Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Pentaksa Smaile
Kurbijkurne forums > Foruma spēles > Lomu spēles
Lapas: 1, 2, 3, 4
Sindra


Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Romija
Rīts nāca ar atvieglojumu. Vēl līdz galam nepamodies, Rendijs sajuta svaigu gaisu. Tas bija kā mājās. Īsti neatvēris acis viņš pēc smaržas uzmeklēja tuvāko krūmu un pacēla pakaļkāju. Tas bija otra veida atvieglojums, bez kā diena nevarēja sākties.

Rendijs nožāvājās un tikai tagad pa īstam atvēra acis. Viņš nebija mājās! Šādā pļavā viņš nekad nebija bijis. Visapkārt mētājās kaudze ar cilvēkveidīgajiem. Vai tas būtu sapnis, un viņš tikko bija piečurājis savu guļvietu? Rendijs tā nemēdza darīt. Vai viņš būtu aiz bailēm nogalinājis veselu baru divkājaino? Tādu kaunu! Aiz pārsteiguma un nožēlas atsēdies uz pakaļkājām, Rendijs iesmilkstējās: "Ink!"
Jormungandrs
Kārtējais rīts. Kārtējais sapnis. Jarno to cītīgi ignorēja, guļot gultā līdz brīdim, kad plaisas tumšpelēkajos griestos sāka izskatīties manāmi nosodošas. Tad, protams, bija laiks piecelties, pakasīt pakaļu, un nodoties rīta rituāliem, pēdējam no tiem esot zobu tīrīšanai. Viņš neplānoja nekur doties, tādēļ pārģēbšanās no pidžambiksēm (tikai pidžambiksēm) izejamākā apģērbā nešķita nepieciešama.
Tikai... Jarno plāni laikam jau netika ņemti vērā. Vienu brīdi puisis cītīgi lūrēja pretim spoguļattēlam, zobu birstītei zibot pār zobiem, un jau nākošajā viņš izdomāja tēlot jaunavu kāzu naktī un paģībt. Vai tā vismaz šķita, līdz viņš atjēdzās vietā, kas bija nedabiski... zaļa. Zaļa? Vai kāds viņu bija iespundējis siltumnīcā? Bet priekš kam? Un kāpēc priekš tik dumja pranka iet cauri tik lielai birokrātijai?

Nē... tas nebija tas. Citus guļošos viņš vēl nebija pamanījis, esot pārāk aizņemts, kājās pietraušoties, lūkojoties pēc draudiem savā acu līmenī. Un tad... skaņa. Dīvaina skaņa. Pacirties tās virzienā, roku ar visu zobu birsti izstiepis, Jarno apmulsa vēl vairāk. Suns? Nu, vismaz līdzīgs tiem, kas parādījās zem šāda vārda informācijas krātuvēs. Un līķi??? Kas par kviznaku?! viņš ieaurojās un novicinājās ar savu improvizēto ieroci, zobupastas pēdējiem pārpalikumiem lidojot no zobbirstes visos virzienos.
Roviela
Rīts bija sasodīti parasts. Gulies, celies, personīgā higiēna, un tad uz darbu. Pat sapnis bija jau vairākkārt redzēts. Tiesa, no tā Kurmītis neko daudz izsecinājis nebija, bet aiziet līdz speciālistiem kaut kā ne ta nebija laika, ne ta negribējās. Sapnis, nu sapnis. Atkārtojas - arī nav neparasti. Tikai tā draņķīgā sajūta, kas atkal vajās vai visu dienu. Viņš jau gāja laukā pa durvīm, uzmetis uz galvas hudija kapuci, kad noreiba galva?
Ē... kas, ko? Kurmītis pagrozīja galvu.
Kāpēc es guļu zemē? Šis jautājums lika strauji pieslieties sēdus.
Kāpēc te ir tik zaļš un gaišs? Šis jautājums lika vērīgāk paskatīties apkārt. Tā. Izskatās kā tajos attēlos no Abias, tajos kādu skatu uz viņa planētas nemaz nebija. Kā tur sapnī skanēja? Aralita. Tā tad būtu šī vieta? Un kāpēc es esmu te? Un kāpēc te ir... Kurmītis ar acīm saskaitīja tos, kas droši nebija pagalam... viens brēkājošs nepilnīgi apģērbies puisietis un viens (smadzenes kruķījās meģinot atcerēties vārdu, bet nekas nesanāca) kaut-kāds dzīvnieks?
Un vēl klājiens ar guļošiem ķermeņiem.
- Hei! - Kurmītis iesaucās, joprojām sēžot zemē, jo par kaut kadām pirmās palīdzības nodarbēm viņām nebija ne mazākās jausmas, - Kas te notiek?
Jormungandrs
Ar acs kaktiņu pamanījis kaut ko sakustamies, Jarno strauji pagrieza galvu tajā virzienā. No šīs kustības viņa ķobis, protams, nedaudz sareiba, un, kad viņš beidzot piespieda skatienam fokusēties, puisis secināja kaut ko ļoti nepatīkamu. Viens no līķiem bija pamodies. Šoreiz viņš ieaurojās, pat necenšoties skaņai piemeklēt vārdus, un zobu birste tika pavērsta pret līķi. Dzīvo līķi. Vienalga.

Līķis gan izteica visai loģisku jautājumu. Uz ko Jarno nebija atbildes. Nu, bija, bet... Es nezinu! Kāpēc Tu vairs neesi beigts? viņš atjautāja pretī, skatienam kļūstot pārmetošam. It kā viņš labāk būtu mirušo kompānijā.
Roviela
Kurmītis tikai pablisināja acis uz satrauktā pussaģērbtā puiša pusi un paraustīja plecus. Šis žests nozīmēja kaut ko pa vidu - kur tu to rāvi? un kad tad es biju beigts?
Nospriedis, ka cik gan ilgi te var sēdēt? Vīrietis cēlās augšā un gāja paskatīties, kas te vispār ir. Tie, pārējie - dzīvi vispār? Un kas ir tas zaļais te, apkārt?
Elernass
Sata lēnām pavēra acis. Kādu mirkli viņš gulēja nekustīgi un vēroja apkārtni. Spožā saule žilbināja acis un apkārtne bija pilnīgi cita nekā pirms mirkļa. Viņš lēnām piecēlās sēdus un vienu pēc otra nopētīja apkārt esošos.
Jormungandrs
Cik... rupji. Jarno gaidīja atbildes, ne plecu raustīšanu. Tā nebija nekāda atbilde, tā bija ierastā "Jarno atkal uzbāžas" reakcija un principā kaut kādi sveši miroņi vispār nebija tiesīgi tā izdarīties.
Runājot par miroņiem, vēl viens bija nolēmis atgriezties starp dzīvajiem. Un nu Jarno pacietības mērs bija pilns. Viņš neko nesaprata, un viņam vispār nepatika šī situācija, jo ar bļaušanu vien neko nevarēja panākt, un vairāk par visu viņu satrauca tas, ka nevienam no šiem neliešiem nebija olkari zīmju. Tie bija kaut kādi... frīki. Un visiem olkari taču bija skaidrs, ka ar tādiem ielaisties nav vēlams.

Katrā ziņā, bija jātiek mājās. Pagriezies kaut kādā virzienā (Jarno nebija pārāk labām orientēšanās spējām apveltīts), puisis sāka soļot uz priekšu, zobu birsti turēdams teju krampjainā tvērienā, ausīdamies, vai tik kāds no miroņiem nesāk skriet viņam pakaļ. Necik tālu gan viņš netika. Skatienu piesaistīja kaut kas spīdīgs. Tālāka izpēte, apstājoties, vēstīja, ka šis spīdīgais ir gredzeni. Tādi, kādus lepni nēsāja Sciona iedomīgie krāni. Un nu... vai gan Jarno varēja pārmest, ka viņš pietupās pie to īpašnieka, un, kamēr šis vēl izskatījās beigts, mēģināt novilkt vienu no gredzeniem?

Nekādu simbolu viņš, protams, neredzēja. Nē, visa uzmanība bija veltīta gredzena glītajai, sarkanajai acij.
echo3
Vēl pirms atvērt acis pēc negaidītā reiboņa, Brina jau zināja, ka mostas pilnīgi nepazīstamā vietā. Te bija GAISS, citāds, bagāts, silts, piesātināts ... sauss. - Hhhh... - No žaunu atverēm uz Brinas kakla iztecēja ūdens un tās cieši noslēdzās. Neva pagriezās, izspļāva ūdeni un ievilka elpu. Un atvēra acis. Zaļa zāle, CITĀDA. Paskatījusies sāņus, viņa ieraudzīja būtnes. Dažādas. Tādas, kas aptuveni izskatījās pēc nevas pašas. Un kaut ko viscaur matainu, vai nu kas tas pūkojums šim ir.

