Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

Jaunais Renlijs sēdēja krēslā tik ērti, it kā visu savu (pagaidām gan ne pārāk garo) mūžu to tik vien būtu darījis, kā sēdējis uz ērtām mēbelēm un malkojis liķierus no kristāla glāzēm. Katra viņa kustība, uzvedība, viss liecināja par manierēm un stāvokli sabiedrībā. Vienīgais nodevīgais moments bija mirklī, kad puiša acu priekšā bija parādījusuies dukātu kaudzīte. Tas Renliju bija nedaudz izsitis no tēla un viņa acīs iemirdzējies pārsteigums un mēmais jā! man vajag šo naudu! it īpaši pēc tam, kad viņa soma bija aizgājusi dzelmē līdz ar kuģa enkuru, lika aizdomāties, ka gluži katru dienu puisis rokā tādas bagātības vis netur. Tomēr, smaidīdams pieklājīgu smaidu, Renlijs sevi atturēja no naudas momentālas sagrābšanas un pārvietošanas uz savu kabatu. Nē, tā palika viņa priekšā. Turpat uz galda, kur mēra kungs to bija nolicis. It kā tā nebūtu jaunekļa lielākā nepieciešamība. It kā tā tur būtu tikai tā... starp citu, bet viņš šeit atrodas, jo izmisīgi vēlas palīdzēt Smoksa kungam.

Jauneklis malkoja liķieri un pirms apgrūtināt mēra kungu ar jautājumiem, Renlijs ļāva skatienam pārslīdēt pār citiem šeit esošajiem. Tātad viņi būs kā komanda. Un viņiem ir jāatmasko nodevējs. Uz savu galvu, jo mēra galvai lūk esot jāpaliek tīrai. Ak šī diskrētā politika.
Uzdevums bija grūts. Un uz mirkli Renlija prātā pavīdēja kaut kas par tēmu: diez kā viņš iedomājas, kā mēs to izdarīsim. svešinieki, kuriem Randā neviens neuzticas. Tomēr, izaicinājums bija Renlija otrais vārds. Šis uzdevums bija izaicinājums. Un tad vēl tās zelta ripiņas bija labs dzenulis.
Viņš jau spēja iedomās sajust ceptu asaru smaržu, kad Smoksa kungs ierunājās par "Resno Asari". Tas bija kārdinošāks nosaukums, nekā "Auns un roze." Kad Renlija priekšā bija veseli pieci zelta dukāti, viņš varēja kaut nakšņot abos krogos vienlaicīgi. Ar izšķērdību gan nevajadzēja aizrauties.

- Jūs teicāt... - Renlijs ierunājās, skatienam no biedru pētīšanas atgriežoties pie mēra kunga. - ... ka pēdējā laikā Olidū kungam nevedas spīdoši ar zemnieku aizstāvēšanu un citiem pienākumiem. Varbūt Jūs varat minēt kādu konkrētu gadījumu, kādu no pēdējiem gadījumiem, kad kapteiņa kungs netika galā ar saviem pienākumiem. Kas tajā bija iesaistīts. Kas ir cietušie? Kas uzbrucēji? - protams, jauneklis negaidīja sīku un smalku izklāstu. Vislabāk viņam pietiktu ar virzienu, kur dzīvo cietušie un viņu dzimtas vārdu.

Līdz pat brīdim, kad kuģis piestāja Randas ostā, Grēta nebija redzējusi tik tālas zemes. Viņa ne tikai bija nonākusi pašai neapjaušamā attālumā no savas dzimtenes, bet arī pavisam savādākā pasaulē. Šeit ēkas bija no akmens un saglabāja savu vietu un formu ilgus gadus. Šeit akmeņi zem kājām rindojās glīti saliktā bruģī un palīdzēja nevis traucēja iet. Šeit ūdens bija pārpilnība un gaiss smaržoja pavisam savādāk. Un te zelts tika likts uz galda, bet asinis lietas kristāla traukos. Nu, labi, pēc ilgākas vērošanas un konstatēšanas, ka glāze ir paredzēta dzeršanai nevis rituālam, arī Grēta bija pacēlusi to pie lūpām, vispirms sajūtot spēcīgo aromātu. Tās noteikti nebija asinis, un Grēta noteikti nebija baudījusi šādu dzērienu, lai arī tā krāsa bija līdzīga viņas pašas tērpam.

Bija nakts, īpašs laiks. Uz kuģa Grēta bija vērojusi zvaigznes, tomēr nelabums no viļņiem traucēja tās izbaudīt tā, kā vajadzētu. Nu pamats zem kājām bija stingrs, bet virs galvas griesti. Aiz loga varēja manīt, ka drīz ausīs diena, lai gan gurdums vedināja domāt, ka derētu vēl vismaz dažas nakts stundas. Grēta bija radusi pie ilgas soļošanas, grūtībām, tomēr jūras slimība savās pirmo reizi izbaudītajās izpausmēs bija novārdzinājusi meitenes ķermeni.

Viņa bija cītīgi klausījusies Smoksa stāstītajā. Daudzi vārdi pagaidām bija tikai burtu virknējums, minētās vietas un notikumi — abstrakti jēdzieni. Jau Randa Grētai šķita neparasta. To, kas atrodas aiz tās mūriem, viņa nevarēja pat iedomāties. Nē, iedomāties varēja, bet pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, varēs tikai tad, kad būs pašas redzēts. Anoki cilts, no kuras nāca Grēta, nebija pārlieku ieinteresēta tālu zemju problēmās. Tās nonāca līdz viņu ausīm kā daudzkārt pārveidojušies stāsti bez īpašas vajadzības piesaistīt realitātei. Un tādi tie arī palika, līdz meitenes priekšā nogūla uzdevums pašai vienu tādu atrisināt.

Grēta ļoti labi saprata, kā ir dzīvot bailēs no laupītājiem un uzbrucējiem. Viņas ciltij to ik pa laikam nācās izbaudīt, pie tam viņu mājas nebija no akmens un koka. Bailes par savu dzīvību, lai arī neatņemama dzīves sastāvdaļa, iegrauzās likteņos līdz kaulam un mainīja cilvēku raksturus. Anoki to piedzīvoja jau daudzas paaudzes, bet šeit situācija bija cita. Un tā noteikti biedēja vienkāršos ļaudis.

"Cik sen un cik bieži ir gadījumi, kad sardze nav nosargājusi," jaunā Renlija jautājumiem piebalsoja Grēta. Ārēji viņa varbūt izskatījās pēc puišeļa šajās drānās, bet tagad, kad seja bija atsegta un dzīslās ieritējusi druska ķiršu liķiera, viņas balss atskanēja gluži sievišķīgi un varbūt pat nepiederīgi tādam uzdevumam. "Vai starp pilsētas mūriem un nocietinājumu dzīvo daudz zemnieku ģimeņu?" Patiesībā šobrīd vēl meitene nesaprata, no kura gala uzdevumam ķerties klāt. Miegs un izsalkums nomāca domas, bet vēl viens malks liķiera uzvēdīja neierasto smaržu, vēršot visu mazliet kā sapni. Grētai vajadzēja nedaudz laika, lai stabili nostātos uz kājām un saprastu, kas šajā tālajā zemē notiek.

Nauda ir jūsu. Ņemiet droši! Mērs laikam bija pamanījis Renlija skatienu. Un, ja jums veiksies ar uzdevumu, es protams par to atlīdzināšanu. Pieci zelta dukāti laikam bija samaksa tikai par klusēšanu, ja kāds izdomātu pagriezties un iet projām, atsakoties palīdzēt Smoksam. Acīmredzot cienījamā kunga kabatās gulēja vēl kas, ko jaunie ceļinieki varēja iegūt savā īpašumā.

Zemnieki dzīvo visur, kur spēj izdzīvot. Bet pilsēta vairs nespēj par visiem parūpēties. 30 gadus atpakaļ jūs varējāt vairākas dienas ceļot gar iekoptiem laukiem un dārziem. Šodien mēs spējam knapi pieskatīt tos, kuri dzīvo ne vairāk kā divu dienu gājiena attālumā. Praktiski mūsu teritorijas ir sarukušas no Aitu strauta ziemeļos līdz Melnajai upei dienvidos. Randas augstākā amatpersona centās izskaidrot situāciju, kādā pilsēta dzīvoja, kopš karš to bija sagrābis savos nagos. Kapteinis... Saprotiet,- man īsti nav ko viņam pārmest. Viņš cenšas. Un iespējams, ka mums atkal draud teritorijas samazināšanās. Bet tas praktiski novedīs pie tā, ka Sarmata karaspēks būs pie pilsētas mūriem. Un mēs visi būsim ieslēgti kā žurkas slazdā.

Zemnieki pierobežā sūdzas. Laupītāji austrumos ir nodedzinājuši dažas sētas un kapteinis nav laikā aizsteidzies palīgā. Ziemeļos Sarmata karaspēka apmetnes esot ierīkotas jau pāri upei otrajā krastā. Un viņa burvji un lokšāvēji reizēm izklaidējoties nošauj pa kādam sunim vai lopam. It kā ikdienišķas lietas kara laikā, bet es nevaru nepievērst tam uzmanību. Un pirms dažām dienām es saņēmu anonīmu sūdzību no kāda kareivja, ka kapteinis ir kļuvis ērcīgs un pārlieku bargi sodot padotos par kļūdām. Varbūt parunājiet ar kādu no karavīriem, ja jums izdodas. Konkrētus gadījumus mērs nenosauca. Acīmredzot viņam vienkārši krājās pilsētnieku un apkārtnes iedzīvotāju sūdzības un vienā brīdī Smoksam bija sācis likties, ka to kļūst vairāk nekā iepriekš.

Ceļojums pa jūru bija tieši tik nepatīkams kā kapteinis bija teicis.
Valdegars bija atradis pietiekami drošu vietu, lai viņu nenoskalotu no klāja, kur pārmaiņus nodevās domām, ka šobrīd būtu bijis labi palūgties Najai, ja vien viņš būtu Najas priesteris, lūgšanām Leksam, jo viņš tomēr bija noslēdzis līgumu ar kapteini Sangvini par palīdzēšanu Randas mēram, un tā kā nebūtu pareizi līdz tam pat nenokļūt, un jūras slimību, kas ik pa laikam novērsa domas no jebkādām lūgšanām.
Stabila zeme zem kājām no rīta bija ļoti patīkams ceļojuma nobeigums.

Tagad jaunais cilvēks sēdēja greznajos mēra apartamentos un iemalkoja ķiršu liķieri, klausījās uzdevumu un vēroja savus nākošos biedrus. Nauda, kuru Smoksa kungs bija viņam piešķīris, bija nolikta pie tiem pāris sudrabiem, kas Valdegaram vēl bija palikuši. Viņam bija paveicies arī citā ziņā - vismaz soma brauciena laikā nebija pazudusi. Nekā daudz jau tur nebija, un ūdenī šis tas bija sabojāts, rakstāmpapīru vajadzēs jaunu, tas nu viss bija izmircis, bet rakstāmlietas bija veselas, tāpat noskūties varēs, pie uguns tikt un maiņas krekls bija vēl lietojams. Ko gan vairāk?

- Godājamais mēra kungs, - priesteris, kura piederību šim amatam skaidri norādīja svētais simbols kaklā un nūja, kas pašlaik stāvēja kārtīgi ieslieta kaktā, lai netraucē, ierunājās, - jūs saucat dažādas vietas, kas vismaz man ir svešas. Vai nav iespējams dabūt kādu karti, lai skaidrāka saprašana, kas kur atrodas?
Viņš to pārzīmētu pats, ja mēram nebūtu liekas. Karte ir noderīga manta.
Citu ideju, ko uzreiz darīt, viņam nebija, bet sīkāk to varētu apspriest kādā no krogiem, uz kuru nu viņi nolems doties. Nākošais darbs tā kā būtu aizstaigāt uz Leksa templi, par to Valdegaram nebija divu domu.

