klusa un pārlaimīga bija šī paradīze, kuru vēl nebija samaitājis neviens... Šajā mežā mājoja arī drakoni. Tie dzīvoja tuvākajos kalnos. Tie bija tik pat laimīgi, kā visi šajā mežā... Pa dienu tie atradās mežā, bet vakaros devās uz savām alām kalnos... Šī vieta viņus sargāja no drakonu medniekiem - bruņiniekiem, kas iznīcinājuši vai lielāko daļu pasaules drakonu un meklē tos vēl joprojām...

Tā lūk kādu dienu, kad diena bija tik pat jauka, kā parasti, no alas izlīda divi drakonu mazuļi un sāka rotaļāties. Tie lidinājās un rotaļājās līdz aizkļuva līdz pat kalnu augstākajām galotnēm... Tie pat nepamanīja, ka aizlidojuši pārāk tālu no savām mājām, tik tālu, ka sasniedzamas viņu spēkiem vairs nebija... Kad iestājās pusnakts viņi aptvēra, ka nevar atrast ceļu uz mājām... Tie lidoja un to lielās un dzidrās asaras lija zemē... Kā viņi varēja tā apmaldīties? Kā viņi varēja tā kļūdīties? Viņi sāpēs vairs nesaprata, ko dara... Māte viņiem ir stāstījusi, ka nav vairs drakonu tik daudz, kā agrāk, nav vairs tādu paradīžu kā šī, kur viņi dzīvo... Nav, nekā vairs Nav!!!! Atceroties šos vārdus viņi saprata, ka viss ir jau skaidrs - tāda lieta, kā mājas vairs neexistē... Viņi bija zuduši... Vai nu viņiem bija jānomirst badā vai viņi tiks nogalināti no bruņinieku rokām...Bet viņi turpināja savu ceļu un nokļuva Melnajā mežā...

Tā dzīvojot viņi bija iemācijušies izdzīvot un izvairījās no citu skatieniem... Bet... Kad sākās medību sezona, mednieki davās medīt briežus un Melnais mežs bija ideāla vieta medībām... Kad jaunākais drakons Femons devās medībās, uz zirgiem viņam pretī jāja mednieki un nopakaļus skrēja veikli medību suņi. Suņi sajutuši kādu smaku skrēja Femonam virsū un sāka plosīt to. Viņš mēģināja bēgt, lidot prom un izvairīties(viņi nebija iemācījušies liesmot), bet tad žēli iekaucoties tā, ka no meža nobijušās izskrēja vai visas radības, viņš ar lielu troksni bezspēkā nogāzās... To dzirdēja otrs drakons Dekodo un visi mednieki, kas bija gatavojušies medību sacensībām... Mednieki atskrējuši un ieraudzījuši mirstošo Femonu no bailēm vai sirdstrieku ķēruši, salēcās ar visiem zirgiem augšup un aizskrējuši brīdināt ciema iedzīvotājus... Tad pie Femona cik vien ātri spēdams atlidoja spēcīgākais no brāļiem Dekodo un ieraudzījis brāli guļošu zemē un noasiņojušu, viņa sejā pavērās niknums un naids. Viņš mēģināja palīdzēt Femonam, bet viņš bija jau aizgājis uz mūžiem...Tad Dekodo izdzirdējis, ka nāk cilvēki atstāja Femonu un klusi noteica: "Es tevi, brāl, nekad neaizmirsīšu", no viņa sejas nopilēja pati skumjākā asara drakona mūžā... Viņš sapratis, ka šajā mežā vairs nav drošības devās prom... Virs meža viņš ieraudzīja, ka ciema iedzīvotāji kaut ko gaida... Drīz vien viņš saprata, ko tieši viņi bija gaidījuši... Pa ceļu uz ciema pusi devās liela bruņinieku armija un viņiem līdzi veda lielus aizklātus būrus - kāds bija lielāks, kāds mazāks... Kāds ciema iedzīvotājs, laikam jau dižciltīgais, sveicināja armijas priekšgalā jājošo bruņinieku:"Ak, esat sveicināti jūs diženie varoņi, mēs pateicamies, ka varējāt šeit ierasties... Mūs apgānījuši paši dievi uzsūtot mums ļaunumu - radījumu... Ak, piedodiet, ka neatstājām jums to godu iznīcināt šo drakonu...". Ar to Dekodo pietika... Viņš ierēkdamies sāka veidot gaisa virpuļus... Ak, nevajadzēja viņam tā darīt! Bruņinieki ieraudzījuši Dekodo sāka ar saviem lokiem šaut uz to... Viņš sapratis, ka ir ievērots laidās prom... Viņš lidoja un lidoja dienu, divas, trīs, nedēļu un ilgāk... Nolaidies atvilkt elpu viņš saprata, ka neizbēgs no nāves, jo bruņinieki bija sekojuši viņam... Viņš atkal un atkal bēga un tad izdomāja, ka tā vairs nevar turpināties... Viņš tā vēlējās, ka nekad nebūtu pametis mājas, ka nekad neatstātu vienu Femonu, ka nekad nebūtu bijis ievērots... Dekods nezināja vairs neko... Līdz brīdim... Kad Dekods naktī bija kādā alā nolicies gulēt, viņam sapnī parādījās kāda skaista meitene un teica: "Sameklē mani, sameklē manu pasauli atrodi savas vēlmes un piepildi savu sapni..." Viņš pamodās un viņa mērķis bija nostiprināts... Viņš devās ceļā, lai atrastu sapņu garu un lai tas palīdzētu atrast viņa mājas - Paradīzes Mežu...