Brina aši piecēlās kājās. Viņa bija viscaur slapja un, tā kā savā pasaulē bija elpojusi ar žaunām, nebūtu brīnums, ja kāds Brinu būtu noturējis par īstu slīkoni. Tagad viņas krūtis cilāja pavisam parasta sauszemes iemītnieka elpa.

Neva ievēroja, ka gandrīz visi, kas kustas, liekas apmulsuši. Un ka viņi ir katrs citāds. Brina ievēroja arī to, ka viņai šobrīd neviens neuzbūk, tāpēc var palikt uz vietas un pētīt visu, kas sajūtams. Varbūt tomēr te ir kaut kas bīstams? Kas īsti ir noticis un kāpēc viņa ir te, par to var padomāt vēlāk.
Romija
Kad gulošie divkāji pamazām sāka slieties augšā, Rendijs atviegloti uzelpoja. Viņu apjukušās un brīžam lieki agresīvās darbības liecināja, ka tie ir vairāk samulsuši par notikušo nekā Rendijs, kuram apmēram sāka rasties priekšstats par notiekošo. Šīs noteikti bija profesora Samojāna apmeklējuma sekas. Ļoti labi. Rendijs iekārojās netālu no jau pazīstamā krūma un kādu brīdi ziņkārīgi vēroja notiekošo, piešķiebdams galvu te uz vienu, te uz otru pusi. Kā viņam bija mācīts - vispirms vēro un klausies. Profesori noteikti būtu sajūsmā par viņa priekšzīmīgo uzvedību.

Apkārtējie pamazām sāka rosīties, un arī Rendijs nolēma iepazīties ar pārējiem. Viņš piesardzīgi apstaigāja gulošos, tos paostīdams no dažādām pusēm. Tiem, kas kustējās, Rendijs neuzbāzās, paostīja pa gabalu, nopētīja ar savām tumšajām ačelēm un devās pie nākamā. Viņš aizklīda paostīt arī baltmataino būtni, bet tā kā tur jau viens darbojās, tad izdarīja to pa gabalu. Pēc tam Rendijs sāka apsekot apkārtni, ostīdams kukuržņus, tuvākos krūmus, zālē esošos priekšmetus un savādo simbolu. Kādu akmeni viņš pabakstīja ar ķepu un pārsteigts kontatēja, ka tas no viņa pieskāriena izjūk. Rendijs te nebija ieradies, lai nodarbotos ar vandālismu, tāpēc vairāk tā nedarīja, pievērzdamies tikai smaku un redzamā izpētei. Vienu lietu viņš saprata visai drīz - te katrs oda kaut kā savādāk, un reti kura smarža viņam bija pazīstama, tāpēc nācās iegaumēt jaunās.

OOC: katrs dabū mazliet Rendija uzmanības. Tos, kas piecēlušies, viņš uzlūko un paosta pa gabalu. Tos, kas nekustās, osta tuvāk. Var to droši ietvert savos postos.
Urdrunir
Sarkani brūna šalle, kurai nevajadzēja būt nekam citam kā nekustīgam apģērba gabalam, pēkšņi notrīsēja konvulsijās. Kaut kas liels, nomierinoši melns un bīstami balts strauji tuvojās pa taisnu trajektoriju un draudēja ar kolīziju. Šalle steidzīgi savilkās lielā kamolā, lai samazinātu trieciena sekas un mainīja krāsu uz zili violetu. Švešā masa gandrīz aizskāra šalli, tāpēc tā neredzēja citu iespēju, kā strauji aizripot sāņus, taču sadūrās ar kādu objektu, kas no trieciena pilnībā izjuka. Šalle atritinājās un izveidoja ģeometriski pareizu apli ap izjukušā objekta atliekām.
echo3
Tas, pūkainais, uz četrām kājām un ar garu (pūkainu) piedēkli aizmugurē, sāka tekalēt apkārt, skatīties uz visiem pēc kārtas un ošņāties. Kad radījums bija ticis līdz Brinai, sieviete diezgan neuzticīgi ieskatījās pienācēja tumšajās acīs. Viņam taču nav ļaunu nodomu? Indīgs neizskatījās, un nevas jutekļi arī neko tādu neziņoja. Šķiet, izdevās vismaz saglabāt neitralitāti, jo četrkājis aizčāpoja paskatīties uz vīrieti, kas sēdēja zemē gabaliņu tālāk.

Brina nolēma, ka arī viņai derētu nopētīt tos, kas turpināja gulēt. Tikai tos, jo tie, kas kustējās, nelikās slimi. Ja nu kādam guļošajam vajag palīdzību? Tā ļoti strauji gan Brina nevienam klāt neskrēja. Ko var zināt! Neva piesardzīgi apstaigāja visu, kas neizskatījās kā zāle, katrai lietai/būtnei pietuvinot roku un uzmanīgi pieskardamās. Brinai viss likās dīvains, bet nekādu nepieciešamību pēc iejaukšanās viņa nesajuta. Ļoti aktīvi kustīgajam sauszemes plakantārpam viņa klāt negāja, jo tādi Brinas okeānā bija ļoti, ļoti indīgi. Nu labi, šobrīd viņa tam klāt negāja, jo tas kustējās, tā ka par indīgumu nāksies noskaidrot vēlāk.

Beigu beigās neva nonāca līdz simbolam un guļošajam baltmatim, kura roku raustīja viens no kustīgajiem viņai pašai līdzīgajiem radījumiem. Brina uzmanīgi pieskārās baltmata vaigam. Un te, kas ir te?
Romija
Brīdi pavērojis nopietnās sievietes seju, Rendijs piešķieba galvu un devās tālāk. Ja viņi tādā veidā komunicēja, tad viņš ziņu uztvēris nebija. Toties pamanīja tālāk zālē situāciju, kur šķita, ka pats varētu palīdzēt.

Šalles Rendijs pazina. Lai arī pašam nebija vajadzības tādu nēsāt, jo viņa kaklu klāja diezgan kuplas krēpes, Rendijs zināja, ka tādas lieto divkāji. Arī šo kāds no gulošajiem droši vien bija pazaudējis. Rendijs varēja palīdzēt un to atnest atpakaļ, tāpēc viņš naski devās tiešā ceļā pie šalles.

Izkāris mēli un jau gatavs sakampt apģērba gabalu, Rendijs kā dzelts palēcās uz visām četrām un teju uzlidoja virsū kādam tālāk aiz muguras gulošajam. Tā šalle, sasodīts, kustējās! No droša attāluma vērodams savādo kamolu, Rendijs apcerēja, vai viņam tikai rādījās vai šalle tiešām bija ne tikai sarāvusies, bet arī mainījusi krāsu. Tonis šķita cits, tāds kā tumšāks.

Tas nevar būt nekas bīstams, Rendijs nosprieda, jo neviens cits nebija sācis ne kliegt, ne izdarīt citas brīdinošas kustības, tāpēc viņš uzdrīkstējās kamolam pietuvoties otrreiz. Bērnībā taču tādu bija dzenājis pa sētu. Varbūt tas bija kas pazīstams. Cenšoties apaļo apostīt, Rendijs vēlreiz atrādāvās, kad kamols pats ne no šā ne no tā aizripoja malā. Vai man būtu tādas spējas, Rendijs prātoja, piešķiebdams galvu.

Jaunizveidotais aplis, savukārt, atgādināja ko citu no Rendija bērnības. Tādus varēja pacelt un nest uz kakla. Vai nu tā bija šalle, ko kāds bija pazaudējis, vai rotaļlieta, Rendijā pamodās pirmatnēja kaislība un vajadzība preikšmetu pacelt un panēsāt. Pieskrējis pie aplīša, viņš iegūda purnu tā centrā un centās apaļo veidojumu uzcelt sev uz kakla.
Urdrunir
Šalle pacietīgi ieturēja apļa formu un novēroja izjukušo akmeni. Tās krāsa pamazām atgriezās pie iepriekšējās sarkani brūnās. Tā laikam bija šalles miera stāvokļa krāsa.