Uz kuģa Ronardam bija klājies draņķīgi. Nepietika ar to, ka viņš nekad nebija ceļojis ar kuģi, vēl vajadzēja uznākt arī vētrai, kas ieročnesēju piespieda iespiesties kaut kādā šaubīgā kaktā un palikt tur tik nekustīgam, cik vien tas bija iespējams. Kaut kādos apziņas dziļumos viņš gan iedomājās, ka tieši vētrai pateicoties, kuģis ir ticis līdz Randai, bet pat šī doma nespēja nomākt neticami smago apātiju, kas bija puisi pārņēmusi. Arī šobrīd nelabums vēl nebija pārgājis, tā ka Randas mēra piedāvāto liķieri Ronards dzēra ļoti uzmanīgi.

Tas, ko Smokss piedāvāja paveikt, laikam īsti nebija pieskaitāms kaujas varoņdarbiem. Bet Ronards visu noklausījās uzmanīgi, un paņēma arī naudas gabalus, kurus ielika jostas makā. Kādu laiku varēs iztikt. Viņa sapnim tas, protams, bija daudz par maz. Ieročnesējs centās saprast, ko nozīmē mēra uzskaitītās sūdzības par kapteini Diksonu Olidū. Pagaidām viņam neviena no sūdzībām nešķita nodevēja nosaukuma vērta. Visas varēja nozīmēt vien to, ka kapteiņa rīcībā ir pārāk maza armija.

Vai kareivjus savā vienībā kapteinis pieņem pats, vai arī to darāt Jūs, mēra kungs? - Tas bija diezgan būtisks jautājums. Naudu, visticamāk, maksā pilsēta, bet cik lielas ir Olidū pilnvaras armijas veidošanā? Kārtība varēja būt dažāda.

Tikai pēc iedrošinājuma Grēta pasniedzās pēc zelta dukātiem. Savā mirdzumā tie atgādināja zvaigznes. Anoki ciltī tieši Grēta bija tā, kuras pienākums bija pieskarties zvaigznēm, tomēr tas nekad nenotika tik tieši. Un viņai nekad nebija bijis īpaši daudz naudas. Nomadi nebija bagāti un augstākā vērtē turēja drošību, barību lopiem un ceļu zem kājām nekā metāla gabalus, kas uzveļ plecos lieku nastu. Bet viņa zināja, ka citur šīm zelta ripiņām nozīme ir daudz lielāka, kaut gan neapjauta, tieši cik liela vērtība ir piecām spožajām monētām.

Roka ar naudu nozuda kaut kur apģērba krokās, kur laikam bija kāda kabata vai cita iespēja noglabāt sīkus, dārgus priekšmetus. Šis zelts noteikti būs svarīgs, lai izdzīvotu vidē, pie kādas Grēta nebija radusi. Jau te starp bariņu dažādo ļaužu un pēc vēlā skata uz pilsētu meitene saprata, ka viņas tērps atšķiras. Tas bija ļoti ērts un praktisks, tomēr noteikti liktu viņu uzlūkot kā svešinieci, kas varbūt ne vienmēr būtu vēlams neuzkrītošai novērošanai. Jauna apģērba iegādei noteikti vajadzēs naudu. Bet kapteinis bija minējis arī par tempļiem un priesterienēm pilsētā, kas Grētai jau no paša sākuma šķita kā īstais atbalsta punkts. Viņai droši vien vajadzēs iepazīties ar tām. Bet ne šādai — pagurušai, novārgušai, neēdušai un savādi smaržojošai. Tā kā situācija šobrīd bija vispārīga un nekonkrēta, netika uzstādītas precīzas, ātri izpildāmas prasības par sniegto naudu, tad doma par kārtīgu miegu bija pirmā, kurai sekoja vajadzība iepazīties ar apkārtni un iejukt pūlī. Tas noteikti būs piedzīvojums Grētai, kas lielāko daļu dienu vadīja savu piecdesmit divu cilts ļaužu pulkā, bet Sajārs bija licis viņai iet. Un viņa gāja.

Tik vēlā stundā bija labi, ka citi spēja risināt praktiskas dabas jautājumus, jo Grēta noteikti nebija tā, kas šādā stāvoklī domātu par orientēšanos vai to, kā pilsētā tiek risināti jautājumi, kas klejojošā ciltī noteikti notika savādāk, piemēram, sargāja visi, kas to varēja, nevis tikai īpaši pieņemtas personas. Meitenes plaksti bija kļuvuši smagi, un nogurums nomāca izsalkumu, tāpēc gluži neviļus viņa vedināja šo tikšanos ar mēru beigt. "Jūs droši vien arī esat noguris, tāpat kā mēs visi! Es gribētu iet sameklēt naktsmājas, atpūsties un sakārtoties," Grēta vērsās vispirms pie mēra, pēc tam pārējiem šeit sēdošajiem. Skatiens slīdēja pāri visiem knapi iepazītajiem, mēģinot uzminēt, kurš no tiem visvairāk izskatās pēc pilsētnieka, lai labi orientētos namu ieskautajās ielās. Iepriekš runājušais jauneklis, varbūt pēc skata vecākais vīrs? Gaišmatis vairāk izskatījās un runāja kā viens no minētajiem sargiem, bet tumšmataisnās meitenes tēlu Grēta nespēja atšķetināt. Nolikusi atpakaļ pusizdzerto liķiera glāzi, jo tik stipru dzērienu viņa spēja baudīt tikai mazmazītiņiem malciņiem, Grēta saslējās, gribēdama ātrāk tikt pie miera.

Kapteinim ir visas pilnvaras pašam izraudzīties pilsētas aizstāvjus. Lai gan liela izvēle viņam nav un viņš labprāt pieņem dienestā brīvprātīgos. Mērs pieliecās pie rakstāmgalda un kādu brīdi čaukstēja pergaments, vīrietim rakņājoties pa dokumentiem, kuri laikam bija noglabāti atvilknē. Es atvainojos. Es piemirsu, ka jūs neesat vietējie. Pēdējā laikā mums ārzemnieku ir pamaz. Viņš noteica, izritinot palielu pergamenta tīstokli, kurā ar melnu tinti bija iezīmētas dažādas līnijas. Pēc visa spriežot tā bija pilsētas apkārtnes karte, kurā ar dažādiem simboliem bija iezīmētas svarīgākās vietas. Pie zemnieku mājām bija sazīmētas sīku zvēriņu figūriņas, dārzos ziedēja puķes, mežos koku zaros ligzdas vija niecīgi putniņi. Kāds bija pamatīgi piestrādājis, lai karte izskatītos skaisti.

Līdzi nedošu, bet izpētīt varat droši. Tomēr pēc īsa brīža Smokss saprata, ka sacītais varētu izklausīties noraidoši, tādēļ piemetināja. Mūsu labākais karšu meistars nesen aizgāja mūžībā, tādēļ šādas kartes turpmāk būs retums. Un pilsētas kartes, ja godīgi, man nemaz nav. Daļēji tāpēc, ka vietējie pilsētu zina. Uzjautājiet kādu puišeli un viņš jūs aizvedīs, kur vajag. Bet daļēji tādēļ, lai aplencēju rokās nenonāktu svarīga informācija. Jūs noteikti manīsiet, ka ieliņas pilsētā reizēm jauc galvu. Reti kur var nokļūt pa taisno.

Jūs mani nenogurdinat. Bet paši gan laikam kārojat atpūsties. Manās interesēs noteikti ir, lai jūs ātrāk uzsākat savu darbu, tādēļ, ja jums vairāk jautājumu nav, tad es laidīšu jūs vaļā. Mērs ārā nevienu nedzina, taču vārdi par nogurumu noteikti tika teikti aiz pieklājības. Vīrs izskatījās neizgulējies, lai arī stāja nelika to manīt.

Grēta jau bija sākusi slieties kājās, tāpēc viņa gluži dabiski nonāca pie kartes. Atšķirībā no Anoki lietotajām, šī bija krāšņa un smalka. Meitene ar interesi nopētīja gan sīkās, iezīmētās figūriņas, gan aptuveno Randas un apkārtnes izvietojumu. Vismaz aptuveni kļuva skaidrs, kurā debesu pusē atrodas svarīgās vietas. "Tā tiešām izskatās ļoti smalka un vērtīga," Grēta uzteica mirušā karšu meistara darbu. Pat ja viņai tiktu piedāvāts ko tādu paņemt līdzi, meitene visdrīzāk atteiktos, jo bija radusi ceļu atrast savādāk, ne pēc līnijām, kas vilktas uz papīra. Šo karti varēja aplūkot kā neredzētu mākslas darbu.

Tomēr nesenais jūras brauciens un varbūt arī koši sarkanais dzēriens lika zemei zem kājām nedaudz salīgoties, tāpēc Grēta atbalstījās pret galda malu un piešāva mutei priekšā roku. "Atvainojiet!" viņa atkāpās. Tomēr ar to vien nepietika. "Es... atvainojiet... ar labu nakti," Grēta vien paspēja nomurmināt kaut kur sagramstītas pieklājības frāzes, kad pagriezās uz durvīm, lai ātrāk izkļūtu no šī cienījamā vīra mājokļa, pirms vēl neesošais kuņģa saturs ir gatavs izkāpt ārā.

Kaut kā spējusi tikt ārā pa durvīm, meitene palika saliekusies uz priekšu un ar plaukstām atbalstījusies uz ceļgaliem. Sejā iesitās vēsāks rītausmas gaiss, kas uz mirkli aptumšoja skatienu. Grēta smagi elpoja, tverdama ik vēsmu, kas palīdzētu tikt galā ar nelabumu. Tomēr vēders laikam apdomājās un vairs negrasījās aplaimot pilsētas bruģi ar savu saturu. Varbūt tā savādā smarža? Grēta pie sevis prātoja, iedomājoties ķiršu liķieri un lēnām izsliedamās. Rīta dzestrumā meitene sajutās krietni labāk. Šāda izturēšanās droši vien nebija gluži pieklājīga, tomēr pieķēzīt kunga kabinetu tik mājīgā miteklī šķita vēl nepareizāk. Apdomājot, vai tomēr neieiet atpakaļ un kārtīgi neatvadīties, Grēta, lēnām vilkdama nāsīs sājo jūras gaisu, nopētīja tuvāko apkārtni.

Talia brīnījās kā ir pārdzīvojusi šurpceļu, ūdens... kuģošana... tas viss nebija priekš mednieces. Viņas kājām patika mīt meža zemi, acīm redzēt dzīvnieku pēdas sūnās un takas, kuras aizveda pretī medījumam. Bet nevarēja noliegt, ka viņa bija mērojusi tālu ceļu, lai nokļūtu šajā pilsētā un tik drīz projām nevēlējās doties, tāpat kā, iespējams, viņa varēs palīdzēt mēram, kurš tik gādīgi bija arī sagādājis priekš viņiem naudu, zelta monētas ieslīdēja puselfa kabatā, bet skatiens noskatīja pārējos sanākušos varoņus, kurus bija izraudzījies kapteinis Sangvini.
Uz kuģa Talia nebija īpaši nodarbojusies ar citu vērošanu, drīzāk turējusies pie katra iespējamā stūra, lai netiktu noslaucīta no kuģa klāja.

Meitene pieslīdēja klāt pie kartes, ko mērs atraisīja viņu priekšā.
- Cik tālu atrodas Žagatu mežs? - Pašreiz Talia nespēja izprast kartes mērogu tāpēc pajautāja to, kas viņu visvairāk interesēja, skatienam joprojām slīdot pār rūpīgi izskaistināto karti. Kamēr roka piekārtoja loku, kurš bija mednieces neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā bultu maks, kurš izskatījās nedaudz patukšs, bet joprojām ar gana daudz bultām. Vienkārši uz kuģa dažas no tām bija pazudušas.

Kad meitene bija iegaumējusi daudz maz karti, vismaz nozīmīgākos punktus, viņa pagāja nost no tās.
Doma par naktsmājām bija vairāk kā kārdinoša, bet visi sanākušie būs viena komanda? Tad varbūt vajadzēja turēties kopā ar pārējiem. Talias zaļais skatiens nedaudz aizkavējās pie Renlija, nezin kāpēc viņš likās savādāks kā pārējie.

