[Tumši zaļā apmetnī tērpusies drukna sieviete ar garu plīvuru priekšā sejai brida gar Glanduīnas upes malu uz Angmāras kalnu pusi. Viņas gaita bija smagnēja un skumja. Rokās viņa turēja garu spieķi. neizskatījāš, ka viņai tas būtu vajadzīgs lai pārvietotos, bet sperot ikkatru soli viņa to pielik pie zemes, izjusdama siltas tirpas. Apmetņa malas bija slapjas, viņa izskatījās pārgurusi, bet viņa turpināja savu ceļu ar gausu, bet noteiktu un smagnēju gaitu. Ik pa brīdim viņa pasmēla ūdeni un padzērāš vai noplūca kādu zāles stiebru un sāka to ēst. Plīvurs, kas klāja seju, bija notraipīts ar asinīm, melnām asinīm.

OOC: Pēdējā piesakos un pirmā iepostoju!

Tilitsa redzēja gar upes krastu ejam dīvainu sievieti. Viņa gāja gluži kā pastaigājoties, lai gan sievietes apmetnis bija samircis un plīvurs klāts ar orku asinīm. Ik pa brīdim viņam apēda kādu augu. Tilitsa jau brīdi nedzirdama viņai sekoja pamežā blakus upei. Meitene turēja rokās loku, katram gadījumam.

Whitemagic stāvēja uz kāda kalna un lūkojās tālēs zilajās.Viņa pēkšņi pamanīja meiteni un sāka skriet uz viņas pusi.Whitemagic bija tikai dažu metru attālumā un jau jautāja:"Kas tu esi?Ko tu šeit dari?"

Gar glanduīnas upes krastu (gar otru) lēnā solī gāja kāda jauna meitene er zirgu kuru veda pie pavadas. Viņa bezmērķīgi skatījās tālumā, un zirgs mierīgi ēda zāli, ko izdevās satvert. Tad pārlaižot skatu apkārtnei viņa otrā upes krastā pamanīja tādu kā ēnu, kas klusi un smagnēji virzījās uz priekšu. Izsekojusi ar acīm būtnes gājiena mērķi viņas skatam pavērās Angmāras kalns. Arī tā galā kāds stāvēja. Tā kā 'Bea bija šajā upes krastā tad varēja tikai noskatīties kas notiks tālāk. Apturējusi zirgu, viņa lika tam apgulties mitrajā zālē un pati apgīlās viņam blakus, lai neviens viņas nepamanītu. Un vēroja.

Whitemagic ar savām acīm palūkojās uz otru krastu un ieraudzīja tur meiteni.Whitemagic uzsauca:"Nāc šurp.Iepazīsimies!"

(hmm nez kā lai es tur tieku, ja jau stāvu otrā upes krastā , ev reku tālāk būs tilts )

Bea pietreusās kājās neapmierināta ar to ka ir pamanīta. Uzlēca mugurā Drakonai un pēc mirkļa jau stāvēja svešinieces priekšā. Mani sauc Beatriče Korsika Estora, bet draugiem esmu Bea. viņa vēsi teica.

"Prieks iepazīties!Mani sauc Whitemagic,bet īsāk-magic!"viņa atbildēja Beai.

Kalna galā stāvēja vilks. Balts vilks ar rētu pār purnu. Tas pētīja apkārtni un pamanījis meitenes, pieskrēja tām klāt. Pēkšņi vilka vair nebija, un tā vietā stāvēja kāds jauktu rasu pārstāvis.

"Sveiki!Kas tu tāds esi?"Whitemagic izbrīnīta jautāja."Esi elfs mans brālis vai cilvēks?"

Drakona pievērsa Beas skatu uz kalnu. Vilks. Balts vilks. Viņas piere savilkās, bet tikai nedaudz, acīs iedzalkstījās ugunis. Bet pēc sekundes desmitdaļas viņas sejas izteiksme jau bija tāda kā iepriekš - augstprātīga, neko nepaužot. Un kad vilka vietā stāvēj ajauktenis, tad Beas seja bija ekmens cieta. Ja esi draugs nāc šurp, ja ienaidnieks - cīnies. viņa kaujinieciski paziņoja.

''Drako ātrāk,'' nobļāvās vīrietis, kurš lidinājās uz milzīga drakona. Krāšņs bija drakons. Liels un zaļš. Vīrietis, kas sēdēja uz drakona pats bija viscaur zaļš. Gan drēbes zaļas, gan seja un rokas. Vienīgi mati bija koši sarkani, kā drakona izspļautā uguns. Lidojis tālāk, pamanījis baru cilvēku stāvam pie upes krasta.

Pielido tuvāk un uzsauc viņiem: ''Sveiki tauta.''

"Es ar tevi necīnīšos, jo man nav naidīgu nolūku,"teica jauktenis.

