Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Romija]

Grēta klausījās Valdo stāstījumā, nepacietīgi gaidīdama, kad viņi ies tālāk. Sākums bija neparasts, tomēr vairāk par bažām dejotājā neizsauca. Tomēr tad, kad Valdo sāka runāt par zvaigzni, visa Grētas uzmanība tika viņam.

"Es arī redzēju zvaigzni krītam," viņa, acis plati iepletusi, pamāja ar galvu. "Kaut kur šajā pusē. Bet krītoša zvaigzne ne vienmēr ir laba zīme. Es uztraucos! Tuksnesī, kad krīt zvaigznes, tad saka, ka kāds ir aizgājis mūžības ceļos. Vai tu esi pārliecināts, ka Renlijs ir dzīvs?" Grētas skatienā bija daļa neticības un daļa pārsteiguma. Lai arī starp viņiem nebija ne Talias, ne Renlija, tieši par burvja dzīvību viņa bija uztraukusies vairāk. Viņš bija pārgalvīgs. Taliai vismaz bija vilks un piesardzība. "Renlijs atrada zvaigzni?" Tas bija nākamais pārsteigums. Grētas priekšstatos zvaigznes bija nemateriāla parādība. Ceļa zīmes, likteņa lēmējas. Bolta rādītās izskatījās teju sataustāmas. Vai tiešām Renlijs ir atradis sataustāmo zvaigzni? Vai tā vispār varēja būt?

"Ja mēs kaut ko noskaidrojam, mums tāpat būs jāiet atpakaļ," Grēta nopūtās. Viņai visvairāk šobrīd gribējās satikt trūkstošos biedrus, bet apkārtnes aplūkošana, notikušā atstāsts, visādas plaukstas un citas ķezas to kavēja, it kā cenzdamies novilcināt brīdi, kad Grēta satiktu Renliju.

Un tad vēl kaut kas iztraucēja došanos tālāk. Grēta noskatīja Valdo rādītās mantas, bet uzreiz nekas prātā neienāca. Viņa paraustīja plecus un pasniedzās pēc lauskas, lai to pasmaržotu. Ja priesterim no smakas vien nekas slikts nebija noticis, tad tam bija jābūt droši.

[Mattiass]

Konrāds apskatījās, kas priesterim bija parādāms, un tad arī pievērsās apkārtnes pētīšanai. It kā citi te jau skatījušies, un nostaigāts pa šejieni arī tā kā būtu, bet var gadīties, ka malā palicis kas neskarts un neievērots. To pārbaudīt bija jau sākotnējais nodoms, šurp nākot, un apskati ilgāk atlikt nebūtu prātīgi, īpaši ar tādu paladinu, kurš savās bruņās lāčodams apkārt var iznīcināt pēdējās pazīmes, pats to nemanīdams. Tiesa, apsaukt izlūks nevienu neapsauca, tā vietā viņš iespējami drīzāk pievērsās izpētei, sākumā īpaši tur, kur Ronards vēl nebija pabijis. Turpināt sarunu varēs pēc tam. Abi burvji, duelēdamies, kaut kur stāvēja. Pēc tam, ticot Eisēbijam, uzvarētājs metās uz pilsētu, uzvarēto daudz nekustinot. Un tad uzvarētais jau bija prom. Ja kas tāds gadījumā notiktu pa gaisu, tad nebūtu vajadzības neko kūpināt, tālab aizejošās pēdas arī būtu apskatāmas un, vēlams, arī nosakāmas pēc piederības. Par ožu Konrāds tik ļoti nesatraucās. Cilvēkiem pēdu dzīšanā daudz svarīgāka bija redze, un zirgiem neparastas smakas kaitēja daudz mazāk, kā kādam citam.

[Urdrunir]

Pie zobensozola

Tātad liela daļa no ceļabiedriem pēc neilgas nošķiršanās atkal bija kopā. Prieka jūtas mijās ar neziņu. Situācija, kurā visi bija nonākuši, izrādījās pilna ar nesaprotamām lietām, kurām prasījās sameklēt skaidrojumus. Valdegars steigšus sagrāba savu ceļasomu un aši pārbaudīja tās saturu. Visas piezīmes bija tur un nekas no personīgajām lietām nebija palicis fortā. Vienīgi lasīto grāmatu Bolts nebija devis līdzi, tāpēc turpmāk nāksies iztikt ar tām zināšanām, kuras viņš bija paspējis sagrābt, pirms nācās skriet palīgā Renlijam.