Valdegars nolika vēl neizdzerto glāzi un paliecās tuvāk, lai aplūkotu karti, kuru bija palūdzis. Neilgu brīdi viņam nācās pieklājīgi pagaidīt, jo trijiem tā īsti pie vienas kartes nebija vietas, un meitenes grūstīt ar elkoņiem jaunais vīrietis negrasījās.
Sarkanā, dīvainā tērpā ģērbtā meitene pēc brīža pēkšņi atvadījās un aizskrēja. Viņai būtu palicis slikti? Acis pavadīja meiteni, bet iet pakaļ Valdegars negāja. Te viņš nevarēja palīdzēt.
Turklāt - karte!

- Vai godājamais mēra kungs nevar man iedot kādu pergamenta gabalu, mani visi vētrā aizgāja bojā, - priesteris noteica atvainojošamies tonī, centīgi pētot un iegaumējot karti, - lai varu aši uzmest galvenos pieturpunktus?
Pieteikties par jauno karšu zīmētāju viņš nevarēja, nebija prakses, bet vienkāršu shēmu uzmest prastu. Bet ja nē, tad var jau iztikt arī tāpat, iegaumējot.

Nebija jau tā, ka priesteris nepamanītu to, ka Smoksa kungs ir noguris, tomēr visai pamatoti sprieda, ka tuvākajā laikā viņi otrreiz ciemos šurp nenāks, tāpēc ir jāizdara un jāpavaicā viss, ko vien var.

Nu redz! Mēra kungs bija pamanījis alkatīgo skatienu, ar kādu Renlijs bija apveltījis naudas gabalus. Tas nebija pareizi un tā nedrīkstēja būt. Viņam būs jāmācās vēl vairāk paškontroli.
Šobrīd jauneklis centās izlīdzēties, kā nu spēja. Viņš turpināja iznesīgi malkot liķieri no smalkās glāzes, dāļāja pieklājīgus smaidus pie galda esošajiem un mēra kungam un izskatījās it kā visa tā kuģa katastrofa nemaz uz viņu nebūtu attiekusies, ja vien jaunekļa mati nebūtu nedaudz mitri un paspūruši.
Naudu viņš paņēma pats pēdējais un tad arī to ieslidināja kabatā tik viegli, it kā tai nemaz nebūtu nozīmes. Nekā savādāk jau viņš savu izkrišanu no tēla saglābt nevarēja.

Arī Renlijam pagaidām mēra minētie nosaukumi neko daudz neizteica. Viņa maņas tikai saasinājās izdzirdot minam Saramata armijas un tādas lietas. Tas bija svarīgi.
Vai kaut kas cits bija svarīgi? Iespējams, bet visticamāk ne šobrīd. Viņiem vajadzēja atpūsties pirms sākt likt prātus kopā, lai kaut kā parisinātu mēra kunga problēmas.
Bija skaidrs, ka cietušo uzvārdus viņiem nesauks. Bet tā nebija problēma. Renlijs bija vairāk kā pārliecināts, ka pats tiks pie vajadzīgās informācijas, tiklīdz kā uzsāks nopietnu meklēšanu pēc tās.

Karte... Jā, puisis bija redzējis kartes arī agrāk. Bet tāpat viņš apzinājās, ka īsa skatiena uzmešana apzīmētajam papīram neko daudz viņam tagad nedos. It īpaši kad viņi bija noguruši un kā izskatījās tad daži vēl joprojām cīnījās ar kuģošanas nelabumu. Līdzjūtīgs skatiens pavadīja meiteni, kas steidza pamest mēra kunga māju.
Kamēr citi pētīja karti, jauneklis piecēlās. Sakārtoja savu mitro apģērbu un uzmeta īsu skatienu vai krēsls zem viņa nebija palicis slapjš. Lai gan, pat ja būtu, diez vai viņš kaut ko daudz spētu mainīt lietas labā. Renlija skatiens sastapās ar otras meitenes skatienu. Jauneklis pasmaidīja. - Es domāju, ka nevajag mēra kungu mocīt ar šādiem nesvarīgiem jautājumiem. Kā jau Smoksa kungs minēja, tā ir informācija, kuru par kādu kapeiku mums labprāt izstāstīs jebkurš pilsētas puika. - nebija jēgas kavēt amatpersonu ar sīkumiem.
Un ko gan viņa darīs mežā? Medīs kuili? Jo viņai cepti asari neiet pie dūšas? Loks noteikti bija domāts medīšanai. Nevarēja arī nepamanīt elfu iezīmes meitenes vaibstos. Savdabīgi un interesanti. Renlijs nekad nebija sastapis nevienu elfu.

Jauneklis domāja, ka ir laiks doties meklēt krogu.
- Būšu ārā. - viņš vēl noteica, kā svarīga persona, ar kuras būšanu kaut kur, visiem noteikti jārēķinās. Jauneklis pieklājīgi, pēc visām etiķetes tradīcijām atvadījās no mēra un devās laukā no ēkas.


Renlija skatiens uzmeklēja dīvaini tērpto meiteni. - Pareizi būtu ar labu rītu, nevis nakti. - viņš noteica, skatienam aizkavējoties pie svešinieces. - Ir rīts. - Renlijs pasmaidīja, pamādams austošās gaismas virzienā.
Diemžēl, kompānija bija viss, ko viņš spēja šobrīd piedāvāt atbalstam. Arī Renlija ūdens blašķi bija piemeklējis somas liktenis.
- Ir labāk? - viņš līdzjūtīgi apjautājās, vēl joprojām pētīdams meiteni. Viņa laikam bija no tālām zemēm. Varbūt pat paspējusi pārdzīvot vairākas kuģu katastrofas. Briesmīgi... Viņam pašam pilnībā pietika ar vienu, lai tuvākajā laikā nekur kuģot negribētos.

Ronardam nekas vairāk vaicājams neatradās. Šobrīd vienkārši bija jāizguļas un jāizdomā, kā atrast to kareivi, kurš bija sūdzējies. Tas, ka sūdzība bija bez paraksta, ieročnesējam nepatika. Vienkāršākais veids būtu iet pie Olidū un pieteikties sardzē, kas nodrošinātu tikšanu kazarmās, bet te bija viens liels bet - šobrīd Ronards bija Smoksa dienestā. Randa karo, līdz ar to ir maz ticams, ka kapteinis vispār gribētu slēgt līgumus ar ārzemniekiem. Bet ko var zināt, varbūt grib gan uz izmēģinājuma laiku? Redzēs.

Jaukā tumsnējā meitene, kura bija izrādījusi rūpes par mēra labsajūtu, šķiet, pati jutās ne pārāk labi. Tā varēja spriest pēc steidzīgās atvadīšanās. Cerams, viņa nedosies viena svešajā pilsētā meklēt krogu naktsmājām? Drīz pēc meitenes prom devās arī diezgan grezni tērpts jauneklis, par kura profesiju ieročnesējam nebija nojausmas. Tad arī Ronards piecēlās, savāca savu uz muguras nēsājamo ceļasomu (kurā nebija nekā tāda, kam varētu būt kaitējis ūdens), paklanījās Randas mēram un gāja ārā cerībā, ka sarkanā tērpā ģērbtā meitene un zaļacainais puisis vēl ir tepat tuvumā.

Viņi tiešām bija turpat pie nama sliekšņa. Ronards piegāja abiem klāt, bet neko pagaidām neteica. Jāpagaida pārējie. Ieročnesējs uzcēla mugurā savu somu un sasprādzēja krūšu lenci. Zobenu viņš vienmēr nēsāja pie jostas, tā ka tagad bija pilnībā gatavs jebkādām gaidītām vai negaidītām cīņām. Mugurā no bruņojuma šobrīd viņam bija vien brigantīna ar plecu aizsargiem. Pārējais bija rūpīgi salikts somā.

Puisis arī pats ar atvieglojumu ieelpoja rīta svaigo gaisu.

Aiz muguras atvērās un aizcirtās durvis, liecinot, ka vēl kāds ir iznācis no mēra mājas. Juzdamās krietni stabilāk, Grēta palūkojās nācēja virzienā.

"Jā, ir labāk," viņa nedaudz mulsi uzsmaidīja jauneklim. "Pēc tādas nakts arī rītā var sajukt vārdi," viņa atvainojās, bet gan jau puisis pats labi saprata, kā varētu justies pēc tik nemierīgas kuģošanas. "Ja tā vienmēr notiek kuģošana, tad es priecājos, ka mana dzimtā zeme ir tik tālu no ūdens, cik vien iespējams," viņa piebilda, šoreiz pasmaidot jau nedaudz drošāk. "Neesmu radusi, bet ceru, ka tas pāries. Svaigā gaisā jau palika mazliet labāk," viņa speciāli nepieminēja liķiera smaržu, jo dzērienu mērs noteikti bija devis labu nodomu vadīts, nemēģinot izsaukt šādu reakciju.

"Vai tur visas runas jau beigušās?" palūkojusies uz aizvērtajām durvīm, meitene vaicāja. Varbūt tomēr vajadzēja iet atpakaļ iekšā, lai gan svaigs gaiss noteikti nāca par labu vairāk, nekā telpa ar savādo smaržu. "Rīts vai nerīts, bet man patiešām gribās atpūsties. Un laikam kaut ko apēst. Uz jūras tomēr... nu, visādi gāja," Grēta atkal nedaudz samulsa un pievērsās sārtajai pamalei, ko šur tur varēja manīt starp pilsētas namiem. Nešķita īpaši jauki kavēt tik cēli ģērbtu jaunekli ar runām par tik nepatīkamām atmiņām, jo viņi taču vairs nebija uz klāja virs viļņiem. Pat piesitot pāris reizes ar kāju pie bruģa, varēja just tā stabilitāti. Tum-tum, nodipēja Grētas pazoles. Skaņa nomierināja. Tum-tum, viņa piesita vēlreiz, un pat sejā varēja manīt, ka tas vieš meitenē mieru. Tum-tum, viņa turpināja ritmu, nemaz nedomādama, ka kādam tas varētu šķist dīvaini. Iznākušo gaišmataino jaunekli Grēta arī pamanīja, tomēr nejutās traucēties savā nodarbē.

- Tad es laikam savējo nemaz nesaukšu. Tāpat neatcerēsies. - Renlijs iesmējās. - Bet tu man vari pateikt savu vārdu. - jauneklis ierosināja. Viņš gan domāja, ka spētu atcerēties jauniegūto biedru vārdus, pat ja tie nosauktu tos visi reizē. Bet pa vienam uzzinot noteikti būtu vieglāk.

- Vienmēr tā nenotiek. - ja vien tas svešinieci kā mierināja. - Vētra visu padarīja ļaunāku. - taču jādomā, ka tuvākajā laikā viņiem nekur ceļot, izmantojot jūras ceļus, nenāksies. Ja vien tas svešinieci spēja kā mierināt un apziņa spēja palīdzēt tikpat spēcīgi, kā būtu līdzējis ūdens malks.

- Laikam jau beigušās. - Renlijs paraustīja plecus. Viņa skatiens pavērsās uz tikko pa durvīm iznākušo bruņinieku. Kad arī citi sāka izklīst, tad jādomā, ka drīz vien viņi būs ceļā, kroga virzienā.

- Varbūt tev ir ūdens blašķe? - puisis apjautājās gaišmatainajam jauneklim. Nekā savādāk šobrīd viņš palīdzēt meitenei nespēja. Kā vien mēģināt saorganizēt palīdzību no kāda cita. Vismaz izskatījās, ka bruņinieka mantas nebija aizgājušas jūras dzelmes glabāšanā.
Skatienu no jauniegūtā biedra atrāva dipinoša skaņa. Renlija skatiens, neizpratnes pilns, palūkojās uz meiteni. - Ko tu dari? -
Varbūt viņai bija kļuvis vēl sliktāk? Vai varbūt auksti un viņa centās sasildīties lēkājot? vai varbūt meitenei vajadzēja uz labierīcībām?

Ronards nosprādzēja ūdens blаšķi no jostas un bez kādiem jautājumiem pastiepa uz jaunekļa pusi. Lūgumu pēc ūdens ieročnesējs bija iemācījies ievērot un izpildīt, ja vien tas ir iespējams. Šobrīd tas pavisam noteikti bija iespējams.

