Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Roviela]

Nelikdams sevi lūgties, Valdegars ierāpās bedrē pie burvja un vispirms apsedza to ar apmetni, kopā ar akmeni.
- Silts!- viņš izbrīnījās. Kur lauka vidū var dabūt siltu akmeni?
Nolēmis par to padomāt vēlāk, priesteris sāka dziedēt. Par vienu vainu jau tā kā bija skaidrs - iebelza ļoti pamatīgi pa ribām, bet gan ir vēl. Vai nu šo bezsamaņā tā saudzīgi kāds stiepa? Varbūt arī... bet tas bija maz ticami.

[Sindra]

- Paldies... - Renlijs izšļupstēja un iemetis iegūto akmeni savā klēpī, satvēra paladina doto ūdens blašķi un dzēra.
Sākumā pat bija nedaudz sāpīgi. Tik ļoti bija izkaltusi viņa rīkle. Pēc tam palika labāk. Kārtīgi padzēries, burvis padeva pudeli atpakaļ Ronardam un ļaudams priesterim ievīstīt viņa plecus apmetnī, atkal satvēra silto akmeni.

Renlijs aizvēra acis un ļāvās Valdo gādīgajām rūpēm.
- Ir baisas problēmas. - viņš iesāka, kad sajutās nedaudz labāk. - Tas muļķa burvis mani nosita gar zemi un atstāja. Vai atdeva milžiem, es nezinu. Kad es attapos, milži mani stiepa pie sava vadoņa. Viņi domāja, ka es esmu spiegs. Jā, viņiem tur fortā ir spiegs. Mēs nedrīkstam tur atgriezties. Ja spiegs pamanīs, ka kāds cits ir noturēts par viņu, mēs viņu neatklāsim. Viņš sāks slēpties. Bet to spiegu vajag noķert un iebāzt degunā tam kapteinim, kurš tikai zin uzpūsties sarkans un skriet pakaļ savas sievas brunčiem.
Vai jūs visi esat šeit? - Renlijs mēģināja saskatīt biedrus, taču no bedres tas īsti labi neizdevās.

- Bet tas nav viss. - burvis nopūtās. - kad tas viņu vadonis atklāja, ka es neesmu viņu spiegs, viņi mani grasījās nogalināt. Es izmelojos... es apsolīju viņiem kalpot. Man ir desmit dienās jāsagādā Randā dzīvojošā meistara Mortika kreisā plauksta un jānoliek pie nodegušā koka. Ja es to neizdarīšu, viņi mani medīs. - Renlijs nopūtās. Nekā laba ko pastāstīt biedriem, viņam nebija.
- Man ir slikti... - Renlijs paziņoja pievēris acis.

[echo3]

Tātad tomēr milži? - Ronards atsaucās Renlija stāstījumam. - Tam bija jābūt redzamam no torņiem. Vai Eisēbijs būtu nodevējs? Vai arī Bolts piecieš tādu mācekli tikai tāpēc, ka tas ir muļķis? Un fortā ir gan kaut kas dīvains arī vismaz ar vienu kareivi. To, kurš vakar stāvēja pie komandiera torņa. Kad jautāju viņam pēc saimniecības pārziņa, šis tā kā izbijies ķēra pie pakrūtes. Kaut ko gribēja sataustīt. Varbūt kādu amuletu. Dunčus tādās vietās neglabā. - Domu bija daudz, bet tās kaut kā nevirknējās skaidros secinājumos. - Kāpēc sargtornī kareivis nereaģēja? Jo pie ozola kāds bija lieliski sajaucis pēdas. To nevar izdarīt ātri. - Ronards atgriezās pie tēmas, kuru pats saprata labāk, un kura tāpēc viņu uztrauca vairāk.

Te bija, ko padomāt, un arī abi fortā palikušie biedri bija jādabū no turienes laukā. - Neesam visi. Grēta un Konrāds palika fortā.

Meistara Mortika kreisā plauksta? Es noteikti gribu sameklēt meistaru Mortiku. Ko tādu viņš spēj izgatavot, ka milžiem tā rūp viņa kreisā plauksta? - Ronards pat izklausījās līksms. Milži varbūt, šādu uzdevumu dodami Renlijam, ir izpļāpājušies vairāk, nekā būtu gribējuši. - Renlij, mūs jau medī pelēči. Milži, nu, tas tikai tāds papildinājums. Gan jau vēl kādu mednieku sev sagādāsim. Te visādu ienaidnieku pietiek.

