Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Roviela]

Maizītes bija lielas un smaržoja tik saldi, ka Valdegars nevilšus bija spiests norīt krietnu devu mutē saskrējušo siekalu. Vienīgā problēma bija tās aiznest, lai gan, kur nu problēma! Soma viņam bija, un somā, kā visās kārtīgās ceļotāju somās, bija maizes kule, blīva linu auduma, ar miltiem no iekšpuses, tieši domāta, lai maize ilgi saglabātos svaiga. Raizes radīja tas, ka viņš nebija pārbaudījis, vai jūras ūdens tur nav ticis klāt, kā bija izmērcējis futlāri, kur papīri glabājās.
Atklājot, ka pārtikai, cik nu atlicis, un maizes kulei nekas nav atgadījies, priesteris apmierināti saudzīgi salika svaigās, mīkstās maizītes somā. Lai nesaspiežas.

Ticis galā ar saviem pirkumiem, viņš pagājās nostāk maliņā, lai nav pa kājām, un gaidīja, kad citi būs pabeiguši iepirkties, lai tad kopā ietu atpakaļ uz noskatīto krogu.

[Andromeda]

– Miežu putra būs labi. Speķi un desas arī, un kādu krietnu riecienu maizes. Un miestiņu. – Adorils teicās, juzdams, ka izsalkums pieņēmies spēkā un uz šo brīdi jau varēja aprīt veselu meža kuili. Adorils gan ieturēja nelielu pauzi pirms atbildēt, no kuras puses nākdams. Puiša tumši zaļās acis nopētīja vaicātāju un abus pārējos brāļus. – Vakarnakt vētra mūs ieskaloja šajos krastos. Paveicās, ka to tupeli ar noplēsto buru nenorāva dzelmē uz velna paraušanu! Es esmu Adorils Elroars Droversons no tālas zemes pāri jūrai, Laskrivīkes. – Viņš atbildēja īsi, nenolaizdams acis no krodziniekiem, it kā pētīdams vai Laskrivīkes vārds viņiem ko izteiktu. – Domāju, ka kambari vajadzēs vismaz uz šo dienu un nakti. –

Te kāds sāka tenterēt lejā pa kāpnēm. Trīs vīri. Adorils ar galvu pamāja sveicienam.

[Rouzijs]

Talia sekoja visiem uz maiznīcu, viņa vēlējās tikko ceptu maizi, jo tai būtu jābūt vispasakainākajai smaržai no rīta. Tas atgādināja viņas pilsētu, kad pretējās ielas pusē maiznieks bija sācis cept maizi, viss kvartāls smaržoja tā, ka saskrēja mutē siekalas. Bet tikt līdz maiznīcai šķita, kā iet pa labirintu.
Kad beidzot viņi bija tikuši līdz maiznīcai arī Talias lūpās parādījās smaids.

- Es vēlētos pāris siera karašas. - Puselfu meitene smaidot noteica maizniekam, pēc tādas nakts viņai gan pirms brīža bija licies, ka neko sevī neiedabūs, bet visa līgošanās augšā lejā, nu stāvot uz cieta pamata bija pazudusi. Bet kuģošana noteikti nebija Talias stiprā puse, viņas vieta bija pilsētā vai mežā, bet ne jūrās uz bīstamiem ūdeņiem.
Bet varbūt tā vētra bija mājiens griezties atpakaļ? Kas zina...

[Urdrunir]

Krabju pīrādziņi un smalkmaizītes bija paprāvas, bet tomēr katra tikai tāda uzkoda. Savukārt siera karaša, burkānmaize un rupjā riekstu maize bija prāvi kukuļi. No tādiem nogrieztu riku vajadzēja turēt ar divām rokām. Grēta noteikti netika apkrāpta. Drīzāk gan viņai bija jāsāk domāt ko īsti iesākt ar tādu daudzumu maizes. Maiznieks jau savilka uzacis, lai mēģinātu apvainoties, bet ieraudzījis meitenes naudu, ātri pārdomāja. Zelta dukātus viņam bieži gar acīm nezibināja. Bet Grētai nu bija vēl viena problēma. Pilnas saujas ar sudraba monētiņām. Gandrīz divtik daudz kā acu pāri, kas mēdza noskatīties viņas dejā.

