Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Romija]

Kādu brīdi vērojusi aiz loga notiekošo, Grēta izbaudīja atkal stabilo zemi. Istabiņā jaucās vēl nesažuvušās maizes un zālīšu smarža, bet te bija vēl kaut kas, ko Grēta nepazina. Gaiss bija savādāks, un to apliecināja arī riecieni, kas tuksneša gaisā jau būtu krieni cietāki kļuvuši. Tomēr tas svešādais mudināja uz darbošanos, nevis ieaijāja dīkdienībā. Pat ja kabatā bija nauda, ne jau slinkot Sajārs bija Grētu šurp atvedis. Nauda, jā! Tagad viņa atcerējās par krietno riekšavu dažādo monētu. Pat ja kabatā bija vietas pietiekami, tādu bagātību nēsāt vienā vietā nebija gudri. Pēc maltītes un maizes pirkšanas un istabas īres Grēta sāka nojaust, kādu bagātību katram bija piešķīris mērs. Viņa izkratīja visu kabatas saturu uz raibās segas, rūpīgi pārskaitīja un sadalīja vairākās daļās. Divas no tām tika noglabātas somā dažādās vietās, bet kabatai palika sauja sudraba monētu. Vajadzēja parūpēties par apģērbu, lai labāk piederētos šejienei, iespējams, ka būs vēl kādi tēriņi. Tādas domas rosināja saģērbties un doties kaut ko iesākt — vienai vai kopā ar kādu no jauniegūtajiem biedriem.

Aši sapinusi garos matus gludā bizē, Grēta ietērpās atpakaļ savās tumši sarkanajās drānās. Viņa meistarīgi aptina galvas lakatu, atstājot malu, ko aizklāt sejai priekšā. Lai arī meitene izskatījās tāda pati kā iepriekš, tomēr viņa jutās krietni labāk. Ātri apēdusi pēdējo mazo maizīti no rīta iepirkumiem, Grēta savāca arī mantas — rakstainais deķītis nonāca nelielajā ceļasomā, bet lakats ar maizi tika tik pat glīti atkal savīts un sapīts, lai būtu ērts nešanai. Vienīgais, kas pēc Grētas palika istabiņā, bija maizes šķēles uz lādes, kas joprojām nebija sakaltušas krietni mitrākajā piejūras gaisā. Durvis tika aizslēgtas, un meitene kāpa lejā, nemaz nenojauzdama, tieši cik laika kopš brokastīm ir pagājis.

[Urdrunir]

Leksa templis

Sveiks, Valdegar! Sveicienu atņēma virspriesteriene. Es manu, ka Kendenā dzīvo ļoti pašpārliecināti jauni cilvēki. Sievietes mutes kaktiņā iegūla smaida ēna. Es pateicos par tavu labo gribu, taču man nav pamata uzskatīt, ka Lekss tev ir vēlējis mani atbrīvot no manis pašas dzīves pieredzes. Nē, puis. Tā ir mana sodība par dzīšanos pēc burvestību spēka. Bet tu vari piesēst man blakus un pastāstīt par Kendenu, ja tev tā labpatīk. Tas veldzētu manas slāpes pēc ceļojumiem, kas randiešiem pēdējā laikā diemžēl ir liegtas. Saskija ar plaukstu viegli uzsita pa solu sev blakus.

Templis šajā stundā bija samērā kluss. Divi vīri melnās drēbēs ienāca pa durvīm un klusām sarunājās ar Brenanu, bet citādi priesterienei šobrīd noteikti bija iespēja izbaudīt atpūtu.

***

"Resnais asaris"

Lai Randas mūri stāv mūžīgi! Uz Ronarda tostu atbildēja abi sargi un iestrēba malciņu dzēriena.

Es jau saku. Mums te tādu lordu nav. Nav arī ieroču nesēju. Taisnojās iepriekšējāis runātājs, dzirdot Ronarda apgalvojumu, ka stāsts par lordiem gluži neatbilst patiesībai. Bet bruņas... Randa staigā ādās. Mēs esam mednieki, jūrnieki, ādmiņi. Veiklība pāri visam. Reti kurš iekals sevi dzelzī no galvas līdz kājām. Reti kuram tas izglābs dzīvību. Burvji tev neprasa, vai tev priekšā dzelzs panna vai dzirnakmens. Bet ādas bruņā tev ir cerība pamukt no liesmām un zibeņiem. Iemesls, kāpēc pilsētas sargi bija tērpušies tieši šādi, nebija noslēpums. Visam pamatā bija tradīcija. Un Ronards, kas bija dabūjis savā dzīvē jau nedaudz paostīt kaujaslauka gaisu, noteikti zināja, ka bija veselas tautas un valstis, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlējās vieglu bruņojumu un specifiskus ieročus.