Nomierinoši melnais un agresīvi baltais objekts pietuvojās tik negaidīti, ka šalle aiz pārsteiguma palēcās gaisā. Tomēr gandrīz nākošajā mirklī Rendija spalvainais kakls piedāvāja ideālu trajektoriju, ap kuru mest lokus. Šalle apliecās ap suņa kaklu, savilkās cieši kopā (noteikti nedaudz par ciešu) un izveidoja slīdošu mezglu, bet abi tās gali neuzkrītoši nokarājās Rendijam starp priekšķepām tieši tādā garumā, lai ķepas varētu tiem uzmīt virsū. Šalle izdalīja viegli kņudinošu sajūtu un nedaudz elektrizēja gaisu ap sevi.
Rouzijs
Deinu jau pēdējā laikā mocīja savāds sapnis, kurš nepārtraukti atkārtojās, viņa nespēja to izmest no prāta un katru reizi ejot gulēt sieviete cerēja, ka nesapņos vispār vai arī miegā rādīsies jaukas lietas. Viņa kļūdījās. Kā vienmēr. Un cerības nepiepildījās.
Vismaz pamosties nekas nebija mainījies. Kājas mina ceļu, kuru tumšmate bija izvēlējusies, lai aizbēgtu no civilizācijas, līdz sievietes galva sareiba, viņa noslīdēja zemē cenšoties saprast, kas notiek, bet tas bija nesekmīgi un burve zaudēja samaņu.

***

Viņas acis lēni atvērās, kņada apkārt uztrauca un viņa piecēlās kājās un ieraugot tik daudzus svešus stāvus Deina teju vai aizlēca no viņiem tālāk. Tumšmatei bija vienalga par pārējiem zemē guļošajiem, drīzāk viņa jutās nobijusies, satraukta un lielā nesaprašanā, šī neizskatījās pēc viņas pasaules, bet tā nevarēja būt, ka kāds būtu piejaucis kaut ko klāt viņas brokastu putrai un nolaupījis. Bet pat ja tā. Tad Deinai nevajadzēja attapties tik jaukā vietā.
- Kas jūs esat? Kur es esmu? - Bet tad atceroties par savu labāko draugu sieviete panikā sāka meklēt salamandru, kurai tepat bija jābūt, ja nu vienīgi jokdaris viņas dzīvnieciņu nebija atstājis vietā, kur Deina bija zaudējusi samaņu.
Axel
Tieliikh nesapņoja, taču kaut kādā veidā uztvertais un izdomātais arī pie viņa atgriezās miega laikā. Līdzīgi bija arī šoreiz, redzot dziestošās zvaigznes. Tieliikh mēģināja saprast, kāpēc viņš to redz. Viņa atrašanās vieta bija ērta, divas saules sildīja Tieliikh no abām pusem, un izskatijas, ka diena būs parasta. Pekšņi Tieliikh sajuta spēku, kas apkart akmenim radīja tādu kā tuneli. Kur tas ved, to Tieliikh nevarēja noskaidrot, un nākamajā brīdī viss apkārt izmainījās.

Attapies Tieliikh varēja sajust vairākas dzīvas būtnes tuvumā. Mierīgie apkārtnes skaņas viļņi liecināja, ka viss ir kārtībā. Bet kas šī bija par vietu? Un kas tieši viņu uz šejieni aizvilka? Vieta noteikti bija nepazīstama, un Tieliikh saka uzmanīgi vērot, kas notiek apkārt.

Nelielais objekts, kas sāka kustēties pirmais, diezgan ātri pietuvojās pie Tieliikh un uzleja viņam virsū kaut kadu šķidrumu. Silts, tas labi, padomāja Tieliikh, un savāca šķidrumā esošo siltuma enerģiju.

Pēc brīža vēl viena no būtnēm pietuvojās, pētot visu apkārt esošo. Tieliikh izveidoja sev apkārt nelielu gravitācijas lauku, kas neļāva viņu aiztikt, un caur šo nelielo attāluma barjeru iesūca visu to divaino enerģiju, kas bija uztverama viņa pusē.

Vēlāk, kad vēl viens no objektiem elektrizēja gaisu netālu no viņa atrašanās vietas, Tieliikh to nedroši uztvēra un pamēģinaja savākt arī elektrību no gaisa.
Romija
Rendijs jutās kā varonis, kad aplis palēcās gaisā un trāpīja tieši viņam ap kaklu. Bērnībā šis triks bija prasījis vairākas nedēļas. Rendijs lepni ievaukšķējās un nervozi pacēla gaisā purnu. Šalle bija visai cieši aptinusies ap kaklu. Pie tam sajūta bija gandrīz kā ziemā, kad stiprā salā elektrizējās praktiski viss. Rendijs noskurinājās, bet sajūta nepazuda. Viņš divus soļus atkāpās, bet tāpat nekas nemainījās. Liekot soli uz priekšu, viņš uzmina vienam no garajiem galiem un pievilka šalli nedaudz ciešāk. Nepatīkami pārsteigts par radušos situāciju un nedaudz apkaunots, Rendijs ierūcās.
Jormungandrs
Izrādījās, ka kādam no pirksta nomaukt gredzenu nemaz nebija tik viegli. Pat ja šis kāds bija vai nu miris, vai bezsamaņā - Jarno nebija par to pārliecināts, un šajā šoka stāvoklī viņam bija diezgan vienalga. Ja šis tiešām bija kāds ļoti izstrādāts pranks (Jukka noteikti atrausies šā vai tā, bija vainīgs vai ne), tad puisis vismaz gribēja no tā visa aiziet ar ko vērtīgu.
Tomēr... jā. Sarežģīti. Ar vienu roku viņš turēja ieroci (lai gan, būsim godīgi, pat Jarno neticēja, ka varētu kādam ko nodarīt ar zobu birsti. tai bija drīzāk sentimentāla vērtība), un ar otru centās novilkt gredzenu, bet ar acs kaktiņu vēroja, vai kāds nepielien par tuvu.

Suns ātri atšuvās, tomēr briesmīgi neglītā sieviete (sieviete? briesmonis? kas to lai sazina) gan nesekoja piemēram. Pieri saraucis, sava aplaupāmā roku turēdams, viņš nolūkojās, ko šī nu darīs.
Gramstīsies! Lūk, ko darīs. Grābekļus nost! Ja gribēja gramstīties, varēja sameklēt kādu citu, pēc kā īpašuma Jarno netīkoja.

Pa ausu galam viņš dzirdēja vēl kādu satrauktu un apmulsušu balsi, bet, zinot, kā ar to visu izgāja pirmajā reizē, Jarno to ignorēja.
echo3
Tas, kurš raustīja guļošā roku, pilnīgi pa gabalu jutās satraucies. Bet ne tik ļoti, lai Brina sāktu domāt par nomierinošiem līdzekļiem. Tā vietā neva pētoši paskatījās uz jauno vīrieti (laikam), jo nācās apdomāt, ko viņš nupat skaļi bija teicis. Tā nebūtu liela problēma, bet Brina pilnīgi nesaprata pirmo vārdu, līdz ar to nācās secināt, ka "nost" varbūt viņa arī nesaprot, jo tas varbūt ir tikai vārds, kas izklausās līdzīgi vārdam, no neva zina. Viņi taču nerunā vienā valodā? Vai runā... kā tas var būt?

Kas ir grābekļus? - Brinas balss bija maiga, un šīs balss izteiksme bija ziņkārīga. Vismaz par iespēju saprasties runājot neva noskaidros. Tūlīt pēc izrunātajiem vārdiem viņa saklausīja "Kas jūs esat? Kur es esmu?", ko teica kāds cits. Un teiktajā nebija neviena nesaprotama vārda... Šķiet, ka tā.
Sindra
Tas zaļais, lai vai kas tas arī nebūtu, vismaz pagaidām nekādus draudus neradīja. Tas neuzbruka un necentās iepīt sevī, vai kā savādāk apdraudēt apjukušos, nezināmā vietā nokļuvušos.
Tāpat arī koki necentās nevienam uzgāzties virsū, vai krūmi ievilkt saknēs. Apkārtne izskatījās draudzīga un nekaitīga. Arī gaiss bija elpojams un necentās nevienu nosmacēt. Vismaz šajā vietā, diez vai daba būs tā, no kuras vajadzētu piesargāties.

Pat ja Deinai neviens vēl nebija centies atbildēt, savu mazo draugu, salamandru, viņa atrada. Ķirzaciņa gulēja zemē pavisam netālu un sildījās saulītē.

Tieliikh bija nokļuvis vietā, kur viņu ieskāva vairākas, dažādas izcelsmes maģiskas enerģijas. Tās visas tepat vien riņķī grozījās. Taču spēcīgākās enerģijas nāca no nelielās ķirzaciņas un... gredzeniem, kurus Jarno centās novilkt no baltmatainā jaunekļa pirkstiem.