Vai kundze gatavojas ceļojumam? Veikala saimnieks apjautājās Taliai, kura arī varēja apskatīt pamatīgo siera karašas kukuli, kurš gulēja Grētas priekšā. Tad labāk melno riekstu maizi. Tā ilgāk turas. Abas vienā cenā. Par šiliņu kukulis. Bet, ja kundze vēlas, es došu siera karašas. Un, ja jau diena bija tik veiksmīgi iesākusies, tad maiznieks pārlaida cerīgu skatienu vēl arī kungiem, kuri neko neprasīja.

***

Mani sauc Tomass. Tas ir mans brālis Alfrēds. "Resnā asara" vidējais brālis iepazīstināja ar sevi un pamāja uz vecākā brāļa pusi. Un tas tur - Džonijs. Pamāja ar galvu uz jaunākā brāļa pusi, kas atmāja pretī. Alfij, uzmet uz pannas kādu desu un speķa šķēli. Tas laikam bija rīkojums brālim, kurš pildīja pavāra pienākumus. Vai darbi katru dienu tika pārdalīti vai brāļi bija specializējušies vienā lietā,- to pagaidām noteikt nevarēja. Pa kāpnēm augšā, labajā pusē būs otrās durvis. Maisos un spilvenos ir smaržīgs siens, kungs. Istabā ir mutes bļoda, naktspods un mantu lāde. Durvīm no iekšpuses var aizšaut bultu. Šeit būs atslēga. Tomass nolika Adorilam priekšā uz galda lielu dzelzs atslēgu ar prāvu koka piekariņu. Mūsu krogā nekādu kautiņu, kungs. Un tos, kas velk no maksts ārā zobenu, parasti vēlas iepazīt pilsētas sardze.

Pa to laiku Alfrēds bija paspējis apcept pāris mājas desas un padarīt kraukšķīgu lielu speķa šķēli. Adorila priekšā sarindojās bļoda ar putru un pamatīgu kleksi krējuma vidū, kausiņš vietējā brūvējuma un šķīvis ar maizi, desu un speķi. Labu apetīti! Novēlēja vecākais brālis. Ja kungu neapgrūtinātu, tad četri šiliņi. Pirms Adorils paspēja iegremdēt karoti putrā, ieminējās vidējais brālis.

Vīri pie blakus galdiņa strupi atņēma sveicinu un steidzīgi ieturējās ar cienastu.

[Sindra]

- Vai, nē. Paldies! - Renlijs atvēcinājās, kad maiznieka skatiens bija uzlūkojis arī viņu. - Es palīdzēšu jaunkundzei tikt galā ar viņas maizes uzkrājumiem. - puisis pasmaidīja.
Katrā ziņā, tas ko Grēta taisījās iepirkt nudien izskatījās pēc uzkrājumiem. Un diez vai meitene spēs viena pati ar to visu tikt galā, pirms maizīte sabojājas.
Bet diez vai nogaršošanas nolūkos bija iespējams nopirkt mazākus gabaliņus. Ko tad maiznieks iesāktu ar sagrieztu kukuli. Cerēt, ka ieradīsies vēl kāds, kuram vajag tikai mazu gabaliņu maizes? Tas būtu visai naivi.

- Varbūt jūs varat iztikt ar vienu kukuli uz abām? - Renlijs ierosināja meitenēm, kad arī Talia izrādīja interesi par siera karašu, kura jau ietilpa arī Grētas pasūtījumā.
Renlijs gan apzinājās, ka viņa prātīgais ieteikums visticamāk neies pie sirds pašam maizniekam, kurš bija ieinteresēts notirgot vairāk. Un pat īsti Renlija skopumā nebija vaina. Vienkārši viņš, kā jauneklis, kuru dzīve ne vienmēr bija lutinājusi karašām, nespēja noskatīties, kā maizīte sapelē un tiek izmesta.

[echo3]

Ronards vēroja Grētas un Talias iepirkšanos, kas diezgan ievērojami atšķīrās no priestera ātrā darījumu kārtošanas veida. Puisim bija interesanti, kur meitenes liks tik daudz svaigas maizes? Jo tūlīt taču dosies uz krogu ēst brokastis. Tad ieročnesējs pamanīja maiznieka skatienu savā virzienā un noraidoši nošūpoja galvu. Nē, tagad viņš neko nepirks. Lūk, kad būs jādodas vairāku dienu pārgājienā kaut kur ārpus Randas (un tā varēja notikt), tad Ronards vēlēsies nopirkt melnās maizes klaipu ar ieceptu speķi. - Meistar, vai rupjo maizi ar speķi jūs arī cepat? - Ronarda dzimtajā pilsētā maiznieki tādu cepa, un kareivju vidū tā bija ļoti iecienīta.

