Tālu, tālu kalnos, kur cilvēka acs nespēj atvērt skatienam šo debešķīgo un pasaulīgo dabas veidojumu, slēpās mežs, ko klāja sudraba migla un kurā dzirkstīja zelta avoti... Kokos slēpās baltas, baltas koku dvēselītes un ķiķinādamas rotaļājās pa koku zariem... Ūdenskritumos spoguļojās nāras un strautos dzēra vienradži... Tik šķīsta un neaizskarta bija šī vieta... Koku galos tupēja krāšņie fēniksi un vēroja, kā no saviem lokiem šaujot, kentauri medīja baltās stirnas... No kokiem kā zelta gabali bira saules stari... Ziedi auga tik krāšņi, kā nekur citur... No ezera skaidrajiem ūdeņiem bija iznirusi varavīksne un sniedzās tik tālu cik tālu sniedzās acu skats... Baltie vilki laiski bija nogūlušies uz saules stariem apspīdēta akmens, kura pakājē burboļoja sudrabains strauts... Tie klusi vēroja, kā mazi, veikli cilvēciņi rotaļājoties slēpās orhideju pudurī...Klusa un pārlaimīga bija šī paradīze, kuru vēl nebija samaitājis neviens... Šajā mežā mājoja arī drakoni. Tie dzīvoja tuvākajos kalnos. Tie bija tik pat laimīgi, kā visi šajā mežā... Pa dienu tie atradās mežā, bet vakaros devās uz savām alām kalnos... Šī vieta viņus sargāja no drakonu medniekiem - bruņiniekiem, kas iznīcinājuši vai lielāko daļu pasaules drakonu un meklē tos vēl joprojām...

Tā lūk kādu dienu, kad diena bija tik pat jauka, kā parasti, no alas izlīda divi drakonu mazuļi un sāka rotaļāties. Tie lidinājās un rotaļājās līdz aizkļuva līdz pat kalnu augstākajām galotnēm... Tie pat nepamanīja, ka aizlidojuši pārāk tālu no savām mājām, tik tālu, ka sasniedzamas viņu spēkiem vairs nebija... Kad iestājās pusnakts viņi aptvēra, ka nevar atrast ceļu uz mājām... Tie lidoja un to lielās un dzidrās asaras lija zemē... Kā viņi varēja tā apmaldīties? Kā viņi varēja tā kļūdīties? Viņi sāpēs vairs nesaprata, ko dara... Māte viņiem ir stāstījusi, ka nav vairs drakonu tik daudz, kā agrāk, nav vairs tādu paradīžu kā šī, kur viņi dzīvo... Nav, nekā vairs Nav!!!! Atceroties šos vārdus viņi saprata, ka viss ir jau skaidrs - tāda lieta, kā mājas vairs neexistē... Viņi bija zuduši... Vai nu viņiem bija jānomirst badā vai viņi tiks nogalināti no bruņinieku rokām...Bet viņi turpināja savu ceļu un nokļuva Melnajā mežā...

Tā dzīvojot viņi bija iemācijušies izdzīvot un izvairījās no citu skatieniem... Bet... Kad sākās medību sezona, mednieki davās medīt briežus un Melnais mežs bija ideāla vieta medībām... Kad jaunākais drakons Femons devās medībās, uz zirgiem viņam pretī jāja mednieki un nopakaļus skrēja veikli medību suņi. Suņi sajutuši kādu smaku skrēja Femonam virsū un sāka plosīt to. Viņš mēģināja bēgt, lidot prom un izvairīties(viņi nebija iemācījušies liesmot), bet tad žēli iekaucoties tā, ka no meža nobijušās izskrēja vai visas radības, viņš ar lielu troksni bezspēkā nogāzās... To dzirdēja otrs drakons Dekodo un visi mednieki, kas bija gatavojušies medību sacensībām... Mednieki atskrējuši un ieraudzījuši mirstošo Femonu no bailēm vai sirdstrieku ķēruši, salēcās ar visiem zirgiem augšup un aizskrējuši brīdināt ciema iedzīvotājus... Tad pie Femona cik vien ātri spēdams atlidoja spēcīgākais no brāļiem Dekodo un ieraudzījis brāli guļošu zemē un noasiņojušu, viņa sejā pavērās niknums un naids. Viņš mēģināja palīdzēt Femonam, bet viņš bija jau aizgājis uz mūžiem...Tad Dekodo izdzirdējis, ka nāk cilvēki atstāja Femonu un klusi noteica: "Es tevi, brāl, nekad neaizmirsīšu", no viņa sejas nopilēja pati skumjākā asara drakona mūžā... Viņš sapratis, ka šajā mežā vairs nav drošības devās prom... Virs meža viņš ieraudzīja, ka ciema iedzīvotāji kaut ko gaida... Drīz vien viņš saprata, ko tieši viņi bija gaidījuši... Pa ceļu uz ciema pusi devās liela bruņinieku armija un viņiem līdzi veda lielus aizklātus būrus - kāds bija lielāks, kāds mazāks... Kāds ciema iedzīvotājs, laikam jau dižciltīgais, sveicināja armijas priekšgalā jājošo bruņinieku:"Ak, esat sveicināti jūs diženie varoņi, mēs pateicamies, ka varējāt šeit ierasties... Mūs apgānījuši paši dievi uzsūtot mums ļaunumu - radījumu... Ak, piedodiet, ka neatstājām jums to godu iznīcināt šo drakonu...". Ar to Dekodo pietika... Viņš ierēkdamies sāka veidot gaisa virpuļus... Ak, nevajadzēja viņam tā darīt! Bruņinieki ieraudzījuši Dekodo sāka ar saviem lokiem šaut uz to... Viņš sapratis, ka ir ievērots laidās prom... Viņš lidoja un lidoja dienu, divas, trīs, nedēļu un ilgāk... Nolaidies atvilkt elpu viņš saprata, ka neizbēgs no nāves, jo bruņinieki bija sekojuši viņam... Viņš atkal un atkal bēga un tad izdomāja, ka tā vairs nevar turpināties... Viņš tā vēlējās, ka nekad nebūtu pametis mājas, ka nekad neatstātu vienu Femonu, ka nekad nebūtu bijis ievērots... Dekods nezināja vairs neko... Līdz brīdim... Kad Dekods naktī bija kādā alā nolicies gulēt, viņam sapnī parādījās kāda skaista meitene un teica: "Sameklē mani, sameklē manu pasauli atrodi savas vēlmes un piepildi savu sapni..." Viņš pamodās un viņa mērķis bija nostiprināts... Viņš devās ceļā, lai atrastu sapņu garu un lai tas palīdzētu atrast viņa mājas - Paradīzes Mežu...

