Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Operācija `Pandoras lāde`
Kurbijkurne forums > Foruma spēles > Lomu spēles > Lomu spēļu arhīvs
Lapas: 1, 2, 3, 4
Miervaldis Gotiņš
Nu tad sākam...

Tātad, atsaucoties uz necilu sludinājumu, kas piedāvā darbu, saistītu ar `diskrētu problēmu risināšanu`, jūs kā vienīgo atbildi esat saņēmuši uzaicinājumu ierasties pludmales bārā `Ola Blanca` jau rīt, pulksten 9:00 no rīta.

Ir pienākusi `rītdiena`. Ierodoties norādītajā iestādījumā (kas izrādās esam tropiskais bārs - liela nojume, nevis ēka), jūs pie ieejas aptur apsargs/šveicars, kurš norāda, ka te paredzēts privāts pasākums un nepiederošiem tur nav ko meklēt, taču jums atzīstoties, ka esat ieradušies sakarā ar darba sludinājumu, iekšā tiekat bez problēmām.

[pie bāra ir autostāvvieta, kur var novietot savu transportlīdzekli, bet ir iespējams ierasties arī ar sabiedrisko transportu vai taksi]

Bārs ir praktiski tukšs (kas gan šajā diennakts laikā nav nekāds baigais brīnums - vienīgie cilvēki tajā ir oficiants/bārmenis, kurš rosās aiz letes, un puisis, kurš sēž uz ķebļa pie letes un laiski strinkšķina ģitāru. Strinkšķina labi. Viņam mugurā ir tropiskais uzvalks - baltas bikses, krekls arī ir balts, īsām rokām, vaļēju apkakli un no zīda. Viņam ir veste, arī vaļēja, silti brūnu priekšu un melna atlasa muguru ("veste klasiskā parastā"). Cepures nav - viņš ir pieradis, galu, galā, vietējais. Kājās gaišas kurpes.

Daži galdi ir sabīdīti kopā tā, lai sanāktu viens garāks galds, acīmredzot, sanāksmes noturēšanai. Uz galda ir tropiskam klimatam piemērotas uzkodas - rieksti, žāvēti un svaigi augļi utml., dzeramais ūdens ar citronu un ledu. Ja pajautā oficiantam, viņš atbild, ka var droši cienāties, ir samaksāts, un, ja ir vēlēšanās, ir apmaksāti arī citi bezalkoholiskie dzērieni.

Tas arī pagaidām viss, varat ierasties smile.gif


======
Ja esmu kaut ko aizmirsis, jautājiet droši ATD smile.gif
Lodrāgs
Riepām kaucot, ņemot lielā ātrumā pagriezienu, slīpi liecoties sāņus, stāvvietā ietraucās melns motocikls, atstājot aiz sevis tumšu līniju asfaltā. Novietojis rumaku tā pavēlnieks norāva no galvas ķiveri, kas smacēja braucēju, liekot kampt pēc gaisa, sviedru lāsei notekot no pieres līdz zodam. Baltādainais, neiedegušais, puisis, skaidri nebija ne vietējais, ne radušais pie augstām temperatūrām un tveicējošas saules. Pārbaudījis mobilajā savu atrašanās vietu ar GPS, puisi to ieslidināja atpakaļ zilo šortu sānu kabatā. Pirkstu aizbāzis aiz melnā krekla apkakles, tā tika nedaudz paraustīta, ļaujot vēsmas plūsmai skopi veldzēt miesu, nedaudz sašūpojot haizivs zoba karekli ap kaku. Uz melnā bezroku krekla krūtīm rēgojās kāda slavena Eiropas roka grupa. Vēl mugurā bija balts zīda īsroku krekls, kas atstaroja daļu no saules nākošā karstuma. Ap vienu roku, viens pret otru, trinkšķinās krāsainas aproces, taisītas no visa kā, zem tām slēpās Roleksa pulkstenis. Izņēmis atslēgas no aizdedzes un uz acīm uzlicis melnas acenes, Amons pameta rumaku un devās "iekšā".

— Hei, vecīt! Labais, — Rādot ar vienu gaisā pacelto roku rok zīmi, "telpā" iesoļoja jaunietis ar nedaudz apgarotu smaidu. Varbūt skanošā mūzika nebija roks, vai kas cits līdzīgs, bet tas neapturēja puisi no galvas māšanas līdzi mūzikai un gaisa ģitāras izspēles. — Hai, tu zini to gabalu, nu to kur ir tā - dara - dam dum tak daRĀ~! — Visai neprasmīgi Amons centās nodungot dziesmas melodiju, roku pirkstiem nemākulīgi bakstot iedomu ģitāras stīgas. Uz krūtīm rēgojošās grupas pazinējam, iespējams, pielektu, kuru dziesmu viņš domāja. Beidzis savu priekšnesumu, puisietis piesēda pie garā galda ieslīpi, lai turpinātu vērot spēlētāju un atslābināja pēdas uz blakus esošā krēsla malas. Apkrautā nieciņu roka, taisni virs galvas izslējās, notrinkšķinot tos, pirkstiem skaļu uzsitot knikšķi.
— Hei, man lūdzu, em.. ko gāzētu ar ledu. Daudz, daudz ledu! — Puisis pasmaidīja ar savu žilbinoši balto smaidu. Tikai žēl šeit nebija nevienas daiļas oficiantes kam to novērtēt. No galda paķēris riekstiņu, Amons uzsāka to laiski košļāt.
Sindra
Melns jaguārs laiski ieripinājās stāvvietā pie bāra.
Šodien Oro bija braucis gaužām prātīgi un pat iespējams, nesteidzīgi. Varbūt iemesls tam bija pārdomas par vietu uz kuru viņi dodas. Un varbūt tagad, paraugoties ar skaidrāku galvu, vīrietis apjauta, ka viņa lēmums piedalīties kaut kādā mistiskā uzdevumā, nemaz nebija saprātīgs.
Tomēr, viņa uzvedībā šīs pārdomas neatspoguļojās. Oro bija tāds pats kā vienmēr. Mierīgs, nosvērts. Par sevi pārliecināts. Jo ja arī viņš izrādītu savas pārdomas, tad visticamāk viņi nekur neaizbrauktu. Bet kaut kā tik viegli viņš zaudēt savas derības nevēlējās.

- Mēs jau varam tikai paklausīties, ko tur saka un ja nepatīk, doties prom... - Oro noteica, kad mašīna bija noparkota stāvvietā un motors izslēgts. Vīrieša roka gan vēl joprojām atradās uz stūres, it kā viņš pats nebūtu līdz galam izlēmis. Un tad arī... tas, viņa teiktais vairāk likās, ka pašam sev adresēts, nekā māsai.
Izvilcis atslēgu no aizdedzes, viņš pieliecās pie Olīvijas lūpām un tās īsi noskūpstīja.
- Es tevi pasargāšu. - Oro klusi noteica, skatienam aizkavējoties pie māsas tumšajām acīm. Tieši tādām pašām, kā viņam. - Vai arī... sliktākajā gadījumā, mēs būsim iepriecinājuši pamāti. Tas nav slikti, vai ne? Iepriecināt cilvēkus. - Oro pasmaidīja un atvēris durvis, izkāpa no kabrioleta.

Ātri apgājis mašīnai apkārt, vīrietis atvēra durvis un pasniedza Olīvijai roku. Brīvā roka aizcirta mašīnas durvis, īss bīp signāls mašīnai atbildot uz atslēgas pulti un Livingstoni devās iekšā bārā.
Oro veda Olīviju, ļaujot sievietei turēties pie viņa elkoņa.
Nebija jau viņš nekāds izmeklētājs, kurš uzreiz pamanītu kaut kādas aizdomīgas lietas. Nekā tamlīdzīga. Oro skatiens pavisam ikdienišķi nopētīja bāru, kurā viņi bija ieradušies. Tāpat, kā tur esošie varēja nopētīt viņu. Neskatoties uz siltajiem laikapstākļiem, vīrietis bija tērpies visai parastās garās džinsa auduma biksēs un baltā Tkrekliņā. Kājās melnas kurpes. Bikšu kabatā varēja manīt mobilā telefona aprises. Brīvā roka vēl joprojām cieši turēja sažņaugtas mašīnas atslēgas. Ap vīrieša kaklu, ne pārāk uzkrītošā ķēdītē bija iekārts zelta krustiņš.

Visādi citādi jau nekas nenodeva vīrieša nepārliecinātību par šī soļa pareizību.
Pagaidām, šeit esošajiem, viņš nepievērsa pārāk daudz uzmanības. Parūpējās, lai Olīvija iekārtojas pie galda un apjautājās bārmenim pēc PinaColadas sievietei, pats iztikdams ar to citronūdeni, kurš bija atrodams uz galda.
Romija
Olīvija pa ceļam bija klusējusi, netraucējot brāļa pārdomas. Pēc tā, kā Oro bija pasniedzis stāstu par derībām un tikšanos, Līva nebija to uztvērusi kā kaut ko pārāk bīstamu, bet tas, kā viņš izturējās tagad, lika domāt, ka varbūt tur ir kas vairāk.

Atbildējusi uz skūpstu un viegli noglāstījusi brāļa roku, Olīvija pasmaidīja. "O, jā, Mišela varētu būt priecīga," viņa tik pat sarkastiski atbildēja. Šādi pārspīlēta aina par iespējamo derību un bāra apmeklējuma iznākumu iesita mazliet vairāk adrenalīna pēdējā laika laiskajām dienām Karību jūras krastos. Varbūt kaut ko tādu arī vajadzēja, lai neiestātos rutīna un viņa spētu novērtēt mieru, kas ir dāvāts.

Ieķērusies Oro elkonī, Līva sekoja uz bāru. Šeit viņa nebija bijusi, bet apkārtne neliecināja par kaut ko neparastu, tāpēc jau pēc dažiem nedaudz uztraukties soļiem Līva bija atguvusi savu graciozo gaitu, lūpas bija atguvušas nedaudz noslēpumaino smaidu. Lī bija ģērbusies gandrīz pretēji savam brālim. Viņai bija gaišas, pusgaras bikses, siksniņkurpes un melna, apspīlēta augšiņa, smalki rotāta ar ziedu rakstiem. Mati bija saņemti nedaudz nekārīgā, augstā astē, atklājot viņas plecu un muguras vienmērīgo iedegumu. Tas, kā Līva turējās pie Oro elkoņa, gan nekā neliecināja, ka viņi ir brālis ar māsu, drīzāk gan mīļākie. Vai arī viņa bija tikai pavadone, ko Oro paņēmis līdzi, lai padižotos, ka uzņemas bīstamus uzdevumus. Sliktais puisis, rawr!

