Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Maiks to izdarīja gandrīz vai pēdējā brīdī, jo nākamajā mirklī Žaks ar izmisīgu kaucienu pacēlās gaisā un puisis arī sajuta kājas no zemes atraujamies. Virpulis bija pietuvojies krastam un ar nežēlīgu spēku rāva sevī visu, kas pagadījās ceļā. Niklāvs padevās mēģinājumiem vilkt atpakaļ pie zemes Lauru, un, sajutis, ka pats tiek rauts gaisā, tikai turējās pie meitenes.

Apkārt gaudoja vējš, simtgadīgās priedes brīkšķēja un brākšķēja, jūrā varēja dzirdēt šalkojam viļņus. Aizmugurē satumsa no virpuļa radītajām smilšu un gaisā uzrautā ūdens vērpetēm. Meitenes kopā ar Maksimu jau skrēja prom ko kājas nes, cik nu atpakaļ velkošais vējš ļāva. Tāpat arī Muktiņu pāris. Zanda izmisīgi turējās pie kādas resnas priedes aizvēja pusē.

Alta, Elza un Dāvids juta kā atraujas no zemes un tiek rauti atpakaļ uz jūras pusi. Izskatījās, ka šitais ir no tiem virpuļviesuļiem, kuri spēj mājām jumtus noraut, govis un lielās fūres pa gaisu aiznest.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 01.11.2010 13:30

[echo3]

Sapratusi, ka izbēgt nevarēs, un arī noturēties nē - jo virpuļviesulim kokus izraut no zemes ir tīrais nieks - un jūtot, ka tiek jau celta gaisā, Elza pielieca galvu un sakrustoja rokas, to sargājot. Viņa neko nedomāja, tikai mēģināja pasargāt acis un nenoslāpt raustīgā gaisa triecienos.

[Roviela]

Altai nebija laika atskatīties, kas notiek uz jūras, viņa cīnījās un cīnījās, un cīnījās uz priekšu, līdz saprata, ka tas ir velti. Niklāvs kaut ko sauca par trakajiem, un tad, kad botāniķe tika uzrauta gaisā, viņa saprata, par ko ir runa - tur viens kaut kādā bāleliņa tērpā ar laiviņu steidzās tapt ierauts vērpetē.
Un tad jau viņa pazaudēja to visu no redzesloka. Darīt neko vairs nevarēja, nācās ļauties nesties un tikai cerēt, lai nometot zemē tevi smalki neuzdur uz kāda asāka mieta.
Prātā nāca visādas dīvainas domas - par viesuļa nesto Oza zemes meiteni Dorotiju un par to, kā trollīši ceļoja ar Murmuļa kleitu. Nez, šī arī būs pasaka? Kaut tā būtu!

[Grēkmeistars]

Nupat vēl sajūsminātais Dāvids sāka apzināties, ka kaut kas pavisam nelāgs briest. Uzņemdams dažas bildes ar vēl neredzēto parādību (būs ko parādīt brālim!), viņš aši sekoja pārējiem uz meža pusi.

Īsts satraukums sākās, kad dažas no sievietēm tā kā sāka neturēties pie zemes, un arī Dāvids pats jutās kā pakļuvis zem milzīga skudrulāča. Cītīgi lolotais fotoaparāts tika aizbāzts aiz krekla; šoreiz paša puiša drošībai. Viņš centās paātrināt gaitu, lai nokļūtu vismaz līdz vietai, kur varētu labi pieķerties.

Kad vētra Dāvidu sāka nest uz jūras pusi, viņš jutās tikpat nobijies, cik pārsteigts. Grūti bija saskatīt, kas notiek ar citiem, bet viņš nebija vienīgais lidojošais objekts. Galvā zibēja dažādi domu fragmenti. Viens bija skaidrs: tās varbūt ir pēdējās minūtes...

[Andromeda]

Juzdams, ka vairs nespēs noturēties pie zemes, Maiks izmisīgi skatījās apkārt pēc kāda koka, kas vēl turējās zemē, pie kura varētu mēģināt pieķerties, bet tad jau bija par vēlu. Viņš uzmeta skatu Žakam, kas bezpalīdzīgi plivinājās gaisā un tikpat bezpalīdzīgs nu bija arī viņš pats. Maiks nespēja noticēt, ka tā ir realitāte. Viņš jutās kā ierauts filmā.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 02.11.2010 02:08

[Ungaarijas ragas...]

