Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Urdrunir]

Randas bāka

Valdegars dabūja krietni vien pamaldīties, līdz pamazām izprata kā virzīties arvien augstāk kalnā pa pilsētas ieliņām. Pa ceļam viņš atrada vairākas audēju un mucenieku darbnīcas un vairākas samērā greznas pilsētnieku mājas. Pilsētas daļa, kura bija izvietojusies tuvāk augstajam krastam, noteikti piederēja bagātākajiem pilsoņiem. Beidzot tomēr priesteris iznāca uz ieliņas, kurā viena blakus otrai slējās 3 vēja dzirnavas, kuras bija knapi saspiestas šaurā zemes gabalā un visas kāri tvēra jūras vēju pāri mūriem. Vienā pusē no dzirnavām vīdēja paliela ēka, kas trenētai acij atgādināja templi. Otrā pusē pilsētas nocietinājumu mūri beidzās ar torni, augstāko celtni pilsētā. Pie šī torņa stāvēja sardze. Ar bāku jokoties nedrīkstēja. Abi vīri ādas bruņās ar šķēpiem rokā bargi noskatīja Valdegaru. Sak' nedomā darīt muļķības! Taču iekšā tornī tomēr palaida. Tur gan uzreiz viņam pietipināja klāt puisis, dažus gadus jaunāks par ciemiņu.

Vai tev kāda īpaša vēlme šeit? Viņš tieši uzrunāja Valdegaru un neatstāja no viņa ne soli.

***

Kapteiņa māja

Kapteiņa kalps noteikti bija lēns. Bet izskatījās pietiekoši stiprs, lai neteiktu to viņam acīs. Arī tagad rudais skatījās uz svešajiem un kodīja lūpu. Varēja redzēt, ka viņš pamatīgi kaut ko savā prātā izsver. Kapteins lika visus ciemiņs sūtīt uz Aitu fortu. Beidzot vīrs bija gatavs atbildēt. Tā pavisam skaidri viņš nepateica, vai pats kapteinis arī ir fortā vai viņam vienkārši patīk apmeklētājus sūtīt tuvāk frontes līnijai. Bet runātīgs tas kalps nebija, tāpēc uz garu sarunu iekārdināt biedri šobrīd nespēja.

Vēl kas? Vīrs nedaudz vilcinājās un jautājoši pavērās svešajos pie sliekšņa. Viņam laikam gribējās vērt ciet durvis un atgriezties pie savām darīšanām.

***

Almas templis

Kamēr Grēta prātuļoja par atšķirībām starp reliģijām un to sekotājiem, tikmēr viņai garām pagāja maza, apaļīga kundzīte, kuru zem elkoņa pieturēja jauna meitene. Kundzīte laikam bija bagāta un svarīga, jo meitene cienīgi no viņam pie izejas atvadījās un pagaidīja, kamēr sieviete pazūd pilsētas ieliņu jūklī. Meitenei mugurā bija līdzīga gara, zaļa mantija, kādu nēsāja arī sieviete kapucē, kurai Grēta pirmīt bija gandrīz uzminusi uz deguna.

Vai manu dieniņ! Ja tu esi šejieniete, tad es apēdīšu pirtsslotu! Meitene nopētīja Grētu un sparīgi nobēra, bet tad apķērās un piešāva mutei priekšā plaukstu. Tas ir, es gribēju teikt,- esi sveicināta Almas templī, māsa! Vai nāc pēc padoma vai svētības? Meitenes ģīmis piesarka kā ābols un viņas rokas neziņā sāka izmisīgi glaudīt neesošas krunciņas apģērbā.

***

Kalēja darbnīca

Sveiks gan, kungs! Meistars priecīgi vērtēja atnākušo interesi. Pilsētas sardze nav gluži pasūtītājs. Mums ir liels gods piemest savu šiliņu un apgādāt sardzi grūtos laikos ar ieročiem, kas aizsargā mūsu mājas. Vīra sirmās ūsas notrīsēja lepnā patriotismā. Kad es jums saku! Asākās bultas. Meistars paņēma vienu bultas galu rokā, bet ar otru pameta gaisā auduma stērbeli. Ar asu rokas kustību viņš novicināja bultas uzgali un audums patiešām lidojumā sadalījās uz pusēm. Šitādas nav grēks apburt, ja kungs tā vēlas. Septiņi šiliņi par duci, kungs. Nosauktā cenā gan bija augstāka nekā citās pilsētās. Duci bultu droši varēja dabūt par pieciem šiliņiem.

Bet kungs man neizskatās pēc šāvēja. Nē, kungs izskatās pēc zobena vicinātāja. Meistars uzmeta acis iespējamā pircēja rokām un pleciem. Pat, ja viņš pats nevicināja ieroci, viņš noteikti zināja kādi ļaudis nāk pie viņa iepirkties. Varbūt es varu kungu iekārdināt ar īso zobenu, mērcētu alķīmiķu sudrabā? Pret vilkaci labāks ierocis nav izdomāts. Sirmais amatnieks no ādas iztina samērā īsu un vieglu zobenu, kādu bieži vicināja tie, kas negribēja otrajā rokā nest pārāk lielu smagumu. Asmenis nomirdzēja saules staros, kas uz brīdi palūkojās gar mākoņiem. Rokturis bija apvilkts ar pelēku, plānu ādu un uz asmens pie roktura bija iegravēts neliels pusmēness. Tas blēdis, kas man viņu pārdeva, apgavoja, ka ir maģisks, ja zinot atslēgas vārdu. Viņš pats gan nezināja. Atdošu par 3 zelta dukātiem. Praktiski par velti! Zobens gan izklausījās lēts, neskatoties uz vareno lielīšanu.

