Apvērsums Opcijas

[Klikšķe]

[Tumši zaļā apmetnī tērpusies drukna sieviete ar garu plīvuru priekšā sejai brida gar Glanduīnas upes malu uz Angmāras kalnu pusi. Viņas gaita bija smagnēja un skumja. Rokās viņa turēja garu spieķi. neizskatījāš, ka viņai tas būtu vajadzīgs lai pārvietotos, bet sperot ikkatru soli viņa to pielik pie zemes, izjusdama siltas tirpas. Apmetņa malas bija slapjas, viņa izskatījās pārgurusi, bet viņa turpināja savu ceļu ar gausu, bet noteiktu un smagnēju gaitu. Ik pa brīdim viņa pasmēla ūdeni un padzērāš vai noplūca kādu zāles stiebru un sāka to ēst. Plīvurs, kas klāja seju, bija notraipīts ar asinīm, melnām asinīm.

Šo rakstu rediģēja Klikšķe: 16.02.2004 13:03

[Dvēselīte]

Gan jau nāks! Bea mierinot teica un sakravāja mantas seglu somā. Žēl ka tik ātri jāatvadās no tik burvīgas vietas kā šī... viņa ar skumjām teica.

[Tinuviel]

"Gan jau vēl kādu reizi to redzēsiet!" viņa mierināja Bea.

[Klikšķe]

Derima, jau labu laiku manīja, ka vinu kāds vēro. TAs nebija patīka nemot vērā, ka acis varēja arī nebūt draudzīgas. Viņa paātrināja savu soli, jo noslēptie vairs nebija iespējams un centās virzīties dziļāk kokos. Samirkušais apmetnis lenam vilkās līdz aiz sevis atstādams pēdas, bet spieķis atsāja bedres ik vietā, kur viņu to atstutēja. Viņai izsekot nebūtu grūti nevienam, tomer viņa cerēja no tā izbēgt.

Domās viņa tikai skuma - apkārt bija vairaki elfi ar kuriem viņa labprāt parunātos - galu galā tā bija tauta ko viņa cienīja visvairāk. Bet viņa - Orciene bēg, bēg no elfiem. Gandrīz nevienam uz šīs pasaules nebija jābaidās no šiem cēlajiem radījumiem, izņemot orkiem. neko vainot- orki postīja visu, pilnīgi visu. Un derima bieži mēdza nest smagumu uz saviem pleciem. Viņa bija izvēlējusies iet citu ceļu, bet vai tas kādu interesē. Nevienu. Viņa bija vienīgā, kas ticēja ka orks spēj mainīties.

[earnella]

"Klusu!" Tilitsa brīdinoši iešņācās "Tur jau atkal tā orcene!!!" Meitene norādīja uz pamežu.

[Dvēselīte]

Bea sastinga zirga mugurā. tad viņa kā ēna noslīdēja lejā un nostājās blakus Tilitsai.

[Tinuviel]

"Mums viņa jāielenc." sprieda Elfara pieplokot pie zirga muguras.

[Dvēselīte]

Bea tikai norā'dija virzienu kurp aizslīdēja, tā nogriežot ceļu atpakaļ.

[Tinuviel]

"tā. Ielencam viņu. Izveidosim apli un tad saķersim. Bet nenogalināsim." teica Elfara sākot jāt.

[Dvēselīte]

Bea paslēpās tuvākajā krūmā. Viņa vērīgi sekoja katrai orcienes kustībai.

[Tinuviel]

"esat gatavi?" viņa jautāja pārējiem.

[Dvēselīte]

Bea piekrītoši pamāja ar galvu un sakoncentrējās.

[Tinuviel]

"Nu tad aiziet!" Elfara nokomandēja un viņi izjāja. Orcene atradās apļa vidū un aomulsumā lūkojās apkārt.

[Dvēselīte]

Bea kareivīgi nostājās viņai tieši aiz muguras.

[Tinuviel]

"bea, neļauj viņai izbēgt." klusām iesaucās Elfara un palūkojās uz orceni. "Ko tad ti šeit dari?" viņa jautāja un pieturēja zirgu.

[Dvēselīte]

"lai nemaz necer" viņa pslējusi zodu teica. "Domā ka viņa atbildēs?"

[Tinuviel]

"gan jau." Elfara izslējās un varēja redzēt, ka viņā rit augstu elfu asinis. Šoreiz elfas vārdos varēja dzirdēt varu un majestāti.

[Dvēselīte]

"NU vai tu grasies atbildēt, vai tomēr ne..." viņa apbrīnā paskatījās uz Elfaru.

[Tinuviel]

Elfara sēdēja un orcene sāka kāpties atpakaļ, līdz atradās pretēja apļa malā. "Tu atbildēsi?" Elfara jautāja vēlreiz.

[Dvēselīte]

Bea pavirzījās uz orcienes pusi. "A a nekur..."

[Tinuviel]

"Tu nebēdz projām. Es ar tevi runāju!" uzsauca Elfara.