Priesteris rādīja lauskas gan Grētai, gan Konrādam, bet neviens no viņiem nevarēja pateikt, vai smaržai ir kāda nozīmē vai skaidrojums. Patiesībā likās, ka nekādas smaržas tur nemaz nav un tā dzīvo tikai Valdegara iztēlē. Šajā virzienā laikam neko neizdosies uztaustīt.

Ronards prātīgi apstaigāja mājas drupas un negadījumā cietušo koku. Viņš nebija gluži pirmo reizi izgājis no pilsētas zaļā pļavā, lai arī nebija profesionāls pēdu meklētājs. Tāpēc arī nebija pārsteigums, ka nekādu jaunu informāciju viņš neatrada. Zāle pamazām sāka atkopties no svešām pēdām, ja tādas tur bija bijušas. Neviens tāds atradums, kā iepriekš pļavā, acīs neleca. Paceļot acis uz forta pusi, paladins ieraudzīja, ka pa vārtiem iznāk grupa karavīru. Tur pat uz vietas tā sadalījās divās daļās. Vieni pagriezās uz ziemeļu pusi, bet otri sāka soļot ozola virzienā. Ronards saskaitīja četrus vai piecus karavīrus.

Konrāds apkārtnes pētīšanai piegāja savādāk. Viņš stāvēja uz vietas un ar ērgļa skatienu centās saprast kur varētu atrast sprīdi zemes, kurā kāds būtu neuzmanīgi atstājis zīmi, ka ir bijis šeit. Tomēr izpēte sagādāja vilšanos. Laukumiņš pa vidu bija nopēdots krustu šķērsu. Te bija izvillojušies abi burvji un te bija pāri gājuši biedri vismaz divas reizes. Vietas, kuras likās vienīgās labās slēptuves visā apkaimē, bija ap ozola saknēm un ap mājas drupām. Taču tur jau bija pētījuši un pārbaudījuši Talia, Valdegars un Ronards. Skatoties tālāk apkārtne likās maz piemērota, lai kāds te mēģinātu slēpties. Labākā vieta, kur nobēdzināties, izrādījās krūmu puduris uz dienvidrietumiem, tajā pusē, kur rēgojās mežiņš pie dzirnavām. Līdz tam bija kāda pusstunda, ko kātot pāri zālei.

Grēta nemierīgi rosījās. Viņas pēdas neprata palikt uz vietas. Gribējās skriet tālāk uz priekšu, jo šeit jau nebija nolaupītais un noslēpumainā kārtā brīvībā palaistais Renlijs. Acis pētīja apkārtni, bet burvis un medniece bija krietnu gabalu nostāk. Nevienu no viņiem saskatīt nevarēja. Un šī vieta sajutās tik tukša un garlaicīga, ka pēdas pašas no sevis paspēra vairākus soļus tajā virzienā, kuru aptuveni bija norādījis Valdegars kā vietu, kur palikuši abi pārējie biedri. Pati to nemanot, Grēta pēkšņi pieķēra sevi stāvam otrpus drupām un skatoties tālumā.

[Rouzijs]

Talias skatiens joprojām aizkavējās pie zvaigznes Renlija rokās. Tiesa gan, viņas pašas pirksti tagad glaudīja Spoka galvu, kuru viņš bija tik jauki nolicis viņas klēpī. Dzīvnieka elpa šķita vēsa un gaiss pamazam iesila ziņojot, ka ir jau diezgan daudz laika pagājis.

- Ja tā uzkristu tev uz galvas, tad pat Valdo nespētu tev palīdzēt. - Tumšmate domīgi noteica. Viņa lūkojās uz Renliju un puiša zvaigzni, bet izdzirdot nākošo ierosinājumu medniece palūkojās uz burvi tā it kā nespētu noticēt, tam ko viņš saka. - Renlij... - Puselfu sieviete nogrozīja galvu.
- Labāk, paguli nedaudz. - Acīmredzot, Taliai Renlija ideja šķita stulba. Viņa taču nevarēja mest draugam ar akmeni.