Skarfijs sirsnīgi sildīdams Rendija kaklu vienā brīdī sajuta, ka kaut kas tā kā apčamda viņa enerģiju un elektrizētais gaiss ap Skarfiju kļuva nedaudz mazāk elektrizēts.
Toties Tieliikh sajuta sevī ieplūstam vēl nedaudz enerģijas.

Mirklī, kad Jarno teju vai varētu svinēt panākumus ar jaunas, mirdzošas mantiņas iegūšanu, zemē guļošā puiša roka satvēra Jarno roku. Sagrāba kā spīlēs. Bet tā arī bija vienīgā kustība, kuru baltmatis bija izdarījis. Viņš turpināja gulēt.
Tomēr Brina sajuta, ka jauneklis nebija miris. Viņš bija zaudējis samaņu un jutās ļoti, ļoti noguris. Taču no viena no gredzeniem, kurš atradās uz jaunekļa pirksta, no tā plūda enerģija, kas lēnām atgrieza viņam spēkus.

Sata klusos apkārtnes novērojumus pārtrauca komlinka pīkstoņa pie jostas. Ierīce ziņoja, ka tai nosēdusies baterija.
Romija
Sajūtas ap kaklu uzlabojās tikai nedaudz. Šalle joprojām bija mazliet par ciešu, un Rendijs saviem spēkiem to noņemt nespēja. Viņš atspērās uz priekškājām, izslēja dibenu, sparīgi papurināja galvu un ierūcās vēlreiz, šoreiz nedaudz skaļāk un ar atieztiem zobiem. Šalles gali nu atradās viņam starp priekšķepām, un vienu no tiem Rendijs satvēra zobos.
Roviela
Kurmītis netika skaidrībā par vietu, kur vinš bija pēkšņi iemests, citādi to procesu nenosauksi. Viss tik zaļš! Un brīvā laukā! Tie, zemē guļošie arī tā kā pamazām sāka celties, kas nozīmēja, ka jāvāc tie nebūs un ka viņi vispār ir dzīvi.
Vai zeme pati nevar kaut ko par sevi pastāstīt? Viņš nebija piedzīvojis, ka kaut kur virspusē būtu redzējis kokus. Bildēs jā, dzīvē nē. Puisis notupās un pielika plaukstas zemei, lai noskaidrotu, vai viss šitais zem viņiem pēkšņi neiebruks. Par daudz skaisti, lai būtu patiesība.
Jormungandrs
Kas ir... kas ir grābekļus?? Ko? Jarno sašutumā novicināja zobu birsti un iepleta acis. Šie! Šie ir grābekļi! agresīvi ar zobbirsti tika norādīts briesmones rokas virzienā. Turi tos pie sevis!

Viņam gan laikam pašam arī būtu kaut ko no sava ieteikuma bijis jāiemācās. Galu galā, viņa grābekļi arī atradās vietā, kur tiem principā nemaz nevajadzēja būt, un par to viņš arī saņēma pēc nopelniem. Pirms vēl Jarno bija apjautis, kas vispār notika, viņš jau iekliedzās un centās parauties nost. Tomēr, viņa roku kaut kas turēja ciet. Un, diemžēl, Jarno tā spēka bija tik, cik bija - tas ir, maz. Daudz par maz, lai atbrīvotos. Ar šausmām viņš palūkojās uz to, kas viņu turēja ciet, un iekliedzās vēlreiz. Jo rokas (kuru viņš gribēja aptīrīt) īpašnieks bija puisi sagrābis. Vēl guļot. Esot beigtam? Nē, nē, nē. Tas nebija labi.

Zobu birste beidzot tika pasviesta malā, un ar beidzot atbrīvoto roku, Jarno panikā sāka klapēt pa to, kas viņu turēja.
Rouzijs
Neviens neatbildēja, Deina joprojām jutās apjukusi. Viņas zilās acis nopētīja apkārtni, kā cenšoties atrast ceļu prom no svešiniekiem. Bet ne viņa zināja kur iet, ne kur bēgt.
- Vai man kāds var pateikt, kas šī ir par vietu? - Sievietes skatiens pievērsās visiem, kas bija pamodušies. Bet neizskatījās, ka kāds no šiem cilvēkveidīgajiem viņu varētu apdraudēt, vismaz ne pašreiz. Tomēr saspringums nepazuda.

Vismaz salamandrai nekas nekaitēja un Deina atviegloti uzelpoja. Paspērusi pāris soļus tuvāk ķirzaciņai sieviete pastiepa tai pretī plaukstu, lai radība varētu uz tās uzrāpties. Negribējās, lai kāds lempis nejauši uzmītu virsū tik nevainīgai bītnei.
Skatienam kavējoties pie mazā drauga, kurš sildījās saulē, no Deinas atskanēja jautājums. - No kurienes jūs esat? - Tumšmate neaizdomājās, ka pārējie varētu viņu nesaprast.

Bet vēl dīvaināks par šo vietu viņai šķita suns, kurš cīnījās ar šalli, kāpēc sunim ir nepieciešams cilvēku apģērba gabals?
echo3
Par grābekļiem runājušais nepārprotami norādīja uz Brinas pirkstiem un tagad teica, lai turot tos pie sevis. - Mani grābekļi no manis neatdalās. Tie neuzbruks. - Neva gluži pieklājīgi un mierīgi atbildēja, jo, acīmredzami, visi pilnīgi dažādie radījumi te spēja sarunāties, savukārt jaunais vīrietis (kuru Brina sāka drīzāk novērtēt par bērnu) pirkstus sauca par grābekļiem. Brina gribēja saprasties, tāpēc atbildēja tā, ka viņš bija runājis.

Tikmēr Brinas plauksta vēstīja, ka guļošais ir dzīvs, tikai noguris un bez spēka. Un tad viņš sakustējās, sagrābdams nervozā jaunieša roku, bet pats nepamodās. Brina piecēlās kājās, tad paspēra pāris soļus, līdz atradās baltmatim blakus, pieliecās, satvēra guļošā ķermeni aiz drēbēm un ar veiklu kustību iekārtoja to gluži ērtā pozā. Lai mostoties - un neva nešaubījās, ka drīz modīsies - nebūtu stīvs kā sieksta un zils kā kalmārs. Viņa atradās otrā pusē, ne tajā, kur "grābekļpuika", kurš nupat bija sācis baltmati sist. Brina sarauca pieri, - Sēdi mierīgi. Drīz modīsies un roku atlaidīs.
Axel
Novērtējot situāciju, Tieliikh konstatēja, ka vienam no objektiem enerģijas līmenis ir ļoti zems un nestabils. Tā bija tālāk esošā būtne, kura turējas tikai no viena maģiskās enerģijas avota.

Tam vajag palidzību, secināja Tieliikh. Kā reiz netālu esošā mazā būtne izdalīja diezgan daudz tāda paša veida enerģiju, kas bezjēdzīgi pazuda apkartnē, tāpēc Tieliikh mēģinaja izveidot divus enerģijas kanālus. Viens no tiem ļautu savākt starojumu no mazās, siltās būtnes, un otrs - atdot to būtnei, kas tālāk gulēja uz zemes.
Elernass
Izskatījās, ka viens pie samaņas esošais centās izmantot situāciju un savākt citu vērstslietas. Sata nopētīja savu ekipējumu, lai pārliecinātos, vai nekas nav pazudis. Kaut kur fonā suns spēlējās ar šalli.
Viņš piecēlās un palūkojās apkārt, cenšoties saskatīt ko pazīstamu, tehnoloģisku - kosmoostu, kosmokuģi vai ko tamlīdzīgu.

Komlinka izlāde nebija dīvainākais visā šajā situācijā, tāpēc viņš tam lielu uzmanību nepievērsa. Tikai pārliecinājās, vai tiešām nav nekādu sakaru iespēju ar "ārpasauli".

Sata pavirzījās tuvāk simbolam un to nopētīja, pēc tam ar kāju paspēra vienu no apdegušajiem akmeņiem.

Mani sauc Sata Devats. Esmu no Ariah sektora. Kas šī ir par vietu, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt? tonis nebija nedraudzīgs, taču diezgan strikts.
Urdrunir
Melni baltais objekts, kura orbītā šalle bija iekārtojusies, izdarīja tieši to, ko šalle bija gaidījusi. Tas piespieda viņu ciešāk piekļauties kaklam. Šalle nokrāsojās spilgtākā sarkanajā tonī, bet mezglu vaļā nelaida. Varbūt neprata.