Viņa ceļš bija grūts un viņš zināja, ka viņam seko bruņinieki, kas vēlas viņa nāvi, bet drīz viņš sasniedza sapņu gara mājvietu...Viņš nolaidās uz kādas alas ieejas, kurai apkārt auga ērkšķainas, sarkanas rozes, kurās mirdzēja rasas pilieni... "Es jau tevi gaidīju...", no kāda tumša stūra pēkšņi izskanēja maiga balss, tik pēkņi, ka Dekodo salēcās vai augšpēdus. No tumsas izlīda skaista meitene un teica: "Es esmu sapņu gars un tu esi Dekodo Vai ne? Nu, lūk es zinu tavu viskarstāko sapni, tāpēc vēlos tev palīdzēt, bet ar vienu noteikumu - mājās tu atgriezīsies, ja turp tu palīdzēsi aizvest pa pasauli klīstošās būtnes, kas arī vēlētos tur būt un ir pelnījušas tur būt...Es dzirdu katras dzīvas dvēseles karstākās vēlmes un sapņus un daudzi ir lūguši manu palīdzību, bet beidzot es atradu kādu kurš varētu palīdzēt man, palīdzēt viņiem. Jau daudzas ideālas radības ir nogalinātas no drakonu mednieku un viņu pieradināto drakonu un medūzu rokām...Palīdzi man, tad es palīdzēšu tev!"viņa klusi nobeidza un maigi palūkojās drakonā...Dekodo vēlējās kautko teikt, bet tikai nomājis galvu noteica:"Labi, bet es tiešām vēlos nokļūt mājās...". "Lieliski", gars noteica un pasmaidīja, "Tad dodamies ceļā!"

Un viņi aizlidoja, lai meklētu savus sapņus, glābtu šķīstās radības un iznīcinātu drakonu medniekus. Dekodo bija laimīgs, ka nav vairs viens un sapņu gars viņam mācīja lietas, kas palīdzēs viņu garajā ceļojumā un kad beidzot viņi atradīs savus sapņus viņu mērķi būs sasniegti......

Mana otrā (garā) LS un, ja vēlaties tajā piedalīties tad norādiet savam tēlam:

• Vārds
• Vecums
• Dzimums
• Rase
• Augums
• Dzīvesvieta
• Ģimene
• Spēki
• Ieroči
• Dzīvnieki
• Izskats(var būt arī bilde)
• Raxturs
• Pagātne

Mans tēls:
Vārds: Opteira(no latīņu val. optare - vēlme)
Vecums: Tik veca, cik vecs ir Visums, bet izskatās uz 17
Dzimums:Sieviešu
Rase: Sapņu gars
Augums: 170 cm
Dzīvesvieta: Sapņu ala kurā iekļūst tikai tie, kas ir gaidīti, bet tie, kas iedrošinās spert kāju bez atļaujas tiek sadurti ar rožu ērkšķiem pie alas ieejas.
Ģimene: Viņu radīja Visums. Viņai ir arī citas māsas - gaisa gars, koku gars utt.
Spēki: Domu un vēlmju lasīšana, kā arī izgaisšana.
Ieroči: Īpaša roze (jocīgi, bet noderīgi)
Dzīvnieki: Vēja drakons Enims (no latīņu val. anima - vējš)

Izskats : Jauna un naiva, bet iekšēji spēcīga un gudra

Raxturs : Noslēgta un maiga, bet kad nepieciešams spēj uzliesmot niknumā un mesties kaujā... Daudz domā, bet maz runā un skatās vienmēr acīs, kad runā...
Pagātne : Kad pirmsākumos vēl nebija cilvēku, Opteira bija visnoslēgtākā no māsām...Drīz parādoties cilvēkiem viņa devās dzīvot tur kur neviens viņu nevarēs sastapt...Viņa palīdzēja daudzām būtnēm, pat piepildot to vēlmes... Bet bija kāds ūdens gars kuru radīja Zeme un viņa vārds bija Akuasus (no latīņu val. aquosus - ūdens)...Viņi bija saderināti, bet Opteira bija pārāk noslēgta, lai kā viņš vēlējās būt ar viņu, Opteira palika pie sava...


Piesakieties, gan jau būs jautri!!!!

