Operācija `Pandoras lāde`, [PZP] [R] mūsdienas bez maģijas un kosmosa tehnoloģijām Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu tad sākam...

Tātad, atsaucoties uz necilu sludinājumu, kas piedāvā darbu, saistītu ar `diskrētu problēmu risināšanu`, jūs kā vienīgo atbildi esat saņēmuši uzaicinājumu ierasties pludmales bārā `Ola Blanca` jau rīt, pulksten 9:00 no rīta.

Ir pienākusi `rītdiena`. Ierodoties norādītajā iestādījumā (kas izrādās esam tropiskais bārs - liela nojume, nevis ēka), jūs pie ieejas aptur apsargs/šveicars, kurš norāda, ka te paredzēts privāts pasākums un nepiederošiem tur nav ko meklēt, taču jums atzīstoties, ka esat ieradušies sakarā ar darba sludinājumu, iekšā tiekat bez problēmām.

[pie bāra ir autostāvvieta, kur var novietot savu transportlīdzekli, bet ir iespējams ierasties arī ar sabiedrisko transportu vai taksi]

Bārs ir praktiski tukšs (kas gan šajā diennakts laikā nav nekāds baigais brīnums - vienīgie cilvēki tajā ir oficiants/bārmenis, kurš rosās aiz letes, un puisis, kurš sēž uz ķebļa pie letes un laiski strinkšķina ģitāru. Strinkšķina labi. Viņam mugurā ir tropiskais uzvalks - baltas bikses, krekls arī ir balts, īsām rokām, vaļēju apkakli un no zīda. Viņam ir veste, arī vaļēja, silti brūnu priekšu un melna atlasa muguru ("veste klasiskā parastā"). Cepures nav - viņš ir pieradis, galu, galā, vietējais. Kājās gaišas kurpes.

Daži galdi ir sabīdīti kopā tā, lai sanāktu viens garāks galds, acīmredzot, sanāksmes noturēšanai. Uz galda ir tropiskam klimatam piemērotas uzkodas - rieksti, žāvēti un svaigi augļi utml., dzeramais ūdens ar citronu un ledu. Ja pajautā oficiantam, viņš atbild, ka var droši cienāties, ir samaksāts, un, ja ir vēlēšanās, ir apmaksāti arī citi bezalkoholiskie dzērieni.

Tas arī pagaidām viss, varat ierasties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)


======
Ja esmu kaut ko aizmirsis, jautājiet droši ATD (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Miervaldis Gotiņ...]

Stāvvietā ieripoja melns mersedess. No tā izkāpa apmēram 35-40 gadus vecs vīrietis melnā uzvalkā ar diplomāta tika portfeli. Lieki nekavēdamies, bet arī īpaši nesteigdamies, viņš aizslēdza mašīnu un, tikai mazliet palēninājis soli, pārmija pāris vārdus ar apsargu, kurš paklausīgi pakāpās malā un ielaida vīrieti bārā.

- Labrīt! - Vīrietis sveicināja klātesošos vispirms spāņu un pēc tam angļu valodās. Negaidīgams atbildi, viņš turpināja spāniski: - Tā ka ne visi no jums brīvi runā spāniski, es runāšu angliski. Vai nevienam nav iebildumu?

Izvēlējies tādu vietu, no kuras viņš atrastos pret visiem sarunas biedriem ar seju vai vismaz trīsceturtdaļpagriezienā, vīrietis uzlika uz galda portfeli, un pamāja ar roku oficiantam, lai tas pazūd, kurš arī šo rīkojumu nekavējoties izpildīja. Palicis stāvot kājās, atnācējs lēnām pārlaida acis raibajai kompānijai.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 11.05.2014 23:53

[Lodrāgs]

Melns tipāž ieslīdēja nojumes ēnā glābties no saules savā pārgalvīgajā melnajā uzvalkā, kas lika Amonam vien svīsts skatoties.
— Hei vecīt! — Jaunietis brīvi uzsauca paceļot draudzīgā sveicienā roku. Vecais vīrs par spīti nopietnajam paskatam, nemaz nelika saspringt vai jebkā mainīt savu mierpilno pieeju.

