Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[echo3]

Ir pupas, putraimi, sīciņš speķa gabaliņš un mazliet biezpiena. Tas arī viss. Nav ūdens, ja vien te tuvumā kaut kur nav avota. - Ronards pastāstīja to, ko varēja pastāstīt. Nekas sevišķi iepriecinošs tas nebija. Vēl jau varēja piebilst par malku, pareizāk sakot, - tās iztrūkumu te, pļavas vidū. Un īstenībā karotājs ne sevišķi vēlējās kurināt uguni tik tuvu milžu mežam. Bet tad būs jāpaliek pavisam bez ēdiena, jo nekā gatava gandrīz vairs nebija palicis. Visu savu maizi Ronards jau bija atdevis Spokam.

Dzirksteļoja? - Ronards pagrieza galvu uz nojaušamo balto pleķi netālu no Talias balss. Karotājs bija izbrīnīts, jo nekādu citādu dzirksteļošanu kā kalēja smēdē vai sasitoties metāla ieročiem, viņš nebija redzējis. Izņemot... Nu, viņa cirvis arī dzirksteļoja kaut kā īpaši. Kāpēc un kāda tam jēga, to gan Ronards tā arī toreiz no ieroču meistara nebija sapratis. Bet tomēr, diez vai Spoka dzirksteles un cirvja dzirksteles būs viens un tas pats. Ronarda domas sāka pīties. Viņš bija noguris. - Man arī šķiet, ka Spoks ir maģisks. - Ronards piekrita Taliai.

[Sindra]

Āh... par Ronarda izteikto domu, Renlijs nebija aizdomājies. Hmm... palūkojies uz zvaigzni un domīgi pakasījis pieri, jā arī viņš tagad sajuta, ka pierē laikam ir kaut kāda brūce, jau atkal, jauneklis pasvārstīja akmeni rokā, it kā taisītos pārbaudīt paladina izteikto domu. Taču beigās pārdomājis, viņš zvaigzni paslēpa savā somā.
- Nē, pārbaudīsim to rītdien. Es patiesībā, nezinu vai sprādziens rastos, ja akmens vienkārši man izkristu no rokas. Man liekas, ka nē. Bet es nezinu... - burvis atzina zināšanu trūkumu.

Par Valdo izteikto komplimentu, Renlijs pasmaidīja. - Nu ja... tikai nevarētu teikt, ka to Sarmata maģiju es esmu apguvis. Man vēl joprojām salst roka pēc viņas. Un tas nekam neder. Arī duelējoties ar Smoksu, mana roka sastinga pēc saldēšanas burvestības uzburšanas. Un pat ja viņš nebūtu mani apdullinājis līdz bezsamaņai, diez vai es kaut kā vēl spētu aizstāvēties vai uzbrukt. - Renlijs nopūtās.

- Ak jā... galva. - Renlijs noteica. - Tur laikam kaut kas pārsists no tā sprādziena. Es pat nezinu. - burvis nepretojās. Ļāva, lai Valdo apskatās un sadziedē, ja vēlas.

- Ā, starp citu... - puisis vēl piebilda. - es metu ar akmeni čūskai. Man uzglūnēja čūska. Es nezinu, kas ar viņu notika pēc sprādziena. Bet iespējams, ka tai čūskai bija arī saimnieks, jo Talias vilks uzvedās dīvaini. Varbūt viņš kaut ko juta. Es nezinu... - sajūsma par burvestības apguvi, bija likusi piemirst zvaigznes sviešanas iemeslus. Iespējams, ka tas bija būtiski. Katrā ziņā, Renlijs nevēlējās nakšņot šeit, ja te apkārt ložņāja agresīvi noskaņotas čūskas.

[Romija]

Grēta ceļu bija turpinājusi ļoti, ļoti piesardzīgi. Tikai tad, kad viņa ieraudzīja Taliu, dejotāja nodaudz drošāk izbrida cauri garajai zālei.