[Romija]

Grēta apskatīja kukuļus, maizītes un pīrāgus, pēc tam brīdi paskatījās uz daudzajām sudraba monētām, bet pavisam drīz tām atradās vieta turpat, no kurienes bija radusies zelta monēta. Laikam jau savādais apģērbs slēpa tādas krokas, kurās bija gana vietas veselai bagātībai. Kustoties gan tās žvadzēja, bet tas tikai atgādināja zvārguli, kas pavadīja Grētas dejas.

Arī kukuļu izmērs meiteni nemulsināja. Drīz vien no azotes tika izvilkts vēl viens tumši sarkans lakats, it kā viņa tādos vien būtu tērpta. Izklāts uz galda, tas izrādījās pietiekami liels, lai, glītā kaudzītē saliktas, maizes aizņemtu tikai pašu viduci. Pielocījusi malas un brīvos galus savijusi tādās kā resnās virvēs, viņa tos sasēja un veikli pārmeta veidojumu uz pleca šķērsām pāri krūtīm. Izskatījās, ka šādu paunu siešanā Grēta ir meistare, jo lakats ar maizēm labi piegūla viņas ķermenim, atstājot rokas brīvas. Viena smalkmaizīte palika ārā, to meitene paņēma vienkārši rokās.

Grētai nebija iebildumu dalīties ar Taliu kukulī, ja viņa vēlējās. Vērojot, kā otra meitene iepērkas, Grēta vēl izmantoja brīdi, lai vilktu nāsīs jauko smaržu. Tagad, kad bija jau kādu laiku būts tik aromātiskā telpā, tā vairs nešķita tik spēcīga. Tomēr drīz arī tas jau šķita gana. Viņa atsveicinājās no maiznieka, novēlēja veiksmīgu dienu un izgāja ārā. Šeit atkal bija jūras vējš, atgādinot, ka ir jāiet pēc zivīm. Skatoties virzienā, kas vedīs uz krogu, Grēta gaidīja, kad visi būs tikuši galā, lai dotos atpakaļ. Ieliņu mudžeklis meiteni vairs nebiedēja, jo vienreiz šo ceļu viņa jau bija gājusi. Anoki mēdza teikt, ka ceļš, ko esi gājis, vienmēr paliek tevī. Grēta to bija jau septiņpadsmit reizes piedzīvojusi, tāpēc tagad tas šķita nieks.

Te pa kreisi,
Tur pa labi,
Vienu reizi,
Abi labi.
Pāri pārkāpt,
Riņķī, apkārt...

[Rouzijs]

Talia nopētīja siera karašu un tad nācās secināt, ka šī maize nudien bija milzīga. Tik daudz viņai nevajadzēja, un Renlija ieteikums bija vērā ņemams.
- Es pārdomāju. - Medniece nedaudz kautrīgi noteica, maizniekam tas noteikti nepatiks, jo tā viņš zaudēja naudu. Skatiens palūkojās uz Grētu un pasmaidījusi, meitene klusi noteica... - Esmu ar mieru padalīties. - Tāpēc viņai vajadzēja tikai vienu siera karašu.

- Maizniek, man lūdzu vienu siera karašu, divu vietā. - Izvilkusi vienu zelta monētu, Talia to pasniedza maizniekam, protams, sagaidot atlikumu.
Bet izskatījās, ka pārējie jau bija gatavi doties uz krogu. Tāpēc arī tumšmate cerēja, ka viņa nekavēsies pārāk ilgi.

[Urdrunir]

Rupjo ar speķi cepšu pievakarē. Maiznieks apstiprināja, ka cep arī Ronarda iecienīto karavīru maizi, tomēr pašlaik viņam neviena klaipa pa rokai nebija.

Lai būtu viens klaipiņš ar sieru. Saimnieks piekrita Taliai. Enerģiski mainot sudrabu un zeltu pret maizītēm un kukulīšiem, vīriņš izskatījās apmierināts ar darījumiem un nemaz necerēja, ka visi kādu drusku nopirks, vai, ka visiem acis būs tik lielas kā Grētai. Kad beidzot visi atbraucēji bija izvēlējuši ko nu katrs kāroja, tad veikalnieks izskatījās gluži vai atvieglots, kad drīkstēja no tiem atvadīties. Tomēr viņš cieši jo cieši piekodināja nāk vēl, tiklīdz kādam uzradīsies vēlme nobaudīt svaigu maizi.