''Ja jūs griba cīnīties, varat pacīnīties ar mani, bet jēgas nav nekādas, jo es ar savu Drako jūs uzveiktu viens un divi.'' vīrietis apmeta salto un no pūķa nenokrita. ''Jums paveicās, ka es esmu arī pret asins izliešanu, ja vien nav jākauj nost kāds izdzimtenis, kā Orks un Goblini.'' pasmējās zaļais vīrietis.

''Lai nu kā mans vārds ir Dreiks un es esmu visu pasaules Drakonu pavēlnieks, draugs, ģimenes loceklis un partneris.'' Dreiks lidinājās uz drakona tā it kā būtu uz tā piedzimis. ''Sen atpakaļ es nezināmā veidā rados no Drakona un cilvēka asinīm. Es esmu kaut kāds Drakon cilvēks.''''Šis ir man mīļākais Drakons vārdā Drako.'' drakons ar Dreiku nolaidās zemē. Šis Drako bija 3 reizes lielāks par cilvēku, bet kad no viņa nokāpa Dreiks, Drako pārtapa mazā drakonā. Viņš kļuva tik mazs, ka varēja mierīgi nosēsties uz Dreika pleca.

OOC-Pikolo, mēs jau esam pazīstami

"Priecājos iepazīties Dreik,"teica jauktenis, "es savukārt esmu vampīra un elfa sajaukums, bet manī ir arī kaut kas no vilka."

arī es esmu pret asins izliešanu. viņa apdomāti teica, joprojām stalti sēdēdama savā zirgā. Tātad, vajadzētu noskaidrot radušos apstākļus. viņa ierosināja. Un kas esi tu? Bea teica druknajais sievietei zaļajā apmetnī, ko bija ievērojusi jau ierpiekš.

Redzot pārējos runājam, arī Tilitsa iznāca no slēptuves, tomēr loku nenolaida. "Esiet sveicināti. Kas jūs visi esat? Mans vārds ir Tilitsa. Es meklēju draugus."

"Šis ir ļoti dīvains atgadījums," teica jauktenis, "mēs visi esam sastapušies tieši šeit. Vai jums tas neliekas dīvaini?"

"Man šī vieta patīk. Toties jūs visi esat dīvaini. Lai gan par sevi es nevaru teikt neko pārāk labu..." Tilitsa nosmīnēja, nolikdama loku. Viņa šādus ļaudis saprata. Tādi paši kā viņa...

Dīvaini nav īstais vārds - izplānots, tas jau būtu precīzāk, Bea teica pārlaizdama skatu apkārtnei un ieraudzīja kādu būtni. Draugus? Tu saki ka meklē draugus? AR loku un būltām? Tas ir visai dīvains veids kā to darīt... viņa saraukusi uzacis teica jaunpienācējai.

"Es nevaru zināt, vai atradīšu meklēto vai tomēr ko citu... Tumsu... Un es vēlos atrast draugus, ar ko kopā iznīcināt Tumsu..." Tilitsa mierīgi atteica. Viņai patika neparastas tikšanās un dīvaini draugi...

(kuru tu te uzskati par dīvainu? )

Nu pieņemsim ka esi Gaismas pusē! Pieņemsim... viņa domīgi teica kaukto apsvērdama. Pieņemsim ka meklē draugus... Ka esi tos atradusi... Un tālāk? Kas notiks tālāk? Vai kādam ir kaut nojausma par to kāpēc mēs tik NEJAUŠI esam te satikušies? viņa vēršas pie klātesošajiem.

"Es nemeklēju Tumsu," teica jauktenis",Tumsa meklē mani"

Vis var būt, viss... Bea teica. Nu tad kas galu galā katru no jums šurp ir atvedis? Es piemēram šurp nācu pavisam nejauši, pēc kādas cīņas ar orkiem. Domāju tikai pastaigāties, bet nu šitā...

''Es varu teikt tikai to, ka es ar Drako spēlējāmies, atpūtāmies.'' noeica vīrietis, kuram uz pleca tupēja mazais Drako.

''Vispār jau man ir uzdevums apceļot visus pasaules Drakonus.'' pasmaidīja Dreiks, ''Es to daru ik pēc pieciem gadiem. Pagaidām ir pagājuši tikai četri gadi. Es nevarēju nociesties.''

''Bet vispr es varu darīt jebko. Parasti mēs iznīcinam ļaunuma iemiesojumus ar Drako, vai ne Drako?'' Drako sāka gaisā spļaut mazas uguns šautras.

Tad nu gan veids kā izklaidēties Bea klusiņām pie sevis nomurmināja. Nu tad galu galā mums atliek vien gaidīt līdz uzradīsies kāds kurš spēs paskaidrot ko vairāk. viņa plecus paraustīdama, joprojām sēžot zirga mugurā dāmu seglos, iekārtojās pēc iespējas ērtāk un sagatavojās uz ilgāku gaidīšanu.

''Jā kā tad...'' sāka smieties Dreiks un viņa Drako darīja to pašu, ''Sagaidīsim kādu trako, kurš atkal mēģinās mums iestāstīt blēņas, ka mūs kopā ir savedis liktenis.''

''Hā, Hā, Hā,'' smējās Dreiks.