[echo3]

Ronards bija apgājis apkārt mājas drupām un tagad biedru pulciņam pienāca klāt no otras puses. - Gribēju atrast vietu, kur milzis vakar varētu būt paslēpies. Nav te pie ozola vai drupās tādas vietas. Konrād, ko tev izdevies saskatīt? - Karotājs jautāja nesen iegūtajam biedram, kurš, vismaz pēc izskata un tā, ko pats bija teicis, bija pieredzējis pēddzinis. - Starp citu, no forta uz šo pusi nāk kādi pieci kareivji. Vēl pieci aizgāja ziemeļu virzienā. Izlūki apgaitā, iespējams.

Dodamies pie Talias un Renlija. - Ronards neko sevišķi jaunu neierosināja. Ko gan vēl citu tagad vajadzētu darīt kā doties pie zvaigznes bedrē sēdošajiem?

[Mattiass]

— Kareivji… Uzgaidam viņus? Varbūt uzzināsim ko jaunu, — Konrāds ierosināja. — Pie reizes par to spiegu varēsiet pateikt.

— Vei tur, — viņš neuzkrītoši norādīja uz krūmu paladinam, ar rokām neplātīdamies, bet tā vietā dodams mutiskas norādes, — Uz dienvidrietumiem, krūmi, redzi? Iespējama slēptuve, iespējams novērošanas punkts. Manuprāt, būtu tam jāpietuvojas no divām pusēm, lai, ja kāds tur ir, tad nevar aizmukt nemanīts, un jāpārbauda.

[Roviela]

Neviens no biedriem nevarēja par savādajām lauskām neko pateikt. Valdegars tās ietina atpakaļ drānā un nobāza somā.
Nu atlika pagaidīt, ko noskaidrojuši pēddziņi, pirms viņi ies tpakaļ pie zvaigznes bedrē atstātajiem. Par to, ka ies, par to priesterim šaubu nebija.

- Varam arī pagaidīt, bet vai mums jāstāv te? - viņš teica. - Atceraties, fortā ir spiegs! Pie tam spiegs ir cilvēks, jo milži Renliju bija noturējuši par to spiegu un tāpēc savākuši, jo gaidījuši ziņu. Ja nu spiegs tagad izmanto iespēju nākt kopā ar kareivjiem un tad te, pie ozola kaut ko atstāt? Cik saprotu, tad šis ozols ir tāda kā norunāta saziņas vieta, ne tikai burvju dueļu laukums. Nez vai spiegs ko slēps, ja vēl mēs te būsim, un skatīsimies.
- Varbūt aiziesim kaut kur, kur mūs uzreiz neredz? Nu, ne tieši slēpsimies, bet mazliet tālāk kaut kur? Tā teikt, apsēdāmies papusdienot.

[echo3]

Par spiegu mums nav pierādījumu, Konrād. Mēs nezinām, kurš. Ne pēc vārda, ne izskata. Tā ka kaut ko teikt varētu tikai forta komandierim, nekādā gadījumā - kareivjiem, starp kuriem, kā jau teica Valdegars, var būt pats spiegs. - Nupat bija izteikti vairāki priekšlikumi, kas savstarpēji nesaskanēja. - Valdegar, ja es varēju saskatīt kareivjus, viņi varēja saskatīt mūs. Spiegs neko aizdomīgu nedarīs. Ņemu atpakaļ savus vārdus par došanos tieši pie Renlija un Talias. Ejam uz krūmu pusi, bet vispirms apsēžamies pusdienot tepat. Starp citu, pusdienas būs jāgatavo uz uguns, jo gandrīz neko uzreiz ēdamu man fortā neiedeva. Katls kādam ir? Ja nē, būs jāiztiek ar pāris āboliem un saujiņu biezpiena.

Jums nebūs iebildumu, ja mēs sagaidīsim kareivjus tepat? Ja nu starp šurp nācējiem ir tas, kurš vakar tik dīvaini pakrūti taustīja? Es labprāt uzzinātu, kas viņam tur slēpjams. - Kaut kas iekņudējās pakrūtē paladinam pašam. Tik ļoti viss atgādināja notikumus pie Aitu forta ar viltoto Olidū, un kā tas bija beidzies Ronardam. Te arī būs jāatkārto negaidīts uzbrukums. Te arī var sagaidīt, ka forta kareivji metīsies cīņā, nesaprazdami, kas notiek. Labi, ka te nebija Talias, kuru kaujas laikā sev aiz muguras Ronards bija apņēmies nekad vairs neatstāt. - Tikai tad jums ir jābūt gataviem tam, ka mums var uzbrukt. Atsitiet, izvairieties, bēdziet, ja vajag, bet necentieties nogalināt. Visu gan nevar paredzēt, tā ka es te tagad varbūt runāju pa tukšo. Kareivji atnāks, un tā viena, ko gaidu, nebūs. - Vai arī no krūmu slēptuves atskries milži. Vai vēl kaut kas notiks. Vai arī nenotiks.