Vārds: Note Amarante Kadavera (jā jā - Cadaver - līķis no latīņu val.)
Vecums: 19
Dzimums: sieviešu
Rase: kritušais eņģelis
Augums: 179 cm
Dzīvesvieta: kādā tumšā kapsētā, ko mēdz arī saukt par "pazudušo dvēseļu kapellu"
Ģimene: nav
Spēki: māk ielauzties cilvēku prātos un uzsūkt visas atmiņas, kā arī tās pavērst pret cilvēku un likt sajukt viņam prātā. Meitene parasti pielieto emocionālo teroru, lai cilvēkus padarītu nekaitīgus.
Ieroči: terors izpaužas caur viņas skatienu (acis), bet vēl viņai ir rokās sažņaugta nātru slotiņa, kas īstenībā ir diezgan īslaicīgs vairogs pret uzbrukumiem.
Dzīvnieki: nav
Izskats(var būt arī bilde)
Skaista, diezgan bāla meitene. Mati ir blondi, bet acis - sarkanas. Ģērbjās kā kuru reizi - parasti gan melnās drēbēs, bet reizēm uzvelk savu veco eņģeļa ietērpu.
Raxturs: klusa, noslēgta un reizēm nedaudz maniakāla meitene, jo kopš padzīšanas viņa sajuka prātā un kopš tās reizes cenšas atriebties citiem oar viņia nodarīto, lai gan patiesībā arī tas ir māns - viņa vienkārši negrib pielaist cilvēkus sev tuvu, jo ļoti baidās no iznākuma.
Pagātne kad meitenei palika 18 viņa izgāzās savā misijā, un viņas vainas dēļ bojā gāja kāda meitene - viņas aizbilstamā. Viņu padzina no debesīm un aizsūtīja pie pazemes dieva Aīda (pardon, bet šķiet es mīlu grieķu mioloģiju ).... Tur viņa iepazinās ar kādu apokalipses jātnieku, kas izrādījās arī ir padzīts eņģelis. Viņa puisī iemīlējās, bet viņš nepaspēja viņai dot liktenīgo atbildi, jo Aīds bija pamanījis viņu jūtas un tādēļ meiteni aizsūtīja uz pazudušo dvēseļu kapellu, lai viņa tur sagaida dvēseles pie kamīna un caur to nogādā vai nu pie viņa vai uz paradīzi - viss bija atkarīgs kāda šī dvēsele ir. Tā nu viņa kļuva par tādu kā liftnieci - "1. stāvā jūs sagaida mūžīga lame dārgo cilvēk. Ieejiet un piespiediet to pogu" vai arī "tevi sagaida mūžīga elle stāvā nummur -1... lai jums veicas..." bija teksti ko viņai nācās dienu no dienas teikt.

]Vārds Erunīmoss ( Grieķiski- elles pavēlnieks)
Vecums- Nav zināms
Dzimums-Vīrietis
Rase- Tumsas bruņinieks
Augums-180 cm
Dzīvesvieta-Melno aizu pilī,visdziļākajā pasaules bezdibenī
Ģimene: Bija brālis
Spēki:Spējas mainīt izskatu, mocīt pretinieku bez ieroču palīdzības, Vara pār uguni,ūdeni,zemi un gaisu.
Ieroči:Zobens kas izkalts pašā zemes sirdī,tādēļ apveltīts ar milzu spēku un arī necaursitamas tērauda bruņas,un Grāmata,kura izēd pretiniekiem acis.
Dzīvnieki: Pazemes pūķis Azazēls,kura bruņas ir no safīra. Izskats:Bāls vīrietis ar saltām,pelēkām acīm un tumšiem,nenosakāmas krāsas matiem.Parasti ietinas mūka apmetnī.
Raksturs:Noslēpumains,tomēr viltīgs un aukstasinīgs. Gadu tūkstošu laikā,kas pavadīti Aizu pilī,viņš kļuvis atriebīgs un ļauns.
Pagātne: Tur kur tagad ir kalni un biezi meži,tur atradās liela pilsēta ar greznu pili.šīs pilsētas valdnieks bija ārkārtīgi bagāts un varens,un pārvaldīja lielu teritoriju pilsētas apkārtnē.Tad viņš kļuva vecs un nomira,mantu novēlot vecākajam dēlam Erunīmosam. Viņa brālis nespēja ar to samierināties un centās sakūdīt pilsētas ļaudis pret Erunīmosu. Tas neizdevās un viņš tika padzīts. Taču apkārtējos kalnos viņš savāca milzīgu karaspēku no laupītājiem un apkārt klīstošiem milžiem un devās pret Erunīmosa pilsētu. Erunīmoss ar saviem karakalpiem devās pretī brālim,taču pēc asiņainas kaujas,pilsēta tika nopostīta un Erunīmoss tika sakauts.Brālis viņu un atlikušos karakalpus nobūra. Erunīmosa kareivji palika par miroņiem un pazuda,taču pats Erunīmoss tika sakalts važās un ieslodzīts Dziļākajā bezdibenī zem kalniem uz desmit tūkstošiem gadu. Tur viņš atbrīvojās no važām un uzcēla sev pili,taču nespēja vairs izkļūt ārā. Viņu pārņēma melns naids pret tiem kas staigāja pa zemes virsmu un viņš simtu gadu laikā kļuva ļauns,viņš lejā sastapa pūķi Azazēlu,kurš Erunīmosam iemācija dažādas burvestības.Drīz viņa lāsta laiks beigsies un Erunīmoss atgriezīsies zemesvirsā un centīsies atrast savus karavīrus,lai varētu atriebties sava brāļa pēctecim.

Baigi labi, ka esat pievienojušies... Vēlos ātrāk sākt spēli, bet laikam būs nepieciešams vēl kāds...Vēlos atgādinat, ka var aizņemties tēlus arī no texta, kā piemēram kāds no bruņiniekiem, drakons Dekodo, pieradinātā medūza vai vēl nezinkas... Jo lielāka būs dažādība, jo jautrāka būs spēle!

Vārds - Rento de Malesa
Vecums - pēc izskata ap 17
Dzimums - sieviešu (nekad neesmu tēlojusi vīrieti... )
Rase - ēnu gars (kaut kas līdzīgs eņģelim, tikai mazliet dzīvāks)
Augums - ap 175
Dzīvesvieta - ēnās... (ya right "somewhere in the shadows" )
Ģimene - nu nava... cik var runāt...
Spēki - saplūst ar ēnām, drusku lidot
Ieroči - balts rūnu duncis un liels, bet viegls un izturīgs loks (un protams bultas)
Dzīvnieki - divas čūskas - melna un balta (melnās vārds ir Mornu un baltās Lagro)
Izskats(var būt arī bilde): biki vēlāk būs bildīte
Raksturs - ta jau redzēs. Patīk runāt mīklās.
Pagātne - pagātnē ir uzveikusi tā laika dēmonu valdnieci Kitolinnu un par to ieguvusi amuletu.

Kādā jēgā tā bilde apakšā jāliek?