Līva apsēdās pie galda, nopētot netālu visai atbrīvotā, pat vulgārā pozā sēdošo jaunieti. Šis gan pēc skata nebija gluži kūrortu materiāls, tāpēc pazibēja doma, ka varbūt viņš arī ir vēlējies risināt diskrētus jautājumus. Par Oro spēju delikāti apieties ar lietām Līva nešaubījās, bet šis? Savaldījusi vēlmi novaiksntīties, viņa pievērsās mūziķa nopētīšanai, kurš gan izskatījās drīzāk pēc bāra mēbeles, kas šeit droši vien izklaidē pat tos viesus, kas ir ieradušies tik ellīgi agri vai aizķērušies kopš vakardienas.

"Nāc pie manis!" Līvas lūpas bez skaņas uzrunāja Oro, skatienam ilgpilni veroties brāļa tik pat tumšajās acīs. Plauksta nogūla uz solu sev blakus. Līva nešķiroja, vai tā bija greizsirdība, paranoja vai tikai mīlestība, bet viņa gribēja... viņai vajadzēja, lai brālis ir blakus.
Roviela
Tā nu gan bija publika! Pedro iekšķīgi nosvilpās, redzot vareno motociklu, kas atvizināja ārzemnieku gluži kā no reklāmu rullīšiem, kurus viņš bija redzējis. Tādi te neapgrozījās bieži, un ar 'te' puisis domāja galvaspilsētu.
Neizrādīdams savas domas, Pedro atmāja sveicienu un pēc tam izvilināja no ģitāras, kas gan nebija tādai mūzikai domāta, akordus atbilstoši pieprasītajam "dara - dam dum tak daRĀ~!", pēc tam pārejot uz vietējai videi piemērotāku repertuāru.

Alondra tikko paspēja iemalkot citronūdeni, kas šajā karstumā atspirdzināja vairāk par ledu, kad ieradās nākošie. No nojumes apakšas pa gabalu varēja ieraudzīt vareno auto, kādi arī te daudz nebija sastopami. Jāsaka, Pedroprāt, pāris, kas no tā izkāpa, atbilda auto izskatam. Viņi arī ir pieteikušies? Noteikti, ja jau šveicārs pie ieejas ielaida. Vai, varbūt, tie būs darba devēji? Tad redzēs.
Nospriedis, ka runas tagad vēl nesāksies, Alondra turpināja spēlēt, šoreiz uzsākdams arī klusi dziedāt. Nu, tā, lai netraucētu, ja kāds sadomās sarunāties. Viņam bija gauži patīkama balss. Pirksti veikli slīdēja pār ģitāras stīgām, radot visai sarežģītu un virtuozu pavadījumu. Alondra dziedāja spāņu valodā.
Sindra
Oro jau arī ilgi nekavējās. Un vispār Līva nevarēja sūdzēties. Kamēr bārmenis jauca kokteili, vīrieša acis vērās pretī māsas acīm. Un lūpas tikpat klusi atbildēja: - es jau eju... -
Kur gan citur viņš liksies. Paņēmis dzērienu un par to norēķinājies, Oro atgriezās pie galda un nolika māsas priekšā PinaColadu.
Patiesībā, viņš pats vēlētos iebaudīt tādu kokteili, taču, tā kā viņš stūrēja un tā kā braukt dzērušam bija pret mediķa pārliecību, pat ja viena kokteiļa glāze noteikti nespētu laupīt viņa saprātu, Orfejs tomēr labāk izvēlējās par labu citronūdenim. Galu galā, iepriekšējo reizi, tieši reibuma stāvokļa dēļ, viņš bija sajuties varonīgs un piekritis iesaistīties šajā uzdevumā.

Īsi nopūties, viņš apsēdās blakus māsai un ļāva plaukstām aptvert vēso glāzi.
Viņa skatiens mierinoši kavējās pie māsas acīm. Tajās vienmēr varēja atrast savu miera ostu. Nekāda uztraukuma, miers un... varbūt pat varēja izbaudīt tās ģitāras skaņas, kuras skanēja no bāra puses.
Andromeda
Pie „Ola Blanca”, stāvlaukumā, dusmīgi norēkdamies, slaidi iegriezās sudrabkrāsas Jaguārs f-type coupe. Šofera durvis atvērās. No smalkās mašīnas izkāpa vēl smalkāka dāma pagarā, viegli plandošā, smaragdzaļas krāsas kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, tā bija apjozta ar dārgas, brūnas ādas jostu. Viņai bija tāda paša brūnuma platmale, no kuras malām rēgojās zīdainas, spīdīgas, tumši brūnas matu lokas. Sejas lielāko daļu aizņēma lielās saulesbrilles, bet pirkstā bija redzams gredzens ar lielu akmeni krāsā kā kleitai. Kājās viņai bija ērtas ādas iešļūcenes ar siksniņu ap potīti.

Skaistā sieviete aizslēdz mašīnu un laiski devās uz bāra pusi, kur jau bija cilvēki. Šveicaram viņa kaut ko pavisam klausi iečukstēja ausī un viņš viņu palaida garām. Viņa apsēdās pie letes gabaliņu nostāk no ģitāras spēlētāja, kuram veltīja žilbinošu smaidu. Gaisā bija jūtamas patīkamas, saldas un, iespējams, ļoti dārgas smaržas. Viņa paliecās tuvāk bārmenim un, vēl joprojām smaidīdama, uzlika roku uz viņa plaukstas: „Es vēlos kaut ko atspirdzinošu šajā skaistajā rītā. Pārsteidz mani, dārgais! Varbūt kaut ko ar passion fruit? Mmm..” Sievietei bija manāms franču? akcents.
Romija
Atmosfēra arvien vairāk sāka atgādināt romantisku tikšanos, ja vien nebūtu tik agrs rīts, ja vien viņi nebūtu speciāli braukuši uzzināt lietas un ja vien viņus netraucētu savādā puiša klātbūtne.

Līva pasniedzās pēc pinacoladas glāzes un apmierināta iemurrājās, kad Oro apsēdās viņai blakus. Sievietes pirksti viegli pārslīdēja viņa delmam, apliecinot savu pateicību. Brāļa rūpes vienmēr spēja kā ar burvju mājienu noņemt spriedzi un uztraukumus, it kā viņa vārdi kā gādīgi pirksti izmasētu saspringušus plecu muskuļus. Līva lūkojās uz Oro glāzi, prātodama, ar kādu tostu saskandināt — par viņiem, par Afrodīti vai par piedzīvojumiem —, kad ārpusē ierēcās vēl kāda automašīna, drīz vien skatienam atklājot svešu sieviešu kārtas būtni. Lī gluži automātiski un ļoti privātīpašnieciski piebīdījās tuvāk savam brālim, bet viņas vērojošais skatiens atslāba tikai tad, kad atnākusī sāka flirtēt ar bārmeni.

Un tomēr, lai izslēgtu pārpratumus, Līva uzlika roku ur Oro pleca, drīz vien tur nogūla arī viņas zods, pēc brīža pasniedzoties un uzspiežot skūpstu pie viņa auss. "Vai mums ir kāds jāgaida?" viņa čukstus apjautājās. Brālis varēja zināt vairāk, pat ja nebija neko konkrētāku vakarā izstāstījis.
Lodrāgs
Smaids atpletās plašāk pie pazīstamās spēles. — Epic~! — Nosvilpa puisietis, pasitot plaukstas, atzinībā par spēju izdot šo skaņu no parastas ģitāras. Pilnībā gribējās izvilkt pāris dolārus un iesviest cepurē, ja tāda mitinātos pie mūziķa kājām. — Klau, kā tevi saukt, manējais ripo ar vārda Amo. — Takā sevi iepazīstinot, puisi pie vārda uzsita sev pa krūtīm ar dūri, divas reizes kā tas varētu kaut kur būt raksturīgi, puišiem uz ielas. Mazsvarīgi tas vai kādu reizi viņš viņu vel satiks, Amo bija sociāls un brīvi apņēma jaunus draugus un paziņas. Pēc dūres uzsitiena, viņš piecēlās no savas vietas, rokas spiedienam, kā tas iepazīstoties arī varētu pieklāties vīriešiem.

Muzikants gan nespēja noturēt uzmanību, kad kadrā ienāca daiļava, kas varētu aizķert katru garāmgājēju kā mašīnas spogulis velkot sevi līdzi pa aso trotuāru. Pirksti izskrēja cauri pagarākajiem matiem galvas augšdaļā, piekārtojot tos vietā. Piecēlies no savas vietas, puisi pieslīdēja pie letes blakus, zaļajam paradīzes putnam ar īpatnējo akcentu, kas vēla iekšā interesi.
— Hei, vari mani saukt Amo, kā tevi? — Amons nekautrējās izrādīt baltos zobus platā sveicinošā smaidā. — Tev patīk nauda vai piedzīvojumi? — Tikai šādi cilvēki varētu tagad šeit apgrozīties, bet Amo jau nebija pārāk dziļdomātājs, lai redzētu citus iemeslus.
Andromeda
Kamēr bārmenis gatavoja Odrijas pārsteigumu, viņas skatiens caur saulesbrillēm pakavējās pie ģitārista. Ģitāras skaņas viņas ausīm šķita patiesi brīnišķīgas. Sevišķi saistoši bija vietējie mūzikas ritmi. „Absolument debešķīgi!” Viņa iesmējās dzirkstošus smieklus un sasita plaukstas, kad atkal sāka skanēt vietējais repertuārs. Skatiens atrada arī pāri, kas sēdēja pie galda. Skaists vīrietis, jā, un sieviete arī. Odrija skaidri nolasīja, kā viņa ciešāk pieglaužas savam dārgumam un ko tas nozīmēja. Tas viņai bija tik acīmredzami kā lasīt grāmatā. Odrija smaidīja mazliet noslēpumainu smaidu.

„Ce que vous dites?” Odrijai blakus bija apsēdies jauneklis, Amo. Saule nebija palutinājusi vai arī vienkārši bija karaliskais ādas tips? „Ā, piedzīvojumi. Kā gan bez tiem?” Viņa atkal iesmējās. Par naudu viņa neko neteica. „Odrija.” Viņa pasniedza smalki veidoto plaukstu sveicienam.
Lodrāgs
Sejā iezīmējās īss mulsums pie jaunkundzes valodas, bet tas ātri nozuda, viņai atsākot runāt angliski, žilbinošajam smaidam no jauna rotājot seju. Acenes pavilkās uz augšu, labākam skatam, atklājot divas, izteikti safīr zilas, acis.
— O, jā! Piedzīvojumi. Tie liek justies dzīvam kā labs lēciens no lidmašīnas ar izpletni vai uzķerot milžu viļņa muguru. — Piekrītoši jaunietis stāstīja, bārmenim tikmēr pasniedzot viņa pasūtīto dzērienu, kas izskatījās pēc burbuļojoša krasu sprādziena ar ledu līdz augšai un vienu mazu, piemīlīgu lietussardziņ sānā. — Adrenalīns, labākais veids kā apdullināties! — Puisi pacēla no letes savu dzērienu, ledus kubiņiem viegli sasitoties vienam pret otru, vēsumam patīkami strāvojot no pirkstu galiem.
— Mmm, jauks vārds, cik manu esi Eiropas daiļais zieds. — Beidzis malku, Amons izteica, ieinteresētajam skatienam neatkāpjoties no paradīzes putna brillēm, kamēr roka maigi satvēra viņējās. — Prieks iepazīties. — Viņš to izteica bez mazākās pretējās domas teiktajam.
Roviela
- Pedro! - Alondra atsaucās, pastiepdams plaukstu rokasspiedienam, uz brīdi pārtraucot spēlēt. Rokasspiediens nebūt nebija gļēvs un mīksts, kā to varētu iztēloties, bet, jāsaka, arī pats Pedro neizskatījās pēc vārgā stiebriņa. Drīzāk viņu varēja iztēloties uz sērfojamā dēļa kāda viļņa mugurā.