Negantais viesulis bija klāt, caur smilšu vērpetēm un ūdens šļakatām varēja samanīt, kā priedes tiek izrautas ar visām saknēm kā burkāni no dobes, garām aizplivinājās mellenāji, ķērpji un sūnas. Taču, vēl pēc brīža virpulis jau atkal bija virs jūras, likās it kā stihija dzītos pakaļ vīram laiviņā. Vīrietis turējās pie tās malām, kamēr pats peldlīdzeklis slīdēja pa ūdens virsu, it kā tam būtu motors. Bet pēc tam smiltis un ūdens siena aizsedza skatu, ja kāds vispār skatījās riņķī, riskēdams dabūt pilnas acis ar viskaut ko.

Un tad vējš pakāpeniski samazinājās un tikai pateicoties tam, viesuļa upuri nokrita zemē salīdzinoši bez lielām traumām.

Elza piezemējās kaut kādā pērno lapu un sūnu čupā, kas izskatījās it kā kāds tīšām tur to būtu nesen sametis, un, izņemot dažus pavisam sīkus nobrāzumus uz rokām un sejas, jūtās sveika un vesela.

Alta attapās sūnās kādu metru no nokaltuša krūma, iedzīvojās dažos zilumos uz ķermeņa daļām, kas pirmās sakontaktējās ar zemi.

Dāvids novēlās veca ozola augšējo zaru žāklē, kas viņu paglāba no tālāka kritiena. Iedzīvojās pamatīgā nobrāzumā uz kreisās rokas un kājas.

Maiks atmuguriski iekrita kaut kādā lapainā krūmā un Žaks uzvēlās viņam virsū un tagad izmisīgi centās tikt nost, stampādamies pa puisi ar visu savu veselīga aitu suņa svaru. Soma mīkstināja kritienu, tā kā mugurai nekas, bet astes kauls gan mazliet sāpēja.

Visi bija piezemējušies apmēram vienuviet desmit metru diametrā, izņemot Lauru. Spēcīgais rāviens brīdī, kad Niklāvs vairs nespēja pie viņas noturēties, ja varētu tā teikt, izsita meiteni no kursa. Kaismīgā fotogrāfe gulēja metrus četrdesmit nost no pārējiem sūnās. Sāpēja labais plecs, uz kura viņa bija smagi piezemējusies.

Apkārt bija mežs, ne vairs skrajais priežu mētrājs. Te auga gan priedes, gan egles, gan lapu koki. Visvecākais no tiem bija ozols, kura kuplums liecināja, ka tas te audzis, kad bija vēl klajš. Un no jūras ne smaržas.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.11.2010 12:19

[echo3]

Ārzemju ceļojums nebija paredzēts, man nav līdzi pases. - Elza diezgan dulli nomurmināja, kad saprata (un sajuta), ka atgriezusies uz zemes. Sajūtas liecināja, ka viss ir puslīdz kārtībā, bet sieviete uz to nepaļāvās un pārbaudīja, sākdama kustēties un beidzot pieceldamās kājās. Muļķīgā piezīme par pasi viņai izspruka, apdomājot lidojuma iespējamo trajektoriju. Sāmsala vai Gotlande, vai vēl tālāk? Jo mežs bija citāds, un jūru te nejuta.

Kārtīgi apskatījusies apkārt, Elza ieraudzīja vēl četrus viesuļa atpūstos biedrus un suni. Izskatījās, ka visi dzīvi, vienīgi, iespējams, sadauzījušies. Liekas, neviens nevarēja palepoties ar tik veiksmīgu nogāšanos lapu kaudzē kā Elza pati. Ja nu vienīgi Žakam vēl bija paveicies ar mīkstu piezemēšanos. - Vai kauli veseli? - Elzā pamodās profesionālis. Viņa devās klāt tuvākajam "kritušajam" (Altai).

[Roviela]

Alta brīdi blenza uz nokaltušo krūmu, tad sparīgi nošķaudījās un piecēlās sēdus, jo apjauta, ka gluži neapzināti mēģinājusi klasificēt krūmu. Īstais, ar ko tagad nodarboties, vai ne?
- Au!

Blakus atskanēja Elzas balss, un botāniķe atbildēja:
- Šķiet, lauzts nav, bet, au! būs pamatīgi zilumi. Vēl nezinu, kurās vietās.
Viņa mēģināja atliekt roku, lai pataustītu, kas palicis pāri no mugursomas.
- Man bija līdzi Spasaķeļ, nupat varētu ar to iesmērēties.
Alta paskatījās uz bijušo mediķi.
- Tas derētu tagad, ja?

[echo3]

Elza pietupās aptaustīt Altas norādītās sāpošās vietas, tad pamāja ar galvu, - To vēlāk. Tagad kaut ko aukstu pielikt. Katliņš, metāla termoss, ūdens blašķe? - Viņa sarosījās, sākdama meklēt arī savā mugursomā ko noderīgu. Ja tur vispār vēl kas bez mīkstajām zeķēm ir palicis vesels.