[Lodrāgs]

- Godājama rīcība, kungs. - Kiliānam gan līdz galam neizprata vecā vīra motīvu, jo patriotisms īsti nebija elfa izprasta sajūta, bet viņš apzinājās ka tāda eksistēja un tā tika augsti vērtēta sabiedrībā. Kalēja priekšnesums ar auduma strēmeli lika uz mirkli sasnigt stīvam, paskatoties uz bultu, ko tikko bija pētījis ar domu prātā: es tikko gandrīz sev nocirtu pirkstu! Mācība nebakstīt bultu galus, pārbaudot to asumu - stulba rīcība. Labāk vienkārši paturēt savus pirkstiņus, sveikus un veselus, nebāžot tos tur kur nevajag. - Mīlīgi. - Bultām viņš vairs nepieskarsies - nekad. Zinot to, ka ir arī savādāk maģiski uzlabotas, pieskaršanās kādai varētu apsvilināt elfa pirkstiņus. Gribējās gandrīz ieteikt kalējam nolikt zīmīti - "nebakstīt galus", bet viņš atturējās nevēloties izskatīties pēc idiota.
Pie cenas Kiliāns saprotoši pamāja ar galvu. Nebija ilgi jālauza galva, ka ziedojot sardzei, ieročus kalējs bija spiests pacelt cenas, tādējādi nomaksājot zaudējumus caur parastajiem pircējiem. - Paturēšu prātā. - Ja elfs pareizi atminējās, tad vismaz diviem no algotņiem pār plecu karājās pārmesti loki. Ja kādreiz izdosies rīklē iesprūdušo mēli izdabūt ārā pie pareizās situācijas, elfs varēs to izspert ārā.

Vīrieša acīgais skatiens lika novērtēt, ka vīrietis patiešām bija sava amata profesionālis. - Apmēram. - Pie jostas, zem apmetņa paslēptie, dunči bija vairāk elfa gaumē par vienu zobenu. - Vilkači? - Vīra teiktais ieinteresēja vairāk par pašu zobenu. - Jums šeit tādi bieži gadās? - Viņš gan daudz par tiem nezināja. Elfs nopētīja zobenu un to kā saule spēlējas savā atspulgā. - Drīkst? - Viņš to pats paņēma rokā, lai izjustu tā svaru. Vairāk par nieka vienu reizi novicināšanu gan pats viņš neaizrāvās un drīz vien atdeva kalējam atpakaļ brīnuma lietu, nevēloties nejauši atklāt maģiskos vārdus un pārvērsties pašam par vilkati vai nezin ko. - Vēl padomāšu, bet sakiet, jūs minējāt, kaut ko par bultu apburšanu. Vai pieņemat ieroču "uzlabošanu" pasūtījumus? - Takā paša dunči vēl likās gana labi, bet nekas neliedza tos maģiski uzlabot.
- Vispār es vairāk meklēju kādus aizsargus, plecu un krūšu, ne pārāk lielus un smagus, lai netraucē. - Elfs nolēma ātrāk to pateikt, kamēr pašam nebija piemirsies.

[Alvīna]

Starp šaurajām ieliņām līkumojot skatiens klīda apkārt, lai gan tas nebija tāds izklaidīgais skatiens. Nonākot pie tirgotāja, ar kuru savādais elfs uzsāka sarunu, masīvā auguma vīrs nolēma uzmest aci tam, kas bija pieejams pie kalējiem. Asākās bultas, ja? Tikai tās cenas šķita mazliet uzskrūvētas. Agnuss nodomāja, ka puselfu skuķim bultas noderētu vairāk nekā elfam, kurš bija pirms mirkļa cilājis bultu, interesējoties par cenām.
Zobens gan izskatījās, Agnusa acīs, kā tāds duncis, un cena arī bija visai salīta. Nedomāju, ka tev vajadzētu to zobenu, karotājs norūca, veltījot frāzi elfam, protams. Ne jau kaut kādu šaubīgu “maģisku” mantu, kas, ja ne izkrāps dvēseli, tad vismaz trīs dukātus, kuru vērtība būs palaista pa burbuli Dukātu jūrā, ar visām pretvilkaču maģijām.
Vairogi ir? Un man nevajag mazus, maģiskus šķīvīšus, protams, Agnuss uzrunāja pārdevēju, protams, jau analoģiski sagaidot, ka tiks nosaukta visai spoža cena. Gan jau ka pārdodot par šādām cenām viņš sedza tos šiliņus, kurus ielika patriotiskajā sardzes apgādāšanā. Pagaidām citu prasību nebija – paša bruņas vēl bija labas un uzticamais zobens arī bija tīri ass un labi kopts. Vairogs gan noderētu, ja vien te atrastos viņa augumam piemērota manta.

[Rouzijs]

Talias pirksti nedaudz nervozi spēlējās ar loka stiegru, skatienam veroties uz kapteiņa mājas durvīm. Lai gan patiesībā meitenei sāka likties, ka šī māja varētu būt arī neapdzīvota, vismaz pēc tā, ka pirmajā stāvā saules gaimsai, kā izskatījās, nebija ļauts iespīdēt. Vai varbūt šim kapteinim bija baisi noslēpumi, kurus nedrīkstēja redzēt pārējie pilsētas iedzīvotāji? Jebkurā gadījumā, tas lika medniecei nedaudz aizdomīgi palūkoties uz māju, it kā viņa zemē būtu atradusi kādas pēdas, kuras agrāk nekad nebūtu redzējusi.

Tomēr, kad durvis atvērās meitene pat neviļus atkāpās, lai ļautu priekšējās rindās būt stiprā dzimuma pārstāvjiem. Vai varbūt tumšmate vienkārši uztraucās, ka tas vīrelis varētu viņai nejauši iesist ar to zābaku, kuru turēja rokās. Tas nebūtu nekas patīkams. Un runāšana, lai palika pārējo ziņā.