[Romija]

Grēta nebija stratēģis. Viņa sekoja savai sirdij un Sajāra ceļiem, tāpēc biedru spriešana un lēmums aizkavēties viņu darīja nervozu. Viņai nebja nekādas daļas par spiegiem, plaukstām un milžiem. Viņai bija zvaigznes. Renlijam bija zvaigzne. Kamēr Grēta pati burvi nebija redzējusi, viņa neticēja notikušajam.

Ronarda teiktais vēlmi doties tikai pastiprināja. "Ja te var būt cīņa, es varbūt labāk došos tur," viņa norādīja virzienā, kur esot jābūt Renlijam ar Taliu. "Es varu paņemt līdzi kaut ko, kas traucēs," dejotāja piedāvāja. To viņa mācēja - nest somas un bēgt no atklātām cīņām. Ja bija aizdomas, ka te notiks kaut kas nelāgs, Grēta labāk sāktu glābties jau laicīgi.

[echo3]

Dodies! - Ronards atsaucās Grētai. - Tikai ej ar līkumu un slēpies, lai kareivji tevi neierauga. Renlijs negribēja, lai fortā uzzina, ka viņš ir dzīvs.

[Roviela]

- Jā, ja vēlies, tad dodies! - arī Valdegars piekrita Grētai. Ja meitene nevēlas palikt te, tad lai nepaliek. Nekādas mantas līdzi priesteris nedeva, jo tam īsti nebija jēgas. Tāpat no viņa pierakstiem citi neko nesaprastu, un neko nepasāktu arī.

[Sindra]

- Tu nesaproti... - Renlija roka, kas stiepa pasmago akmeni Talias virzienā, nošļuka gar jaunekļa sāniem.
- Burvjiem tā ir. Katra burvestība nāk caur sāpēm un ciešanām. Atstājot rētas uz ķermeņa. Ja pēc tam, kad tu man būtu iemetusi ar zvaigzni, es būtu iemācījies jaunu burvestību, sāpes būtu maza cena par jaunu burvestību. Bet nu labi... man ienāca prātā vēl viena doma. Iespējams, ka zvaigzni vajag sakarsēt ugunī un tad tai pieskarties. - viņš izteica vēl vienu ideju.

Bet taisnība bija. Renlijam pārāk nāca miegs, lai viņš šobrīd nodarbotos ar zvaigznes noslēpuma minēšanu. Tik vien kā ļaujot plakstiņiem aizvērties, burvis domās piesauca savu dievu. Dod man apgaismību, To Larat! Un paldies, ka ļāvi man izdzīvot. Varbūt viņš pamodīsies un zinās, ko darīt ar zvaigzni, lai no tās kaut ko iemācītos. Pagaidām vajadzēja atpūsties.
Paņēmis silto akmeni rokās, Renlijs to nolika uz sava vēdera un turēja apskautu ar abām rokām.
Tiesa, jauneklis bija tik noguris, ka būtu aizmidzis arī ar akmeni pagalvī.

[Romija]

Grēta noskaidroja pēc iespējas precīzāku virzienu, kurā meklēt burvi un mednieci, un devās ceļā, klausot norādījumiem un mēģinot lieki nerēgoties. Sākumā viņa klusēja un pat soļus lika uzmanīgi. Milžus gan viņa droši vien pamanītu, bet tās nebija vienīgās briesmas.

Kādu brītiņu pagājusi, Grēta nolēma pasaukt meklētos. Viņa pieklusināja balsi līdz skaļam čukstam, kas varētu labāk noslēpties dabas skaņās. "Renlij! Talij!" viņa vienu pēc otra izgrūda īsos vārdus, kas gandrīz vai izklausījās pēc īsiem rējieniem. Tad Grēta apklusa un klausījās, uzmanīgi dodoties tālāk. Ik pa brīdim purngals pārstāja taustīt zemi un piesita tum-tum. Paejot vēl gabalu uz priekšu, viņa saucienu atkārtoja.