Pedro sniegbaltais smaids, veltīts nupat ieradušamies skaistulei garajā kleitā (un atbraukušai ar Jaguāru!), bija pati pilnība. Ne piedauzīgs, ne ķircinošs, bet tāds, ko gribējās redzēt vēl un vēl, un tas bija veltīts vienīgi Viņai. Līdz puiša nāsīm atvilnīja dārgu smaržu aromāts. O, jā! Viņš tādas bija jutis un zināja. Vienīgais pārsteigums bija tas, ka šo sievieti viņš nebija manījis pilsētā kaut kad agrāk.
Nupat iepazītais Amo pievērsās Odrijai, un Pedro atsāka spēlēt un dziedāt. Kaut kā jau laiks jāpakavē.
Andromeda
Odrijai nepalika nepamanīts ģitārista, Pedro, skaistais smaids, kas bija veltīts tikai viņai. Vai Pedro bija vietējais, ka tik lieliski pārzināja Santahuanas mūziku? Odrija ieintriģējās, vērodama Pedro pirkstus darbībā, kamēr Amo klāstīja par lidmašīnām, izpletņiem un viļņiem. Tas nebija gluži tāds adrenalīns un piedzīvojumi, kādi Odrijai gāja pie sirds. Tomēr viņa to neizrādīja, tikai neatvairāmi smaidīja. Viņa noņēma saulesbrilles, atklājot glīto seju un dzirkstošās, pelēkās acis.

„Lieliski! Merci, dārgais!” Bārmenis pasniedza Odrijai passion fruit Caipirinha. Viņa piemiedza viņam ar aci. „Šīs pasaules.” Viņa iesmējās un noslēpumaini atbildēja uz Amo minējumu. Iespējams vēl nevēlējās atklāt lietas. „Savukārt es manu neesat šejienietis?” Viņa lūkojās tieši puiša zilajos safīros. „Bet Pedro? Vai šīs ir Jūsu mājas? Tik skaisti spēlējat. Un dziedat!”
Roviela
Rūpīgāk pavērojot Pedro, varēja pamanīt, ka viņa āda, ja nebūtu nosauļota, tik un tā būtu tumšāka nekā īsti baltās rases pārstāvim, bet sejas vaibstos to īpaši nekā nevarēja manīt. Un vai tad Vecās Pasaules spāņi arī nebija tumšāku ādu kā ziemeļos vairāk dzīvojošie?

Alondra uz brīdi pārtrauca spēlēt un dziedāt. Roka maigi glāstīja ģitāru, kā pati tiekdamās turpināt spēlēt.
- Jā, senjorita, es esmu vietējais, - viņš pasmaidīja vēlreiz, piekrītoši pamādams ar galvu, - Puertopedro ir manas mājas.
Pirksti atsāka strinkšķināt stīgas. Šoreiz tā bija deju mūzika.
- Tas ir mans prieks un maize arī, senjorita.
Lodrāgs
Puisis pagrozīja galvu, prātojot pie lēdijas noslēpumainības. Tādām jau viņām patika būt, neaizsniedzamiem kā aizliektam auglim, augstākajā koka zarā. Amons vien smaidīja pretī neliekoties traucēts līdzīgi kā to darīja viņa pati.
— Hm, kas gan to nodeva? — Draudzīgi puisietis pasmēja, uzslidinot atpakaļ priekšā acīm melnās acenes. — Esmu visurietis, kur vien, kas interesants notiek, tur es atripoju. — Viņš ļāvās arī daudz nestāstīt, lai gan drīzāk dēļ nevajadzības ieslīgt šādās detaļas, ne tīšas mistērijas miglas pūšanas, tā nebija viņa stilā.

Amons daudz neņēmās gar to, ka paradīzes zieds dalīja savu uzmanību, kādam daudz elegantākam un vilinošākam par ielas puišeli. Daiļavas kā viņa nebija pelnījušas tikt piesietas pie viena. — Pedro, esi vietējā slavenība? — Amo uzjautāja, gadījumam ja jāpajautā autogrāfs.
Ungaarijas ragaste
Autostāvvietā nesteidzīgi ieripinājās tumši zaļš džips. Auto bija viegli noputējis, taču tāpat varēja redzēt, ka nav no jaunākajiem un glaunākajiem modeļiem. No tā izkāpa vīrietis gaišās viegla auduma biksēs, pelēkās vieglās kurpēs un pieskaņotā gaišā īspiedurkņu kreklā. Tumšais iedegums un sastrādātās rokas liecināja, ka viņš nepieder bagātākajam sabiedrības slānim.
Mazliet patīksminājies par glaunajiem braucamajiem, viņš aizslēdza savu džipu un devās uz bāru.
Sasveicinājās ar apsargu un veiksmīgi ticis tālāk, Sems noskatīja sanākušos, prātā pārlikdams, kuram kurš spēkrats varētu piederēt.

"Labdien!" vīrietis angļu valodā īsi pasveicināja visus klātesošos un pie bārmeņa noskaidrojis, ka uzkodas un dzeramais ir konsumējams, pārvietojās pie galda. Apsēdies nostāk no pārīša (Olīvijas un Orfeja), Sems sev paņēma ūdeni.
Sindra
Orfejs necentās iegrožot māsas privātīpašnieciskās tieksmes. Bet viņa skatiens, kā jau pārējiem vīriešiem šajā telpā, sekoja ienākušajai dāmai. Tik vien kā viņš necentās uzreiz skriet pie svešinieces un žilbināt smaidus. Jā, Oro skatījās, taču tas drīzāk bija vērojošs skatiens, lai kontrolētu, kas notiek apkārt.

- Es domāju, ka jāgaida. - vīrietis klusi atteica Olīvijai. Prātodams, vai māsa ir uztraukta par konkurenti viņa paša sakarā, vai arī viņai nepatika, ka šeit esošie vīrieši uzreiz neskrēja iepazīties ar viņu. Viņš gan domāja, ka viņi to darītu, ja vien māsa nebūtu teju vai viņam iesēdusies klēpī.

Orfejs atļāvās būt nepieklājīgs. Viņš visai atklāti klausījās sarunās, kuras bārā norisinājās. Nu, cik nu viņš tās varēja dzirdēt atrodoties vietā, kur vīrietis atradās.
Katrā ziņā, Oro bija iedomājies ko citu. Ka te būs sanākuši kaut kādi rīkļu rāvēji un slepkavas ala Mačete tipi. Bet te izskatījās pēc naktstauriņu salidojuma.

- Ko tu par viņu domā? - vīrietis klusi apjautājās, pamājis letes virzienā, kur atradās gan dāma, gan mūziķis, gan moča īpašnieks. Nu, ārā bija mocis. Un tas puisietis atbilda motobraucēja tipam. It īpaši, kad viņš par sevi teica, ka esot atripojis.
Orfejs speciāli nenorādīja par kuru personu jautā. Viņš testēja māsu. Un savā ziņā to varēja uzskatīt par laika īsināšanas izklaidi.

Vīrietim, kurš apsēdās netālu no Livingstoniem, tika sveiciens galvas mājiena izskatā. Pagaidām uz sarunām ar svešiniekiem, Oro īpaši nevilka. Viņš jau nemaz vēl nebija līdz galam pārliecināts, ka paliks. Bet bija vēl jāpagaida. Kādu, kas izskaidros, kāds tad ir tas diskrētais uzdevums.
Romija
Olīvija zināja spēli, kur jāvēro svešinieki un jāizdomā, kas viņi ir un kādās attiecībās viens ar otru. Nenocēlusi zodu no Oro pleca, Līva pirmo reizi tā nopietnāk paskatījās uz letes pusi, novērtējot visus tur atrodošos.

"Viņa ir padauza, bet ne no tām zemajām. Drīzāk no tām, kas savaņģo miljonārus un aptīra to kabatas apartamentu buduāros. Mašīnu viņai uzdāvinājis kāds no klientiem cerībā, ka viņa paliks, taču nē. Viņa lido kā tauriņš no viena zieda pie cita, nekad neatskatoties un neatgriežoties iztukšotos ziedos. Bet viņai ir apnicis, nē, viņai ir radušās problēmas. Viņu pazīst pārāk labi, tāpēc ir pāris reizes uzrāvusies uz neapmierinātiem klientiem, nācies aiziet tukšā. Pieradusi pie greznas dzīves, naudu vajag. Tāpēc nolēmusi pamēģināt savādāk risināt diskrētas lietas," Līva pavisam klusām čukstēja, bet Oro jau tepat bija, lai dzirdētu. Viņa neslēpa nedaudz iedomības savā stāstā.

"Viņš, tas sīkais, ir svilpaste. Iedomājies, ka spēj darīt jebko un jebkur, izskatīties, kā vien vēlas, un vienalga dabūt sev pasauli zem kājām. Smaga bērnība vai problēmas skolā, no tādiem tādi izaug. Nospriedis, ka jāizraujas, nopircis moci par naudu, ko dabūja, kad pārdeva vecāku dāvināto pikapu. Pārējā daļa uz kredīta, tāpēc jāatstrādā, bet tāds jau neies strādāt parastu darbu. Bēguļo no bankām, cenšas savilkt galus kopā un darīs jebko," viņa turpināja aprakstīt trijotni, tikai jaunā vīrieša aprakstā nebija tik izteikti sāncensīgas pieskaņas.

"Tas trešais te vienkārši pelna iztiku un izdomājis, ka varētu paklausīties. Viņš ir dubultaģents, kas noklausās un izmanto to savā vai sava saimnieka labā, jo kurš gan turēs aizdomās bāra darbinieku. Ja kas tāds tiek pieļauts, tad viņš ir pazīstams organizatoriem, tāpēc jāseko līdzi, ka neapšmauc vai neiegrūž problēmās," Līva pabeidza ar trijiem, kas čaloja pie letes.