Melni baltais objekts sāka vibrēt un mainīt savu formu. Šallē iecirtās Rendija zobi. Šalle nepretojās. Tikai katru reizi, kad suns to mēģināja nopurināt, iekārtojās nedaudz stingrāk uz palikšanu. Jau atkal tā vibrēšana! Šallei tā likās ļoti pievilcīga. Tā mēģināja vibrēt līdzi skaņas viļņiem, kā rezultāta Rendija rūciens padevās krietni skaļāks nekā viņš pats bija iecerējis.
Romija
Rendijs nebija no tiem dumjajiem suņiem, kas varēja skriet ar purnu sētā atkal un atkal, līdz seja mainīja savu formu un sāka izskatīties pēc vulgāra šķērsielas boksera. Viņš visai ātri apķēra, ka katra raustīšanās un purināšanās savilka šalli ciešāk. Neviļus Rendijā atgriezās ilgas kādreiz pašam spēt pārvērsties par divkājaino. Tad viņš varētu izslieties un slaidiem pirkstiem eleganti noņemt svešo šalli.

Kļuvis pavisam mierīgs, Rendijs ierūcās vēl pēdējo reizi un aiz pārsteiguma apsēdās uz astes. Vai nu šalle bija tā aizžņaugusi viņa kaklu, ka bija sācis džinkstēt ausīs, vai arī rūciens sanāca tāds, it kā to pastiprinātu vēl vismaz ducis par Rendiju lielāku bēdubrāļu. Sakautrējies par troksni un teju padevies šalles priekšā, Rendijs nolaida galvu uz priekšķepām, žēli savilka uzacis un vēroja divkājus, cenšoties pēc iespējas mazāk kustēties. Protams, viņš varēja prasīt palīdzību, bet tad viņš būtu izgāzies profesora Samojana pirmajā testā.
Jormungandrs
Kāpēc lai tie atdalītos? Nepārprotamu pretīguma izteiksmi sejā, Jarno centās parauties tālāk. Bet, ak tu neraža, tas stulbais līķis viņu joprojām. turēja. ciet. Un kaut kā galīgi neizskatījās, ka taisītos laist vaļā.

Nē, nu varēja jau būt, ka nabags izlīdīs no nāves grābšļiem, sapratis, kāds neradījums viņu gramsta, bet pārāk lielas cerības Jarno uz to nelika. Vēl jo mazāk viņš tam sāka ticēt, kad neglītene nolēma izspļaut savu gudrību. Sēdi mierīgi? Lai pati sēž mierīgi! Viņš nekustās. Viņš nekustēsies. Viņš ir beigts! uzskatāmi tika pakustināta roka, kurai līķis bija pieķēries. Redzi? Nāves krampji. Viss. Nekas te nebūs. Viņš ir beeeeeeeigts.

Sapratis, ka murgainais sievišķis viņam nepalīdzēs, Jarno sāka lūkoties apkārt pēc kāda vai vismaz kaut kā, kas palīdzēs. Un, tu re kā, akmentiņš. Tāds spīdīgs. Palīdzēs, un vēl būs ko aizstiept mājās kā suvenīru, kad viņu beidzot izlaidīs no šitās draņķa siltumnīcas.

Spīdīgo akmeni sagrābis, Jarno ar to grasījās sākt zvetēt pa sevi sagrābušo roku, cerībā, ka līķa muskuļi beidzot atlaidīsies. Suņa skaļā ņemšanās šobrīd bija tikai fona troksnis.
echo3
Brinai kļuva skaidrs, ka nemierīgais radījums galu galā salauzīs roku baltmatim. Izskatījās pēc histērijas, lai gan daudz histēriķu nevai savā dzīvē nebija nācies redzēt. Šķiet, pat nevienu, pat pusgadu veci nevas tā neplosījās. Zināšanas bija teorētiskas. Ko nu? - Nav nekādi nāves krampji. Liec viņu mierā! - Gan jau neklausīs atkal...

Viņa pacēla galvu, ielūkodamās sejā tam, kurš nupat bija pienācis tuvāk un teicis, ka viņu saucot Sata Devats. - Brina Ehoom. No Nevas, un šī planēta nav Neva. Varbūt - Aralita, ja vien ar to bija domāta planēta? - Uz pārējiem jautājumiem Brinai atbildes nebija, un, jāsaka godīgi, nevai ļoti, ļoti nebija gribējies šobrīd pat to domāt un runāt. Uzreiz uzmācās izmisums. Šoka reakciju neva bija gribējusi nedaudz atlikt, nu, vismaz līdz brīdim, kad visi atjēgsies un nevienam nevajadzēs palīdzību. Brina dziļi ievilka elpu un centās nomierināties, piespiežot plaukstu pamatnes saviem deniņiem. Patīkami nosmaržoja pēc kaut kā ļoti atsvaidzinoša un rāma.
Margo
Šīla beidzot atvēra acis. Skaņas, trokšņi un smaržas, kas it nemaz neatgādināja mežu, bija padarījuši viņu piesardzīgu, tāpēc sieviete aizvērtām acīm brīdi nekustīgi bija gulējusi zālē, mēģinot saprast, vai balsis, kuras viņa dzirdēja neliecināja par briesmām. Kāds viņu apošņāja. Zvērs? Radījums? Tas nerūca. Zaglīgi nemeta lokus un nemēģināja ietriekt zobus viņas ķermenī. Šīla to uzskatīja par zīmi, ka, lai arī kas bija šī vieta, kur viņa atradās, un būtnes, kuras dzirdēja sarunājamies - tās nevēlēja ļaunu.

Piecēlusies sēdus, Narū cieši nopētīja klātesošos. Skatiens instinktīvi novērtēja iespējamās briesmas, meklējot ieročus pie svešinieku apģērba. Roka gulēja uz cirvja kāta, gatava to likt lietā, ja viņas secinājums par drošību tomēr būtu bijis mānīgs. Šīla nekad nebija redzējusi tik daudz Citādo vienuviet. Slejoties kājās, pirksti joprojām neatlaida ieroci, tomēr bija nepieciešamas atbildes, pirms viņa bija izlēmusi to izmantot vai ļauties pārvērtībai. Kas šeit notiek? Kur es atrodos? Vēl pirms kāds bija sniedzis atbildes, prāts centās ieviest skaidrību dažu pēdējo stundu notikumos: viņa bija aizmigusi upmalā, tad redzējusi to savādo sapni, kas Šīlu vajāja jau kādu laiku. Aralita. Šis vārds jau reiz bija dzirdēts, bet tā nozīmi neizdevās izzvejot no zemapziņas dzīlēm.

Ciltī Šīla vienmēr uzzināja patiesību un ieguva atbildes. Nevajadzēja pat Zīmes, kas norādīja uz viņas rangu. Pietika ar vienu tiešu un caururbjošu skatienu, un tieši tāds tobrīd tika veltīts visiem, kas viņu uzlūkoja.
Roviela
Kurmītis bija sapratis, ka šī vieta ir stabilākā, kādu viņš redzējis visā savā mūžā. Nekas negrasījās gāzties, sprāgt, pārvietoties un citādā veidā pārveidot apkārtni.
Vinš piecēlās un paskatījās apkārt vēlreiz. Nupat kājās bija sacēlušies gandriz visi, ja ne visi tie, kas pirmīt gulēja zemē, un atskanēja vārdi un jautājumi.
- Mons Dverisens ir mans vārds. Variet saukt par Mimi vai Kurmīti, - puisis piegāja tuvāk pārējiem, bet ne klāt savādajam dzīvniekam, kura nosaukumu nespēja atcerēties. Un kāpēc gan lai atcerētos? Uz Dunias nebija neviena dzīvnieka. Nekāda.
- Nezinu, kas šeit notiek, un kā te nokļūvu arī nezinu. - Bet gan jau noskaidrosies. Parasti tā bija. Kāpēc vajag kaut kur savākties tādai raibai sabiedrībai?
Axel
Tieliikh nepatika, ka kāds viņu mēģināja paņemt rokās, un viņš vēl vairāk palielināja gravitācijas lauku, stumjot svešā roku prom no sevis. Siltums ap akmeni sāka strauji pazust, jo Tieliikh tagad vilka siltumu sevī iekša, saldējot visu, kas pietuvojās pārāk tuvu.