Viņa ceļš bija grūts un viņš zināja, ka viņam seko bruņinieki, kas vēlas viņa nāvi, bet drīz viņš sasniedza sapņu gara mājvietu...Viņš nolaidās uz kādas alas ieejas, kurai apkārt auga ērkšķainas, sarkanas rozes, kurās mirdzēja rasas pilieni... "Es jau tevi gaidīju...", no kāda tumša stūra pēkšņi izskanēja maiga balss, tik pēkņi, ka Dekodo salēcās vai augšpēdus. No tumsas izlīda skaista meitene un teica: "Es esmu sapņu gars un tu esi Dekodo Vai ne? Nu, lūk es zinu tavu viskarstāko sapni, tāpēc vēlos tev palīdzēt, bet ar vienu noteikumu - mājās tu atgriezīsies, ja turp tu palīdzēsi aizvest pa pasauli klīstošās būtnes, kas arī vēlētos tur būt un ir pelnījušas tur būt...Es dzirdu katras dzīvas dvēseles karstākās vēlmes un sapņus un daudzi ir lūguši manu palīdzību, bet beidzot es atradu kādu kurš varētu palīdzēt man, palīdzēt viņiem. Jau daudzas ideālas radības ir nogalinātas no drakonu mednieku un viņu pieradināto drakonu un medūzu rokām...Palīdzi man, tad es palīdzēšu tev!"viņa klusi nobeidza un maigi palūkojās drakonā...Dekodo vēlējās kautko teikt, bet tikai nomājis galvu noteica:"Labi, bet es tiešām vēlos nokļūt mājās...". "Lieliski", gars noteica un pasmaidīja, "Tad dodamies ceļā!"

Un viņi aizlidoja, lai meklētu savus sapņus, glābtu šķīstās radības un iznīcinātu drakonu medniekus. Dekodo bija laimīgs, ka nav vairs viens un sapņu gars viņam mācīja lietas, kas palīdzēs viņu garajā ceļojumā un kad beidzot viņi atradīs savus sapņus viņu mērķi būs sasniegti......

Mana otrā (garā) LS un, ja vēlaties tajā piedalīties tad norādiet savam tēlam:

• Vārds
• Vecums
• Dzimums
• Rase
• Augums
• Dzīvesvieta
• Ģimene
• Spēki
• Ieroči
• Dzīvnieki
• Izskats(var būt arī bilde)
• Raxturs
• Pagātne