Pagriezusi galvu pret vēl vienu sēdošo, viņa tomēr neturpināja, jo tas izskatītos pārāk aizdomīgi. Iemalkojusi nedaudz pinakoladas, Lī no nelielās rokassomiņas izmakšķerēja telefonu un ieskatījās, cik tas rāda. "Tiešām deviņos?" viņa pārjautāja.
Andromeda
„Nav nepieciešams uzrunāt par „senjoritu”, Odrija ir pieņemami.” Viņa līksmi atsaucās. Skanēt sāka deju mūzika. Tā vien gribējās pielēkt kājās un uzgriezt kādu deju, bet šis laikam nebija vēl īstais laiks. Viņa piecēla pie lūpām ledusauksto dzērienu. „Mmm...si bon!” Tas lieliski atspirdzināja.

„Oui, oui. „Visurietis” kāds dīvains vārds, bet atbilstošs. Es arī varētu tā teikt. Visuriete.” Viņa pasmējās par to, cik diezgan muļķīgi tas skanēja. Tā drošvien sacītu visi, kas nevēlētos atklāt savu patieso izcelsmes vietu, ja vien tas būtu īsts vārds.

Vēl viens vīrietis piebiedrojās un apsēdās blakus pārim. Odrija pamāja sveicienam.
Lodrāgs
Lokam pievienojās vēl kāds, pēc paskata alfa tēviņš, rūdīts un spēcīgs, bet varbūt vien galvā skanošā episkā mūzika lika viņam tā izlikties. Tā teikt, lai jautrāk, varēja arī mazdrusciņ pārspīlēt, vieglākam prātam. Izrāvis līdz pusei savu dzeramo, jūtot stindzinoši patīkamo vēsumu pārvietojamies lejup pa kaklu līdz orgānu juceklim vēderā, kāds no ledus kubiņiem iespruka mutē un tagad tika aktīvi gremots līdz mazākai konsistencei, norīšanai.
— Oi, pilnīgi dvēseles radinieki! — Amo dzīvespriecīgi izsaucās, skatienam atgriežoties pie jaunpienācēja un tad pie pārīša, kas uzsācis aktīvi diskutēt. Reizi noķerot sievietes skatienu, ar ko pietika, lai jaunietis nošautos no krēsla un pietrauktos brīvi pie galda, pretī pārītim, elkoņiem uz galda, paliecies uz priekšu. Varēja teikt, ka viņš bija no tiem, kas nekad nesēdēja vienā vietā pārāk ilgi un vienmēr atrada runājamo ar pilnīgiem svešiniekiem.
— Hei balodīši, mani dēvē Amo un kā Jūsu duetu? — Skatiens koķetīgi vērās kaķenītē, kas pieglaudusies pie sava runcēna, tad pagriežoties pret vīrieti patālāk. — Un tevi? — Draudzīgi pasmaidot, puisietis paķēra no trauka kādu kaltētu krāsainu nieku un iemeta mutē. — Salds. —
Miervaldis Gotiņš
Stāvvietā ieripoja melns mersedess. No tā izkāpa apmēram 35-40 gadus vecs vīrietis melnā uzvalkā ar diplomāta tika portfeli. Lieki nekavēdamies, bet arī īpaši nesteigdamies, viņš aizslēdza mašīnu un, tikai mazliet palēninājis soli, pārmija pāris vārdus ar apsargu, kurš paklausīgi pakāpās malā un ielaida vīrieti bārā.

- Labrīt! - Vīrietis sveicināja klātesošos vispirms spāņu un pēc tam angļu valodās. Negaidīgams atbildi, viņš turpināja spāniski: - Tā ka ne visi no jums brīvi runā spāniski, es runāšu angliski. Vai nevienam nav iebildumu?

Izvēlējies tādu vietu, no kuras viņš atrastos pret visiem sarunas biedriem ar seju vai vismaz trīsceturtdaļpagriezienā, vīrietis uzlika uz galda portfeli, un pamāja ar roku oficiantam, lai tas pazūd, kurš arī šo rīkojumu nekavējoties izpildīja. Palicis stāvot kājās, atnācējs lēnām pārlaida acis raibajai kompānijai.
Lodrāgs
Melns tipāž ieslīdēja nojumes ēnā glābties no saules savā pārgalvīgajā melnajā uzvalkā, kas lika Amonam vien svīsts skatoties.
— Hei vecīt! — Jaunietis brīvi uzsauca paceļot draudzīgā sveicienā roku. Vecais vīrs par spīti nopietnajam paskatam, nemaz nelika saspringt vai jebkā mainīt savu mierpilno pieeju.

— Es, Runāt, Tikai Angliski! — Tēlotā ārzemnieka akcentā angliski, puisi izteica ar platu smaidu.
Sindra
Smaidīdams Oro klausījās Olīvijas stāstītajā. Un jo tālāk sieviete tika, jo platāks vērsās vīrieša smaids. Māsa nebija cilvēku mīļotāja, to Oro zināja. Taču viņš ar lielu interesi allaž klausījās Līvas spējā savirknēt vārdus par citiem tā, ka klausoties gribas palūkoties uz šiem cilvēkiem vēlreiz, lai pārliecinātos, ka tiem uz pieres nav rakstīts: sabiedrībai nederīgs indivīds, vai kas tamlīdzīgs.
Oro pats nesirga ar iedomību tādā līmenī, kā māsa. Un no abiem dvīņiem, tieši viņam bija tikusi visa līdzcietības un sapratnes daļa. Bet viņai... reizēm vīrietim likās, ka no māsas sanāktu perfekta slepkava.
- Man liekas, ka viņa ir visai skaista. - Oro klusi noteica, ļaudams vārdiem kā vieglai vēsmai glāstīt Līvas ausi, riskējot dabūt vismaz sašutuma pilnu dunku sānos. Un apzinoties, cik ļoti māsu ķircina šāda maza atzīšanās.

Jaunā puiša parādīšanās acu priekšā gan iztraucēja mazo māsas kaitināšanas flirtu un nevilšus Oro parāvās nedaudz nostāk no Olīvijas.
- Orfejs. - viņš atbildēja un pasniedza puisim labo roku, lai sarokotos. Viņa skatiens aizkavējās pie jaunekļa acīm, bet domās viņš prātoja, cik daudz no tā, ko Olīvija bija pateikusi par šo Amo, varētu būt taisnība.

Ieradās vēl viena persona un kā varēja noprast, tad šis tips bija darba devējs. Oro skatiens pievērsās vīram melnā.
Tā kā Oro nebija problēmu ne ar spāņu valodu, ne angļu, vīrietis sēdēja klusu un neko neiebilda. Viņa skatiens bija pievērsts atnācējam un jaunais ārsts uzmanīgi klausījās, kas šim te būtu sakāms. Kāds tad būs tas diskrētais uzdevums un ko no viņiem vispār grib.
Roviela
Ļaudis ieradās vēl un vēl, vesels bariņš, un kopā tas izskatījās kā... Pedro pat īsti nevarēja izdomāt, kā tas izskatās. Visādā ziņā, tā nebija izsitēju banda, bet gan smalkāka kompānija, ar smalkākiem amatiem un zināšanām, daudzpusīga. Nē, nudien! Viņš noteikti nenožēloja, ka piezvanījis.
Alondra nepaspēja atbildēt Amo jautājumam par slavenībām. Ek! Nē. Viņš nebija pat gluži visas pilsētas mēroga slavenība, pat valsti nerunāsim.

Nākošais, kurš ieradās, acīmredzami bija darba devējs. Diplomāta portfelis, stāja, un tas mājiens bārmenim. Pedro nolika ģitāru vietā, kur to bija paņēmis, un piebiedrojās pārējiem pie galda, lai nebūtu nevienam aiz muguras. Tagad bija skaidrs, ka ģitārists nebija šī bāra "mēbele", bet gan gluži tāds pats darba tīkotājs kā visi citi.
Atņēmis sveicienu, puisis gaidīja, ko tad viņiem piedāvās, vienalga, kādā valodā, spāņu vai angļu.
Vienīgi kāpēc atbraucējs palika stāvēt kājās? Baidījās par ko, vai kas? Viņi sēž zem nojumes, un tas ir kā atklātā laukā.
Ungaarijas ragaste
Sems lēnām malkoja ūdeni un aplūkoja pārējos ļautiņus. Viens nu bija skaidrs, jaunēklis, kurš nupat pievējoja pie galda, lai veiktu iepazīšanās tūri, neizskatījās pēc tāda, kurš varētu kaut ko diskrēti izdarīt. Lai gan, ārējais izskats mēdza būt maldinošs un nevienu nedrīkstēja novērtēt par zemu.
"Sems," vīrietis atbildēja, kad puiša skats pievērsās viņam, un pastiepa roku sveicienam.

Visbeidzot parādījās arī pats darba devējs. Pārcietis vīrieša skatienu un pieklājīgi atņēmis sveicienu, Sems īsi pamāja ar galvu, sak, iebildumu nav. Un aizdomājās par to, cik daudz un kādas ziņas par viņu topošais šefs ir ievācis.




Romija
"Protams, ka viņa ir skaista. Bagātie pērk skaistās, lai nav jāvelk maisiņš galvā," Olīvija uzšņāca Oro. Viņa zināja, ka brālis viņu kaitina, bet šādi izteikumi vienalga spēja iedzelt atkal un atkal. Tomēr dusmas nebija ilgas. Arī spēli iztraucēja pēkšņi pienākušais "rokeris". Līva nopētīja jaunekli vēlreiz un diezgan neieinteresētā balsī īsi atbildēja: "Lī!" Un tā arī bija visa laipnība, ko šobrīd no sievietes varēja sagaidīt, jo drīz vien ieradās vēl kāds, kas tikai sākumā tika noturēts par kārtējo avantūristu.

Tā kā pulkstens jau rādīja deviņus, tad Līva bija pārtraukusi vārdu spēles un gaidīja, kad beidzot viņiem paziņos, kas šeit ir plānots. Varbūt tas bija tikai kārtējais joks, ko izspēlējuši Oro kolēģi. To apliecināja arī tas, ka vīrs melnā, šķiet, vismaz daļu no viņiem pazina, ja zināja, kādās valodās katrs runā. Lī bija pārliecināta, ka šo vīrieti redz pirmo reizi. Arī viņai ne angļu, ne spāņu valoda nesagādāja problēmas. Palikusi sēžam, tumšmate iemalkoja savu dzērienu un vēroja atnākušo, perifērajā redzē paturēdama arī Oro.
Andromeda
Amo aizdevās pie citas daiļavas. Odriju tas nemaz nesatrauca. „Šeit kaut kas Tev, dārgais!” Viņa atstāja diezgan prāvu tējas naudu bārmenim un uzsmaidīja viņam plašu smaidu. Dārgās saulesbrilles atkal atrada vietu uz sejas, paslēpjot skaistās acis.

Vīrs melnā runāja spāniski. Viņa bez problēmām arī atbildēja spāniski. „Mans vārds ir Odrija.” Viņa pielēca kājās no savas vietas un sveicienam sniedza roku uzvalkam. „Kā vēlaties spāniski, angliski. Nav nekādu problēmu.” Tad viņa apsēdās pie galda, starp Orfeju un Semu.
Miervaldis Gotiņš
- Tencinu, sinjorita! Jūs esat ļoti laipna! - bārmenis pasmaidīja, savākdams Odrijas atstāto dzeramnaudu. Un nozuda virtuvē.

