Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
21.03.2017 22:49
Raksts
#2
|
|
Piedalās Bezgalvju medībās Grupa: Biedri Pievienojās: 01.04.04 Kur: online Fotogrāfs 2007 |
Rendijs nebija no tiem dumjajiem suņiem, kas varēja skriet ar purnu sētā atkal un atkal, līdz seja mainīja savu formu un sāka izskatīties pēc vulgāra šķērsielas boksera. Viņš visai ātri apķēra, ka katra raustīšanās un purināšanās savilka šalli ciešāk. Neviļus Rendijā atgriezās ilgas kādreiz pašam spēt pārvērsties par divkājaino. Tad viņš varētu izslieties un slaidiem pirkstiem eleganti noņemt svešo šalli.
Kļuvis pavisam mierīgs, Rendijs ierūcās vēl pēdējo reizi un aiz pārsteiguma apsēdās uz astes. Vai nu šalle bija tā aizžņaugusi viņa kaklu, ka bija sācis džinkstēt ausīs, vai arī rūciens sanāca tāds, it kā to pastiprinātu vēl vismaz ducis par Rendiju lielāku bēdubrāļu. Sakautrējies par troksni un teju padevies šalles priekšā, Rendijs nolaida galvu uz priekšķepām, žēli savilka uzacis un vēroja divkājus, cenšoties pēc iespējas mazāk kustēties. Protams, viņš varēja prasīt palīdzību, bet tad viņš būtu izgāzies profesora Samojana pirmajā testā. Šo rakstu rediģēja Romija: 21.03.2017 23:03 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 16.05.2024 15:22 |