OOC: Kādi -50 Celsija grādi. Riktīgi auksts, bet ne nāvējošs.
Jormungandrs
Jarno tikai nošķobījās. Jā, jā, ies jau nu ticēt kaut kādam frīkam, kad viņam bija uzskatāmi un sajūtami pierādījumi.
Bet akmens nepalīdzēja. Tikko kā to sagrābis, Jarno apjēdza divas lietas. Auksti, sasodīts! Ļoti auksti! Jāmet prom! To tad Jarno arī darīja. Vēl nenonācis pareizajā trajektorijā, lai to varētu izmantot līķa sišanai, akmens jau tika sviests prom [ooc: nu, ja tas nepiesala pie rokas]. Kaut kur. Jarno neinteresēja, kur tieši, ka tik prom.
Sindra
Monam klausoties, zeme nemaz neslēpa savu stāstu. Tā stāstīja, ka iebrukt te nekas negrasās, ka viņi patiešām stāv uz stabilas, cietas virsmas, un jā, koki šeit tā aug, tāpat kā krūmi. Un zāle. Jā, tie zaļie stiebriņi, kas slējās pretī debesīm, tie bija pavisam parasta un normāla šīs pasaules sastāvdaļa. Te viss bija normāli un daba viņus apdraudēt negrasījās. Mons arī manīja kaut kādu dzīvību zemē. Kaut kur kaut kādās alās mājoja dzīvnieki, zemi irdināja sliekas. Zem viņiem atradās biezs zemes slānis. Ja tas skaitījās pārāk labi, lai būtu īstenība, tad tas sliktais droši vien bija jāmeklē kaut kur citur. Ne zemes dzīlēs.

Vai nu tāpēc, ka Brinai bija taisnība par baltmaša stāvokli, vai tāpēc, ka viņš nezin kādā, nenosakāmā veidā sajuta apdraudējumu, vai varbūt tāpēc, ka bija sajutis spēju spēka pieplūdumu, bet ērtākai guļai iekārtotais jauneklis pavēra acis. Tās bija nedaudz savādas. Acu varavīksnene, kura dažādām būtnēm bija dažādās krāsās, šim jauneklim bija pavisam gaiši pelēka un viņa acis viegli mirdzēja. It kā tajās dzīvotos nelielas dzirkstelītes.
Palaidis vaļā Jarno roku, ar otras rokas palīdzību, viņš uzbīdīja savu gredzenu atpakaļ pirkstā un veltīja Jarno šķelmīgu smaidu. It kā viņš zinātu un noprastu, ka Jarno vēlējies viņu apzagt.
Pieslējies sēdus, viņš palūkojās apkārt, nopētot tuvāk un tālāk esošās personas. - Tad jūs esat Arsīdas varoņi, ja... - tas pat vairāk skanēja kā secinājums, nevis jautājums. Parakājies sava apģērba kabatā, viņš izvilka tīstokli, to atritināja un sāka lasīt:
- Trekajs, varenais šāvējs no Narū cilts.
Zalko, superslēdzis no Olkari.
Menaks, zemes čukstētājs no Dunias.
Brengama, Lielā Māte no Nevas.
Meritila, uguns pavēlniece no Taladrosas.
Profesors Kalaruns no ... eee, es to nespēju salasīt.
Lords Kāns no Ariarh sektora.
Skarfanodarons Silti Īpašais un Teleekhs Zvaigžņotais Visums, eee... lai kas viņi arī nebūtu... -
jauneklis nopūtās, sarullējis pergamentu un uzmetis skatienu apkārt esošajiem, acīmredzami, sagaidīdams, ka tie visi piekrītoši mās ar galvu un pieteiksies, kurš uz kuru vārdu atbild.

- Arsīda jūs atgādāja uz Pentaksu, jo mums ir problēmas ar Demeju. Diemžēl, mēs nespējām viņu noturēt viņa cellē. Un nespējam viņu ieslodzīt atkārtoti, jo mums trūkst zināšanu kā to izdarīt. Arsīda ierosināja piesaistīt citu pasauļu spēkus. Jo Pentaksa pastāvēšana ietekmē arī jūsu pasauļu pastāvēšanu. Ja Demejs iznīcinas smaili, un nezin kāpēc mums liekas, ka tas ir viņa mērķis, tad... nu.. viņš jau atkal nopūtās. - mēs atgriezīsimies melnā pirmsākumā, no kura Demejs spēs uzbūvēt pasaules no jauna, bet tas nozīmētu galu mūsu pasaulēm un visam, ko jūs pazīstat un mīlat. - tam taču nevajadzēja paskaidrojumus?

- Ā, jā... es esmu Neriss. 'Sargu Brālības' arhimags. - viņš tā kā laikam bija aizmirsis stādīties priekšā. Roku ieslidinājis azotē, viņš no tās izcēla apaļu simbolu, kuru šķērsoja pāris līnijas izveidojot tādu kā smaili apļa iekšienē. Neriss neko nepaskaidroja, jo acīmredzot uzskatīja, ka simbols komentārus neprasa.


OOC - par tiem minētajiem personāžiem jūs varat paši izvēlēties vai jūsu tēls tādus pazīst vai nē. Tiem būtu jābūt visai ietekmīgiem personāžiem no jūsu pasaules.
Rouzijs
Baltmatis pamodās, Deina vēroja viņu un pārējos, kuri jau stāvēja svešiniekam klāt. Viņa gan nesteidzās pārējiem pievienoties, joprojām paliekot nostāk.
Bet tomēr, kad viņš pieslējās sēdus, tumšmate paspēra dažus soļus tuvāk ievērojot drošu distanci.
Viņa nejutās šai vietai piederīga. Zaļā zāle un patīkamā gaisotne pārāk atšķīrās no sievietes ikdienas, un ģērbusies Deina pavisam noteikti nebija tik vasarīgi, viņas drēbes bija melnā krāsā, no ādas, bet nevarētu teikt, ka tās izskatījās jaunas, drīzāk nedaudz nonēsātas.

- Varoņi? - Tumšmate pārjautāja baltmatim ierunājoties. - Jūs esat kaut ko sajaucis. Es neesmu nekāda varone. Pat ne tuvu. - Kāds būs izvēlējies nepareizo cilvēku, Deina taču bēga no savas pagātnes, kurā bija pastrādājusi šausmu lietas. Par kurām sieviete joprojām jutās vainīga.

Tomēr lielāka nesaprašana radās svešiniekam nosaucot kaut kādu vārdu no viņas pasaules, kuru tumšmate nezināja. Vai viņš bija domājis viņu vārdus? Zilais skatiens jautājoši pārslīdēja apkārtējiem gluži kā meklējot atbalstu.
- Mans vārds ir Deina. Man nav ne jausmas, kas ir Meritila, ja jums vajadzēja viņu, tad esat dabūjuši no manas pasaules nepareizo cilvēku. - Deina paraustīja plecus. Vēl jau palika jautājums, kur viņi atrodas, bet gan jau arī uz to atbilde radīsies.
Roviela
Te tiešām nekas negrasījās sabrukt un pārveidoties! Tas bija tik savādi... bet patīkama pārmaiņa. Ja vien būtu saprotams, kur viņš ir. Vai kur viņi visi ir, jo izskatījās, ka tie pārējie arī ir nevietā.
Nupat kaut kas sāka notikt, jo baltmatainais puisis atdzīvojās, un pat tiktāl, ka pieslējās sēdus un varēja nolasīt savu tīstokli.
Kas ir Menaks? Kurmītis pūlējās atcerēties. Jā, bija tādi zemes čukstētāji, viņu pašu tā mēdza dēvēt, bet kas ir Menaks? Menaks, Menaks, Menaks. Doma nedeva mieru, bet Kurmītis jau rīkojās. Te, tiem apkārtējiem jau nebija zināms par atcerēšanās pūlēm, tāpat viņi nenojauta par to, ka Kurmītim nav ne jausmas, kas ir Demejs. Ja Menaku viņš vēl varētu atcerēties, tad par to otro gan nebija dzirdējis.

Kurmītis, kājas sakrustojis nosēdās zemē turpat kur bija, svinīgi lēni paskatījās augšup, reizē plaukstas pieliekot zemei. Viņam to vairs nevajadzēja, viņš visu bija uzzinājis jau brīdi iepriekš, bet tā vajag. Mazliet kaut ko nesaprotamu pamurmināja un tad izvilka no savas aizapkakles savu simbolu. Tas, zināms, nebija tāds pats. Jipī! Būs iemesls teikt, ka Mons nav Menaks.

