Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Roviela]

Valdegars nopriecājās par mēra atsaucību un, uzsmaidījis Smoksa kungam, pie tam smaids jauno cilvēku padarīja krietni jaunāku, un nu jau viņš pat izskatījās tik vecs, cik īstenībā bija, un, neliekot sevi lūgties, kārtīgi apsēdās, paņēma rakstāmrīkus, pergamentu un karti, un ķērās pie darba.
Viņš nepārzīmēja visu tā, kā tas bija kartē - tam nebija ne laika, ne arī vajadzības -, priesteris izmantoja zīmes, kādas saīsinātiem pierakstiem lietoja viņa mājās, un kuras tā kārtīgi līdz galam nevarētu nolasīt nezinātājs, tāpat nepārzīmēja visas svītras un smalkumus. Tā tiešām bija saīsināta shēma, domāta tam, lai labāk varētu saprast apkārtni.

Tas nekādi neaizņēma daudz laika, Valdegars rakstīja un zīmēja ar drošu roku rūpīgi un ātri, kā bija mācīts mājās un templī.
Nosusinājis nupat zīmēto un rakstīto ar pūderi, priesteris rūpīgi nolika rakstāmrīkus un saritināja karti.
- Pateicos, godātais! - viņš cēlās augšā, lai noliktu somā jaunieguvumu. - Neuzdrošinos vairāk kavēt jūsu laiku.

Kārtīgi atvadījies un paņēmis savas mantas, Valdegars pēc laiciņa parādījās uz mājas sliekšņa, samainījies ar kalpotāju, kas nesa kaut ko ļoti smaržīgu, noteikti maizi, un ar acīm meklēja, vai te vēl ir kāds no pirmīt redzētajiem, vai visi jau aizgājuši.
Tepat vien vēl viņi bija, un puisis paspēra tos dažus soļus līdz redzētajai trijotnei.
- Ko tagad pasāksim? - viņš jautri ievaicājās. Svaigais gaiss un vēl iegūtā karte pamatīgi uzlaboja garastāvokli. Pat miegs vairs tik ļoti nenāca, toties gribējās ēst, par ko nupat, nupat tik pēkšņi atgādināja svaigās maizes aromāts. - Es gribu ēst.

[Sindra]

- Nu... tad Renlijs. - Jauneklis atbildēja uz meitenes nosaukto vārdu un mazliet ķircinoši pasmaidīja, kad meitene apgalvoja, ka nu jau viņa puiša vārdu spēs atcerēties.

Lai arī izskatījās, ka jauneklis teju nekaunīgi blenza virsū, kā Grēta dzēra, patiesībā, viņš bija aizdomājies par meitenes teikto. Smilšu vētra. Tas izklausījās iespaidīgi. Vai pareizāk sakot, tas izklausījās pēc iespaidīgas burvestības, kuru Renlijs labprāt iegūtu savā īpašumā. Viņš spētu uzburt smilšu vētru un vienīgais patvērums būtu, no viņa slēpties.

Iedomas aizdzina viņa virzienā pastieptā ūdens blašķe. Renlijs noraidoši pamāja. - Nē, paldies. - jauneklis labprāt vēl mutē paglabātu ķiršu liķiera garšu. Viņš laikam bija vienīgais, kurš bija paspējis mēra dzērienu teju izmalkot visu glāzi.

Soļi, ceļš, ritms... Renlijs tā īsti nesaprata. Tomēr viņa skatiens domīgi kavējās pie jaunās sievietes, vērojot, kā viņas kājas turpina dipināt pret gludajiem bruģakmeņiem.
Sajāram par godu.
Lai vai kas būtu Sajārs. Renlijs nebija dzirdējis tādu vārdu.
Un tad viņa pateica, ka būšot ēdiens un ieradās zēns ar maizi. Renlija piere saraucās.
Viņa ir pareģe? Dejojot svarīgās dejas viņa spēja pareģot nākotni? Un vai tas Sajārs būtu dievs?
- Tas Sajārs tev tikko pateica, ka šeit nesīs maizi? - jautājums nebija gluži smalki noformulēts. Bet viņi jau vairs arī neatradās smalkā pieņemšanā pie mēra. Un ārpus tādām vietām, Renlijs varēja runāt gluži parastu valodu.


- Es gribētu uz "Resno Asari". - Renlijs darīja zināmas savas vēlmes no mēra mājas iznākušajam rakstvedim.
- Man vienkārši labāk garšo cepta zivs, nekā salāti. - jo rozes bija puķes. Un puķes bija salāti. Un zivs bija labāka par salātiem.
Jauneklis mulsi pasmaidīja.