Ja tu gribi zināt kāda dzīve ir fortā vai kazarmās, tad tev būs jāiet uz turieni. Un lai tiktu tur, jums tik un tā vajadzēs uzmeklēt kapteini. Kapteinis ir bargs, bet taisnīgs. Īpaši sīkumos sargkareivis iegrimt nevēlējās un atbildēja samērā īsi. Bet otrs tikmēr sāka spurgt alus kausā tā, ka putas aizlidoja pa galdu. Brīvdienas? Mums ir karš. Tu esi gatavībā pat tad, kad nav tava maiņa. Brīvdienas būs tad, kas uzvarēsim Sarmatu, bet tas tik drīz vēl nebūs. Viņš varbūt pats akurāt' baidās brist pāri Aitu strautam, bet projām jau arī neiet. Nē, nē, ja tu piesakies karot, tad tu esi karavīrs bez apstājas. Un vispār mēs esam aizsēdējušies. Paldies par miestiņu! Mēs nu iesim. Bet, ja jums tiešām prāts nesas uz pelēču āzēšanu, tad meklējiet kapteini viņa mājā.

Abi pilsētās sargi piecēlās, pamāja ar galvu atvadas Tomasam un pazuda pa durvīm.

Taisni ap šo brīdi pa kāpnēm no otrā stāva notipināja lejā Grēta.

[Romija]

Visnotaļa apmierināta ar savu nenosakāmā garuma snaudu, Grēta vieglā solī devās lejup ka kāpnēm. Viņa pasmaidīja redzot, ka vismaz daļa biedru jau gaida. Vai nu viņiem bija bijusi ļoti ilga aizsēdēšanās vai arī bija jau atgriezušies no savām gaitām — tā sprieda meitene.

"Jums ir ļoti labas gultas," arī nonākot atpakaļ, Grēta izteica komplimentu tam tomasam, kurš nu klausījās. Tad viņa devās pie galda, kur alu dzēra trīs jau zināmie puiši.

"Kad ir mazliet pagulēts, var arī doties pastaigāt pa pilsētu," viņa ļoti apmierinātā balsī uzrunāja sēdošos un arī pati uz brīdi piesēda. Laikam jau tik ļoti nesteidzās. "Vai jūs kaut ko jau paspējāt? Man laikam vajadzēs kādas drēbes nopirkt, jo te visi gan izskatās savādāk, gan apstākļi citi," Gēra teica ar nopūtu. Viņas tumši sarkanās drānas bija ļoti ērtas, un no tām meitene nemaz īpaši šķirties nevēlējās, bet uzdevumam, kur jāizlūko apkārtne un jāuzzina informācija, viņas savdabīgais tēls var traucēt. Redzētie pilsētnieki bija savādāk ģērbti. "Vai vēl kāds ies iepirkties?" Grēta apvaicājās. Ja vien pārējie nebija paspējuši notriekt visu naudu, kamēr viņa gulēja, tad arī citiem bija līdzekļi. Šis piedāvājums īpaši attiecās uz tiem, kam ceļa somas bija plānākas vai vispār aizskalotas.

[echo3]

Ronards aizejošajiem sardzes vīriem novēlēja veiksmi dienestā un tad, lēnām malkodams alu, apdomāja, ko bija uzzinājis. Randas armija ir organizēta citādi un arī bruņota citādi, nekā viņš bija pieradis. Tomēr ieroču nesējs bija dzirdējis arī par vēl dīvainākām bruņām un ieročiem. Pamatojumu - ādas bruņās ir vieglāk kustēties - Ronards gan laida gar ausīm. Viņš varēja pilnā savā bruņojumā kūleņus mest un lēkt pāri žogiem, toties nebaidīties ne dūriena, ne cirtiena. Ticamāk, ka ādas bruņas bija Randas tradīcija. Vai arī bija kāds cits praktisks iemesls, piemēram, nebija atbilstoši labas dzelzs pietiekamā daudzumā.

Ko vēl viņš bija uzzinājis? Ka šie abi nebija anonīmie sūdzmaņi. "Kapteinis ir bargs, bet taisnīgs" bija tam nepārprotams apliecinājums.

Mēs paspējām mazliet parunāties ar sardzes vīriem. - Ronards atsaucās zvaigžņu dejotājai, kura nonāca kroga zālē pavisam drīz pēc sargu aiziešanas. - Tu jau paguvi izgulēties? - Tas gan bija ātri paveikts! - Man pirkt neko nevajag, bet pastaigāt pa pilsētu neatteikšos. Nolikšu tikai somu istabā. - Ronalds izdzēra pēdējo malku no kausa, nolika kausu uz galda, piecēlās, aizgāja paņemt somu un istabas atslēgu, un kāpa augšā. Atradis sev domāto istabu, viņš neko daudz tur nepētīja, vien palūkojās pa logu, kas tur redzams, pārbaudīja loga rāmi, un, somu nolicis un istabu aizslēdzis, nokāpa lejā. Viņš tā kā bija gatavs iet pētīt Randu.

[Roviela]

- Dzīvo gan, - Valdegars neliedzās, pasmaidīdams pretī, - Tiesa, no savas mācības sekām vaļā nevar tikt, to zinu labi.
Viņš apsēdās blakus virspriesterienei, kā viņa bija vēlējusi.