Vārds - Menedra
Vecums - 700 gadi
Dzimums - sieviešu
Rase - elfa un eņģeļa krustojums
Augums - ap 1,70
Dzīvesvieta - kaut kur
Ģimene - tēvs elfs Mendrs un māte eņģelis Mendrū
Spēki - lidot ar eņģeļu spārniem un pārvērsties par vilku
Ieroči - garš duncis ar rūnām, un loks ar bultām
Dzīvnieki - melns zirgs Draigo, un pelēks vilks Ando
Izskats(var būt arī bilde) -
Raxturs - Klusa un miermīlīga, bet viņa ir arī diezgan neiecietīga un skaļa
Pagātne - Viņa piedzimusi uz zemes, bet tad atgriezusies dzīvot mātes mājoklī pie eņģeļiem. Tomēr viņa aizsūtīta atpakaļ, un kopš tā laika klejo.

Tātad vēlos arī piebilst, lai jūs neaizmirstiet, ka varat pajautāt man interesējošus jautājumus un dot man kādus priekšlikumus par spēles turpmāko gaitu, jo ar jūsu palīdzību šī spēle var kļūt vēl aizraujošāka. Tāpēc gaidu!!! Paldies Tinuviel un Earnella, ka piebiedrojāties...

Ja tuvākajā laikā vairs neviens nepieteiksies, mēs droši varētu sākt spēli...Kā jūs domājiet? Es zinu, ka, jo vairāk cilvēku, jo interesantāka spēlē, bet veselu mūžību gaidīt arī nevar, kad kāds izdomās pievienoties...Varbūt spēles vidū, kāds varēs vēl piebiedroties, bet tas būs tikai spēles vidū...

Vārds: Silvana
Vecums: nezinaams
Dzimums: sieviete
Rase: banshija
Augums: apmeeram 160 cm, bet taa kaa vinja lidinaas apmeeram 10 cm virs zemes, izskataas garaaka.
Dzīvesvieta: Klejo apkaart
Ģimene: Nav, kad vinja veel bija elfs, bija ljoti liela gjimene.
Spēki: speej atnjemt pretiniekam prasmi ciiniities, iemiesoties citu kjermenii, atguut savus speekus, bljaujot - pretinieks dzird banshijas saapju pilnos kliedzienus un peec mirklja jau ir miris. Parsati uzbruuk ar ugunsbumbaam
Ieroči: nav vajadziigi, jo vienmeer uzbruukot izmanto magjiju
Dzīvnieki: nav
Izskats(var būt arī bilde):

Raxturs: vardarbiiga, viltiiga, atriebiiga, ljaunatminiiga, mazliet iedomiiga.
Pagātne: Kaadreiz vinja bija jauna elfu sieviete, kura, mediijot, satika kaadu nosleepumainu viirieti. Vinjsh vinjai soliija labaaku dziivi, un, Silvana, buudama jauna un naiva, noticeeja vinja meliem un devaas viirietim liidz. Kad vinja nonaaca pazemee, Silvana saprata, kas patiesiibaa ir shis viirs, bet atpakaljcelja vairs nebija. Viirietis vinjai daavaaja briesmiigu un asinsstindinoshu balsi, lai visi mirstiigie sadzirdeetu vinja seeru pilnos kliedzienus. Vinjsh vinju padariija nemirstiigu, un vinjam dveesele tika nolemta muuzhiigos saapju un ilgu klejojumos...

Vārds - Hains (no franču valodas Haine=naids)
Vecums - 24
Dzimums - vīrietis
Rase - sargenģelis
Augums - 183
Dzīvesvieta - ala netālu no Aļaskas, tur slēpjas dēļ sava sargājamā zaudēšanas.
Ģimene - māte - vampīrs, tēvs - enģelis. Māti nogalināja vampīru mednieks, tēvu izraidīja no paradīzes un viņš padarīja sev galu.
Spēki - Spēj sarunāties ar dzīvniekiem. Prot lasīt domas.
Ieroči - zobi (kas mantoti no mātes), zobens (vectēva dāvinājums), prāts.
Dzīvnieki - bija, bet nu vairs nav.
Izskats(var būt arī bilde)
Raxturs - Vienmēr noskumis, nedaudz lēnīgs, savā ziņā miermīlīgs, bet ja viņu sakaitina tad šķīst uguņi. Ienīst cilvēci, jo tieši viņu dēļ mira viņa mīļotā māte.
Pagātne - piedzimis savai mātei, tēvs tūlīt pat paņēma viņu līdz uz paradīzi. Dievs padzirdējis par enģeļa sakaru ar vienu no tumsas radījumiem, Haina tēvu izraidīja no paradīzes, taču pats Hains varēja palikt, jo Dievs bija nolēmis iznīdēt no viņa vampīrismu. Sakarā ar to, ka citi enģeļi atteicās pieņemt Hainu, jo no viņa baidījās, Hains tika sūtīts uz zemi, kur viņam uzticēja mazas zemes meitenes sargāšanu. Pašlaik viņš slēpjas un meklē savu sargājamo, jo meitene pazuda mīklainos apstākļos.

Lieliski, mēs jau drīz varēsim sākt spēli, bet atcerieties par jautājumiem un priekšlikumiem...Es tos tiešām gaidu...Arī kritika netraucētu, varbūt vajag spēlē, ko mainīt? Es nezinu, es vienkārši raxtu un viss...Es cenšos domāt protams līdzi, bet tomēr, ja nu kas....

Man vispār ir viens jautājums - kas mēs no sākuma būsim? Redzu, ka šeit visi ir cilvēciskas būtnes, bet pie kā mēs piederam? Un kāds īsti ir mūsu mērķis? (Ja tas jau ir minēts, tad sorry... ) Es centos atrast kāds būs mērķis, bet es nevaru un nevaru atrast...

Mērķis ir tāds --> nokļūt paradīzes mežā,aizvest turp arī citas nomaldījušās būtnes, iznīcināt bruņiniekus... Cerams, ka ar to pietika, ja vēl nepieciešams, paprasi, bet itkā visu paskaidroju...Te izskatās, ka ir arī, kādas ļaunās būtnes, tad tās vajadzēs vest pie saprāta ...