[Roviela]

- Bet cik lieli tie milži vispār ir? - Valdegars bija piecēlies kājās, lai izstaipītos. Tādā salīkušā pozā dziedēt bija pagrūti. - Man tā arī tas nav skaidrs.
- Muļķi gan! - viņš secināja. - Vismaz parastie milži. Nu, kurš gan var iedomāties, ka spiegs paliek pie ozola tāds, iedauzīts, bezsamaņā? Man neienāktu prātā doma, ka tas varētu būt spiegs. Spiegus, ja noķer, neved kaut kur laukā un neatstāj pusbeigtus. Eisēbijs atrikšoja fortā, izskatījās nobijies, jo neesot aprēķinājis spēku, lai skrienot un glābjot. Skrējām arī, bet tevis pie ozola nebija. Toties tur bija visas drēbes, gan viņa, gan tavas. Vai nu milži nebūtu paņēmuši tās līdzi, ja būtu atraduši? Kaut kas te kopā īsti neiet. Turklāt, kā tie milži zināja nākt? Tu taču izdomāji, ka kauties jāiet, ne Eisēbijs.

Valdo raizīgu skatienu aplūkoja jauno burvi.
- Vēl slikti?
Viņš pieliecās un sāka dziedēt vēl. Ja jau slikti.
- Piekrītu Ronardam. Mūs jau tā meklē, tā kā nekas jauns. Vispār, man fortā palika manas mantas, visi pieraksti arī. Tur nav nekā slepena, kas varētu mūs nodot, bet ir recepte, ko pārrakstīju no grāmatas par indēm. Nu, šķiet, tā, ko man vajadzēja, vismaz es ceru, ka tā.

[Sindra]

- Jā, jā. Milži. - Renlijs nopūtās. Ronarda uzdotie jautājumi lika burvim aizdomāties. Pameklēt savos atmiņu krājumos, kā tad viss bija noticis.
- Iesākumā, kad es atguvu samaņu, viņi bija divi. Nu, pašā sākumā es domāju, ka patiesībā, tas ir Eisēbijs, kurš mani nes atpakaļ uz fortu, jo tas burvis ir dīvains. Liekas, ka viņš bērnībā ir gribējis kļūt par karotāju, bet viņu nav paņēmuši pretī sīkā auguma dēļ un tad viņš ir samācījies burvestības, lai tik un tā cīnītos kā karotājs. Viņš bija kā... nu, jūs piedodiet man... - Renlijs uzmeta bažīgu skatienu uz Valdo un Ronardu, - ... bet kā jūs abi apvienoti kopā, plus vēl milža izmērs. Mēs sarunājām burt trīs burvestības. Viņš uzbūra sev milža augumu, zelta bruņas un milzīgu vāli, kas kāvās pati, līdzīgi, kā Valdo nūja. Man no tā nebija pilnīgi nekāda labuma. Vienīgais... es uzzināju, ka manas vīnstīgas nespēj apturēt milzi. Viņš no tām izrāvās bez kādām problēmām. No tādām, kas citkārt būtu apturējušas pat vairāku vīru pulciņu.
Bet, nu jā, atgriežoties pie milžiem. Tas, kas mani nesa, nebija Eisēbijs. Tas bija īsts milzis. Viņi ir lieli, tērpjas ādas vamžos un vismaz šiem diviem bija vāles, kuru galos ir dzelkšņi. Kaut kad pusceļā viņi apstājās un pajautāja man vai es esmu spiegs. Viņš mani pacēla, lai mana seja atrastos pret viņa seju. Viegli turēja vienā rokā, it kā es neko nesvērtu. Un manas kājas aptuveni beidzās pret viņa vidukli. - pēc šī biedri aptuveni varēja uzzināt cik lieli bija milži, kā tērpās un kādus ieročus izmantoja.
- Viņi slikti runāja mūsu valodā. Bet, kad es apstiprināju, ka esmu spiegs, viņi nesa mani tālāk. Un tad nogādāja līdz šamanim.
Šamanim ir divas galvas. Viņš runā daudz labāk mūsu valodā un ir daudz gudrāks par viengalvainajiem. Viņš bija tērpies melnā tunikā ar sudraba rotājumiem. Uz krūtīm liels ToLarata simbols. Arī viņam bija vāle, kuras gals bija apkalts ar dzelzi. Viņš nēsāja melnas ādas roku sargus ar sudraba simboliem, tad vēl dažas rotas, pamatā no sudraba un viņam bija asi novīlēti nagi.
Viņš man jautāja kas es esmu un ko esmu izdarījis ar viņa izlūku. Viņš zināja, ka es neesmu īstais izlūks. Bet tie vienglvainie nē.
Es nezinu kāpēc tā. Varbūt viņi pārvērš kādu no milžiem par cilvēku un tas iet fortā izlūkot?
Es domāju, ka tā bija tikai apstākļu sakritība, ka mans un Eisēbija duelis iztraucēja milžiem satikt viņu īsto ziņotāju. Es nezinu kāpēc viņi no forta neredzēja milžus. Varbūt milži neiet klāt tam kokam. varbūt viņi izmanto kaut kādas burvestības. - Renlijam atlika tikai noplātīt rokas. Šobrīd jautājumu bija vairāk nekā atbilžu.