Jau dodams ūdens trauku, Ronards ievēroja, kā meitene sāk lēkāt, un tas viņu novērsa no varbūtējās sarunas ar jaunekli. Nupat uzdoto jautājumu Ronards neatkārtoja, bet atbildi gan vēlētos dzirdēt. Vai tumsnējā meitene tagad veiktu kādu rituālu? Vai arī viņai salst?

"Grēta," dipēšana uz mirkli pārtrūka, bet pēc brīža atsākās atkal, it kā tā būtu visparastākā lieta, ko darīt agri no rīta pie mēra mājas. Tum-tum. "Es domāju, ka nu jau spēšu atcerēties arī vārdus," meitene zobgalīgi atbildēja, paskatīdamās uz sarunu biedru un pēc tam uz kluso, gaišmataino puisi. Mēra sarunā arī bija skanējis daudz dažādu vārdu, bet tie bija sajaukušies vienā virpulī kaut kur starp vētras atmiņām un reibinošo sarkanā dzēriena aromātu. Svaigais gaiss sakārtoja domas labāk kā saruna.

"Pie mums vētras ir savādākas. Smilšu vētras. Tad vienkārši vajag paslēpties, nekas tā nelīgojas, tāpēc arī neesmu pieradusi," viņa vēlreiz paskaidroja savu pēkšņo reakciju. Ja pēc šīs vētras uz ūdeni kādu brīdi negribējās pat skatīties, nupat jau sāka rasties slāpes. Jūras ūdens tomēr bija sāļš. Tas tāpat mērcēja, bet padzerties to nevarēja. Tāpēc pasniegtā ūdens blašķe tika kāri satverta, bet gaišmatim veltīts pateicīgs smaids. Iedzērusi vairākus lielus malkus, Grēta to pasniedza atpakaļ. "Paldies!"

Tikai tad, kad jauneklis bija apvaicājies par tum-tum, Grēta pamanīja, ka to dara, jo tas bija sācies pilnīgi neapzināti kā nomierinošs līdzeklis, kas laikam uz citiem iedarbojās pilnīgi pretēji un uztrauca. Šie tomēr nebija Anoki ļaudis. "Tas... tie ir tikai soļi, kas palīdz sakārtot domas," sarkani tērptā meitene atmeta ar roku un pārtrauca mīdīt bruģakmeņus. Kamēr pie tā piedomāja, tas nešķita nekas grūts. "Zini kā — soļi, ceļš, ritms," viņa piebilda. Grētas pasaulē visi saprata, ko tas nozīmē. "Es laikam biju uztraukusies par to vētru un par to, ko mērs no mums grib. Es gan nesapratu, kāpēc tādai lietai vajag tieši mūs, kas par šejieni ne grauda nesaprot," meitene paraustīja plecus. Grētai vienmēr bija šķitis, ka tieši savējie ir uzticamāki ziņotāji un palīgi nekā svešie. "Varbūt tur ir kāds āķis," viņa aizdomājās, atkal nodipinot tum-tum. Un tad, kā sevi pieķērusi, palika mierīga un pasmaidīja.

Lūdzu. - Ronards pasmaidīja pretī Grētai, paņēma blašķi un palūkojās uz zaļacaino puisi. Ja nu tam arī gribas dzert? Tad viņš pajautāja Grētai, - Vai tu esi dejotāja? - Nekādu nosodījumu pret tādu amatu puiša balsī nevarēja dzirdēt, tikai ziņkārību. Zināms, viņš bija iepriekš sastapis ļaudis, kuri satraukuma brīžos sāk lēkāt, bet tie nemēdza ievērot ritmus, un tā nu Ronards bija iedomājies par dejošanu.

Smokss nopētīja nopietno jaunekli, kas grasījās visu pierakstīt. Tas laikam bija labi, ka tikko savāktajā grupiņā bija kāds no sīkumainā gala. Mērs piekrītoši pamāja ar galvu un nolika Valdegaram priekšā plānu un ļoti gludu pergamenta loksni un piebīdīja tuvāk spalvaskātu, tintnīcu un pūderi, ar kuru nosusināt zīmējumu.

Žagatu mežs? Kāpēc tevi interesē tieši Žagatu mežs? Vīrietis ieinteresēts apjautājās Taliai. Es teiktu, ka no rīta izejot, otrajā dienā ap pusdienām tu esi pie meža. Bet tur jābūt prātīgam. Runā, ka Žagatu mežā reizēm no austrumiem ieklīst vilki. Mērs novērtēja, vai meitene ar loku būtu spējīga pasargāt sevi no savvaļas briesmām. No vienas puses lokšāvēji parasti tuvumā cīņai nelīda un no attāluma spēja par sevi parūpēties, bet šai jaunajai sievietei loks izskatījās tāds grezns un pilsētniecisks.

***

Uz ielas visus noķēra pastiprs vējš, kas no jūras puses nesa sāļumu. Bija pavasaris. Daba bija atdzīvojusies un ārpus pilsētas mūriem smaržas noteikti uz sacensībām auļoja no viena deguna uz otru. Tomēr šeit pilsētā vairāk dominēja kas cits. Mēra māja bija prāva trijstāvu ēka, ar pamatīgām ieejas durvīm un brūniem koka slēģiem pie logiem. Akmens plāksnes, kuras klāja ielu tās priekšā bija tik gludas, ka tās saukt par bruģi likās pat apvainojums. Vairāk kreisajā pusē slējās pilsētas mūru aizsargtornis, kaut kur labajā pusē virs jumtiem rēgojās tempļa zvanu tornis, bet priekšā bija akmens siena. Nē, tas nebija pilsētas ārējais mūris. Drīzāk kaut kāds iekšējais forts. Vārti tam bija vaļā un pie tiem nedaudz stīvi stāvēja divi sargkareivji ādas bruņās, ar šķēpu rokā un dunci pie sāniem. Forta pagalmā varēja redzēt vairākus ļaudis, kas pat šādā rīta agrumā laikam jau devās savos darbos. Daudziem rokās bija cērtes, āmuri un lukturi.

Pēkšņi smarža burtiski iesita pa galvu. Tikko svaigi izcepta maize! Ap stūri parādījās puika, kurš vēl nebija nobriedis par vīru. Viņam uz pleca bija prāvs grozs, no kura vēdīja neatvairāms rozīņu smalkmaizīšu aromāts. Hei! Jauneklis jautri pasveicināja ceļiniekus un pieklauvēja pie mēra durvīm. Smoksa kalpotājs laikam maiznieka zelli jau bija gaidījis. Pavisam drīz viņš atvēra durvis, pasveicināja puiku un savāca pilno grozu un pretī atdeva tukšu. Spirgts rītiņš, vai ne? Puika priecīgi uzsmaidīja mēra ciemiņiem un taisījas doties atpakaļ, no kurienes nācis.

Puisis, kas nebija nosaucis savu vārdu, uzdeva jautājumu, uz ko Grēta sākumā pat īsti nezināja, ko atbildēt. Kāja jau cēlās, lai piesistu tum, kad viņa par to iedomājās un nolika kārtīgi blakus otrai.

"Es dejoju, bet tas ir Sajāram par godu. Tās ir ļoti, ļoti svarīgas dejas," viņa nopietni atbildēja un tūlīt arī nodemonstrēja. Tum-tum, tum-tum, uz gludajām plāksnēm piesita Grētas zoles, viņai dodoties pretī vējam. Daži soļi, tad mirkli pauze, uz āru pavērstas plaukstas, nopietns skatiens tālumā. Tum-tum, tum-tum, vēlreiz nodipēja tajā pašā ritmā. "Tur būs ēdiens," Grēta pastiepa roku virzienā, kurā bija tikko pārvietojusies. Tajā brīdī uzvēdīja spēcīgs maizīšu aromāts. Tik spēcīgs, kādu te, tālajā zemē, Grēta nebija gaidījusi. Pēkšņa sajūsma pārņēma meiteni. Sajārs viņu dzird! Viņš dzird un atbild! Aiz prieka par šo pārliecību viņa pat neiedomājās uzmeklēt smaržas avotu. Pagriezusies pret abiem jaunekļiem, viņa staroja. "Tās ir ļoti svarīgas dejas!" Grēta atkārtoja, šoreiz ar neviltotu prieku balsī un sejā, beidzot pamanot puiku, kas šurp bija atnesis tik kārdinošo smaržu. Kuņģis, kas iepriekš bija protestējis pret jebkādu saturu, tagad iegaudojās.

"Hei!" tāpat puikam uzsauca arī Grēta, kad tas bija nomainījis savus grozus. "Kur var dabūt tik smaržīgu maizi?" viņa vaicāja, joprojām vilkdama plaušās gaisu, kas nu vairs nesmaržoja pēc rozīņmaizēm, toties atkal atgādināja par jūru. Tomēr tik smaržīgas maltītes dēļ svešiniece bija gatava iemainīt vismaz daļu no zelta ripiņām.

Valdegars nopriecājās par mēra atsaucību un, uzsmaidījis Smoksa kungam, pie tam smaids jauno cilvēku padarīja krietni jaunāku, un nu jau viņš pat izskatījās tik vecs, cik īstenībā bija, un, neliekot sevi lūgties, kārtīgi apsēdās, paņēma rakstāmrīkus, pergamentu un karti, un ķērās pie darba.
Viņš nepārzīmēja visu tā, kā tas bija kartē - tam nebija ne laika, ne arī vajadzības -, priesteris izmantoja zīmes, kādas saīsinātiem pierakstiem lietoja viņa mājās, un kuras tā kārtīgi līdz galam nevarētu nolasīt nezinātājs, tāpat nepārzīmēja visas svītras un smalkumus. Tā tiešām bija saīsināta shēma, domāta tam, lai labāk varētu saprast apkārtni.

Tas nekādi neaizņēma daudz laika, Valdegars rakstīja un zīmēja ar drošu roku rūpīgi un ātri, kā bija mācīts mājās un templī.
Nosusinājis nupat zīmēto un rakstīto ar pūderi, priesteris rūpīgi nolika rakstāmrīkus un saritināja karti.
- Pateicos, godātais! - viņš cēlās augšā, lai noliktu somā jaunieguvumu. - Neuzdrošinos vairāk kavēt jūsu laiku.

Kārtīgi atvadījies un paņēmis savas mantas, Valdegars pēc laiciņa parādījās uz mājas sliekšņa, samainījies ar kalpotāju, kas nesa kaut ko ļoti smaržīgu, noteikti maizi, un ar acīm meklēja, vai te vēl ir kāds no pirmīt redzētajiem, vai visi jau aizgājuši.
Tepat vien vēl viņi bija, un puisis paspēra tos dažus soļus līdz redzētajai trijotnei.
- Ko tagad pasāksim? - viņš jautri ievaicājās. Svaigais gaiss un vēl iegūtā karte pamatīgi uzlaboja garastāvokli. Pat miegs vairs tik ļoti nenāca, toties gribējās ēst, par ko nupat, nupat tik pēkšņi atgādināja svaigās maizes aromāts. - Es gribu ēst.

- Nu... tad Renlijs. - Jauneklis atbildēja uz meitenes nosaukto vārdu un mazliet ķircinoši pasmaidīja, kad meitene apgalvoja, ka nu jau viņa puiša vārdu spēs atcerēties.

Lai arī izskatījās, ka jauneklis teju nekaunīgi blenza virsū, kā Grēta dzēra, patiesībā, viņš bija aizdomājies par meitenes teikto. Smilšu vētra. Tas izklausījās iespaidīgi. Vai pareizāk sakot, tas izklausījās pēc iespaidīgas burvestības, kuru Renlijs labprāt iegūtu savā īpašumā. Viņš spētu uzburt smilšu vētru un vienīgais patvērums būtu, no viņa slēpties.

Iedomas aizdzina viņa virzienā pastieptā ūdens blašķe. Renlijs noraidoši pamāja. - Nē, paldies. - jauneklis labprāt vēl mutē paglabātu ķiršu liķiera garšu. Viņš laikam bija vienīgais, kurš bija paspējis mēra dzērienu teju izmalkot visu glāzi.