Opteira lidinājās virs meža galotnēm un vēroja, kā Dekodo mēģina noķert alni...Tas bija visai smieklīgi...Opteira lidinoties, atkal jau kuro dienu ieraudzīja lielo bruņinieku armiju, kas sekoja Dekodo, lai to sava prieka pēc uzšķērstu un iedurtu tam acīs mietus...Opteira lika Dekodo paslēpties un, tad, kad armija neievērojusi bēgļus, mierīgi pagāja garām, Opteira lika Dekodo atkāpties...Viņi lēnām kāpās atpakaļ...Bet pēkšņi viņi nepamanījuši dziļo alu, iekrita tajā un zaudējot samaņu palika tās dibenā guļot...

Menedra ātri šāvās pa mežu. Pēkšņi viņa sadzirdēja armijas tuvošanos, un ātri iespruka mežā. tur viņa turpināja ātri jāt uz priekšu, bet pa nelīdzeno virsmu tas bija grūtāk. Armija bija garām. Menedra uzšāvās uz ceļa, un aiz viņas palika liels putekļu mākonis. Tad Menedra dzirdēja brīkšķi, un iemetās atkal mežā. Tur viņa atrada lielu bedri, un paraudzījās iekšā tajā.

Opteira atguva samaņu un pavērās uz sāniem...Galva nenormāli sāpēja...Dekodo vēl joprojām gulēja bezsamaņā un smagi elpoja...Tad viņa pagrieza seju uz otriem sāniem...Tur, kā izrādās bija eja...Uz kurieni tā veda? "Varbūt pa turieni mēs ar Dekodo varētu nokļūt virszemē, jo caurums pa kuru viņi iekrita bija pārāk šaurs, lai varētu pa to izlidot..."Opteira klusi nomurmināja...Tad viņa apsēdās pusguļus un pastījās uz ejas ieeju...Kas tur? Vai galva? "Palīdziet, mēs esam iekrituši un netiekam laukā! Palīdziet!!!"

No savas alas izlīdis Hains devās pastaigā par mežu un pēkšņi pamanīju kādu skaistu meiteni, kas bija iekļuvusi nelaimē. Viņš bļāva - Kas tu esi svešiniece? Atzīsties! - Hains pirmoreizi šajā apvidū bija redzējis kādu citu radījumi bez dzīvniekiem...nu šī jaunā meitene un kādu laiciņu atpakaļ arī kāds jauns puisis...

"Kas jūs esiet? Palīdziet!!! Mēs esam iekrituši alā...Mēs netiekam laukā!!!"Opteira bezcerīgi mēģināja bļaut...Tad viņa pamodināja Dekodo un pastāstīja, ka viņi ir iesprūduši un netiek laukā...Dekodo seja pārvērtās neizpratnē..."Pālīgā!!! Vai tur kāds ir? Mēs tiešām nevaram tikt laukā!!!" Opteira atkal nostājusies zem ieejas un bļāva ko varēja...Dekodo mēģināja izlīst, bet bija pārāk milzīgs...Opteira pat spārnus nevarēja izlaist un skumīgi nosēdās alas stūrī...Arī Dekodo darīja to pašu...

Nolādēts! Drošvien kārtējais aristokrātiskais skuķis, kas iekritis ne tur kur vajag - Hains dusmodamies, piegāja pie bedres. Ķeries pie manas rokas...es kaut kā mēģināšu palīdzēt - Hains pastiepa savu roku, kas bija klāta rētām un uzsmaidīdams meitenei teica - Nebaidies...es nekožu - viņa sejā parādījās smīns.

"Jā, man tu palīdzēsi! Un Dekodo? Viņam te jāpaliek un jāsapūst, vai? Un šī bedre ir pārāk dziļa, lai es varētu atsniegt tavu roku..." Opteira mazliet aizkaitināti ierunājās... Tad viņa piecēlās un mēģināja palīdzēt tikt augšā lielajam pūķim... "Paklausies, tu, svešiniek! Palīdzi no bedres izkļūt vispirms viņam..."

Hains uzlūkoja skaisto pūķi un klusi noteica - Kārtējais vergs... - Hains uzmanīgu pieskārās pūķim, papaijāja to un centās izcelt viņu ārā. Viņš diezgan ilgi mocījās un viņam pat likās ka jāliekas mierā, jo tas bija tik grūti izdarāms. Beigu beigās Hainam izdevās no bedres izcelt pūķi, viņš nopūtās, pievērsās meitenei un teica - Un tu? Pati tiksi ārā vai man tev palīdzēt?

"Neuztraucies, gan jau pati! Varbūt! Dekodo vari lūdzu man palīdzēt?" Opteira maigi palūkojās uz pūķi...Dekodo padeva savu garo asti... Opteira apķēra to un tika izcelta no bedres...Tad viņa smagi noelsās un izlaida savus sapņaini skaistos spārnus... "Cik labi gan ir izstaipīties!" Viņa labsajūtā ieelpoja gaisu... Viņa sāka kārtot savas saburzītās spalvas...Pēc mirkļa viņa no saviem sāniem paņēma ļoti dīvainu, bet skaistu pudelīti....

Hains apjuka. Viņai bija spārni. Tā pat kā viņam. Šeit, šajā bedrē vēl kāds enģelis? - T-t-tu esi enģelis? - Hains izbrīnījies skatījās uz šo meiteni - Piedod...pavisam piemirsu - Es esmu Hains, savu uzvārdu nezinu. Kā sauc tevi?
- Hains uzsmaidīja - Uz kurieni tu dodies? - Hains patiešām bija ieintreģēts, jo pirmo reizi viņš bija šajā mežā saticis kādu citu vairāk vai mazāk cilvēcīgu būtni. - Tavs pūķis saka, ka es viņam patīkot - Hains iesmējās.