Bet tomēr jā, Taliai vēl bija viens jautājums, pirms īgnais vīrs ir pazudis aiz durvīm.
- Vai dienestā var stāties arī sievietes? - Neviens šo nebija pajautājis mēram, vismaz Talia nedzirdēja, varbūt šis... zaļais skatiens nopētīja rudo vīreli, kalps zināja atbildi uz viņas jautājumu.

[echo3]

Kalpotājs izskatījās lēnīgs, un runāja arī lēnīgi, bet, droši vien, kad iekarsa, varēja būt spītīgi neatlaidīgs. Ronards bija tādus ļaudis sastapis, un viņi bija krietni un bīstami karotāji.

Aitu forts. Ronards īsti nezināja, bet laikam jau tas būtu pie Randas pilsētvalsts robežām, tātad divu dienu gājiena attālumā. Skriet uz turieni, lai pieteiktos dienestā? Puisis jutās uzjautrināts, bet ārēji to pacentās neizrādīt. Nogaidījis, kamēr kapteiņa kalpotājs apdomā atbildi par sieviešu dienestu - nu, lai viņam domas nesajūk, par sievietēm prātojot, - Ronards uzdeva savu jautājumu, - Varbūt mēs varam griezties pie virsnieka, kurš kapteiņa vārdā šobrīd komandē pilsētas garnizonu? Kāds taču atbild par kārtību pilsētā? - Ja jau kapteinis ir Aitu fortā. Vai varbūt arī nav tur, jo kalpotāja atbilde bija diezgan izvairīga. Ja Randas armijā trūkst karotāju (un tā varētu būt), sūtīt tos, kuri vēlas pieteikties, uz nez kurieni ārpus pilsētas ir, hmm... vismaz nesaprātīgi. Ja ne tieša nodevība.

[Roviela]

Tas, kas prātā salikās vienkārši, īstenībā nemaz tik vienkāršs nebija. Valdegars bija domājis iet gar pilsētas mūri, un tā droši agrāk vai vēlāk nonākt pie stūra torņa, tikai tā gluži nesanāca. Mājas nebija izvietotas tādā ērtā veidā, viena otra ieliņa nobeidzās pie namdurvīm, un bija jāgriežas atpakaļ, lai meklētu apkārtceļu.
Priesteris par to nebēdāja. Pilsētnieki kaut kā taču tika līdz dzirnavām vismaz, un gan jau arī līdz bākai, kurā uguns jāuztur šā vai tā. Pamazām, pamazām, iegaumējot ceļu un atgriežoties atpakaļ, viņš nonāca tur, kur bija gribējis.
Savādi. Bākas ieeja gan nebija tā, kas Valdegaru pārsteidza, tas bija templis, bet, tā labi padomājot, viņš nosprieda, ka nav jau visur jābūt kā viņa dzimtajā pilsētā, kur tempļi ir centrā, goda vietā, tā teikt. Te var būt savādāk, it īpaši, ja templis veltīts Najai, ko tā, uzreiz pa gabaliņu Valdegars neatpazina. No iekšpuses, tā cita lieta.
Te viņš ieskatīsies vēlāk, vispirms bāka.

- Sveicināts, draugs! - Valdegars noskatīja jauno puisi, kas noteikti vēlējās viņu šeit pavadīt. Varbūt tā viņam bija likts darīt?
- Gribu paskatīties uz jūru no augšas, kā man ieteica darīt Leksa tempļa visucienījamā virspriesteriene.
Jaunajam cilvēkam nebija iebildumu, ka viņu šeit pavada un uzmana. Varbūt pastāstīs arī kaut ko? Viņš noskatīja savu pavadoni.
- Varbūt vari man pastāstīt arī ko par šo vietu? - Bet labāk nemelo! Valdegars gribēja patiesus stāstus un grasījās pasekot runātājam.

[Sindra]

Jā, jā. Renlija smalkie pirksti bija pārāk trausli, lai ar tiem klapētos pie durvīm. Viņš neiebilda, ka šo darbību puiša vietā paveic kāds cits. Un patiesībā! Tas bija pareizi. Viņš bija augstdzimušais un augstdzimušie ļauj citiem savā vietā paveikt lietas. Viņa paša uzdevums ir stāvēt un izskatīties svarīgam. To arī Renlijs darīja, kamēr Ronards klauvējās pie durvīm.

Kad klusums kapteiņa mājā bija ieiildzi un pat uz aizvērtajiem slēģiem apnika skatīties, jauneklis pagriezās, lai palūkotos, kur tur palika tas Almas templis. Iespējams, ka viņam vajadzēja doties pakaļ Grētai un tad tur tā plānotā iepirkšanās un kas nu vēl. Galu galā, viņš neko nevarēja iesākt, ja kapteiņa nav mājās.

Taču beigās durvis tomēr atvērās.
Renlija skatiens kavējās pie kapteiņa kalpotāja. Un tā kā Ronards jau bija paziņojis viņu vēlmi, jauneklim nebija sevi jāapgrūtina ne ar runāšanu, ne pasaciņu domāšanu, kas tad viņi ir un ko vēlas. Izskatās, ka parējie biedri jau bija akceptējuši to pirmo versiju par vēlmi stāties dienestā.

Izdzirdot kalpotāju minam Aitu fortu, Renlija acis teju vai iemirdzējās. Un viņa prātā jau sāka zibēt plāni, kā viņi varētu rīkoties. Tikties krogā un doties uz fortu. Tagad iespējams, ka viņam vajadzētu noskaidrot, cik tālu tas ir un sagādāt kaut kādu pārtiku līdzņemšanai. Visādas lietas... daudz lietu! Jautājumi vēl joprojām nesekoja no viņa puses.