Soļi, ceļš, ritms... Renlijs tā īsti nesaprata. Tomēr viņa skatiens domīgi kavējās pie jaunās sievietes, vērojot, kā viņas kājas turpina dipināt pret gludajiem bruģakmeņiem.
Sajāram par godu.
Lai vai kas būtu Sajārs. Renlijs nebija dzirdējis tādu vārdu.
Un tad viņa pateica, ka būšot ēdiens un ieradās zēns ar maizi. Renlija piere saraucās.
Viņa ir pareģe? Dejojot svarīgās dejas viņa spēja pareģot nākotni? Un vai tas Sajārs būtu dievs?
- Tas Sajārs tev tikko pateica, ka šeit nesīs maizi? - jautājums nebija gluži smalki noformulēts. Bet viņi jau vairs arī neatradās smalkā pieņemšanā pie mēra. Un ārpus tādām vietām, Renlijs varēja runāt gluži parastu valodu.


- Es gribētu uz "Resno Asari". - Renlijs darīja zināmas savas vēlmes no mēra mājas iznākušajam rakstvedim.
- Man vienkārši labāk garšo cepta zivs, nekā salāti. - jo rozes bija puķes. Un puķes bija salāti. Un zivs bija labāka par salātiem.
Jauneklis mulsi pasmaidīja.

- Vilki? - Talias lūpās atausa smaids. - Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. - Bet iespējams, meitenei vajadzētu paskaidrot. Roka pārslīdēja pār loku, bet drīzāk tā bija tikai neapdomīga darbība. - Es vēlos sev iegūt uzticamu draugu, kungs. Vilki tādi ir, es varu kādu no tiem piejaucēt un viņš būs mans palīgs, mans kompanjons. - Talias skatiens slīdēja no kartes līdz mēram. Izskatījās, ka pārējie jau bija devušies ārā, arī meitenei vajadzēja pasteigties.
- Es nu došos, jauku dienu, ser. - Pieliekusi galvu, tumšmate atvadījās un izgāja ārā no mēra mājas, lai sajustu jūras gaisu.

Viņa joprojām bija pateicīga visiem dieviem par to, ka bija pārdzīvojusi šo nakti.
Bet drīz vien jūras smaržu nomainīja svaigas, tikko ceptas maizes smarža. Mutē saskrēja siekalas un tāpat kā otru meiteni Taliu interesēja, kur var iegādāties svaigu maizi. Viņas skatiens lūkojās uz jaunekli, pirms viņš vēl bija paspējis aizbēgt prom, pie saviem darbiem.

Talia palūkojās uz Valdegaru. - Es domāju, ka mums jāiet uz krogu. - Tikai meitene nedefinēja uz kuru. Un viņas vārdus apstiprināja Renlijs, skatiens jau atkal aizkavējās pie puiša. - Re, mēs varam iet uz "Resno Asari", kā jau... - viņš teica. Talia pieklusa. - Piedod, es nezinu tavu vārdu. - Medniece atvainojās Renlijam.
- Esmu Talia Storma. - Meitene iepazīstināja ar sevi, ja nu kādam interesēja, bet ja viņi būs biedri, tad vismaz vārdus vajadzēja zināt.

"Sajārs reti runā. Viņš parasti rāda. Bet ne ar acīm. Es esmu viņa acis un vārdi," Grēta centās paskaidrot to, ko tikko bija izdarījusi. Viņai tas šķita pilnīgi normāli, jo tieši tā funkcionēja liela daļa viņas ikdienas. Ne jau kā marionetei pildot dieva gribu, bet klausoties un sajūtot. Sajūtas reti maldināja, arī šoreiz tās bija bijušas precīzas. Grēta bija šaubījusies, vai arī svešā zemē tik spēcīgi sajutīs sava dieva klātbūtni, tomēr tagad viņas bažas bija klīdušas. Šoreiz tum-tum bija apzināts un lepns.

"Es gribētu kādreiz pagaršot zivi," kad sākās runas par krogus izvēli, Grēta sapņaini ieminējās, it kā zivs būtu tāds pasaules dārgums, ko tikai izredzētie un īpašie ļaudis var likt uz galda. Kā visu ēdienu karalis, garšas kulminācija, kaut kas tāds, pēc kā baudīšanas varētu tiekties visu dzīvi. Grēta nekad nebija ēdusi zivis. Salādus bija. Lai gan arī tie šeit varēja būt savādāki. Renlijs, un arī šo vārdu Grēta izgaršoja kopējās maltītes gaidīšanas noskaņās, laikam pārzināja vietējo ēdienkarti, lai arī iepriekš nekādas norādes nebija, ka starp svešiniekiem ir kāds vietējais.

Maizi? Pie meistara, kundze! Taisni rīta cepiens ir gatavs un es iznēsāju kungiem. Puika paraustīja plecus un prātīgi atbildēja. Ja jūs pasteigsieties, tad vēl paspēsiet noķert kādu smalkmaizīti. Ja nē, tad paliks tikai karašas. Tas ir tur. Zellis nenoteikti pamāja kaut kur dienvidaustrumu virzienā, bet tad pievērsa vairāk uzmanības runātājiem uz ielas. Nē, šos viņš pilsētā nebija redzējis. Patiesībā šādi ģērbtus ļaudis viņš vispār laikam nebija manījis. Jūs griežaties pa labi, tad pa kreisi, garām Leksa templim, pāri laukumam, garām "Resnajam asarim", pāri ostas ceļam, pie cietuma pa labi, tad pa kreisi, tad pa labi un vēlreiz pa kreisi un jūs esat vislabāk smaržojošajā kvartālā visā Randā. Puika nobēra tā, ka izsalkuma sajūta vēderā pastiprinājās, bet virziens līdz galam skaidrs nepalika. Mēram bija bijusi taisnība. Pilsētas izkārtojums svešiniekam bija zināms noslēpums.

No otras puses. Es tāpat eju atpakaļ. Varu pavadīt. Beigās pilsētnieks, kuram dienās bija lemts kļūt par maizes cepēju, piedāvāja un dzīvespriecīgi kātoja projām pa ielu.

Ceļš veda gar bagātnieku mājām. Pāris reizes zellis nogriezās ap stūri, lai uzmeklētu ceļu, līdz beidzot atbraucēju acīm pavērās pilsētas laukums. Vienā pusē lepni slējās celtne ar staltu torni un lielu kvadrātveida mozaīklogu virs ieejas,- Leksa templis. Netālu no tā pie kādas sārti nokrāsotas ēkas ieejas grozījās vairāki vīri melnās drēbēs, auklējos saišķus ar pergamenta tīstokļiem. Šķērsojis laukumu un atkal ieniris pašaurajās ieliņās, puika nonāca pie divstāvu ēkas, kurā izskatījās apvienotas vairākas mājas. Pie ēkas ieejas virs durvīm karājās kokā dēlītis tuklas zivs izskatā. Ap stūri varēja manīt sargu torni ar vārtiem. Ostas vārti. Pa tiem ceļotāji bija iekļuvuši pilsētā pēc briesmīgi viļņainā ceļojuma.

Jūs protams varat arī uzkost krogā. Zellis paraustīja plecus, norādot uz izkārtni. Viņiem noteikti uz pannas jau čurkst kāds asaris krējumā.

Adorils tādu vētru uz jūras nekad nebija pieredzējis. Taisnību sakot, viņš jūru vispār nebija līdz šim redzējis. Tik trauksmainas, rēcošas kalnu upes un domīgus, klusējošus ezerus. Par jūru viņš bija dzirdējis no ceļinieku stāstiem, kas reizumis ieklīda viņu apvidū.

To spēku, tās dusmas, kas gāzās pār nieka pagali, kas knapi noturējās uz viļņu galiem. Arī Adorils, kā jau visi citi centās atrast kaktu, kurā nolīst, ietīties savā apmetnī līdz ar visām savām mantām un vēlams izdzīvot lielo ķibeli, ja vien tā bija nolemts.

Tagad viņš bija ieņēmis vietu netālu no durvīm. Nakts notikumi šķita vēl aizvien visai dzīvi, lai arī par to domāt negribējās. Apmetnis bija piesūcies ar slapjumu un smagi nokarājās līdzās. Viņš klusēja. Tomēr nevarēja teikt, ka puisis neizrādītu nekādu interesi vai vēlmi iesaistīties. Viņš uzmanīgi klausījās. Roka pēc liķiera nesniedzās. Arī zeltu viņš paņēma viens no pēdējiem. Lielāku viņa interesi piesaistīja karte, kuru viņš rūpīgi aplūkoja pār plecu vīram, kas to centās ieskicēt uz pergamenta.

Dodoties laukā, Adorils zīmīgi pamāja mēram, tā atvadoties bez vārdiem. Tur jau bija pārējie biedri un apsprieda uz kurieni doties tālāk. Adorilam bija vienalga, galvenais, kaut kur siltumā izžāvēt mantas un paēst. Tad jau varēs tālāk domāt. Šobrīd ar domāšanu nevedās, drīzāk vilka uz ērcīgumu. Par spīti tam, puisis izskatījās draudzīgs.

Priesteris noteikti vēlējās sekot maiznieka māceklim, vai kas viņš bija, uz maiznīcu. Tas nekas, ka viņš labi zināja, ka svaigi cepta maize, lai kā nerēķinātu, smaržo labāk nekā garšo, it īpaši, ja tā ir salda maize. Šīs pilsētas saldo maizi Valdegars negribēja palaist garām.

Nosaucis pārējiem savu vārdu - Valdegars, un iegaumējis tos vārdus, kuri tika nosaukti viņa klātbūtnē, jaunais cilvēks mundri soļoja pa pilsētas ieliņām, cenšoties iegaumēt, kur tad viņi tagad ir. Ō! Leksa templis ir galvenajā laukumā. Iegaumēts.
Pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atkal pagriezieni.
- "Resnais asaris" izskatās labi, domāju, mēs te atgriezīsimies. - Ar 'mēs' priesteris domāja visus tos, kas turpinās iet pie maizniekiem. Iespējams, daži no bariņa jau uzreiz paliks te.
- Ejam vien, asarīši pagaidīs, - viņš iesmējās, uz brīdi piestājot un piesitot savu amata nūju bruģim. Neba jau tik agri no rīta visi būs apēsti, kad viņš nāks atpakaļ. - Ja nu kāds uzreiz paliek te, tad, lūdzu, pasūtiet man vienu porciju asarīšu, tikai tādus lielākus, citādi paspēšu nomirt badā, pirms izlupināšu visas asaciņas.

Tur pa kreisi,
Tad pa labi,
Pāri, apkārt
Un būs labi...

Grēta nespēja izsekot nobērtajām vārdu virknēm. Arī šādi viņa nemeklēja ceļu, tāpēc piedāvājums tikt pavadītai burvīgās garšas virzienā tika vienbalsīgi pieņemts. Meitene pielika soli, vairs necenzdamās ieturēt īpaši tum-tum ritmu, lai panāktu puiku.

"Es eju ēst," viņa uzsauca pārējiem un sekoja jaunietim, kas solīja aizvest vajadzīgajā virzienā. Ejot cauri pilsētai, Grēta aizlika sejai priekšā lakata malu. Tagad uz agrajiem pilsētas ļaudīm vērās tikai tumšas acis, kas ik pa brīdim uzmeta skatienu savam pavadonim, lai gadījumā nenoklīstu starp neierasti ciešajām ēku sienām. Šāda veida pilsētā Grēta nebija bijusi. Viņa labprāt cītīgāk pavērotu apkārtni, bet meitenes kājas bija pieradušas aši soļot, tāpēc neatpalika no maizes nesēja, neskatoties uz dažādiem pagriezieniem, krustojumiem un laukumiem.

Asaras krējumā neizklausījās gluži pēc tā, ko varētu solīt krogs ar zivi kā izkārtni. Dzīvojot tik tālu prom no jebkādiem ūdeņiem, kur varētu mist kaut niecīgākās zivis, Grēta nezināja to nosaukumus. Zivs pati par sevi bija kaut kas īpašs, necenšoties tās dalīt sīkākās variācijās. Varbūt šodien ir sēru diena, Grēta pie sevis nodomāja, ejot garām krogam, uz kurieni laikam viņi bija grasījušies nākt. Tikai tagad meitene paskatījās, vai vēl kāds no nesen satiktajiem biedriem seko. Viņa bija gatava uz sērām uzkost kādu brīnišķīgi smaržojošu maizīti, ja vien visi neiebildīs, ka jāpaliek tepat. No otras puses krogs solīja gultu, tāpēc Grētas solis apstājās un neizlēmīgi piesita tum-tum.