[Rouzijs]

- Vilki? - Talias lūpās atausa smaids. - Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. - Bet iespējams, meitenei vajadzētu paskaidrot. Roka pārslīdēja pār loku, bet drīzāk tā bija tikai neapdomīga darbība. - Es vēlos sev iegūt uzticamu draugu, kungs. Vilki tādi ir, es varu kādu no tiem piejaucēt un viņš būs mans palīgs, mans kompanjons. - Talias skatiens slīdēja no kartes līdz mēram. Izskatījās, ka pārējie jau bija devušies ārā, arī meitenei vajadzēja pasteigties.
- Es nu došos, jauku dienu, ser. - Pieliekusi galvu, tumšmate atvadījās un izgāja ārā no mēra mājas, lai sajustu jūras gaisu.

Viņa joprojām bija pateicīga visiem dieviem par to, ka bija pārdzīvojusi šo nakti.
Bet drīz vien jūras smaržu nomainīja svaigas, tikko ceptas maizes smarža. Mutē saskrēja siekalas un tāpat kā otru meiteni Taliu interesēja, kur var iegādāties svaigu maizi. Viņas skatiens lūkojās uz jaunekli, pirms viņš vēl bija paspējis aizbēgt prom, pie saviem darbiem.

Talia palūkojās uz Valdegaru. - Es domāju, ka mums jāiet uz krogu. - Tikai meitene nedefinēja uz kuru. Un viņas vārdus apstiprināja Renlijs, skatiens jau atkal aizkavējās pie puiša. - Re, mēs varam iet uz "Resno Asari", kā jau... - viņš teica. Talia pieklusa. - Piedod, es nezinu tavu vārdu. - Medniece atvainojās Renlijam.
- Esmu Talia Storma. - Meitene iepazīstināja ar sevi, ja nu kādam interesēja, bet ja viņi būs biedri, tad vismaz vārdus vajadzēja zināt.

[Romija]

"Sajārs reti runā. Viņš parasti rāda. Bet ne ar acīm. Es esmu viņa acis un vārdi," Grēta centās paskaidrot to, ko tikko bija izdarījusi. Viņai tas šķita pilnīgi normāli, jo tieši tā funkcionēja liela daļa viņas ikdienas. Ne jau kā marionetei pildot dieva gribu, bet klausoties un sajūtot. Sajūtas reti maldināja, arī šoreiz tās bija bijušas precīzas. Grēta bija šaubījusies, vai arī svešā zemē tik spēcīgi sajutīs sava dieva klātbūtni, tomēr tagad viņas bažas bija klīdušas. Šoreiz tum-tum bija apzināts un lepns.

"Es gribētu kādreiz pagaršot zivi," kad sākās runas par krogus izvēli, Grēta sapņaini ieminējās, it kā zivs būtu tāds pasaules dārgums, ko tikai izredzētie un īpašie ļaudis var likt uz galda. Kā visu ēdienu karalis, garšas kulminācija, kaut kas tāds, pēc kā baudīšanas varētu tiekties visu dzīvi. Grēta nekad nebija ēdusi zivis. Salādus bija. Lai gan arī tie šeit varēja būt savādāki. Renlijs, un arī šo vārdu Grēta izgaršoja kopējās maltītes gaidīšanas noskaņās, laikam pārzināja vietējo ēdienkarti, lai arī iepriekš nekādas norādes nebija, ka starp svešiniekiem ir kāds vietējais.

[Urdrunir]

Maizi? Pie meistara, kundze! Taisni rīta cepiens ir gatavs un es iznēsāju kungiem. Puika paraustīja plecus un prātīgi atbildēja. Ja jūs pasteigsieties, tad vēl paspēsiet noķert kādu smalkmaizīti. Ja nē, tad paliks tikai karašas. Tas ir tur. Zellis nenoteikti pamāja kaut kur dienvidaustrumu virzienā, bet tad pievērsa vairāk uzmanības runātājiem uz ielas. Nē, šos viņš pilsētā nebija redzējis. Patiesībā šādi ģērbtus ļaudis viņš vispār laikam nebija manījis. Jūs griežaties pa labi, tad pa kreisi, garām Leksa templim, pāri laukumam, garām "Resnajam asarim", pāri ostas ceļam, pie cietuma pa labi, tad pa kreisi, tad pa labi un vēlreiz pa kreisi un jūs esat vislabāk smaržojošajā kvartālā visā Randā. Puika nobēra tā, ka izsalkuma sajūta vēderā pastiprinājās, bet virziens līdz galam skaidrs nepalika. Mēram bija bijusi taisnība. Pilsētas izkārtojums svešiniekam bija zināms noslēpums.