Tiesa, kad Ronards jautāja pēc kapteiņa aizvietotāja, Renlijs apjuka. Puisis īsti neredzēja jēgu meklēt kaut kādu citu personu, ja viņiem izpētīt vajadzēja kapteiņa lojalitāti.
Vai arī Ronards patiešām vēlējās stāties tajā sardzē? Sarežģīti...
Melnmatis gan parūpējās, lai viņa apjukums sejā nekādi neizpaustos. Viņš ļāva blakus esošajiem biedriem uzdot savus jautājumus, saņemt uz tiem atbildes un pats neko nejautāja. Nezin kā tur citi, bet par sevi burvim bija skaidrība. Viņš dosies uz Aitu fortu.

[Romija]

Grētu uzruna nedaudz samulsināja. Apēst pirtsslotu noteikti nebija pirmā lieta, ko viņa pati iedomātos darīt, kad satiktu svešinieku. Tomēr meitene izskatījās tik līdzīga satiktajai zaļajai sievietei, ka skatiens piesaistījās arī viņas tērpam.

"Jā, es neesmu no šejienes," Grēta apstiprināja, neuztverdama arī pirmītējo uzrunu kā nepieklājīgu un ignorējamu. "Es naktī tikai ierados, vētrā. Tagad tā vien gribās stabilu zemi," viņa uzsmaidīja meitenei. "Patiesībā tieši tāpēc man ir delikāta problēma, par ko vēlējos parunāt ar kādu Almas priesterieni," Grēta centās reizē pateikt savu vajadzību, nepateikt par daudz un arī neapvainot meiteni, ja nu viņa ir īstā, ar ko būtu jārunā.

Kamēr noritēja viņu īsā saruna, Grēta pagrieza pāri plecam pārlikto maizes saini, kādu brīdi tajā parakājās un izvilka nolauztu gabaliņu burkānmaizes. "Un es gribētu nolikt ziedojumu," jo tā taču tempļos dara, vai ne? Grētas rokās bija maize, bet skatiens uzmeklēja altāri.

[Andromeda]

Varbūt kapteiņa kalps bija tik lēns ne no dabas, bet gan tāpēc, ka dabūjis kārtīgi pa galvu. Uz Aitu fortu visus ciemiņus? Cik gan neparasti. Tas bija apmēram, kā sūtīt visus uz velna paraušanu. Vai tomēr nē?

Sargi bija minējuši, ka pilsētā viss vēl esot mierīgi, bet jo tālāk no tās, jo bēdīgāk tur ļaudīm klājās. Adorilu gan tas nebaidīja. Drīzāk arī viņa acīs sāka lēkāt uguntiņas. Savas dzīves laikā viņš vēl nekad nebija bijis tik tuvu īstai cīņai. Tēva stāstītās leģendas par varenajām Laskrivīkes kaujām dedzināja prātu. Un tomēr šeit bija tik daudz nezināmā. Šeit nebija Laskrivīke. Tik pazīstamie meži un kalni. Visvairāk, šeit nebija miera, un jo vairāk Adorils par to prātoja, jo vairāk viņam šķita, ka šeit ik uz stūra kas liecināja par kaut ko tumšu un neskaidru.

Kamēr abi pārējie biedri turpināja izvaicāt kalpu par dienesta jautājumiem, Adorila domas jau aizklejoja pie Aitu forta.

[Urdrunir]

Randas bāka

Puisis noteikti bija bākas uzraugs vai vismaz viņa palīgs. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un norādīja uz akmens kāpnēm, pa kurām varēja tikt torņa augšā. Kāpnes bija tīras, bet šauras un augstas. Vecam cilvēkam pa tām būtu grūti kāpelēt un Leksa virspriesterienes gaita varēja nozīmēt tikai vienu,- viņai kāpnes bija grūts šķērslis. Bet puisis vēl pagrāba aizzīmogotu māla krūku, kura pēc rokas kustībām spriežot noteikti bija pilna, un sprigani kāpa pa priekšu apmeklētājam.

Leksa priesteriene... Viņas abas ar Najas priesterieni agrāk regulāri nāca uz šejieni. Tad, kad Saskijas kundzi nenomocīja kāja. Vai zinājāt? Viņa ir ļoti spēcīga burve. Var noindēt cilvēku ar pieskārienu vien. Nav jau tā, ka viņa to darītu. Bet var! Bākas uzraugs runāja atklāti un nekas viņa stāstā neliecināja, ka viņš grasītos melot. Nē, vienkārši stāstīja lietas, kuras bija pats pieredzējis vai dzirdējis no viņaprāt ticama avota. Torņa augšā vējš pēkšņi sagrāba atnācēju drēbes un matus. Aiz mugura palika pilsēta ar sarkanīgiem dakstiņu jumtiem un pelēkiem torņiem, bet priekšā pletās tērauda jūra, pa kuru auļoja baltsprogu viļņu ganāmpulki. Šī patiesi bija augstākā vieta tuvākajā apkārtnē. Tur aiz tiem kokiem ir Aitu forts. Šitajā pusē Zivju forts uz salas apsargā ostu no svešiem kuģiem. Aiz tā pie mazākās saliņas zvejnieki ķer rīta lomu. Bet tur uz ziemeļrietumiem var redzēt Sarmata blokādes kuģus. Katram, kas grib kuģot šurp vai projām no ostas jārēķinās, ka kuģi var dzīties pakaļ un nogremdēt. Tāpēc mēs kuģojam tikai vētras laikā, kad tie baidās pietuvoties krasta klintīm.