- Paldies, man ir labāk. - Renlijs atsaucās Valdo. - Es vienkārši esmu piekauts, negulējis, noguris, izslāpis un nobijies.
Tie milži pret mani izturējās laipni līdz šamanim, kurš atklāja, ka es neesmu viņu īstais ziņotājs.
Vienu no tiem milžiem sauc Bugrabs. Viņš mani nesa prom no viņu apmetnes, vai kas tas ir. Es diemžēl nevaru parādīt kur tas atrodas, jo milži mani nesa uz pleca un es visu laiku zaudēju samaņu, jo manām sasistajām iekšām galīgi nepatika tāda apiešanās. - burvis nopūtās.

Biedriem kaut kā tas likās tāda sīka vienība. Vieni ienaidnieki vairāk, vai mazāk. Bet Renlijam gan tā nešķita. Tā pelēču sieviete vismaz vēlējās viņu iegūt sev. Bet milži vēlējās burvim nocirst viņa plaukstu. Tur bija atšķirība.
- Jums jāiet uz fortu, jāsavāc pārējie un jāiet prom. Sakiet, ka neatradāt mani un ejat meklēt. Vai varbūt, ka es esmu gājis bojā un jūs ejat atriebties. Bet kaut kā tā, lai tas īstais ziņotājs nejūtas apdraudēts. - Laikam jau Valdo burvestības bija paveikušas savu. Un ja atskaita fizisko nogurumu, Renlijs vismaz nejuta vairs sāpošās iekšas. Viņš pavilka nost apmetni un domīgi aplūkoja iegūto akmeni. Burvja skatiens arī nopētīja vietu, kur viņi vispār atradās un kur akmens bija atrasts. Tas bija interesanti. Akmens bija skaists.

[Urdrunir]

Burvja tornī

Grētai bija taisnība. Boltam zvaigznes nebija biedri un padomdevēji. Viņam tās bija kalpones. Verdzenes, kas strādāja burvja labā un pretī nesaņēma nekādu atlīdzību. Ā, jā, redz'! Tavas sievas runā par to pašu. Tikai pie mums saka, ka tas bērns kļūst īpaši apdāvināts burvestībās. Un iespējams izpostīs daudzu citu bērnu dzīves. Liesmas gaismekļos bailīgi atkāpās un pieplaka tuvāk zemei, kad izdzirdēja burvja vārdus, apstiprinot, ka no maģijas lietotājiem baidās pamatoti. Viņi nejauši vai tīšām postīja dzīvi pārējiem.

Saules stari iespīdēja pa logu no austrumu puses. Izskatījās, ka torņa saimnieks speciāli ir izkārtojis ailes tā, lai tās rādītu astoņas debesu puses un viņš varētu vērot laika ritējumu. Jā, ir rīts! Bolts paziņoja, bet neatvainojās, ka turējis Grētu augšā visu nakti. Un, ja nemaldos, tad Katviks jums visiem pavēlēja pazust no viņa acīm ar rīta gaismu. Vārdi plūda šķelmīgi, it kā vīrietim tas liktos varen smieklīgi, ka šādi ir izkārtojusies notikumu gaita. Pieplakušās liesmas noraustījās klusos smieklos, cenšoties izpatikt saimniekam. Bet tu, protams, vari palikt šeit, cik ilgi vēlies. No manas mājas tevi neviens projām nedzīs. Liesmas paliecās uz Grētas pusi, nepacietīgi gaidot atbildi. Ja to nebūtu, meitene varbūt pat nenojaustu, ka burvis vēlas, lai viņa paliek.

***

Forta pagalmā

Dosies projām? Viens no kareivjiem pie forta vārtiem uzrunāja Konrādu. Forts bija mazs. Šeit noslēpumus glabāt bija grūti. Visi jau bija dzirdējuši, ka šie viesi ir saķērušies ar komandieri un tas izrīkojis visiem pazust no paša rīta. Konrāds atpazina kareivī vienu no vakardienas sarunu biedriem. Izlūks vēl reizi pārlaida acis pagalmam. Bolta tornī augšējā stāvā pie loga nozibēja krāsains apģērbs. Pieredzējusi acs teica priekšā, ka tai vajadzētu būt Grētai. Vietējās sievas nēsāja pelēcīgu un neuzkrītošu apģērbu. Tātad bez Konrāda fortā bija palicis vēl kāds.

***

Pļavā pie bedres

Renlijs bija pamatīgi cietis. Kāds viņam bija ielauzis vairākas ribas. Valdegars palaida vienu burvestību. Vēl tam otru. Un tikai tad jaunais burvis piesardzīgi kustoties sāka manīt, ka viņam vairs nedur sānā un galva ir pārstājusi reibt. Tagad Renlijs palika vairs tikai nošmulējies, izspūris, viegli apbružāts un izslāpis. Tik stipri izslāpis, ka tad, kad viņš Ronardam atdeva atpakaļ blašķi, tās dibenā skalojās tikai daži malki ūdens. Izskatījās, ka biedri bija atguvuši un salāpījuši nepatikšanās iekļuvušo burvi. Lai gan no visām nelaimēm Renlijs vēl nebija izkūlies. Viņa stāsts liecināja, ka tuvumā fortam briest pamatīgs juceklis ar slepenām intrigām, kurās iesaistīti vietējie milži.