— Es, Runāt, Tikai Angliski! — Tēlotā ārzemnieka akcentā angliski, puisi izteica ar platu smaidu.

[Sindra]

Smaidīdams Oro klausījās Olīvijas stāstītajā. Un jo tālāk sieviete tika, jo platāks vērsās vīrieša smaids. Māsa nebija cilvēku mīļotāja, to Oro zināja. Taču viņš ar lielu interesi allaž klausījās Līvas spējā savirknēt vārdus par citiem tā, ka klausoties gribas palūkoties uz šiem cilvēkiem vēlreiz, lai pārliecinātos, ka tiem uz pieres nav rakstīts: sabiedrībai nederīgs indivīds, vai kas tamlīdzīgs.
Oro pats nesirga ar iedomību tādā līmenī, kā māsa. Un no abiem dvīņiem, tieši viņam bija tikusi visa līdzcietības un sapratnes daļa. Bet viņai... reizēm vīrietim likās, ka no māsas sanāktu perfekta slepkava.
- Man liekas, ka viņa ir visai skaista. - Oro klusi noteica, ļaudams vārdiem kā vieglai vēsmai glāstīt Līvas ausi, riskējot dabūt vismaz sašutuma pilnu dunku sānos. Un apzinoties, cik ļoti māsu ķircina šāda maza atzīšanās.

Jaunā puiša parādīšanās acu priekšā gan iztraucēja mazo māsas kaitināšanas flirtu un nevilšus Oro parāvās nedaudz nostāk no Olīvijas.
- Orfejs. - viņš atbildēja un pasniedza puisim labo roku, lai sarokotos. Viņa skatiens aizkavējās pie jaunekļa acīm, bet domās viņš prātoja, cik daudz no tā, ko Olīvija bija pateikusi par šo Amo, varētu būt taisnība.

Ieradās vēl viena persona un kā varēja noprast, tad šis tips bija darba devējs. Oro skatiens pievērsās vīram melnā.
Tā kā Oro nebija problēmu ne ar spāņu valodu, ne angļu, vīrietis sēdēja klusu un neko neiebilda. Viņa skatiens bija pievērsts atnācējam un jaunais ārsts uzmanīgi klausījās, kas šim te būtu sakāms. Kāds tad būs tas diskrētais uzdevums un ko no viņiem vispār grib.

[Roviela]

Ļaudis ieradās vēl un vēl, vesels bariņš, un kopā tas izskatījās kā... Pedro pat īsti nevarēja izdomāt, kā tas izskatās. Visādā ziņā, tā nebija izsitēju banda, bet gan smalkāka kompānija, ar smalkākiem amatiem un zināšanām, daudzpusīga. Nē, nudien! Viņš noteikti nenožēloja, ka piezvanījis.
Alondra nepaspēja atbildēt Amo jautājumam par slavenībām. Ek! Nē. Viņš nebija pat gluži visas pilsētas mēroga slavenība, pat valsti nerunāsim.

Nākošais, kurš ieradās, acīmredzami bija darba devējs. Diplomāta portfelis, stāja, un tas mājiens bārmenim. Pedro nolika ģitāru vietā, kur to bija paņēmis, un piebiedrojās pārējiem pie galda, lai nebūtu nevienam aiz muguras. Tagad bija skaidrs, ka ģitārists nebija šī bāra "mēbele", bet gan gluži tāds pats darba tīkotājs kā visi citi.
Atņēmis sveicienu, puisis gaidīja, ko tad viņiem piedāvās, vienalga, kādā valodā, spāņu vai angļu.
Vienīgi kāpēc atbraucējs palika stāvēt kājās? Baidījās par ko, vai kas? Viņi sēž zem nojumes, un tas ir kā atklātā laukā.

[Ungaarijas ragas...]

Sems lēnām malkoja ūdeni un aplūkoja pārējos ļautiņus. Viens nu bija skaidrs, jaunēklis, kurš nupat pievējoja pie galda, lai veiktu iepazīšanās tūri, neizskatījās pēc tāda, kurš varētu kaut ko diskrēti izdarīt. Lai gan, ārējais izskats mēdza būt maldinošs un nevienu nedrīkstēja novērtēt par zemu.
"Sems," vīrietis atbildēja, kad puiša skats pievērsās viņam, un pastiepa roku sveicienam.