- Jā, nudien, ceļojums šurp nebija no tiem pašiem patīkamākajiem un, ja jūrā pie šiem krastiem tā ir katru reizi, tad es saprotu, ka neko daudz nepaceļosi.
Valdegars ierīkojās ērtāk.
- Neesmu še vēl neko daudz redzējis, salīdzināt nevarēšu, bet pirmajā acu uzmetienā man mana dzimtā pilsēta šķiet pēc izmēriem ir apmēram tāda pati, mūri ar sargtorņiem apkārt, tempļu smailes, laukumi un laukumiņi iekšā, lielas mājas ar dārziem pagalmos, un mazas mājas viena otrai blakus, strūklakas laukumu vidū un lielo māju sienās, galvenā iela klāta ar baltu, gludu akmeni. Tā ir tik plata, ka divas reizes nedēļā tur sabrauc zemnieki tirgoties ar visiem zirgiem un ratiem, rati vienā pusē, rati otrā, un pa vidu vēl labi var iziet. Jau daudzas reizes bagātie ir gribējuši dabūt atļauju celt namus tur, viņi saka - kam tik plata iela? bet rāte to nekad nav atļāvusi. Nami ir trīs stāvu, ar augstiem zelmiņiem, arī balti, tuvējās akmeņlauztuvēs to akmeni iegūst. Pilsēta ir pie tirdzniecības ceļa, tāpēc dažādu lietu tur nav trūkums, arī tirgotāju un augļotāju netrūkst. Kendena ir pie upes, lielas, kuģojamas, un zivis tur ir. Upe griež dzirnavas, ne tikai graudu malšanai, bet dažādas - vilnas velšanai, pat veļas mazgāšanai, un kur nu vēl tās, kas gatavo papīru, kas slavens visās apkaimes pilsētās. Ārpus pilsētas mūriem ir meži un lauki, zemnieku sētas un ciemi, ir arī forti un burvju mitekļi. Audzē daudz šķiedraugu, no kā audēji auž audumus krekliem un biksēm, un stāsta, ka tādu audumu, tikai novalkātu, vajagot, lai ražotu papīru. Tajās dzirnavās reti kurš ir iekšā ticis, kā to dara, zina tikai daži.
Valdegars pats nekad nebija redzējis, kā gatavo papīru, bet labprāt to izmantoja. Žēl, ka braucot šurp visi krājumi samirka un sabojājās, tagad varētu parādīt, kāds tas izskatās.

- Skaisti tur ir, - viņš nobeidza īso stāstu. - Bet kas šeit būtu noteikti jāapskata, kā šeit dzīvojas?

[Romija]

Ronarda teiktais izklausījās pieticīgi. Viņi esot mazliet parunājušies! "Vai tad es tik maz gulēju?" meitenes skatiens, zaudējis daļu smaida un iebuvis neizpratnes pieskaņu, pavērās uz Ronardu, pēc tam citiem. Grētai miegā bija šķitis, ka ir pagājušas stundas, lai gan nevarēja noliegt, ka reizēm arī pārdesmit minūšu gara snauda spēja radīt ilūziju un atgriezt spēkus. It īpaši šādās nestandarta situācijās. Bet svarīgākais bija tas, ka ārā vēl ir gaišs, tātad ir diena, un droši vien veikalos tirgošanās norit pilnā sparā.

Ja meitene Grēta bija gatava visu svarīgo stiept līdzi, tad puisis Ronards tieši otrādi. Šādas atšķirības starp ļaudīm, kas nākuši no dažādām zemēm, nepalika nepamanītas. Bet katram jau bija savi uzskati par svarīgo un noliekamo.

"Kā sokas sardzei?" tikmēr Grēta neitrāli apvaicājās palikušajiem. Viņi bija izvairījušies par uzdevumu runāt skaļi citu pilsētnieku klātbūtnē, tāpēc arī tagad labāk neko konkrētu neminēt. "Pa ielām taču varēs droši staigāt?"

[Lodrāgs]

Paķēris savas zelta dukātus, Kiliāns nošķīrās no pārējiem, nenesoties pakaļ maizes puikam, daudz lēnākā gaitā dodoties pilsētas ielās iepazīt tās. Ausis bija slēptas zem kapuces un matiem. Kad viņš ieradās "Resnajā asarī" visi jau bija pasūtījuši savu daļu mielasta. Nedaudz jūtama bija svaigas maizes smarža, bet viņš nevarēja pateikt no kurienes tā īsti nāca.
Elfs piesēda pie kopīgā galda, pasūtīdams vien putru un ūdeni, par ko uzreiz samaksāja un pie reizes paķēra sev istabiņas atslēgu.
Garām nepagāja sarunas, kas vedās starp trim kompānijas biedriem un diviem sargiem. Ēdot, uzmanīgi tika sekots līdzi sarunai, aizrijoties nedaudz pie garā stāsta ko viens no kompanjoniem izstāstīja.