Nākošais darbs Elzai bija paskatīties viedtelefonā - vai tas kārtībā un vai ir zona. Gribējās ātrāk uzzināt, kur viņi nokļuvuši.

[Andromeda]

Viss kārtībā, nav mirstamā vaina.Maiks atsaucās Elzai. Un tiešām, cik reizes braucot ar dēli viņš bija tā sasities, pat vienreiz kāju lauzis. Tikai...hei...kas te?Maiks bija pamatīgi sapinies krūmā Žaka pavadā un pats Žaks pa virsu. Viņš centās atpiņķerēties, bet guļot uz muguras tas diezko nevedās. Man laikam vajadzēs kādu palīdzīgu roku! Maiks skaļi teica, vēl joprojām mēģinādams saprast, kā tikt vaļā.

[Grēkmeistars]

Skaļš "au!" bija viss, ko Dāvids spēja izdvest. Viņam bija gadījies krist no koka pāris reizes bērnībā, bet uzkrist UZ koka... vēl nekad. Dāvids juta asas sāpes kreisajā rokā un kājā, bet citādi piezemēšanās bija veiksmīgāka nekā varētu cerēt. Acis bija vietā, seja neskarta, ar mugurkaulu viss kārtībā. Puisis sāka dīdīties, lai pieslietos sēdus un saprastu, kur īsti viņš atrodas. Viņš aplūkoja bikses, pārbaudot, vai tās nebūs pārāk traki vai neveiksmīgi saplīsušas.

Lejā skanēja pazīstamas balsis. Tātad arī citi atrodas šeit. Un cerams, ka visi ir veseli.
Vēl joprojām nespēdams attapties no savādā lidojuma, Dāvids centās veiksmīgi tikt lejā no koka. Ozoli viņam šajā ziņā patika - ērti kāpjami. Šis nu gan bija viens varens vecis. Soma, protams, traucēja un arī nobrāzumi deva par sevi ziņu, bet lejā tikt viņam izdevās. Pēdējais lēciens no zemākā zara, un viņš neveikli piezemējās sūnās, kam sekoja vēl viens "au!."

Soma un fotoaparāts tika nomests sūnās. Dāvids piesoļoja pie krūma, kur cītīgi rosījās un dīdījās Žaks. "Varbūt pārgriezt pavadu? Vai kādā citā veidā atvienot?" Viņš jautāja Maikam, apskatot visnotaļ sarežģīto situāciju.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 02.11.2010 20:20

[Andromeda]

Varbūt Tu varētu atsprādzēt pavadu un attaisīt kaklasiksnu, tā Žaks tiks brīvs un es tad kaut kā atpiņķerēšosMaiks nevarēja aizsniegt kaklasiksnu, plus suņa nemierīgā stampāšanās situāciju neuzlaboja.

[Grēkmeistars]

Ilgi nevilcinoties, Dāvids noliecās pār krūmu un, cenšoties noturēt Žaku mierā, atbrīvoja saimnieku no rosīgā suņa. Laikam gan sajūta nav diezko patīkama, kad izmisis suns ir pagadījies tev virsū...
"Tagad būs labāk jums abiem."

[Andromeda]

Ar Dāvida palīdzību, Maiks ātri vien tika vaļā no mudžekļa. - Paldies! - Viņš teica, uztrausies kājās nedaudz stīvs un apdauzījies vēl aizvien nedaudz apstulbis no tikko notikušā un pārdzīvotā. - Visi sveiki un veseli? - Maiks paskatījās uz riņķi. Skats diezgan graujošs. Tad viņš atcerējās par mantām somā un fotoaprātu, kas visu laiku bija iekārts viņam kaklā. Tā taču bija viena no viņam dārgākajām lietām, bez kura viņš jutās kā bez rokām.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 02.11.2010 23:20

[Ungaarijas ragas...]

Ar Elzas telefonu viss bija kārtībā, tikai zonas gan nebija, nevienam no telefoniem tādas nebija, ja kāds paskatās. Maika fotoaparāts bija kā par brīnumu vesels un pat darbojās.

Žaks ticis beidzot vaļā, metās prom, lai izmestu ašu līkumu ap tuvākajiem kokiem un krūmiem, sparīgi ostīdamies, pāris reižu nošķaudīdamies. Pat kaudze, kurā bija piezemējusies Elza, tika izpētīta. Apošņājis melno priekšmetu, kura viens apaļīgais stūris nu rēgojās starp lapām, kuras sieviete bija mazliet netīšām pavandījusi, aši to iezīmējis, Žaks turpināja kā apjucis nēsāties šurpu turpu.