No otras puses. Es tāpat eju atpakaļ. Varu pavadīt. Beigās pilsētnieks, kuram dienās bija lemts kļūt par maizes cepēju, piedāvāja un dzīvespriecīgi kātoja projām pa ielu.

Ceļš veda gar bagātnieku mājām. Pāris reizes zellis nogriezās ap stūri, lai uzmeklētu ceļu, līdz beidzot atbraucēju acīm pavērās pilsētas laukums. Vienā pusē lepni slējās celtne ar staltu torni un lielu kvadrātveida mozaīklogu virs ieejas,- Leksa templis. Netālu no tā pie kādas sārti nokrāsotas ēkas ieejas grozījās vairāki vīri melnās drēbēs, auklējos saišķus ar pergamenta tīstokļiem. Šķērsojis laukumu un atkal ieniris pašaurajās ieliņās, puika nonāca pie divstāvu ēkas, kurā izskatījās apvienotas vairākas mājas. Pie ēkas ieejas virs durvīm karājās kokā dēlītis tuklas zivs izskatā. Ap stūri varēja manīt sargu torni ar vārtiem. Ostas vārti. Pa tiem ceļotāji bija iekļuvuši pilsētā pēc briesmīgi viļņainā ceļojuma.

Jūs protams varat arī uzkost krogā. Zellis paraustīja plecus, norādot uz izkārtni. Viņiem noteikti uz pannas jau čurkst kāds asaris krējumā.

[Andromeda]

Adorils tādu vētru uz jūras nekad nebija pieredzējis. Taisnību sakot, viņš jūru vispār nebija līdz šim redzējis. Tik trauksmainas, rēcošas kalnu upes un domīgus, klusējošus ezerus. Par jūru viņš bija dzirdējis no ceļinieku stāstiem, kas reizumis ieklīda viņu apvidū.

To spēku, tās dusmas, kas gāzās pār nieka pagali, kas knapi noturējās uz viļņu galiem. Arī Adorils, kā jau visi citi centās atrast kaktu, kurā nolīst, ietīties savā apmetnī līdz ar visām savām mantām un vēlams izdzīvot lielo ķibeli, ja vien tā bija nolemts.

Tagad viņš bija ieņēmis vietu netālu no durvīm. Nakts notikumi šķita vēl aizvien visai dzīvi, lai arī par to domāt negribējās. Apmetnis bija piesūcies ar slapjumu un smagi nokarājās līdzās. Viņš klusēja. Tomēr nevarēja teikt, ka puisis neizrādītu nekādu interesi vai vēlmi iesaistīties. Viņš uzmanīgi klausījās. Roka pēc liķiera nesniedzās. Arī zeltu viņš paņēma viens no pēdējiem. Lielāku viņa interesi piesaistīja karte, kuru viņš rūpīgi aplūkoja pār plecu vīram, kas to centās ieskicēt uz pergamenta.

Dodoties laukā, Adorils zīmīgi pamāja mēram, tā atvadoties bez vārdiem. Tur jau bija pārējie biedri un apsprieda uz kurieni doties tālāk. Adorilam bija vienalga, galvenais, kaut kur siltumā izžāvēt mantas un paēst. Tad jau varēs tālāk domāt. Šobrīd ar domāšanu nevedās, drīzāk vilka uz ērcīgumu. Par spīti tam, puisis izskatījās draudzīgs.

[Roviela]

Priesteris noteikti vēlējās sekot maiznieka māceklim, vai kas viņš bija, uz maiznīcu. Tas nekas, ka viņš labi zināja, ka svaigi cepta maize, lai kā nerēķinātu, smaržo labāk nekā garšo, it īpaši, ja tā ir salda maize. Šīs pilsētas saldo maizi Valdegars negribēja palaist garām.

Nosaucis pārējiem savu vārdu - Valdegars, un iegaumējis tos vārdus, kuri tika nosaukti viņa klātbūtnē, jaunais cilvēks mundri soļoja pa pilsētas ieliņām, cenšoties iegaumēt, kur tad viņi tagad ir. Ō! Leksa templis ir galvenajā laukumā. Iegaumēts.
Pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atkal pagriezieni.
- "Resnais asaris" izskatās labi, domāju, mēs te atgriezīsimies. - Ar 'mēs' priesteris domāja visus tos, kas turpinās iet pie maizniekiem. Iespējams, daži no bariņa jau uzreiz paliks te.
- Ejam vien, asarīši pagaidīs, - viņš iesmējās, uz brīdi piestājot un piesitot savu amata nūju bruģim. Neba jau tik agri no rīta visi būs apēsti, kad viņš nāks atpakaļ. - Ja nu kāds uzreiz paliek te, tad, lūdzu, pasūtiet man vienu porciju asarīšu, tikai tādus lielākus, citādi paspēšu nomirt badā, pirms izlupināšu visas asaciņas.