Visi stāvēja pļavas vidū un apdomāja situāciju. Saule kāpa debesīs un pamazām iesildīja gaisu. Ziedi vērās vaļā un zaļumā sāka sanēt kukaiņi. Kāds putns iedziedājās paziņojot, ka ir iestājusies jauna diena. Lai nokļūtu atpakaļ līdz fortam, kuru varēja redzēt krietnu gabalu tālāk, būs jāiet vesels cēliens. Spoks slinki paskatījās tajā virzienā un pārlaida ar mēli purnam. Dzīvnieks sāka izskatīties arvien kuplāks un spodrāks. Viņa baltajai spalvai sāka zust dzeltenīgums un tā pamazām sāka pieņemt ledaini zilu nokrāsu.

Akmens Renlija rokās bija dūres lielumā, ar metālisku dzīslojumu pāri zaļgani pelēcīgajai virsmai. Grozot saulē tas iemirdzējās un ne brīdi nezaudēja siltumu. Un tas bija smags. Smags, kā līdz augšai piestampāta ceļojuma soma. Bet tas izskatījās ļoti svarīgs. Tāds, kuru negribas izlaist no rokām un atdot citiem.

[Roviela]

- Pateicies dievam, ka esi dzīvs! - Valdegars noteica, noklausījies burvja stāstu. Viņš ar to nedomāja tieši Leksu, un pat neieprātojās, ka nekad nav dzirdējis par to, kādu dievu pielūdz Renlijs. Teiciens tāds, vienkārši. - Lauztas ribas ir baisi bīstami, un tev tādas bija. Tās var iedurties plaušās, un būsi beigts. Kur nu vēl neuzmanīgi kustināt. Tā kā vienā ziņā Eisēbijam bija taisnība. Pareizi baidījās un pareizi nenesa tevi. Nu nedrīkstēja tevi aiztikt. Tiešām, priecājies, ka esi dzīvs.
- Jūtos vainīgs, - priesteris nopūtās, - par to, ka negāju jums uzreiz līdzi. Tad nekas tāds nebūtu atgadījies, bet kas gan to varēja paredzēt?

- Jā, par to ziņotāju tā varētu būt gan. Nav ne jausmas, kā tur īstenībā ir, bet tas varētu būt arī cilvēks, ne tikai pārvērsts milzis. Bet ko gan es zinu, - Valdegars pavīpsnāja pats par sevi. Tiešām! Nebūdams karotājs, bez kādas jēgas par militārām lietām, izlūkiem, spiegiem un pārējo... un vēl izsakās. Labāk būtu klusējis.

- Vai tu tagad domā palikt te, bedrē, vai iesim tuvāk fortam? Pie ozola, droši vien, nē, ja jau tur milži savu ziņotāju mēdz gaidīt, tikai kur labāk? - puisis palūkojās uz Taliu. Viņa ir gudrākā visādās tādās lietās, gan zinās labu padomu. Nudien, negribējās Renliju pazaudēt vēl vienu reizi.
Par to, kā atklāt ziņotāju fortā, var padomāt arī vēlāk. Tik un tā šis ir tas rīts, kad forta vadība pieteica viņiem tur vairs nebūt.

- Es domāju, tā ir zvaigzne.
Valdegars bija salicis kopā ar tādu dīvainu, siltu akmeni saistītās lietas un to, ko bija redzējis vakar vakarā. Zvaigznes taču ir karstas, ne tikai spīd?
- Viena vakarnakt nokrita tieši uz šo pusi.

[Romija]

Grēta bija runājusi par cita veida bērniem un zvaigžņu ceļiem, bet viņa nesteidza burvi labot. Varbūt viņš bija šo lietu interesējies vairāk. Grēta nekad nebija bijusi vietā, kur nokrīt zvaigzne. Savā ziņā viņa cerēja, ka nekad arī nebūs.

Grēta vērās ārā pa logu. Saules gaisma sveicināja un reizē dzina prom. "Jā, mums no rīta bija jādodas prom, bet es nevaru iet, kamēr mani biedri nav atgriezušies," Grēta atbildēja. "Vai vismaz kādas ziņas," viņa klusāk piebilda. Ja bija noticis kaut kas slikts, tad varbūt sardze kaut ko zinātu. "Man ir jāuzzina, kas ir noticis."

Grēta nebija pārliecināta, vai viņai būtu jāizmanto burvja viesmīlība. Bija patiešām interesanti atrast tuksnesi svešās zemēs, lasīt par to, pat nogaršot. Arī paskatīties uz zvaigznēm savādāk. Tomēr dejotāju nepameta sajūta, ka par to visu kaut kādā veidā būtu jāsamaksā. Diez vai burvis tā uzņēma katru svešinieci un rādīja savus skumju pilnos memuārus.