Kad saruna beidzās un eksotiskā paskata sieviete nonāca lejā, putras trauks jau bija tukšs un glāze izdzerta sausa. Kiliāns piecēlās, lai iet prom, bet sadzirdot līdzīgu domu, palika uz vietas gaidoši, vēl neizlēmis palikt ar pārējiem vai atkal doties vientuļā pastaigā.
- Daļēji, bet nekad nevar zināt. - Uz sievietes jautājumu elfs izmeta īsu atbildi nesteidzoties pašam izstāstīt visus sīkumus, jo īpaši, ka šie iespējams bija pirmie vārdi, ko viņš skaļi bija bildis kompānijas klātbūtnē.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 28.03.2014 23:21

[Alvīna]

Viņš sēdēja nomalē (krogā, kur bija lielākā daļa no kuģī bijušajiem.) un pa vidu nekur nejaucās. Jau no paša sākuma, kad noklausījās uzdevumu, viņš palika nomalē, jo vēlējās beidzot kārtīgi ieturēties un sagatavoties tālākajam ceļam. Viņš drūmi noklausījās citu sarunas, bet tajās iekšā nejaucās.

Šo rakstu rediģēja Alvīna: 28.03.2014 23:38

[Rouzijs]

Kamēr Grēta bija aizgājusi nedaudz atpūsties, tikmēr arī Talia bija devusies uz sev atvēlēto istabu un mēģināja tajā iekārtoties. Jo kaut kā meitenei likās, ka šeit viņai nāksies pavadīt kādu laiku. Pašreiz arī nauda pietika, lai to varētu atļauties.
Uz brīdi atlaidusies gultā, meitene tomēr piespieda sevi piecelties un doties atpakaļ pie pārējiem.

Savu lielāko somu, viņa bija atstājusi istabiņā un paņēmusi nedaudz mazāku, kurā atradās ādas naudas maisiņš un šādas tādas noderīgas mantas. Pār plecu viņa bija pārlikusi loku un bultu maku, kamēr soļi veikli noveda lejā pie pārējiem.
- Hei! Kas notiek? Varbūt ejam apskatīt pilsētu? - Tas bija Talias ierosinājums, un viņa labprāt vēlējās iet un iepazīt vismaz pāris šīs pilsētas vijīgās ieliņas.

[Sindra]

Liesmas un zibeņi... Renlijs pasmaidīja.
Patiesībā, viņam vēl mēles galā bija jautājums, cik daudz Randā ir burvju, kuri prot mest liesmas un zibeņus. Bet sargi jau devās prom un jauneklis viņus neaizkavēja.

Puisis iztukšoja alus kausu un piecēlās.
Meitenes bija atgriezušās. Bija dzimusi jauna doma doties pastaigāties pa pilsētu un iepirkties. Jā, viņa biedri izskatījās tādi kā pacietīgāki un lēnīgāki uz uzdevuma pildīšanu, kamēr Renlijs domās jau bija aizsteidzies uz sardzes kapteiņa māju. Tikai gan domās.
Viņš pamāja Grētai un veicis pāris graciozus soļus, izlavierējot starp beņķiem, panāca meiteni, pirms viņa bija izgājusi no kroga. - Cits apģērbs ir ļoti laba doma. - viņš pamāja, apstiprinājis Grētas vēlmi iegādāties ko piemērotāku un randiešiem atpazīstamāku.

- Un ir vēl kaut kas, ko vēlos tev teikt... bet to privātāk. - puiša balsī bija saklausāma zināma noslēpumainība. Likās, ka viņš speciāli spēlējas ar savu balss tembru, lai ieintriģētu meiteni.

Drošība apdraudēta arī pilsētā?
Puisis palūkojās uz viņu grupas, visnotaļ, atšķirīgāko dalībnieku. - Kapēc tu tā saki? - puisis ieinteresēti apjautājās, skatienam aizkavējoties pie ... pat ja biedrs bija savu vārdu nosaucis, Renlijam nācās sev atzīt, ka viņš to neatceras. - Sargi teica, ka pilsēta esot droša un mierīga. - tad kādēļ tāda doma? Vai arī šis puisis centās tā pievērst sev meiteņu uzmanību? Lai viņām liktos, ka nepieciešams aizstāvis?

- Jā, mēs ejam. - jauneklis atsaucās Taliai un viņa paša soļi jau mina aiz kroga durvīm.
Ja jautātu Renlijam, viņš vēlētos doties kaut kur uz cietuma pusi. Kapteiņa mājas pusi. Tad nu, pirms vēl kāds paspēja izlemt uz kuru pusi doties, puisis iesāka soļot virzienā, kur pēc viņa atmiņas vajadzēja atrasties cietumam un kapteiņa mājvietai.

[Romija]

Renlijs apgalvoja, ka esot droši, kamēr otrs apgalvoja gandrīz vai pretējo. Bet tā kā vismaz viens pavadonis pieteicās, tad Grēta nolēma, ka bīstamība varētu būt tā, ko mērs bija teicis. Šeit tomēr notiek karš un aplenkums.

Renlija piebilstais par vēl kaut ko ieintriģēja. Vai viņai bija kāds atiris diegs, kāda delikāta problēma, par ko publiski nevar runāt? Grēta ātri apskatīja savu apģērbu, bet viss šķita normāli, cik nu normāli viņa vispār izskatījās. "Jā, ejam atrast kādu drēbnieku. Vai varbūt tirgu?" meitene ieminējās, izejot pa krogus durvīm. Grētas dzimtajā pusē lielākā tirgošanās notika tieši laukumos no ratiem, kastēm un rokām, nevis speciālās ēkās, tomēr šeit varbūt tas bija savādāk. Tā kā Renlijs bija uzņēmis pārliecinātu kursu kādā virzienā, Grēta sekoja un vēroja apkārtni, meklējot kādu vietu, kur būtu apģērbs vai vismaz audumi.