***

Kapteiņa māja

Sieviets var. Ja viņs prot burt vai vicināt zoben, vai ko tād. Kapteiņa kalps kādu brīdi bolījās uz Taliu it kā viņa būtu pajautājusi kaut ko ļoti stulbu, bet tad tomēr atbildēja apstiprinoši. Randa acīmredzot savus iedzīvotājus pēc dzimuma daudz nešķiroja. Ja sieviete gribēja kauties, viņa to noteikti drīkstēja darīt. Jūs var iet pie seržant kazarmās, bet viņš jūs sardzē neieskaitīs. To var izdarīt tikai kapteins. Ja jūs grib karā, jums jāiet pie kapteiņ. Visiem pašiem. Vīrs noteikti atbildēja Ronardam un vēl beigās piemetināja, skatoties uz Renliju un Adorilu. Viens izskatījās kluss un otrs - kluss un vēl bagāts. Ej, nu, sazini! Varbūt svešie nodomās, ka pietiks tikai aizsūtīt sūtni un kapteinis šos no attāluma pieņems karaspēkā.

Kazarms ir tur. Ait forts ir tur. Pirmais mājiens bija uz ēku, no kuras skanēja ieroču šķinda, otrais - mazliet nenoteikti uz aizmuguri pāri kapteiņa mājas jumtam. Nolēmis, ka ir gana runājies ar ciemiņiem, kalps militārā stīvumā paklanīja galvu un aizvēra durvis.

***

Almas templis

Virspriesterieni tu tikko palaidi garām. Tā bija kundze kapucē. Meitene dzīvespriecīgi attrauca un pirtsslotu ēst nesāka. Bet, ja tev tas derētu, es esmu pilntiesīga Almas priesteriene un labprāt atbildēšu uz taviem jautājumiem. Meitene vēlreiz noglauda ar plaukstu savu zaļo tērpu, rādīdama, ka viņai taču mugurā ir priesterienes apģērbs. Sazvērnieciski jaunā priesteriene pavērās pār vienu un pār otru plecu. Šobrīd templis ir tukšs, tādēļ tu droši vari izteikt savu delikāto problēmu. Vai tu esi iemīlējusies precētā kungā? Vai tev ir pielipusi kāda kaite... nu... tu zini - tur! Jaunkundze atkal aizrāvās ar pļāpāšanu, bet tad pēkšņi nomainīja tēmu.

Tu savus ziedus vari sadedzināt liesmās vai atstāt uz altāra. Vai atdot man un es par tiem parūpēšos. Altāris laikam bija tas paaugstinājums zāles galā pie zaļā apļa, bet liesmas izrādījās vara bļoda uz augstām kājām, kurā kvēloja ogles. Priesteriene pieveda pie tām Grētu un sarušināja bļodas saturu. No oglēm izlēca izsalkušas liesmiņas.

***

Kalēja darbnīca

Es tev teikšu, ka atklāti jau neviens vilkacis klajā laukā nenāks. Bet runā, ka dienvidos ar tiem pilni meži un daži pat atklīstot līdz Drūmaudzei. Tā gan! Tādēļ zobens, kas spēj ievainot vilkaci ir tas, kas vajadzīgs katram prātīgam ceļotājam. Meistars mazliet pielielīja savu preci, cenšoties to padarīt vērtīgāku. Es varu uzlabot tavus ieročus, ja ar uzlabošanu tu domā noasināšanu, izrotāšanu vai svara izlīdzināšanu. Bet pat labu meistaru ierobežo materiāls. Drošāk ir uzreiz pirkt zobenu no laba meistara rokām. Ja tu domā buršanu, tad tur tev jāmeklē Robilārs dienvidos pie pilsētas mūra, bet vislabāk protams Bolts.

Es gan domāju, ka kungam stipri vajadzētu padomāt par to zobenu. Maģiska manta par trīs zelta dukātiem? Tādas nebūs te nevienam citam pilsētā! Veikalnieks protestēja, kad otrs apmeklētājs, kurš līdz šim bija klusējis, centās atrunāt Kiliānu no pirkuma. Ar bruņām es gan kungiem nevarēšu palīdzēt. Tās labāk pirkt pie mana kaimiņa meistara Kilbraita. Tāpat vairogus. Ieroču kalējs pamāja ar roku pa kreisi rādot uz izkārtni vairoga formā, kas karājās virs ieejas pie blakus mājas.

[echo3]

Nu, ko esat secinājuši? - Ronards bija jau pagājies nost no durvīm uz tempļa pusi. Turp aizgāja zvaigžņu dejotāja. Ārā vēl nav nākusi, tā ka laikam jāpagaida. Un gaidīšanu var īsināt sarunājoties vietā, kur neviens nenoklausās. - Šodien uz Aitu fortu neiesim, jāsagatavojas ceļam, bet rīt gan dodamies. No visa, ko esmu redzējis un dzirdējis, vismazāk man patīk tieši aicinājums iet uz fortu. Es saprotu, ka armijā pieņem personīgi kapteinis, bet nekad neesmu piedzīvojis, ka, lai iestātos armijā, būtu jādodas uz kaujas lauku. - Ieroču nesējam nekas nebija pretī pirmajam pastāstīt savus novērojumus. - Vai Randa kara laikā var atļauties šādu sardzes papildināšanas kārtību? - Viss cits, Ronardaprāt, ar armijas lietām pagaidām izskatījās kārtībā.

Vai iet uz kazarmām, Ronards vēl nebija izlēmis. It kā vajadzības nekādas, ja nu vienīgi pārliecināties, ka Olidū tiešām ir pedantisks, jo tad kazarmās visam būtu jābūt spodram kā šķīvjiem muižkunga ēdamistabā. Bet vēl ir tikai rīts, vēl ir laiks pastaigāt pa Randu, atrast ieroču meistarus, drēbniekus - ko nu kuram vajag - un pievakarē vēlreiz apciemot maiznieku un sagādāt ceļamaizi.

[Roviela]

Valdegars braši kāpa pa kāpnēm pakaļ savam pavadonim un klausījās viņa stāstus.
Izdzirdis par virspriesterieni, viņš piekrītoši pamāja, lai gan nez vai jauneklis to redzēja, jo viņi abi bija aizņemti kāpjot, toties balsi vajadzēja varēt sadzirdēt.
- Nē, to nezināju. Par burvjiem jau nekad nevar zināt, ko īsti viņi prot, ja vien nav kāda pārlieku redzama vaina, kas apmēram to parādītu. Es tikai redzēju, ka viņai sāp kāja, un viņa teica, ka tas no burvestību mācībām, un ka es nevarēšu palīdzēt, - viņi pamazām tuvojās augšai.