Izskatījās, ka viņa nav viena sekojusi puikam. Valdegara runas gan lika Grētai vēlreiz paskatīties uz krogus izkārtni. Tātad asaras ir zivis, viņa pie sevis nodomāja. Bēdīgas zivis, bet laikam garšo labi. Sajārs atkal bija atbildējis uz viņas saucienu, tāpēc tumši sarkanā tērptais stāvs pagriezās, lai sameklētu laipno puiku un sekotu pretim maizei.

Tad tu esi priesteriene? - Ieročnesējs ar cieņu noteica. Viņš būtu vēl ko piebildis, bet pa namdurvīm sāka nākt ārā pārējie ar kuģi atbraukušie un saukt savus vārdus. Nebūtu pieklājīgi neatbildēt ar to pašu. - Mans vārds ir Ronards Senvids. - Ronards piesprādzēja blašķi tai paredzētajā vietā un bija gatavs gājējs pakaļ maiznieka māceklim. Nupat jau laikam visi no mājas bija iznākuši.

Pret brokastošanu "Resnajā asarī" viņam nebija nekādu iebildumu. Ronardaprāt, tas būtu labāk nekā smalkmaizītes, bet viņam nekas nebija pretī pastaigāt pa Randu. Iepazīties ar ieliņu labirintu un iegaumēt to. Kā likās, citi bija noskaņoti pēc maizīšu pirkšanas nākt atpakaļ uz krogu. Ronardu šāds plāns pilnīgi apmierināja.

"Nē, es esmu zvaigžņu dejotāja," Grēta bija atbildējusi pirms aizsteigties tālāk. Sīkāk viņa nepaskaidroja, jo visi taču zināja, kas tas ir, un ka tas noteikti nav tas pats, kas dejotāja. "Grēta," viņa arī pārējiem bija pateikusi savu vārdu.

Arī Adorils nolēma iepazīstināt. – Adorils Elroars Droversons. – Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi, kas varēja pārsteigt ne vienu vien. Sekojot mazajam puikam, viņa skatiens klejoja apkārt. Randa bija daudz savādāka nekā ierastā vide. Kā nekā daudz laika viņš pavadīja mežos un kalnos. Viņš arī nomanīja cik atšķirīga un raiba bija viņu kompānija pret Randas iedzīvotājiem. Noteikti uzreiz bija skaidrs, ka viņi nav šejienieši.

„Resnais asaris” izskatījās tīri pieņemami, tāpēc ilgi nedomādams, Adorils devās uz kroga durvīm un pieturēja tās tiem, kas vēlējās doties iekšā.

- Renlijs... es esmu Renlijs. - jauneklis smaidot atbildēja meitenei ar elfu asinīm. Talia. Tāds redz viņai bija vārdiņš.
Tad arī citi steidza informēt par saviem vārdiem. Klāt saucot, protams, arī uzvārdus.
Renlijam nebija uzvārda. Ne tādēļ, ka viņš nevēlētos stādīties priekšā pilnā vārdā. Bet tas jau nebija tik būtiski. Viņi tāpat ikdienā nelietos pilnos vārdus. Vismaz jācer, ka tā. Jo puisis, lai arī nesūdzējās par savu atmiņu, varēja saderēt, ka Adorila pilno vārdu vēl tādu brīdi neatcerēsies.

Zvaigžņu dejotāja...
Renlijs sarauca pieri. Protams, ka šāda profesija, lai vai kas tas arī nebūtu, viņam neko neteica. Bet viņš nesteidza Grētu uzreiz iztaujāt un pratināt. Gan jau viņiem būs tam laiks. Iepazīt vienam otru, kā arī viņu spējas. Bija taču kaut kādi īpaši iemesli, kādēļ kapteinis bija izvēlējies tieši viņus. Gan jau šie iemesli atklāsies.

Burvis sekoja maiznieka puikam un pa ceļam pētīja ēkas, kurām viņi gāja garām. Protams, uzreiz iegaumēt ceļu neizdevās un ja viņam vienam vajadzētu doties atpakaļ, nu kaut vai uz to pašu mēra namu, Renlijam vajadzētu palīdzību.

Tad tas būs "Resnais Asaris".
Puisis pasmaidīja. Viņam patika apziņa, ka pārējie biedri bija piekrituši viņa izvēlei un neviens nesteidza iebilst. Renlijs gan savu patikšanu īpaši necentās izrādīt, lai tīši neizraisītu jauniegūto biedru pretošanos viņa vadībai.
Pie kroga ēkas jaunā burvja skatiens aizkavējās ilgāk. Taču arī viņaprāt ceptās zivis var pagaidīt. Renlijs izvēlējās doties kopā ar tiem, kas devās pēc svaigās maizes. Nebija gan tā, ka puisis būtu smalkmaizīšu milzīgs cienītājs. Tas vairāk bija kompānijas dēļ un lai vēl kaut ko apskatītu pilsētā, bez apmaldīšanās iespējas.

Maiznieka māceklis turpināja savu iepriekš aprakstīto ceļu,- pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Atbraucēji virzījās pa ieliņām un priekšu un pamazām pārņēma sajūta, ka iešana kļūst vieglāka. Liekas, ka visu ceļš veda pa kalna nogāzi uz zemākām vietām. Arī mājas šeit nebija tik greznas, kā tuvumā mēra mītnei. Kārtīgas pilsētnieku akmens mājas. Daudzām virs durvīm karājās izkārtnes, attēlu veidā vēstīdamas par amatniekiem, kas tur dzīvoja. Daži no meistariem un viņu palīgi jau bija uzsākuši šīs dienas darbu. Bārddzinis izmanīgi skrāpēja kāda pilsētnieka vaigus, nepārtraukti čalodams un zibinādams spožu asmeni. Miesnieks skārnī uz āķiem karināja putraimu desas. Starp zemākājām ēkām pavīdēja liels, drūms tornis, kura skats uzdzina neomulīgus drebuļus. Līdz beidzot tā bija klāt,- vieta, kur viena pie otras atradās vairākas maizes ceptuves. Smaržas plūda no visurienes. Puika pagrūda vaļā tuvākās durvis un palaida visus iekšā.

Nu, tad beidzot! Kur tu tik ilgi vazājies? Zelli sveicināja omulīgs vīriņš ar miltiem noputējušu priekšautu un baltu mici galvā. Vanamēra kundze gribēja burkānmaizi. Hop-hop! Maiznieks norādīja uz kārtējo grozu, kas puikam bija jānogādā pie pircējiem. O! Dāmas un kungi! Lielisks rītiņš. Atnācāt panašķoties? Veikala saimnieks pamanīja zēniņa atvestos viesus. Svaigas korinšu maizītes ar medu. Tikko no krāsns. Pusducis par šiliņu. Vai varbūt jums prāts nesas uz ko nopietnāku? Karašas ar sieru. Šiliņš kukulī. Cenas bija padārgas. Iepriekšējā pilsētā, kuru atbraucēji bija pametuši, maizi varēja dabūt divas reizes lētāk. Taču šeit pilsēta bija aplenkumā. Pārtika dabīgi sadārdzinājās.

***

"Resnais asaris" vēl tikai sāka mosties. Tie, kas šeit bija apmetušies iepriekšējā vakarā un kuriem nebija pa galvu un pa kaklu jāskrien tālāk, vēl tikai rāpās ārā no gultām. Uzreiz aiz neliela vējtvera skatam pavērās plaša, bet zema krogus istaba. Tuvāk durvīm stiepās garš galds ar soliem, pie kura parasti sēdēja tie, kam maks bija tukšāks un kuri ēda no lielā katla tās dienas piedāvajumu. Pa labi bija izvietoti vairāki galdiņi, pie kuriem varēja ērti sasēsties trīs līdz pieci apmeklētāji. Tur pat netālu stiepās arī kāpnes uz otro stāvu. Slīpi pāri greznojās bāra lete un plaukti, kuros spulgoja dzērienu pudeles. Uz letes dusēja alus mučele. Zem letes - pamatīga runga, bet to ciemiņi reti dabūja redzēt. Telpas dibengalā izvietojās liels pavards, kurā vajadzības gadījumā varēja izcept veselu cūku. Pašreiz tur vienā malā vira putras katls, otrā šņāca tējkanna, bet pa vidu uz oglēm pannā čurkstēja zivis. Ap ēdieniem grozījās blonds, spēcīgs vīrs, tā ap gadiem četrdesmit. Viņam ļoti līdzīgs, tikai pāris gadus jaunāks vīrs slaucīja alus kausus baltā linu dvielī. Vēl viens, gandrīz tāds pats tikai vēl dažus gadus jaunāks, pa sānu durvīm ienesa klēpi malkas un nokrāva pie pavarda. Nevarēja būt divu domu, ka visi bija vienai mātei dzimuši.

Brokastis? Vidējais brālis ieinteresēti nopētīja ciemiņu un pamāja uz vienu no mazajiem galdiņiem, kuram gādīgi ar dvieli notrauca neredzamus putekļus. Krodzinieki pilsētniekus zināja un svešo atpazina nemaldīgi, tāpēc labprāt iedrošināja palikt savā iestādījumā.

Ronards ar interesi vēroja Randu. No pirmā acu uzmetiena nemaz nelikās, ka karš kaut kā sevišķi iespaidotu pilsētnieku dzīvi, bet te jau nebija bijušas kaujas. Robežas turējās divu dienu gājuma attālumā.

Ceļu ieročnesējs iegaumēja diezgan ierasti. Šī nebija pirmā pilsēta, kurā viņš bija bijis. Kad visi bija skaidri saprotami nonākuši svaigās maizes smaržas avota tuvumā, Ronards no sava maka izvilka sīku monētu. - Paldies tev. Tu biji labs pavadonis. - Monēta iegūla maiznieka mācekļa plaukstā, un devumu pavadīja smaids. Ronards labi zināja, ka pat mazi pakalpojumi ir jāatlīdzina, tā viņš bija mācīts.

Ceptuvē valdīja tik lieliska maizes smarža, ka no tās vien varētu paēst. No otras puses, - Ronards zināja, ka tas tāpēc, ka nav ēstas brokastis. Pats pirkt maizi viņš nebija plānojis, tāpēc tikai lūkojās uz maizniekmākslas piedāvājumu un gaidīja, kad savus pirkumus būs nokārtojuši tie, kuri vēlējās maizītes.

Ceļš līdz maizniekiem bija vēl līkumotāks, un šo daļu priesteris vairs neiegaumēja tik labi, jo prātu ceļš aizņēma tikai pa pusei. Otra puse bija veltīta neparastajam amatam, kādā sevi nodēvēja Grēta, meitene sarkanajā svešādajā apģērbā - "zvaigžņu dejotāja". Kas tas ir?

Valdegars attapās tikai maiznīcas priekšā. Ehmmm... jā.
Roka jau līda pie jostas, lai izvilktu kādu sīku monētiņu, bet gaišmatainais bruņās tērptais jauneklis paspēja ātrāk. Tomēr vismaz pateikties varēja, ko Valdegars arī izdarīja.

- Labu rītu, lai darījumi veicas! - kādu gan citu vēlējumu maizniekmeistars varēja sagaidīt no Leksa priestera? Valdegars pārņēma savu nūju kreisajā rokā, jo kas tad nu naudu dod ar kreiso. Ar labo roku, ar labo tas jādara.
- Korinšu maizītes ar medu būs pašā labumā, - viņš nolēma, vilkdams laukā šiliņu. Karašas ar sieru ir jāiegaumē. Kad viņi ies kaut kur tālāk, tad tāda maize varētu būt noderīga, bet maizi jau nevar pirkt dienām iepriekš, un viņi vēl ies uz "Resno asari", kur nav zināms, cik ilgi uzturēsies.
- Tad man vienu pusduci, lūdzu, līdzi ņemšanai.