Visbeidzot parādījās arī pats darba devējs. Pārcietis vīrieša skatienu un pieklājīgi atņēmis sveicienu, Sems īsi pamāja ar galvu, sak, iebildumu nav. Un aizdomājās par to, cik daudz un kādas ziņas par viņu topošais šefs ir ievācis.

[Romija]

"Protams, ka viņa ir skaista. Bagātie pērk skaistās, lai nav jāvelk maisiņš galvā," Olīvija uzšņāca Oro. Viņa zināja, ka brālis viņu kaitina, bet šādi izteikumi vienalga spēja iedzelt atkal un atkal. Tomēr dusmas nebija ilgas. Arī spēli iztraucēja pēkšņi pienākušais "rokeris". Līva nopētīja jaunekli vēlreiz un diezgan neieinteresētā balsī īsi atbildēja: "Lī!" Un tā arī bija visa laipnība, ko šobrīd no sievietes varēja sagaidīt, jo drīz vien ieradās vēl kāds, kas tikai sākumā tika noturēts par kārtējo avantūristu.

Tā kā pulkstens jau rādīja deviņus, tad Līva bija pārtraukusi vārdu spēles un gaidīja, kad beidzot viņiem paziņos, kas šeit ir plānots. Varbūt tas bija tikai kārtējais joks, ko izspēlējuši Oro kolēģi. To apliecināja arī tas, ka vīrs melnā, šķiet, vismaz daļu no viņiem pazina, ja zināja, kādās valodās katrs runā. Lī bija pārliecināta, ka šo vīrieti redz pirmo reizi. Arī viņai ne angļu, ne spāņu valoda nesagādāja problēmas. Palikusi sēžam, tumšmate iemalkoja savu dzērienu un vēroja atnākušo, perifērajā redzē paturēdama arī Oro.

[Andromeda]

Amo aizdevās pie citas daiļavas. Odriju tas nemaz nesatrauca. „Šeit kaut kas Tev, dārgais!” Viņa atstāja diezgan prāvu tējas naudu bārmenim un uzsmaidīja viņam plašu smaidu. Dārgās saulesbrilles atkal atrada vietu uz sejas, paslēpjot skaistās acis.

Vīrs melnā runāja spāniski. Viņa bez problēmām arī atbildēja spāniski. „Mans vārds ir Odrija.” Viņa pielēca kājās no savas vietas un sveicienam sniedza roku uzvalkam. „Kā vēlaties spāniski, angliski. Nav nekādu problēmu.” Tad viņa apsēdās pie galda, starp Orfeju un Semu.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Tencinu, sinjorita! Jūs esat ļoti laipna! - bārmenis pasmaidīja, savākdams Odrijas atstāto dzeramnaudu. Un nozuda virtuvē.

Potenciālā darba devēja sejā nepakustējās ne vaibsts, kad Amons ierunājās tīšuprāt lauzītajā angļu valodā. Tieši tāpat viņsš nekā nereaģēja uz Odrijas mēģinājumu sasveicināties.

- Lieliski, tātad nevienam nav iebildumu pret angļu valodu. - Viņš ierunājās angliski. Kaut arī vīrieša uzvalks bija melns, tas bija acīmredzami plāns un ļoti dārgs. - Priecājos jūs visus šeit redzēt. - Tā bija tikai pieklājības standartfrāze. - Mani sauc Horhe Martiness, esmu advokāts. Kāds mūsu klients ir pazaudējis sev ļoti svarīgu priekšmetu, un es piedāvāju jums iespēju - protams, par pieklājīgu atlīdzību - to atrast un caur mani nodot īpašniekam. - Viņš ieturēja īsu pauzi. - Jums, bez šaubām, būs radusies vesela kaudze jautājumu. Es centīšos tos paredzēt un atbildēt pirms tie ir uzdoti.

