Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Sindra]

- Man jau nav arī auduma gabala. - puisis atbildēja, palūkojies uz Grētas sasieto pauniņu. - Ja es ietu pirkt audumu, tad jau labāk uzreiz sameklēt somu. - un maku arī varētu nopirkt. Bet tas viss varēja pagaidīt vismaz vēl kādu brīdi. Katrā ziņā nelikās, ka burvis stipri pārdzīvotu mantu trūkumu.
- Vai man vēl kaut ko vajag? - skatiens jautājoši palūkojās uz Grētu, ar viegli elegantu rokas kustību atglaužot melno matu šķipsnu, kas krita priekšā acīm.

Aha, bet redz! Valdo (bez tēvoča) bija kļuvis nedaudz pielaidīgāks un pat apsvēra, ka tā kā varētu izmest arī kādu loku aiz vārtiem.
- Bet tad jau mēs neko lāga nevaram sarunāt, ja nemaz nezinām, vai kādam to zirgu vajadzēs. - jauneklis noteica šaubīgi paraustījis plecus. Viņam likās, ka kaut ko konkrētu var runāt tikai tad, kad ir konkrēti zināmas vajadzības. Citādi tikai painteresēties par iespējām. Nu labi. Viņi painteresēsies par iespējām. Lai nu tā būtu. Un varbūt izmetīs kādu loku aiz vārtiem. Ja tas izskatīsies droši.

- Es protu melot tā, kā tu nepateiksi vai es meloju. - Renlijs iesmējās, palūkojies uz Valdegaru. Izskatījās, ka puisis to domāja pavisam nopietni. - Tā nav burvestība. - viņš noliedzoši pamāja ar galvu.

- Nu labi. Valdo. Bez tēvoča. - viņš piekrita, nopietni pamājot, lai arī jaunekļa acīs vēl joprojām atmirdzēja smieklu uguntiņas.
- Jā, es esmu burvis. - Renlijs apstiprināja. Jā, viņš zināja, ka burvji mēdz izskatīties sakropļoti un neglīti. - Laikam dievi būs bijuši man labvēlīgi. - puisis izlīdzējās ar neko neizsakošu frāzi. Bet tad atkal... Valdegars jau nebija redzējis viņu kailu un nezināja, kāds izskatās Renlija augums zem apģērba. Galu galā, puisis bija tērpies visai noslēgtās drēbēs un tas jau lika aizdomāties.
- Es spēju izsaukt indīgas vīnstīgas no zemes dzīlēm. Man pakļaujas zibens un cilvēku prāti. - arī Renlijs neslēpa savas prasmes. Ja jau viņi bija nolēmuši godīgi apmainīties ar informāciju.

Idejiski Renlijam interesēja ko prot Grēta. Bet tad aizdomājoties, puisim likās, ka viņš jau zin atbildi. Grēta prot dejot. Principā, ar to bija gana. Vismaz Renlijam. Viņa skatiens kļuva viegli sapņains aizdomājoties par dejojošu Grētu.

[Romija]

Grēta jau pat varētu aizdot kādu no saviem lakatiem, lai pagatavotu Renlijam paunu mantām, bet... viņa tā kā sakautrējās. "Nē, nē, laikam jau neko," meitene mulsi atbildēja, uz brīdi ieskatoties Renlija zaļajās acīs un aši novēršoties. Lai arī it kā nekas nebija noticis, vaigos iesitās sārtums, tāpēc sarunas ievirzīšanās citās sliedēs nemaz nebija tik slikta.

Par zirgiem Grētai vairs nebija, ko piebilst. Vārti varētu būt interesantāki, ja vien ļaus iziet ārā. Vai varbūt viņi pa ceļam atradīs kādu nostūrīti, kur zemi neklās bruģis un neapjozīs sēta.

Kad burvji sāka samērīties ar to, ko viņi prot, Grēta klusēja un klausījās. Jā, viņa arī šo to prata, bet tas viņai bija iedzimts un Sajāra dots, nevis apzināti apgūts. Tāpēc arī bija grūtāk nodefinēt robežas starp dažādajām prasmēm. Tās visas papildināja viena otru un pārklājās, liedzot visu nosaukt dažos konkrētos vārdos. Grēta bija zvaigžņu dejotāja, Sajāra acis un mute.

"Ārstēt, tas ir labi," viņa atzinīgi novērtēja Valdegara teikto. Lai arī šobrīd nevienam roka nekrita nost, kādā brīdī tas varētu būt visai noderīgi. "Izsaukt Leksa ieroci? Kas tas ir?" Grēta pārprasīja, jo ar pārējām spējām aptuveni bija skaidrs. Leksu Grēta nepazina, viņa ieroci ne tik. Bet, kad Renlijs nosauca savas prasmes, Grēta uz puisi paskatījās ciešāk. Indīgas vīnstīgas un zibens varbūt būtu bīstams ienaidniekiem, bet tas pēdējais?