Grēta paskatījās uz liesmām, kas jautājoši paliecās uz viņas pusi. Dejotāja neteica nē. Ja biedri bija vēl būtu jāgaida, tad viņa to daudz labprātāk darītu Bolta tornī, nevis aiz forta sienām, kur drošības bija krietni mazāk. "Man laikam jāpajautā sardzei," viņa ieminējās, pa daļai atvainojoties, ka nepiekrīt burvja uzaicinājumam. Ja Bolts zināja, varbūt viņš pats varēja atbildēt, tomēr Grētai šķita, ka vismaz tik daudz savu biedru labā viņai būtu jāizdara pašai - aiziet pie kareivjiem painteresēties.

[Sindra]

- Jā, tā ir zvaigzne. - Renlijs piekrita un piecēlās. - Tā nokrita man pie kājām. - jauneklis lepni paziņoja. Nepārprotami, viņa balsī skanēja kaut kas par tēmu: es esmu īpašs!.
- Man līdzās ir noticis maģisks brīnums. Un es neiešu prom no šī vietas, līdz nebūšu pārliecinājies, ka šī vieta nespēj man dot vēl vairāk par siltu akmeni. - tā ka doma par došanos uz forta pusi, puisim galīgi nesimpatizēja. Kaut vai arī tāpēc, ka no forta viņus padzina un tāpēc, ka ar nodegušo koku saistījās visai nelāgas atmiņas. Nemaz nerunājot par darījumu ar plaukstu, kas tur jānoliek desmit dienu laikā.

- Es domāju, ka jums jāaiziet pēc Grētas un pārējiem, kas vēl fortā un jānāk te atpakaļ. Es tikmēr centīšos saprast, vai te ir vēl kaut kas interesants. - Renlijs lieki vairs nekavēja laiku. Viņš, pastiepis roku, centās sajust maģiju sev apkārt. Vai te vēl kaut ko varēja iemācīties. Uzzināt.

Vien kā atcerējies kaut ko, Renlijs palūkojās uz Valdo. - Paldies, ka izdziedēji. - viņš pateicās priesterim. - Un ka vispār meklējāt mani. Es negribēju sagādāt visiem liekas problēmas fortā. Tā vienkārši sanāca. - burvis atvainojās.
Un tad atkal pievērsās vietas izpētei.

[Roviela]

- Tad tev tagad ir zvaigzne, - Valdegars pasmaidīja, - Tev gluži taisnība, tā nebūt nenotiek bieži. Pavisam nē. Jāsaka, es pat dzirdējis neesmu par to, ka kāds tādu būtu atradis, kur nu vēl, ka tieši pie kājām būtu nokritusi.
Viņš negrasījās ņemt burvim nost zvaigzni. Kurš atrada - tam pieder.

- Tu esi drošs, ka te ir labi palikt vienam? - priesteris katram gadījumam pajautāja.
- Varbūt labāk es iešu uz fortu viens pats, un jūs visi paliekat te? Man ir iemesls, man vajag manas mantas, bet par pārējiem visiem varu teikt, ka naktī izšķīrāmies, un es nezinu, kas notika, un nāku pēc tā, kas ir mans, un tad iešu prom.
Lekss nebūt neaizliedza šo un to piemelot vai nepateikt līdz galam, ja vien pirms tam nebija tāda noruna.

[echo3]

Renlija stāstījums bija interesants, un Ronards klausījās ļoti uzmanīgi - jo vairāk par ienaidnieku uzzināsi, jo labāk. Tāpat atziņa, ka siltais akmens ir nokritusi zvaigzne, bija pārsteidzoša. Puisis bija redzējis spožas svītras nakts debesīs, un viņam bija stāstījuši, ka tās ir krītošas zvaigznes, bet to, kā tāda zvaigzne izskatās, kad ir nokritusi, neviens stāstītājs nebija zinājis.

Tu vari neteikt neko par Renlija atrašanu vai neatrašanu. Atnāci pēc savām mantām, un viss. Pārējie nenāca, jo pilda komandiera rīkojumu. - Ronardam nekas nebija iebilstams pret Valdegara plānu. Tik tuvu milžu mežam gan paladinam nepatiktu gaidīt, bet citu iezīmīgu vietu, kur vēlāk satikties, viņš nemācēja ieteikt.

[Sindra]

- Nu, jūs darat, kā vēlaties. - Renlijs noteica. - Jūs varat arī mani atstāt. Es domāju, ka šobrīd es pavisam noteikti esmu vienīgais, kuram nedraud briesmas no milžiem. - burvis paraustīja plecus.
- Vai tad Talia ātrāk netiktu līdz fortam? Un vai Valdo nenomaldīsies ejot viens pats? - Renlijs pats, godīgi sakot, pat nezināja kurā virzienā tas forts atrodas.

[Roviela]

- Es jau domāju, ka nenomaldīšos. Forts ir tur, - Valdegars atteica, ar roku parādīdams virzienu, - un tas nav tuvu. Nez vai līdz vakaram var paspēt līdz šejienei atpakaļ. Talia nezinās, kur manas mantas vispār meklēt, un kas tur ir tas, kas jāņem. Pēc tām man jāiet pašam tik un tā. Pret kādu līdznācēju es gan itin nemaz neiebilstu.
Viņš noskatīja biedrus.
- Tad ejam, kas ir nācēji, - pamājis sveicienam ar roku Renlijam, priesteris uzsāka soļot atpakaļ uz fortu.