- Pirmkārt, jūs varētu jautāt, kāpēc mūsu klients ar šo problēmu nav vērsies policijā. Atbildu: viņam ir savi iemesli to nedarīt. Otrkārt, par cik lielu atlīdzību ir runa? Atbildu: budžets ir 100 000 dolāru. Uz jums visiem. Man ir pilnīgi vienalga, kā jūs tos sadalīsiet. Maksāšu skaidrā, kad saņemšu no jums priekšmetu.

- Treškārt, jūs noteikti interesēs, kas ir šis pazudušais priekšmets. Atbildu: pazudušais priekšmets ir portfelis, aptuveni līdzīgs manējam. Tikai ar to atšķirību, kas tas ir izgatavots no sudrabaina metāla. - Horhe uz brīdi apklusa, ļaudams publikai sagremot izsniegto informāciju. - Pirms es atklāju jums jau sīkākas detaļas par notikušo, es gribētu zināt, vai kāds nav nobijies no šī piedāvājuma un nejūtas gatavs to uzņemties?

[Roviela]

Pedro klausījās uzmanīgi. Pazudis kaut kas naudīgam klientam. Tas pats par sevi nav neparasti. Negrib vērsties policijā? Arī nav neparasti. Lietas mēdz iegrozīties dažādi, nu, kaut vai visi tie reputācijas jautājumi, kas bija tik svarīgi bagātiem ļaudīm.
Tālāk jau bija sarežģītāk, proti, sudrabainais portfelītis varēja tapt pazudis pēc kāda pasūtījuma, bet... jā, ģenerāļa apartamentos Pedro tāpēc līst tomēr negrasījās.
Tomēr pieņemsim, ka tik traki nav, un Alondra turpināja mierīgi skatīties uz advokātu, tā izrādot, ka negrasās celties un iet projām.

[Romija]

Pamanījusi, ka šī Odrija ir ieņēmusi vietu draudīgi tuvu Orfejam, Olīvija pameta uz viņas pusi naidīgu skatienu. Iespējams, ka viņa būtu pasākusi kaut ko vairāk, kad atnākušais sāka stāstīt lietas.

Izrādījās, ka tās nebija tikai derības, kurās Oro bija piekritis piedalīties. Tā bija vesela misija, kas solīja samaksu. Lai arī par līdzekļu trūkumu Livingstoniem sūdzēties nevajadzēja, tomēr papildu ienākumi varētu noderēt ilgākai un laiskākai atpūtai. Varbūt pat Oro varētu pagarināt atvaļinājumu un pavadīt vairāk laiku ar viņu.

100 000 uz viņiem visiem solīja gandrīz 17k katram, kas viņiem abiem ar brāli sanāktu diezgan smuks >30k ienākums. Ja vēl pa ceļam tiktu vaļā no kāda nederīgāka kadra, tad summa varētu augt.

Lai arī naudas jautājums šķita kārdinošs un kofera atrašana kā tāda pati nešķita pārāk sarežģīta, vismaz pagaidām, kamēr nebija izstāstītas diskrētās detaļas, Līva atturējās paust jebkādu viedokli. Šī bija Oro spēle, kurā viņa tikai nāca līdzi, tāpēc arī lēmumi tika atstāti brāļa ziņā. Par zīmi, ka Lī nav nobijusies, viņa lēnām pacēla pie lūpām glāzi, padzērās vienu malku un tad, kad glāze lēnām ceļoja atpakaļ uz galdu, iegrozījās mazliet tuvāk Oro, lai mamzele Odrija neiedomātos, ka šis būs kārtējais aptīrāmais klients.

[Andromeda]

Uzvalks neatbildēja sveicienam. Odrijas smaids nedaudz apdzisa, bet, dodoties pie galda, viņas gaita bija tikpat līgana un eleganta kā ierodoties. „Mēs, protams, neko par klientu nezinām un neuzzināsim?” „Mūsu klients”, tā parasti izteicās, kad algotāji nevēlējās atklāt savu identitāti. Odrija pasmīnēja pie sevis, ka jautājumu advokāts visticamākais izliksies nedzirdam. Vai tomēr? Horhe Martiness izlikās kā tips, kas pielūdza tikai naudaszīmes.