- Nav tāds pats, - viņš viedi izgrūda, turpinot sedēt zemē, - es neesmu Menaks. Mani sauc Mons Dverisens, vai citādi Mimī vai Kurmītis. Un zemes čukstētājs gan es esmu un no Dunias arī.
Tumšās acis pievērsās Nerisam, kurš esot arhimags. Dīvaini, protams, bet te jau kādu brīdi viss bija dīvaini.
Romija
Izdzirdējis pazīstamu vārdu, Rendijs piecēlās un uzmanīgiem soļiem, lai neuzkāptu šalles galiem, devās tuvāk vietai, kur nu pulcējās lielākā daļa ļaužu un skanēja vēl nedzirdēta balss. Viņš apsēdās pieklājīgā attālumā un noklausījās ziņojuma beigas.

No visa dzirdētā Rendijs atpazina profesora Kalaruna vārdu un Pentaksu no leģendām. Pārējais bija svešs, bet, ja pat direktors bija iesaistīts šajā visā, tad tas bija nopietni. Varbūt pat… nē, Rendijs nedrīkstēja cerēt, ka viņam, tādam neizdevušamies studentam, būtu pieeja akadēmijas augstākajam mērķim atvērt vārdus uz citām pasaulēm. Visdrīzāk tas bija sagatavošanās uzdevums. Rendijs uzmanīgi gaidīja, kad viņš tiks izsaukts, un tikmēr vēroja un iegaumēja vārdus tiem, kas pieteicās paši.
Jormungandrs
Nē, nu labi. Varbūt tiešām neglītenei bija taisnība. Jarno gan, protams, neizslēdza savu dzīvo miroņu teoriju, tomēr viņš vismaz varēja atzīt, ka atbrīvošanās tiešām bija notikusi pēc "drīz".
Tagad gan nācās saskarties ar citu problēmu. Neveiksmīgā apzagšanas mēģinājuma upuris zināja. Zināja. Jarno vaigi iekrāsojās blāvi zilganā tonī, tomēr vairāk neko par šo vienu kauna sajūtas vizuālo manifestāciju viņš neizrādīja. Tikai paraustīja plecus.

Ar interesi Jarno nolūkojās gaišmatainā dzīvmiroņa meklējumos. Un atradumā. Viņš joprojām tupēja turpat blakus, iespējams, par tuvu, tomēr... ko nu vairs. Viņi taču praktiski bija turējuši viens otra rociņu. Tas noteikti kaut kā satuvināja.
Lai gan rociņbiedra vārdi tā kā morāli atgrūda. Varoņi. Pfft. Kā tad. Jukka bija pacenties.
Bet pag... Zalko? ZALKO?! Jarno pēkšņi sāka drudžaini lūkoties apkārt, kā gaidīdams ka no kaut kurienes izlīdīs nosauktais. Jo nu, protams, ka viņš pazina Zalko. Kurš nepazina vunderkindu Zalko, kas it kā bija ģēnijs (Jarno pats nebija redzējis nevienu pierādījumu šādam apgalvojumam. viņš tikai ļoti labi zināja, ka Zalko bija pēdējais maitasgabals. un noteikti vainīgs pie šī farsa siltumnīcā). Zalko dabūs pa seju. Kārtīgi. Ar skrūvgriezi. Jarno to varēja garantēt.

Tomēr Zalko tiešām tad bija pacenties. Jo kaut kā... dīvaini. Frīkaini. Sapratis, ka bijušā skolasbiedra laikam tomēr šeit nebūs, Jarno bija atsācis klausīties. Pag, pag. Kādas vēl pasaules? Tu neesi tā kā par jaunu, lai būtu salasījies visādas sektantu muļķības? tas ir, Jarno neticēja nevienam vārdam. Pasaules... protams. Viņš arī netaisījās sekot pārējo lētticīgo muļķu piemēram un atklāt, ka nav nekāds Zalko. Domājams, ka Neriss to tāpat zināja.
echo3
Brina neticīgi iesmējās un apsēdās zemē blakus Nerisam. Ko viņš tur runā? Nezināmi vārdi, nepazīstami nosaukumi! Neva pat piemirsa pamācoši novilkt "re, ka nav vis beeeeeeeigts" nerimšam, kura roku arhimags bija atlaidis. Starp citu, Brina no visa vārdu biruma tomēr dažus zināja, bet juceklis galvā no tā īsti nesamazinājās. Jo tā taču bija pasaka! Pentaksa smaile!

Brina ieskatījās tieši pelēki dzirksteļojošajās acīs. - Kas ir Arsīda? Kur mēs esam? Un, šķiet, kaut kur ir vēl kāda Neva. Tāda, ar Lielo Māti. Uz tās Nevas, kas ir manas mājas, nekādas Lielās Mātes nav. - Neva mirkli apdomājās un uzdeva vēl vienu jautājumu, - Kas ir Aralita?

Viņa neieprātojās, ka viss tagad notiekošais ir saistīts ar nejauko zvaigžņu dzišanas sapni, tāpēc par to neko nepajatāja.
Axel
Pēc varenā Jarno metiena Tieliikh palidoja 2 metrus un turpat gaisā pēkšņi apstājās. Dažus mirkļus velāk, kad Tieliikh bija parliecinājies, ka nekas viņam nedraud, atgriezās savā iepriekšējā stāvoklī. Viegli izstarojot siltumu un turpinot pārsūtīt enerģiju, Tieliikh sāka lēnam nolaisties lejā, līdz apstajas 15cm virs zemes. Gravitācijas lauks vēl joprojām bija aktīvs.

Kad beidzot objekts, kam viņš sūtīja enerģiju, sāka kustēties, Tieliikh samazināja plūsmas intensitāti, lai nejauši neizdaritu kaut ko kaitīgu mazākajai būtnei, no kā viņš enerģiju bija ņēmis.

Tieliikh uztvēra skaņas, un dažas no tām pēc savas tonalitātes un skaņas viļņu raksta bija viņam pazistamas. Viņš pats turpināja karāties 15cm no zemes aptuveni 2m attālumā no baltmatainās būtnes.
Sindra
Arhimaga skatienam sastopoties ar šurp atgādāto varoņu apmulsušajām, galīgi neheroiskajām sejām, prāta tumšākajā nostūrī atausa aizdomas, ka kaut kas te līdz galam nav kārtībā. Vēlreiz atritinājis skrolli, baltmatis tajā ieurbās pētošu skatienu, pāris reizes pavicināja pergamentu, it kā to sakratot burti varētu sakrist pa vietām veidojot citus vārdus. Kratīšanai nepalīdzot, burvis pāris reizes novēzēja ar roku pār pergamentu. Un tad tas nozaigoja sarkanā, tad zilā krāsā. Bet arī tas neko nelīdzēja.
- Nu labi. - viņš noteica pametis skrolli gaisā un uzsita knipi. Pergaments sašķīda putekļos un nobira zemē. Turpat blakus Nerisa kājai.

Uzmetis īsu skatienu Mona amuletam, burvis pamāja. - Nu, protams, ka tas nav tāds. Ja tu domāji, ka tam ir jābūt kā manējam. Nē, nē... Amuleti nav pazīšanās zīme. Es parādīju savu, lai jūs zinātu, ka tiešām piederu 'Sargu Brālībai'. Bet izskatās, ka tā nav mūsu lielākā problēma. Daļa no jums nezina par Pentaksa un citu pasauļu esamību? - kā gan vēl varēja izskaidrot pārmetumus par sektantu muļķībām.
Nu, izskatījās, ka Arsīdas varoņi vismaz nāca no pasaulēm, no kurām viņa tos bija paredzējusi. Izņemot to vienu, kas teicās, ka galīgi nebūšot. - Ja? - Neriss palūkojās uz Brinu. - Tu zini pilnīgi visus savas pasaules iedzīvotājus? Tas ir interesanti... - viņa uzacs izbrīnā parāvās augstāk. Tās bija ievērojamas zināšanas, ja tādas pastāvēja. Lūk, piemēram, burvis neņemtos apgalvot, ka viņa pasaulē nav neviena, kurš sevi paslepus, vai atklātāk dēvētu par Vareno tēvu vai Lielo māti vai Septīto dēlu. Neriss Neveiksmīgais dēls, piemēram.