"Ko tu gribēji teikt?" brīdī, kad tieši blakus neviena cita nebija, Grēta pacēla lakata stūri pie mutes, tādējādi nedaudz piesedzot balsi no svešām ausīm un uzrunāja jauno puisi. Ja tas bija kas vēl slepenāks, tad droši vien nāksies gaidīt, līdz viņi atkal atgriezīsies krogā vai nonāks kādā klusākā vietā, bet Renlija balss tonis un teiktais nelika mieru.

[echo3]

Kāpēc līdz šim klusējošais un kapuci uz galvas turošies biedrs (tā laikam jāsaka, jo viņš bija bijis mēra mājā) domāja, ka pilsētā nav droši, Ronards labprāt būtu uzzinājis precīzāk. Viņa paša novērojumi par to neliecināja - pilsētnieki brīvi staigāja savās darīšanās, osta nebija slēgta, sargi atļāvās krogā iedzert kādu mēriņu alus. Renlijs jau pajautāja tieši, tā ka ieročnesējam atliktu tikai nosklausīties atbildi, ja tāda būs.

Liekas, lielākā daļa Randas mēra algotņu bija gatavi doties pastaigāt pa pilsētu, un Ronards gāja ārā no "Resnā asara". Viņš ievēroja, ka Renlijs dodas uz cietuma pusi - ja vieta, kuru Ronards bija ievērojis ceļā uz maiznieku kvartālu, bija cietums. Pagaidām vienkārši - atbilstoša vieta. Tur netālu esot kazarmas (kuras puisis domāja, ka pazītu, līdzko ieraudzītu) un arī kapteiņa Olidū māja. Viņš vēl domājās zinām, kur atrodas ieeja sudraba raktuvēs, ar kurām Randa ir slavena, bet par tirgu vai tirgotāju kvartālu gan nāktos jautāt, tāpat kā par ieroču meistariem - kas gan varētu būt kaut kur uz maiznieku kvartāla pusi, bet tikpat labi blakus kazarmām vai pilsētas arsenālam.

Ielas nebija tik platas, lai viss gājēju bars varētu tajās blakus iet, nācās savietoties "pa pārīšiem". Pirmie gāja Renlijs un Grēta, Ronardam blakus izrādījās Talia, kura nebija krogā atstājusi savu loku. - Kādēļ tu ņēmi līdzi loku? - Ronards ievaicājās. Te bija pilsēta, nevis mežs.

[Lodrāgs]

Manot vērstos acu pārus uz savu pusi, Kiliāns piekārtoja savu kapuci, paraujot to nedaudz vairāk uz leju, slēpjot acis no skata.
Elfam vienkārši likās, ka sargi neteiktu savādāk. To pienākums ir uzturēt drošību un kārtību, ne iedvest bailes un svaidīt apkārt baumas. To pašu saka to seržanti saviem kareivjiem. Ja patiešām vēlas uzzināt, cik droši bija aiz mūra sienām, tad atbilde bija jādabū ārā no kāda augstāk stāvoša, kas patiešām varētu zināt.
- Vien tā domāju. - Negribējās publiskā vietā stāstīt savas pilnās domas, kas no malas izklausītos pēc sazvērestības teorijām par kalmāriem un lēkājošām pupiņām. Kiliāns iespējams bija par daudz sadomājies. - Sargi paši teica, ka ir karš. Karā nav drošu vietu, - bet to viņš paturēja pie sevis. Nelikās vajadzīgs izskatīties vēl dīvainākam kā patreiz.

Uzsākās kustība uz izejas pusi, kurai arī elfs piebiedrojās, no malas pētot visus. Domās minstinājās pie kāda pieiešanas un sarunas uzsākšanas. Kiliānam pietrūka tas, kas piemita jaunajam puisim, kas tik brīvi runājās ar visiem un tagad, ko apsprieda ar tumšādaino sievieti. Pat ieročnesējs sāka runāt ar meiteni, kas nesa loku un bultas. Atlika vien uzsākt sarunu ar to, kas dzēra ar sargiem vai to, kas runāja pat mazāk par pašu elfu, kas likās visai baisi.
Norīstījies, Kiliāns vienkārši sekoja pārējiem, skatienam sākot klejot pār ēku jumtiem un mākoņu rakstiem debesīs. No augšas pavērtos pilnāks skats uz pilsētu, varbūt pat atklājot, ko slēptu. Elfs prātoja vai patiešām kapteinis, ko slēpa?

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 29.03.2014 18:55

[Sindra]

- Mmm... nu labi. - Renlijs novilka par atbildi Kiliānam. Viņa skatiens tādu brīdi vēl aizkavējās pie biedra un uz mirkli jauneklis pat apsvēra, ka iespējams, vajadzētu iepazīt labāk arī šo biedru, nu kaut vai nolūkā, lai zinātu, ko no šī svešinieka sagaidīt.
Nebija gan tā, ka Renlijam nepatiktu pārsteigumi. Tomēr, kontrolēti pārsteigumi bija labāki par nekontrolētiem.