Tā, tā. Šķiet, pārējie aizcilpoja pakaļ zēnam. Nu neko darīt. Adorils noskatījās kā viņi nozūd ap stūri un pats devās iekšā „asarī”. Tur jau viņu sagaidīja krodzinieki.

– Labs rīts. – Adorila balss nodārdēja. Viņš piesēda pie galda, kuru viņam ierādīja viens no brāļiem. – Brokastis, jā. Kārtīgas. Vai bez zivīm gaļu piedāvājat? Un kausu alus. – Smagais slapjais apmetnis tika nolikts uz krēsla atzveltnes, turpat loks un bultas. Zobens un duncis palika pie jostas nenoņemti. Ķešā nograbēja zelta gabali.

Grēta līkumoja līdzi maizes nesējam.
Riņķī, apkārt,
Pāri pārkāpt,
Tur pa labi,
Te pa kreisi,
Tad no jauna
Otru reizi...
... līdz viņas priekšā tika atvērtas durvis, kas veda uz smaržas paradīzi. Ejot iekšā, Grēta noņēma lakatu un baudpilni pievilka pilnas krūtis ar labi izceptās maizes aromātu, aizturēja to uz brīdi sevī kā lielu kumosu, un tikai tad izelpoja.

"Burkānmaizi!" skanēja sajūsmināta atbalss. "Un to otru ar medu! Un arī ar sieru!" viņa uzskaitīja visu, ko vien šādā smaržu virpulī varētu vēlēties. "Pa vienai tikko ceptai no katras! Jums ir arī ar zivi?" Grēta iedvesmota apjautājās. Šī taču bija pilsēta pie ūdens, te bija viņas lielā iespēja beidzot nobaudīt tik svešo zivi. Un kas tad varēja zināt, ka saldās maizes ar zivi necep? Tik karaliskai garšai taču varēja būt pielietojums arī saldajā ēdienā!

Kad jaunais maizes nesējs saņēma nākamo grozu, ko nogādāt pēc piederības, Grēta pieskārās viņa plaukstas virspusei, piesitot ar kāju klusu tum-tum. "Paldies! Un ej pa vējam!" viņa piemiedza puikam ar aci, sniedzot noderīgo padomu, lai tūlīt atkal pievērstos vīram, kas te droši vien bija galvenais. Tik omulīgs, kā labi rūdzis, vēl necepts maizes klaips. Tur, kur Grēta vadīja savas dienas, maize parasti bija savādāka, cietāka, blīvāka. Ar uzpūtušām bulciņām un mutē kūstošām karašām neviens necienāja. Bet viņai tagad bija nauda, ko noteikti bija vērts izdot par kaut ko tādu, ko varbūt nekad vairs dzīvē neizdosies nogaršot.

Kad izrādījās, ka sanākušie ļaudis pat bija gatavi iepirkties, maiznieks sāka smaidīt kā dienas vidus saulīte. Valdegara priekšā aši sarindojās sešas smalkmaizītes. Tiesa gan maizniekam nebija kur tās ievietot. Laikam pilsētnieki nāca ar savām kuļķenēm vai arī nesa maizi projām rokās vai grozos, kādus visu rītu dabūja staipīt māceklis. Pie Grētas sajūsminātajiem izsaucieniem gan vīriņš viegli apjuka. Visu uzreiz? Viņš vērtējoši lūkojās meitenē, lai noteiktu, vai viņa var arī par saviem gardumiem samaksāt. Bet kompānija kopumā neizskatījās pēc ubagiem. Tie neprasīja dot viņiem saldmaizes, bet gan drīzāk centās palaist nagus. Burkānmaize un siera karaša. Un rekur melnā maize ar riekstiem, ja kundze tā vēlas. Un korinšu maizītes un rožu maizītes. Ar zivi gan man nav, toties ir krabju pīrādziņi. Ja kundze ir gatava šķirties no četriem šiliņiem, tad viņa dabūs nogaršot visu, kas vien man ir. Maiznieks pacēla acis uz Grētu.

***

Spirgts rītiņš, kungs! Attrauca vidējais brālis krogā un pameta aci pāri plecam uz pavarda pusi. Mums būs miežu putra ar krējumu. Bet, ja kungs vēlas es varu piegrauzdēt speķīti vai uzmest uz pannas kādu desiņu. Un klāt kādu kausiņu miestiņa? Vai varbūt glāzīti ruma vai vietējā zemnieku bumbieru degvīna? Vīrs rosījās tuvumā un uzmanīgi nopētīja, kā Adorils izturas pret saviem ieročiem. Neesmu kungu iepriekš redzējis pilsētā. No kuras puses nākdams un kādās darīšanās? Liekas, ka tiem, kas apkalpoja vietējos tas bija dabīgi izstrādājies paradums. Viņi gribēja zināt kas atnācis ciemos, lai varētu atbildēt uz vietējo jautājumiem. Vai kungs ir kaut kur apmeties? Es varbūt varu piedāvāt kambari? 4 šiliņi par nakti, brokastis ieskaitot. Lētāk diezin vai kaut kur atradīsiet.

Tikmēr uz kāpnēm nodunēja smagi soļi un tiem sekoji daži vieglāki. Pie blakus galdiņa sasēdās muskuļots tēvainis ar palielu alus vēderu un divi jaunekļi, kas galīgi neizskatījās viņam līdzīgi. Viens ruds, garš ar vasarraibumiem klātu seju, bet otrs - īsāks, stiegrains un paplāniem, pelēcīgiem matiem. Laikam meistars ar palīgiem. Vecākais brālis pēc brīža visiem trijiem nolika priekšā bļodiņas ar putru, mazus māla kausiņus ar putojošu miestiņu, biezus rupjmaizes riecienus un sviesta cibiņu un krējuma podiņu. Labu apetīti, kungi! Pat balsis brāļiem bija līdzīgas. Kā gulējāt? Vējš pārāk stipri negrabinājās gar logiem? Vētra acīmredzot nebija bijusi tikai jūrā. Arī pilsētnieki to bija varējuši just, lai gan šeit vismaz pamats zem kājām nelīgojās.

Smalkmaizītes nebija tik liela Renlija vājība, lai viņš tagad taisītu drūzmu un apkrautu maiznieku vēl arī ar savu pasūtījumu. Patiesībā, daudz vairāk par pārtiku, kuru iebāzt kuņģī, jauneklim vajadzēja vēl kādu drēbju kārtu. Un, iespējams, viņam vajadzēja šo ideju ierosināt arī Grētai. Tā vien likās, ka dejotājai arī derētu kāds tērps, ka viņu tik ļoti neizceltu no pūļa.
Lai gan... neizceltu no pūļa, puiša skatiens noslīdēja pār paša grezno mēteli un drānām, kuras tika speciāli šūdinātas tieši viņam. Nevarēja teikt, ka viņš pats neizceltos pūlī. Bet bija izcelšanās un izcelšanās. Iespējams viņiem derētu aprunāties arī par dažām citām tēmām. Tas gan varēja kādu brīdi pagaidīt. Tagad, lai meitene tiek galā ar maizīšu iepirkšanu. Kā izskatījās, tad vairumā.

Viņš pats nemaisījās pa kājām un stāvēja nostāk. Netālu no bruņinieka, kurš acīmredzot arī negrasījās sev iepirkt bulciņas.
Vērojot jauniegūtos biedrus, jauneklis domāja, ko un kā viņiem vajadzētu darīt, lai pēc iespējās ātrāk un efektīgāk paveiktu mēra kunga uzdevumu. Kādas bija viņu priekšrocības? Vai šim raibajam svešinieku pūlim vispār bija priekšrocības?

"Jā, no katra pa vienam," Grēta apstiprināja savu pasūtījumu. Tikmēr roka ieslīdēja apģērba krokās, kur viegli ieskanējās monētas. Viņa pavisam noteikti bija gatava maksāt, lai gan nu jau summa bija paaugusies kā strauji uzrūgusi mīkla. "Kāpēc manas sešas maizītes maksā četrreiz dārgāk par viņa sešām?" Grēta apvaicājās, bet balsī bija drīzāk interese nekā apvainojums par maiznieka negodīgumu. Lai arī no tālām zemēm nākusi, rēķināt Grēta prata, un viņa tagad vēlējās noskaidrot, kas slēpjas aiz šādas cenas, parādot, ka tik viegli apvārdot viņu vis nebūs. "Kura no tām ir tik dārga?" meitene noskatīja piedāvājumu, apsverot cenas veidošanās iespējamības. Negribējās ticēt, ka iemesls būtu viņas svešinieces statuss. Varbūt tie krabji kā jau līdzīgi zivīm, meitene pie sevis iedomājās. Tomēr par godīgu darījumu viņa bija gatava samaksāt visus četrus šiliņus, ko apstiprināja arī vēdera rūciens.

Maizītes bija lielas un smaržoja tik saldi, ka Valdegars nevilšus bija spiests norīt krietnu devu mutē saskrējušo siekalu. Vienīgā problēma bija tās aiznest, lai gan, kur nu problēma! Soma viņam bija, un somā, kā visās kārtīgās ceļotāju somās, bija maizes kule, blīva linu auduma, ar miltiem no iekšpuses, tieši domāta, lai maize ilgi saglabātos svaiga. Raizes radīja tas, ka viņš nebija pārbaudījis, vai jūras ūdens tur nav ticis klāt, kā bija izmērcējis futlāri, kur papīri glabājās.
Atklājot, ka pārtikai, cik nu atlicis, un maizes kulei nekas nav atgadījies, priesteris apmierināti saudzīgi salika svaigās, mīkstās maizītes somā. Lai nesaspiežas.

Ticis galā ar saviem pirkumiem, viņš pagājās nostāk maliņā, lai nav pa kājām, un gaidīja, kad citi būs pabeiguši iepirkties, lai tad kopā ietu atpakaļ uz noskatīto krogu.

– Miežu putra būs labi. Speķi un desas arī, un kādu krietnu riecienu maizes. Un miestiņu. – Adorils teicās, juzdams, ka izsalkums pieņēmies spēkā un uz šo brīdi jau varēja aprīt veselu meža kuili. Adorils gan ieturēja nelielu pauzi pirms atbildēt, no kuras puses nākdams. Puiša tumši zaļās acis nopētīja vaicātāju un abus pārējos brāļus. – Vakarnakt vētra mūs ieskaloja šajos krastos. Paveicās, ka to tupeli ar noplēsto buru nenorāva dzelmē uz velna paraušanu! Es esmu Adorils Elroars Droversons no tālas zemes pāri jūrai, Laskrivīkes. – Viņš atbildēja īsi, nenolaizdams acis no krodziniekiem, it kā pētīdams vai Laskrivīkes vārds viņiem ko izteiktu. – Domāju, ka kambari vajadzēs vismaz uz šo dienu un nakti. –

Te kāds sāka tenterēt lejā pa kāpnēm. Trīs vīri. Adorils ar galvu pamāja sveicienam.

Talia sekoja visiem uz maiznīcu, viņa vēlējās tikko ceptu maizi, jo tai būtu jābūt vispasakainākajai smaržai no rīta. Tas atgādināja viņas pilsētu, kad pretējās ielas pusē maiznieks bija sācis cept maizi, viss kvartāls smaržoja tā, ka saskrēja mutē siekalas. Bet tikt līdz maiznīcai šķita, kā iet pa labirintu.
Kad beidzot viņi bija tikuši līdz maiznīcai arī Talias lūpās parādījās smaids.

- Es vēlētos pāris siera karašas. - Puselfu meitene smaidot noteica maizniekam, pēc tādas nakts viņai gan pirms brīža bija licies, ka neko sevī neiedabūs, bet visa līgošanās augšā lejā, nu stāvot uz cieta pamata bija pazudusi. Bet kuģošana noteikti nebija Talias stiprā puse, viņas vieta bija pilsētā vai mežā, bet ne jūrās uz bīstamiem ūdeņiem.
Bet varbūt tā vētra bija mājiens griezties atpakaļ? Kas zina...