Potenciālā darba devēja sejā nepakustējās ne vaibsts, kad Amons ierunājās tīšuprāt lauzītajā angļu valodā. Tieši tāpat viņsš nekā nereaģēja uz Odrijas mēģinājumu sasveicināties.

- Lieliski, tātad nevienam nav iebildumu pret angļu valodu. - Viņš ierunājās angliski. Kaut arī vīrieša uzvalks bija melns, tas bija acīmredzami plāns un ļoti dārgs. - Priecājos jūs visus šeit redzēt. - Tā bija tikai pieklājības standartfrāze. - Mani sauc Horhe Martiness, esmu advokāts. Kāds mūsu klients ir pazaudējis sev ļoti svarīgu priekšmetu, un es piedāvāju jums iespēju - protams, par pieklājīgu atlīdzību - to atrast un caur mani nodot īpašniekam. - Viņš ieturēja īsu pauzi. - Jums, bez šaubām, būs radusies vesela kaudze jautājumu. Es centīšos tos paredzēt un atbildēt pirms tie ir uzdoti.

- Pirmkārt, jūs varētu jautāt, kāpēc mūsu klients ar šo problēmu nav vērsies policijā. Atbildu: viņam ir savi iemesli to nedarīt. Otrkārt, par cik lielu atlīdzību ir runa? Atbildu: budžets ir 100 000 dolāru. Uz jums visiem. Man ir pilnīgi vienalga, kā jūs tos sadalīsiet. Maksāšu skaidrā, kad saņemšu no jums priekšmetu.

- Treškārt, jūs noteikti interesēs, kas ir šis pazudušais priekšmets. Atbildu: pazudušais priekšmets ir portfelis, aptuveni līdzīgs manējam. Tikai ar to atšķirību, kas tas ir izgatavots no sudrabaina metāla. - Horhe uz brīdi apklusa, ļaudams publikai sagremot izsniegto informāciju. - Pirms es atklāju jums jau sīkākas detaļas par notikušo, es gribētu zināt, vai kāds nav nobijies no šī piedāvājuma un nejūtas gatavs to uzņemties?
Roviela
Pedro klausījās uzmanīgi. Pazudis kaut kas naudīgam klientam. Tas pats par sevi nav neparasti. Negrib vērsties policijā? Arī nav neparasti. Lietas mēdz iegrozīties dažādi, nu, kaut vai visi tie reputācijas jautājumi, kas bija tik svarīgi bagātiem ļaudīm.
Tālāk jau bija sarežģītāk, proti, sudrabainais portfelītis varēja tapt pazudis pēc kāda pasūtījuma, bet... jā, ģenerāļa apartamentos Pedro tāpēc līst tomēr negrasījās.
Tomēr pieņemsim, ka tik traki nav, un Alondra turpināja mierīgi skatīties uz advokātu, tā izrādot, ka negrasās celties un iet projām.
Romija
Pamanījusi, ka šī Odrija ir ieņēmusi vietu draudīgi tuvu Orfejam, Olīvija pameta uz viņas pusi naidīgu skatienu. Iespējams, ka viņa būtu pasākusi kaut ko vairāk, kad atnākušais sāka stāstīt lietas.

Izrādījās, ka tās nebija tikai derības, kurās Oro bija piekritis piedalīties. Tā bija vesela misija, kas solīja samaksu. Lai arī par līdzekļu trūkumu Livingstoniem sūdzēties nevajadzēja, tomēr papildu ienākumi varētu noderēt ilgākai un laiskākai atpūtai. Varbūt pat Oro varētu pagarināt atvaļinājumu un pavadīt vairāk laiku ar viņu.

100 000 uz viņiem visiem solīja gandrīz 17k katram, kas viņiem abiem ar brāli sanāktu diezgan smuks >30k ienākums. Ja vēl pa ceļam tiktu vaļā no kāda nederīgāka kadra, tad summa varētu augt.

Lai arī naudas jautājums šķita kārdinošs un kofera atrašana kā tāda pati nešķita pārāk sarežģīta, vismaz pagaidām, kamēr nebija izstāstītas diskrētās detaļas, Līva atturējās paust jebkādu viedokli. Šī bija Oro spēle, kurā viņa tikai nāca līdzi, tāpēc arī lēmumi tika atstāti brāļa ziņā. Par zīmi, ka Lī nav nobijusies, viņa lēnām pacēla pie lūpām glāzi, padzērās vienu malku un tad, kad glāze lēnām ceļoja atpakaļ uz galdu, iegrozījās mazliet tuvāk Oro, lai mamzele Odrija neiedomātos, ka šis būs kārtējais aptīrāmais klients.
Andromeda
Uzvalks neatbildēja sveicienam. Odrijas smaids nedaudz apdzisa, bet, dodoties pie galda, viņas gaita bija tikpat līgana un eleganta kā ierodoties. „Mēs, protams, neko par klientu nezinām un neuzzināsim?” „Mūsu klients”, tā parasti izteicās, kad algotāji nevēlējās atklāt savu identitāti. Odrija pasmīnēja pie sevis, ka jautājumu advokāts visticamākais izliksies nedzirdam. Vai tomēr? Horhe Martiness izlikās kā tips, kas pielūdza tikai naudaszīmes.

100 000 uz viņiem visiem? Ha! Odrijai tas šķita nedaudz smieklīgi. „Nobijies? Sakiet kādi ir riski šo uzdevumu uzņemoties?” Viņa pilnā nopietnībā jautāja. Nobijusies viņa visnotaļ nebija, tikai prātoja, kur ir viņas āķis, jo 100k tas noteikti nebija. Odrijas sejā un runā tas, protams, nomanāms nebija.
Lodrāgs
Abiem vīriem tika pasniegts pienācīgs rokas spiediens kamēr dūjiņai piemiegts ar aci, tālāk pievēršoties advokātam, kas nejauki noignorēja zaļā paradīzes putna dziesmu.

Pirmkārt: Nekāda policija.
Otrkārt: Nekāda garantija, ka pat paveicot visu darbu viens, Jūs dabūsiet sev pienākošos daļu.
Treškārt: Uzdevums atgādināja pazuduša kaķa meklējumus ja vien šis kaķis ir taisīts no metāla un pildīts ar ko vērtīgu, bez paša kaķa dzīvībai nepieciešamajiem orgāniem.


Tik daudz varēja izsecināt no to pašreiz teiktā.
Simts tūkstoši dolāru? — Jauka summa vienam, bet uz.. — skatiens pārslīdēja pār klātesošajiem. — sešiem cilvēkiem, nejauki dalās. — Katrs guva 16 666 dolārus, ja ignorēja bezgalīgo sešinieku aiz komata. Prasījās pēc papildus personas, ja jutās piekasīgs, priekš precīzam skaitlim aiz komata vai vienu mazāk, jaukam un apaļam, nemaz nerunājot, lielākam. Tā gan bija utopiska domāšana, ka kāds šeit klātesošais vēlēsies visu dalīt jauki un vienlīdzīgi. Lūk, acu priekšā sēdošā dūjiņa, kas glūnēja uz paradīzes putnu, pēc tādas neizskatījās.

Pirmais dziedošais, pēc jautājumiem, putniņš, izrādījās tas pats zaļais paradīzes, sparīgi vicinot spārnus pret bargajiem vējiem, ko pirmīt pūta vēsai tēvainis, kas nemācēja novērtēt sievieti pareizi. Pašā mēlē vīdēja pāris jautājumi, kas kutināja mutes augšdaļu, bet tie pagaidām paturējās pie sevis. Puisietis turpināja smaidīt, atgāzies krēslā aiz galvas sakrustojot rokas, safīrzilajām acīm turpinot vērties lielajā vīrā. Klātesošie likās visi vecāki, tādēļ zinošāki grābt pēc svarīgākās informācijas. Viņam vien vajadzēja uzķert vilni un slīdēt līdzi galā esot atalgotam, laimīgai padzīvošanai. Amo dzīve nevarēja būt ne vieglāka, ne saldāka kā pašlaik.
Miervaldis Gotiņš
- Tā kā par klientu jūs neizbēgami kaut ko uzzināsiet, tad kaut ko pateikt varu. - Uzmanīgi noklausījies jautājumus, Horhe atbildēja. - Tas ir amerikānis, vārdā Braiens. Apmēram 30 gadus vecs. Atrodas Santahuanā jau kādu brīdi, nav atbraucis gluži vakar. - Viņs atkal ieturēja pauzi, it kā pie sevis apdomādams, vai nav pateicis par daudz, vai, gluži otrādi, būtu nepieciešams nepateikt vēl kaut ko. - Par riskiem... Ļoti labs un saprātīgs jautājums, sinjorita! - Viņš viegli pamāja ar galvu - to varētu tulkot kā atzinības izrādīšanu. - Teikšu, kā ir: lielākais risks droši vien tas, ka jums šo portfeli neizdosies atrast, jo diemžēl laiks darbojas pret jums... jums varbūt ir nedēļa, bet varbūt arī nav. Gluži vienkārši kaut kādā brīdī jau klientam kļūs vienalga, atradīsiet jo portfeli, vai nē, un tad, protams, pasūtījums atceļas. Kas vēl? Nu, pastāv risks, ka portfelis ir nonāk kaut kādas līdz zobiem bruņotu atsaldeņu bandas nagos, kādu diemžēl mūsu valstī un pilsētā netrūkst. Kā jūs labi saprotat, es nezinu, kur šis portfelis atrodas. Ticiet man - ja es to zinātu, ļoti iespējams, ka es būtu atradis veidu, kā to atgūt bez jūsu palīdzības. Ko vēl varu piebilst - iespējams, ka portfeli būs grūti atgūt ar likumīgiem paņēmieniem. Saprotiet mani pareizi, - Horhe pacēla gaisā rādītājpirkstu, gluži kā piekodinādams, - es ne mazākajā mērā neaicinu un neiedrošinu jūs pārkāpt likumus. Tomēr es jums blakus nestāvēšu, un, ja jūs šādu lēmumu pieņemsiet, atrunāt no tā nevarēšu. Bet, kā paši saprotiet, pārkāpt likumu ir slidens ceļš. No savas puses varu piedāvāt savu juridisko palīdzību, ja tāda vajadzība rodas - un ja vien jūs spēsiet to atļauties. Par riskiem tas, šķiet, arī ir viss.
Ungaarijas ragaste
Protams, jau vārds "diskrēts", kas bija lasāms sludinājumā, neradīja īpašas ilūzijas par darba devēja likumpaklausību. Taču, kad Martiness to pateica skaļi, Sems pavisam nopietni aizdomājās par to, vai tomēr neturpināt būt labam un paklausīgam zēnam un nepamest pirātu kuģi, kamēr tas vēl nav pacēlis trapu. Bet no otras puses, Vuds taču bija gribējis izbaudīt savā dzīvē svaigas vēsmas, vai ne? Un vēl viņš sevi nepieskaitīja pie cilvēkiem, kuri mainīja domas un virzienu ātrāk kā sievietes savas šmotkas. Un, vīrietis prātā aši izskaitļoja, cik varētu sanākt viena sestā no 100 000, padsmit tūkstoši vienmēr noderēja, vismaz šajos laikos un šajā valstī.
Līdz ar to, Sems palika sēžam turpat, kur sēdēja, gluži nevilšus samazinot iespējamo pārējo komandas locekļu peļņas daļu.