[Rouzijs]

Talia uzmanīgi klausījās Renlija stāstu pirkstos virpinot bultu un ik pa laikam pārslidinot pirkstus pār tās spalvām. - Es domāju, ka es varu palikt ar Renliju šeit. Un jūs abi ejiet uz fortu. - Talia vērsās pie Ronarda un Valdo. - Man visas mantas ir līdzi, un ja nu kas es visticamāk varētu piedabūt Spoku doties uz fortu, ja notiek kaut kas neparedzēts. Turklāt, tas izklausītos ticami. Es meklēju pēdas, nepadodos un jūs vienkārši ejat pēc mūsu biedriem, jo mums ir nepieciešama viņu palīdzība. - Medniece pasmaidīja. Viņa palūkojās apkārt, varbūt vajadzētu kaut ko nomedīt, ja vien milži nav arī labi mednieki un nav nomedījuši visu, kas kustās un nekustās.

Medniece palūkojās uz Renliju, viņas skatiens aizkavējās pie zvaigznes burvja rokā. - Vai es drīkstu paskatīties? - Meitene lūdza atļauju, viņa nekad nebija redzējusi zvaigzni tik tuvu.

[echo3]

Ronards apdomāja iespējas - palikt vai iet. Viņam nepatika neviena no tām. Uz fortu un atpakaļ, un pēc tam kur? Bet arī sēdēt te likās muļķīgi. Tad jau drīzāk tomēr iet. Nu, vismaz līdz ozolam.

Puisis pamāja Renlijam un Taliai, - Neatbalstu jūsu palikšanu šeit, bet atrunāt nedomāju. Ja nu kas, tālāk iesim vēlreiz uz dzirnavām. - Karotājs izvilka no somas vairākus ābolus, nolauza maizes gabalu un atstāja to visu abiem palicējiem. Tad pagriezās un devās pakaļ Valdegaram, kurš nekur tālu vēl nebija ticis.

[Urdrunir]

Burvja tornī

Kas jādara, tas jādara! Bolts laikam smaidīja. Grētai radās tāda sajūta. Redzēt smaidu nevarēja. Tas bija paslēpts aiz maskas, kas klāja visu burvja seju, bet tāda sajūta bija. Varbūt dejotāja bija jau apradusi ar telpu un iemācījusies tulkot liesmu izteiksmīgo raustīšanos līdzi saimnieka garastāvoklim.

Vīrietis gādīgi atvilka no loga ailes instrumentu, ar kura palīdzību lūkojās debesīs, un liegi noglāstīja to ar roku. Grētas āda sajuta pavisam vieglu kņudināšanu. It kā taurenis būtu nosēdies uz kailas muguras. Sajūta gandrīz uzreiz izzuda, bet atmiņas vēl kavējās. Bolts pacēla lūku grīdā, paverot ceļu uz leju. Es palaidīšu tevi ārā. Viņš palaida nesen iegūto paziņo uz kāpnēm pirmo, lai nerastos ne mazākās aizdomas, ka cenšas lūrēt zem brunčiem. Stikli laboratorijā nodzirkstīja atvadu sveicienu. Paklājs pirmajā telpā, kuru bija ieraudzījuši ciemiņi, laipni noglāstīja potītes. Pie galda burvis apstājās. Tava priestera mantas. Viņš nejautāja, bet tas bija jautājums. Valdegara rakstāmpiederumi stāvēja tur, kur Leksa sekotājs tos steigā bija pametis.

Ārdurvis atvērās ļaujot Grētai iziet pagalmā. Tikai Bolts stāvēja telpas vidū un klusēja. Nē, atkal jautāja. Bez vārdiem. Nezin kāpēc likās, ka, dejotājai izspurdzot no torņa, burvis atpakaļ viņu vairs negaidīs.

***

Atpakaļ uz fortu

Beigās tie bija Valdegars un Ronards, kuri divatā soļoja atpakaļ uz vietu, no kurienes bija apstākļu sakritības dēļ padzīti projām. Renlijs varbūt nebija domājis neko ļaunu, bet nevarēja noliegt, ka viņš bija nedaudz izjaucis biedru plānus. Vai vismaz iznīcinājis iespēju mierīgi pavadīt kādu nakti puslīdz drošā vietā. Abi vīri soļoja vispirms pa cilvēku kāju aizmirsto taku, pēc tam pa zāli, kura labu laiku nebija jutusi ne izkapti, ne govs aso mēli. Diena izgaismoja apkārtni un sildīja prātus. Tāda rāma idille nekādi nevēstīja par to, ka šī vieta varēja būt bīstama. Bija bīstama. Pavisam nesen, iepriekšējā vakarā.