Arā daudziem par pārsteigumu izrādījās, ka Grēta patiešām samērā labi iegaumē ceļu pilsētā. Viņas ritmiskā soļošana un reizēm pa kādam no padegunes izsprukušam vārdam bez lielā pūlēm noveda visus atpakaļ pie "Resnā asara", kur vietu pie galdiņa lepnā vientulībā bija ieņēmis Adorils. Bet trīs pēc skata ļoti līdzīgi vīri klusi rosījās gar pavardu, bāra leti un telpas galdiem un krēsliem. Kompānija, kura bija brokastojusi netālu no Adorila, pieslējās kājās, uz mirkli nozuda augšā pa kāpnēm, bet drīz atkal nokāpa lejā, atvadījās no krodziniekiem un ar tarbām plecos un kūjām rokās devās savās darīšanās. Likās, ka viss krogs ir atvēlēts tikai atbraucējiem vien. Smaržoja pēc ceptām zivīm un miežu putras.

[Romija]

Grētas solis bija reizē bezrūpīgs un ļoti pārdomāts. Ja arī viņa kādā brīdī nebija pārliecināta, tad to nekā īpaši neizrādīja, lavierēdama starp ēku sienām un uz ielas iznākušajiem pilsētniekiem. Neiepakotā maizīte tāpat ritmiski pazuda Grētas mutē, atstājot vēlmi pēc vēl, tāpēc, nonākusi atkal pie skumjā kroga, Grēta devās iekšā.

"Labrīt," viņa sveicināja pirmo no satiktajiem krodziniekiem. "Labrīt," tika arī otram. "Un labrīt," pēdējo sveicienu pavadīja viegls smaids. Skatoties uz trīs līdzīgajiem, tomēr dažādu vecumu vīriem, atmiņā atausa senais teiciens — kas ir noticis vienreiz, nekad nenotiks otrreiz; bet, kas ir noticis divreiz, nešaubīgi notiks trešo reizi. Gluži kā viņas cilts ceļi, kā rituāli, kā soļi, ieelpas un izelpas. Šie trīs krodzinieki bija vienas mātes trīs laimes ieelpas un izelpas.

"Es gribētu zivi!" jau tūlīt pēc ienākšanas un apsveicināšanās Grēta paziņoja. "Jums ir tās asaras?" viņa drošības pēc vēl gribēja pārliecināties. Krogus iekšpusē nekas bēdīgs nejautās, bet tā vietā izplatījās savāda smarža, ko meitene nekad nebija sajutusi. Tās varētu būt zivis, viņa domāja, apskatīdama apkārtni. Pie viena no galdiņiem sēdēja jau satiktais ceļabiedrs, tāpēc arī Grēta virzījās tajā virzienā.

[Andromeda]

– Ļoti labi. Tas ir pieņemami. – Adorils lācīgi atbildēja. Atslēgu viņš pabīdīja sev tuvāk. Uz kautiņiem un zobenu cilināšanu prāts šobrīd nenesās. Diez vai bija prātīgi sanaidoties ar pilsētas sardzi, bet maisos un spilvenos pagulēt gan būtu laikā, kad būs kārtīgi paēsts.

Viņš sameklēja krodzinieka prasīto samaksu un ķērās pie ēšanas, kad te jau, šķiet, biedri atgriezās no maiznieka. Par kādam vēl asarām meitene runāja? – Asaras? Tu noteikti biji domājusi asari. – Adorils teicās un uzdzēra miestiņu.

[Sindra]

Redz kā! Parsteigumi turpinājās. Nē, par garlaicību katrā ziņā nevarēja sūdzēties, kamēr tiks iepazīti visi jauniegūtie biedri.
Ja nu citiem arī piemita dažādas superspējas? Te vēl būs ko atklāt un atklāt.
Pagaidām Renlijs kavēja sev laiku apbrīnojot zvaigžņu dejotājas spēju atrast atpakaļ ceļu līdz krogam. Nē, nu nebija jau tā, ka puisis pats maldītos trīs kokos, taču viņam tik viegli vis nebūtu vedies. Iespējams, ka pat pie kāda pagrieziena vajadzētu apjautāties pēc ceļa norādēm kādam pilsētniekam.