Iepazīšanās tika atstāta vēlākam laikam.
Šobrīd viņa domas jau pārņēma zvaigžņu dejotāja un virziens, kurā viņi devās. Viņam sekoja. Lieliski. Renlijs gan nezināja, kur viņi nonāks. Tirgus vai drēbnieks?
Diez vai... bet vismaz pagaidām viņš nelika manīt savu nezināšanu, kā arī mērķi aizkļūt līdz kapteiņai mājvietai.

- Mhm. Gribēju gan. - Renlijs pamāja, runājot pieklusinātā balsī. Taču viņi atradās uz ielas un ar to pieklusināšanos bija, kā bija. Tas tomēr nebija tas pats, kas runāties klusā telpā.
- Tu izskaties pārāk atšķirīga. - viņš noteica, palūkojies uz meiteni. Nu labi. Iespējams Grēta nebūt nebija tā atšķirīgākā. Tajā, vēl neiepazītajā biedrā arī jautās kaut kas savāds un pavisam ne cilvēku rasei rada. Nu, kaut vai palūkojoties uz viņa sejas vaibstiem. Nevarēja būt divu domu. Ne cilvēks.
Un ne cilvēkam Renlijs ar saviem izskatpadomiem gluži uzbāzties negribēja. Grētas gadījumā gan varēja būt līdzēts. Drusku pārģērbties un viņa izskatītos kā citas meitenes, vien drusku tumsnējāka. Lai gan... kā citas meitenes tas varētu izklausīties, kā apvainojums. Sievietēm patika būt īpašām. Cik nu Renlijam bija gadījies to novērot.

Bet izskats... - Nu jā, mēs jau to taisamies atrisināt. Bet vēl tavs paradums aizklāt seju. Man liekas, ka tas varētu mulsināt ļaudis. Cilvēkiem ir bail no noslēpumainā un tiem, kas slēpjas. Viņi domās, ka tu slēpies, jo nevēlies, lai tevi atpazīst un tev kas nelāgs padomā. Man šķiet, tev vajadzētu censties neaizklāt seju. - viņš mēģināja runāt uzmanīgi un apdomīgi, lai meiteni neaizvainotu. Bet grūtākais bija vēl tikai priekšā.
- Un vēl... Sajārs. - viņš vēl vairāk pieklusināja savu balsi. - Es saprotu, ka tu esi radusi saukt sava dieva vārdu. Taču šajā pilsētā viņu neviens nepazīst. Vietējie seko citām dievībām un viņi var nesaprast un pārprast tavus nodomus. Viņi var padomāt, ka tu centies uzspiest svešu ticību, vai pat viņiem kādu netīkamu dievu. Tas var sagādāt nepatikšanas. Šajā pilsētā, lielākā daļa, seko Leksam, Almai un Najai. Bet viņu vidū ir parādījušies arī ToLarata sekotāji. Un viņus te nemīl. Lai arī Sajārs nav ToLarats... - Renlija piere uz mirkli savilkās pārdomu grumbās. Tomēr, nolēmis, ka Sajārs nav ToLarats, puisis ievilka elpu un turpināja: - ... cilvēki var pārprast. Nobīties. Un sabijušies cilvēki rada problēmas. Sauc sardzi. Nepatiesi apsūdz. Tad būs jātaisnojas, jāsēž cietumos un mēs zaudēsim laiku. - nupat Renlijam sāka šķist, ka viņš izrunājas par daudz. Zaļās acis palūkojās uz Grētu, lai pārliecinātos, ka viņa saprata, ko puisis ar šo visu centās pateikt.

[Urdrunir]

Leksa templis

Virspriesteriene Valdegara stāstījuma laikā māja ar galvu un prasmīgi izrādīja, ka viņu interesē stāstītais. Varbūt kundze bija pieradusi pieklājīgi uzvesties sabiedrībā, bet varbūt ziņas no Randas ārpuses patiešām bija kārums, kuram ir vērts tērēt laiku. Kad puisis centās pretī izzināt kaut ko par pilsētu, Saskija uz brīdi iegrima pārdomās un atbildēja tikai pēc pauzes.

Randa karo. Tāpēc vietas, kuras tu varētu apskatīt, vairs nav tik drošas, lai es aiz labas sirds ieteiktu turp doties. Austrumos pie Bolta torņa, tur, kur meži ir atkāpušies no izpostītajiem laukiem, var redzēt, kā pauguri pakāpeniski pāraug kalnos. Tā ir mana mīļākā vieta visā tuvākajā apkārtnē. Almas svētbirzs pašā vidū augot mūžveca ābele, kura ziedot zeltainiem ziediem. Bet pilsētniekiem to vietu nekad nav lemts redzēt. Almas virspriesteriene Raja sargā to kā savu acu raugu. Ja tu esi jūras bērns, tad tev jāiet uz pilsētas bāku, augšā aiz dzirnavām. Tur var izjust kā viļņi salūzt pret piekrastes akmeņiem. Nē, šī pilsēta noteikti bija dzīvesvieta ļaudīm, kas greznību vēl nebija pacēluši pārlieku augstā līmenī. Vēsture nebija aplaimojusi Randu ar pieminekļiem un brīnumu pilniem nostūriem. Vai varbūt priesterienei uz vecumu prāts nesās uz vietām, kur daba piespieda tevi sajust savu niecību.