Mans tēls:
Vārds: Opteira(no latīņu val. optare - vēlme)
Vecums: Tik veca, cik vecs ir Visums, bet izskatās uz 17
Dzimums:Sieviešu
Rase: Sapņu gars
Augums: 170 cm
Dzīvesvieta: Sapņu ala kurā iekļūst tikai tie, kas ir gaidīti, bet tie, kas iedrošinās spert kāju bez atļaujas tiek sadurti ar rožu ērkšķiem pie alas ieejas.
Ģimene: Viņu radīja Visums. Viņai ir arī citas māsas - gaisa gars, koku gars utt.
Spēki: Domu un vēlmju lasīšana, kā arī izgaisšana.
Ieroči: Īpaša roze (jocīgi, bet noderīgi)
Dzīvnieki: Vēja drakons Enims (no latīņu val. anima - vējš)
(IMG:http://neondragonart.com/Art/2002/spiralling_into_ebony.jpg)
Izskats : Jauna un naiva, bet iekšēji spēcīga un gudra
(IMG:http://neondragonart.com/Art/2002/darkest_goddess.jpg)
Raxturs : Noslēgta un maiga, bet kad nepieciešams spēj uzliesmot niknumā un mesties kaujā... Daudz domā, bet maz runā un skatās vienmēr acīs, kad runā...
Pagātne : Kad pirmsākumos vēl nebija cilvēku, Opteira bija visnoslēgtākā no māsām...Drīz parādoties cilvēkiem viņa devās dzīvot tur kur neviens viņu nevarēs sastapt...Viņa palīdzēja daudzām būtnēm, pat piepildot to vēlmes... Bet bija kāds ūdens gars kuru radīja Zeme un viņa vārds bija Akuasus (no latīņu val. aquosus - ūdens)...Viņi bija saderināti, bet Opteira bija pārāk noslēgta, lai kā viņš vēlējās būt ar viņu, Opteira palika pie sava...
(IMG:http://neondragonart.com/Art/2002/sea_things.jpg)

Piesakieties, gan jau būs jautri!!!!

[Calipso]

OOC: Šeit tagad būs tāpat, kā Apokalipses vilkos. Tātad noteikumi tādi. Es spēlēšu mazāk savu lomu, bet vairāk citas. Tad lūk apzīmējumi manām "lomām":
Vēstules saturs, grāmatas texts utt. --> sarkans
Piem. Notes kritiens izrādījās visai noderīgs, jo uz zemes gulēja pergaments, kas izrādījās puskarte, kurā bija uzraxtīts ceļš uz mērķi:"Ejot no Lielā ozola pa kreisi un aiz Nāves ielejas pa labi, jūs redzēsiet teleportu, kas aizvedīs jūs pie mērķa!" --> Tātad turpmākā reakcija paliek jūsu ziņā.
Balsis no dieviem, kaut kādu garu balsis utt. --> zils
Piem. Kad Erunīmuss bija devies pie miera, pa viņa sapņiem kāds ierunājās "Rīt tev būs jādodās tālāk uz ziemeļiem un tur tu atradīsi cilvēku, kas tev palīdzēs" --> Arī tad reakcija paliek jūsu ziņā, kaut vai tas ir pretjautājums, vai jautājums.
Kaut kādas dzīvas būtnes kustības vai balsis --> purpura
Piem.Piepeši no debesīm lejup sāka pikēt liels ērglis. Viņa mazajās acīs sprēgāja dzirksteles. Vai viņš bija nikns? --> pretuzbrukumi vai citas reakcijas paliek jūsu ziņā
Auga vai lietas kustības un balsis --> zaļa
Piem.Kad Menedra pieskārās noslēpumainajai grāmatai, tā pacēlās gaisā un neprātīgā ātrumā sāka šķirstīt savas lapas. --> Protams reakcija atkal ir jūsu ziņā un tā būs vienmēr
Vietu, lietu utt. apraxti --> pelēkā
Piem. Silvana bija uzkāpusi virsū kādam priekšmetam. Tas bija zils un grubuļains, bet tā patieso izskatu nevarēja saskatīt melnīgsnējā tumsā.
Kādas saprātīgas būtnes vai ienaidnieka balsis un kustības --> oranža
Piem. Haina priekšā nostājās milžu ciema virsaitis un nikni nopētīja atnācēju. Tad viņš savā smagajā balsī ierūcās:"Kādu iemeslu vadīts tu šeit nāc?"
Ja ir vēl kādas idejas --> sakiet!

Šo rakstu rediģēja Calipso: 08.06.2004 11:22