Tur vējš sagrāba un sapluinīja matus un aizsita elpu. Skats bija varens, nudien! Jūra bija spēcīgāka par cilvēkiem, vien kopā ar vēju tās abas divas mēdza aizturēt ļaudis to nodomos.
- Vareni... - Valdegars noelsās, pēc pavadoņa norādes grozoties un skatoties, kas te ir uz kuru pusi. Neviens tornis pilsētā nebija augstāks.
- Kāpēc Aitu fortu tā sauc? Kāpēc Zivju ir Zivju, to noprotu, bet Aitu? Un tālu viņš ir?

Jūra pēc vētras vēl nebija pilnīgi rimusi, mētāja baltas viļņu galotnes.

[Lodrāgs]

Zaļās acis mirkli aizmiglojās, iztēles izspēlētā ainā veroties. Debesu jumis, sudrabu monētu piebārstīts, mēness dailei kautri slēpjoties aiz zīda paltrakiem, viens elfs stājās pretī liktenim duelī. Sirdī dega drošsirdība, acīs spīdēja slavas kāre. Rokās sažņaugts, mēnesnīcas gaismā laistīts, sudraba zobens. Pretī stāvēja dabas izdzimums, monstrs, jaunu elfu jaunavu goda zaglis - vilkatis ar ķetnām kā siena dakšām, zobiem rindu rindām un acīm, ka spožākās dukātu monētas, kādas jebkurš jebkad būtu redzējis. Spriedzei sīcot ausīs, fonā dungojot episkai kara melodijai, vilkatis metās virsū, elfs pacēla zobenu gatavībā. Un tā elfu apēda vilks, jo tikai stulbs burvis spēlējas ar zobeniem. Kiliāns labāk palika pie tā, kas tuvāks, nemetoties bērnišķīgos sapņos spēlēt bruņiniekus, kas glābs pasauli.

Dunču asums un līdzsvars apmierināja, elfam neradot lielu vēlmi pēc jauniem. - Kādēļ labāk Bolts? - Ja jau ir atšķirība, tad derētu to zināt. - Kā tieši pie viņa var nokļūt? - Pie dienvidu mūra noteikti var nokļūt vairākos veidos, bet vadoties pēc Mērfija likuma iešana bez norādēm novedīs strupceļos.

Elfs paskatījās uz milzi, kam šis zobens pielīdzinājās zobu bakstāmajam. [Iepriekšējās fantāzijas ainas atkārtojums] - Tomēr, nē. Varbūt kādu dienu iegādāšos sudraba vēstuļu attaisāmo. - Pietam, ja patiešām kādu satrauktu šejienes vilkati, tad vienīgais pilsētā esošais maģiskais zobens par "nieka" trim dukātiem jau atrastos kāda avantūrista rokās. - Pateicos par informāciju. - Elfs viegli palieca galvu un sāka čāpot uz kaimiņu bodīti.

- Neesi maģijas fans? - Kiliāns uzjautāja milzim.

[Alvīna]

Agnuss vairs jautājumus neuzdeva, jo svarīgākos par to, kur meklējamas vajadzīgās lietas, jau bija uzdevis elfs, un karotājam vairs nebija vajadzības lieki dzesēt muti. Tikai kad viņi abi jau sāka doties uz blakus esošo tirgotavu, kur varētu būt vairogi un bruņas, Agnuss atbildēja uz elfa uzdoto jautājumu par to vai Agnuss ir maģijas fans, vai nav. Ne gluži. Man ne visai patīk tas, ka maģija bieži vien ir netīra un viegli rāda neīstu seju. No manis burvi neuztaisīja – visu mūžu esmu bijis karotājs. Par to jau piedzimu. Tas arī izskaidroja Agnusa attieksmi pret maģiju. Viņš uzticējās tai tikai tad, ja zināja, ka maģija viņu nepiekrāps, jo tā allaž bija – saka vienu, realitātē dara citu. Par maģiju bieži maksāja lielu cenu, bieži vien slēptu.
Palūkojoties uz elfu, Agnusam bija lielas aizdomas, ka viņš nemaz neprot cīnīties ar zobenu. Burvis? Priesteris? Kaut kas no tās šlakas. Tu esi burvis, ja? vīrs visbeidzot izspēra vienu no variantiem.

[Romija]

Pēc tik atklātas likstu uzskaitīšanas, kas varēja būt piemeklējušas Grētu, meitene samulsa. "Es... es... nē... ai, ne tā!" viņa sastostījās. "Man ir cita problēma," Grēta joprojām runāja pieklusināti. Ar nolauzto maizes gabalu rokās viņa sekoja priesterienei pie altāra. Atļāvusi tai kārtīgi sarušināt ogles, Grēta sāka drupināt maizi mazos gabaliņos un mest to kvēlojošajā bļodā. Tikai tad, kad gaisā pacēlās apdegušas maizes aromāts, Grēta atsāka runāt.