"Bet es varu pateikt, kur tu rīt ēdīsi pusdienas," lai mazliet kliedētu aizdomas, kas bija radušās, apcerot prāta pakļaušanu, Grēta ieteicās. Šķita, ka meitene bija atguvusi daļu dzīvības. Arī viņas solis bija kļuvis raitāks. Ar purngalu piesitusi tum-tum pie bruģa, Grēta pacēla roku aptuveni virzienā, kādā viņi gāja. "Tur!" viņa iesmējās, tā arī neatklājot, vai tas ir joks vai patiesa spēja.

[Roviela]

- Mēs būsim apskatījuši vārtus, pa kuriem rīt grasāmies iet, ja ne ko vairāk, - priesteris noteica. Zirgi arī, iespējams, tiem vārtiem tuvumā nebija sadabūjami, vai tad viņš to zināja? nezināja.
- Atpakaļceļā varam kādu somu iegādāt, vai citu ko, kas vajadzīgs.

- Es arī varu būt pateicīgs, ka nav ne jāklibo, ne kāda locekļa trūkst, - tā jau tiem burvjiem bija, mācības nāca smagi. Zibens un indīgas vīnstīgas. Mjā... tur jau varēja nepalikt dzīvs, un visdrīzāk Renlijs zem apģērba nebūt neizskatās daudz labāk kā Valdegars pats.

- Man jau arī tā nav burvestība, - Valdegars atzinās. - Proti, pateikt, vai melo. Tā spēja pati man parādījās, un uz templi mācīties mani aizveda pēc tam. Pieļauju, ka tu spētu noslēpties, pieļauju, ka spēcīgāki ļaudis arī to spētu, bet vairāk tad, ja īpaši pie tā piedomātu, nevis nejaušā sarunā. Vai nu visi tā vien staigā apkārt, baidoties tikt pieķerti melos? Tā gan nav, vismaz cik mana pieredze saka.
Viņa pieredze teica, ka vienkārši ļaudis, kas nāca aizņemties naudu un kuriem tāpēc prasīja, kā un kad viņi to spēs atmaksāt, neko daudz nespēja noslēpt mānīšanos. Un vai tad viņi negribēja noslēpt? Viens otrs ļoti pat gribēja.

Un ko prot Grēta? Aizdomas par vienu prasmi bija, proti, viņa neapmaldījās, ceļu zināja, bet vēl?
Meitene ierunājās pati. Padomā! Viņa spēj pareģot. Nudien. Renlijs pusdienas rīt ēdīs tur. Tajā virzienā. Un to taču viņi rīt patiešām redzēs, ir tā vai nav!

- Leksa ierocis ir gara, apkalta, cieta koka nūja. Ja es to izsaukšu, tā pati lidos gaisā un pati uzbruks tam, kuram es teikšu. To nevar iznīcināt pavisam, jo allaž var izsaukt no jauna.
Ne jau vienā dienā bezgalīgi daudz reižu. Tas pats par sevi skaidrs. Kādā brīdī pietrūks spēka, bet ja pietrūks, tad situācija droši vien būs tāda, ka jau būs vienalga.

[Sindra]

Pēc meitenes steidzīgā nolieguma puiša piere nedaudz savilkās apjukuma grumbās. Kāpēc viņa tā aprāvās? Vai viņš nebija kaut ko uztvēris? Kaut ko pašsaprotamu?
- Jā... - Renlijs novilka, tā īsti pat nepiefiksējot, ko Valdegars bija teicis. Kaut ko par vārtiem, kaut ko par somu. Un tikpat labi viņa jā varēja būt domāts kā atbilde Grētai.

Renlijs tā īsti nevarēja pastāstīt kā radusies viņa spēja melot. Tas katrā ziņā nebija nekas tāds, ar ko diži varētu lielīties un kas cilvēkiem patiktu. Patiesībā, puisis pat n nemaz nezināja vai patiešām spētu samelot Valdegaram. Visa viņa melošana balstījās uz harizmu un spēju būt visai pārliecinošam savos vārdos. Tas arī viss. Un tad vēl nedaudz ticībā tajā, ko pats dara.

Kas ir Leksa ierocis, Renlijs aptuveni saprata arī bez skaidrošanas. Bet ar skaidrošanu viss bija pilnībā skaidrs. Jauneklis pablenza uz priesteri un aizdomājās vai viņa vecīgākais izskats bija radies no tā, ka pārāk daudz sevi zvetējis ar kūju, kamēr spējis izsaukt Leksa ieroci?

Renlijs iesmējās pēc Grētas pareģojuma. - Tas nav pārāk sarežģīts minējums, vai ne? Ja ņem vērā, ka it kā mēs zinām, kur rīt dodamies.
Vai Tu vari pateikt, ko es rīt ēdīšu pusdienās? - viņš apjautājās meitenei un Renlija balsī bija ieskanējusies viegli koķeta pieskaņa.