[Urdrunir]

Pie zibensozola

Četrotne bažīgi paskatījās virzienā, no kura tuvojās forta karavīri, un ātri mēģināja izkalt turpmākās rīcības plānus. Grēta nolēma izvairīties no tikšanās, tāpēc vīri ātri vien palika trijatā. Ronarda priekšlikums ieturēties, kamēr pietuvojas nezināmais pulciņš, visiem nāca taisni laikā. Bija pāri pusdienas laikam. Patiesībā, spriežot pēc saules, jau agra pēcpusdiena. Pēkšņi visi atcerējās, ka brokastis jau ir bijušas sen atpakaļ. Konrādam izrādījās bija līdzi neliels ceļojuma katliņš, kurā varēja viegli uzvārīt pāris saujas putraimu. Nedaudz pielejot ūdeni, sanāca tīri prātīga putra. Pāris sausāki zari no koka un atliekas no seniem malkas krājumiem pie mājas un dažas šķēpeles no vecām mēbelēm bija taisni pietiekoši, lai uzvārītu ēdienu.

Kad pietuvojās nācēji no forta, puiši ātri saprata, ka tikai četri ir karavīri. Ronards nevienā no viņiem neatpazina kādu no iepriekš redzētajiem torņa vai vārtu sargiem. Viens no nācējiem izskatījās atšķirīgi. Viņš bija ģērbies zaļganā vamzī, uz muguras nesa somu, zem kuras bija piestiprināts cieši satīts, noplucis apmetnis un loks un bultu maks. Vīrs rokā turēja pasmagu koka nūju, kas līdzinājās tai, kuru apkārt stiepa Valdegars. Līdz ar šo vīru, kas vairāk par visu pasaulē atgādināja kādu mednieku, nāca paliels ruds suns, ar īsu spalvu un vienu baltu ausi. Suns īsi ieklepojās. Viņa saimnieks palika iepakaļ, bet četri karavīri pakāpās tuvāk. Viens no viņiem pamāja ar roku sveicienu Konrādam. Izlūks īsti seju neatcerējās, bet tam vajadzēja būt kādam no iepriekšējā vakara sarunu biedriem.

Mēs ejam apgaitā. Forta karavīriem nekas nebija jāskaidro, bet viens no viņiem pieklājības pēc paziņoja. Vai jūs te kaut ko interesantu esat atklājuši? Visi četri stāvēja kājās. Viņi bija redzējuši biedrus, bet nebija droši, vai tie nesagādās problēmas. Astoņi acu pāri piesardzīgi raudzījās uz nepazīstamajiem. Mednieks pakasīja aiz auss sunim un pamāja tam, ka tas drīkst tuvoties. Suns aizdomīgi nostaigāja gar cilvēkiem un ziņkārīgi izošņāja visu, ko varēja. Pie bijušās mājas stūra viņš nošķaudījās un paskatījās uz mednieku. Mednieks pamāja sunim ar galvu. Vīrs līdzīgi kā Konrāds stāvēja uz vietas un uzmanīgi novērtēja visu apkārtni.

***

Pļavā

Grētas pēdas gandrīz uzreiz sataustīja zem kājām cietāku taku, kuru garā zāle slēpa no acīm. Kāds bija pieteicis iet ar līkumu, bet ceļš gāja pavisam taisni. Acīm pavērās jūra. Nē, ne tāda melna, trakojoša jūra, ar spocīgi bālām viļņu galotnēm, kas bija viņu atvedusi uz Randu. Dzeltenīgi zaļa viegli līgojoša jūra no zāles. Tuksnesī tādus skatus varēja redzēt reti un parasti tikai pēc spēcīgiem lietiem. Viss viļņotais klajs aizsedza zemi un padarīja sarežģītu orientēšanos. Tas ir, tā šaurā cietākas zemes strēle zem kājām likās vienīgā puslīdz drošā vieta visā klajā. Iet no tās projām un mest līkumu varēja būt saistīts ar zināmu risku.

Grēta klusām iesaucās un netālu no zāles uzspurdza divi putneļi. Ar klusu svirkstoņu tie pacēlās gaisā un sāka riņķot ap meitenes galvu. Tā laikam bija vienīgā atbilde, ko Grēta varēja cerēt sagaidīt. Ne Renlijs, ne Talia neatsaucās. Laikam vēl bija pietiekoši tālu, lai tādu klusinātu izsaucienu nesaklausītu.