"Redziet, es esmu no svešas zemes, kā jau sapratāt. Tālas un pavisam savādākas zemes. Tas ir aiz vairāku dienu jūras," varēja manīt, ka pār Grētas augumu pārskrien drebulis, iedomājoties vētru. "Manā zemē ir citi dievi, citas paražas un rituāli, bet mans dievs Sajārs mani sūtīja šurp, un viņš arī šeit runājās ar mani, palīdz, rāda ceļu. Sajārs ir tuksneša vētru dievs, bet es esmu viņa acis un balss. Jūs saprotat, vai ne?" viņa drošības pēc pārstāja vērot gruzdošo maizi un palūkojās uz otru meiteni, vai tā saprot. Gluži par priesterieni Grēta gan sevi nesauca, bet viņa pieņema, ka tāpat varētu būt skaidrs, kādas ir viņas attiecības ar Sajāru. "Bet viens no maniem ceļabiedriem minēja, ka šeit Sajāru nepazīst un cilvēkiem varot rasties bailes, ja es pieminēšu svešu dievu. Tāpēc es domāju, ka man vajag atnākt uz šejieni, jo zemes dieviete likās vistuvākā tuksneša dievam. Vai tā ir?" cerību pilns skatiens pavērās zaļi tērptajā meitenē, meklējot atbalstu un apstiprinājumu. Ģērbtas tik dažādās krāsās un arī nākušas no dažādām zemēm viņas taču bija kaut cik līdzīgas. "Es nezinu, vai es drīkstu piesaukt Almas vārdu. Es noteikti negribu pamest Sajāru, jo viņš mani vada, viņš arī atveda uz šejieni, parādīja ceļu. Tāpēc man šķita, ka varbūt Alma neļaunotos, ja es to pašu zemi un pīšļus godātu savā veidā, bet ļaudīm minētu viņas vārdu." Grēta apklusa. Skaļi izteikta doma izklausījās mazliet pēc ķecerības. Vai tas bija tas, ko Sajārs bija gribējis, parādot viņai ceļu uz plaši atvērtajām durvīm?

[Andromeda]

– Man arī šķiet aizdomīgi, ka kapteinis visus sūta uz Aitu fortu. – Adorils domīgi noteica. Var jau būt tā bija savdabīga atlasīšana, lai atsijātu pelavas un paliktu tikai tie, kas nebaidās briesmām skatīties tieši acīs. Un tomēr ķēmīgi. – Būs jānoskaidro precīzi, kāds gabals līdz Aitu fortam ejams. – Divas dienas vai vairāk. Ronardam bija taisnība. Vajadzēs kārtīgi sagatavoties ceļam. Nakti pārlaist krogā un sakopot spēkus pirms došanās.

– Un ko tad, kad nonāksim, cerams, vienā gabalā, fortā? Ja pareizi sapratu, tad ne visi vēlas stāties dienestā. – Šis jautājums viņam nebija licis miera jau kādu brīdi.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 01.04.2014 23:41

[echo3]

Es domāju, mēs iekulsimies cīņās vēl pirms nonāksim Aitu fortā, un būs vienalga, esam dienestā vai nē. Vēl viens stāsts, kas man nepatika, bija par to, ka ādas bruņās ir vieglāk skriet un izvairīties. Tā nekaro, tā bēg. - Ronards neuzskatīja par vajadzīgu slēpt savas domas. Karš Randā jau ir bijis ļoti ilgs, par to sen jau zināja visas apkārtnes pilsētvalstis. Sarmata burvji uzbrūk, kā teica Randas sargs, ar "uguni un zibeņiem", pret ko nekāds pretlīdzeklis pa visu šo laiku nav atrasts. Šķiet, ka tā. Ronards labprāt uzzinātu, vai kapteinim Olidū ir arī kāds plāns ienaidniekus atspiest tālāk, ne tikai noturēt pašreizējo robežu. Kaut kur, aiz fortiem, vecajās Randas teritorijās būtu jābūt vēl kādiem nocietinājumiem un fortiem, protams, šobrīd Sarmata rokās.

[Sindra]

Pēc Ronarda jautājuma, Renlijs secināja, ka neko daudz viņš nav pamanījies secināt.
Jauneklis jau nezināja, ka viņam kaut kādi secinājumi būtu jāizdara.
Bet redz! Viņam kā reiz no visa redzētā vislabāk patika aicinājums doties uz fortu. Bet tam bija savi iemesli un puisis nebija pārliecināts, ka viņam šos iemeslus vajadzēja uzreiz tā atklāt apdomīgajiem biedriem. Viņi visnotaļ bija apdomīgi.

Renlijs paraustīja plecus. - Godīgi sakot... Man nav ne jausmas kā papildina sardzes un ko Randa var vai nevar atļauties. - puisis godīgi noteica, skatienam kavējoties pie biedriem.

Biedri vispār uzdeva pārāk daudz jautājumu un nodarbojās ar plānošanām. Viņi nebija spontāni. Renlijs tāds bija. Puisim bija diezgan vienalga, vai viņam pietiktu maize, lai aizceļotu līdz fortam. Viņam bija vienalga, kādā attālumā atradās forts. Tās bija lietas, kuras nebija būtiski zināt, lai dotos ceļā. Un ceļā viņš būtu gatavs doties kaut vai tagad. Gan jau izdzīvotu. Tā jau nebūtu pirmā reize, kad puisis klaiņoja. Tomēr, visticamāk, pareizāk būtu pielāgoties pārējiem. Un ja jau tie vēlējās gaidīt...

Vienīgais, kas no puišu teiktā, piesaistīta Renlija uzmanību un ko viņš kaut nedaudz uzskatīja par savu lauciņu, bija stāsts, kāpēc viņi visi devušies kapteini meklēt.
- Es varētu padomāt par ticamāku stāstu kapteinim. - Renlijs noteica. - Nu, kamēr jūs vācat informāciju par forta atrašanās vietu un ko nu tur vēl. - vismaz tā viņš saskatīja savu lietderību visā šajā.
- Vakarā, pie miestiņa, varētu apspriest labāko plānu. - bet tagad puisim vilka tuvāk uz Almas tempļa pusi, kur bija pazudusi Grēta. Bija taču jāpilda solījums, palīdzēt neizskatīties uzkrītošai.
Renlijs pasmaidīja.