[Andromeda]

Tik tiešām. Sīvera klājienā varēja daudz nomanīt dzelzi. Nu neko darīt, būs vien jāuzmeklē pēcāk tas ādminis Eliass. Adorils iegaumēja Sīvera vārdus, kur tas meklējams. Viņš pētīja Sīvera darbu un nomanīja arī Ronarda grozīšanos ap bruņu piemērīšanu. Tas bija svarīgi, ja jau tām bija jāsargā paša dzīvība.

– Jā, meistar, varbūt jums ir kas piedāvājams man no plecu sargiem? – Viņš pieņēma padomu. Ronarda sekojošie jautājumi par ādas bruņām šķita ļoti vietā. Adorils saausījās kas meistaram būs sakāms šajā jautājumā.

[Romija]

Burvju māku apgūšana Grētai bija sveša, tāpēc viņa klausījās abos runātājos un priecājās, ka pašai nav nekas tāds bijis jāizbauda. Valdegāra stāstītais sākumā uzdzina šermuļus, taču drīz tos nomainīja atziņa, ka šī biedra tuvumā laikam labāk nemelot. Ne jau tā, ka Grēta grasījās karināt smilgas aiz ausīm un pūst putekļus acīs, bet tomēr labi bija zināt, ko šis priesteris var. Leksa ieroča apraksts gan šķita mazliet savdabīgs priekš tāda burvja, kas spēj dziedēt, tomēr nācās atzīt, ka aizsardzībai var derēt jebkas.

Protams, Grētas pašas minējums par pusdienu vietu nebija nekas īpašs. Tādu izteikt varētu katrs kaut cik ar prātu apveltīts indivīds, bet Grēta jau te necentās kaut kā īpaši sevi pierādīt, viņa tikai nedaudz nenopietni piebalsoja burvju samērīšanās cīņai. "To es varēšu pateikt naktī," meitene Renlijam atbildēja ne mazāk uzjautrināta. "Ja vien tas tev nav šobrīd ļoti būtiski, bet tad man vajadzēs tikt ārā no pilsētas," viņa paziņoja, ja nu kāds ir ar mieru šo spēlīti spēlēt tālāk un viņu palaist brīvsolī.

Tomēr izskatījās, ka šī koķetēšana ir atgriezusi visu zaudēto prieku. Grēta ejot ik pa brīdim pieskārās jauniegūtajam apģērbam, it kā pārbaudīdama, ka sajūtas nemelo. Cita piegriezuma apģērbs sākumā šķita neierasts, tomēr jau pavisam drīz vairāk uzmanības tika pievērsts apkārtnei, skatienam no acu augstuma paceļoties līdz jumtu apmalēm, bēniņu logiem, skursteņiem. Ik pa brīdim pārbaudot, vai nejauši neuzskries virsū kādam pilsētniekam vai ratu stūrim, Grēta pētīja jumtus.

"Vispār es labprāt pamēģinātu, vai šeit es to varu," viņa pēkšņi ierunājās, sīkāk nepaskaidrojot, bet pastiepa Renlija virzienā augšup vērstu plaukstu. "Iedod man savu roku," viņa aicināja. Tagad, kad Grētas seju vairs nesedza lakats, runāja ne tikai viņas acis. Smaids bija iedrošinošs un labvēlīgs, lai puisis nedomā, ka viņa grasās apvīt viņa plaukstas ar indīgām efejām, dedzināt ar zibeņiem vai sadragāt svešiem ieročiem.

[Sindra]

- Mmm... - Renlijs novilka.- Naktī. Tas ir... interesants diennakts laiks, lai satiktos. Zini, man patīk naktis. Skatīties zvaigznēs, lūkoties kā vēja dzīti mākoņi slīd tumšajās debesīs. - Randā šo visu burvību vēl papildinātu jūras šalkoņa. Tas varētu būt skaisti un to pat varētu izbaudīt, ja vien tajā laikā nebūtu centīgi jāguļ, lai no rīta, kā Valdo teica, jau pirms saullēkta dotos ceļā.

Likās, ka meitene ir gluži vai atdzīvojusies un viņa vairs nebija skumja. Tas priecēja. Un ja Grētai likās, ka Renlijs varētu baidīties, ka viņa tam kaut nodarīs, tad meitenei nācās kļūdīties. Puiša plauksta bez vilcināšanās iegūla Grētas rokā.
- Patiesībā... man liekas, ka es pats zinu, ko rīt ēdīšu pusdienās. - viņš klusāk noteica paliecies tuvāk meitenei. - Kaut ko no taviem maizes krājumiem. - Renlijs pasmaidīja savilcis nevainīgu grimasi. Viņš katrā ziņā negrasījās gādāt pārtiku un vai tad Grēta atteiks maizes riecientiņu nabaga izsaklušajam Renlijam?