[Romija]

Tur pa kreisi,
Tad pa labi,
Pāri, apkārt
Un būs labi...

Grēta nespēja izsekot nobērtajām vārdu virknēm. Arī šādi viņa nemeklēja ceļu, tāpēc piedāvājums tikt pavadītai burvīgās garšas virzienā tika vienbalsīgi pieņemts. Meitene pielika soli, vairs necenzdamās ieturēt īpaši tum-tum ritmu, lai panāktu puiku.

"Es eju ēst," viņa uzsauca pārējiem un sekoja jaunietim, kas solīja aizvest vajadzīgajā virzienā. Ejot cauri pilsētai, Grēta aizlika sejai priekšā lakata malu. Tagad uz agrajiem pilsētas ļaudīm vērās tikai tumšas acis, kas ik pa brīdim uzmeta skatienu savam pavadonim, lai gadījumā nenoklīstu starp neierasti ciešajām ēku sienām. Šāda veida pilsētā Grēta nebija bijusi. Viņa labprāt cītīgāk pavērotu apkārtni, bet meitenes kājas bija pieradušas aši soļot, tāpēc neatpalika no maizes nesēja, neskatoties uz dažādiem pagriezieniem, krustojumiem un laukumiem.

Asaras krējumā neizklausījās gluži pēc tā, ko varētu solīt krogs ar zivi kā izkārtni. Dzīvojot tik tālu prom no jebkādiem ūdeņiem, kur varētu mist kaut niecīgākās zivis, Grēta nezināja to nosaukumus. Zivs pati par sevi bija kaut kas īpašs, necenšoties tās dalīt sīkākās variācijās. Varbūt šodien ir sēru diena, Grēta pie sevis nodomāja, ejot garām krogam, uz kurieni laikam viņi bija grasījušies nākt. Tikai tagad meitene paskatījās, vai vēl kāds no nesen satiktajiem biedriem seko. Viņa bija gatava uz sērām uzkost kādu brīnišķīgi smaržojošu maizīti, ja vien visi neiebildīs, ka jāpaliek tepat. No otras puses krogs solīja gultu, tāpēc Grētas solis apstājās un neizlēmīgi piesita tum-tum.

Izskatījās, ka viņa nav viena sekojusi puikam. Valdegara runas gan lika Grētai vēlreiz paskatīties uz krogus izkārtni. Tātad asaras ir zivis, viņa pie sevis nodomāja. Bēdīgas zivis, bet laikam garšo labi. Sajārs atkal bija atbildējis uz viņas saucienu, tāpēc tumši sarkanā tērptais stāvs pagriezās, lai sameklētu laipno puiku un sekotu pretim maizei.

[echo3]

Tad tu esi priesteriene? - Ieročnesējs ar cieņu noteica. Viņš būtu vēl ko piebildis, bet pa namdurvīm sāka nākt ārā pārējie ar kuģi atbraukušie un saukt savus vārdus. Nebūtu pieklājīgi neatbildēt ar to pašu. - Mans vārds ir Ronards Senvids. - Ronards piesprādzēja blašķi tai paredzētajā vietā un bija gatavs gājējs pakaļ maiznieka māceklim. Nupat jau laikam visi no mājas bija iznākuši.

Pret brokastošanu "Resnajā asarī" viņam nebija nekādu iebildumu. Ronardaprāt, tas būtu labāk nekā smalkmaizītes, bet viņam nekas nebija pretī pastaigāt pa Randu. Iepazīties ar ieliņu labirintu un iegaumēt to. Kā likās, citi bija noskaņoti pēc maizīšu pirkšanas nākt atpakaļ uz krogu. Ronardu šāds plāns pilnīgi apmierināja.

[Romija]

"Nē, es esmu zvaigžņu dejotāja," Grēta bija atbildējusi pirms aizsteigties tālāk. Sīkāk viņa nepaskaidroja, jo visi taču zināja, kas tas ir, un ka tas noteikti nav tas pats, kas dejotāja. "Grēta," viņa arī pārējiem bija pateikusi savu vārdu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 23.03.2014 21:53

[Andromeda]

Arī Adorils nolēma iepazīstināt. – Adorils Elroars Droversons. – Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi, kas varēja pārsteigt ne vienu vien. Sekojot mazajam puikam, viņa skatiens klejoja apkārt. Randa bija daudz savādāka nekā ierastā vide. Kā nekā daudz laika viņš pavadīja mežos un kalnos. Viņš arī nomanīja cik atšķirīga un raiba bija viņu kompānija pret Randas iedzīvotājiem. Noteikti uzreiz bija skaidrs, ka viņi nav šejienieši.