Abu satikto izskats viņu pārsteidza. Īpaši Renlija, kas izskatījās... teju beigts, lai gan kustējās pats saviem spēkiem. Jau grasīdamās steigties noskaidrot sev interesējošos jautājumus, Grēta pamanīja čūskas ādu, kas lika viņai sarauties. Vai tiešām te bija čūskas? Dejotāja bažīgi apskatījās apkārt un drošības pēc pārvietojās tuvāk biedriem. Pat vilks, kas izskatījās aizdomīgi balts, šķita labāks biedrs, nekā svešas čūskas garā zālē.

Uzzinot par notikušo, Grētas jautājums joprojām nebija atbildēts. Viņas ciešā pārliecība, kas notiek ar krītošām zvaigznēm, liedza bez bažām skatīties uz Renliju. Brīdī, kad runas uz mirkli pieklusa, Grēta pavirzījās tuvāk burvim un nedzaudz pieklusināti viņam pajautāja to, ko gribēja zināt jau kopš nakts. "Tu esi dzīvs? Patiešām dzīvs?" Apzinādamās, cik dīvains bija šāds jautājums cilvēkam, kas kustējās un runāja pats, Grēta papurināja galvu, it kā cenzdamās nopurināt tumsu no acīm. "Tuksnesī krītošas zvaigznes... neatstāj dzīvu," viņa čukstus piebilda.

Biedriem rosoties ap ēšanas problēmu, Grēta papliķēja savu somu. "Man ir nedaudz maizes. Tāda drusku sakaltusi, bet ēdama." Arī ūdens viņai mazliet vēl bija, bet ne tik daudz, lai kārtīgi padzirdītu visu grupu, zirgu un vilku, nemaz nerunājot par čūskām, par ko pat domāt negribējās. Nepatīkams šermulis pārskrēja pār meitenes muguru, viņai cenšoties visu laiku turēties starp biedriem, lai rāpuļi nevarētu tik viegli uzglūnēt kā Randas pievārtē.

"Vai te arī dzīvo čūskcilvēki?" Grēta negribīgi pātrauca tumsu ar samērā aktuālu jautājumu. Diez vai kāds te varētu izdziedēt čūskas indes upurus. Un vēl milži...

[Roviela]

- Tomēr tu to spēj izdarīt, - Valdegars pārliecināti atsaucās Renlijam. - Es, piemēram, pavisam to neprotu. Manuprāt, es pārvērstos par ledus statuju drīzāk, nekā saprastu, kā tur īsti ir. Bet nu... katram savs. Tu esi talantīgs. Jā.
Viņš izvilka no somas ko neko ēdamu, kas vēl bija aizķēries, un piedāvāja arī pārējiem. Daudz jau vairs nebija, jāēd vien nost.

- Es nezinu, vai te dzīvo čūskcilvēki, - viņš atbildēja Grētai pa vidu ēšanai. - Nav ne jausmas. Labāk pieņemt, ka dzīvo.
Šādā ziņā viņš bija pesimists, pat neredzējis kaut kur tepat mētājošamies čūsku vai tās ādu.
- Mēs paliksim te uz nakti? Varbūt tomēr nē? Un, ja nē, tad kurp iesim?
Mežs tuvu. Bīstami, nudien.
Bet vai iet pa nakti nav bīstami? Un uz kurieni?

[Sindra]

Tā īsti uzreiz Renlijs nevarēja saprast kāpēc Grēta apšaubīja viņa dzīvīgumu.
Nu, ja jau viņš te stāvēja, tad laikam jau bija dzīvs.
- Tā gluži neuzkrita man uz galvas. - viņš pasmaidījis atteica. Renlijam īsti nebija nojausmas par tuksneša ļaužu ticējumiem. Toties viņš zināja, ka ja būtu atradies krātera vietā tiešām tajā mirklī, kad zvaigzne nokrita, tad jā... tad būtu gājis bojā.
- Es zvaigzni atradu, kad tā jau bija nokritusi. - viņš atbildēja klusāk. Tikai tā, lai meitene dzirdētu. Jo šāda atzīšanās nepavisam neizklausījās iespaidīga un diez vai par to kāds stāstītu leģendas.