100 000 uz viņiem visiem? Ha! Odrijai tas šķita nedaudz smieklīgi. „Nobijies? Sakiet kādi ir riski šo uzdevumu uzņemoties?” Viņa pilnā nopietnībā jautāja. Nobijusies viņa visnotaļ nebija, tikai prātoja, kur ir viņas āķis, jo 100k tas noteikti nebija. Odrijas sejā un runā tas, protams, nomanāms nebija.

[Lodrāgs]

Abiem vīriem tika pasniegts pienācīgs rokas spiediens kamēr dūjiņai piemiegts ar aci, tālāk pievēršoties advokātam, kas nejauki noignorēja zaļā paradīzes putna dziesmu.

Pirmkārt: Nekāda policija.
Otrkārt: Nekāda garantija, ka pat paveicot visu darbu viens, Jūs dabūsiet sev pienākošos daļu.
Treškārt: Uzdevums atgādināja pazuduša kaķa meklējumus ja vien šis kaķis ir taisīts no metāla un pildīts ar ko vērtīgu, bez paša kaķa dzīvībai nepieciešamajiem orgāniem.

Tik daudz varēja izsecināt no to pašreiz teiktā.
Simts tūkstoši dolāru? — Jauka summa vienam, bet uz.. — skatiens pārslīdēja pār klātesošajiem. — sešiem cilvēkiem, nejauki dalās. — Katrs guva 16 666 dolārus, ja ignorēja bezgalīgo sešinieku aiz komata. Prasījās pēc papildus personas, ja jutās piekasīgs, priekš precīzam skaitlim aiz komata vai vienu mazāk, jaukam un apaļam, nemaz nerunājot, lielākam. Tā gan bija utopiska domāšana, ka kāds šeit klātesošais vēlēsies visu dalīt jauki un vienlīdzīgi. Lūk, acu priekšā sēdošā dūjiņa, kas glūnēja uz paradīzes putnu, pēc tādas neizskatījās.

Pirmais dziedošais, pēc jautājumiem, putniņš, izrādījās tas pats zaļais paradīzes, sparīgi vicinot spārnus pret bargajiem vējiem, ko pirmīt pūta vēsai tēvainis, kas nemācēja novērtēt sievieti pareizi. Pašā mēlē vīdēja pāris jautājumi, kas kutināja mutes augšdaļu, bet tie pagaidām paturējās pie sevis. Puisietis turpināja smaidīt, atgāzies krēslā aiz galvas sakrustojot rokas, safīrzilajām acīm turpinot vērties lielajā vīrā. Klātesošie likās visi vecāki, tādēļ zinošāki grābt pēc svarīgākās informācijas. Viņam vien vajadzēja uzķert vilni un slīdēt līdzi galā esot atalgotam, laimīgai padzīvošanai. Amo dzīve nevarēja būt ne vieglāka, ne saldāka kā pašlaik.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Tā kā par klientu jūs neizbēgami kaut ko uzzināsiet, tad kaut ko pateikt varu. - Uzmanīgi noklausījies jautājumus, Horhe atbildēja. - Tas ir amerikānis, vārdā Braiens. Apmēram 30 gadus vecs. Atrodas Santahuanā jau kādu brīdi, nav atbraucis gluži vakar. - Viņs atkal ieturēja pauzi, it kā pie sevis apdomādams, vai nav pateicis par daudz, vai, gluži otrādi, būtu nepieciešams nepateikt vēl kaut ko. - Par riskiem... Ļoti labs un saprātīgs jautājums, sinjorita! - Viņš viegli pamāja ar galvu - to varētu tulkot kā atzinības izrādīšanu. - Teikšu, kā ir: lielākais risks droši vien tas, ka jums šo portfeli neizdosies atrast, jo diemžēl laiks darbojas pret jums... jums varbūt ir nedēļa, bet varbūt arī nav. Gluži vienkārši kaut kādā brīdī jau klientam kļūs vienalga, atradīsiet jo portfeli, vai nē, un tad, protams, pasūtījums atceļas. Kas vēl? Nu, pastāv risks, ka portfelis ir nonāk kaut kādas līdz zobiem bruņotu atsaldeņu bandas nagos, kādu diemžēl mūsu valstī un pilsētā netrūkst. Kā jūs labi saprotat, es nezinu, kur šis portfelis atrodas. Ticiet man - ja es to zinātu, ļoti iespējams, ka es būtu atradis veidu, kā to atgūt bez jūsu palīdzības. Ko vēl varu piebilst - iespējams, ka portfeli būs grūti atgūt ar likumīgiem paņēmieniem. Saprotiet mani pareizi, - Horhe pacēla gaisā rādītājpirkstu, gluži kā piekodinādams, - es ne mazākajā mērā neaicinu un neiedrošinu jūs pārkāpt likumus. Tomēr es jums blakus nestāvēšu, un, ja jūs šādu lēmumu pieņemsiet, atrunāt no tā nevarēšu. Bet, kā paši saprotiet, pārkāpt likumu ir slidens ceļš. No savas puses varu piedāvāt savu juridisko palīdzību, ja tāda vajadzība rodas - un ja vien jūs spēsiet to atļauties. Par riskiem tas, šķiet, arī ir viss.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 13.05.2014 09:18