***

Pie bedres

Spoks paskatījās sejā Taliai. Acis abpus gaišajam purnam spīdēja kā divi dzidri zili ledus gabaliņi. Dzīvnieks pastiepa kaklu un mēģināja nolaizīt Talias seju. Pēkšņi viņš saslēja ausis un sāka tās uzmanīgi grozīt. Tad pietrausās kājās un paskrēja pāris soļus pa zāli tajā virzienā, kurp bija devušies Valdegars un Ronards. Tur viņš apstājās un kaut ko gaidīja.

Renlijs izcīnīja milzu cīņu. Ķermenis prasīja atpūtas, bet prāts drudžaini turējas pie zvaigznes. No šāda neparasta gadījuma burvim vajadzēja spēt izdabūt maksimālu labumu. Burvis hipnotizēja akmeni un akmens bezkaunīgi hipnotizēja burvi. Vienu brīdi likās, ka akmens uzvarēs, bet tad pie Renlija auss atskanēja čaboņa. Viņš strauji pagrieza galvu. Trijstūra purns, mazāks par viņa plaukstu, apakšā noklāts dzeltenām, bet augšā ar sūnu zaļām zvīņām nekustīgi lūrēja uz jaunekli, nedaudz piepacelts no zemes. Hipnotizēšanas rotaļā bija iesaistījies vēl kāds. Renlijs ar acīm sekoja līdzi galvas nobeigumam. Tāds pats zvīņains ķermenis stiepās arvien uz priekšu. Lai kā burvis censtos, viņš nekur neredzēja nevienu kāju, tikai ķermeni. Čūska neizskatījās draudzīgi noskaņota.

[Romija]

Grēta paļāvās uz savām kājām vairāk nekā navigēšanas prasmēm. Tieši tā viņa izdzīvoja tuksnesī. Kad pēdas uztaustīja stabilāku pamatu, dejotāja tam paklausīja.

Nesaņēmusi atbildi no Talias vai Renlija, Grēta ceļu turpināja un pēc kāda gabala atkal pusčukstus sauca biedrus. Ceļam vajadzēja viņu aizvest pareizi, atlika tikai paciesties un iet, iet, iet...

[echo3]

Konrāda krājumos atradies katls ļāva tikt pie silta ēdiena, kā arī samazināja Ronarda jau tā pietiekami smago nešļavu. Puisis bija jau sajuties kā tāda staigājoša noliktava. Putraimu putra, kam tika pievienota puse no speķa gabaliņa, garšoja labi. Izsalkušiem ļaudīm viss garšo labi. Nu, vismaz Ronards ēdienu nesmādēja.

Ugunskurs vēl nebija nodzēsts, kad pie ozola pienāca kareivji un vīrs, kurš izskatījās pēc mednieka. Suns ar balto ausi, acīmredzami, piederēja viņam. - Tur, pie drupām, neļauj sunim ilgi ošņāties. Apkūpinātas pēdas. Kas veda turp... - paladins pamāja ar roku vakar izietās pēdu sliedes virzienā, - ... un pēkšņi izbeidzās. - Karotājs vispirmām kārtām nobrīdināja mednieku. Un, protams, no tā visi klātpienācēji varēja izsecināt - te ir gan kaut kas interesants noticis. - Vakar, dienas laikā, pie ozola bija burvju duelis, pēc kura no šejienes pazuda mūsu biedrs. Vai no forta sargtorņiem neviens neko nemanīja? - Tas bija pretjautājums, atbildi uz kuru Ronardam ļoti kārojās dzirdēt.

[Roviela]

Valdegars mierīgi palika sēžam, forta kareivjiem tuvojoties. Viņi pusdienoja, tas bija redzams, un nekādus uzbrukumus neplānoja. Priestera soma gulēja turpat blakus, un nūja bija uzlika uz tās. Tā kā pa rokai, bet tā jau vienmēr tika noliktas to mantas, kas gribēja tās arī pēc atpūtas redzēt sveikas un veselas.

- Jā, - puisis piebalsoja Ronardam, - bija te tādas pēdas, ka šķaudīt vien gribējās, un vesela iemīta sliede, rekur, vēl var redzēt, kas tur, tālāk pēkšņi beidzas. Es neesmu pēddzinis, nudien, bet tas ir aizdomīgi.