- Bet man tevi jābrīdina. - zaļo acu skatiens pavisam nopietni uzlūkoja Grētu. - Ja tas, ko tu taisies darīt ir maģija, es varu mēģināt to nozagt. - lai arī brīdinājums tika izteikts nopietni, Renlija skatienā spēlējās koķetas liesmiņas.

[Romija]

"Naktī man ir vieglāk," Grēta apstiprinoši pamāja ar galvu. "Es esmu zvaigžņu dejotāja, zvaigznes palīdz redzēt," viņas balsī atkal varēja saklausīt to mīļumu, kas skanēja, kad viņa runāja par zemi. Tā, it kā šīs divas tik tālās un atšķirīgās lietas būtu kā māte un tēvs, kas vada Grētu kā bērnu pasaulē. "Debesis ar mani tad runā," viņa sapņaini piebilda.

"Es jau pati būtu tev piedāvājusi cienāties," viņa iesmējās par Renlija atbildi uz krietni praktiskāku jautājumu. "Maizes ir gana, un tā ir ceļam laba pārtika," viņa apstājās un saņēma Renlija plaukstu, līdz ar to arī viņam atlika vai nu apstāties vai atbrīvoties no meitenes tvēriena, kas, lai arī bija maigs, tomēr pārliecinoši turēja pasniegto roku.

"Es neesmu burve, tā nav tāda maģija," Grēta noliedza iespēju nozagt viņas spēju. Vismaz meitenei tas šķita neiespējami. Tā bija Sajāra balss, un dievs pats izvēlējās, kura lūpām to nest pasaulē. Ja Renlijs spēja ko tādu nozagt, tad viņš pats bija izredzētais, tuksneša brālis, savējais. Meitene apgrieza puiša plaukstu otrādi, lai tās virspuse būtu uz augšu. Viņas pašas otra plauksta tādā veidā uzgūla virsū un lēnām slīdēja no delnas līdz pirkstiem. Pieliekusies tuvāk un pārgājusi uz čukstiem, Grēta ierunājās. "Tev arī ir kāds, ar ko runāt," viņa bija aizvērusi acis un šķita, ka klausās, lai arī ne pati, ne Renlijs neko neteica. Varbūt tālu aiz mākoņiem runāja zvaigznes, varbūt zem bruģa čukstēja zeme. "Bet ne par pusdienām, par kaut ko lielāku," viņa strauji atvēra un iepleta acis, it kā ieraudzīdama kaut ko lielu, ko savādāk nespētu aptvert. "Ne tagad, bet drīz," meitene piebilda, atlaida burvja roku un burtiski saplēsa kluso, nopietno un noslēpumaino atmosfēru, jauki pasmaidot un atsākot iet. Nestāvēs jau ilgi ielas vidū, kas pilsētas mūri sauc. Kas bija tas lielais, ko Grēta bija ieraudzījusi, viņa neatklāja, jo pati vēl īsti neapjauta. Redzējumi bieži vien bija tieši tādi — mīklainas norādes, impulsi, kas ātri iemirdzējās un pazuda, liekot katram pašam tos skaidrot un pieņemt vai nepieņemt. Sajārs bija runājis.

[Roviela]

- Es šovakar iešu pie maiznieka pēc karavīru maizes, bet krogā noteikti var dabūt pārtiku līdzi ņemšanai, - Valdegars gluži lietišķi piebilda, vērodams, kā Grēta un Renlijs sāk nodarboties ar paredzējumiem.
Vajadzēja uz brīdi apstāties un klusējot pagaidīt. Vai tad viens skriesi uz priekšu, turklāt bija interesanti pavērot, kā tas notiek.

[Sindra]

Debesis runā...
Tas izklausījās tik skaisti! Tāpat, kā zvaigžņu dejotāja. Viņa varētu no debesīm nodejot zvaigznes. - Es gribētu redzēt... - Renlijs atzina īpaši nepiedomājot, ka varbūt tas ir kāds īpašs rituāls, kurš paredzēts tikai Sajāram. Un svešām acīm nemaz to neklātos redzēt. Un varbūt Grēta dejo kaila...
Hmm. Puisis sapurināja galvu, lai aizdzītu kailās dejotājas iedomu tēlus.

Renlijaprāt, kūpināts šķinķis bija labāka ceļojuma pārtika, nekā maize. Bet maizei jau arī nebija ne vainas. Viņš smaidot pamāja un aspstājās, ļaujot meitenei noskaidrot, ko viņš ēdīs pusdienās.

Puisis uzmanīgi vēroja meiteni un Renlijam nācās secināt, ka Grētas redzējumi nudien nav maģija. Viņa nebūrās tā, kā tas bija saprotams viņam. Līdz ar to, Renlijam pat nebija vērts mēģināt. Lai gan, visticamāk viņš tāpat nemēģinātu. Renlija gaumē vairāk bija tādas lielas un eksplozīvas maģijas, kas skaļiem vārdiem apliecinātu to, ka viņš ir burvis.