''Ja vajag es varu palīdzēt kaut kādā cīņā, bet lai nestāsta, ka mūs savedis liktenis,'' turpināja smieties Dreiks.

"Es sekoju sievietei, kura gāja gar šo upes krastu. Viņa ir dīvaine, ēda zāli..." Tilitsa nopētīja viņu tuvāk.

''Varbūt viņai rados ir govs,'' to pateicis Dreiks ar Drako sāka nevaldāmi smieties.

Tilitsa sarauktu pieri paskatījās uz Dreiku. "Tu esi jocīgs. Vai tev viss ir labi...?"

"Izskatās, ka viņš ir dabūjis kādu galvas kaiti," teica jauktenis uzlūkodams Dreiku.

''Kas ir? Es slikti smejos ko, vai arī man kaut kas starp zobiem iesprūdis?'' Dreiks pārstāja smieties. Viņš kļuva pārlieku nopietns un sāka pārbaudīt vai starp zobiem nav kaut kas ieķēries.

Tilitsa sāka smieties. "Nekas, ar viņu būs jautri kopā ceļot..."

''Tu tik mani par muļķi netur, ja. Muļķis vis nevarētu pārvaldīt drakonus,'' Dreiks noteica. Tad paskatījās uz Drako un ieraudzīja, ka viņš ir divus savus pirkstus iebāzis degunā. Pikolo nopietnība pagaisa un viņš atkal sāka smieties. Arī Drako smējās, līdz tam brīdim, kad atklāja, ka pirkstus nevar izvilkt no deguna.

Visi smējās, vienīgi jauktenis stāvēja nopietns un uzlūkoja visus pēc kārtas.

"Kas noticis, ..., ē, kāds ir tavs vārds? Es tevi saprotu, tev bail no tumsas, vai ne tā...? Neuztraucies, es parasti esmu nopietna, tomēr man prieks par satiktiem draugiem. Es gribētu zināt, kas esat, starp citu." Tilitsa teica, beigusi smieties.

"Mani sauc par Listetu, un man NAV bail no Tumsas, es vienkārši neredzu nekā par ko būtu jāsmejas," viņš noteica ar drūmu izteiksmi sejā.

"Nevajag jau dusmoties!" Tilitsa mierinoši atteica. "Viņš vienkārši ir muļķis, pat ja grib to noliegt."

OOC: Šitas man atsauc atmiņā:

"Es jau nedusmojos, tikai neredzu nekā smieklīga un nesaprotu par ko visi uzjautrinās." Listets noteica un pasmaidīja.

OOC-Tev ir 100% taisnība, man tas atgādina to pašu.

Tikmēr Whitemagic uz visiem nolūkojās un kaut ko noteica elfu valodā:"Elfaron!"

No tuvējā koku pudura izjāja elfa uz melna zirga. Uz viņas pleca sēdēja piekūns. Nepievēršot uzmanību parējajiem, viņa smaidot piejāja pie Whitemagic."Cik jauki tevi atkal satikt, Magic!"tad viņa palūkojās uz pārējajiem un teica:"Mani sauc Elfaronia, bet varat sauk vienkārši par Elfaru."

"Sveika,sen neredzētā!"viņa smaidīdama sasveicinājās ar Elfaroniu.

"Sveika, sveika! Kā jau redzu, tev ir daži draugi! Dzirdēju, ka viens no jums ir muļķis. Visticamāk tas būs viņš." viņa norādīja uz Pikolo. "Viņš nudien izskatās tāds dīvains."

''Es varbūt esmu jocīgs, bet muļķis es neesmu. Ja vajag es varu būt ļoti nopietns.'' aizvainoti teica Dreiks.

''Runājot par izskatu... Ne jau es esmu vainīgs, ka piedzimu zaļš ar spilgti sarkaniem matiem.''

"Un kurš tad ir vainīgs?" ziņkārīgi jautāja Elfara.

''Mani rada gabali.'' atbildēja Dreiks uz Elfaras jautājumu.

"Sapratu." viņa teica,"bet kas tev tas uz pleca? Pūķis, vai?"

"Sveika, Elfara. Priecājos tevi satikt... atkal. Nezinu, vai tu mani atceries, bet pagaidām es teikšu tikai, ka esam pazīstamas." Tilitsa smaidot teica piejājušajai meitenei.

"Varbūt esam pazīstamas, bet es to neatceros. Vai jūs pamanījāt to sievieti kas gāja gar Anduīnu uz Angmāras kalniem. Izskatās, ka tas nebija elfs. Cilvēks arī ne." teica Elfara.

"Jā, es viņu redzēju. Viņai sekojot, es te nonācu. Re, tā ir viņa." Tilitsa atkal nopētīja neparasto būtni.

"Izskatās, ka viņa ir orks vai goblins." Elfara samiedza acis, lai saskatītu labāk būtni. "Kā jūs domājat - panākt viņu un uzzināt kas viņa ir vai palikt šeit un gaidīt kas notiks." viņa paskatījās uz pārējajiem.