Bet ko nu es tevi te aizkavēju. Tu esi jauns un tev vēl visur jāizskraida. Paldies par stāstījumu, bet tagad doties vien savās darīšanās. Pie manis tev nav jāuzkavējas. Atvēlēja virspriesteriene.

***

"Resnais asaris"

Pilsētas sargi pazuda vēl atstājot karājamies gaisā dažus jautājumus. Dažus neizteiktus, bet dažus nejauši vai ar nodomu nesadzirdētus. Bet nedaudz mēles pakulstīt ceļotāji bija paspējuši. Tādēļ Grētas aicinājums doties pastaigā pa pilsētu daudziem nāca taisni laikā. Uz ielas beidzot laikam sāka just, ka vētra ir zaudējusi savas dusmas un vairs tikai aiz spīta dzen mākoņus pa debesīm. Saulei šad tad izdevās uz īsu mirkli izpsraukties cauri pelēkajiem padebešiem.

Šoreiz vadību un ceļa rādīšanu uzņēmās Renlijs, kurš gan viltīgi sekoja saviem paša nodomiem. Soļojot pa ieliņām pēkšņi visi iznāca nelielā laukumā, kur malā stāvēja sieksta, šoreiz gan tukša. Vienā malā slējās drūms akmens tornis ar šauršauriem lodziņiem, drīzāk pat šaujamlūkām, kurām vēl priekšā pat bija restes. Pie torņa ieejas stāvēja divi pilsētas sardzes vīri. Tornim pretī liela, bet pazema ēka aicināja apmeklētājus pa platām duvīm, virs kurām sudrabainā rāmī greznojās liels apaļš logs. Tas noteikti bija Almas templis. Pa vidu starp abām ēkām atradās dzīvojamā māja ar aizdarītiem slēģiem pirmā stāva logiem un smagām ar dzelzi apkaltām durvīm.

Kaut kur netālu šķindēja metāls. Ronards ar trenētu ausi atpazina skaņas. Tur karavīri mācījās vicināt ieročus.

Vienīgi drēbniekus gan nekur nemanīja.

[Romija]

Grēta uzmanīgi klausījās, kas Renlijam sakāms. Izdzirdējusi, ka viņš uztraucas par izskatu, meitene pasmaidīja. "Jā, es tāpēc gribu nopirkt kaut ko līdzīgāku šejieniešiem. Man gan ir arī kleita, bet ar to nebūtu pietiekami ērti un silti staigāt visu laiku apkārt. Es ceru, ka te kaut ko varēs nopirkt. Palīdzēsi man saprast, kas ir pietiekami neuzkrītošs?" viņa palūkojās uz Renliju. Ja puisis zināja, kas ir atšķirīgs, viņš varētu arī spēt pateikt, kas tāds nav.

Bet bija vēl kas. "Ak," Grēta samulsa un palaida vaļā lakata stūri, kas tūlīt atklāja viņas seju. "Es nemaz nemanīju, ka to daru! Pie mums tas bija normāli, jo vējš un smiltis ļoti traucē. Piedod, es mēģināšu kaut kā... Varbūt man jāņem lakats nost?" meitenes pārdomas, lai arī izteiktas skaļi, negaidīja tiešu atbildi. Viņai pašai bija jāsaprot, vai bez lakata nejutīsies pārāk dīvaina. Bet tad laikam viņa nolēma, ka mēģinās iztikt, pasniedzās un ar ātru rokas kustību noņēma lakatu, atklājot garu, tumšu bizi, kas tagad izritinājās pār muguru. "Vai tā es izskatos piederīgāk?" viņa palūkojās uz Renliju un pasmaidīja. Tas nebija flirts, bet gan atrādīšanās un interese, vai ir izdevies panākt vēlamo.

Tomēr arī ar to nebija gana. "Sajārs ir visas zemes un debesu dievs. Vai tad viņš nav visur, ja es visur ar viņu varu runāt?" Grēta savilka pieri grumbās. Visā teritorijā, ko viņa bija apceļojusi, šo dievu zināja. Visi to negodāja, bet vārdu zināja. "Es varu neteikt viņa vārdu..." meitene apdomāja. Tas nebūtu nekas briesmīgs. "Bet Kapteinis kaut ko minēja, ka te arī ir zemes dieviete. Tā ir kāda no tiem trim? Man bija doma aiziet uz kādu templi, painteresēties, kā šeit godā dievus. Ja tā būtu zemes dieviete, tad varbūt nebūtu tik traki..." Grēta pieklusa un iegrima domās. Vai Sajāram būtu iebildumu, ja viņa interesētos par citu dievu? Tas noteikti būs jāpajautā. Grēta, protams, negrasījās zaudēt ticību visuvarenajam tuksneša vētru dievam, kas viņu šeit atvedis un joprojām vadīja, bet uzdevuma vārdā varbūt nekas ļauns nenotiktu, ja viņa izliktos par citai dievībai sekojošu. Šis noteikti bija svarīgākais jautājums no visiem trim.