Taču Grētas teiktais... Renlijs sarauca pieri un viņa skatiens ciešāk piekalās meitenes acīm. - Ēee... - puisis novilka, tā arī īsti nesaprotot, kā reaģēt uz tādu atklāsmi. Kā viņa to domāja?
Nācās secināt, ka viņš neko nesaprata un nekas konkrēts, ko Renlijs ēdīs nākamās dienas pusdienās, tā arī nosaukts netika. Tomēr, burvis izskatījās apjucis. Pa galvu jaucās domas. Beigās paraustījis plecus, viņš noteica: - Nu, labi... - un atsāka iet.

Vēl maizi?
Nē, Renlijs noraidoši pamāja. - Man liekas, ka Grēta jau tā sapirka vairāk, kā spēj pati apēst. - varbūt krogā vajadzēja painteresēties par kādu gaļas gabalu. Bet varbūt arī nē. Nelikās, ka jaunais burvis pārāk iespringtu uz pārtikas jautājumiem un rūpīgi un kārtīgi izplānotu, ko visu viņam ceļā līdzi vajadzēs. Savā ziņā, jauneklis likās nedaudz vieglprātīgs.

[Urdrunir]

Pie Aitu vārtiem

Šuvēja tomēr piespieda Renliju uz mirkli uzkavēties un ar dzīparu ātri noņēma dažus mērus. Bet drīz visi varēja doties uz Aitu vārtu pusi, lai izpētītu virzienu, kurā bija nolēmuši ceļot. Sarunājoties Valdegaram nācās secināt, ka Renlijs saka taisnību, tas ir, izklausījās, ka viņš saka taisnību, bet dvēselē palika nelielas aizdomas, ka puiciskajam šarmam ir pa spēkam melot tā, ka neviens pat nenojaustu. Toties Renlijs secināja, ka Grēta iespējams melo. Nē, dejotāja nebūrās, bet viņas rokas pieskāriens bija silts un izraisīja viegli velkošu sajūtu. Tādu sajūtu, kāda radās, kad viņš centās izzināt burvestības sev apkārt.

Bet tad jau arī ceļš bija galā un sajūtas, īstas vai iedomātas, pazuda. Netālu no pašiem pilsētas vārtiem greznojās otrs pilsētas krogs - "Auns un roze". Šī ēka izskatījās kārtīgāka un svaigāka nekā ostas krogs. Izkārtnē balta auna galva turēja zobos sarkanu rozi. Tās priekšā bija vieta, kur piesiet zirgus, bet neviena lopiņa nemanīja. Plaši vārti ļāva ievilkt pagalmā ratus, lai tirgoņi savu mantību varētu turēt drošībā. Arī iela pie vārtiem bija plātāka nekā cituviet. Pie pašiem Aitu vārtiem nešaubīgi stāvēja divi sargi ar šķēpiem. No krogus skanēja klusa dungošana.

Kiliāns un Agnuss arī bija sākuši klīst vārtu virzienā, izprašņājot ļaudis par vietējiem tirgoņiem. Arī tagad, kad Kiliānam sakārojās zivju, viņš pieķēra pie drēbēm kādam vīrietim, lai uzdotu savu jautājumu. Par pārsteigumu abiem vīrietis izrādījās Valdegars.

***

Sīvera darbnīca

Kalējam īsti nepatika, ka abi atnākušie prašņāja par atsevišķām bruņu daļām. Viņam noteikti labāk būtu paticis pārdot veselus bruņu komplektus. Taču laikam izvēle nebija liela, tādēļ viņš vienu pēc otra vilka ārā dažādu ķermeņa daļu aizsargus. Jā, es varu piemeklēt pie kirases klāt arī sargus gurniem un mantībai, bet tad man būs nedaudz jāpielāgo, lai labāk pieguļ. Sīvers palīdzēja aplikt nākošo bruņu gabalu Ronardam. Pleciem spolderus arī noteikti var dabūt. Puika, palīdzi kungam. Tēvs norīkoja dēlu un tas pienesa klāt Adorilam vienu pāri nelielu plecu sargu un vienus tādu pamatīgākus, kas aizsargāja labāk, bet jau sāka nedaudz ierobežot kustības, ja pamēģināja tā riktīgi izvingroties un izvicināties.

Mēs varam pielaist pie jūsu ādas bruņām, ja vajag. Tad labāk turas un vieglāk nest. Puika ne tikai bija sejā līdzīgs savam sencim. Arī viņa balss skanēja gandrīz tāpat. Protams, vislabāk, ja tos plecu sargus liek pie dzelzs bruņām. Jaunais Sīvers viltīgi pamāja uz vietējo bruņu piedāvājumu.

Re, re! Un te būs vairogs. Vecais Sīvers iedova Ronardam rokās trijstūra veida vairogu, kaldinātu no dzelzs, kas stiepās līdz ieroču nesēja celim. Vairogs bija pasmags un ar tādu ievēzējot pretiniekam to varēja pamatīgi savainot.