Šobrīd gan nekādas idejas un jautājumi Semam neradās, taču par laimi, aktīvākie komandas locekļi jau uzdevas pirmos jautājumus. Vuds aizdomājās, vai nav ko dzirdējis par 30 gadīgo amerikāni Braienu.
Sindra
Uzsākoties sarunai, Orfejs bija pabīdījies nedaudz nostāk no māsas. Tas gan bija tādēļ, ka vīrietis klausījās, kas stāstāms tā saucamajam darba devējam. Ne tādēļ, ka iemesls būtu Līvas uzsvērtais privātīpašnieciskums, vai tamlīdzīgi.
Pamatā visu laiku vīrieša skatiens bija vērsts uz galdu, viņam priekšā, uz savām rokām, kuru pirksti bija saāķējušies kopā. Oro klausījās. Citu sanākušo jautājumi.
Nobīties? Nu... te jau vēl nebija no kā nobīties. Viņi ne sūda nezināja par meklējamo mantu, nedz arī uzdevuma bīstamību.

- Kas tajā portfelī iekšā? - Oro apjautājās, skatienam pavēršoties uz advokātu.
- Un kā tad Braienam gadījās tā pazaudēt savu portfeli? Kurā vietā? Cik sen atpakaļ? Vai kāds cits, bez mums, jau to meklēja?
Saprotiet... mums vajag kādu pavedienu vismaz kur sākt. Kā izskatās, tad pagaidām, no klātesošajiem, neviens tā īsti neizskatās pārdomājis un Jūs droši varat turpināt, atklājot sīkākas detaļas. -
viņš, piemēram, nedomāja, ka lielākais risks ir portfeļa neatrašana un atlīdzības nesaņemšana. Daudz lielāks risks būtu iekļūšana cietumā, vai nonākšana kaut kādu gansgsteru nagos. Un uz tādu mirkli viņš iedomājās par Olīviju, kur moka un pazemo kaut kādi slepkavnieki vai narkodīleri. Vai viņš bija gatavs riskēt ar māsas dzīvību kaut kādu muļķīgu derību dēļ?
- Ko tu domā? - Oro skatiens jautājoši uzlūkoja māsu. Principā, ja Līva teiks, ka grib doties, arī viņš bija gatavs atmest šim visam ar roku.
Romija
Tas būtu diezgan dīvaini — atteikties no koferīša sameklēšanas, kad piesolīta nauda un pateikts, ka tas var būt nelikumīgi. Var būt vēl nenozīmēja, ka ir un būs, tāpēc pēc tik īsa ievada Līva nekur prom netaisījās. Arī kokteilis vēl nebija izdzerts. Brāļa uzdotie jautājumi varbūt atklās ko vairāk, ja šis tēvainis būs ar mieru padalīties, bet tikmēr Lī tikai paraustīja plecus un vēroja tā saucamo darba devēju.
Miervaldis Gotiņš
- Jūs man izraujat vārdus burtiski no mutes, - Horhe pirmo reizi pasmaidīja, bet tad atkal uzreiz kļuva nopietns. - Atbildu: kas atrodas portfelī, nav zināms pat man. Klients apgalvoja, ka tas nav nekas indīgs, radioaktīvs vai sprāgstošs. Jā, vēl viņš bija pārliecināts, ka bez viņa vispār šo portfeli nevarot atvērt, nesabojājot tā saturu. Tālāk, par pazaudēšanas apstākļiem. Tas notika aizvakar, vēlu vakarā. Klients devās ārā no kazino `Olympic` kopā ar kādu tur iepazītu sievieti. Autostāvvietā kazino priekšā viņam uzbruka nezināmas personas, atņēma portfeli un aizbēga. Tajā pašā vakarā klients sazinājās ar mani. Cik man zināms, neviens cits šo portfeli pagaidām nav meklējis. Visas cerības ir uz jums. - Viņš pasmaidīja vēlreiz. - Klients apgalvo, ka kazino spēlējis nebija, taču bija lietojis alkoholu. Viņš bija plānojis uzaicināt minēto sievieti pie sevis mājās. Tā kā viņš bija dzēris, tad doties uz mājām bija paredzēts ar taksometru. Par sievieti ir izdevies noskaidrot, ka viņu sauc Esmeralda un, sauksim lietas īstajos vārdos, viņa ir prostitūta. No dārgā gala. Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu klients nevēlējās vērsties policijā. Tas laikam arī ir viss, ko varu jums par šo notikumu pastāstīt.
Romija
Prostitūta. No dārgā gala. Līva zīmīgi pasmaidīja, veroties uz Oro, un paraustīja uz augšu uzacis. Tu saproti, ko es domāju, viņa bez vārdiem teica brālim.

Vismaz tā Esmeraldas daļa šķite pietiekami vienkārša. "Un es pieņemu, ka vakar jūs nopratinājāt Esmeraldu un noskaidrjāt kaut ko vairāk par uzbrcējiem?" Līva retoriski apvaicājās. Ja starp uzbrukumu un šodienu bija pagājusi vēl viena diena, nevarēja būt, ka tās laikā tika tikai izdrukāta lapele, lai sameklētu pilnīgus svešiniekus, kam uzgrūzt uzdevmu. Lietas īsti nelīmējās kopā, tāpēc radās aizdomas, ka ir vēl kaut kas, kas tiek noklusēts. Ne velti to sauca par diskrētu problēmu risināšanu. Tomēr Olīvijas pārdomas vēl nebūt neliecināja, ka viņa tūlīt metīsies iekšā avantūrā, tas bija tikai analītisks skats no malas, it kā ar kaut ko vajadzētu kliedēt laiku, kamēr tiek tukšota pinacoladas glāze.
Roviela
Pedro klausījās uzmanīgi. Jā, Orfejs uzdeva pareizos jautājumus, jo arī puisim pašam nebūt negribējās uzsprāgt gaisā kopā ar kaut kādu koferi, vai apstaroties ar kaut kādu draņķi. Lai gan ar tādiem koferiem neviens, lai cik biznesmenis vai kas tur par bagātnieku, uz kazino neiet un uz tikšanos ar prostitūtām arī nē. Drīzāk tur ir kaut kādi papīri, kas saistīti, nu, kaut vai ar tā paša kazino lietām. Pirkšana, pārdošana, nu, jūs saprotiet.
Laupītāji, zināms, nolēma, ka tur ir nauda.
Nez, tas koferis vēl nav sadauzīts gabaliņos ar cirvi vai lauzni? Var gadīties. Un pēc tam izmests tuvējā miskastē. Arī var gadīties.

- Domāju, tas vēl nav izdarīts, - Pedro iestarpināja. Ja advokāta kungs teica 'viss, kas zināms', tad tā arī ir. - Viņas telefona numurs un adrese netiek plaši afišētas. Viņa patiešām ir no dārgā gala.
Jautājumi - kā tu to zini? var palikt mazliet vēlākam laikam. Pašlaik svarīgāks bija kas cits.
- Varu ar viņu sazināties un norunāt tikšanos kādā neitrālā vietā.

Alondra gan nevarēja saprast, kāpēc šāda tikšanās būtu jāslēpj no policijas. No sievas būtu cita runa. Ja klients ir kārtīgi samaksājis, tad Esmeralda viņam problēmas arī neradītu, teiksim, ierodoties darba vietā un uztaisot tur skandālu. Tā tās lietas darījās. Turklāt neviena no dārgā gala nekad neaplaupīja klientus, vismaz par Esmeraldu nekas tāds nebija dzirdēts.
Jāsatiekas un jāparunā, un tad būs skaidrs.
Lodrāgs
Daudz interesantu lietu izbira vienlaikus uz galdam, pieprasot savu daļu uzmanības un pelēko šūnu kutināšanas. Amons kasīja galvu, prātoja, lai gan no malas nelikās, ka viņš pārāk sadarbojās ar savām smadzenēm. Cenšanās iegaumēt šo visu, pārlādējās sistēma, radīja īssavienojumus un beigu beigās, varēja pārdedzināt kādu mikroshēmu, radot neatgriezeniskus bojājumus puiša smadzenēs. Sajūta gandrīz kā skolā. Tikai neviens neaizrādīja kad grauz riekstiņus stundas laikā. Pietam, pasēžot šeit, varēja arī nopelnīt.

Braiens - garlaicīgs vārds. Trīsdesmit gadi nostādīja pie karjeras pirmajiem labajiem soļiem, kas ar šo atgadījumu iespējams varēja kļūt stīvāki, tālākam kāpienam. Termiņš likās visai interesants. To gan Amons negaidīja. Paredzamāk būtu bijis atgūt pie iespējas ātrāk, bet teikt ka vēlāk neinteresēs, lika domāt par pienu, kas sabojāsies un nebūs vairs izmantojams.

Pirksti rotaļājās ar haizivs zobu kareklī, kamēr bija pienācis laiks paprātot savus jautājumus, gadījumā ja neviens tos neizskandinās.
Kazino nelikās lētā gala, kas norādīja uz gaidāmiem standartiem, piemēram. — Kazino novērošanas kameras, — Nakts putnēna dziesmā varēja klausīties, bet daudz labāk redzēt pašu priekšnesumu acu priekšā. — Ieraksti jau skatīti? — Tā, lai nav lieki jāņemas. Ja padomā, tad tur vēl piestāvēja gorillas uzvalkos, kas maršē apkārt. Ko tie darīja tai laikā? Koferis tikpat labi varēja būt pilns ar šiem simts tūkstošs dolāriem. Nejauku slavu ķertu iestāde, ka pie pašam durvīm tur aplaupa klientus. Iespējams, tādēļ netika iesaistīta policija, lai šī slava paliktu klusi aizslaucīta zem paklāja. — Taksometri tur visu laiku gaida stāvvietās vai tos tur vajag speciāli izsaukt? — Tā varēja redzēt, kā tieši misters garnadzis zināja, kur atradīsies misters B, neatrodoties visu laiku aiz muguras, kas būtu visai baisi.