Bet no Nevas iemītnieces puses nāca ne tikai sašutums par nepareizo vārdu, bet arī jautājumi. - Arsīda ir simbolu zinātāja. Šamane. Viņa ir Pentaksa 'Zemes māsu' ordeņa vadītāja. Viņa veica rituālu, lai jūs atgādātu uz šejieni. - Neriss pamāja uz zemes pusi, kur vēl joprojām atradās simbols. - Demeja laidņi gan mums traucēja. Un... - viņš mirkli aizdomājās. - Es patiesībā nezinu, kas notika ar Arsīdu. - Neriss paraustīja plecus.
- Bet Arsīda nav būtiska. Galvenais bija atdabūt jūs uz šejieni. Un tagad jūs esat šeit. Pentaksā. - viņš pamāja ar roku, norādot uz apkārtni. It kā tas paskaidrotu par vietu, kurā viņi atradās. - Jums jādodas uz Pentaksa Smaili. Tur jūs sagaidīs Viedais Valle un izstāstīs, kas tālāk jādara. - Neriss piecēlās un nopurināja no apģērba gružus.
Vien jautājums par Aralitu lika viņam atskatīties uz Brinu. - Kas jautā? - viņš apjautājās, acis samiedzis nedaudz ciešāk.
echo3
Brina godīgi centās visu saprast. Tas bija grūti, jo viss notiekošais pārsniedza jebkādu dīvainības līmeni. Nemaz nerunājot par to, ka viņa bija te izmesta kā zivs krastā, uz gluži svešas planētas, bez nojausmas, vai jelkad tiks atpakaļ uz mājām. Neva atkal paberzēja savus deniņus ar plaukstu pamatnēm.

Tas vārds iesēdās prātā, kad Arsīda un tu mani gādājāt uz šejieni. - Par citiem Brina nezināja. Par visu nevu pazīšanu Brina nekomentēja, jo nekādi nespēja iedomāties, kāpēc kādai nevai vai nevam būtu kaut kā jāsaucas savādāk nekā vārdā. Te dara kā citādi? Bet tam jau arī nav vairs nekādas nozīmes, vai ne? Brina ir "atgādāta" uz Pentaksu, un neviens vairs nemeklēs citu Nevu.
Urdrunir
Šalle Rendija uzmanīgo staigāšanu pavadīja ar tik pat uzmanīgu un neuzkrītošu savu galu novietošanu zem suņa ķepām. Likās, ka tā bija iesaistījusies spēlē par to, vai Rendijam ir lemts aizceļot līdz savam gala mērķim nepaklūpot vai nē.

Tomēr Nerisa vārdi šallē izsauca kaut kādu rezonansi. Tieši pie "Skarfanodarona" šalle notrīsēja, atraisīja savu mezglu un noslīdēja pāri Rendija skaustam lejup. Zemē tā izlocījās pāris slaidos līkumos un sastinga. Tikai piebāžot degunu pavisam tuvu izskatījās, ka šalles dzīpari viegli kustas kā vēja aizskarti zāles stiebri.
Rouzijs
Jauna pasaule, nezināma vieta un tās iemītnieki, tas Deinu biedēja, bet varbūt nebija sliktākais variants, galu galā uz Taladrosas viņa nebija iemīļota persona, pareizāk sakot, mājās tumšmate bija nolemta vientuļai dzīvei, ja vien nespētu beidzot atdarīt labu ar savām spējām.
Bet tas diez vai notiks.

- Tas vārds... Aralita. To es arī dzierdēju, miegā sapņojot par zvaigznēm, kuras izdziest. Bet tikai vienu reizi. - Deinas skatiens pievērsās Brinai. Ja jau savādā būtne bija arī to dzirdējusi... tad varbūt to dzirdēja visi, ja jau viņi te kopā stāvēja uz svešas pasaules.
echo3
Kad Neriss piecēlās, Brina beidzot ievēroja arī tās dīvainās būtnes (laikam jau), kas tagad atradās gluži vai blakus - matainais melnbaltais četrkājis, plakantārps ar bārkstīm, kurš pats noraisījās un nokrita zemē, un apaļais akmens, kurš nebija ļāvies aizsviesties un tagad lidinājās plaukstas augstumā virs zemes. Un, protams, nevai pašai līdzīgie. Visi tik sveši un citādi!

Tad viņai ienāca prātā, ka Neriss laikam jau bija vēlējies uzzināt viņas vārdu, nevis paskaidrojumu par to, kā neva zina Aralitu. Tikai pajautājis to bija samudžināti, nu, viņam jau laikam viss bija skaidrs, - Brinas domas bija tās šobrīd samudžnātās. - Es esmu Brina Ehoom.
Romija
Šallei atbrīvojot Rendija kaklu, viņš atviegloti uzelpoja, nopurinājās un ar pakaļķepu pakasīja kaklu, kur šalle bija cieši piespiedusi viņa apmatojumu. Tad viņš kādu brīdi pavēroja baltmataino būtni, un īpašu uzmanību piesaistīja viņa acis. Tās gan nezibsnīja, bet mazliet atgādināja dzirksteles. Tātad, acu īpašnieks bija maģisks. Tas nebija nekāds pārsteigums.

Nedaudz vairāk izbrīnīja gaisā karājošais akmens. Arī tajā bija redzamas nelielas dzirksteles. Atkal maģija. Mazliet pat līdzīgi kā redzētajā sapnī. Tam noteikti bija saistība.

Tad Rendijs palūkojās uz šalli. Viņš nekad iepriekš nebija sastapis apģērba gabalu, kas kustētos pats, tomēr nešaubījās, ka prasmīgākie studenti kaut ko tādu spēja paveikt. Atlika tikai atrast uzrakstu, kas šo šalli bija iekustinājis. Izvairoties pieskarties un dabūt atkārtotu žņaugu, Renlijs nopētīja savādo veidojumu, bet neko līdzīgu rokrakstam uz tās neatrada. Labi noslēpts, viņš sprieda.

Personīgos novērojumus pārtrauca tumši tērptā būtne. Brīdī, kad viņa ieminējās par sapni, Rendijs pacēla purnu un domīgi piešķieba galvu. Līdz šim viņam bija šķitis, ka vienīgais pārbaudāmais students te bija viņš pats, un viss notiekošais - profesoru sagādāta pārbaude. Bet varbūt tā nebija tiesa? Viņš vēlreiz pakasījās un uzlūkoja pārējos.

Tomēr uzdevums bija skaidrs - viņiem esot jāatrod Pentaksa smaile, kur visu paskaidrošot. Vienalga, vai tas viss bija tikai eksāmens vai viņš patiesi bija nokļuvis leģendā, Rendijs bija ar mieru smaili meklēt. Viņš piecēlās un raitā solī apskraidīja tuvējo pļaviņu, meklējot kādu ceļazīmi, pāri krūmiem redzamu torni vai citu nepārprotamu norādi, kurā virzienā viņiem būtu jādodas.
Roviela
Neriss gandrīz izjauca priekšnesumu, jo, protams, Kurmītis itin nemaz nebija gribējis salīdzināt amuletus. Vai nu vinš nezināja, kāds ir viņējais? Un tagad redzēja to, kas ir Nerisam. Aha. Tad tādi ir 'Sargu Brālības' amuleti, lai kas arī nebūtu Sargu Brālība.
Viņiem būšot kaut kur jāiet, bet kamēr tas vēl nenotika, puisis necentās strauji piecelties kājas. Viņam patika sēdēt zemē. Tā te bija tik stabila, tāda patīkama. Nu labi. Laikam tomēr būs jāceļas.

- Es arī sapnī dzirdēju vārdu Aralita, - Kurmītis pievienoja savu paskaidrojumu citu teiktajam, un lēnām cēlās vien kājās. Tagad varēja novērtēt, kāda te ir raiba sabiedrība. Sievietes un vīrieši, daži no tiem spīd, citi izskatās ūdenī dzīvojuši, vēl dažiem ir gauži maz apģērba gabalu un izskatās, ka tas tā būtu parasti, tad vēl... un kas tas tāds? Acis pievērsās levitējošajam dzirkstīgajam akmenim. Tas taču ir tas, ko te mēģināja aizmest pa gaisu? Kā Neriss teica? Tur bija dažī dīvaini vārdi, un tad tie attiektos tad uz šo akmeni, ja? Un citi uz skraidošo četrkāji, un vēl kādi uz šalli? Laikam.

- Kur ir Pentaksa Smaile, kur mums jādodas? - Kurmītis gluži praktiski pavaicāja. Kaut kas tā kā par citām pasaulēm bija dzirdēts, arī par Pentaksu, bet tā kā ikdienā viņam to nevajadzēja, atmiņā bija aizķērušies vien daži vārdi.
Elernass
Sata šobrīd sarunās vairs neiesaistījās. Viņa skatiens slīdēja no viena personāža pie cita un šķita, ka viņš tā īsti nespēj noticēt notiekošajam.
Līdz beidzot viņa skatiens apstājās pie levitējošā akmeņa.
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2019 Invision Power Services, Inc.