Viss, ko puisis bija teicis, tika uztverts mierīgi, ne kā apvainojums. Viņš noteikti pazina šādas zemes daudz labāk par Grētu, tāpēc bija vērts klausīties. Un arī tagad nešaubīgi veda viņus uz vajadzīgo mērķi. Vismaz tā šķita līdz brīdim, kad laukums, ko viņi sasniedza, nebūt nebija tirgum paredzēts. "Emm, uz kurieni mēs ejam?" tikai tagad meitene apjautājās Renlijam.

[Andromeda]

Adorils klusēdams un pavisam domīgs pabeidza miestiņu. Viņš atstāja samaksu krodziniekiem par papildus kausiem, ielika istabas atslēgu tarbā un apmetni uz mūrīša, lai žūst. Savāca loku un bultu maku un tāpat klusēdams sekoja pārējiem. Gan ļoti nomaļus no visiem. Puisis vēroja visus un pilsētas vientulīgās ieliņas, līdz sadzirdēja arī viņam atpazīstamas skaņas.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 29.03.2014 21:34

[Roviela]

- Jā, es zinu, - Valdegars piekrītoši pamāja un nopūtās. Jā, tuvas un tālas pilsētas zināja, ka Randa karo. Pats jaunais cilvēks no sirds vēlēja, lai karš izbeigtos, un ne ar Randas nozušanu no zemes virsas, tikai ar vēlēšanos vien nepietika.
Austrumos no Bolta torņa, kur pauguri pāraug kalnos... Almas svētbirzs mūžvecā ābele, kas zied zelta ziediem, kārtīgi un centīgi pašas Almas virspriesterienes Rajas sargāta... pilsētas bāka augšā aiz dzirnavām... Valdegars klausījās un lika aiz auss. Gribējās tās vietas apskatīt, vien viņš vēl nezināja, uz kuru pusi tas ir. To noskaidros vēlāk, viņam ir apkārtnes shēma, grūtībām nevajadzētu būt.

- Paldies par stāstījumu, - manījis, ka virspriesteriene grib atvadīties, puisis piecēlās un paklanījās. - Ņemšu vērā ieteikumus. Veiksmīgu un mierīgu dienu!

Tā atvadījies, viņš devās pie altāra, kur brīdi pavadīja lūgšanās, kā viņam bija ļauts.

Izgājis atkal pilsētas ielās, priesteris apdomāja, ko darīt tālāk. Saskijas nosauktās vietas viņš nezināja kur meklēt, un shēmu vilkt laukā no somas un pētīt te, uz ielas, nešķita prātīgi. Vienīgi bāka izklausījās tā, ka tā ir pilsētā, un to meklēt šķita saprātīgi, vispirms ejot uz ostas vārtiem, kas tepat netālu vien bija, un tad iekšpusē gar pilsētas mūri. Nebija tikai zināms, uz kuru pusi. Šorīt, iebraucot, Valdegars, nudien, jutās pārāk slikti, lai iegaumētu, kurā pusē ir bāka.
Bet to vajadzētu varēt redzēt ostā.
Tā nospriedis, priesteris uzņēma mundru soli uz ostu un, ja ieraudzīs, tad pēc tam uz bāku.

[echo3]

Ronarda nojautas par to, kurp visus ved Renlijs, izrādījās pareiza. Laukums, kurā viņi iznāca, skatienam atklāja torni, kas varētu būt cietums, un tepat netālu šķindēja ieroči, kas varētu liecināt par kazarmām. Vai starp torni un templi redzamais nams būtu kapteiņa Olidū māja? Ronards pagājās pāris soļus uz priekšu un nonāca blakus Renlijam, - Tikai neizpārdod mani par desmit šiliņiem mēnesī. - Pateikts tas tika ar smaidu.

[Lodrāgs]

Ejot, nemitīgi glūnēja sāncensību sajūta ar kareivi zaļajās drānās, kas sevi stādīja sardzes priekšā kā Adorilu tā tālāk, par to kurš ies pats pēdējais, nostāk no citiem un dabūs vērot pārējo muguras. Tā bija nudien savāda sajūta, kas lika prātot, ka nav nemaz patīkami, kad kāds vienmēr atrodas aizmugurē un vēro. Apdomājot to, elfs nonāca pie secinājuma, ka pamanāmākie bija nevis tie, kas atradās priekšā, bet gan aizmugurē.
Piemetis soli, Kiliāns nostādīja sevi tuvāk melnmatim, kas viņus visus bija atvedis šurp. - Tavs plāns? - Elfs apšaubīja to, ka viņš nejauši atveda uz cietumu, kur bija meklējams viņu mērķis, persona kuras godu bija jāizpēta. Elfam melnmatis pat mazliet sāka patikt. Atlika vien uzzināt, kas notiks tālāk. Puisis plānoja darīt to, ko minēja krogā?

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 29.03.2014 22:35