Pedro ātrā ķeršanās pie nakts putna uzmeklēšana, rādot zināšana apkārtējos sakaros, kas lika noprast, ka mūziķim patika ieviest arī pašam mūzu un uzspēlēt duetu. — Paziņa? — Puisis pasmīnēja, jautājot Pedro.
Miervaldis Gotiņš
Mēs mēģinājām, bet cietām neveiksmi. - Horhe paziņoja, atbildot uz Olīvijas jautājumu. - Bet mūsu iespējas ir ierobežotas. Mēs neesam policija, un izklaides iestādžu īpašnieki un personāls nav sevišķi atsaucīgi pret okšķeriem, par kādiem viņi uzskata manus palīgus. Un es domāju, ka tieši ar to - ar parunāšanos ar Esmeraldu - vajadzētu sākt jums. Kā redzams, jums pat jau ir viņas kontakti. - Viņš paskatījās uz Pedro un turpināja. - Novērošanas kameru ieraksti? Cik man zināms, šādas iestādes neveic ierakstus. Klientu privātuma vārdā. Un pat ja veiktu, tad, es atkārtošu vēlreiz, mēs neesam policija un netiktu tiem klāt. Par taksometriem - tur vienmēr kāds gaida, bet protams, var arī īpaši izsaukt.

Vai tas nozīmē, ka jūs esat principā piekrituši veikt šo uzdevumu? - Ieturējies nelielu pauzi, advokāts vēlreiz pārlaida ciešu skatienu visiem klātesošajem.
Roviela
- Gandrīz, - Pedro atsaucās Amo jautājumam. Sīkāks skaidrojums varēja izpalikt uz vēlākiem laikiem, ja vispār būs vajadzīgs.

Advokāta skatienu puisis izturēja gluži mierīgi. Jo vai nu šāda ranga darbonis kā Martinesa kungs nebūtu jau iepriekš izpētījis, kas ir tie, kas atsaukušies uz aicinājumu? Tā tas vienkārši nevarēja būt.
- Jā, es piekrītu, - Alondra apstiprināja.
Lodrāgs
— Par tādu naudu, kurš gan atteiksies? — Puisis pieleca kājās, pastaipoties, — Vēl kas? — Amo nepacietīgai vaicāja vēloties lekt, skriet un varbūt klints malā paprātot kur īsti bija jādodas.
— Kāds līgums, ko jāparaksta? — Pasmējis, padomājot dziļāk, nācās atskārst, ka līgums pat būtu laba lieta, lai netiku piekāsti atvelkot to bundžu un tad atstāti bešā.
Romija
Pedro teiktais arī uz viņu izsauca ciešāku Olīvijas skatienu. Izrādījās, ka starp viņiem ir ne tikai pērkama prece, bet arī pircēji. Vai arī savstarpēji kolēģi, kas katrs pārdodas citiem klientiem. Tālākās runas par to, kā šī uzvalkotā kunga kolēģi nevarot tikt pie ierakstiem, Olīvijā izsauca skepsi. Un šis vīrietis iedomājās, ka tādiem random cilvēkiem, kādi bija šeit sēdošie, tādas iespējas būs? Vai arī šim pērkamajam drostaliņam bija sakari arī citās netīrās iestādēs?

Smērēties gar darbu nepabeigušām prostitūtām un par drošību nedomājošiem iestādījumiem Olīvija nealka, bet, ja Oro piekritīs, viņa neatstās brāli vienu. Gan tāpēc, ka nevēlējās, lai viņš viens pats kaut kur nēsājas atvaļinājumā, kam būtu jābūt veltītam viņai, gan arī aiz nedrošības, ka ar viņas mīļo brāli var kaut kas notikt. Aizdomas raisīja arī tas, ka tik diskrēta, ja jau tā tas tika saukts, uzdevuma izklāstam izvēlēts vaļēja tipa bārs un sanākušie nekā netika pārbaudīti. Te tik pat labi varēja būt koferīša saturā ieinteresētas personas, kas kaut kā atkodušas tikšanās vietu. Varbūt starp viņiem bija kāds sabotieris. Darbošānās pa vienam, vai Livingsatonu gadījumā pa diviem, droši vien būtu pavisam savādāka. Varbūt efektīvāka, varbūt ne. Lī izdzēra pēdējo malku kokteiļa un palūkojās uz brāli, kāds būtu viņa lēmums.
Andromeda
Amerikānis Braiens? Apmēram 30 gadus vecs. Tas bija apmēram kā runāt manierē Jānis Bērziņš. Uzvalks meloja. Odrijas skatiens aiz saulesbrillēm bija piekalts Horhes sejai. Pauze pirms un pēc atbildes uz jautājumu arī šķita aizdomīgi.

Varbūt viņš policijā nebija griezies tāpēc, ka pašam virs galvas karājās Damokla zobens un restes pienācās. Santahuāna tādiem bija piemērota vieta, kur „pazust”. Nelikumīgi. Odriju tas nedaudz uzjautrināja. Ja nu portfelis netika nemaz nozagts vēl? Ja jau video ieraksti neeksistē? Tā nevarēja būt. Tādiem bija jābūt. Tikai jautājums kā pie tiem tikt.

„Cik liela ir iespējamība, ka tie, kas portfeli atņēma jau ir mēģinājuši to atvērt? Salauztu portfeli klientam nevajadzēs? Ja kāds to zaga, tad arī loģiski būtu, ka zināja, kas tajā ir iekšā un kā to atvērt nesalaužot. Vai klients ir minējis kaut kādas personas, bez prostitūtas, ar kurām viņam ir bijušas darīšanas tajā dienā vai tuvākajā laikā? Vai viņš kādam ir stāstījis par portfeļa saturu?” Viņasprāt, daudz vieglāk būtu, ja klients būtu zināms, nevis Andris Bērziņš no 30 līdz 50, varētu lietas kārtot tieši. Aizdomīgi, ka klients saka portfeli nevar bez viņa atvērt? Ja tā būtu, tad portfeļa atņēmējiem vajadzēja komplektā ņemt arī tā īpašnieku. Tātad,iespējams, to var atvērt arī bez viņa paša.

Kāpēc viņiem neatklāja, kas portfelī iekšā? Pārāk dārga lietiņa, lai viņi par to zinātu? Odrija atrada savu āķi. „Braiens” arī nebija peļami. Tiesa, ja tas viss būtu par velti, būtu muļķīgi iekulties nepatikšanās vai kaut kādu bruņotu tēviņu nagos, nesaņemt samaksu vai vēl ļaunāk.

„Par tādu naudu, kurš gan atteiksies?” 100 000 vienam būtu kaut kas, bet uz visiem? Smieklīgi. Par piekrišanu viņa vēl neatbildēja.
Miervaldis Gotiņš
- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka portfeli ieguvušie ir mēģinājuši to atvērt. Es uzsveru - mēģinājuši. Kāpēc gan savādāk viņi būtu no nolaupījuš? - Advokāts turpināja skaidrojumu. - Kā jau teicu, portfeli nevar tik vienkārši atvērt. To nevar atmūķēt, atzāģēt, atlauzt vai sadauzīt. Iespējams, ka to var atgriezt vaļā ar autogēnu, bet tas noteikti iznīcinās saturu. Klients apgalvo, ka bez viņa ziņas šo portfeli varot dabūt vaļā tikai rūpnīcā, kur tas ražots.

Pēc sarunas ar klientu mēs nonācām pie slēdziena, ka laupītāji nav zinājuši, kas portfelī ir iekšā, un notikušais ir nelaimīga nejaušība. Pretējā gadījumā nolaupītāji kopā ar portfeli būtu nolaupījuši arī mūsu klientu, un tad es te ar jums nemaz nerunātu. Mums vienkārši nebūtu pasūtītāja.

Klients bija pārliecināts, ka par paša portfeļa esamību un to, ka tas būs tieši viņam tieši tajā vakarā, ir zinājis ļoti ierobežots un ļoti uzticamu personu loks. Taču par tām sīkāk viņš nav stāstījis pat man. - Horhes balsī ieskanējās viegla aizvainojuma nots, it kā šāds atklātības trūkums būtu advokātu dziļi apvainojis. - Gribu vēlreiz uzsvērt: mums ir praktiski 100% pārliecība, ka notikušais ir negadījums, ka laupītājiem nav nekādas nojautas par to, kas atrodas portfelī. Un visdrīzākais, ka viņiem šobrīd tas, ko ar portfeli tālāk iesākt, ir reāla problēma. Tāpēc gadījumā, ja jūs piekritīsiet šo darbu uzņemties, es jums silti ieteiktu izdomāt kādu neuzkrītošu veidu, kā painteresēties dažādās mehāniskajās metālapstrādes darbnīcās, vai pie viņiem kāds nav vērsies ar neparastu lūgumu - kaut ko pasākt ar līdzīga portfelim līdzīgu priekšmetu. Esmu pārliecināts, ka vainīgie - vai ar viņiem saistītie - agrāk vai vēlāk kādā no darbnīcām parādīsies.

Līgums? Kāds vēl līgums... jūs man atnesat portfeli, es jums noskaitu naudu, un viss. Mani pat neinteresē, kā jūs sauc un kas jūs esat... Starp citu, es domāju, ka varēšu sarunāt ar klientu prēmiju, ja tiksiet galā pēc iespējas ātrāk. Teiksim tā, ja jūs atgūstat portfeli jau rīt, tad budžets varētu būt 150 000 dolāru... parīt - 140 000. Aizparīt - 130 000. Pēc nedēļas - lieciet portfeli kur gribiet, tas jau var būt zaudējis vērtību pavisam. - Horhe izteiksmīgi noplātīja rokas. - Labi. Lai jūs situāciju saprastu labāk, atklāšu jums nelielu noslēpumu. Starp mums runājot, mans klients gluži vienkārši ir idiots, kurš nelaikā un nevietā ir pazaudējis to, ko viņš nedrīkstēja pazaudēt. Tas laiks, kuru es te piesaucu - nedēļa vai drusku mazāk - ir apmēram tas laiks, līdz kuram šo pazušanu var noslēpt, vai kura laikā to visdrīzāk nepamanīt. Beidzoties šim nenoteiktajam termiņam, pazušana nenovēršmai atklājas - ja vien līdz tam, protams, portfelis netiek atgūts - un klients iedzīvojas lielās nepatikšanās. Visdrīzāk tādās, no kurām pat es nevarēšu palīdzēt izķepuroties.
Sindra
Oro tā īsti neticēja ne laimīgai, ne nelaimīgai nejaušībai. Un tas, ko viņiem stāstīja bija, nu tā... baltiem diegiem šūts.
Kaut kādi bandīti, kas grābj pēc kofera nezinādami vai viņiem pašiem tas vajadzīgs. Mistiskais saturs un neviens nespēj atvērt pasaciņas. No kā gan tas ir izgatavots? Nē, nu nebija jau tā, ka Orfejs būtu speciālists neatlaužamu lietu atlaušanā, bet kaut kā tā īsti līdz galam ticami viņam neizklausījās.