Nonācis krogā, Renlijs ieelpoja smaržas, kuras te valdīja. Arī viņš sekoja pārējiem, galda pie kura jau sēdēja viens no biedriem, virzienā.
Grēta bija radusi ātri un skaļi paust savas vēlmes. Gan tur pie maiznieka, gan šeit, krogā, meitene nelika uz sevi gaidīt. Tas bija interesants secinājums. Varētu domāt, ka tajā vietā, kur valda smilšu vētras, sievietēm piederēja svarīgāks vārds, nekā vīriešiem.

- Es vēlētos dienas piedāvājumu un kādu zivteli. Un, protams, alu. - Renlijs deklarēja arī savas vēlmes.
Krogs izskatījās pievilcīgs. Un pats galvenais! Šeit nebija lieku personu šobrīd. Lai gan viņi tik un tā nevarēja runāties šeit. Tas nebūtu droši.
- Vai pie jums var izīrēt arī istabu? - puisis apjautājās saimniekiem. Viņš apsēdās pie galda, blakus Grētai.

[Rouzijs]

- Liels paldies. - Talia pasmaidīja maizniekam platu smaidu, liekot vaigos parādīties nelielām, bet piemīlīgām bedrītēm.
Meitene izņēma no savas ceļa somas tādu kā linu maisiņu un ielikta tajā maizīti. Noglabāja, kamēr viņi tiks līdz Asariem, lai tur godīgi Grētai atdotu puskukuli. Arī naudas atlikums pazuda viņas somā. Un drīz vien kājas jau atkal veda atpakaļ uz minēto krogu, kuram viņi pagāja garām.

Nonākot krogā, meitene apsēdās pie galdiņa, pie kura jau sēdēja Adorils, viņa atrada savu vietu blakus Renlijam, kamēr pie otra sāna sēdēja Grēta, veltījusi Adorilam smaidu, viņa mēģināja noķert krodzinieka skatienu.
Un kad meitenei tas izdevās, viņa vēlējās pasūtīt savu, ja tas bija iespējams. - Vai jums būtu kāda kūpināta bute? - No domas par kūpinātu zivi, mutē saskrēja siekalas. Pēc garā ceļa, Taliai bija sagribējies ēst.

Bet viņas nākošo jautājumu Renlijs jau paspēja uzdot, atkārtoties nebija nepieciešams.

[echo3]

Maiznieka apstiprinošā atbilde bija patīkama. Ronards ielāgoja, ka pēc speķa klaipiem uz šejieni jānāk vakarā, vai arī jāiegriežas pasūtīt, lai beķeris zina, kurā brīdī pircējs nāks pēc preces, un neizpārdod visu.

Zvaigžņu dejotāja nemulstot gāja pa līkloču ieliņām, aizvezdama visus tieši uz "Resno asari". Ieročnesējs, jāsaka, arī nebūtu apmaldījies, lai gan, iespējams, viņš ceļu iegaumēja citādāk. Ronards zināja virzienu, un, būdams pilsētnieks, neļāva sevi samulsināt ieliņu "meimurošanai", pat, ja kādā vietā viņš bija pirmo reizi. Protams, kas kurā ēkā ir, to gan var noskaidrot tikai ar laiku.

Labsrīts, saimnieki! - Ronards ienāca krogā, uzreiz pasveicinot. Pāri visai kroga telpai savu pasūtījumu viņš neizkliedza, bet piegāja pie tā no trim brāļiem, kurš pievērsa viņam uzmanību. - Lūdzami, man brokastis, ar zivi vai gaļu, vienalga, kas ātrāk gatavs. Kausu alus klāt. Un vai jums ir brīva istaba vai var būt arī gultasvieta? - Paēst, un tad nedaudz pagulēt.

Ieročnesējs arī piegāja pie galda, ap kuru pamazām sēdās mēra sapulcinātie biedri, nosprādzēja savu mugursomu, pieslēja to pie galda kājas un apsēdās pretī rindiņā sasēdušajiem.

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.03.2014 10:19

[Roviela]

Valdegars acis vien noblisināja ieraudzīdams, kā Grēta tiek galā ar daudzajiem maizes kukuļiem līdzi ņemšanai. Vai viņa tikpat veikli tiks galā ar to apēšanu arī? Būtu ļoti žēl izmest. Tas pat būtu slikti! Maizīti nedrīkst izmest, tā ir jāgodā. Tā viņš bija mācīts. Bet gan jau bažījās velti, jo vai nu tik liela meitene nezinās, ko dara?