„Resnais asaris” izskatījās tīri pieņemami, tāpēc ilgi nedomādams, Adorils devās uz kroga durvīm un pieturēja tās tiem, kas vēlējās doties iekšā.

[Sindra]

- Renlijs... es esmu Renlijs. - jauneklis smaidot atbildēja meitenei ar elfu asinīm. Talia. Tāds redz viņai bija vārdiņš.
Tad arī citi steidza informēt par saviem vārdiem. Klāt saucot, protams, arī uzvārdus.
Renlijam nebija uzvārda. Ne tādēļ, ka viņš nevēlētos stādīties priekšā pilnā vārdā. Bet tas jau nebija tik būtiski. Viņi tāpat ikdienā nelietos pilnos vārdus. Vismaz jācer, ka tā. Jo puisis, lai arī nesūdzējās par savu atmiņu, varēja saderēt, ka Adorila pilno vārdu vēl tādu brīdi neatcerēsies.

Zvaigžņu dejotāja...
Renlijs sarauca pieri. Protams, ka šāda profesija, lai vai kas tas arī nebūtu, viņam neko neteica. Bet viņš nesteidza Grētu uzreiz iztaujāt un pratināt. Gan jau viņiem būs tam laiks. Iepazīt vienam otru, kā arī viņu spējas. Bija taču kaut kādi īpaši iemesli, kādēļ kapteinis bija izvēlējies tieši viņus. Gan jau šie iemesli atklāsies.

Burvis sekoja maiznieka puikam un pa ceļam pētīja ēkas, kurām viņi gāja garām. Protams, uzreiz iegaumēt ceļu neizdevās un ja viņam vienam vajadzētu doties atpakaļ, nu kaut vai uz to pašu mēra namu, Renlijam vajadzētu palīdzību.

Tad tas būs "Resnais Asaris".
Puisis pasmaidīja. Viņam patika apziņa, ka pārējie biedri bija piekrituši viņa izvēlei un neviens nesteidza iebilst. Renlijs gan savu patikšanu īpaši necentās izrādīt, lai tīši neizraisītu jauniegūto biedru pretošanos viņa vadībai.
Pie kroga ēkas jaunā burvja skatiens aizkavējās ilgāk. Taču arī viņaprāt ceptās zivis var pagaidīt. Renlijs izvēlējās doties kopā ar tiem, kas devās pēc svaigās maizes. Nebija gan tā, ka puisis būtu smalkmaizīšu milzīgs cienītājs. Tas vairāk bija kompānijas dēļ un lai vēl kaut ko apskatītu pilsētā, bez apmaldīšanās iespējas.

[Urdrunir]

Maiznieka māceklis turpināja savu iepriekš aprakstīto ceļu,- pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Atbraucēji virzījās pa ieliņām un priekšu un pamazām pārņēma sajūta, ka iešana kļūst vieglāka. Liekas, ka visu ceļš veda pa kalna nogāzi uz zemākām vietām. Arī mājas šeit nebija tik greznas, kā tuvumā mēra mītnei. Kārtīgas pilsētnieku akmens mājas. Daudzām virs durvīm karājās izkārtnes, attēlu veidā vēstīdamas par amatniekiem, kas tur dzīvoja. Daži no meistariem un viņu palīgi jau bija uzsākuši šīs dienas darbu. Bārddzinis izmanīgi skrāpēja kāda pilsētnieka vaigus, nepārtraukti čalodams un zibinādams spožu asmeni. Miesnieks skārnī uz āķiem karināja putraimu desas. Starp zemākājām ēkām pavīdēja liels, drūms tornis, kura skats uzdzina neomulīgus drebuļus. Līdz beidzot tā bija klāt,- vieta, kur viena pie otras atradās vairākas maizes ceptuves. Smaržas plūda no visurienes. Puika pagrūda vaļā tuvākās durvis un palaida visus iekšā.

Nu, tad beidzot! Kur tu tik ilgi vazājies? Zelli sveicināja omulīgs vīriņš ar miltiem noputējušu priekšautu un baltu mici galvā. Vanamēra kundze gribēja burkānmaizi. Hop-hop! Maiznieks norādīja uz kārtējo grozu, kas puikam bija jānogādā pie pircējiem. O! Dāmas un kungi! Lielisks rītiņš. Atnācāt panašķoties? Veikala saimnieks pamanīja zēniņa atvestos viesus. Svaigas korinšu maizītes ar medu. Tikko no krāsns. Pusducis par šiliņu. Vai varbūt jums prāts nesas uz ko nopietnāku? Karašas ar sieru. Šiliņš kukulī. Cenas bija padārgas. Iepriekšējā pilsētā, kuru atbraucēji bija pametuši, maizi varēja dabūt divas reizes lētāk. Taču šeit pilsēta bija aplenkumā. Pārtika dabīgi sadārdzinājās.