Mums pilsētā tā ir iegājies, ka bruņu meistari ir par sevi un ieroču meistari ir par sevi. Tepat pāris mājas tālāk pa ielu ir labs zobenu kalējs. Jums tikai jāpaskatās uz izkārtnēm. Ja tur ir bruņu gabals, tad tas ir bruņu kalējs. Ja tur ir ierocis,- tad ieroču kalējs.

[echo3]

(OOC - Ronads grib šādu kirasu.) un aptuveni šādu vairogu un kaujas cirvi. Bet tad, kad viņam būs daudz naudas, pilnais bruņu komplekts varētu izskatīties šādi.

Vai tad šai jau nav gatavs komplekts? - Ronards pabrīnījās. Ko tur vēl pielāgot? Sprādzē tik klāt, un viss. Bet nu lai meistars izrāda savus krājumus, ieroču nesējam nebija iebildumu.

Vairogu Ronards pacilāja, bet īsti apmierināts nebija - smags, paliels un, galvenais, no metāla. Pie tādiem viņš nebija radis. - Meistar, šis nederēs. No koka Randā vairogus netaisa? - Izvēlīgs pircējs, bet, ja uzreiz nebija prom gājis, tas laikam nozīmēja, ka kādu naudu te grasās atstāt.

[Roviela]

Nudien! Vērot Renliju šķita interesanti. Tas puika noteikti spētu noslēpt, ka melo, protams, ja pacenstos. Jo vairāk tāpēc, ka bija jūtams, ka viņš tic tam, ko saka, bet teikt var viskautko. Valdegaram gan nebija mērķis atgriezt uz pareizā ceļa tos, kas melo, tāpēc viņš tikai iegaumēja, ka jaunais burvis spētu apmānīt arī tos, kas atšķir melus no patiesības. Vismaz, ja pārbaudītājs ir tāda līmeņa kā Valdegars pats.

- Nē, es nezinu, kur te, pie Aitu vārtiem var dabūt zivis, - priesteris pieklājīgi atbildēja pēc zivīm prašņājošajam elfam, lai arī gluži labi bija atpazinis nākošos ceļa biedrus. Nu jau viņi bija pieci.
- Manuprāt, pēc tām būtu jājautā Ostā, ja vien Najas priesterienes ir nomierinājušas vētru tiktāl, lai ar laivām var iziet jūrā.

Viņš iesmējās.
- Parasti tādu pārtiku meklē krogos! Jūs taču jēlas zivis negribēsiet, ne? Izpētīsim "Aunu un rozi"? Es tikai aši pie sargiem pavaicāšu, vai te tuvumā nav kāda vieta, kur var izīrēt nastu nesējus zirgus.

To priesteris arī dara. Piegājis pie sargiem, viņš pavaicā, vai te tuvumā ir kādi staļļi, vai nav, un vai vispār var izīrēt kādu zirgu, ja dodas ārpus pilsētas.

[Lodrāgs]

Tuvāk apskatot, iekutējās aizdoma, ka elfs šo cilvēku ir redzējis un pamanot pārējos algotņus, savilka punktus nonākot pie secinājuma, šī bija mistiskā astotā persona algotņu grupā, kas bija kaut kur nozudusi kādu laiku. - A, sveicināti. - Nedaudz neveiklums iesitās balsī.
- Nē, kaltētas, bet - Elfs acis samiedzās nepatika pie domas likt, ko tik jēlu un vel dzīvelīgi spriganu, savā jaukajā somā. Labāk par to nedomāt. - parasti? - Kiliāna uzacis izbrīnā uzvilkās augstāk. - Krogos viss ir uzcenots. - Loģiskai ķēdei sekojot, krodzinieks nopērk no tirgotāja un tai cenai uzliek pa virsu savu, lai gūtu pelņu, tādējādi padarot preci dārgāku nekā ja pirktu no paša tirgotāja. Ņemot vērā, ka dēļ kara viss tā jau bija dārgs, lieki ietaupīt naudu derēja uz pārtiku, ko nāksies ēst katru dienu.
Elfs skatiens izsekoja līdz vīrietim un viņa sarunai ar sargiem.
- Ārpus pilsētas? - Liekas, ka bija plāns pamest kaut kad pilsētu, vismaz tā pagaidām izklausījās.

[Romija]

Grēta bija pieradusi, ka Anoki uztvēra un saprata arī neskaidrus un nekonkrētus pareģojumus. Ja arī tas nebija nekas skaidrs, cilts bija pieradusi, ka Sajārs nerunā tiešiem vārdiem. Tāpat viņš nenolika priekšā oāzi ar ūdeni, bet gan uzsūtīja vētru, lai karavāna pati novirzītos un atrastu aku. Tādi bija Sajāra paņēmieni, pie tiem bija Anoki cilts pieradusi. Un Grēta arī. Tomēr viņa nespēja neko konkrētāk pastāstīt Renlijam, kā vien meklēt citus vārdus, tāpēc šoreiz puisim būs jāiztiek ar kaut ko tik aptuvenu.