Renlijs neatteicās no maizes. Lai arī nevarētu teikt, ka sakalusi maize būtu viņa mīļākā ēdmaņa, bet pēdējā laika notikumi, burvī bija radījuši bada sajūtu.

- Es nezinu par čūskcilvēkiem. Bet čūska te bija pavisam noteikti. Un tā izskatījās agresīvi noskaņota. - burvis padalījās zināšanās. Cik nu viņam to bija.
Viņš gan arī nebija grupas stratēģiskais plānotājs. Īsti pat nezināja vai viņiem labāk palikt te, vai doties kaut kur citur.
Kopā ar viņiem bija Talia. Viņai pavisam noteikti šādas lietas būtu labāk jāpārzin. Burvis pamāja uz mednieces pusi. - Talia droši vien spēj atrast labāko vietu nakšņošanai. - ja Renlijs būtu viens pats, droši vien būtu ietinies apmetnī un pie kāda koka stumbra arī palicis. Bet bariņam vajadzēja būt apdomīgākam.

[Romija]

Pievienojoties trūcīgajām vakariņām, Grēta sajuta, ka arī pati ir ēdusi maz. Pie Bolta viņa bija tikai našķojusies, kas tagad atsaucās uz ēstgribu. To nācās paturēt grožos, jo pārtikas nebija daudz.

Daļu uzmanības novērsa domas par zvaigznēm un čūskām. Šķetinot dažādus pieņēmumus un ticējumus, Grēta mēģināja sevi iedrošināt, ka tie visi ir tikai gadījumi. Renlijs taču bija dzīvs. Un čūska beigta. "Varbūt tā zvaigzne bija paredzēta čūskcilvēkam," viņa pēc brīža drūmi noteica. Ar to viņa nebija domājusi, ka zvaigzne nokrita, lai to izmantotu čūskcilvēks, bet gan kā zīme, ka viņa ceļi turpmāk vairs nav meklējami zemē, bet gan zvaigznēs. To, ka Renlijs pret zvaigzni izturējās līdzīgi kā Bolts – kā pret taustāmu objektu, nevis netveramu zīmi – Grēta šobrīd nedomāja, jo bija atgriezusies Anoki paražu interpretācijās un ierastajā domu gaitā. "Varbūt tas bija viņš," dejotāja pamāja uz to pusi, kur bija pēdējo reizi redzējusi ādu. "Vai arī tas bija viņa mājdzīvnieks."

Runājot par naktsmītnēm, Grēta sajutās neomulīgi. Viņa te negribētu nakšņot, ja te varēja būt milži un čūskas. Pirms vēl viņi devās pa Talias vai kāda cita ierādītu ceļu uz labāku vietu, Grēta ieklausījās zemē un debesīs virs galvas, piesitot savu parasto tum-tum. Sajārs varēja norādīt uz drošāko apmetnes vietu, kā viņš to bija darījis arī tuksnesī jau daudzās klejotāju paaudzēs.

[echo3]

Ja jau Grētai atradās maize, Ronards iztina biezpienu un piedāvāja biedriem. Vismaz kaut kas ne tik ļoti sauss. Apēdis savu vakariņu daļu, Ronards piecēlās. Ko stāstīt viņam nebija, un klausīties var arī vietā, kur nakšņos. Ir jau gandrīz pilnīga tumsa, nekur tālu vairs aiziet nepaspēs. - Ejam vismaz nostāk no meža, kamēr vēl var ko saskatīt. - Ronards drīzāk sajuta, nekā sadzirdēja, kā Grētas soļi atkal sit ritmu. Varbūt zvaigžņu dejotājai būs ceļš zem kājām. Un arī par dzīvnieku spējām puisis nešaubījās. Konrāda zirgs var uziet ūdeni, un Talias vilks - drošu vietu, kur pārgulēt. Talia pati ar savām tumsā redzošajām acīm var visus izvest pa vieglāk ejamām vietām. Tikai jāiet.