Renlijs un Talia no acīm pazuda pavisam ātri. Līdzenā vietā, garā zālē un vēl bedrē, viņi pavisam viegli un dabīgi nomaskējās no parastiem vērotājiem. Ozols nāca tuvāk. Pēkšņi zibsnis zālē piesaistīja abu gājēju uzmanību. Kaut kas atstaroja sauli. Kaut kas spīdēja tagad dienā, lai gan vakarnakt nebija spējis spīdēt. Puiši piesardzīgi pagājās tuvāk, it kā sagaidīdami lamatas, bet to nekur nebija. Biezākā zāles cerā gulēja māla lauskas. Pile rīta rasas vēl kā par brīnumu bija saglabājusies vienā saplēstā trauka gabalā un nejauši bija iespīdējusi acīs garāmgājējiem. Tīra sakritība! Lauskas bija plānas un to bija maz. Saplēstā manta varēja būt pavisam neliels podiņš vai krūzīte. Uz viena gabala vēl varēja saskatīt vienkāršu rotājumu,- vairākus puslokā izkārotus punktiņus. Tur pat netālu zālē gulēja neliela plānas ādas strēmelīte, kas oda pēc dūmos kūpinātas gaļas. Un vēl sprungulis, kuram bija uzmanīgi novilkta miza. Gandrīz varēja domāt, ka kāds bija taisījis svilpīti.

***

Pļavā pie bedres

Talia uzmanīgi nopētīja apkārtni. Mežs bija tuvu. Tā mala meta gādīgu ēnu, bet koki miermīlīgi pleta zarus, lai putni tajos varētu sasēsties. Tālumā kāds ieklabinājās. Dzenis ziņkārīgi dauzīja ar knābi pa koku, meklēdams kārumus sabojātajā mizā. Ja labi ieskatījās, vēl varēja redzēt sliedi, kuru bija atstājis streipuļojošais Renlijs, bet pļava jau centās sakārtot savu klāju un iztaisnot stiebrus, kurus bija nominusi nesaudzīga kāja. Spoks nožāvājās un noklakstināja žokļus. Arī viņš paskatījās uz meža pusi. Tur laikam bija zvēram pierastāka vide, bet viņš neprotestēja. Tikai izmantoja iespēju pavaļoties un neskriet apkārt pa pasauli.

Renlijs turpretī nemanīja neko sev apkārt. Viņa acis bija piekaltas savai "zvaigznei". Akmens nezaudēja siltumu un ik pa brīdim nodzirkstīja saulē. Izskatījās, ka plānas nezināma metāla dzīslas bija cauraudušas visu dūres lieluma objektu. Burvis nezināja, vai tās bija vērtīgas. Varbūt, ja viņam būtu pieejama laboratorija un viņš spētu kaut ko atcerēties no tā, ko mācīja meistars sen atpakaļ... Bet neviens no biedriem nebija spējis noliegt, ka Renlijam ir zvaigzne. Un zvaigznes nekrita katru dienu klēpī visiem, kas to vēlējās. Prātā kņudēja atmiņas par lasīto, ka dīvainu dabas parādību tuvumā burvji iemācījās jaunas burvestības. Renlijs nedaudz padomāja, bet nejuta, ka būtu pēkšņi iemācījies kaut ko neparastu. Pirksti ar vieglu drebēšanu pastiepās pretī akmenim, mēģinot noskaidrot, vai tam ir pašam sava maģiskā aura. Akmens klusēja un izlikās, ka nav maģisks. Nekāda aura no tā nevēdīja. Tikai siltums un viegls gaismas zibsnis. Bet tas nebija nekas neparasts. Renlijs pats arī nelikās maģisks, kad pārbaudīja sevi. Tomēr viņā iekšā sēdēja jau dažas labi zināmas burvestības. Varbūt ar zvaigzni bija līdzīgi. Varbūt ar to vajadzēja izdarīt kaut ko noteiktu.

[Romija]

Sekojot Boltam lejā no torņa, Grēta juta kā burvis atsalst. Šķita, ka tuksnesis un siltums bija bijis augšējos stāvos, bet te viņa attieksme gluži kā vēsa ēna vēl slēpās no saules siltuma. Kaut kas Bolta rīcībā likās gandrīz vai kā aizvainojums, ka Grēta ir atļāvusies izrādīt interesi ne tikai par atklātajām debesīm un tuksneša dzērienu. Visvairāk par to liecināja norāde uz Valdo mantām. Tās tā arī nebija savāktas. Droši vien biedri nebija atgriezušies. Bet kāpēc Bolts uz tām norādīja, it kā gribētu, lai Grēta tās savāc un tinās?

Jautājums bija arī dejotājā, viņai klusi paceļot Valdo mantas. Iepriekš Bolts bija apsolījis nedzīt prom, bet tagad? Grēta nebija dabūjusi atbildes uz jautājumiem, un viss pavadītais laiks lika domāt, ka drīzāk burvis ir gribējis kaut ko no viņas, nevis otrādi.