Valdegars neuztraucās par suni, ļāva tam mierīgi staigāt un ošņāties, ko tas gribēja.

[Mattiass]

Izlūks neteica nekā, bet Grētas aiziešanai nekādi nepretojās. Drīzāk otrādi, nepatikšanu gadījumā ir vieglāk, ja nav visam klāt vēl jāsargā kāds cits. Atlika vien ieturēt azaidu un gaidīt.

Konrāds atmāja kareivim. Ja ļoti vajadzēs un būs bijis kas atcerēšanās cienīgs, gan jau atcerēsies. Par interesantām lietām pasteidzās izpausties Ronards, kas arī bija pareizi, jo Konrāds pats jaunumus bija uzzinājis no citu atstāsta. Par forta sargtorņiem gan viņam uzmācās nelāgas aizdomas, ka, ja tur arī kāds bija bijis, tad, burvjiem uzsākot dueli, tikpat labi varēja nolemt "aiziet paraudzīties, kas notiek citur" Iemesli tam būtu vairāki.

[Sindra]

- Talij, mums ir problēma. - pamanījis čūsku, Renlijs caur zobiem izgrūda Pēc iespējas mazāk cenšoties kustēties, lai rāpulis neizdomātu uzbrukt.
Nevarēja teikt, ka Renlijam būtu bail no čūskām, taču arī pārāk siltas jūtas pret rāpuļiem viņš neloloja.
Nu, kāpēc tieši tagad? Šajā brīdī, kad viņš bija aizņemts ar zvaigznes noslēpuma izzināšanu. Kad viņš vēlējās atpūsties pēc tikšanās ar milžiem.
Kāpēc tagad viņam vēl vajadzēja uzglūnēt čūskai... Atminoties cik slikti bija Grētai pēc čūskas kodiena, burvim nudien negribējās saķerties ar glumo rāpuli.
Tiesa, lai arī cik noguris, Renlijs bija pamanījis, ka arī Talias vilks uzvedās tā, it kā kaut ko būtu pamanījis. - Paskaties, ko redz vilks. Varbūt čūskai ir saimnieks. - Renlijs ieteica. Toreiz, kad čūska bija uzbrukusi Grētai, burvis teju vai varēja derēt, ka bija starp kokiem manījis pazūdam slaiku stāvu.

Un tad jauneklis sāka apdomāt savas iespējas. Ko viņš varēja iesākt? Mēģināt burties? Godīgi sakot, viņš jutās pārāk noguris. Jau mēģinot sajust zvaigznes maģisko enerģiju, Renlijs jutās noguris. Bez tam, ja viņš sāks vicināties, čūska uzbruks.
Par savām iespējām ātri pamest gulēšanas vietu, Renlijs nebija pārliecināts. Viņš bija noguris. Tad nu Renlijs darīja vienīgo, kas viņam atlika. Puisis strauji meta čūskai ar zvaigzni. Protams, necerot čūsku nosist un pat ne apdullināt. Nu, kaut vai tikai aizbaidīt vai likt tai atkāpties. Iegūt sev laiku piecelties un atkāpties, lai varētu burt, ja rāpulis nepratīsies vākties prom.

[Rouzijs]

Taliu bija apbūris Spoks, meitene glaudīja suni un vēroja viņa zilās acis, ļāva vilka mēlei nolaizīt vaigu, līdz mirklim, kad dzīvnieks kaut ko sadzirdēja. Tiesa gan... tā nebija vienīgā problēma. Medniece satvēra ciešāk loku un paņēma bultu. Tikai skatiens vēroja Renlija jauno draugu, vai arī ienaidnieku, čūsku.
- Es to varētu mēģināt nošaut. - Lai gan... tas diez vai šajā bedrē bija prātīgi domāts. - Pamēģini nekustēties. - Medniece lēnām piecēlās un centās pār bedres malu pamanīt, uz ko Spoks skatās.

Kustība aiz muguras lika apgriezties ātrāk, nekā tumšmate vēlējās.
Viņas roka instinktīvi pievērsās rāpulim, tieši tāpat kā mežā, kur Talia bija nomierinājusi Spoku. Meitene centās atkārtot maģiju, sajust to savās dzīslās un padarīt rāpojošo dzīvnieku draudzīgāku.