Ziņa par to, kādu vēl maizi šeit cep, bija svarīga. Ja būs tālāk kur jāiet, tad noteikti jāatnāk šeit, lai iegādātos kādu lielo maizes kukuli, vai nu ar riekstiem vai speķi. Tādu sātīgāku.

Zvaigžņu dejotāja tiešām kā dejojot aizdejoja atpakaļ līdz krogam. Nē, priesteris pats pamaldītos ilgāk, gan jau kādam vēl ceļu uzprasītu. Pilsētnieks jau gan viņš bija, un virzienu uz galvenajām pilsētas vietām spēja iegaumēt. Kā tagad. Krogu neatrastu, bet kurā pusē ir Leksa templis galvenajā laukumā, to zinātu atrast.
- Labrīt! - viņš sveicināja kroga saimniekus, tikko pārkāpis slieksni. Oh! Te izskatījās labi un smaržoja labi - pēc putras, pēc cepta speķa un zivīm.
Un rekur arī vēl labi neiepazītais biedrs, kas palika šeit.
Valdegars vispirms aizstaigāja līdz galdam, kur nolika mantas, tad līdz saimniekiem, pasūtīt brokastis.
- Man, lūdzu, kas nu jums brokastīm šorīt paredzēts, - īsti jau nevarēja redzēt, un tomēr, laikam putra, - ja putra, tad kādu speķa šķēli klāt un pārīti ceptu asarīšu. No dzeramā gan tēju šobrīd. Labi lielu krūzi.
Miestiņam būs laiks vakarā, tagad ir rīts.
- Istabu arī vajadzētu, vispār, es noprotu, ka tādas mums vajadzētu te visiem, kas pie tā galda apmetamies.

[Romija]

"Asar-...is, asar-...as," Grēta pēc kārtas izgaršoja katru vārdu un atzina, ka asaris tiešām izklausās mazāk bēdīgi. "Asaris, jā," viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja Adorilam par šādu pārpratumu. Grēta bija apsēdusies pie galda un noņēmusi savu nešļavu no pleciem, to noliekot turpat blakus. Kamēr viņas priekšā vēl nebija nolikts asaris, meitene pasniedzās paunā, brīdi domīgi parakājās un izvilka pīrāgu ar krabi. "Un ūdeni, lūdzu," Grēta vēlreiz nekautrējās skaļi izteikt savu vēlmi. Dažādie stiprie dzērieni nebija meitenes gaumē, bet ūdens bija labākais, lai padzertos. Te tas noteikti nebija retums, lai būtu jāšķirās no daudz naudas. Grēta nopētīja pīrāgu, kas nešanas laikā pat nebija pārlieku saspiedies, pasmaržoja to un nokoda kārtīgu kumosu

"Man laikam pat īsti nevajag veselu istabu, ja nu te nav tik daudz. Es varu piebiedroties kāda istabiņā uz grīdas vai dalīt tādu, kur vairākas gultas," Grēta, izēdusi muti, ieminējās, bet šoreiz balss bija klusāka, uzrunājot tikai pie galdiņa sanākušs, no kuriem vairāki jau bija pasūtījuši istabas. "Nekrācu un neaizņemu daudz vietas, varu padalīties ar samaksu," viņa smaidot ātri piebilda, lai kāds nedomā, ka meitene diedelē. Radusi pie visai neērtiem apstākļiem, Grēta nebija pārāk izvēlīga. Pēc kārtīga noguruma varēja gulēt kaut uz grīdas, ja tā ir plakana. Un nelīgojas...

[Urdrunir]

Labrīt, labrīt, labrīt! Krogus brāļi atsaucās viens cauri otru pa vidu darbiem un jaunākais viegli nosarka. Vidējais pietuvojās pie viesiem un viņa plaukstas neviļus saberzējās redzot negaidītu apmeklētāju pieplūdumu. Sauciet mani par Tomasu. Vai jūs visi esat kopā? Es sabīdīšu galdiņus. Un tā viņš arī izdarīja. Viens atsevišķais galds pievienojās otram un krēsli sastājās tiem apkārt, bet Tomass uzmanīgi nobrauca ar dvieli pāri galdam. Es jūsu draugam jau stāsīju. Mums ir istabiņas otrajā stāvā. 4 šiliņi par vienu nakti un tad brokastis jūs dabūsiet bez maksas. Mums šorīt ir miežu putra, bet man taisni nāk asarīši gatavi, tādēļ jūs noteikti varēsiet piekost tos. Krodzinieks ar galvas mājienu paaicināja tuvāk vecāko brāli, lai tas dzird ko sanākušie ceļotāji pasūta.