Krabju pīrādziņi un smalkmaizītes bija paprāvas, bet tomēr katra tikai tāda uzkoda. Savukārt siera karaša, burkānmaize un rupjā riekstu maize bija prāvi kukuļi. No tādiem nogrieztu riku vajadzēja turēt ar divām rokām. Grēta noteikti netika apkrāpta. Drīzāk gan viņai bija jāsāk domāt ko īsti iesākt ar tādu daudzumu maizes. Maiznieks jau savilka uzacis, lai mēģinātu apvainoties, bet ieraudzījis meitenes naudu, ātri pārdomāja. Zelta dukātus viņam bieži gar acīm nezibināja. Bet Grētai nu bija vēl viena problēma. Pilnas saujas ar sudraba monētiņām. Gandrīz divtik daudz kā acu pāri, kas mēdza noskatīties viņas dejā.

Vai kundze gatavojas ceļojumam? Veikala saimnieks apjautājās Taliai, kura arī varēja apskatīt pamatīgo siera karašas kukuli, kurš gulēja Grētas priekšā. Tad labāk melno riekstu maizi. Tā ilgāk turas. Abas vienā cenā. Par šiliņu kukulis. Bet, ja kundze vēlas, es došu siera karašas. Un, ja jau diena bija tik veiksmīgi iesākusies, tad maiznieks pārlaida cerīgu skatienu vēl arī kungiem, kuri neko neprasīja.

***

Mani sauc Tomass. Tas ir mans brālis Alfrēds. "Resnā asara" vidējais brālis iepazīstināja ar sevi un pamāja uz vecākā brāļa pusi. Un tas tur - Džonijs. Pamāja ar galvu uz jaunākā brāļa pusi, kas atmāja pretī. Alfij, uzmet uz pannas kādu desu un speķa šķēli. Tas laikam bija rīkojums brālim, kurš pildīja pavāra pienākumus. Vai darbi katru dienu tika pārdalīti vai brāļi bija specializējušies vienā lietā,- to pagaidām noteikt nevarēja. Pa kāpnēm augšā, labajā pusē būs otrās durvis. Maisos un spilvenos ir smaržīgs siens, kungs. Istabā ir mutes bļoda, naktspods un mantu lāde. Durvīm no iekšpuses var aizšaut bultu. Šeit būs atslēga. Tomass nolika Adorilam priekšā uz galda lielu dzelzs atslēgu ar prāvu koka piekariņu. Mūsu krogā nekādu kautiņu, kungs. Un tos, kas velk no maksts ārā zobenu, parasti vēlas iepazīt pilsētas sardze.

Pa to laiku Alfrēds bija paspējis apcept pāris mājas desas un padarīt kraukšķīgu lielu speķa šķēli. Adorila priekšā sarindojās bļoda ar putru un pamatīgu kleksi krējuma vidū, kausiņš vietējā brūvējuma un šķīvis ar maizi, desu un speķi. Labu apetīti! Novēlēja vecākais brālis. Ja kungu neapgrūtinātu, tad četri šiliņi. Pirms Adorils paspēja iegremdēt karoti putrā, ieminējās vidējais brālis.

Vīri pie blakus galdiņa strupi atņēma sveicinu un steidzīgi ieturējās ar cienastu.

- Vai, nē. Paldies! - Renlijs atvēcinājās, kad maiznieka skatiens bija uzlūkojis arī viņu. - Es palīdzēšu jaunkundzei tikt galā ar viņas maizes uzkrājumiem. - puisis pasmaidīja.
Katrā ziņā, tas ko Grēta taisījās iepirkt nudien izskatījās pēc uzkrājumiem. Un diez vai meitene spēs viena pati ar to visu tikt galā, pirms maizīte sabojājas.
Bet diez vai nogaršošanas nolūkos bija iespējams nopirkt mazākus gabaliņus. Ko tad maiznieks iesāktu ar sagrieztu kukuli. Cerēt, ka ieradīsies vēl kāds, kuram vajag tikai mazu gabaliņu maizes? Tas būtu visai naivi.

- Varbūt jūs varat iztikt ar vienu kukuli uz abām? - Renlijs ierosināja meitenēm, kad arī Talia izrādīja interesi par siera karašu, kura jau ietilpa arī Grētas pasūtījumā.
Renlijs gan apzinājās, ka viņa prātīgais ieteikums visticamāk neies pie sirds pašam maizniekam, kurš bija ieinteresēts notirgot vairāk. Un pat īsti Renlija skopumā nebija vaina. Vienkārši viņš, kā jauneklis, kuru dzīve ne vienmēr bija lutinājusi karašām, nespēja noskatīties, kā maizīte sapelē un tiek izmesta.

Ronards vēroja Grētas un Talias iepirkšanos, kas diezgan ievērojami atšķīrās no priestera ātrā darījumu kārtošanas veida. Puisim bija interesanti, kur meitenes liks tik daudz svaigas maizes? Jo tūlīt taču dosies uz krogu ēst brokastis. Tad ieročnesējs pamanīja maiznieka skatienu savā virzienā un noraidoši nošūpoja galvu. Nē, tagad viņš neko nepirks. Lūk, kad būs jādodas vairāku dienu pārgājienā kaut kur ārpus Randas (un tā varēja notikt), tad Ronards vēlēsies nopirkt melnās maizes klaipu ar ieceptu speķi. - Meistar, vai rupjo maizi ar speķi jūs arī cepat? - Ronarda dzimtajā pilsētā maiznieki tādu cepa, un kareivju vidū tā bija ļoti iecienīta.

Grēta apskatīja kukuļus, maizītes un pīrāgus, pēc tam brīdi paskatījās uz daudzajām sudraba monētām, bet pavisam drīz tām atradās vieta turpat, no kurienes bija radusies zelta monēta. Laikam jau savādais apģērbs slēpa tādas krokas, kurās bija gana vietas veselai bagātībai. Kustoties gan tās žvadzēja, bet tas tikai atgādināja zvārguli, kas pavadīja Grētas dejas.

Arī kukuļu izmērs meiteni nemulsināja. Drīz vien no azotes tika izvilkts vēl viens tumši sarkans lakats, it kā viņa tādos vien būtu tērpta. Izklāts uz galda, tas izrādījās pietiekami liels, lai, glītā kaudzītē saliktas, maizes aizņemtu tikai pašu viduci. Pielocījusi malas un brīvos galus savijusi tādās kā resnās virvēs, viņa tos sasēja un veikli pārmeta veidojumu uz pleca šķērsām pāri krūtīm. Izskatījās, ka šādu paunu siešanā Grēta ir meistare, jo lakats ar maizēm labi piegūla viņas ķermenim, atstājot rokas brīvas. Viena smalkmaizīte palika ārā, to meitene paņēma vienkārši rokās.

Grētai nebija iebildumu dalīties ar Taliu kukulī, ja viņa vēlējās. Vērojot, kā otra meitene iepērkas, Grēta vēl izmantoja brīdi, lai vilktu nāsīs jauko smaržu. Tagad, kad bija jau kādu laiku būts tik aromātiskā telpā, tā vairs nešķita tik spēcīga. Tomēr drīz arī tas jau šķita gana. Viņa atsveicinājās no maiznieka, novēlēja veiksmīgu dienu un izgāja ārā. Šeit atkal bija jūras vējš, atgādinot, ka ir jāiet pēc zivīm. Skatoties virzienā, kas vedīs uz krogu, Grēta gaidīja, kad visi būs tikuši galā, lai dotos atpakaļ. Ieliņu mudžeklis meiteni vairs nebiedēja, jo vienreiz šo ceļu viņa jau bija gājusi. Anoki mēdza teikt, ka ceļš, ko esi gājis, vienmēr paliek tevī. Grēta to bija jau septiņpadsmit reizes piedzīvojusi, tāpēc tagad tas šķita nieks.

Te pa kreisi,
Tur pa labi,
Vienu reizi,
Abi labi.
Pāri pārkāpt,
Riņķī, apkārt...

Talia nopētīja siera karašu un tad nācās secināt, ka šī maize nudien bija milzīga. Tik daudz viņai nevajadzēja, un Renlija ieteikums bija vērā ņemams.
- Es pārdomāju. - Medniece nedaudz kautrīgi noteica, maizniekam tas noteikti nepatiks, jo tā viņš zaudēja naudu. Skatiens palūkojās uz Grētu un pasmaidījusi, meitene klusi noteica... - Esmu ar mieru padalīties. - Tāpēc viņai vajadzēja tikai vienu siera karašu.

- Maizniek, man lūdzu vienu siera karašu, divu vietā. - Izvilkusi vienu zelta monētu, Talia to pasniedza maizniekam, protams, sagaidot atlikumu.
Bet izskatījās, ka pārējie jau bija gatavi doties uz krogu. Tāpēc arī tumšmate cerēja, ka viņa nekavēsies pārāk ilgi.

Rupjo ar speķi cepšu pievakarē. Maiznieks apstiprināja, ka cep arī Ronarda iecienīto karavīru maizi, tomēr pašlaik viņam neviena klaipa pa rokai nebija.

Lai būtu viens klaipiņš ar sieru. Saimnieks piekrita Taliai. Enerģiski mainot sudrabu un zeltu pret maizītēm un kukulīšiem, vīriņš izskatījās apmierināts ar darījumiem un nemaz necerēja, ka visi kādu drusku nopirks, vai, ka visiem acis būs tik lielas kā Grētai. Kad beidzot visi atbraucēji bija izvēlējuši ko nu katrs kāroja, tad veikalnieks izskatījās gluži vai atvieglots, kad drīkstēja no tiem atvadīties. Tomēr viņš cieši jo cieši piekodināja nāk vēl, tiklīdz kādam uzradīsies vēlme nobaudīt svaigu maizi.

Arā daudziem par pārsteigumu izrādījās, ka Grēta patiešām samērā labi iegaumē ceļu pilsētā. Viņas ritmiskā soļošana un reizēm pa kādam no padegunes izsprukušam vārdam bez lielā pūlēm noveda visus atpakaļ pie "Resnā asara", kur vietu pie galdiņa lepnā vientulībā bija ieņēmis Adorils. Bet trīs pēc skata ļoti līdzīgi vīri klusi rosījās gar pavardu, bāra leti un telpas galdiem un krēsliem. Kompānija, kura bija brokastojusi netālu no Adorila, pieslējās kājās, uz mirkli nozuda augšā pa kāpnēm, bet drīz atkal nokāpa lejā, atvadījās no krodziniekiem un ar tarbām plecos un kūjām rokās devās savās darīšanās. Likās, ka viss krogs ir atvēlēts tikai atbraucējiem vien. Smaržoja pēc ceptām zivīm un miežu putras.

Grētas solis bija reizē bezrūpīgs un ļoti pārdomāts. Ja arī viņa kādā brīdī nebija pārliecināta, tad to nekā īpaši neizrādīja, lavierēdama starp ēku sienām un uz ielas iznākušajiem pilsētniekiem. Neiepakotā maizīte tāpat ritmiski pazuda Grētas mutē, atstājot vēlmi pēc vēl, tāpēc, nonākusi atkal pie skumjā kroga, Grēta devās iekšā.

"Labrīt," viņa sveicināja pirmo no satiktajiem krodziniekiem. "Labrīt," tika arī otram. "Un labrīt," pēdējo sveicienu pavadīja viegls smaids. Skatoties uz trīs līdzīgajiem, tomēr dažādu vecumu vīriem, atmiņā atausa senais teiciens — kas ir noticis vienreiz, nekad nenotiks otrreiz; bet, kas ir noticis divreiz, nešaubīgi notiks trešo reizi. Gluži kā viņas cilts ceļi, kā rituāli, kā soļi, ieelpas un izelpas. Šie trīs krodzinieki bija vienas mātes trīs laimes ieelpas un izelpas.

"Es gribētu zivi!" jau tūlīt pēc ienākšanas un apsveicināšanās Grēta paziņoja. "Jums ir tās asaras?" viņa drošības pēc vēl gribēja pārliecināties. Krogus iekšpusē nekas bēdīgs nejautās, bet tā vietā izplatījās savāda smarža, ko meitene nekad nebija sajutusi. Tās varētu būt zivis, viņa domāja, apskatīdama apkārtni. Pie viena no galdiņiem sēdēja jau satiktais ceļabiedrs, tāpēc arī Grēta virzījās tajā virzienā.