***

"Resnais asaris" vēl tikai sāka mosties. Tie, kas šeit bija apmetušies iepriekšējā vakarā un kuriem nebija pa galvu un pa kaklu jāskrien tālāk, vēl tikai rāpās ārā no gultām. Uzreiz aiz neliela vējtvera skatam pavērās plaša, bet zema krogus istaba. Tuvāk durvīm stiepās garš galds ar soliem, pie kura parasti sēdēja tie, kam maks bija tukšāks un kuri ēda no lielā katla tās dienas piedāvajumu. Pa labi bija izvietoti vairāki galdiņi, pie kuriem varēja ērti sasēsties trīs līdz pieci apmeklētāji. Tur pat netālu stiepās arī kāpnes uz otro stāvu. Slīpi pāri greznojās bāra lete un plaukti, kuros spulgoja dzērienu pudeles. Uz letes dusēja alus mučele. Zem letes - pamatīga runga, bet to ciemiņi reti dabūja redzēt. Telpas dibengalā izvietojās liels pavards, kurā vajadzības gadījumā varēja izcept veselu cūku. Pašreiz tur vienā malā vira putras katls, otrā šņāca tējkanna, bet pa vidu uz oglēm pannā čurkstēja zivis. Ap ēdieniem grozījās blonds, spēcīgs vīrs, tā ap gadiem četrdesmit. Viņam ļoti līdzīgs, tikai pāris gadus jaunāks vīrs slaucīja alus kausus baltā linu dvielī. Vēl viens, gandrīz tāds pats tikai vēl dažus gadus jaunāks, pa sānu durvīm ienesa klēpi malkas un nokrāva pie pavarda. Nevarēja būt divu domu, ka visi bija vienai mātei dzimuši.

Brokastis? Vidējais brālis ieinteresēti nopētīja ciemiņu un pamāja uz vienu no mazajiem galdiņiem, kuram gādīgi ar dvieli notrauca neredzamus putekļus. Krodzinieki pilsētniekus zināja un svešo atpazina nemaldīgi, tāpēc labprāt iedrošināja palikt savā iestādījumā.

[echo3]

Ronards ar interesi vēroja Randu. No pirmā acu uzmetiena nemaz nelikās, ka karš kaut kā sevišķi iespaidotu pilsētnieku dzīvi, bet te jau nebija bijušas kaujas. Robežas turējās divu dienu gājuma attālumā.

Ceļu ieročnesējs iegaumēja diezgan ierasti. Šī nebija pirmā pilsēta, kurā viņš bija bijis. Kad visi bija skaidri saprotami nonākuši svaigās maizes smaržas avota tuvumā, Ronards no sava maka izvilka sīku monētu. - Paldies tev. Tu biji labs pavadonis. - Monēta iegūla maiznieka mācekļa plaukstā, un devumu pavadīja smaids. Ronards labi zināja, ka pat mazi pakalpojumi ir jāatlīdzina, tā viņš bija mācīts.

Ceptuvē valdīja tik lieliska maizes smarža, ka no tās vien varētu paēst. No otras puses, - Ronards zināja, ka tas tāpēc, ka nav ēstas brokastis. Pats pirkt maizi viņš nebija plānojis, tāpēc tikai lūkojās uz maizniekmākslas piedāvājumu un gaidīja, kad savus pirkumus būs nokārtojuši tie, kuri vēlējās maizītes.

[Roviela]

Ceļš līdz maizniekiem bija vēl līkumotāks, un šo daļu priesteris vairs neiegaumēja tik labi, jo prātu ceļš aizņēma tikai pa pusei. Otra puse bija veltīta neparastajam amatam, kādā sevi nodēvēja Grēta, meitene sarkanajā svešādajā apģērbā - "zvaigžņu dejotāja". Kas tas ir?

Valdegars attapās tikai maiznīcas priekšā. Ehmmm... jā.
Roka jau līda pie jostas, lai izvilktu kādu sīku monētiņu, bet gaišmatainais bruņās tērptais jauneklis paspēja ātrāk. Tomēr vismaz pateikties varēja, ko Valdegars arī izdarīja.

- Labu rītu, lai darījumi veicas! - kādu gan citu vēlējumu maizniekmeistars varēja sagaidīt no Leksa priestera? Valdegars pārņēma savu nūju kreisajā rokā, jo kas tad nu naudu dod ar kreiso. Ar labo roku, ar labo tas jādara.
- Korinšu maizītes ar medu būs pašā labumā, - viņš nolēma, vilkdams laukā šiliņu. Karašas ar sieru ir jāiegaumē. Kad viņi ies kaut kur tālāk, tad tāda maize varētu būt noderīga, bet maizi jau nevar pirkt dienām iepriekš, un viņi vēl ies uz "Resno asari", kur nav zināms, cik ilgi uzturēsies.
- Tad man vienu pusduci, lūdzu, līdzi ņemšanai.