Mums ir pašiem savs miestiņš, kvass, bērzu sulas, ābolu sula, liepziedu un piparmētru tēja. Ūdeni es jau protams arī no akas varētu pasmelt, bet varbūt es varu iekārdināt ar viegli ieskābenām suliņām? Tomass nolasīja savu dzērienu karti, bet, spriežot pēc pudelēm plauktā, tas bija tikai mazolkoholiskais gals. Krogā noteikti atrastos arī malks degvīna, ja kādam nejauši būtu palicis auksti vai vienmuļi ap sirdi. Butes man nav, bet varu piedāvāt žāvētas reņģītes, treknas un spīdīgas.

Pamazām viesu priekšā sāka rindoties māla kausiņi ar dzērieniem, bļodiņas ar putru, prāvas rupjmaizes rikas ar sviestu un cepti asarīši, kuri blenza uz ēdājiem ar tukšiem acu dobuļiem.

[Roviela]

- Ja istabiņās var tikt tūlīt, tas būtu lieliski, - Valdegars atsaucās, velkot no kabatas laukā prasītos šiliņus. - Man, lūdzu, piparmētru tēju.
Ja jau tāda izvēle, tad kāpēc neizvēlēties? Piparmētras noteikti piestāvēs korinšu maizītēm, ar liepziedu tēju būs par saldu.

Re, un brokastis jau klāt. Putra un speķa šķēle, un asarīši, kad būs gatavi. Lieliski!
Nosēdies pie tagad kopā sabīdītajiem galdiņiem, priesteris ķērās pie ēšanas.

[Sindra]

Dienas piedāvājums, kopā ar miestiņu un ceptiem asariem bija nonācis Renlija priekšā.
Smaržoja labi... un izskatījās arī. Varbūt tie zivju tukšie acu dobuļi liktos mazliet nepierasti tiem, kas nekad nebija ēduši zivis. Nu, viņa kaimiņienei, Grētai, piemēram. - Tādas ir tās ceptās zivis. - jauneklis noteica, pasmaidījis.
- Labu apetīti. - viņš pieklājīgi novēlēja jauniegūtajiem biedriem.

Tad jau viņš tiešāk pievērsās Grētai, nedaudz paliecies uz meitenes pusi, lai visi akurāt neklausītos, kas viņam sakāms.
- Ir gadījies būt šāda tipa krogos. Te galīgi nav tādas istabas, kur būtu divas istabas vai kas tāds. - viņš īsti nevarēja iedomāties, kāpēc Grētai būtu jāguļ uz grīdas, ja mēra kungs viņiem bija visai dāsni izdalījis naudu un lūk! Gultasvieta maksāja tikai četrus šiliņus. Tikpat cik meitenes iepirktie maizes krājumi. - Tā istaba būs mazs kambaris, kurā ir gulta un viena lāde.
Nevajag gulēt uz grīdas. Gan jau mēs vēl paspēsim izbaudīt neērtības gana. Vajag izmantot ērtības, kamēr tās ir pieejamas. - Renlijs bija beidzis savu pamācošo lekciju un pievērsās ēdienam.

Kad tuvumā parādījās kāds no brāļiem, jauneklis pasmaidīja. - Man vajadzēs istabu. - puisis izteica savu vēlmi un izvilka no kabatas zelta gabalu, lai norēķinātos gan par ēdienu, gan prasīto istabu.

[echo3]

Ronards noklausījās, ko Tomass piedāvā, un nolēma, ka pasūtījumā neko nemainīs. Nosalis viņš nebija, lai tēju (vai ko krietni stipāku) gribētu, tāpēc miestiņš būs labs. Krodziniekam kārtojot galdiņus, ieročnesējs pieraudzīja, lai mugursoma nemaisītos pa kājām, un drīz jau arī brokastis bija sagaidītas. Ronards ķērās pie ēšanas, vispirms gan noliekot ēdiena nesējam četrus šiliņus. Mēra dotie zelta gabali nebija iekrituši gluži tukšā makā. - Labu ēstgribu! - Viņš atsaucās Renlija novēlējumam, un tā īpaši runāties vairāk nebija noskaņots.