"Es neesmu enģelis...Es esmu gars...Vēlmju un sapņu gars...Es varu redzēt tavus karstākos sapņus un vēlmes...Liekas tu par to esi pārsteigts..." Opteira atbildēja puisim ar dīvainu smaidu. "Runājot par pūķi...Viņš nav mans pūķis. Viņš ir pats par sevi un viņu sauc Dekodo...Bet šis gan ir mans pūķis." Opteira atvēra dīvaino pudelīti un no tās ar vēja plūsmu iznira gaisīgs drakons... "Tas ir vēja drakons un viņa vārds ir Enims..."

Pazemē, dziļākajā bezdibenī, Erunīmuss vēl sēdēja ar važām piekalts pie sienas. Cik man vēl ilgi būs te tā jānīkst,viņš domāja, noteiktajam laikam jau jābūt..viņš nepaguva vēl pabeigt teikumu līdz galam,kad važas pēkšņi pārtrūka un viņš bija brīvs,brīvs pēc tik ilga laika.Ir laiks doties augšā,paskatīties kas mainījies šos gadus,galu galā neesmu tik ilgi bijis tur.. Viņš klusi noteica un piecēlās.Kautkur varēja dzirdēt kā plosās Azaziels. Euronīmuss uzsvilpa. Pūķis lēnām atlidoja pie viņa. Tagad tā.. šajā pilī es turpmāk vairs nerādīšos,ja vajag,dodies uz virszemi un meklē mani tur...Noglaudījis pūķi,viņš devās ārā no tumsības pils un drīz ieraudzīja kādu taciņu kas veda uz augšu.Kāpiens bija visai grūts ja ņem vērā ka bruņas arī kautko svēra un Erunīmuss nebija ar fizisko nodarbojies desmit tūkstošus gadu,taču galu galā,viņš nokļuva līdz augšai un tikai pāris soļu pietrūka līdz izejai. Beidzot viņš nonāca arī tur, sejā pūta svaigs vējš,kautkas tāds ko viņš nebija jutis tik ilgu laiku.Novilcis bruņucepuri viņš atsēdās zālē,pie alas un tīksminājās par vēju un apkārtējo pasauli.Mazliet apžilbis tomēr visādi citādi apmierināts ar dzīvi,viņš vēroja kā pūķis no alas izlien un aizlaižas uz rietumu pusi. Drīz atkal tiksimies,tikai citā vietā.Eurnīmuss klusi teica un piecēlās

Silvana, izdzirdeejusi kaut kur tuvumaa balsis, izliida no savas alas un paluukojaas apkaart. Uzreiz saceelaas ledaini auksts veejsh. Vinja, sleepdamies aiz kokiem, devaas uz balsu pusi. Pamaniijusi tur kaut kaadus divus engjeljus un veel puukji, vinja aatri aizsteidzaas prom. Lidodama, cik aatri vien speedama, vinja panaaca brunjiniekus. "Tas puukjis, kuru juus mekleejat... Vinjsh ir tur - atpakalj, mezhaa, kopaa ar diviem engjeljiem..." Vinja saciija balsii, kas lika drebuljiem paar muguru paarskriet. Koliidz vinja to pateica, Silvana prom bija.

Note Amarante sēdēja kapsētā uz kāda kapakmens. Visapkārt valdīja klusums. Varēja just tikai salto vēju, kas pūta tieši sejā. "Kā es gribētu tā vienkārši no šejienes aiziet..." viņa nodomāja un piecēlās. Pie vārtiem stāvēja kāda dvēsele.." Vārds un uzvārds ?" viņa noprasīja un līdz ko ķēmīgais cilvēka apveids to bija nosaucis viņa to ieveda liftā.." lai jums veicas. UZ LEJU !.." viņa nobļāvās un lifts aizvērās.." nabadziņš.." meitene murmināja pieejot pie vārtiem kas jau vērās aiz dvēseles ciet..."Ne šoreiz.." viņa nodomāja un izskrēja ātri cauri tiem... Un tad vārti ar smaku blīkšķi aizkrita ciet. Note beidzot bija izmukusi..." Un kas tagad ? .. to amn NEKAD nepiedos.." viņa nodomāja un paskatījās uz priekšu. Kādu laiku vazājoties viņa pamanīja zālē sēdošu vīrieti. " Pardon cienītais, bet vai jūs nevarētu pateikt, kur es tieši atrodos ?.. " viņa ievaicājās. Tad tikai meitene apjēdza ka izskatās nedaudz dīvaina un šajā pasaulē no viņas cilvēki vairīsies - viņai taču bija spārni.. un tāpēc viņa izskatījās arī pēc ķēma - tā cilvēki mēdza dēvēt visu neparasto....

Erunīmuss paskatījās uz meiteni.Tad nu tu gan pavaicāji,es pat šeit tikko ierados, un cenšos uzzināt kas tā par vietu.Viņš aplaida apkārt skatu,kautkā šitādu vietu gan es īsti neatceros viņš pie sevis murminādams vērās apkārt un tad atpakaļ uz alas pusi. Te tiešām viss mainījies kopš tās kaujas,pat cilvēki viņš nodomāja paskatoties uz netālu esošo 'būtni

OOC: Ok manām mīļajām indīgajām čūskiņām pievienosies pilnīgi melns zirgs Shadow ar sarkanām actiņām... Un viš' arī spēj saplūst ar tām tur ēniņām...

Rento de Malesa lēni un cienīgi kārtējo reizi apskatīja savu mežu. Jādama Shadow mugurā viņa jutās droši, bet tagad viņu pēkšņi sagrāba bailes. "Skrien!" viņa uzsauca, un Shadow ātri auļoja pārējo virzienā. Tad, kad Rento viņus pamanīja, zirgs piebremzēja un beidzot apstājās.

"Nu nekas.. paldies par to pašu. NEKO.." viņa diezgan pārmetoši norūca.. "Paklau... tu gadījumā neesi bijis tuvu nāvei, jo man ir aizdomas, ka esmu tevi redzējusi salpstoties pie pārejas..." viņa nomurmināja iegrimstot atmiņās..." Un es neesmu no šīs pasaules.. es nāku no vietas, kuru labprāt nekad neatcerētos...Es esmu Note Amarante Kadavera... Tā kā mēs te esam divi tādi, kas neko nesaprot par šo pasauli, iesaku apvienot spēkus..." Note noteica, uzsmaidiija nepazīstamajam vīram un pastiepa labo rokasspiedienam. " Nu tad kā būs ?"