[Andromeda]

Tā, tā. Šķiet, pārējie aizcilpoja pakaļ zēnam. Nu neko darīt. Adorils noskatījās kā viņi nozūd ap stūri un pats devās iekšā „asarī”. Tur jau viņu sagaidīja krodzinieki.

– Labs rīts. – Adorila balss nodārdēja. Viņš piesēda pie galda, kuru viņam ierādīja viens no brāļiem. – Brokastis, jā. Kārtīgas. Vai bez zivīm gaļu piedāvājat? Un kausu alus. – Smagais slapjais apmetnis tika nolikts uz krēsla atzveltnes, turpat loks un bultas. Zobens un duncis palika pie jostas nenoņemti. Ķešā nograbēja zelta gabali.

[Romija]

Grēta līkumoja līdzi maizes nesējam.
Riņķī, apkārt,
Pāri pārkāpt,
Tur pa labi,
Te pa kreisi,
Tad no jauna
Otru reizi...
... līdz viņas priekšā tika atvērtas durvis, kas veda uz smaržas paradīzi. Ejot iekšā, Grēta noņēma lakatu un baudpilni pievilka pilnas krūtis ar labi izceptās maizes aromātu, aizturēja to uz brīdi sevī kā lielu kumosu, un tikai tad izelpoja.

"Burkānmaizi!" skanēja sajūsmināta atbalss. "Un to otru ar medu! Un arī ar sieru!" viņa uzskaitīja visu, ko vien šādā smaržu virpulī varētu vēlēties. "Pa vienai tikko ceptai no katras! Jums ir arī ar zivi?" Grēta iedvesmota apjautājās. Šī taču bija pilsēta pie ūdens, te bija viņas lielā iespēja beidzot nobaudīt tik svešo zivi. Un kas tad varēja zināt, ka saldās maizes ar zivi necep? Tik karaliskai garšai taču varēja būt pielietojums arī saldajā ēdienā!

Kad jaunais maizes nesējs saņēma nākamo grozu, ko nogādāt pēc piederības, Grēta pieskārās viņa plaukstas virspusei, piesitot ar kāju klusu tum-tum. "Paldies! Un ej pa vējam!" viņa piemiedza puikam ar aci, sniedzot noderīgo padomu, lai tūlīt atkal pievērstos vīram, kas te droši vien bija galvenais. Tik omulīgs, kā labi rūdzis, vēl necepts maizes klaips. Tur, kur Grēta vadīja savas dienas, maize parasti bija savādāka, cietāka, blīvāka. Ar uzpūtušām bulciņām un mutē kūstošām karašām neviens necienāja. Bet viņai tagad bija nauda, ko noteikti bija vērts izdot par kaut ko tādu, ko varbūt nekad vairs dzīvē neizdosies nogaršot.

[Urdrunir]

Kad izrādījās, ka sanākušie ļaudis pat bija gatavi iepirkties, maiznieks sāka smaidīt kā dienas vidus saulīte. Valdegara priekšā aši sarindojās sešas smalkmaizītes. Tiesa gan maizniekam nebija kur tās ievietot. Laikam pilsētnieki nāca ar savām kuļķenēm vai arī nesa maizi projām rokās vai grozos, kādus visu rītu dabūja staipīt māceklis. Pie Grētas sajūsminātajiem izsaucieniem gan vīriņš viegli apjuka. Visu uzreiz? Viņš vērtējoši lūkojās meitenē, lai noteiktu, vai viņa var arī par saviem gardumiem samaksāt. Bet kompānija kopumā neizskatījās pēc ubagiem. Tie neprasīja dot viņiem saldmaizes, bet gan drīzāk centās palaist nagus. Burkānmaize un siera karaša. Un rekur melnā maize ar riekstiem, ja kundze tā vēlas. Un korinšu maizītes un rožu maizītes. Ar zivi gan man nav, toties ir krabju pīrādziņi. Ja kundze ir gatava šķirties no četriem šiliņiem, tad viņa dabūs nogaršot visu, kas vien man ir. Maiznieks pacēla acis uz Grētu.