Tā kā viņu šodienas plāns joprojām nebija gluži skaidrs, tad arī apsolīt deju Grēta nevarēja. Tas nenotika tā uzreiz, ceļa vidū. Bet tas nebija arī nekas tik slepens vai neparasts, ka būtu jāslēpjas citu acīm. "Droši vien varēsi..." paklusāk tika piebilsts, vairs neko precīzāku nesolot.

"Nē, nē, es varu arī pati apēst," Grēta iesaucās, kad runa bija par maizi, lai gluži nebūtu tā, ka Renlijs tikai upurējas, palīdzot apēst to, kas savādāk būtu jāstiepj uz pleciem. "Maizi var labi sakaltēt. Tad tā ir vieglāka un glabājas ilgāk. Garā ceļā tas var būt svarīgi," viņa piebilda no pieredzes. Šeit gan, šķiet, ne uz vienu pusi tālāk par divām dienām gājiens nesanāktu, ja vien kāds nesāktu pārvietoties pa īpaši nedrošajām zonām vai ienaidnieka aizmuguri. Vai nesirotu pa neapdzīvotām vietām. Tādu plānu pagaidām nebija.

Nonākot pie Aitu vārtiem un ieraugot krogu ar visai atbilstošu izkārtni, Grēta gluži neviļus sāka meklēt arī rozes. Rozes, tas ir krūmi. Krūmi, tas ir zeme. Tomēr labprātāk viņa izietu kādu nelielu līkumu ārpus pilsētas mūriem, tāpēc arī skatiens atkal un atkal pavērās uz sargiem un vārtiem, it kā pārbaudot, vai tie viņai ļautu savu vēlmi izpildīt.

Kamēr meitene lūkojās apkārt, tepat jau bija uzradušies divi citi redzēti personāži. Par zivīm arī Grēta neko nezināja, vien to, ka Asarās var dabūt asaras...us. "Kāpēc mums vajag vēl vienu krogu?" viņa īsti nesaprata. Ja jau vienā bija pat istabas noīrētas, tad kāpēc vajadzēja vēl vienu. Grēta negrasījās iekšā iet, viņa palika turpat uz ielas, bet pagājās vārtu virzienā, lai vismaz uzmestu skatu tam, kā izskatās tur otrā pusē. "Gulēt un ēst mēs varam tajā otrā," viņa pa ceļam izmeta, jo, ja pastaiga ārpusē nespīdēja, tad droši vien visprātīgāk būtu atgriezties Asarī.

[Alvīna]

Ieraudzījis pārējo grupu, Agnuss atkal nokļuva tādā sekotāja pozīcijā, īsti nejaudājot iesaistīties viņu visu sarunās, drīzāk vērojot citus un noklausoties to, ko viņi bija sadomājuši darīt. Doties ārā no pilsētas, īrēt zirgus un pirkt pārtiku krogā, kas gan tomēr Agnusam nelikās no lētajiem priekiem, ņemot vērā, ka pilsētā ļoti daudzām precēm izskatījās, ka cenas bija paaugstinātas. Tā būtu kāda reģiona iezīme vai arī aplenkuma sekas... visticamāk jau otrais, jo resursu samazinājuma gadījumā, kad pieprasījums ir liels, piedāvājums zems - cenas kāpa visai strauji. Agnuss par to gan centās šausmīgi neaizdomāties - tas nebija viņa stilā.

Tu biji templī? Agnuss ar savu zemo balsi pievērsās sievietei, kas iepriekš bija izteikusi vēlmi doties uz templi, bet tagad izteica domu, ka gulēt un ēst var arī otrā krogā. Taisnība. Galu galā, Agnuss pats bija samaksājis naudu par nakti, kas vēl būs, tādēļ nevēlējās pārmaksāt, paliekot kur citur, bet tas neliedza iet un paskatīties kā krogs izskatās no iekšpuses, bet vispirms viņam vajadzēja parunāties ar meiteni, kurai nemaz vārdu nezināja tāpat kā lielai daļai no pārējiem kuģa pasažieriem. Varbūt kaut kur bija kādu vārdu nodzirdējis, bet tā jau nevarēja visu galvā paturēt, galu galā.

[Romija]

Kad Grētu uzrunāja lielākā izmēra vīrietis, meitene apstājās. "Jā, es biju templī. Almas, zemes dievietes, templī. Tas turpat netālu bija, parunājos un noskaidroju sev svarīgo. Ja tev interesē, varēšu parādīt, kur tas ir. Tur ir ļoti jaukas priesterienes," viņa atbildēja un piesardzīgi uzsmaidīja vīrietim, īsti nesaprazdama, vai viņš tikai pieklājības pēc interesējas par meitenes gaitām, vai arī pašam ir kāda vēlme parunāties ar zemes dievieti Almu. Un tāpat pieklājīgi viņa arī apjautājās otrā virzienā: "Vai atradāt to, ko meklējāt?"