[Urdrunir]

Randas bāka

Aitu fortu tā sauc, jo tas ir Aitu strauta krastā. Tur kādreiz bija pilsētas lielākās aitu ganības. Patiesībā vēl tagad ir. Tikai aitu ir palicis krietni mazāk. Stāstīja bākas uzraugs. Līdz turienei ceļš ir tāds neveiklāks. Redz', līdz Čūsku fortam un līdz Bolta tornim parasti iet divas dienas un pusceļā atpūšas. Aitu forts ir tuvāk. Ja iziet ar saullēktu un visu dienu iet, tad nakts melnumā ir tur. Ja tā negrib, tad jārēķinās ar dienu un pusi. Bet nakts jāpavada uz lauka vai varbūt kādā zemnieka mājā.

Klau', vai tev vēl ir nodoms šeit palikt? Man ir darbi jāapdara, bet pēc kapteiņa rīkojuma es nedrīkstu svešnieku vienu atstāt pie bākas uguns. Puisis sarosījās.

***

Kapteiņa māja

Apspriežoties par to, vai un kā viņi vēlētos ceļot uz Aitu fortu, nesenie paziņas neuzkrītoši virzījās tuvāk Almas templim. Pie vainas noteikti bija Renlijs, kas nemanāmi, pārvietojot svaru no vienas kājas uz otru un mīņājoties bija piespiedis arī pārējos nonākt pie svētnīcas sliekšņa. Durvis bija plaši vaļā un visi varēja redzēt, ka tempļa dziļumā Grēta runājas ar priesterieni zaļās drēbēs. Katru vārdu izšķirt no ieejas nevarēja, bet pārlieku abas arī neslēpās.

***

Almas templis

Hmm... Redzi! Es esmu Almas priesteriene, bet, ja man jākāpj laivā, es domās pieminu Naju, viļņu dievieti. Skaidrojumu sāka meitene zaļajā. Mēs esam uzauguši zinot, ka ir trīs dievi, kuriem ir liela ietekme pār mūsu ikdienu. Un mums katram kāds no tiem trim var būt tuvāks sirdij, bet arī pārējos mēs neaizmirstam. Ja tev liekas, ka Alma var tevi pasargāt šeit vairāk, kā Sajārs, tad jau tu rīkosies saprātīgi, ja lūgsi viņas atbalstu. Bet pat cienot visus dievus, es nekad neteikšu, ka esmu kāda cita priesteriene. Tikai Almas! Meitene lepni pacēla galvu. Bet tavam ceļabiedram var būt taisnība, ka nevajag uzbāzties citiem ar savu dievu. Pilsētā izplatās jauns kults. Un pilsētnieki uzmanās no jaunumiem. Viņi var sajaukt un nospriest, ka tu esi tas, kas neesi.

***

Kilbraita darbnīca

Bolts ir gudrākais burvis Randā. Bet viņš ir tik baisi neglīts, ka dzīvo savā tornī pie robežas. Ja tu gribi viņu satikt, tu ej pa Aitu vārtiem, krustcelēs nogriezies pa labi, garām Almas svētbirzij, garām Žagatu mežam un tad jau tu torni arī redzēsi. Bet tas vēl nenozīmē, ka Bolts gribēs tevi redzēt. Uz atvadām paskaidroja asāko pilsētas bultu īpašnieks.

Meistara Kilbraita darbnīca bija tepat netālu, bet pircējus pie durvīm neviens nesagaidīja. Tā vietā varēja dzirdēt skaļas balsis no veikaliņa iekšienes. Attaisot durvis, acīm pavērās strīdus situācija. Melnmatains meistars ar resnu vēderu, kas bija iejozts ādas priekšautā ar pārgrieztu seju auroja uz mācekli. Puika, bāls un nelaimīgs, bija ierāvies kaktā un abās rokās kā sargājoties turēja puspaceltu vairogu, kuram malas rotāja sudraba rotājumi.

ZIRGUS! ES TEV TEICU, KA TUR VAJAG ZIRGUS!! GAR MALIŅU. KAUJAS RUMAKUS, SASODĪTS! UN KO TU ESI TUR UZTAISĪJIS, TU, SLIMA TARAKĀNA UN BEIGTAS ŽURKAS DĒLS, TU!??? TIE IR KAUT KĀDI KLIBI SIVĒNI, KAS TUR DEJO!! KUR ES KLIENTAM TĀDU VAIROGU LAI PĀRDODU?!! KURŠ MAN ATMAKSĀS IZNIEKOTO SUDRABU? TU??? TAISI VISU NO JAUNA! UN LAI LĪDZ TUMSAI MAN BŪTU GATAVS VAIROGS!!! TINIES PROJĀM NO MANĀM ACĪM! Vīrs aiz dusmām pat nebija pamanījis apmeklētājus. Tagad pagriežoties un sastopoties ar diviem svešiem acu pāriem, viņš apjuka un norīstījās, kampdams gaisu.

[Roviela]

Aitu forts. Valdegars klausījās un iegaumēja attālumus, cik tur ilgi ejams un tā. Kāpēc viņam vajadzētu Aitu fortu, nebija ne jausmas, bet ja nu pēkšņi vajag.

Vējš joprojām plandīja matus un raustīja drēbes, bet skats te bija nenoliedzami skaists.
- Ko? Ā... - puisis attapās no vērošanas un pievērsās pēdējam jautājumam.

- Stingrs gan jums kapteinis, bet, laikam, pareizi vien ir, - viņš noteica. - Nē, es nekavēšu tevi darbos, jau eju.
Tik tiešām. Bāka bija redzēta, pilsēta un jūra apskatītas, varēja doties. Traucēt bākas darbu nebija nekāda nodoma, un kur nu vēl to sagrozīt, lai Sarmata kuģiem ceļu parādītu vai kā tā.
- Lai darbi vedas! - Valdegars novēlēja un gāja uz kāpnēm, lai kāptu lejā.