Un tad vēl advokāts, kurš savu klientu nosauc par idiotu. Tas vīrietim lika savilkt pieri un skaļi ievilkt elpu, it kā viņam pēkšņi kaut kas būtu iesāpējies. Bet, nu skaidrs, ka viņš bija sašutis par to, ka smalki tērptais kungs tik necienīgi izrunājās svešinieku klātbūtnē par personu, kura viņam savā ziņā nodrošina ērtu dzīvi.
- Man liekas, ka tā piebilde bija gluži lieka. - Oro arī neslēpa savas domas. Idiots vai neidiots, tā katrā ziņā nebija lielākā problēma.
- Redziet, man liekas nedaudz savādi tas, ka ja jau Braienam portfeļa atrašana ir dzīvības un nāves jautājums, kāpēc viņš atsakās izpaust to šauro personu loku, kurš zināja par kofera esamību pie viņa konkrētajā vakarā? Es tā īsti neticu tam, ka uzbrukums bija sagadīšanās. Pat ja šiem uzbrucējiem neinteresēja koferis un viņi vienkārši kāda cita svarīga kofera vietā ir paķēruši Braiena koferi, es gan neesmu speciālists tādās lietās, bet man liekas, ka šādi īsti lietas nemēdz notikt kriminālajās aprindās un tie nu ir tie ļaudis, kas vairākas reizes nomēra, pirms nogriež, vai nevar būt tā, ka noziegumu pastrādāja, lai iegāztu pašu Braienu? Būtu daudz vairāk pavedienu, ja būtu zināmi tie pāris cilvēki, kuri bija informēti par Braiena un dārgās nastas atrašanās vietu konkrētajā brīdī. - viņš vēl nesteidza izteikt savu piekrišanu. Jo nu... var saprast to jaunekli Amo. Viņš bija jauns un karstgalvis, kuram piecpadsmit tūkstoši likās baisa nauda. Šajā gadījumā Oro mašīna maksāja dārgāk. Un ja šajā piedzīvojumā viņam nāktos to sasist, viņš būtu pat mīnusos. Bez tam, vīrietim arī nebija nekādas vēlmes sasmērēties ar kaut kādām mistiskām lietām, lai pēc tam kaut kāds melnā zīdā tērpts jefiņš viņu citu klātbūtnē sauktu par idiotu.

Vēl pirms piekrist šai avantūrai, Orfeja skatiens pievērsās Pedro.
- Es tā vairāk vai mazāk saprotu, ka Jūs esat vienīgais, kuram ir kaut kādi sakari ar iesaistītajām personām. Kaut vai to pašu pērkamo lēdiju. Nevēlaties pastāstīt vairāk? Nu, kaut vai, man kā nezinātājam, vai tiešām tā ir, ka pie bagātiem kazino nav novērošanas kameras. Un kas tieši Jūs saista ar Esmeraldas jaunkundzi? Un ja Jūs esat kā tuvāk saistīti, jo, nu... viņa ir no dārgā gala un kurš katrs, pat tas te tips, - Oro pamāja advokāta virzienā - ... nespēj iegūt viņas kontaktus, bet Jums tie ir, kāpēc, lai es ticētu, ka Jūsu interesēs ir palīdzēt atrast to koferi, nevis piesegt sievieti, kas laikam jau sanāk pirmā aizdomās turamā? - viņš nevēlējās nevienu aizvainot. Vienkārši ar jau iesaistītām personām vajadzēja būt nedaudz uzmanīgākam, lai kādā brīdī neattaptos ar dunci mugurā. Lai gan, Orfejs nebija naivs. Viņš zināja, ka cilvēku lojalitāti varēja pirkt un pārdot. Vienīgais cilvēks, kuram viņš šeit tiešām uzticējās bija Līva.
Romija
Līva bīdīja izdzerto glāzi pa galdu un klausījās Horhes teiktajā, bet viņas pierē iegūla rieva. "Ja tā ir sagadīšanās un nolaupīts nepareizais portfelis, tas tagad mierīgi varētu mētāties kaut kur viļņos vai miskastē. Nezinot, kas tajā ir iekšā, diez vai kāds pieliks visas iespējamās pūles to atmūķēt. Vai arī mēģinās šo idiotu Braienu vēlreiz nolaupīt, lai pats attaisa. Jūs esat pārliecināts, ja tas vēl nav noticis?" viņa vaicāja, tomēr skatiens vairāk klīda pa apkārtni, it kā teiktais būtu tikai gara laika prātuļošana. "Un ja jums neinteresē, kā mūs sauc, tad mums gan varētu interesēt kas vairāk. Piemēram, kā mēs varētu sazināties ar jums vai pašu Braienu, ja būtu jānoskaidrot vēl kādas svarīgas detaļas? Vai arī tikties un atdot koferi, ja esam to atguvuši?" Lī tikai uz brīdi palūkojās uz vīrieti.

Kad viņa dzirdēja Orfeju izsakām līdzīgas šaubas kā viņai pašai, Līva ar pašu lūpu kaktiņu pasmaidīja viņa virzienā. Lī pasniedzās pēc rokassomiņas, no kuras izvilka mazā izmēra Xperia viedtālruni. Sievietes pirksti ātri vien atrada vajadzīgo un meklētājā viens pēc otra tika pārbaudīti vārdu savienojumi "Santahuana Olympic problēma", "Santahuana Olympic uzbrukums", "Santahuana Olympic laupīšana", "Braiens Olympic casino", "Santahuana Olympic casino īpašnieki". Protams, nekādu padziļināto meklēšanu Lī neveica, bet parasti, ja bija kas dzirdēts, tas mēdza parādīties meklētājā pirmajās lapās. Tā kā Lī šo kazino apmeklējusi nebija, tad atlika paļauties uz plašo tīmekli — varbūt kāds bija izteicis bažas par šo iestādījumu. Katrā ziņā pasērfot internetā varēja tepat no bāra arī bez piekrišanas kaut kur iesaistīties, lai gan sievietes prātā jau radās pāris idejas, ko varētu pārbaudīt kā pirmās bez saķeršanās ar likumu. Līvai šejienes klimats patika un nemaz tik liela vēlēšanās doties citur nebija, tāpēc likuma pārkāpšana būtu pēdējais, ko viņa piekristu darīt.
Roviela
Pedro nebija iebildumu apskaidrot šeit esošajiem ārzemniekiem, kā visas lietas notiek te, Santahuanā. Puisis pats nekad nebija bijis ārzemēs, bet internets taču ir pieejams un arī publika, ar kuru ikdienā nācās satikties, reizēm izmeta pa frāzei, kas liecināja, ka Santahuanā nav gluži tāpat, kā viņi ir pieraduši savās mājās.

- Mhm, labi, - viņš, iekšēji juzdamies visai uzjautrināts, paskatījās uz Orfeju, - Es paskaidrošu.
- Es strādāju par maksas deju partneri un muzikantu patiešām dārgā Puertopedro viesnīcā. Tāpēc arī man ir zināmi gandrīz visu, ja ne visu dārgāko dāmu telefoni vai, vismaz, kā viņām nodot kādu ziņu. Turklāt es nesaprotu, kāpēc man viņa būtu jāpiesedz. Ne es viņai maksāju, ne viņa man.
Tas tiešām bija pavisam vienkārši. Gluži lietišķas darba darīšanas. Es tev izlīdzu biznesā, tu, ja ir gadījums - man.
- Ar apsardzes kamerām šeit ir tā, ka tās ir. Kāds no darbiniekiem visu laiku vēro ekrānus, bet ieraksti netiek veikti. Kameras ir ēkas iekšpusē un tieši pie ieejas, bet tālāku laukumu tās neaptver, kaut vai to, ko senjors advokāts nosauca par autostāvvietu. Tas ir parasts laukums ar strūklaku, pie kuras mīl pulcēties jaunieši, lai iedzertu alu, slepus patirgotu narkotikas un tā. Ja Braiens ar acīs krītošu portfeli, vai, vienalga, kādu citu spīdīgu mantu, viens pats gāja tur garām manāmi iereibis, tad viņš var priecāties, ka pazaudējis vienīgi portfeli. Naudīgi klienti parasti staigā ar apsargiem.
Ja Braienam tāda nebija, viņš tiešām ir idiots, bet šo domu Pedro skaļi neizteica. Viņš apdomāja, vai ir vēl kas piebilstams, ko viņš zinātu. Laikam nekas tāds nebija.
- Aprunāšos ar Esmeraldu. Viņa zinās, vai tie bija vietējie. Varbūt pat zinās, kādi vietējie, protams, var arī nezināt.
Ar to puisis domāja - no kādas bandas, nejaušs bariņš un tamlīdzīgas atšķirības. Ārzemniekus gan Esmeralda pazīs uzreiz, un tad tie varētu būt tie daži tuvākā loka cilvēki, ja vien tie nav nolīguši kādu no bandām. Bet nez vai. Pārāk daudz zinošo, ja portfelī patiešām ir kaut kas ļoti vērtīgs.
Lodrāgs
Amo mirkli vienkārši blenza uz Orfeju, mirkšķinot acis, bet tad saliecās, satverot vēderu un sāka skaļi ņirgt. — Vecīt, tu maz saproti, ko runā? — Puisis atkal iztaisnojās un takā stāvēja kājās ne sēdēja, varēja ar no augšas skatienu vērties pretī esošajā.
— Cilvēks mums piedāvā žūksni naudas, — Plauksta mājoši norādīja uz advokātu. — par vienas mantiņas uzošanu jau iepriekš norādot, ka uzdevums būs diskrēts. Un tad Tu te, sāc apšaubīt šo uzdevumu dēļ caurumiem stāstā un bakstīt jaukā naudas žūkšņa devēja, loģiku. — Amons uzlika abas plaukstas uz galda un nedaudz pastiepās uz priekšu, lai kārtīgāk ielūkotos vīrieša acīs.
— Ļaušu tev paskaidrot vārda "diskrēts" definīciju: Tāds, par ko parasti nemēdz atklāti runāt; intīms; slepens. — Viņš atgrūdās nost no galda un atkal iztaisnojās. — Tu tiešām nākot šurp gaidīji brīnumaini ticamu stāstiņu, kas nekādi necentīsies slēpt to ko svešiem nav jāzina? — Amons neticīgi skatījās Orfejā, pat puisi jau nākot šurp apzinājās, ka nekas derīgs netiks pateikts, tādēļ jau naudas summa bija šāda nevis vien tūkstotis. — Mums maksās par kofera atrašanu, ne tā zādzības motīvu spriedelēšanu un apzagtās personas izcilā intelekta apspriešanu. — Pārkrustojis rokas puisi izaicinošu pacēla degunu, takā izsauktu vīrieti uz kautiņu.
— Nu, ja nepatīk, tad lūdzu, dodies vien prom. — Smīnot viņš noteica, jau uzsākot naudu dalīt ar mazāku skaitli. Nevarēja jau pārmest viņa, katra šeit esošā interesēs bija ka mazāk cilvēki vēlējās gabalu naudas.
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.