Rento atklāti sakot nemīlēja tādus, kas tik veikli metas ar kādu uz vienu roku, tomēr Note izskatījās labdabīga būtne, tādēļ meitene izjāja abu redzamības lokā. "Laba diena! Kas jūs esat, ja man ļauts vaicāt?" Viņa noleca no zirga viņiem līdzās un saņēma Shadow iemauktus vienā rokā, jo zirgs rādījās nedaudz nemierīgs.

Menedra ar izbrīnu paskatījās uz pūķi Dekodo, bet pēc tam uz pašu Opteiru. "Sveika...Mani sauc Menedra. Kur tu tagad devies?" viņa lēnām, piesardzīgi un mierīgi jautāja Opteirai. Tad viņa pasmaidīja un pasauca vilku Balto. Tas paostīja gaisu un iešāvās dziļāk biezoknī.

Opteira maigi pavērās meitenē:"Es dodos meklēt Paradīzes mežu un noklīdušās dvēseles...Un tu?" Opteira ieraudzījusi vilku bija patiešām pārsteigta: "Kāds skaists vilks! Vai tas būtu tavs?" viņa noglauda galvu pelēkajai radībai..."Paklausies, te tikko bija kāds puisis...Tu neredzēji ku viņš palika? Labi nav svarīgi...Es laikam nepateicu, kā sauc mani vai ne? Opteira... Man vārds ir Opteira...No kurienes tu nāc?"

"Kāda sagadīšanās! Es arī turp dodos! Vai dosimies kopā?" viņa atbildēja un maigi pasmaidīja. Tad viņa paskatījās uz savu vilku, bet tad atbildēja Opteirai:"Jā, tas ir mans vilks. Es viņu atradu vēl kā pavisam mazu vilcēniņu. Par to puisi es neko nezinu." Tad viņa paskatījās tālumā. "Es nāku no tālas zemes, un šeit atklīdu klejojot, un nolēmu, ka šeit būs vislabāk...Es nāku no eņģeļiem," viņa abildēja.

"Ah, eņģelis tu saki...Es arī gribētu būt eņģelis, bet esmu tikai gars...Varbūt tas arī ir mans karstākais sapnis kļūt par, ko citu, itsevišķi eņģeli. Man ir apnicis visu laiku just visu karstākās vēlmes un sapņus...Man ir apnicis tos piepildīt...Kāpēc es nevaru piepildīt savu vēlmi? Kāpēc...Man ir jārada daudzi sapņi no jauna un jauna...Bet kāds ir tavs uzdevums?" Opteira ar interesi pavērās Menedrā...

"To es vēl neesmu uzzinājusi. To es uzzināšu pēc šī mazā uzdevuma," Menedra atbildēja un paraustīja plecus. Menedra ieskatījās Opteiras sejā un jautāja:"Tu esi gars? Un tu jūti būtņu karstākās vēlmes un sapņus?" Tad viņa paskatījās uz augšu. "Mums jāatrod naktsmītne," viņa teica un pasmaidīja.

Opteira izdzirdēja, kādu troksni un uzlidoja virs koku galotnēm..."Tikai ne to!!!" viņa lielā ātrumā notriecās lejā..."Bēgam, bēgam nolādēts!!" viņa saķēra Menedru aiz rokas un skrēja uz meža biezokni..."Šeit nav droši...Tie bija drakonu mednieki...Viņi grib noķert Dekodo un nogalināt to!!! Dekodo lien alā...Menedra tu arī...Šonakt nav droši palikt ārā!" Opteira aizelsusies ieskrēja alā. "Kas, kas viņiem to pateica? Viņi taču nepamanīja mūs...Bet kā?"

"Draigo!!! Bēdz!!!" Menedra iesaucās un melnais zirgs aizšāvās. Tulīt viņu saķēra Opteira, un viņa tika ievilkta alā. Balto arī smilkstēdams ieskrēja alā un iežmiedza asti kājstarpē. Tur viņš apgūlās, bet Menedra uzmanīgi pētija apkārtni un klausījās. "Nezinu kā," viņa beigās atbildēja.

Erunīmuss neuzticīgi palūkojās uz Noti. Tas nekas ka tu esi no citas pasaules,visiem tā nevar stāstīt kas esi utt. Pagaidām es aprobežošos ar to vien ka esmu atgriezies atkal virszemē no Pašiem pazemes dziļumiem. Tā kā daudz gan neko pastāstīt nevarēšu.Viņš ieklausījās trokšņos kas nāca no meža. Liekas ka kautkur kāds pārvietojas ar zirgiem.. humm viņš domīgi novilka un izvilka zobenu.

Silvana leeni lidinaajaas pa mezhu. Paar galvu bija paarvilkts kaads apmetnis, kas vinjas skatu padariija liidziigu cilveekam - nebija iespeejams redzeet ne to, ka vinja lidinaas virs zmes, ne vinjas seju. Ieraudziijusi pa mezhu skraidam kaadu stirnu, vinja tai aatri pielidoja klaat, noraava apmetni, un metaas stirnai virsuu. Iecirtusi tajaa zobus, vinja labpatikaa izkoda kaadu galjas gabalu.

Atstaajusi zemee tikai kaulus un mazliet atliekas no stirnas, Silvana izsleejaas kaajaas un atkal paarmauca paari kapuci. Bija dzirdami sveshi trokshnji un balsis, kas veestiija ka kaut kas nav taa kaa vajag...

"Liekas, viņi aizgāja..."Opteira klusi noteica..."Es negribētu, lai viņi mūs atrod! Ko darīsim tagad? Vai paliksim šeit?" viņa paskatījās uz Menedru un Dekodo..."bet viņi taču aizgāja prom! Kāda iemesla pēc viņi nāca atpakaļ? Vajadzētu dabūt kaut ko ēdamu, bet tikai kur..." Opteira nosēdās uz alas akmeņa un sāka domāt...