[Alvīna]

Tātad templis bija pieejams un tur esot jaukas priesterienes. Neslikta informācija sākumam. Interesē, es vēlāk gribēšu piestaigāt tur. Pat ja Agnuss nekādi neizskatījās pēc tāda, kuram varētu interesēt šejienes ticības vai kas tāds. Kamēr vīrietis apdomāja vai paprasīt to, vai Almas templī priesterienes var iedot arī kādas dziednieciskas zālītes, mikstūras, tikmēr jau bija izskanējis Agnusam veltīts jautājums, kas mazliet pārzīmēja jautājumu un atbilžu secību.
Jā, Agnuss veikli aizķēra aiz siksnas, kas bija uz pleca un noņēma lielo vairogu no muguras to pacilājot. Tiku pie šī ripuļa. te pat Agnuss pasmaidīja. Viņš tādu grimasi pārāk bieži nelietoja.

Tā, ko Agnusam vēl vajadzēja? Maišeli ar graudiem un miltiem putrām, teiksim miežu putraimus, grūbas un kaut ko tamlīdzīgu. Un kādu kaltētu zivi vai žāvētu gaļu. Sāli tāpēc, ka bez tā nevar ziemeļu cilvēks iztikt un tad kādu dziedniecisku substanci, jo ej nu sazini kas var gadīties. Kaut vai uzmet sev akmeni uz kājas un tā. Ne jau ciest cīņās uzreiz Agnuss bija noskaņojies. Lai gan būtu gatavs arī kādam izrakstīt pa galvu, ja vajadzētu, tā tik te, pilsētā viņš bija tāds mierīgs un savākts.

[Sindra]

Izskatījās, ka arī Renliju īpaši nevilka otra kroga apskatīšana, pat ja puisis nojauta, kāpēc Valdegars vēlējās ielūkoties arī šajā krogā. Viņš palika ārpusē, pie Grētas un lēnām mina soļus līdzās meitenei, lai līdz ar viņu dotos uz vārtu pusi.

Jauneklis piebremzēja, kad parunāties klāt pienāca plecīgākais no biedriem. Taču viņš arī necentās nekaunīgi noklausīties sarunu. Burvis izlikās, ka saruna īsti uz viņu neattiecas. Pat ja dzirdēja katru Grētas un Agnusa pārmīto vārdu. Un to pavisam droši nodeva jaunekļa palūkošanās uz Agnusa vairogu, kuru karotājs teicās tikko nopircis. Neko komentēt gan viņš nevarēja. Renlijs ne nieka nesaprata no vairogiem.

Tomēr arī vairogs tā īsti nespēja piesaistīt burvja uzmanību. Renlija prāts vēl joprojām kavējās pie dejotājas izteiktā redzējuma. Un tās sajūtas. Sajūtas, ka viņas sarunās ar Sajāru tomēr ir iesaistīta maģija. Bet visticamāk tā jau tam arī bija jābūt. Sajārs bija dievs. Un Grēta bija viņa acis un ausis. Viņus saistīja maģiska saikne, visdrīzāk. Kad Grēta mēģināja ieskatīties nākotnē, viņa izmantoja maģisku spēku. Vismaz tā Renlijs to iedomājās.

Domās apsveicis sevi ar šīs mīklas atrisināšanu, Renlijs palūkojās uz plecīgo vīrieti. - Mēs esam kopā šajā visā, taču liekas, ka es pat nezinu tavu vārdu. - viņš uzrunāja karotāju. - Esmu Renlijs. - puisis nosauca arī savu vārdu.

[Alvīna]

Agnuss pagrieza skatienu pret jaunekli, kuram vēl sejā bija ierakstīts tas, ka viņš vēl bija stipri pazaļš. Renlijs. Agnuss nu bija uzzinājis viņa vārdu, un tagad, šķiet, pēc labu attiecību priekšrakstiem, Agnusam būtu jānosauc pašam savs vārds. Pēc vērtējošas pauzes, kuras laikā vīrs uzlika sev atpakaļ mugurā vairogu, viņš visbeidzot izteica savu vārdu: Agnuss. Atbilde saturēja pašu galvenāko no visas informācijas, kādu masīvais vīrs spēja sniegt. Viņš varēja nosaukt vēl dzimtas vārdu, pateikt, ka ir no ziemeļiem, bet no otras puses, to tāpat visu skaidri varēja redzēt, ka viņš ir no ziemeļiem. Kur gan citur?

Labāk pastāst`, vai to sardzes priekšnieku atradāt? viņi taču to meklēja? Īsti gan nevarēja saprast ar kuru no viņu kompānijas tieši runā Agnuss.