***

Spirgts rītiņš, kungs! Attrauca vidējais brālis krogā un pameta aci pāri plecam uz pavarda pusi. Mums būs miežu putra ar krējumu. Bet, ja kungs vēlas es varu piegrauzdēt speķīti vai uzmest uz pannas kādu desiņu. Un klāt kādu kausiņu miestiņa? Vai varbūt glāzīti ruma vai vietējā zemnieku bumbieru degvīna? Vīrs rosījās tuvumā un uzmanīgi nopētīja, kā Adorils izturas pret saviem ieročiem. Neesmu kungu iepriekš redzējis pilsētā. No kuras puses nākdams un kādās darīšanās? Liekas, ka tiem, kas apkalpoja vietējos tas bija dabīgi izstrādājies paradums. Viņi gribēja zināt kas atnācis ciemos, lai varētu atbildēt uz vietējo jautājumiem. Vai kungs ir kaut kur apmeties? Es varbūt varu piedāvāt kambari? 4 šiliņi par nakti, brokastis ieskaitot. Lētāk diezin vai kaut kur atradīsiet.

Tikmēr uz kāpnēm nodunēja smagi soļi un tiem sekoji daži vieglāki. Pie blakus galdiņa sasēdās muskuļots tēvainis ar palielu alus vēderu un divi jaunekļi, kas galīgi neizskatījās viņam līdzīgi. Viens ruds, garš ar vasarraibumiem klātu seju, bet otrs - īsāks, stiegrains un paplāniem, pelēcīgiem matiem. Laikam meistars ar palīgiem. Vecākais brālis pēc brīža visiem trijiem nolika priekšā bļodiņas ar putru, mazus māla kausiņus ar putojošu miestiņu, biezus rupjmaizes riecienus un sviesta cibiņu un krējuma podiņu. Labu apetīti, kungi! Pat balsis brāļiem bija līdzīgas. Kā gulējāt? Vējš pārāk stipri negrabinājās gar logiem? Vētra acīmredzot nebija bijusi tikai jūrā. Arī pilsētnieki to bija varējuši just, lai gan šeit vismaz pamats zem kājām nelīgojās.

[Sindra]

Smalkmaizītes nebija tik liela Renlija vājība, lai viņš tagad taisītu drūzmu un apkrautu maiznieku vēl arī ar savu pasūtījumu. Patiesībā, daudz vairāk par pārtiku, kuru iebāzt kuņģī, jauneklim vajadzēja vēl kādu drēbju kārtu. Un, iespējams, viņam vajadzēja šo ideju ierosināt arī Grētai. Tā vien likās, ka dejotājai arī derētu kāds tērps, ka viņu tik ļoti neizceltu no pūļa.
Lai gan... neizceltu no pūļa, puiša skatiens noslīdēja pār paša grezno mēteli un drānām, kuras tika speciāli šūdinātas tieši viņam. Nevarēja teikt, ka viņš pats neizceltos pūlī. Bet bija izcelšanās un izcelšanās. Iespējams viņiem derētu aprunāties arī par dažām citām tēmām. Tas gan varēja kādu brīdi pagaidīt. Tagad, lai meitene tiek galā ar maizīšu iepirkšanu. Kā izskatījās, tad vairumā.

Viņš pats nemaisījās pa kājām un stāvēja nostāk. Netālu no bruņinieka, kurš acīmredzot arī negrasījās sev iepirkt bulciņas.
Vērojot jauniegūtos biedrus, jauneklis domāja, ko un kā viņiem vajadzētu darīt, lai pēc iespējās ātrāk un efektīgāk paveiktu mēra kunga uzdevumu. Kādas bija viņu priekšrocības? Vai šim raibajam svešinieku pūlim vispār bija priekšrocības?

[Romija]

"Jā, no katra pa vienam," Grēta apstiprināja savu pasūtījumu. Tikmēr roka ieslīdēja apģērba krokās, kur viegli ieskanējās monētas. Viņa pavisam noteikti bija gatava maksāt, lai gan nu jau summa bija paaugusies kā strauji uzrūgusi mīkla. "Kāpēc manas sešas maizītes maksā četrreiz dārgāk par viņa sešām?" Grēta apvaicājās, bet balsī bija drīzāk interese nekā apvainojums par maiznieka negodīgumu. Lai arī no tālām zemēm nākusi, rēķināt Grēta prata, un viņa tagad vēlējās noskaidrot, kas slēpjas aiz šādas cenas, parādot, ka tik viegli apvārdot viņu vis nebūs. "Kura no tām ir tik dārga?" meitene noskatīja piedāvājumu, apsverot cenas veidošanās iespējamības. Negribējās ticēt, ka iemesls būtu viņas svešinieces statuss. Varbūt tie krabji kā jau līdzīgi zivīm, meitene pie sevis iedomājās. Tomēr par godīgu darījumu viņa bija gatava samaksāt visus četrus šiliņus, ko apstiprināja arī vēdera rūciens.