"Es varētu ko nomedīt. Man visai labi padodas!" Menedra teica un tad paskatījās ārā. "Manuprāt, vislabāk būtu, ja mēs šovakar paliktu šeit. No rīta redzēsim, vai kas ir mainījies. Tātad es varu iet ko nomedīt?" viņa iejautājās un viņas vilks, saprasdams, ka tuvojas medības, piecēlās kājās.

"Labi, Menedra, vari iet! Es uzkuršu ugunskuru un jūs paši tiksiet galā, jo man šonakt jādodas pa saviem sapņu ceļiem...Cilvēku vēlmēs jāīsteno!" Dekodo jau bija atnesis zarus un jautājoši noteica:"Vai ar to pietiks? Varu vēl dabūt!" "Nē, būs jau gana..." Opteira pieliecās un ar akmeņiem aizsvilināja sausos zarus. Kad uguns bija jau ļoti liela un silta, Opteira izgāja no alas un pacēlās spārnos...Viņa pacēlās virs koku galotnēm un priekšā ieraudzīja lidināmies vēl kādu...

Menedra izgāja ārā un ieelpoja svaigo gaisu. Vilks klusām iekaucās, un Menedra pacēlās spārnos. Lidoja viņa ilgi, bet pēc brītiņa viņa samanīja kaut ko brūnu kustamies mežā. Viņa ātri laidās zemē, un uzvilkusi loku izšāva. Kad viņas kājas skāra zemi, viņa paskrēja gabaliņu uz priekšu. Tur gulēja stirna. kad Menedra ar dunci nobeidza viņas mocības, viņa pacēla stirnu uz rokām, un pacēlās gaisā. Kad viņa iegāja alā, tur nebija Opteiras. "nekas..." viņa nomurmināja un sāka gatavot ēst.

"Hei! Ja jūs ar mani nevēlaties sarunāties, es varu iet." Rento teica Erunīmusam un Notei. Viņas seja ne par ko neliecināja, bet nekad jau nevarēja būt drošs, it īpaši, ja kāds runāja tādā tonī. Ja reiz viņiem nelikās, ka būtu vērts paskatīties, kad kāds ar viņiem sarunājas, (lasīt - ka būtu vērts kādreiz palasīt arī citu postus) lai jau paliek tepat un gaida, kad runātāja mērķis būs viņus novākt.

" Kuš... es kaut ko dzirdu.. pagaidi mazliet.." Note noteica aispiežot Rento muti ar roku, lai varētu ieklausīties... " Es dzirdēju kaut ko dīvainu... sirēna ne sirēna.. īsti nesaprotu kas tas verētu būt... " Note vēl joprojām turēdama Rento muti. " Atvaino ja neklausijos.. Es esmu Note... priecājos iepazīties..." meitene nedaudz atslābtama un atlaizdama Rento uzsauca.

Silvana klejoja pa mezhu, sleepdamies aiz kokiem. Visi putni, kas bija tuvejeos kokos, vienaa mirklii aizlidoja. Vinja smaidiidama noluukojaas tiem pakalj. Vienalga... aizbeegt pavisam jums neizdosies... Vinja nodomaaja.

Vinja devaas uz balsu pusi. Kaut kur iekjeercaas kaads izbijies putns... Banshija sekoja tam liidz ar aciim. Kaut kur putns nolaidaas zemee un saaka mekleet sliekas. Vinja uzbuura rokaa uguns bumbu un meta ar to putnam. TAs centaas izvairiities, tachu nepaguva, un uguns traapija taa spaarnam. Vinja pielviijaas tam klaat un noraava putnam spaarnu. "Es tachu teicu, ka juus neizbeegsiet..." Vinja nochuksteeja, skatoties uz mirstosho putnu. Tad vinja pieceelaas kaajaas un turpinaaja doties uz balsu pusi.

Erunīmus skatījās Notes sejā. Man tāpat prieks iepazīties,viņš noteica, neuzticīgi vērdamies Notē. virs kokiem parādijās ugunssarkans pūķis kas laidās zemāk,tieši tur kur stāvēja Erunīmuss,Note un Rento. Ko tu redzēji? Eruniimus jautāja pūķim, pūķu valodā,kas šīs valodas nepratējiem izklausītos pēc šņākšanas un ņurdēšanas.Jātniekus, pūķis atbildēja, jātniekus un mežu.Tad viņš ielīda alā un nozuda Erunīmusa skatam.Interesanti gan, kur šeit varētu uzrasties jātnieki. Viņš nodomāja un sāka iet uz biezokņa pusi.Varbūt vēl kādreiz redzēsimies viņš paguva uzsaukt Notei pirms nozuda mežā

Tēls pazuda no Opteiras redzes loka un viņa nemaz nemēģināja tam sekot..."Lai, kas tas arī bija, man vienalga..." un Opteira vienaldzīgi aizlidoja savās nakts darīšanās...Kad viņa jau lidoja atpakaļ, viņa redzēja apakšā trīs būtnes, kas nelikās visai draudīgas, bet tomēr vajadzēja būt piesardzīgai. Opteira klusi ielidoja koku lapotnē un sāka vērot būtnes..."Ja viņi būs ienaidnieki, tad nāksies meklēt citu vietu, kur pārlaist nakti ar Dekodo un jauno biedreni, bet, ja draugi, tad varu droši doties atpakaļ..." Opteira pie sevis klusi izdomāja rīkošanās plānu. Viņa uzmanīgi ieklausījās notiekošajā...

Rento pat necentās viņu aizkavēt... Bet tomēr... "Note, kur viņš aizgāja? Es negribu to teikt, bet, ja kādu satiec pirmo reizi, nav prātīgi dzīvu laist viņu projām pēc sarunas ar pūķi..." Meitene šaubīgi skatījās uz vietu, kur Erunīmuss bija pazudis starp kokiem. Nu, ko darīt, neko, neko...