[Ungaarijas ragas...]

Protams, jau vārds "diskrēts", kas bija lasāms sludinājumā, neradīja īpašas ilūzijas par darba devēja likumpaklausību. Taču, kad Martiness to pateica skaļi, Sems pavisam nopietni aizdomājās par to, vai tomēr neturpināt būt labam un paklausīgam zēnam un nepamest pirātu kuģi, kamēr tas vēl nav pacēlis trapu. Bet no otras puses, Vuds taču bija gribējis izbaudīt savā dzīvē svaigas vēsmas, vai ne? Un vēl viņš sevi nepieskaitīja pie cilvēkiem, kuri mainīja domas un virzienu ātrāk kā sievietes savas šmotkas. Un, vīrietis prātā aši izskaitļoja, cik varētu sanākt viena sestā no 100 000, padsmit tūkstoši vienmēr noderēja, vismaz šajos laikos un šajā valstī.
Līdz ar to, Sems palika sēžam turpat, kur sēdēja, gluži nevilšus samazinot iespējamo pārējo komandas locekļu peļņas daļu.

Šobrīd gan nekādas idejas un jautājumi Semam neradās, taču par laimi, aktīvākie komandas locekļi jau uzdevas pirmos jautājumus. Vuds aizdomājās, vai nav ko dzirdējis par 30 gadīgo amerikāni Braienu.

[Sindra]

Uzsākoties sarunai, Orfejs bija pabīdījies nedaudz nostāk no māsas. Tas gan bija tādēļ, ka vīrietis klausījās, kas stāstāms tā saucamajam darba devējam. Ne tādēļ, ka iemesls būtu Līvas uzsvērtais privātīpašnieciskums, vai tamlīdzīgi.
Pamatā visu laiku vīrieša skatiens bija vērsts uz galdu, viņam priekšā, uz savām rokām, kuru pirksti bija saāķējušies kopā. Oro klausījās. Citu sanākušo jautājumi.
Nobīties? Nu... te jau vēl nebija no kā nobīties. Viņi ne sūda nezināja par meklējamo mantu, nedz arī uzdevuma bīstamību.

- Kas tajā portfelī iekšā? - Oro apjautājās, skatienam pavēršoties uz advokātu.
- Un kā tad Braienam gadījās tā pazaudēt savu portfeli? Kurā vietā? Cik sen atpakaļ? Vai kāds cits, bez mums, jau to meklēja?
Saprotiet... mums vajag kādu pavedienu vismaz kur sākt. Kā izskatās, tad pagaidām, no klātesošajiem, neviens tā īsti neizskatās pārdomājis un Jūs droši varat turpināt, atklājot sīkākas detaļas. - viņš, piemēram, nedomāja, ka lielākais risks ir portfeļa neatrašana un atlīdzības nesaņemšana. Daudz lielāks risks būtu iekļūšana cietumā, vai nonākšana kaut kādu gansgsteru nagos. Un uz tādu mirkli viņš iedomājās par Olīviju, kur moka un pazemo kaut kādi slepkavnieki vai narkodīleri. Vai viņš bija gatavs riskēt ar māsas dzīvību kaut kādu muļķīgu derību dēļ?
- Ko tu domā? - Oro skatiens jautājoši uzlūkoja māsu. Principā, ja Līva teiks, ka grib doties, arī viņš bija gatavs atmest šim visam ar roku.