"Paldies par zvaigznēm," Grēta kaut kā izlobīja vārdus. Vai viņai būtu jāatvadās? "Un par atmiņām no mājām." Viņa izgāja pa torņa durvīm. Gluži pretī neviens no biedriem nestāvēja. Ja arī viņi bija atgriezušies vai jau pametuši fortu otrreiz, Grētai par to nekādu ziņu nebija.

Pirms doties uzrunāt kādu no sardzes vīriem, Grēta atskatījās uz burvi. Augumā bija ielijis negulētās nakts nogurums, kas tikai papildināja vilcināšanos.

[Mattiass]

— Jā, tā nāksies darīt, — Konrāds pamāja, domīgi pārlaizdams skatienu vietai, kuru nāksies pamest stulbeņa maga dēļ. — Bet ne gluži tūlīt pat, — viņš piebilda, ievērodams ko krāsainu. Ja tā bija Grēta, viņa ārā nebija gājusi. Tālab Konrāds atgriezās un nodrošinājies, ka Orkāns ir gatavs ceļam, atsēdās maliņā no ieejas burvja tornī, gaidīdams, vai savādā ceļiniece nāks ārā. Viņa plāns bija, ja nu gadījumā komandiera vīri viņu izdomātu nelaikā patriekt, viņiem tā arī paziņot, ka viņš nav pēdējais no atnācējiem, un, kad dosies prom tie, uz ko viņš gaida, dosies prom arī viņš.

Taču līdz tam lieta nenonāca. Pa durvīm iznāca gaidītā, skatīdamās tieši priekšā. Izlūks piecēlās.
— Labrīt… — viņš iesāka un aprāvās, saprazdams, ka Grēta atskatījās nevis uz viņu, bet uz kādu tur, torņa iekšpusē. Konrāds sajutās neveikli par to, ka, iespējams, izjauc atvadas vai ko tamlīdzīgu, un viņš mazliet neveikli pakāpās atpakaļ.
— Izvedīšu zirgu, — viņš tikai piebilda un nozuda staļļa virzienā.

[Roviela]

Jāiet bija tālu. Līdz ozolam bija gabals, un tad vēl no ozola līdz fortam. Krietni!
Valdegars soļoja prātodams, ko tagad darīt tālāk. Labi, cerams, viņus laidīs iekšā fortā. Tā kā vajadzētu, jo priestera mantas palika tur. Bet ko tālāk? Ko viņi darīs tālāk? Fortā esot nodevējs, bet priesteris sevi nekādi neuzskatīja par izmeklētāju, kas spētu sameklēt milžu spiegus.
Iet uz dzirnavām? Jo, galu galā, viņiem bija jānoskaidro par atraitnes Vanamēras aizdomīgajām gaitām. Varbūt tā.

Tā prātojot, ar acs kaktiņu Valdegars ieraudzīja spīdumu, lielāku, nekā apkārtējā zālē, kas tagad, kad vairs nebija agrs rīts, jau bija gandrīz nožuvusi.
Viņš uzmanīgi piegāja tuvāk.
- Dīvaini... - puisis nomurmināja. - Saplīsis kaut kas maziņš, sprungulītis bez mizas un ādas gabaliņš.
Viņš pieliecās tuvāk un paostīja.
- Pēc dūmiem! Līdzīgi kā bija.
Valdegars pasniedzās un pacēla mantiņas, lai uzmanīgi ievīstītu lakatiņā. Būs jāpaprasa kādam, ko tas nozīmē, jo pašam nebija ne jausmas. Tikai skaidrs, ka dīvaini, un viss.

[echo3]

Ronards gāja, šoreiz nenomocīdams sevi ar prātojumiem, jo te nebija, par ko prātot. Neviena pieturas punkta. Viņi neko nebija uzzinājuši dzirnavās un neko nebija uzzinājuši fortā. Tas ir, par Vanamēra atraitni. No Renlija stāstītā, kur tāpat daudz kas palika neskaidrs, tomēr vismaz divas lietas bija saprotamas - fortā ir spiegs, un Randā ir meistars Mortiks, kurš laikam ir tik bīstams milžiem, ka tie grib viņa plaukstu. Vai Ronards te var ko darīt? Iespējams, ka var, bet tad ir jācer, ka šoreiz tas pakrūti taustošais sargs stāvēs pie vārtiem. Jo Verna pavēli karotājs bija nolēmis nepārkāpt, tātad - neiet iekšā fortā.

Saulē uzzibsnījušais spīgulītis izrādījās rasas piliens. Saplīsušais trauks, un kas tur vēl bija, ko Valdegars pacēla no zemes, nebija te gulējis ilgu laiku, bet vismaz kopš nakts. - Milži būtu kādu ganuzēnu nolaupījuši arī? - Bet nu - cik tad Ronards zināja par ganos iešanu? Vai vispār tādi priekšmeti varētu būt piederējuši zemnieku zēnam? Katram gadījumam puisis tomēr arī šoreiz palūkojās apkārt, vai neredz kādas pēdas.