[echo3]

Zonas nav. Tas nebija labi, bet nebija arī nekas nāvējošs, vismaz pašlaik. Iepriecinošāks bija fakts, ka mantas veselas. Elza izslēdza telefonu, lai taupītu akumulatoru, un pievērsās pārējiem "au!", ko dzirdēja tuvumā. Par vēsiem priekšmetiem, ko likt pie topošajiem zilumiem, viņa bija visus jau skaļi informējusi, tagad atlika paskatīties, vai kāds nav dabūjis nobrāzumus, plēsumus vai citādas brūces. Viņa no mugursomas izvilka savu aptieciņu, somu kopā ar nūjām nolika zemē un apstaigāja visus pēc kārtas. Tā kā "zeļonku" un jodu Elza nelietoja, nevienam nevarētu rasties iebildumi pret ātri un pietiekoši nesāpīgi dezinficētām brūcītēm.

[Roviela]

Alta piecēlās kājās. Tā, zonas nav! Un kur vēl pasaulē ir vieta, kur nav zonas nemaz? Kaut kā jocīgi, tiešām. Nu, ko padarīsi. Viņa izslēdza mobilo.
Maika atpiņķerēšanas pasākums no lielā suņa bija aizraujošs, cerams, Maiks ir vesels?
Redzot, ka ap mazliet vairāk cietušajiem jau pulcējas vai vesela brigāde palīdzētgribētāju, botāniķe nolēma rūpīgāk paskatīties apkārt.
Savāds mežs! Nē, tiešām savāds. Vismaz šai piekrastē tādu mežu nav, ja vien viņi ir šai piekrastē. Tomēr koki un augi kopumā var pastāstīt ļoti pat daudz, tāpēc viņa devās appētīt visu un ievērot visu, lai saprastu, kur viņi nonākuši.
Un ko tas suns tur ošņā?
Alta devās parakāties lapās.

[Grēkmeistars]

Dāvids vienkārši apsēdās blakus savai somai un pārbaudīja tās saturu. Tā, kā viņš nebija paņēmis līdzi nekādas glāzes un porcelāna traukus, šķiet, ar mantām viss bija kārtībā. Gluži tāpat kā pārējie, puisis konstatēja, ka šeit nav zonas.

Puisis bez iebildumiem ļāva Elzai apstrādāt viņa nobrāzumus. No aptieciņas mantām viņam līdzi bija tikai pretsāpju zāles, jo ceļojot Dāvids kaut kā vienmēr bija pratis izvairīties no ievainojumiem, neskaitot dažas tulznas un kukaiņu kodumus.
"Cik tomēr svētīgi ir paņemt līdzi aptieciņu."

Dāvids sekoja Maika piemēram un arī apskatīja savu fotoaparātu, cerēdams, ka varenais trieciens pret ozolu nebūs to sabojājis.

[Ungaarijas ragas...]

Mežs bija kā jau mežs. Uz ziemeļu pusi, aiz ozola, kur izskatījās lielāka biežņa, bija neliela egļu audze, uz austrumu pusi mežs atkal bija skrajāks, tur starp priedēm auga pīlādži un kadiķi, uz dienvidiem un rietumiem jau varēja redzēt bērzu baltos stumbrus un dzirdēt nerimtīgo apšu lapu čaboņu, pa starpām auga lazdas. Zemi klāja bieza sūnu sega. Nekā nepazīstama un Latvijai neraksturīga.

Tikai šis mežs likās kaut kā dzīvelīgāks, radās sajūta, ka viss te tiešām dzīvo, nevis tikai aug, lai uzņemtu barības vielas, ražotu sēklas un attiecīgi arī aizietu bojā, pēc īsāka vai ilgāka laika.

Melnais priekšmets bija gumijas laiva. Joprojām piepūsta, ar dibenu uz augšu tā bija ievietota tādā kā nelielā padziļinājumā, kas izskatījās pēc sen atpakaļ aizraktas bedres, kurā augsne bija nosēdusies un zemē laika gaitā izveidojies ieplaka. Laivai pa virsu bija samesti zari, pērnās lapas un sūnas. Vietām vēl varēja redzēt plēsumus zemsegā, no kurienes sūnas tika sarautas. Izņemot airus, kas bija palikti zem laivas, te nekā cita nebija.

Dāvida fotoaparāts kā par brīnumu nebija cietis.

[Roviela]

- Mūsu baltais bālēliņš te ir piestājis malā. Rekur ir laiva, - Alta skaļi konstatēja.
- Vai kāds no jums var pateikt, kā tas iespējams, ja te, tuvumā nav ūdens?

Viņa pameta visai apjukušu skatienu uz pārējiem ceļabiedriem. Tad vēlreiz uz laivu un uz iespējamām pēdām. Nekāds pēddzinis jau sieviete nebija, tomēr, ja te kāds ir svaigi gājis, tad, iespējams, pat var saskatīt, uz kuru pusi.