[Romija]

Tas būtu diezgan dīvaini — atteikties no koferīša sameklēšanas, kad piesolīta nauda un pateikts, ka tas var būt nelikumīgi. Var būt vēl nenozīmēja, ka ir un būs, tāpēc pēc tik īsa ievada Līva nekur prom netaisījās. Arī kokteilis vēl nebija izdzerts. Brāļa uzdotie jautājumi varbūt atklās ko vairāk, ja šis tēvainis būs ar mieru padalīties, bet tikmēr Lī tikai paraustīja plecus un vēroja tā saucamo darba devēju.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Jūs man izraujat vārdus burtiski no mutes, - Horhe pirmo reizi pasmaidīja, bet tad atkal uzreiz kļuva nopietns. - Atbildu: kas atrodas portfelī, nav zināms pat man. Klients apgalvoja, ka tas nav nekas indīgs, radioaktīvs vai sprāgstošs. Jā, vēl viņš bija pārliecināts, ka bez viņa vispār šo portfeli nevarot atvērt, nesabojājot tā saturu. Tālāk, par pazaudēšanas apstākļiem. Tas notika aizvakar, vēlu vakarā. Klients devās ārā no kazino `Olympic` kopā ar kādu tur iepazītu sievieti. Autostāvvietā kazino priekšā viņam uzbruka nezināmas personas, atņēma portfeli un aizbēga. Tajā pašā vakarā klients sazinājās ar mani. Cik man zināms, neviens cits šo portfeli pagaidām nav meklējis. Visas cerības ir uz jums. - Viņš pasmaidīja vēlreiz. - Klients apgalvo, ka kazino spēlējis nebija, taču bija lietojis alkoholu. Viņš bija plānojis uzaicināt minēto sievieti pie sevis mājās. Tā kā viņš bija dzēris, tad doties uz mājām bija paredzēts ar taksometru. Par sievieti ir izdevies noskaidrot, ka viņu sauc Esmeralda un, sauksim lietas īstajos vārdos, viņa ir prostitūta. No dārgā gala. Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu klients nevēlējās vērsties policijā. Tas laikam arī ir viss, ko varu jums par šo notikumu pastāstīt.

[Romija]

Prostitūta. No dārgā gala. Līva zīmīgi pasmaidīja, veroties uz Oro, un paraustīja uz augšu uzacis. Tu saproti, ko es domāju, viņa bez vārdiem teica brālim.

Vismaz tā Esmeraldas daļa šķite pietiekami vienkārša. "Un es pieņemu, ka vakar jūs nopratinājāt Esmeraldu un noskaidrjāt kaut ko vairāk par uzbrcējiem?" Līva retoriski apvaicājās. Ja starp uzbrukumu un šodienu bija pagājusi vēl viena diena, nevarēja būt, ka tās laikā tika tikai izdrukāta lapele, lai sameklētu pilnīgus svešiniekus, kam uzgrūzt uzdevmu. Lietas īsti nelīmējās kopā, tāpēc radās aizdomas, ka ir vēl kaut kas, kas tiek noklusēts. Ne velti to sauca par diskrētu problēmu risināšanu. Tomēr Olīvijas pārdomas vēl nebūt neliecināja, ka viņa tūlīt metīsies iekšā avantūrā, tas bija tikai analītisks skats no malas, it kā ar kaut ko vajadzētu kliedēt laiku, kamēr tiek tukšota pinacoladas glāze.

[Roviela]

Pedro klausījās uzmanīgi. Jā, Orfejs uzdeva pareizos jautājumus, jo arī puisim pašam nebūt negribējās uzsprāgt gaisā kopā ar kaut kādu koferi, vai apstaroties ar kaut kādu draņķi. Lai gan ar tādiem koferiem neviens, lai cik biznesmenis vai kas tur par bagātnieku, uz kazino neiet un uz tikšanos ar prostitūtām arī nē. Drīzāk tur ir kaut kādi papīri, kas saistīti, nu, kaut vai ar tā paša kazino lietām. Pirkšana, pārdošana, nu, jūs saprotiet.
Laupītāji, zināms, nolēma, ka tur ir nauda.
Nez, tas koferis vēl nav sadauzīts gabaliņos ar cirvi vai lauzni? Var gadīties. Un pēc tam izmests tuvējā miskastē. Arī var gadīties.

- Domāju, tas vēl nav izdarīts, - Pedro iestarpināja. Ja advokāta kungs teica 'viss, kas zināms', tad tā arī ir. - Viņas telefona numurs un adrese netiek plaši afišētas. Viņa patiešām ir no dārgā gala.
Jautājumi - kā tu to zini? var palikt mazliet vēlākam laikam. Pašlaik svarīgāks bija kas cits.
- Varu ar viņu sazināties un norunāt tikšanos kādā neitrālā vietā.

Alondra gan nevarēja saprast, kāpēc šāda tikšanās būtu jāslēpj no policijas. No sievas būtu cita runa. Ja klients ir kārtīgi samaksājis, tad Esmeralda viņam problēmas arī neradītu, teiksim, ierodoties darba vietā un uztaisot tur skandālu. Tā tās lietas darījās. Turklāt neviena no dārgā gala nekad neaplaupīja klientus, vismaz par Esmeraldu nekas tāds nebija dzirdēts.
Jāsatiekas un jāparunā, un tad būs skaidrs.

[Lodrāgs]

Daudz interesantu lietu izbira vienlaikus uz galdam, pieprasot savu daļu uzmanības un pelēko šūnu kutināšanas. Amons kasīja galvu, prātoja, lai gan no malas nelikās, ka viņš pārāk sadarbojās ar savām smadzenēm. Cenšanās iegaumēt šo visu, pārlādējās sistēma, radīja īssavienojumus un beigu beigās, varēja pārdedzināt kādu mikroshēmu, radot neatgriezeniskus bojājumus puiša smadzenēs. Sajūta gandrīz kā skolā. Tikai neviens neaizrādīja kad grauz riekstiņus stundas laikā. Pietam, pasēžot šeit, varēja arī nopelnīt.

Braiens - garlaicīgs vārds. Trīsdesmit gadi nostādīja pie karjeras pirmajiem labajiem soļiem, kas ar šo atgadījumu iespējams varēja kļūt stīvāki, tālākam kāpienam. Termiņš likās visai interesants. To gan Amons negaidīja. Paredzamāk būtu bijis atgūt pie iespējas ātrāk, bet teikt ka vēlāk neinteresēs, lika domāt par pienu, kas sabojāsies un nebūs vairs izmantojams.

Pirksti rotaļājās ar haizivs zobu kareklī, kamēr bija pienācis laiks paprātot savus jautājumus, gadījumā ja neviens tos neizskandinās.
Kazino nelikās lētā gala, kas norādīja uz gaidāmiem standartiem, piemēram. — Kazino novērošanas kameras, — Nakts putnēna dziesmā varēja klausīties, bet daudz labāk redzēt pašu priekšnesumu acu priekšā. — Ieraksti jau skatīti? — Tā, lai nav lieki jāņemas. Ja padomā, tad tur vēl piestāvēja gorillas uzvalkos, kas maršē apkārt. Ko tie darīja tai laikā? Koferis tikpat labi varēja būt pilns ar šiem simts tūkstošs dolāriem. Nejauku slavu ķertu iestāde, ka pie pašam durvīm tur aplaupa klientus. Iespējams, tādēļ netika iesaistīta policija, lai šī slava paliktu klusi aizslaucīta zem paklāja. — Taksometri tur visu laiku gaida stāvvietās vai tos tur vajag speciāli izsaukt? — Tā varēja redzēt, kā tieši misters garnadzis zināja, kur atradīsies misters B, neatrodoties visu laiku aiz muguras, kas būtu visai baisi.

Pedro ātrā ķeršanās pie nakts putna uzmeklēšana, rādot zināšana apkārtējos sakaros, kas lika noprast, ka mūziķim patika ieviest arī pašam mūzu un uzspēlēt duetu. — Paziņa? — Puisis pasmīnēja, jautājot Pedro.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 13.05.2014 19:01